Skaidri nodalīta atbildība
•
0 likes•948 views
Skaidri nodalīta atbildība Intervija ar Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktori Olgu Feldmani. žurnāls "Būvinženieris" (NR. 83) 2021.gads
Recommended
Recommended
More Related Content
More from Ekonomikas ministrija/ Dzīvo siltāk
More from Ekonomikas ministrija/ Dzīvo siltāk (20)
Skaidri nodalīta atbildība
- 1. 50 51 Būvinženieris Nr. 83 Normatīvi un finanses Šogad maijā stājās spēkā grozījumi Būvniecības likumā, kuru galvenais mērķis ir nodalīt kompetenci un atbildību būvniecības procesā. Jauno normatīvu tapšanu un gaidāmo efektu Būvinženierim raksturoja Ekonomikas minis- trijas (EM) Būvniecības departamenta direk- tore Olga Feldmane. Kādi ir galvenie mērķi jaunajam regulējumam? – Kaut arī Ekonomikas ministrija nav rīko- jusi īpašu kampaņu, jaunais regulējums ir svarīgs, lai turpinātu sakārtot nozares nor- matīvo bāzi. Skarta gan būvniecības procesa dalībnieku, gan kompetento institūciju atbil- dība. Iepriekš secinājām, ka visi atbildēja par vi- su un rezultātā neviens ne par ko neatbildēja. Pēc Zolitūdes traģēdijas darba grupa Saeimā mēģināja nostiprināt atbildību visiem jaunajā Būvniecības likumā, taču tas nedarbojās, jo procesu dalībnieki līdz galam nesaprata savu lomu un primāro atbildību. Jaunā regulējuma darba grupā ilgi un rūpī- gi apspriedām precīzu atbildības dalījumu. Formulējām, ko nozīmē valsts uzraudzība pār būvniecības procesu. Tā kā būvniecības uz- raudzība ir pašvaldību autonomā funkcija, definējām būvvaldes kompetenci. Iepriekš bi- ja radies priekšstats, ka būvvalde, apstiprinot projektu, pārliecinās, vai ēka atbilst visām normatīvo aktu prasībām. Tomēr tas nav ie- spējams, jo būvvaldē lielākoties to dara viens cilvēks, tikai dažās lielākajās projektus izskata divi vai vairāk. Pat cenšoties iedziļināties, viens speciālists nespēj pārbaudīt projekta satura atbilstību normatīviem. Tas arī nebūtu vajadzīgs, jo ir reglamentētās profesijas, sertificēšanas insti- tūts, ekspertīzes, ļoti augstas kvalifikācijas prasības projektētājiem, ekspertiem un būv- darbu posma vadītājiem. Galvenais mērķis bija to precīzi noteikt un novērst maldīgo priekšstatu pasūtītājiem, ka būvvaldes akcepts garantē atbilstību visām prasībām – kon- strukciju un lietošanas drošība, ugunsdrošī- ba, higiēna utt. Kas ir pašvaldības būvvaldes kompetencē? – Pašvaldības būvvalde nevar pārbaudīt visus projekta aspektus, no pasūtītāju puses ir viegl- prātīgi uz to paļauties. Pašvaldības primārā kompetence ir pārliecināties par administra- tīvo procesu tiesiskumu, proti, vai piedalās visi speciālisti, kurus paredz normatīvi, vai ir izvēlēts pareizs process, vai dokumenti sakār- toti atbilstīgi regulējumam. Pašvaldība pri- māri rūpējas par sabiedrības kopējo drošību, aizsargā trešo personu intereses, pārliecinās, vai viss ir saskaņots. Pašvaldībai nav jāatbild par projekta saturu. Otrs fokuss – pēc Zolitūdes traģēdijas ne- kustamo īpašumu attīstītāji sūdzējās, ka paš- valdības būvvalde pēkšņi sāk apšaubīt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta akceptu projekta ugunsdrošībai. Tā nav pašvaldības kompetence, bet jāuzticas profesionālu ugunsdrošības ekspertu vērtējumam. Līdzīgi ar vides prasībām – ja projektu saskaņojis Valsts vides dienests, tas būvvaldei ir jāpie- ņem. Ļoti strikti nodalījām, ka pašvaldība ne- apstrīd sertificētu ekspertu atzinumus. Ta- ču vienlaikus respektējām pašvaldības būv- valžu gadiem krāto pieredzi galvenokārt lielajās pašvaldībās, kur teica – mēs taču re- dzam! Piekritām, ka būvvaldei ir iespēja lēmuma piezīmēs norādīt visu, ko speciālis- ti konstatējuši kā iespējami neatbilstīgu. Sa- vukārt pasūtītājam ir jānovērš norādītie trūkumi un jāsniedz skaidrojums vai jālabo projekts. Kāda ir pasūtītāja atbildība? – Balstījāmies uz pieņēmumu, ka neviens pa- sūtītājs, saņemot norādi par neatbilstību, pie- mēram, ugunsdrošības prasībām, neatmetīs ar roku, bet pārbaudīs un labos projektu, jo viņu interesēs ir uzbūvēt drošu objektu, ko Skaidri sadalīta atbildība Antra Ērgle Olga Feldmane. Būvniecības likuma grozījumu mērķis bija skaidri definēt atbildību nozares dalībnieku lokā, labojot arī Zolitūdes traģēdijas izceltās nepilnības.
- 2. 52 53 Būvinženieris Nr. 83 Normatīvi un finanses ekspluatācijā bez iebildēm pieņems gan būv- valde, gan ugunsdrošības eksperti. Svarīgi bija strikti sadalīt atbildību starp būvniecības procesa dalībniekiem. Civiltie- siskā atbildība par trešajām personām noda- rītiem zaudējumiem ir juridiskai personai kā būvniecības procesa dalībniekam, proti – būvdarbu izpildītājam vai projektētājam. Bija radies maldīgs priekšstats, ka par to var atbil- dēt arī būvniecības procesa dalībnieks kā fi- ziska persona, pie- mēram, arhitekts vai būvuzraugs. Sertifi- cētam speciālistam ir profesionāla atbil- dība ar savu sertifi- kātu, kriminālatbil- dība un administra- tīvā atbildība, bet zaudējumus trešajām personām uzņemas ju- ridiskā persona, kas vada visu procesu. Šis regulējums pasargā pirmām kārtām trešās personas, jo būvniecības procesa dalīb- nieki kā fiziskas personas var nespēt segt zau- dējumus. Atbildību par līgumu izpildi uzņe- mas juridiskā persona, kura atbild arī civiltie- siski. Kā sakārtots atbildības sadalījums starp projektētāju un būvnieku? – Sadalījām precīzi atbildības tvērumu. Bijām konstatējuši, ka likumā rakstīts – par ēkas at- bilstību normatīvo aktu prasībām atbild pro- jektētājs, un tā pati atbildība bija ielikta arī pie būvnieka saistībām. Patiesībā būvnieks neko nevar izdarīt, ja projektētājs nav pareizi ieplā- nojis, piemēram, ventilāciju. Rezultātā nav ie- spējams panākt normatīvajā regulējumā no- teikto rādītāju izpildi, būvnieks par to nevar atbildēt. Būvnieks risinājumus no projekta viens pret vienu ieliek paredzētajā vietā, un beigās var tikai secināt – te nav pareizi rādītāji! Tādā situācijā būvnieks ir bez vainas vainīgais. Tāpēc šo regulējumu precizējām, lai primāri atbildību par ēkas atbilstību normatīvo aktu prasībām uzņemas būvprojekta izstrādātājs. Būvdarbu izpildītājs atbild par to, lai precī- zi īstenotu projektu paredzētajā apjomā un vietā, izvēloties atbilstīgus būvizstrādājumus un tehnoloģijas. Tas ir būvnieka kompetences lauks, un tas ir ļoti svarīgi. Vai ir konkrēts atbildīgais par galarezultātu? – Ņemot vērā būvniecības procesa sarežģītī- bu, nav tikai viens, tur ir vesela virkne, un katrs atbild savas kompetences robe- žās. Arhitekts nevar atbildēt par ventilāci- jas vai apkures sistē- mu vai konstrukciju drošumu, bet viņam ir sava precīzi noteik- ta atbildības joma. Katrs būvniecības procesa dalībnieks atbild par savu daļu savas kompetences ietvaros. Ir uzsvērta būvprojekta vadītāja atbildība un loma – viņam ir jānodrošina, lai visas da- ļas saiet kopā. Ja ir izmaiņas vienā daļā, būv- projekta vadītājs pārliecinās, ka pārējās daļas ir pielāgotas izmaiņām un viss projekts ir sa- skaņots. Tas ir svarīgākais būvprojekta vadī- tāja pienākums. Piemēram, arhitekts uzzīmē stāvu plānu, iedod konstruktoram, kurš saliek konstrukci- jas. Būvprojekta vadītājs, kurš parasti ir arhi- tekts, bet inženierbūvēm var būt arī kon- struktors vai cits speciālists, pārliecinās, ka tiešām visas daļas sakrīt, visas komunikācijas saiet kopā. Būvprojekta vadītājs uzņemas at- bildību par to, lai, piemēram, elektrības vadi nešķērso gāzes caurules vai durvju aile neiet pāri ventilācijai. Tā ir būvprojekta vadītāja at- bildība pēc būtības, jo viņš vada visu procesu. Sapratām, ka līdz šim tas īsti nenotika – būv- projekta vadītājs tikai savāca dokumentus, parakstīja un nodeva tālāk. Tāpēc bija vietas, kur, piemēram, ventilācija šķērsoja elektrības vadus, un nabaga būvnieks objektā mēģināja vienoties par izmaiņām, lai kaut ko sakārto- tu. Kā ar projektu kvalitāti, par ko dzirdēts daudz iebildumu? – Ļoti svarīgs aspekts – būvprojekta izstrādā- tājs atbild par to, ka viņa rīcībā ir pietiekama informācija, lai viņš varētu savu darbu paveikt. Agrāk pieredzējām situācijas, kad projektētājs sagatavo projektu, bet būvnieks paziņo, ka ne- var to izpildīt, jo objekta vietas grunts nav pie- mērota paredzētajiem pamatiem. Projektētājs aizbildinājās – man neviens neiedeva ģeoloģi- jas datus! Kā var plānot pamatu risinājumu, ja nezini, kāda grunts ir būvlaukumā?! Tā ir problēma, jo pamati atbilst normatīvo aktu prasībām, viss aprēķināts, taču tie nav uzbūvē- jami konkrētajā vietā. Noteicām – ja projektēt bez ģeoloģijas da- tiem nevar, ir pamats to teikt pasūtītājam un, ja datu saņemšanu nevar nodrošināt, ir pa- mats pārtraukt projektēšanas līgumu. Būv- projekta izstrādātājs arī uzņemas atbildību, ka būvprojektā ir visas vajadzīgās sadaļas. Bieži dzirdēta atruna – pasūtītājam nebija naudas ventilācijai! Kā projektētājs var likt parakstu zem projekta, apstiprinot, ka tas atbilst nor- matīvo aktu prasībām, ja ventilācijas sada- ļas tajā vispār nav?! Šo situāciju nereti redzam renovētajās skolās – ventilācijas nav, jo pasūtītājam nebija naudas un mēs no tās atteicāmies! Ierīkojām dabisko ventilāciju – tas nekas, ka ar to nepietiek! Bija jāpasaka – stop! Nevar būt, ka projek- tētāji liek savu parakstu, apliecinot sabiedrī- bai – ēka atbilst normatīvo aktu prasībām, ja paši zina, ka neatbilst, ar atrunu – pasūtītājam nepietika naudas! Ja nepietiek naudas – nebū- vējam! Tas ir lielais tvērums šiem grozījumiem, at- bildības koncepts, ko ielikām jaunajos nor- matīvos, lai katrs atbild ar savu vārdu un dar- bu un lai nevar aizbildināties, ka cits kaut ko nav pārbaudījis viņa vietā. Ir arī daži nelieli redakcionāli precizējumi. Kādu ietekmi sagaidāt precizētajam regulējumam? – Domāju, ka grozījumi novērsīs būvnieku iebildumus pret pārāk plašām arhitekta piln- varām un uzlabos projektu kvalitāti. Arhi- tektu birojiem kā juridiskām personām līdz ar plašām pilnvarām uzlikta liela atbildība, arī civiltiesiskā. Kad arhitekti saprot, ka viņi ir pēdējā instance būves atbilstībai normatī- vo aktu prasībām, mēs ļoti ceram, ka mainī- sies uztvere. Kopā ar Arhitektu savienību un Būvinženieru savienību esam daudz izdarī- juši, lai cīnītos pret profesionāļiem, kas strā- dā pavirši. Sapratām, ka viņi neizprot savu lomu un atbildību. Viņi jūtas ļoti svarīgi un nozīmīgi, jo viņiem ir sertifikāts, bet tad, kad prasa atbildību, viņu uzvedība ir kā ma- ziem bērniem – visi taču tā dara, ko jūs man piesienaties, paskatieties reālajā dzīvē, ne- viens neko neievēro! Tā ir profesionāla ka- tastrofa. Pēdējos mēnešos izejot cauri četriem tiesu procesiem, dzirdēju sertificētas personas sa- kām – pasūtītājam nebija naudas, ko jūs gri- bat! Ja viņš man nevar samaksāt, viņš dabū tādu projektu! Mana atbilde – ja es kā pa- sūtītājs pasūtu būv- projektu, vai projek- tētājs man stāsta, ka par 3000 uztaisīs vi- dēju detalizāciju, par 10 tūkstošiem būs ļoti detalizēts, bet par 1000 es varu saņemt tikai pamata risinājumu, tad es varu pieņemt objektīvu lēmumu. Par tūk- stoti pat līdz būvvaldei netiktu, par trim būs jāstrādā daudz ar būvnieku, par desmit būs izcili. Nevar uz jautājumu, vai uztaisīsiet pro- jektu, atbildēt – jā, par tūkstoti, rekur, ir pa- mata risinājumi! Būvvalde neiedziļinās un izdod būvatļauju. Ja man palaimēsies, būv- nieks teiks – es tā nebūvēšu, jo viss var sa- brukt. Var būt būvnieks, kas ņems un uzblie- zīs, un mēs visi šausmināsimies, cik tas ir slikti. Ar to mēs visi saskaramies. Man ir liela cerība, ka šie grozījumi tiešām Uzsvērta būvprojekta vadītāja atbildība un loma – viņam ir jānodrošina, lai visas daļas saiet kopā. Civiltiesiskā atbildība par trešajām personām nodarī- tiem zaudējumiem ir juridis- kai personai kā būvniecības procesa dalībniekam.
- 3. 54 55 Būvinženieris Nr. 83 uzsver atbildību, tomēr ceļš vēl nav noiets. Esam sākuma posmā, mēģinot izstāstīt, ka profesiju reglamentācija nav tukšs vārds ar tukšu skaņu. Profesiju reglamentācija ir smags process, kas dod gan milzīgas priekšrocības sertificētiem speciālistiem, jo tikai viņi ir tie- sīgi izpildīt konkrēto darbu, gan arī uzliek milzīgu atbildību, jo viņi atbild ar savu kvali- fikāciju un kompetenci. Likumā un pakārtotajos normatīvajos ak- tos uzsvērām atbildības tvērumu, skaidrojot, ka jāprojektē tādā detalizācijā, lai varētu no- vērtēt būves atbilstību visām noteiktajām pra- sībām. Ja to nevar – projekts nav kvalitatīvs. Ja pārbūvējot ēku nav visas vajadzīgās infor- mācijas, nevar, piemēram, uzlikt sesto stāvu, neredzot, vai pamati to izturēs. Nevar pārbū- vēt, nezinot ēkas tehnisko stāvokli. Vai ir sakārtoti arī apakšuzņēmēju atbildības un tiesību aspekti? – Galvenos principus esam skaidri salikuši. Mēs pasakām – mīļie projektētāji un galvenie būvnieki, jūs uzņematies atbildību arī par apakšuzņēmējiem! Nevar nolīgt apakšuzņē- mēju un pēc tam, ja kaut kas nav izdarīts pa- reizi, atrunāties – viņi kaut ko salaida grīstē! Arī galvenais būvnieks atbild par visiem. Kā atbildīgie procesa dalībnieki savstarpēji risi- nās savas attiecības, ir viņu darīšana, bet pa- sūtītājam un sabiedrībai atbild tikai viens. Tie ir principi, kas līdz šim nebija ievēroti. Tiesā dzirdēju iebildumu – parādiet [norma- tīvos – red.], ka man bija jāizstrādā detalizēts projekts! Tur, tur un tur. Jā, bet nav vārds vār- dā! Kā pirmajā klasē – ja nav pateikts, nedaru! Tagad regulējums ir ļoti skaidrs, pasakot – tev nebūs šitā strādāt! Ceru, ka tas tiešām atbildī- bu uzlabos. Sadarbībā starp būvniekiem un arhitek- tiem uzsvērts, ka būvdarbu izpildītājam jāceļ iebildumi pret projekta kvalitāti uzreiz. Tiesa, būvnieks nevar pats pārliecināties par atbil- stību visām normatīvo aktu prasībām, bet, ja viņš redz, ka detalizācija nav pietiekama, tas jāsaka uzreiz. Ja to nepasaka un noslēdz līgu- mu, visu finansiālo slogu, kas saistīts ar rasē- jumu detalizāciju un nepietiekami izstrādāta projekta dēļ būvniecībā pieļautajām kļūdām, uzņemas būvdarbu veicējs. Būvnieks nevarēs aizbildināties, ka uzbūvējis kaut ko nepareizi, jo projektā tas nebija norādīts. Būvniekam uzreiz ir jāceļ pretenzija pasūtītājam, un pa- sūtītājam jānodrošina, ka projektētājs izstrā- dā vajadzīgo detalizāciju. Būvnieki grēko, īpaši publiskajos pasūtīju- mos iedodot zemāko cenu un pēc tam mēģi- not meklēt alternatīvus risinājumus. Ja trāpās labs un apzinīgs būvprojekta izstrādātājs, kas alternatīvos risinājumus nesaskaņo, jo tie ne- atbilst prasībām, būvnieki sāk sūdzēties, ka arhitektiem ir pārāk liela vara. Taču arhitekti uzņemas atbildību. Ja ir paredzēta viena ven- tilācijas sistēma, arhitekts nevar saskaņot citu ar zemākām prasībām tikai tāpēc, ka tā ir trīs- reiz lētāka un būvnieks ar projektā paredzēto summu neiekļaujas paša pazeminātajā cenā. Tas nemainās, un mēs uzskatām, ka tāda kār- tība ir pareiza. Būvniekam iepirkumā ir jādod adekvāta cena, visu novērtējot. Tā ir viena no lielākajām problēmām – mazināt būves kvali- tāti, mēģinot iekļauties dempinga cenā un pārliecināt pasūtītāju, ka būs jau labi. Tā ne- drīkst. Projekts ir jābūvē viens pret vienu. Var gadīties, ka nav pieejams kāds materiāls, bet tad ir jāvienojas ar arhitektu, kurš pārbauda un uzņemas atbildību, ka mainītais risinā- jums atbilst projektam. Vai ir kāds jauns normatīvs? – Ar šiem grozījumiem ieviešam klusēšanas un piekrišanas principu, kam ir milzīga nozī- me. Tas ir pirmais akmentiņš, ko bruģēsim tālāk, līdz tas būs izpildāms. Sapratām, ka tas jārisina likuma līmenī. Pašlaik definēts, ka tāds princips ir, un tālāk mēs normatīvajos aktos un speciālajos būvnoteikumos noteik- sim procesus, kur tas būs izmantojams, lai netiktu nepamatoti vai bezatbildīgi lietots. Lielākās bažas bija pašvaldībām, ka to iz- mantos pārāk plaši, ja tās nepaspēj laikus sa- gatavot atbildi uz kādu jautājumu un klusēša- na no otras puses tiek uzskatīta par piekriša- nu. Esam vienojušies, ka sākumā šo principu izmantojam procesiem, kur nav liela bīstamī- ba sabiedrībai, piemēram, komunikāciju aiz- sargjoslas vai to šķērsošana. Lēmums pēc klu- sēšanas un piekrišanas principa nevar būt iz- dots ar nosacījumiem, piemēram, kā būvat- ļauja. Ja to neizdod termiņā, nevar uzskatīt, ka tā apstiprināta bez nosacījumiem. Varēsim jauno principu attiecināt uz lielākiem proce- siem, kad pārliecināsimies, ka tas labi darbo- jas. Kādus iebildumus saņemat no nozares pārstāvjiem? – Grozījumus gatavojām piecus gadus plašā darba grupā – te piedalījušies vairāk nekā 100 cilvēku, no visām pusēm esam izstrīdēju- šies. Visi iesaistītie ir sēdējuši pie galda – no- zares pārstāvji, attīstītāji, pašvaldības, uzrau- gošās institūcijas. Man ir iespaids, ka visiem šie grozījumi ir skaidri. Lielākie iebildumi bi- ja no arhitektiem. 2020. gada martā, kad bi- jām iesnieguši Saeimā grozījumus, rīkojām apspriedi ar deputātiem un nozares pārstāv- jiem un vēl pēc tam kopā ar Arhitektu savie- nību gatavojām precizētus ieteikumus virzībai Saeimā. Arī visas redakcijas bija pieslīpētas. Mēs saņemam iebildes no speciālistiem un ekspertiem, bet vairāk tādēļ, ka nozares augst- skolās nemāca normatīvā regulējuma pamat- principus. Tāpēc daudzi speciālisti nesaprot, kā likumu lasīt. Mēģinām pateikt, ka Būvnie- cības likums ir tikai mazs klucītis kopējā nor- matīvajā regulējumā. Ja kāds iebilst, ka tur nav pateikts tas un tas, skaidrojam, ka tas de- finēts Administratīvā procesa likumā, Krimi- nāllikumā, Civillikumā, Teritorijas plānoša- nas likumā, pašvaldību saistošajos notei- kumos u. tml. Nevar piekraut Būvniecības likumu, dublējot normas. Tas rāda, ka būv- speciālistiem ir diezgan maza izpratne, pie- mēram, par īpašumtiesībām, atbildību par sekām, ko radījuši ar savu darbību utt. Ir tādi, kas būvdarbu laikā sakrauj kaimiņa dārzā ak- meņus un taisnojas, ka tos nebija, kur likt, ja kaimiņš prasa atlīdzināt nodarīto postu. Tā ir milzīga problēma, ko mēģināsim risi- nāt. Būvniekam – inženierim ar otrā līmeņa augstāko izglītību – ir jāsaprot arī juridiskas lietas, jo viņam jāspēj lasīt normatīvo regulē- jumu. Iebildumi bieži ir tāpēc, ka inženieri nesaprot, kas tas ir un kā tas iet kopā. Ja puzli saliek, viņi atzīst – jā, izskatās loģiski. Pilnīgs juceklis pašlaik ir ar standartiem – vai tie ir obligāti, kas ir Eirokodi, kas – vietējie stan- darti. Inženieriem bilde ir neskaidra, un te mēs redzam nākamo risināmo problēmu. BI Normatīvi un finanses Būvinženieris Nr. 83