Alda Pūteļa, Latviešu folkloras krātuves pētnieka, prezentācija UNESCO LNK seminārā "Nākotne, kādu vēlamies". RTU, 2014. gada 12. decembris.

1. Gaismas gads
9 460 730 472 580 800 m ≈ 9,46 × 1012
km

2. Kas ir folklora?
Kādēļ tā šķiet saistāma ar senatni?
Cik īsti sena tā ir?
Cik sens ir folkloras jēdziens?
Vai tā ir vērtība vai pagātnes palieka?

3. Henrijs Borns (Henry Bourne 1696-1733)
Antiquitates vulgares..

4. Džeimss Makfērsons
(James MacPherson, 1736-1796)
jurists
skolotājs
dzejnieks
politiķis
folkloras vācējs
tulkotājs
krāpnieks?
1761. gadā viņš publicēja pirmo, kā pats apgalvoja,
tulkojumu no gēļu valodā rakstīta 3. gadsimta
manuskripta, kas 1765. gadā tika apvienots ar vēl
citiem fragmentiem un ieguva kopnosaukumu
“Osiāna darbi” (The Works of Ossian)

5. Džeimss Makfērsons
1760 Fragments of Ancient Poetry collected in the
Highlands of Scotland
1761 Fingal, an Ancient Epic Poem in Six Books,
together with Several Other Poems
composed by Ossian, the Son of Fingal,
translated from the Gaelic Language
1763 Temora: An ancient epic poem
1765 The Works of Ossian

6. Cienītāji:
Tomass Džefersons (13.04.1743 – 4.07.1826) un Napoleons
Bonaparts (1769-1821) pastāvīgi nēsājis līdzi tulkojumu,
pasūtījis Engram (Jean Auguste Dominique Ingres) gleznu
“Osiāna sapnis”
Iespaidojušies
Valters Skots, Johans Volfgangs fon Gēte (“Jaunā Vertera
ciešanas” satur Makfērsona darba fragmentu tulkojumu;
1774).
Gētes līdzgaitnieks Johans Gotfrīds Herders sarakstījis eseju
“Izvilkumi no sarakstes par Osiānu un seno tautu dziesmām”
(Auszug aus einem Briefwechsel über Ossian und die Lieder
alter Völker; 1773).

8. Semjuels Džonsons
(Samuel Johnson,
18.09.1709 – 13.12.1784)
Leksikogrāfs, dzejnieks, kritiķis,
rakstnieks.
“Doktors Džonsons”

9. Semjuels Džonsons pret to asi iebilda,
jo ķeltiem trešajā gadsimtā nevarēja būt šādu
manuskriptu.
Ja šajā ziņā viņam bija neapšaubāma taisnība,
iespējams, ka kāda nozīme tomēr bija arī angļu
un skotu attiecībām.

10. Doktors Džonsons par “Osiānu”
...nav autentisks un dzejas ziņā nevērtīgs...
...tīrā krāpšana...
...Makfērsons ir lielības maiss, melis un krāpnieks, šie dzejoļi ir
viltojums...
"Bet Doktor Džonson, vai tiešām domājat, ka jebkurš mūsdienās var
sarakstīt šādu dzeju?" - "Jā. Daudzi vīri. Daudzas sievas. Un daudzi
bērni."
...Osiāns ir vissmagākais krāpšanas gadījums, ar kādu pasaule jebkad
apgrūtināta...
...pārāk garš, lai to paturētu atmiņā necivilizēta tauta, kurai nav
rakstības...
...trešajā gadsimtā gēļu valodā nav nekādu rakstu, šādu manuskriptu
nevar būt...

11. 1707. – Anglijas un Skotijas parlamentārā ūnija. Skotijas
parlaments faktiski tiek atlaists.
1745. - “Jaukais princis Čārlijs” (Bonnie prince Charlie, Charles
Edward Louis John Casimir Sylvester Severino Maria Stuart)
neveiksmīgi mēģina ar varu ieņemt Anglijas troni, izmantojot
skotu atbalstu. Skotija piedzīvo izšķirošu militāru sakāvi
Kalodenas kaujā (1746.)
Makfērsons apgalvo, ka ir atradis skotu eposu.
Dr. Džonsons iebilst, norādot, ka tas veidots no citu materiālu
motīviem, tādēļ pieprasa manuskriptu. Praktiski tikai Anglijā
Makfērsona darbam nav pozitīva vērtējuma.

12. Makfērsons raksta laikā, kad izglītotās sabiedrības daļas literatūra un
vienkāršās (neizglītotās) tautas tradīcijas ir stingri nošķirtas.
Tas ir laiks, kad veidojās pamats Oto Bekela (Böckel) izteikumam, ka “lasīšana
ir dziedāšanas ienaidniece”.
“[..]the Ossian poems are the best-known instance of a wider tendency shared
by many mid- and late eighteenth-century authors to make oral traditions
—considered politically and geographically marginal to civilized Britain—
central to the period’s most innovative poetic experiments.”
James Mulholland. James Macpherson’s Ossian Poems, Oral Traditions, and the Invention of
Voice// Oral Tradition, 24/2 (2009): 393-414

13. Apmēram tajā pašā laikā par līdzīgu
atradumu Anglijā ziņoja
Tomass Pērsijs
(Thomas Percy; 1729-1811).
Vācot dažādus materiālus, viņš sava
drauga Hamfrija Pita mājā esot atradis
senu manuskriptu, kuru kalpones
izmantojušas pavarda iekuršanai.
Pērsijs savai publikācijai “Reliques of
Ancient English Poetry” (1765.) gadā
“uzlabojis” 36 no 45 izmantotajām
manuskripta balādēm.

14. Johans Gotfrīds Herders
Johann Gottfried von Herder
1744-1803
Vācu filozofs un publicists
Izveidoja ideju par domāšanas saistību ar
valodu, savukārt tautas dzejas saistība ar
valodu viņaprāt ir visdabiskākā.
Publicēja vairākus tautas dzejas
krājumus.

15. 1846. gada 22. augustā Londonā iznākošais žurnāls “The Athenaeum”
publicē kāda Ambroza Mertona vēstuli, kurā autors mudina žurnālu un tā
lasītājus pievērsties “laukam, kurā mūsu sentēvi reiz vākuši bagātu ražu” un
vākt “paradumus, ieražas, novērojumus, ticējumus, balādes, sakāmvārdus
u.c.”. Viņš iesaka to saukt par “Folk-Lore”.
Šīs vēstules autors ir Viljams Džons Tomss
(William John Thoms 1803-1885.

16. Folkloras jēdziens ir pastāvējis jau vairākus gadsimtus, taču tieši
terminu
folklora
ieteica angļu pētnieks un publicists
Viljams Džons Tomss
izveidojot to no angļu vārdiem (good Anglo-Saxon compound)
folk – '(vienkāršā) tauta'
lore – '(sena) gudrība'
Tas aizstāja iepriekš lietoto latīnisko
popular antiquities.
Piecus gadus vēlāk šis termins pirmoreiz parādījās grāmatas
virsrakstā.
Pašreiz zināmo folkloras definīciju skaits ir vismaz 40.

17. Somija 1809. gadā pēc ilgāka sašķeltības perioda kļūst par vienotu teritoriju
citā, lielākā valstī (Krievijas impērijā).
Tieši somu tradīciju apvienojums vienā darbā ar žanra apzīmējumu “tautas
eposs” izveidoja sava veida kanonu, paraugu, kam sekot.
Pirmais “Kalevalas” variants, ko veido 32 dziedājumi, iznāk 1835. gadā,
paplašināts un rediģēts izdevums ar 50 dziedājumiem – 1849.
“”Kalevala” ir tipisks tādas intelektuālas kopienas ražojums, kas cenšas radīt
'pagātni' savas identitātes definēšanas procesa ietvaros.”
Michael Branch. The Invention of a National Epic.
The Uses of Tradition, London, 1994, 195.-212. lpp.

18. “Ir divi veidi, kā var atrast kādu kopienu ('locate') un atklāt tās 'patieso
stāvokli': izmantojot poētisko telpu ('poetic spaces') vai zelta laikmetu.”
Anthony Smith. The Ethnic Origins of Nations. Oxford, 1986, 183.lpp.
Arī “Kalevalas” izveidi iespaidoja romantiskā interese par vienkāršo ļaužu
(seno) kultūru, ko aizsāka Džeimsa Makfērsona Osiāna cikls.
Turklāt, jau zviedru valdīšanas laikos 17. gs. pirmajā pusē ticis izdots karaļa
rīkojums vākt gan senas hronikas, gan stāstus par senajiem laikiem – lai
vairāk uzzinātu “kā viss bija senos laikos”. Vācamo materiālu uzskaitījumā
arī “seni dzejojumi par varoņiem un burvestībām”.

19. “Negribētu, ka šīs dziesmas tiek noniecinātas vai, gluži otrādi aplami
uzskatītas par ārkārtīgi dižām. Šīs dziesmas nekādā ziņā nav pielīdzināmas
grieķu un romiešu dzejai, bet būtu gluži labi, ja tās vismaz parādītu, ka
mūsu priekšteči nebūt nebija neapgaismoti savos garīgajos
(intelektuālajos) centienos un šīs dziesmas vismaz to pierāda.“
Eliass Lēnrūts. Ievads “Kalevalas” pirmajam izdevumam (1835)
“Bet no visiem šiem stāstiem redzams, ka latvieši citkārt nebūt nebij
tādi nemācīti ļaudis par kādiem tie allaž izdaudzināti; jo tā tauta - lai
nu ir pagāni vai ne - kas ticības lietās ir pieņēmusēs, arī citās
gudrībās un zināšanās nebūs vārga.”
Juris Alunāns.Dievi un gari, kādus vecie latvieši citkārt cienījuši (1856)

20. Dans Bens-Amoss (Dan Ben-Amos):
Folkloras jēdziens izveidojās Eiropā 19. gadsimta vidū. Sākotnēji tas
apzīmēja tradīcijas, senas parašas un vēl pastāvošus svētkus, senas
dziesmiņas un balādes no neatminamiem laikiem, arhaiskus mītus, teikas un
fabulas, senus stāstus un sakāmvārdus. Tā kā šie stāsti reti spēji izturēt
veselā saprāta un pieredzes pārbaudījumu, folklora ietvēra arī iracionalitāti:
ticību spokiem un dēmoniem, fejām un rūķiem, elfām un gariem; tā vēstīja
par ticību zīmēm, amuletiem un talismaniem. No to pilsētas izglītoto ļaužu
(urbane literati) viedokļa, kas radīja folkloras ideju, šīs abas –
tradicionalitātes un iracionalitātes – īpašības varēja attiekties vienīgi uz
zemnieku vai primitīvu sabiedrību. Tādēļ tie piedēvēja folklorai vēl vienu
īpašību: ruralitāti.”
The Idea of Folklore: An Essay Grām.: Issachar Ben-Ami and Joseph Dan, eds. Studies in Aggadah and Jewish
Folklore. Folklore Research Center Studies VII. Jerusalem: The Magnes Press, 1983, pp. 11-17

22. Nibelungenlied
Nibelungu dziesma
●
Kopš 2009. gada UNESCO Pasaules atmiņas saraksta objekts.
●
Esošie 3 manuskripti radušies ap 12. gadsimtu, stāsta par laiku ap 4.-6.
gadsimtu.
●
Saukta par vācu “Īliādu”, atzīta par vācu eposu.
●
Rihards Vāgners savās Nibelungu cikla operās centās jaunā veidā iedzīvināt
seno kultu un pārdzīvojumu.

23. Vilhelms Jordans
(Carl Friedrich Wilhelm Jordan;
8.02.1819 – 25.06.1904)
●
Literāts un politiķis.
●
Dzimis Austrumprūsijā.
●
1867. gadā publicē savu
“Nibelungu dziesmu”.
●
1876. gadā publicē “Episkās
vēstules” (Epische Briefe)

26. Andrejs Pumpurs.
Ievads “Lāčplēsim” (1888.)
Tādi epi bija pazīstami jau priekš tūkstošiem gadiem pie indiešiem, perziešiem un
grieķiem. Pēc kristīgas ticības izplatīšanās pasaulē tika izskaustas pie tautām dievu
un varoņu teikas, un ilgi domāja, ka līdz ar to arī epi nevarot vairs izcelties, kamēr
jaunākā laikā ģermāņu tautas caur savu Zigfrida teiku pierādīja, ka epu laiki vēl nav
izmiruši. Visas četras minētās episkās tautas pieder pie indo-ģermāņu tautu sugas;
viņu epi, vispārīgi ņemot, ir viens otram ļoti līdzīgi, Tas pierāda, ka viņu dievu un
varoņu teikas atvasinājušās iz kādas vispārīgas mitoloģijas un šī pēdējā piederīga
kādai aizvēsturīgai pirmtautai. Tāda pirmtauta jeb indo-ģermāņu sugas mātes-tauta
ir tiešām bijuse un, kā caur valodu salīdzināšanas zinību izpētīts, atradusies uz
diezgan augsta kultūras stāvokļa, — Tā ir vecā āriešu tauta.

27. Mitoloģija, latvietība un eposs 19. gadsimta otrajā pusē
Andrejs Pumpurs. Ievads “Lāčplēsim” (turp.)
Zigfrida teikas apstrādātājs Vilhelms Jordans lepni saka, ka citām tautām, par piem.,
itāliešiem, spāniešiem, frančiem, nebūs iespējams nekad sagatavot kādu epu, tādēļ
ka epus viela nav vairs tautā atrodama un pašas tautas nav tādu laika periodu
aizsniegušas kā ģermāņu tautas, tas ir, nav ieņēmušas visaugstāko stāvokli kultūrā
un politikā, nav palikušas par pasaules valdniecēm[..]

28. Mitoloģija, latvietība un eposs 19. gadsimta otrajā pusē
Andrejs Pumpurs. Ievads “Lāčplēsim” (turp.)
Par itāliešiem, spāniešiem un frančiem nav daļas Jordanam ko pretim runāt, bet to
gan cerēju, ka pie leišu-latviešu tautām, kuras laikam vecajai āriešu tautai stāvēs
tuvāku nekā ģermāņi, atradīsies vairāk dzīvas vielas priekš epus, nekā to Jordans
atrada pie vācu tautas.
Šīs teikas un dziesmas mūs aizved tālā sirmā senatnē pie dabas un dievu mitoloģijas,
pie tiem pašiem avotiem, iz kuriem cēlušies mums jau zināmie četri tautu epi. Nav
jāšaubās, ka leišu-latviešu tautas, pie kultūras nākušas, lai ar nebūdamas pasaules
valdnieces, tomēr pasniegs izglītotai pasaulei kādu piekto epu iz mūsu āriešu
pirmtautas dabas un dievu mitoloģijas.

29. Gustav Wilhelm Sigmund Brasche (1803-1882)
[..]Bet tas tomēr visādā ziņā ir nožēlojami, jo tas kopā ar citām
parādībām, kā, piemēram, ar jauno latviešu avīzi «Mājas Viesi», noved
pie nevajadzīgas to spēku skaldīšanas, kas strādā latviešu tautas labā
un no kā mūsu gādībai nodotie tikai zaudēs. Bet, ja ir ļaudis, kam jaunā
Latvija «kā skaista jaunava brīnišķi sēž tur augšā», tad tie mums sirsnīgi
jābrīdina no Lorelejas.
Das Inland, 1856

30. Apgaismības asais asmens
Gustav Wilhelm Sigmund Brasche (1803-1882)
No tā laika, kad tas bija neatkarīgs vai vismaz nesaistīts, un no
viņa smago cīņu laika palikusi tam pāri vienīgi viņa galīgi
samaitātā valoda un naids pret vāciešiem, ko tie izrāda katrā
izdevīgā gadījumā. Šis naids savā laikā bija dabisks, bet tagad
pilnīgi neattaisnojams, jo latvietim vajadzētu zināt, ka par
visu to, kas tam tagad ir labāks nekā viņa vienvalstniekiem —
viņa ticība, atbrīvošana no dzimtbūšanas, viņa ātri pieaugošā
izglītība, viņa, kā zemes īpašnieka, arvien drošāks topošais
stāvoklis, par to visu viņam jāpateicas tam, ka tas bija zem
tālo vāciešu, bet ne tuvo kaimiņu jūga un vācieši tagad
visādā veidā un ceļā, bieži pat ar pārliecīgu centību, cenšas
iepriekšējo gadu simteņu netaisnības izlabot. Tāpat palicis
viņa neuzticīgais un nepateicīgais raksturs.

31. Apgaismības asais asmens
Gustav Wilhelm Sigmund Brasche (1803-1882)
Katrs mēģinājums atdzīvināt viņu latvietību, katrs aizrādījums
par to, kādu postu viņu nacionalitātei, pie kuras pieder arī
valoda, ir nesuši vācieši, un tā tālāk, noved tikai pie tā, ka
modina naidu pret vāciešiem, un to, kas pats ar savām kājām
vairs nevar iet un vispārīgi tagad atrodas pārejas stāvoklī,
novedīs citu atvērtos apkampienos, bet ne to, kas to tagad ar
mīlestību auklē.

32. Gustav Wilhelm Sigmund Brasche
Kas mūsu nacionāļus pazīst, ir sen pazaudējis ticību patstāvīgai
latvietībai. Šīs mazās tautiņas liktenis ir tāds pats kā pārējo
jau no dzimšanas nespējīgo tautiņu, kas nezin no kurienes un
kādā kārtā uz ziemeļiem izlauzušās: tās mirst jau mātes
miesās. Lai atminamies tikai lībiešus, krieviņus un
vissīkstākos no visiem — igauņus. Latvietim nav nekādas
nacionālas pagātnes, tādēļ tas nezina, nedomā un necer uz
nacionālu nākotni. Tas pazīst sevi tikai kā kārtas locekli, kas
tiešām vēl priekš dažiem gadu desmitiem atradās
neapskaužamā stāvoklī, bet tagad no viņiem tikai aiz
nezināšanas — nicinātā zemnieku kārtā.

34. August Johann Gottfried Bielenstein (1826-1907)
“Kāda laimīga dzīve” , 1905

35. August Johann Gottfried Bielenstein (1826-1907)
Mums nācās apkarot nekompetentos jaunlatviešu jūsmotājus,
kuri prūšu hroniku autoru maldus un izdomājumus par
senprūšu kultu gribēja ar skubu attiecināt uz latviešiem pie
Daugavas, tādā veidā radot latviešiem jaunu Olimpu,
apdzīvotu ar vairāk vai mazāk patvarīgi izdomātām
dievībām, it kā šāda mitoloģija darītu godu latviešu tautai.
“Kāda laimīga dzīve”, 1905

36. Saglabāt aukstasinību, kad noziegumā pret cilvēci
līdzvainīgais (vai gan kādas tautas cilvēka un pilsoņu
tiesību iznīcināšana ar dzimtbūšanu ir kas mazāks?)
uzliek vienkāršības un bezpartejiskuma masku, lai to
ar labākiem panākumiem aizstāvētu, ja viņš ir gana
bezkaunīgs, lai pašas cilvēces tribunāla priekšā
gribētu sagrozīt tās visļaunākās ienaidnieces -
lieliskās tirānijas - lietu ar viltu: tad saglabāt
aukstasinību, es atzīstu, ka neesmu uz to spējīgs.
Garlībs Merķelis. Supplement zu den Letten, 1798

37. Karl Philip Michael Snell (1753-1806)
Beschreibung der russischen Provinzen an der Ostsee, 1794
Tikpat, cik nožēlojams ir Vidzemes un Igaunijas zemnieku
stāvoklis, tik slikts ir viņu morālais raksturs. Viņu viltīgums un
ļaunprātība bieži liek kungam uzsprāgt, un es esmu redzējis, ka
miermīlīgākie un labsirdīgākie kungi pie zemnieku sliktās un
tiepīgās izturēšanās nevarēja palikt aukstasinīgi. Vergu stāvoklis
nevar nest līdzi neko citu. Kas zemniekus īpaši iezīmē ir viņu
cietsirdība pret kustoņiem, sevišķi zirgiem.

38. Karl Philip Michael Snell (1753-1806)
Beschreibung der russischen Provinzen an der Ostsee, 1794
Zemnieku apģērbs ir no vilnas auduma, ko izgatavo viņi paši.
Svārki ir sašūti no trim auduma gabaliem. Latvieši valkā
pelēkus, bet igauņi brūnus svārkus. [..] Kārtīgas zeķes tiem ir
reti, to vietā tie ap kājām ar lūkiem piesien linu vai vilnas
lupatas [..] Kurpju vietā tie visi bez izņēmuma nēsā vīzes, tas ir
tupeļu veidu, ko pin no liepu lūkiem un kas laiž cauri sniegu un
ūdeni.

39. Karl Philip Michael Snell (1753-1806)
Beschreibung der russischen Provinzen an der Ostsee, 1794
Zemnieku ēdiens caurcaurēm ir ļoti nožēlojams. Maize, ko viņi
cep no samaisītiem skrotētiem miltiem, ir ļoti rupja un slikti
izcepta. [..] Ja ir piens, daži no tā gatavo biezpienu, kas ir viņu
lielākais gardums.

40. Johann Heinrich Liebeskind (1768 - 1847)
Rückerinnerungen von einer Reise durch einen Teil von Teutschland,
Preußen, Kurland und Livland [..] – Strasburg und Königsberg 1795
Liekas, ka Kurzemes zemnieks latvietis dažās lietās atpaliek no
krieva. Viņš ir slinks un truls, krievs turpretī nenogurdināms
un viltīgs. Ja kaut ko var nopelnīt, krievu vienmēr ir labi
izmantot. Taču arī tur, kur neko nevar nopelnīt, krievs aiz
dabiska rosīguma labprāt dodas palīgā. Latvietis tā nedara.

41. Johann Heinrich Liebeskind (1768 - 1847)
Rückerinnerungen von einer Reise durch einen Teil von Teutschland,
Preußen, Kurland und Livland [..] – Strasburg und Königsberg 1795
[..] Viņi parasti ar maziem ratiem un mazu latviešu [..] zirdziņu
garos stiepienos laiž uz pilsētu. Kad viņi dodas atpakaļ uz
mājām, gandrīz katru reizi daudzus no viņiem redz guļam
piedzērušus savos ratos, kuriem nav pat nevienas dzelzs
naglas. Daži ar savu paklīdušo raksturu nonākuši tik tālu, ka
atņem sievai un bērniem maizi, lai [..] nodzertu brandvīnā.

42. Johann Christoph Petri (1762 – 1851)
Neue Pittoresken aus Norden, oder Statistisch-historische Darstellungen aus
Ehst- und Liefland - Erfurt, 1805
Zemnieku mitekļi ir nožēlojamāki nekā to varētu iedomāties.
Pamati sasniedz augstākais puspēdas, reti veselas pēdas
augstumu, un liekas, ka tie būtu tapuši aiz nejaušības. [..]
Daudzām mājām vispār nav pamatu. Gari baļķi vai arī tikai šķībi
apcirsti koku stumbri, sakrauti viens uz otra un stūros savienoti,
veido četras sienas. ir dabīgi, ka pie tāda būvpaņēmiena, starp
baļķiem ir spraugas, ko aizbāž ar sūnām[..]

43. Johann Christoph Petri (1762 – 1851)
Neue Pittoresken aus Norden, oder Statistisch-historische Darstellungen
aus Ehst- und Liefland - Erfurt, 1805
Nevienam zemniekam kājās nav apavu, to vietā abu dzimumu
pārstāvji nēsā neģērētas ādas gabalu, kam tikai nokasītas
spalvas. [..] Ja tas ir sakaltis, to liek ūdenī, lai padarītu lokanu
[..]
[..] Bet arī šo zeķu paskats nav iepriecinošāks par visu lupataino
ietērpu. [..] Tā kā zeķes ir daudz lielākas un garākas nekā būtu
vajadzīgs, šie šausminoši biezie maisi nokarājas virsū uz kājām
[..] - patiesi pretīgs skats!

44. Johann Christoph Petri (1762 – 1851)
Neue Pittoresken aus Norden, oder Statistisch-historische Darstellungen
aus Ehst- und Liefland - Erfurt, 1805
Vīriešu bikses vasarā ir no nebalināta, ārkārtīgi rupja linu
auduma [..]. Tās ir ļoti netīras un tik saplīsušas, ka tik tikko
nosedz miesu. [..] Vīriešu svārki tāpat ir samērā plati un netīri
[..] Parasti tiem nav ne pogu, ne āķu [..]. Lai svārkus tomēr
kaut kā saturētu, tie tiek sasieti ar platu vilnas jostu, kuras
krāsu netīruma dēļ nav iespējams noteikt [..]

45. [..] Ziņģe ir tas vārds, ar kuru
latvieši apzīmē savas
pasaulīgās dziesmas. Latviešu
dzejas māksla un mūzika ir
gluži īpaša un parāda dabu, kas
bijusi viņu skolotājs un tāda ir
aizvien. Viņu dzejai ir atskaņas,
bet tikai vīrišķās. Viņu auss arī
tās vērtēšanā ir ne īpaši
smalka. Viens un tas pats vārds
divreiz atkārtots pie viņiem jau
saucas atskaņa.

46. Viņu mūzika ir visai rupja un
neattīstīta. Kad tie grib dziedāt,
tad izvēlas vienu vai divas
meitenes, kas tekstu dzied,
pārējie tur tikai vienu vienīgu
toni, apmēram kā dūdu bass.
Īstās dziedātājas nepaceļ balsis
vairāk kā par tercu, un šī
vienmuļība turpinās, līdz teksts
ir beidzies, tad basisti paņem
oktāvu no līdz tam dūktā
pamattoņa, un dziesma ar to
arī ir cauri.

47. Gotthard Friedrich Stender(1714 – 1796)
Rāms laiks pēc pērkona briesmas. Königsberg, 1753.
Neue vollständigere lettische Grammatik, nebst einem hinlänglichen Lexico, wie auch einigen
Gedichten, verfasset von Gotthard Friedrich Stender. Braunschweig, 1761.
Jaukas pasakas in stāsti, tiem latviešiem par gudru mācību sarakstīti no mācītāja Gedert
Fridrik Stender. Jelgava, 1766.
Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas. Sarakstīta no Sērpils un Sunākstes
baznīckunga Stendera. Jelgava, Aizpute, 1774.
Jaunas ziņģes pēc jaukām meldijām, par gudru izlustēšanu. Jelgava, Aizpute, 1774.
Jauna ABC un lasīšanas mācība. Jelgava, 1782., (1787., 1797.)
Bildu Ābice. Jelgava, 1787.
Lettisches Lexikon. In zween Theilen abgefasset, und den Liebhabern der lettischne Literatur
gewidmet von Gotthard Friedrich Stender, Praepositus emeritus zu Selburg, [..]. Mitau,
1789. - 773 S. (Theil 1: Lettisches Woerter und Nahmen - ca. 7000 Woerter, Theil 2:
Deutschlettisches Woerter und Nahmen - ca. 14000 Woerter)
Elīzes divpadsmit svētas dziesmas, latviešu valodā pārtulkotas no tā vecā mācītāja Stendera.
Jelgava, 1789.
Ziņģu lustes. Otra daļa. Jelgava, 1789.

48. Gotthard Friedrich Stender(1714 – 1796)

49. 1632. gads
Mane balte mamelyt
Dod mann weene Kackenyt
Mann pelyte peejukus
Pyta sweeste bundeling.
(līdzīga K. Barona LD 34388)

58. Kas ir mēmie pagasti?
No 526 Latvijas pagastiem 218 “Latvju Dainām”
nav devuši nevienu tekstu

59. Jūlijs Krūns
Julius Krohn
19.04.1835. – 28.08.1888

60. Anna Bērzkalne
15.01.1891. – 01.03.1958
Typenverzeichnis lettischen Volksromanzen
in den Sammlung Kr. Barons Latvju Dainas
FFC 123 (1933)

62. Rainis – izglītības ministrs
(19.12.1926.—23.01.1928.)
Parakstījis LFK noteikumus
1927. gada 27. aprīlī

65. Folkloras vākšanas un pētniecības institūcija
vairākkārt mainījusi nosaukumu un institucionālo piederību:
1924. - 1944. - Latviešu folkloras krātuve;
1945. - 1950. - Folkloras institūts
(sākotnēji pie Latvijas Universitātes, Zinātņu akadēmijas sastāvā no 1946. gada);
1950. - 1956. - Etnogrāfijas un folkloras institūts;
1956. -1992. - A. Upīša Valodas un literatūras institūta Folkloras sektors (Folkloras
daļa);
1992.-1999. - Latviešu folkloras krātuve kā Literatūras, folkloras un mākslas institūta
sastāvdaļa,
līdz 1999. gadam - Latvijas Zinātņu akadēmijas sastāvā,
pašlaik - atkal pie Latvijas Universitātes. Pēc veiktās reorganizācijas Literatūras,
folkloras un mākslas institūts ir Latvijas Universitātes aģentūra.

69. Dažādie materiāla veidi un žanri LFK tiek apzīmēti ar burtu šifriem.
Šifrs v sākotnēji apzīmēja tikai zīmējumus.

70. Tomēr pamazām krājās arī fotogrāfijas, tās kopā ar teksta
materiāliem iesūtīja arī – Kārlis Bukums (1884-1979) no Strenčiem
un Mārtiņš Bērziņš (1874 – 1950) no Umurgas. Līdz 1940. gadam
fotogrāfiju skaits jau pārsniedza 70.

72. Emilis Melngailis (1874-1954) bija viens no pirmajiem, kas savos
materiālos iekļāva arī fotogrāfijas. Kopā viņa nošu burtnīcās ir 46
fotoattēli. 1930.gadā, kad pirmo reizi LFK vēsturē teicējas tiek
pilnīgi dokumentētas – pierakstītas manuskriptā (melodija un
teksts), nofotografētas un ieskaņotas, arī piedalās E. Melngailis.

81. Latviešu folkloras krātuve un Dainu skapis

82. Pieejamie LU LFMI LFK informācijas resursi:
• savākto rokrakstu materiālu arhīvs ar žanriski un principiāli dažādiem
rādītājiem;
• attēlu arhīvs;
• Dainu skapis, Dainu skapja skenētais saturs;
• audioarhīvs;
• videoarhīvs
• jaunais portāls garamantas.lv

83. Paldies par uzmanību!
Nāciet ciemos!