3. Vērtīborientācijas maiņa Kardināli mainījās vērtīborientācija. Tā balstījās uz marksisma-ļeņinisma mācību, kā arī uz tautiskuma, šķiriskuma un parteiskuma principiem. Tautas līdzšinējie svētumi (brīvības simbolika) tika aizliegti un pilnīgi vai daļēji iznīcināti. Piemēram, Brīvības piemineklim un Brāļu kapiem mākslīgi piemēroja sociālistisku izskaidrojumu. Drīkstēja notikt tikai valsts kultūras iestāžu akceptēti un organizēti pasākumi.
4. Sociālistiskās sistēmas glorifikācija Padomju ģimenē māte ir Dzimtene, tēvs Staļins — visi pārējie brāļi un māsas — laimīgie bērni. Mīts par laimi padomju valstī bija vitālākais visu citu mītu vidū. Viena no specifiskajām iezīmēm bija sociālistiskās sistēmas un padomju sociālistiskās kultūras glorifikācija. Padomju pilsoņiem nepārtraukti atgādināja, ka padomju iekārta ir vislabākā, vishumānākā, vistaisnīgākā valsts iekārta cilvēces vēsturē. Savukārt padomju kultūra ir visaugstākā kultūra pasaules kultūras vēsturē. Tā, piemēram, mākslas un literatūras pamatpienākums bija slavēt sociālistisko sistēmu, padomju valsti, komunistisko partiju un tās vadītājus, padomju kultūru, padomju cilvēku.
5. Uzdevums: Sekojot līdzi nākamajiem 4 slīdiem, veido kladē pierakstus par 4 padomju Latvijas kultūras posmiem : 1.posms Laiks (no kura līdz kuram gadam) Nosaukums (kā šo posmu sauca) Atslēgas vārdi (ar atslēgas vārdiem pieraksti nozīmīgākās iezīmes šajā posmā, personības, notikumus utml., ko pēc tam var izmantot, lai šo posmu raksturotu)
6. Padomju kultūras četri posmi 1. posms . 40.-50.g. visu noteica Staļina personības kults . No Maskavas tika atsūtīti kultūras administratori, kas atveda literātiem tēmu un sižetu sarakstus, diktēja, kādas lugas jāraksta, kādas filmas jāuzņem. Tos daiļdarbus, kas nesaskanēja ar padomju kritērijiem, aizliedza publicēt, izstādīt. 40.-50.g. tika dibinātas Mākslinieku, Rakstnieku, Komponistu savienības, caur kurām radošie tika kontrolēti. Tika radīti arī jauni “sociālistiskā laikmeta” pieminekļi. Neskaitāmi Ļeņina krūštēli. Salaspilī fašistu koncentrācijas nometnes vietā uzbūvēja memoriālo ansambli, ko atklāja 1967.g.
7. Padomju kultūras četri posmi Sarkanā Karoga ordenis 2.posms . Pēc Staļina nāves un personības kulta nosodīšanas (1956.-1964.g.) iestājās tā saucamais atkušņa periods . Aktuāla bija ideja modernizēt padomju valsti paātrinātā tempā, lai panāktu un apdzītu Rietumu valstis. Pieļāva pat dažas rietumnieciskas izcelsmes kultūras parādības. Piemēram, “stilīgo” jauniešu kustību. Viņu subkultūras simboli un vērtības izpaudās galvenokārt apģērbā: rūtaina auduma svārkos, šaurās biksēs, kurpēs ar ļoti biezu zoli. Viņus varēja no pārējiem atšķirt arī pēc ‘boksa” frizūras un “bugi-vugi”mūzikas. Partija prata izmantot un dažādi stimulēt (amati, honorāri, prēmijas, goda nosaukumi, ordeņi, ārzemju braucieni, slavas raksti presē, dzīvokļi, specveikali, specpoliklīnikas, atpūtas nami) radošās inteliģences slāni, kas attiecīgajā periodā spēja izraisīt vislielāko efektu padomju cilvēku masu apziņā.
8. Padomju kultūras četri posmi Baldones ciema jauktais koris . 1975 Trešajā posmā – 1965.-1985.g. Kultūras diferenciācija vēl vairāk padziļinājās un tās virzība bija vispretrunīgākā. 60.g. sākumā padomju ideoloģijā parādījās viedoklis, ka padomju cilvēka idejiskā un estētiskā izaugsme ir sasniegusi līmeni, kad sociālistiskajā kultūrā drīkst atļaut mākslinieciskā tēlojuma metaforisko veidu. To visplašāk izmantoja teātri. Viens no padomju sociālistiskās kultūras mērķiem bija visplašāko tautas masu iesaistīšana pašdarbībā. 60.gados Latvija ieņēma pirmo vietu PSRS mākslinieciskajā pašdarbībā, jo pasākumos piedalījās visvairāk cilvēku.
9. Padomju kultūras četri posmi Ceturtajā posmā no 1985.g. sākās “ perestroika ”. Šajā laikā padomju Latviju arvien biežāk apciemoja ārzemēs dzīvojošie latvieši, ārzemju zinātnieki, rakstnieki un mākslinieki. Svarīgi, ka 1988.gadā radošie cilvēki jau bija iekšēji vienoti un guvuši plašu, varbūt pat līdz tam nepieredzētu atbalstu tautā ar saviem darbiem, piemēram, ar Ojāra Vācieša paaudzes pārrāvumu literatūrā, kad sabiedrībā atkal tika reabilitēts rakstīts vārds. Kosmisko lidojumu ēra arī šaipus dzelzs priekškara nenovēršami bija reabilitējusi Einšteina relativitātes teoriju, ģenētiku, kvantu mehāniku un citas "buržuāziskās zinātnes", bez kurām PSRS nevarētu sasniegt modernu attīstību kosmosā un kaut vai militārā jomā. Domāšana bija vaļā.
10.
11. Sadzīve ( Iepirkšanās ) Rinda pie gumijas izstrādājumu veikala pagalmā aiz universālveikala, kur nereti “izmeta” kafiju, veļas pulveri vai citu deficītpreci.
13. Sociālistiskais reālisms mākslā Arnolds Pankoks. Brigāžu maiņa. 1949 Sociālistiskais reālisms ir totalitāras valsts kultūras ideoloģija, kurā tiek attēlota ne jau reālā pasaule, bet gan mitoloģiski radītā, būtībā fiktīva, idealizēta pasaule. Vajadzēja ne jau reālismu, vajadzēja utopiju. Socreālisms tika radīts, lai noslēptu realitāti, radītu brīnišķīgu ilūziju, mītisku hiperrealitāti, kuru pasniegtu kā patiesību. Mīts vienmēr vienkāršo īstenību, faktus, lai sakārtotu tos sistēmā, kas parasti tiek veidota melnbaltā pasaules skatījumā.
14. Padomju mitoloģijas iedzīvināšana mākslā Aleksandra Briede. Uz zināšanu augstumiem. 1951. Māksla tika izmantota kā ideoloģisks instruments. Mīts par laimes pārpilno padomju valsti, kurā tiek celts komunisms, tika uzturēts ar rūpīgi izstrādātiem paņēmieniem, skaidri definētiem mākslas uzdevumiem un noteiktu vajadzīgo tematiku. Šī tematika radīja mitoloģisku priekšstatu par PSRS kā laimes zemi, kur par tās tautu gādā tautu tēvs, kurā mīt heroiski ļaudis, proletariāts ir cilvēces avangards, partija – tautas prāts, gods un sirdsapziņa.
17. Ideoloģijas ietekme uz literatūru Sociālistiskā reālisma metode Sociālistiskā reālisma teorētiķis bija Andrejs Upītis. Literatūrā valdīja sociālistiskā reālisma metode. Tā balstījās uz prasību objektīvi un optimistiski atspoguļot sociālistiskās dzīves īstenību. Metodes galvenie kritēriji bija satura un formas vienkāršība, saprotamība, tēlojuma idejiskais patoss. Pirmajā vietā bija jābūt tādām tēmām kā proletariāta revolucionārā cīņa pret buržuāziju, sociālisma un komunisma celtniecība, padomju cilvēka kaujas un darba varonība.
18.
19. Ieteicamās tēmas literatūrā Kā piemērus šo tēmu atspoguļojumam literatūrā var minēt J. Niedres „Ceturto fabriku”, J. Granta „Notikumu ar virpu” un I. Lēmaņa „Traktoristi Kristīni”. Pēdējais ir viens no nedaudzajiem aprakstiem par t.s. zemes sadalīšanu Latvijas laukos. Kalponei Kristīnei pirmspadomju laikos budži spļauj virsū, sper ar zābakotām kājām un mēģina izvarot. Vienīgi šķiru cīņu izprotošais laukstrādnieks Alberts ar mierinājumiem, ka drīz atnākšot citi laiki, dod Kristīnei spēku izturēt. Kad „citi laiki” pienāk, Kristīnes karstākā vēlēšanās ir kļūt par traktoristi, kas, protams, piepildās. Stāsta nobeigumā Kristīne, joņodama ar traktoru virs kura plīvo sarkanais karogs, svēti apsolās, ka nekad neļaus atgriezties vecajai un nežēlīgajai dzīvei. Buržuāziskās iekārtas atmaskojums Sociālistiskā celtniecība Strādnieku apziņas veidošanās Komunistiskā partija un tās vadoņi Padomju dzimtenes plašums un varenība Himnas Maskavai, Padomju armijai, kombainam
20. Melnbaltā pasaule Pozitīvais pols Trūcīgie zemnieki, pilsētas proletariāts, bezdarbnieki, revolucionāri, komunisti un komjaunieši Negatīvais pols Bagātie zemnieki, visāda veida privātīpašnieki, muižnieki, cariskās Krievijas un neatkarīgās Latvijas ierēdņi, policisti un politiķi, vācieši, garīdznieki
21. Literatūras atdzimšana Prozas atdzimšana Viens no pirmajiem, kas apbrīnojamā neatlaidībā karoja ar socreālismu bija Visvaldis Lāms. Socreālisms pieprasīja romānus “par tēmu”, kas atspoguļotu “darbaļaužu dzīvi”, - Lāms tādus sarakstīja, taču galīgi no “nepareiza” skatupunkta. Socreālisms apjūsmoja padomju cilvēka varonību karā – Lāms traktēja karu kā aklu un trulu mehānismu, bet varonību kā ideoloģisku fikciju. Tā pa īstam prozas atdzimšana sešdesmitajos sākās ar Alberta Bela romāniem (“Būris”, “Saucēja balss”, Cilvēki laivās” u.c.). Viņam pievienojās Regīna Ezera, Marģeris Zariņš, Andris Jakubāns u.c. Dzejas renesanse Tā aizsākās ar Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni, septiņdesmitajos gados Māri Čaklo un Jāni Peteru. Latviešu dzeja vēl nekad nebija pieredzējusi tik fantastiskas popularitātes vilni. Tiesa, bija arī represijas: 1962.g. Uz 7 gadiem lēģerī notiesāja Knutu Skujenieku, bija ilgstoši drukāšanās aizliegumi Ojāram Vācietim un Vizmai Belševicai, bija “pārrunas” drošības komitejā, kratīšana dzīvokļos, izsekošana.
24. Estrādes mūzika Kopš sešdesmito gadu beigām Latvijā lielu popularitāti ieguva estrādes mūzika. Popularitāti ieguva komponisti Imants Kalniņš, Zigmārs Liepiņš, Mārtiņš Brauns, Juris Kulakovs, Ēriks Ķiģelis, bet visatzītākais estrādes mūzikas komponists septiņdesmitajos gados un astoņdesmito gadu sākumā neapšaubāmi bija Raimonds Pauls. Tolaik jauniešu vidū populārākie dziedātāji bija Margarita Vilcāne, Ojārs Grīnbergs, Nora Bumbiere, Viktors Lapčenoks, Aija Kukule, Mirdza Zīvere, Rodrigo Fomins un grupas "Menuets", "Modo", "Eolika", "Līvi", "Credo", "Dālderi", "Sīpoli', "Pērkons“.
25. Teātris Drāmas teātra skatuve No dramaturgiem, pats par sevi saprotams, prasīja izrādes, kurās tiktu cildināta padomju vara, bet skatītāji labprātāk apmeklēja latviešu klasiķu (Raiņa un R. Blaumaņa), kā arī cittautu ievērojamāko dramaturgu (V. Šekspīra, H. Ibsena, A. Čehova u. c.) lugu izrādes. Teātros zāles vienmēr bija pārpildītas, jo cilvēki meklēja patiesību, ko režisori un aktieri daudzkārt mēģināja pateikt ar mākslinieciskiem līdzekļiem. Teātris būtībā audzināja tautu, gatavoja to atmodai. Latviešu vidū iemīļoti aktieri bija Ēvalds Valters, Velta Līne, Elza Radziņa, Lidija Freimane, Dina Kuple, Antra Liedskalniņa, Vija Artmane, Lilita Bērziņa, Lilita Ozoliņa, Kārlis Sebris, Valentīns Skulme, Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs, Juris Strenga, Eduards Pāvuls un daudzi citi.
26. Kino Jānis Streičs . Limuzīns Jāņu nakts krāsā 1981 Rolands Kalniņš. Ceplis 1972 Gunārs Piesis. Nāves ēnā .1971 Rolands Kalniņš . Elpojiet dziļi... (Četri balti krekli, 1967 Leonīds Leimanis . Purva bridējs (1966 Latvijas kinomākslā darbojušies visu Latvijas teātru aktieri. Īpašu popularitāti guvuši V. Artmane, G. Cilinskis, J. Grantiņš, Ģ. Jakovļevs, H. Liepiņš, J. Osis, E. Pāvuls, V. Pūcītis, E. Radziņa, K. Sebris, Dz. Ritenberga. Sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados tika uzņemtas nozīmīgas literatūras klasikas filmas: "Purva bridējs" (pēc R. Blaumaņa darbu motīviem), "Pie bagātās kundzes" (pēc A. Upīša romāna "Smaidošā lapa"), "Nāves ēnā" (R. Blaumaņa novele), "Pūt vējiņi" (Raiņa luga), "Ceplis" (pēc P. Rozīša romāna) u. c. Tika uzņemtas arī filmas kā veltījums Lielajam Tēvijas karam. Darba un sadzīves tematikas risinājumi, aktuālu ētikas problēmu izcelšana un raksturu psiholoģiskā analīze vērojama filmās "Klāvs - Mārtiņa dēls", "Tauriņdeja", "Pirmā vasara", "Mans draugs - nenopietns cilvēks", "Ezera sonāte" u. c.
27. Kino Juris Podnieks Vecāks par desmit minūtēm (1978 ) Scenārija autors un režisors Hercs Franks, operators Juris Podnieks Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas izcilākais paraugs; filma – dvēseles kustība, kur satiekas režisora un operatora talanta dzirksts. Vai viegli būt jaunam? (1987) režisors Juris Podnieks, komponists Mārtiņš Brauns Filma – fenomens, kuras ārkārtīgo rezonansi pasaulē radījusi autoru profesionalitāte, domas vēriens un prāta asums, spējot precīzi trāpīt aktualitātes nervā. Karam beidzoties, latviešu kinomāksla turpināja pilnveidoties un attīstīties, plašu vērienu iegūstot tieši padomju varas apstākļos. Šajā laikā bez aktierfilmām ļoti daudz uzņēma arī dokumentālās filmas, kuru galvenā tematika pirmajos pēckara gados bija - jaunās dzīves apliecinājums (Vēlēšanu diena, Lielais Oktobris), rūpniecības, lauksaimniecības, zvejniecības un citu tautsaimniecības nozaru panākumu atainošana (Padomju Latvijas lopkopība, Zvejnieku ciematā, Rīgas zīds u. c.). Dokumentālajā kino spilgti izcēlās jaunā režisora Jura Podnieka darbi.
![Stundas mērķi: ,[object Object],[object Object]]()