Prezentācija Tiesībsarga 2012. gada konferences ietvaros panelī "Mediju sensācijas un ētikas dilemmas cilvēktiesību kontekstā". Plašāka informācija: http://www.tiesibsargs.lv/lv/sakumlapa/10-decembri-atklas-tiesibsarga-ikgadejo-konferenci

1. Sanita Sīle
Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS projektu asistente
No ētikas dilemmām līdz cilvēktiesību
pārkāpumiem

2. Eiropas Cilvēktiesību konvencija
8.pants. Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību
✤ Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes
neaizskaramību.
✤ Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus,
kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts
vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu
nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu
tiesības un brīvības.

3. Eiropas Cilvēktiesību konvencija
10.pants. Izteiksmes brīvība
✤ Ikvienam ir tiesības brīvi izteikties. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt
un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no publisko institūciju puses un neatkarīgi
no valstu robežām. Šis pants neierobežo valstu tiesības noteikt radioraidījumu, televīzijas
raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanas režīmu.
✤ Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta
tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un
nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās
vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus
nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības,
nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesu varas autoritāti un
objektivitāti.

4. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 2.februāra spriedums lietā Nr.
40660/08 un 60641/08 – Von Hannover v. Germany (Nr. 2) I
✤ Spriedumā noteikti pieci kritēriji, kas jāņem vērā, samērojot personas tiesības uz
privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ar citu tiesībām uz izteiksmes brīvību:
1. Publikācijas nozīme sabiedrībai svarīgākās diskusijās
Diskusijas, kas izraisa vispārēju interesi, piemēram, politiski jautājumi, ar noziedzīgiem
nodarījumiem saistīti gadījumi, sporta jaunumi u.c.
2. Cik labi sabiedrībā ir zināma persona, par kuru publicēts raksts/fotogrāfija un kāds ir
konkrētās publikācijas mērķis?
Publiska persona / privātpersona; sabiedrības informēšana / sabiedrības ziņkārības apmierināšana.
3. Kāda bijusi personas iepriekšējā uzvedība, publicitāte?
Vai persona iepriekš nav iebildusi pret publicitāti? Vai konkrētā ziņa, fotogrāfija jau iepriekš ir
parādījusies medijos?

5. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 2.februāra spriedums lietā Nr.
40660/08 un 60641/08 – Von Hannover v. Germany (Nr. 2) II
4. Publikācijas saturs, forma un sekas.
Kā persona publikācijā tiek “parādīta”? Cik plašam cilvēku lokam publikācija ir pieejama?
5. Informācijas iegūšanas metodes, informācijas patiesums / apstākļi, kādos iegūta
informācija.
Vai persona sniedza informāciju, piekrita fotogrāfijas uzņemšanai? Vai informācija tika iegūta
slepus?

6. Mediji – sabiedrības sargsuns
✤ Norādītie kritēriji vērtēti arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 4.decembra
spriedumā Nr. 6490/07 – Rothe v. Austria. Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 8.panta
pārkāpumi netika konstatēti.
✤ Šajā spriedumā uz presi tika attiecināts apzīmējums “sabiedrības sargsuns”, kā arī
uzsvērts tās pienākums informēt sabiedrību konkrētā un ticamā veidā.

7. Mediji – sabiedrības sargsuns?
✤ Ruduša R. Sargsuns bez sargsuņa. Žurnāls IR, 2012.gada 5.decembris:
✤ “Avīzes - ilgstošā laika posmā un daudzas - «radījušas haosu» cilvēku dzīvēs, ķērušās
pie neētiskām un reizumis arī kriminālām metodēm privātas informācijas iegūšanai, bet
faktu precizitātei veltījušas minimālu uzmanību. Sensacionāliem rakstiem tikusi
piešķirta «nepārdomāta prioritāte», nerēķinoties ar rakstītā sekām.”
✤ “ [..] «brīva prese demokrātijā pieprasa no varas atbildību, bet, ar dažiem cienījamiem
izņēmumiem, britu prese nav pildījusi šo vitāli svarīgo lomu attiecībā uz sevi» un
kļuvusi par nekontrolējamu varu, kura nevienam neatskaitās.”

8. SECINĀJUMI
✤ Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse liecina, ka ir salīdzinoši viegli pārkāpt līniju, aiz kuras
ētikas dilemmas var kļūt par cilvēktiesību pārkāpumiem.
✤ Ja sensācijas ietvaros tiek pretnostatītas cilvēka tiesības uz privātās un ģimenes dzīves
neaizskaramību ar tiesībām uz izteiksmes brīvību, katru konkrēto gadījumu var vērtēt
saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktajiem kritērijiem – tie kalpo kā filtrs, lai
sabiedriskais labums tiktu sasniegts, izvairoties no citu personu tiesību aizskaršanas.
✤ Mediju atbildība par izplatīto informāciju neizslēdz sensāciju – tā var būt kā blakus efekts,
tomēr, ja sensācija tiek izvirzīta par pašmērķi, var pieņemt, ka agri vai vēlu kāda tiesības
tiks aizskartas.
✤ Virknē Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu tiek uzsvērta mediju, sabiedrības sargsuņa,
būtiskā loma, vienlaikus Lielbritānijas piemērs vērš uzmanību uz to, cik svarīga ir izpratne
par atbildību un paškontroli - sevišķi ētikas dilemmu gadījumos.

9. PALDIES!