darini.lv

1. Ģederts Eliass
1887–1975

2. • Zemnieku dēls ar Eiropas līmeņa
izglītību, 1905. gada aktīvs
revolucionārs un pasīvs
intelektuālis, pilsētnieks, kas
glezno nokautas cūkas un kura
uzmanības centrā ir smagi lauku
darbi, laucinieks, kas savās
vēstulēs raksta: “Locījos ap
diviem audekliem –, bet iekšēji,
likās, pārvērtēju pulka mazu un
jaunu vērtību. Izlasīju vairākas
grāmatas. Un pie visa tā ļoti kopu
sevi fiziski: gāju vismaz trīs
reizes upē, divas reizes taisīju
ģimnastiku, dedzinājos saulē
(esmu nodedzis viscaur pavisam
brūns) un jūtos sevī tik spēcīgi kā
nekad. Dažu reizi gāju uz
medībām, bet bez rezultātiem.”
• (Marta Pallo “Pretrunīgais
Eliass”. Artteritory)“Pašportrets”. Ap 1913.g.

3. • “Latvijas glezniecības
zelta fondā līdz šim
kanonizētais Ģederta
Eliasa veikums –
agrīno fovisma
paraugu, neoklasisko
peldētāju,
jaunreālistisko lauku
žanru izlase – nebūt
nerada pilnīgu
priekšstatu par viņa
mākslinieciskā
mantojuma kopainu.
Eliass uzgleznojis
vairāk kā tūkstoš eļļas
gleznu, savas dzīves
laikā izstādot tikai
nelielu daļu no
paveiktā.”
“Peldētājas”. 1928.g. LNMM.

4. • “Eliasa daiļradei šūpuli oderēja Latvijas nacionālās
glezniecības skolas pamatlicēji. Jelgavā viņš
mācījās pie Johana Valtera, bet Rīgā mākslinieks
amata prasmes spodrināja Vilhelma Purvīša
studijā. Mācības pārtrauca 1905. gada revolūcija.
Topošais gleznotājs, būdams dedzīgs
sociāldemokrātisko ideju aizstāvis, 1906. gadā
iesaistījās uzbrukumā Rīgas policijas pārvaldei un
Krievijas Valsts bankas Helsingforsas nodaļas
aplaupīšanā. Iespējams, 18 gadu vecumā notikušā
aresta, pratināšanas un spīdzināšanas vai tai
sekojošās bēgšanas no valsts dēļ, Eliass turpmākā
dzīvē spēja saglabāt politiski neitrālu nostāju. Tajā
pašā laikā autors visu mūžu palika uzticīgs saviem
sociāldemokrātiskajiem ideāliem.”

5. • “Mēs varam tikai mēģināt
iztēloties, kāda būtu bijusi Eliasa
glezniecība, ja viņš turpinātu
studēt pie Purvīša. Bēgot no
represijām, Eliass ar viltotu
uzvārdu un pasi “atdūrās”
Kopenhāgenā, kur studēja mākslu
un vēlāk (joprojām ar svešu
uzvārdu) – Briselē, kur iestājās
Karaliskajā mākslas akadēmijā.
• Beidzot studijas, viņš ieguva ne
vien stabilu profesionālu izglītību,
bet arī plašas zināšanas mākslas
vēsturē un klasisko valodu
prasmes. It kā ar to nebūtu gana
autoram, kas jau tā būtiski
atšķīrās no savas paaudzes
māksliniekiem dzimtenē (no
kuriem vairums savu izglītību,
visbiežāk saraustīti un haotiski,
bija ieguvuši Krievijas mākslas
skolās).”
“Tilts pār Sēnu. Pont des Arts", 1913.
– 1914.g.

6. • “Eliass turpināja izglītoties Parīzē pie
viena no pēdējiem franču
akadēmiskās glezniecības
pārstāvjiem – Žana Pola Lorāna. Tas
bija laiks, kad Francijā jau noplaka
fovistu un kubistu skandāli, kamēr
Latvijā “Rīgas mākslinieku grupa” un
ar to saistītais, par
kasparsionādi dēvētais, vietējās
mākslas vēstures lielākais skandāls,
vēl bija tikai priekšā. Rietumeiropā un
vēlāk arī Maskavā (1916–1917)
rūpnieka Sergeja Ščukina
privātkolekcijā redzētie franču
glezniecības iespaidi un gūtā izglītība
neatgriezeniski izmanīja Eliasa
glezniecisko rokrakstu. Viņš
iemēģināja roku postimpresionismā,
apspēlēja dažus kubisma principus,
pielaikodams to visu savai otai, taču
nepārņemot.”
“Cipreses”. 1912.g.
“Ainava ar sarkano
jumtu”. Ap 1917.g.

7. • “Tā īsti viņš aizrāvās ar
Anrī Matisa krāsu juteklību
un fovismam
raksturīgajiem formālajiem
gleznieciskajiem
risinājumiem. Šo virzienu
viņš studēja rūpīgi un
sistemātiski. Tajā laikā
tapa par latviešu fovisma
hrestomātiju kļuvušie darbi
“Karija ar melno kaķi”
(1918–1920), “Sieviete
rozā zeķēs” (ap 1922.
gadu) u. c.”

8. • “Rīgas mākslinieku
grupas pirmajā izstādē
(1920) viņš piedalījās ar
66 darbiem, tādējādi
nospēlēdams tajā pirmo
vijoli, un, protams, kļūstot
par buferi kritikai, kas
izstādei sekoja. Eliass uz
to atbildēja rakstot: “Nu,
saprotams, ka es šo
nosodīšanu pieņemu kā
uzslavu... Tagad es varu
domāt, ka esmu uz
pareizā ceļa: mietpilsoņi
glezniecībā sāk par mani
uzbudināties.””
“Sieviete rozā zeķēs” (ap 1922. gadu)

9. • “Klusā daba ar
pūpoliem”. Ap
1919.g.

10. • “Un tomēr
izstādes, kas tik
plaši reprezentētu
viņa daiļradi,
vairs neseko ilgi.
Vēl jo vairāk! Viņš
veikli un pēkšņi
no modernisma
atgriezās pie
dabai tuvas
glezniecības, 20.
gadsimta 30.
gados kļūstot par
atzītāko jaunā
reālisma lauku
žanra meistaru.”
“Pie akas”. Ap 1935.g. LNMM.

11. • “Eliasu (..) var
pelnīti dēvēt par
vienu no
krāsainākajiem un
savdabīgākajiem
glezniecības
pārstāvjiem
latviešu mākslā.”
“Pie loga. Rīga”. 20.gs. 20.g. sākums.

12. Literatūra
• Ģederts Eliass. Sast. Laima Slava. – R.,
Neputns, 2012.
• Lamberga, Dace. Klasiskais modernisms.
Latvijas glezniecība 20.gadsimta sākumā. – R.,
Neputns, 2004.
• Osmanis, Aleksis. Ģederts Eliass. – R., Latvijas
enciklopēdija, 1995.
• Latvijas mākslas vēsture. – R., Pētergailis, 2004.
• http://www.arterritory.com/lv/teksti/raksti/1516-
pretrunigais_eliass/