1. Kubisms
visagrāk un visā
pilnībā attīstījās
Parīzes
avangarda
ietvaros laikā no
1907. – 1914.
gadam un
turpinājās līdz pat
XX gs. vidum.

2. Objekti jāattēlo pēc personiskās idejas, ieceres, nevis
juteklisko iespaidu ietekmē

3. Priekšmetiskā pasaule tika attēlota kā vienkāršu
plakņu, apjomu, robežlīniju sakopojums

4. Objektu pazīmes tika izvēlētas un attiecinātas tā, lai
nekādā ziņā nevarētu rasties vizuālās realitātes ilūzija.

5. Kubisti tiecās skatītāju piespiest skatīt gleznu vienīgi kā
cilvēka darinājumu, kā krāsu un formu sadalījumu uz
plaknes

6. Apjomi gleznā tika
modelēti ar
tumšākiem un
gaišākiem krāsu
toņiem tā, lai
nesaglabātos
priekšstats par
vienotu, no kāda
konkrēta gaismas
avota atkarīgu
gaismēnu.

7. Kubisti atteicās
arī no viena
skatu punkta
principa
tēlojumā, kas
daudzus
gadsimtus bija
dominējošs.

8. Gaišo, silti vēso
krāsu vietā nāca
neitralizēti, bieži
satumšināti toņi
– jaukti brūnie
(zemes
krāsas), pelēkie,
melnie, pelēcinā
ti zilie, zaļie...

9. Tika tēlotas parastu motīvu ainavas ar
pakalniem, ēkām, kokiem, klusās dabas ar
galdiņiem, traukiem, pudelēm, portretiskas vai sadzīves
žanra figūras ar mūzikas
instrumentiem, pīpēm, vēdekļiem, kārtīm, avīzēm.

10. Jo īpaši kubistiem
patika attēlot
mūzikas
instrumentus –
ģitāras, vijoles, kuru
liektās, lauztās, cietā
s un reizē
caurumotās
formas, stīgu līnijām
rotātas bija lielisks
materiāls kubisma
idejai, turklāt
atgādināja
abstraktāko no
mākslas veidiem –
mūziku.

11. Šo virzienu mākslas vēsturē bieži apzīmē
“analītiskais” un “sintētiskais” kubisms.

12. Laikā no 1909. līdz
1912. gadam tie tika
arvien vairāk
“analizēti” – izjuka
sastāvdaļās Šajā laikā
kubisti sasniedza
abstraktas mākslas
robežu, to gan vēl pa
īstam nepārkāpjot, jo
saglabājās, kaut
fragmentāri, norādes
uz realitāti (kāds
vienkāršots
roktura, stīgu, figūras
daļas iezīmējums).

13. Laikā no 1912. līdz
1914. gadam tās tika
“sintezētas” [saistītas]
no abstraktiem
pirmelementiem;
gleznojumi kļuva
regulārāki
uzbūvē, statiskāki
[statisks – tāds, kurā
neizpaužas
darbība, spraigums], va
irāk tika akcentētas
plaknes, arvien lielāku
nozīmi ieguva krāsu
laukumi.

14. Sākot no 1911. gada tajos parādījās iegleznoti
burti, vārdi, bet no 1912. gada pavisam sveši materiāli -
uzlīmēti papīri un tamlīdzīgi. Radās kolāžas (no franču
coller – līmēt) tehnika.