3. „Sperot jau pirmo soli „Braku” sētā, sajūta bija, kā nonākot svētnīcā. Viss tik sakopts un tīrs, un kluss, ka liekas – citādāk nemaz nevarētu būt… Patiesi liels prieks, ka kāds vēlējās saglabāt nozīmīgo Latvijas vēsturi, neizzudinot mūsu valsts kultūras pēdas. Man jājūtas lepnai par iespēju atrasties šeit, kur reiz mitis ievērojamais rakstnieks Rūdolfs Blaumanis…” Amanda Placēna, Cēsu 1.pamatsk., 9.kl.

4. „Izvēloties domraksta tematu, mani piesaistīja vārdiņš „reiz”. „Reiz” ir atceļojis no pasaku pasaules kopā ar palaidnīgajiem velniņiem. Es paļaušos uz šo vārdu, atcerēšos mirkļus, kurus pavadīju Brakupagal-mā2007. gadā, kad klausījos izjustajā, interesantajā gides stāstījumā par man tuvo rakstnieku Rūdolfu Blaumani. Toreiz izstaigājām Braku pagalma takas, izjutām seno laiku elpu, redzējām un iztēlojāmies savu rakstnieku Blaumani, ar kuru iepazinos caur „Velniņiem”, „Ļauno ga-ru”, „Nāves ēnu”, „SkroderdienāmSilmačos” un „Indrāniem”…” . Matīss Kaža, Rīgas Centra humanitārā vsk., 9.kl.

5. „Es bieži domāju, kur gan Rūdolfs Blaumanis ņēma fantāziju tik daudziem interesantiem un aizraujošiem darbiem? Vai ieelpojot rožu krūma ziedu smaržu? Vai padzeroties ūdentiņu no aizbirušā avota? Vai sajūtot no liepas nokritušo lapu sev rokā? Vai viņa iedvesma vispār radās no dabas vai no cilvēkiem, kuri dzīvoja Brakos? Visticamāk, ka no visa.” Elza Čoiča, Salnavas pamatsk., 9.kl.

7. Grīntālam: „Labdien, Grīntāl! Rakstu tev šo vēstuli, jo zinu, ka Tu esi dzīvs. Tu nevarēji aiziet bojā šajā jūras vidū uz nolūzuša ledus gabala. Tu visvairāk no visiem 14 zvejniekiem esi pelnījis izglābšanos. Rūpes par citiem Tev deva spēkus un Tu cīnījies līdz pēdējam. Es gribu teikt, ka uz tādiem cilvēkiem kā Tu, turas mūsu pasaule.” Anna Svikša, Rīgas Universālā vsk., 9.kl.

8. Velniņiem: „Mēs visi zinām, ka labo darbu veikšana labāk tomēr piestāv cilvēkam nekā ragainam radījumam. Lai jums veicas, velniņi – cilvēciņi! Labāk bez blēņām... labi, gandrīz bez blēņām! Marta Vaska, Ērgļu vsk., 7.kl.

9. Mopsītim: „Tu (mopsīt) biji patiešām jauks un miermīlīgs sunītis. Paldies Tev par visu, ko esi darījis Kārkliņu ģimenes la-bā. Iespējams, tieši pateicoties Tev, kāds no viņu bērniem tomēr izaugs par labu un kārtīgu cilvēku.“ Katrīna Andersone, Rīgas Igauņu vsk., 7.kl.

11. “Patiesībā prieks ir īpaša gudrība. Ne visi to izbauda un piedzīvo tīru un neviltotu. Bet Blaumanis gluži vienkārši prieku iepina kā trauslu pavedienu. Visur skan smiekli un asprātīgi joki, aktīvas mūzi-kas skaņas un nevērīgi vārdi, kas nevienu nesāpina. Tie izšaujas no lūpām un aplido telpu, izmetas ārā pa logu un aizklīst Visumā, dāvā-jot vēl kādam pasaulē prieku.” Inta Buša, Cēsu 1.pamatsk., 9.kl.

12. “Cik prieki un sāpes ir cieši saistīti! Tie atrodas līdzsvarā gluži kā svaru kausi, kamēr mēs paši vai kāds cits neieliekam kādu atsvaru noteiktajā pusē. Mēs paši varam izvēlēties un lemt, kāda būs mūsu īpašā ikdiena. “ Malvīne Madžule, Ērgļu vsk., 9.kl.

13. “Arī es, rakstot šo darbu sapratu, ka prieks nav jāmeklē nekur tālu. Blaumaņa dzejā prieks bija pat visparastākajās lietās, tieši viņš bija pamanījis to patieso skaistumu. Ja arī mēs mazliet apstātos no ikdienas steigas, saprastu, ka mums apkārt var atrast tik daudz, par ko priecāties...” Eva Štila, Cesvaines vsk., 9.kl.

15. “R. Blaumanis ir neuzbāzīgs padomdevējs, viņš nekrata ar pirkstu, gribēdams pamācīt kādu. Nē! Viņš liek lasītājam domāt un ieskatīties pašam sa-vā dvēselē. Ne jau vienmēr mēs to uzdrošināmies darīt, jo tur taču mīt tik daudz kaislību, jūtu, ko ne-gribas visiem izrādīt.” Mārīte Juškāne, Ogres Valsts ģimn.10.kl.

16. “Vai es atradu Blaumani? - Es iemācījos saska-tīt viņu. Dažreiz es viņu redzu stāvam pie Brīvības pieminekļa un raugāmies Brīvības zvaigznēs, daž-reiz es viņu redzu starp daudzajām tautas rindām Dziesmusvētkos, dažreiz viņš atnāk pie manis, kad lasu kādu viņa grāmatu, bet visbiežāk viņš stāv man līdzās, kad pašai rokā tintes pildspalva un bal-ta lapa.” Madara Brigmane, Rīgas Valsts ģimn., 10.kl.

17. “Valstsvīri, izlasot kaut tikai viņa lugu „Indrāni”, spētu savest kārtībā vismaz četras svarīgas mi-nistrijas: Tieslietu ministriju, Bērnu un ģimenes lietu ministriju, Veselības ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju. (..) Blaumanis jūs sapratīs un vienmēr sniegs padomu. Kā pirms simts gadiem, tā arī tagad.” Līga Vikse, Limbažu 1.vsk., 12.kl.

18. “R. Blaumanis savos darbos mums māca sa-prast vienam otru, uzticēties un palīdzēt dažādās dzīves situācijās. Rakstnieks neglīto un ļauno ar saviem vārdiem pārvērš citādākā skatījumā… Man patīk viņa noveles un lugas. Lasot tās, manī kūsā visa emociju gamma. Es raudu, smejos, baidos un dusmojos. Paldies viņam par to! “ Līva Ondzule, Līvānu vsk.12.kl

20. “Laime ir tepat blakus, nav jāmeklē tālu, tikai jā-iemācās to saskatīt. Laime – tie ir mūsu mīļie cil-vēki, kas liek smaidīt, tās ir mājas, kur tevi vien-mēr gaida, tās ir krāšņās emocijas un ikdienas mirkļi, kas liek iemirdzēties mūsu acīm kā sveces liesmiņām.” Inga Jonāne, Daugavpils Valsts ģimn., 11.kl.

21. “Laime ir veselums. To nevar iegūt vairāk. Tu nevari būt mazliet laimīgs vai ļoti. Tu nevari sa-grābties laimi kā naudu. Tu vari tikai būt laimīgs. Aiz laimes laimi meklēt – atpazīt savā dzīvē, šajā laimē, visas mazās lietas, kuras padara dzīvi skaistu, kuras padara tevi laimīgu, pamanīt to, cik daudz tev ir dots.” Annija Spēka, Jēkabpils Valsts ģimn.10.kl.

22. “Mana laime ir apziņā, ka esmu kādam nepiecie-šama, neaizvietojama, esmu laimīga, ja man bla-kus elpo mani mīļie... Manai laimei ir krāsa, garša, skaņa un smarža. Tai nav vārda, bet tie ir konkrēti brīži, ko esmu spējusi noķert, piefiksēt, atlaist. Laimīgs cilvēks kļūst līdzīgs zvaigznei debesīs un puķei pļavā – viņš var tikai mirdzēt un ziedēt...” Kristiāna Blūma, Gulbīša vsk.12.kl.

23. “Mana laime ir mātes maigais roku glāsts pār vaigu, kad, lūpām drebot, cenšos valdīt raudas. Mana laime ir tēva ticība brīžos, kad sagumusi ļau-jos bezcerībai. Draugu atbalsts un smiekli, kas prot uzburt vairogu visām raizēm, ir motoriņš ma-nai ikdienai. Cik bagāta esmu!” Madara Kolneja, Madonas pilsētas 1.vsk.11.kl.

25. “Rūdolfa mantojums patiesībā ir mūsu visu – latvie-šu tautas mantojums – saudzējams, kopjams, cildi-nāms, neatņemams un glabājams zem lielās atslē-gas. Filma ir par to, kas mēs paši esam, par mūsu senčiem, tradīcijām un māku dzīvot. Par to, kas mums pieder un nekad nezudīs, par to neizsīkstošo siltumu, kas mums visiem glabājas dvēselēs, par to dzintara krāsas dzīpariņu, kurš ieausts latviskiem rakstiem tā, ka to neviens nespēs izārdīt, par to, cik kļavlapās cep-tas rupjmaizes garoza reizēm sīksta un, dzeltenās pļavās vākts, medus piliens vienmēr salds.” Māra Uzuliņa, Varakļānu vsk.11.kl.

26. “Ne katrs cilvēks spētu atrast to pavedienu, kas saista Blaumaņa Silmačus ar Streiča Rūdupiem. Tomēr kāda doma, tas iesētais grauds, dīgst un šī dīgšana ir skaitums, cilvēciskums, gods un lite-rārā mūzika. Tas grauds, kas izaug par maizi cilvē-ku pārdomām, arī ir Rūdolfa Blaumaņa man-tojums.” Kristīne Čimbaraite, Daugavpils 3.vsk.12.kl.

27. “Filma ir gluži kā maza kanēļmaizīte pēc Blau-maņa literatūras izpētes, kad, nogaršojot to, var iesaistīties diskusijās, kāda veida milti un kanēlis ir izmantots cepšanai.” Monta Gāgane, Gulbenes novada Valsts ģimn.12.kl.

29. “Mans Blaumanis? Reizēm sāpīgs kā ,,Skroderdienu” Elīna… Reizēm kautrīgs kā līgavainis, kurš nespēja pat īsti palūkoties savai līgaviņai acīs. Citu reizi smeldzīgs kā Bungatiņš savā vientulībā ar pēdējo nepie-pildīto vēlēšanos…” Gunta Riža, Vecpiebalgas vsk. skolot.

30. “Mans Blaumanis ir līdzjūtīgs cilvēks,īsts un uzticams draugs -viņš aizstaigās klusi pie katra,kas sāpēs atbalstu sauks.” Gunita Irbe, Galgauskas pamatsk. skolot.

31. “Vēl arvien gribam dzirdēt skaisto, latvis-ko valodu, kuru tā cienīja un vienkāršos ļaudīs mācījās Blaumanis, kuru viņš pats, mātes intuīcijas un mīlestības vadīts, izko-pa neatlaidīgā darbā. Valodu, kuru Blauma-nis noslīpējis līdz apbrīnojamai pilnībai.” Lidija Vaidere, Balvu Amatniecības vsk.skolot.

32. “Tu esi mans, cik pateikt spēju Par tevi, draugs un ceļa rādi! Kā stabs, kā vada zvaigzne Ne reizi vien tu vēlējies pats būt.” Linda Šmite, Bebru pamatsk. skolot.

33. “Uzcēlis sevi spārnu zirgā un pacēlies literārajās debesīs, tā arī līdz mūža galam rakstnieks palika uzticīgs šīm debesīm.” Ingrīda Gailīte, J. Norviļa Madonas mūzikas skolas skolot.

34. “Mēs visi dzīvojam ar labo, arī ar to labo latviešu dvēseli, ko mums atstājis vecais labais Rūdolfs Blaumanis, kas esot raudā-jis, lasot Raiņa dzejoli „Bij' dziļa ziema, kad projām gāju...”.” Jānis Bērziņš

35. “Paldies Rūdolfam Blaumanim par viņa radīto darbu dvēseliskumu, sirds bagātību, patieso vērtību, kura, gadiem ritot, nezūd.” Gunta Cīrule, Lubānas vsk.skolot.

37. Laura Čoiča Salnavas pamatskolas 9.klase

38. „Esmu „Brakos”. Liekas, atrodos citā pasaulē. Tādā, kurā viss ir ideāli, kur valda maigums un mīlestība, miers un klusums. Varbūt tāpēc, ka te dzīvojuši un strādājuši vienkāršie un sirsnī-gie lauku ļaudis, kurus kā prototipus Blaumanis izvēlējies saviem literārajiem darbiem. Nozie-dējušais balto rožu krūms „Braku” pagalma vi-dū man šķiet kā dzīvs aculiecinieks visam, kas reiz noticis šeit. Ir tāda vārdos neizsakāma sajūta. „ Laura Čoiča, Salnavas pamatsk. 9.kl.

39. Elvita Bistere Bebru pamatskolas 7.klase

40. „Jānis ieauga nezālēs. Kā nezāle viņš ju-tās, arī dzīvs būdams. Nezāles jūsu abu dzīvēs ir uzvarējušas, jo Tu [Līze] pade-vies. It viss dzīvē ir kopjams, mīlams un saudzējams. Arī no nezāles dārznieki izvei-do kultūraugu.” Elvita Bistere, Bebru pamatsk.,7.kl.

42. Ieva Krotova Talsu Valsts ģimnāzijas 11.klase

43. „Mācēt uz „lielo” dzīvi paskatīties bērna acīm, zināt, kā svi- nēt svētkus. Cienīt un mīlēt savu ģimeni – gan vecākos, ku-riem ir milzīga dzīves pieredze, gan jaunos, kuri to sākuši krāt. Mīlēt cilvēku par to, kas viņš ir bez nekā, nevis par to, kas vi-ņam pieder. Pati galvenā vērtība – atkal mīlestība, bet pret Sa-vu zemi. Ir jābūt piederības sajūtai. Bez tās – nekā. „... ar pateicību Rūdolfam Blaumanim par mantojumu, kas ma-ni iedvesmoja šim darbam,” Jānis Streičs, „Rūdolfa mantoju-ma” režisors, latvietis. „... ar pateicību Rūdolfam Kārlim Leonīdam Blaumanim, Jānim Streičam un ikvienam, kurš ar savu mantojumu, ar savu ideju piemet jaunu pagali latviešu tautas ugunij. Lai latvieši ir Lat- vieši! Vienmēr!” Ieva Krotova, Latvijas mantojuma glabātāja un tālāk nesēja, latviete.” Ieva Krotova, Talsu Valsts ģimn.,11.kl.

44. Klinta Šmite Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas 11.klase

45. „Mūsu dzīve ir pastāvīgs ritums – viss mainās. Nekad nevari būt pārliecināts par savu vietu sabiedrībā. Jādzīvo ar domu, ka rīt jau viss notiks citādi. Es mācos izbaudīt patīkamos mirkļus, pārciest grūtības un pieņemt pārmaiņas.” Klinta Šmite, Andreja Upīša Skrīveru vsk.,11.kl.

47. Elva Poriete Jēkabpils Valsts ģimnāzijas 8.klase

48. „Vai viss dzīvē notiek nejauši? Vai tiešām tik sva- rīgas lietas kā dzīvība un nāve karājas izžautas uz veļas auklas un gaida, kā vējš ar tām spēlēsies? Ku-ru tikai paraus, papluinīs, bet kuru izraus no droša-jām knaģu skavām un nosviedīs zemē, lai nolemtu netīrībai, samīdīšanai un iznīcībai? Vai varbūt mūsu dzīvē visu nosaka jau iepriekš nolemtie pieturas punkti, atzīmētie pagriezieni, neveiksmes un panā-kumi, ko kāds sarakstījis jau pirms mūsu dzimšanas un nosaucis skaistā un daudznozīmīgā vārdā – par „Likteni”? Lai kā arī būtu – viss notiek nejauši vai likumsakarīgi.” Elva Poriete, Jēkabpils valsts ģimn., 8.kl.

50. Ieva Vasiļjeva Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas 12.klase

51. „Laime ir tepat – katrā pašā un viņa spēkā tiekties pret labo – cilvēki laimi aiz laimes meklē. Pārskatās un iedomājas to redzam gredzenu mirdzumā un zīda spīdumā, varas augstumā un spēka pārpilnībā... Laime tiek mērīta pagalma lielumā un pudeles tilpu-mā, saklausīta naudas čaukstoņā, sagaršota atriebī-bas saldumā... Un Rūdolfs Blaumanis izmisīgi cen-šas visus noklīdušos vest uz pareizā ceļa, būt visam labam par ceļa rādītāju. Tāds ir viņa liktenis – aiz savas laimes visas cilvēces laimi meklēt... pat mū- žam neaizsniedzamo.” Ieva Vasiļjeva, Rīgas Valsts 1.ģimn., 12.kl.

53. Alise Turka Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskolas 9.klase

54. „Bija grūti apzināties, ka nekad vairs neatgriezīsies mājās. Bet šo daudzo gadu garumā esmu jau piera-dusi. Citreiz iedomājos, kāda būtu dzīve, ja Tu [Kār-lēn] būtu šeit, mājās. Man būtu brālis. Kāds, kam var uzticēties, kāds, kam rūpēs mans liktenis. Iedomā-jos, kā Tu izaudz par gudru vīru, kas mācās augstās skolās dažādas gudrības, iedomājos, ka ģērbies tik eleganti kā paši lielkungi. Varbūt tā jau arī ir. Tikai manas acis to neredz.” Alise Turka, Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatsk., 9.kl.

56. Elizabete Ladeiko Jēkabpils 3.vidusskolas 11.klase

57. „Rūdolfa Blaumaņa darbi kā latviskās mentali-tātes spogulis, ar Jāņa Streiča dzīves gudrību papildināti, filmā ļauj ieraudzīt, ka vēsturi patie-sībā rakstām mēs paši. Ja vien to gribam. Ja vien esam gatavi ar Rūdolfa, ar Blaumaņa, ar Streiča mantojuma saņemtajām tiesībām un saistībām neslēpt kā sīpolam zem kārtu kārtām latvisko lepnumu, pašcieņu un cerību.” Elizabete Ladeiko, Jēkabpils 3. vsk. 11.kl.

58. Laureāti, viņu skolotāji un pasākuma goda viesi Foto: Zinta Saulīte

59. Skolotāji, radošā darba “Mans Rūdolfs Blaumanis” rakstītāji un pasākuma goda viesi Foto: Zinta Saulīte

60. Pasākuma goda viesi No kreisās: R.Briedis, L.Grudule, J.Liepiņš, L.Volkova, A.Grāpis, J.Streičs, J.Cālītis Foto: Zinta Saulīte

61. Paldies visiem par piedalīšanos un tiksimies nākošajā Rūdolfa Blaumaņa literārās prēmijas konkursā!

62. Teksts: Zinta Saulīte 2010.gads