1. Anglija
Sākot ar 1946.gadu, baltiešu bēgļus uzņēma Anglijā, kam bija nepieciešams lēts
darbaspēks. Ieceļošanas akcija Balt Cygnet (1946-1948) aicināja sievietes darbam
medicīnā, bet Latvijas laika diplomi ārstiem un medmāsām netika atzīti un bija
jāstrādā vienkāršākie darbi slimnīcās. Otra akcija – Westward Ho (1947-1950) vervēja
galvenokārt vīriešus smagam fiziskam darbam. Trimdinieku sākuma gadi Anglijā
nebija viegli. Mākslinieks N.Soikans savam brālim 1951.gadā rakstīja: „Viņu acīs es
esmu zemcilvēks, kas atbraucis no kādiem džungļiem nezināmā malā, un tāpēc to
nevar ierindot iedzimto starpā un dot līdzīgas tiesības un dzīvi un darbu.”
Smago darba apstākļu dēļ ļoti daudz latviešu no Anglijas aizbrauca.
tomēr sabiedriskais un kultūras darbs nākamajos gadu desmitos Anglijā vērsās
plašumā, gandrīz katrā latviešu centrā nodibinoties "Daugavas Vanagu" grupai
(latviešu organizācija, kas dibināta 1945.gadā Beļģijā, lai aprūpētu invalīdus un vecus
cilvēkus), korim, deju kolektīvam un daudzviet arī teātra trupām.
Sevišķi plaši šādi centri izveidojās ap Londonu, Mančestru, Notingemu, bet
visaktīvākie bija Bredfordā un Līdsā, kur iznāca vairāki preses izdevumi, darbojās
latviešu skolas un bērnudārzi, teātra ansamblis, deju kopas, vairāki kori, deju
orķestri, mūzikas ansambļi, sporta kopas, Bedfordas Latviešu mākslas salons.
Par vienu no latviešu kultūras dzīves centriem kļuva „Straumēni” (nosaukums aizgūts
no Edvarta Virzas pazīstamā literārā darba).
Kamēr citās mītņu zemēs domas par kādu lielāku mūzikas sarīkojumu bija vēl tikai
pirmsākumos, 1949.gada jūnijā Londonā notika Pirmās dziesmu dienas, kurās
piedalījās 21 koris ar apmēram 400 dziedātājiem. Dziesmu dienas sākumā rīkoja
katru gadu, vēlāk – retāk.
Dziesmu dienām tika īrētas Anglijas lielākās zāles, piemēram, Karaliskā Alberta zāle
Londonā.
Uz Angliju izceļoja un tur strādāja arī ievērojamais latviešu gleznotājs Valdemārs
Tone, kas sarīkoja divas personālizstādes Londonā un Stokholmā, apgāds "Zelta
ābele” izdeva viņa darbu reprodukciju mapi.