1. Vācija
Ieceļojuši Vācijā, bēgļi sastapās ar neiedomājamu haosu. Viņi klīda apkārt vai tika novietoti
neiekārtotās nometnēs. Trūka pārtikas. Bija jāstrādā kara rūpnīcās vai lauksaimniecībā.
Vācieši pret iebraucējiem bija rezervēti, pat naidīgi. Nereti izcēlās konflikti.
Lielākajai daļai ieceļotāju bija vājas vācu vai angļu valodas zināšanas vai pat vispār to nebija.
Daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem likās, ka nav vērts mācīties, jo "drīz būsim mājās",
citiem bija princips palikt pie latviešu valodas. Līdz ar to darba atrašana kļuva vēl
sarežģītāka. Cilvēkus nomāca melanholija, depresija, izmisums.
Zināma kārtība nometnēs tika ieviesta 1945.gadā, kad pēc miera noslēgšanas Jaltas
konferencē Vāciju sadalīja noteiktos apgabalos. Bija amerikāņu, angļu, franču un krievu
zona. Lai gan teorētiski ar to atrisinājās pārtikas un apģērba jautājums, noteiktumi
trimdiniekiem tika izvirzīti stingrāki – jādzīvo noteiktajā nometnē, iziet drīkst tikai ar
komandanta atļauju, nav atļauts strādāt.
Sākot ar 1946.gadu, nometņu režīms kļuva brīvāks. Daļai cilvēki radās iespēja strādāt.
Atšķirīgs veidojās tautiešu materiālais stāvoklis. Tie, kam bija noguldījumi ārzemju bankās,
agri izkļuva no „ierindas” bēgļu rindām un izceļoja uz neitrālākām valstīm. Apdomīgie ļaudis
bija paņēmuši līdzi no mājām vērtslietas, kas viņiem Vācijā noderēja, lai uzsāktu kādu
darījumu. Tomēr daudzi, un jo sevišķi kultūras darbinieki, bija devuši priekšroku
nepārdodamām lietām: fotogrāfijām, dokumentiem, notīm, grāmatām, gleznām u.tml., kas
vēlāk kļuva par nepārvērtējamu pamatu latviešu trimdas kultūras veidošanai.
Kultūras dzīves veidošanās. Šajā posmā nozīmīga trimdiniekiem bija piederība tautai –
nacionalitāte un valoda, bet nesvarīgs bija sociālais stāvoklis, vecums, dzimums. Jebkurā
vietā satikts cilvēks, kas runāja latviski, kļuva "savējais". Tomēr pamazām veidojās grupas -
gan pēc specialitātēm (ārsti, skolotāji, studenti u.c.), gan pēc sociālā un mantiskā stāvokļa
(tirgotāji, turīgākie u.tml.). Šo posmu raksturo dalījums "MĒS UN CITI”. Lai nepazustu
kopība svešatnes ļaužu masās, kā vienotāja nāk palīgā kultūra, kas prasa kopā
sanākšanu. Pirmie kopā aicināšanas darbu uzņēmās reliģisko konfesiju pārstāvji, mācītāji un
baznīcu darbinieki.
Vācijas posmā, ko vēlāk dēvē par „Mazo Latviju”, kopības akcents bija izteiktās
kordziedāšanā. Kāda žurnāliste, atceroties trimdas sākuma gadus, rakstīja: "Ievērojami
latviešu zinātnieki un mākslinieki atzinušies, ka šis latviešu dziesmu spēks ir bijis tas, kas
neredzamām saitēm piesējis viņus pie Latvijas un latvietības."
“Mazās Latvijas” periodā visās lielākajās bēgļu nometnēs tika noorganizētas
vispārizglītojošās skolas ar latviešu mācību valodu; izglītības pasākumos iesaistījās apm. 2,8
tūkstoši latviešu pedagogu. Hamburgas Baltijas universitātē (46.-49.g.) no 157 mācību
spēkiem 95 bija latvieši, to vidū vēdturnieks Edgars Dunsdorfs, arhitekts Augusts Raisters,
arhitekts Pauls Kundziņš. No kultūras pasākumiem masveidīgākā bija kordziedāšana,
organizējot novadu dziesmu dienas. Tika organizēti arī operas un baleta ansambļi,
kinogrupa, pārdesmit teātra ansambļu ( 3 no tā profesionālās trupas)
Liela nozīme etniskās kopības uzturēšanā bija presei un grāmatniecībai. 1946.
-49.g.apmēram 90 izdevēju publicēja 800 grāmatu. Liela daļa publicēto grāmatu bija
pieticīgas brošūras mācību vajadzībām vai arī klasiskās literatūras atkārtoti izdevumi.