1. Literatūras piemēri *
Balts krekls rīta pusē,
1. Jānis Sudrabkalns „Padomju cilvēks” Bet melns jau pusdienā.
Bet trešais baltais krekls
Tu esi iznācis no kaujas liesmām Top uzvilkts vakarā.
Kā apskaidrots. Vēl prātā vakars tāls
Ar rūgtām ciešanām un nāves briesmām, Un atkal nezin kāpēc
Vēl sūrme dvēselē kā rētā sāls – Kāds atgādina viņam,
Ka dziesma nav par krekliem,
Bet staru vainags apvij tavu pieri, Bet ir par sirdsapziņām.
Un acīs vizuļo jau laimīgs smaids, -
Tik esi gaišs, tik esi atkal mierīgs, Var baltos kreklus mainīt,
Cik vētrains, svelmains bij pret zvēriem Kā maina uzskatus.
naids. Bet tad, kad vakars pienāks,
Tie visi melni būs.
Tu valdi puteņus un uzveic ledus,
Un zemes tumšās dzīlēs ielauzies; Vai būs vēl kāda jēga
Rit tavu dravu šūnās smaržīgs medus, Tad atgādināt viņam,
Pat tuksnesis ir zaļot pamodies. Ka dziesma nav par krekliem,
Bet ir par sirdsapziņām?
Tu darbam noņem kauna pilno lāstu,
Kur cilvēks cilvēkam bij ļauns kā vilks; 3. Imants Ziedonis „Stūre”
Tu tagad zini pasakainu stāstu
Par dzirkstelēm, kas līst kā lietus zilgs, STŪRE
Par baltām ugunīm, kas krāsnīs zvēro, Puikas, šis brauciens būs tāls un traks,
Kā rūda vecā pasaule tur kūst,- Stūre trīc rokās manās.
Tu vienam mērķim savus darbus mēro, Puikas, šis brauciens būs tāls un smags.
Cik gaiša, brīva ļaužu saime kļūst, - Tā būs izlaušanās.
Tā būs izraušanās no tā, kas man ir,
Un vienam mērķim citu darbus vēro, Tajā, ko gribu es dabūt.
Cik viņiem brāļu lielā laime rūp, Kāda pieticības siena mūs šķiŗ
Lai saulē nāk, kas pakrēslī vēl sēro, No tās pasaules, kuŗā man jābūt.
Lai netaisnības drūmās važas drūp. Kur minūtei stundu vērtība ir,
Kur nedzīvo, mūžu lāpot,
Arvienu lielāka ap tevi saime, Kur mirklis kā vējš un kā krusas grauds
Tavs karogs ceļu rāda liesmodams, Sit sejā,
Kur cīņās izplauks visu ļaužu laime, Sit mīlot,
Kur pacelsies reiz brīvo tautu nams. Sit sāpot.
Atkal asfalts un asfalts, un asfalts kluss,
2. Māris Čaklais „Dziesma par četriem Atkal lielceļi lēniem lokiem.
baltiem krekliem” Nē, puikas, — stūri vajag just
Pagriezienos starp kokiem!
Ja četri balti krekli Kalns. Lejā irdenas smiltis spīd.
Ir jaunam cilvēkam, Ātrums. Daudzi šeit kritīs...
Tas iziet var caur dzīvi Savaldīt. Savaldīt. Savaldīt!
Bez lielām pārdomām. Stūri man neizsitīs!
Stūrei viens likums — savaldīt!
*Un tikai reiz pa reizei Stūrei viens likums — griezt!
Kāds atgādina viņam, Puikas, tos ceļus, kas rāmi slīd,
Ka dziesma nav par krekliem, Nebrauksim! Nevaru ciest.
Bet ir par sirdsapziņām. Traks būs šis brauciens un smags kā kross.
Puikas, nav laika prātot, —
Tas pirmais – priekšniecībai Uz to pusi iet arī autobuss...
Kad vajag rādīties. Puikas, nu kā tad?
Un tad nu paša gribai
Vēl paliek nākamie.