1. Liriskais Es
(liriskais varonis)
Vispārināta persona, kas dzejnieka teikto jūt kā savu pārdzīvojumu, pārliecību,
koncepciju. "Es" runā no noteiktas "vietas" (perspektīvas), paužot savas jūtas,
domas un attieksmi pret īstenību.
Liriskais Es ir "dzejoļa runātājs", līdzīgi kā stāstītājs episkos tekstos – atrodas
starp autoru un lasītāju, tas nav identisks ar autora personību.
Liriskais Es ir autora radīts tēls – runātājs dzejolī, kas savai izpausmei izmanto
"es" formu vai kādu citu formu.
Liriskais Es var aicināt adresātu iejusties, rosināt uz pārdomām vai pat darbību.
Liriskais Es var paust dažādu attieksmi:
• pret sevi: pārdomas par sevi; paškritika, kas izteikta nopietni, ironiski,
mierīgi vai pavisam vienkārši;
• pret dabu;
• pret sabiedrību un vērtībām noteiktā laika posmā.
Liriskais Es savai izpausmei izmanto "es" vai kādu citu formu.
Liriskais Es var uzrunāt adresātu ar "tu", "jūs", var uzrunāt pats sevi, konkrētu
cilvēku vai grupu, vai arī liriskajam Es pilnīgi nezināmu personu, grupu.
vienskaitlī daudzskaitlī
kā personu vietniekvārds:
es, tu (man, tev) mēs (mūsu, mums)
kā piederības vietniekvārds:
mans, tavs
kā uzruna:
tu jūs
Ja liriskais Es runā kādas noteiktas personas vārdā, tad tas ir iejuties kāda lomā.
Liriskajam Es var būt trīs dažādi mērķi:
• vajadzība pastāstīt par kādu objektu, lietu (attēlošana);
• vajadzība izpaust jūtas, pārliecību utt. (izpausme);
• vajadzība uzrunāt sarunas partneri (aicinājums).

2. Pastāv trīs liriskā Es runas veidi:
• Uz jūtām vērsta runa – liriskais Es attēlo to, kā tas jūtas, tas vēlas paust
savas emocijas, proti, tās parādīt citiem. Nojauš to, kas notiks nākotnē,
atceras pagātni vai salīdzina to ar tagadni. Savas emocionalitātes dēļ
šāda veida teksti tiek uzskatīti par tipiskākajiem dzejoļiem (piemēram,
romantiska dabas dzeja).
• Uz objektu, lietu vērsta runa – bieži slēpts runātājs, kas it kā atdalījies no
sava es, runā par lietām, parādībām vai pasaules notikumiem. Raksturīga
daudzām balādēm, pārdomu un konkrētajai dzejai.
• Uz partneri vērsta runa – runātājs vēršas konkrēti pie kāda adresāta. Tas
vēlas pamācīt vai aicināt rīkoties, tas sūdzas, nopeļ, slavē utt. Šī runa
raksturīga himnām, didaktiskiem, politiskiem un daudziem mīlas
dzejoļiem.
Liriskās runas veidi bieži ir savstarpēji saistīti. Vienā dzejolī var mainīties,
piemēram, uz jūtām un partneri vērsta runa.