2. «Uvertīru Dagmāra tikpat kā
nedzirdēja.Domāja.Vai dzīve tagad beidzas?Vai
viņas visas tur,meitenītes tālumā,domāja,ka
dzīve beigusies?Nē!Tā šķita tikai šeit – Rīgas
cietumos.»
3.
4. «... Tas viss bija.Daudz kas bija.Tievas,lunkanas
dakterītes,kuras izstieptās rokās turēja
fonendoskopus un rauca degunu no «fašistu
netīrumu» smakas.»
5.
6. «Bet tas viss ir garām.Pat garie darba
gadi...Garām temperamentīgo sieviešu vaimanas
un histērijas...Garām.Viss ir garām.»
7. «Viss ir garām,un dzīve nav beigusies.Garām arī
bailes,vai Kārlis izturēs.Viņš ir bijis stiprāks,nekā
Dagmāra domājusi...Viņas Kārlis!»
8. «”... kas tie bija...”- Olafs līdzjūtīgi šausminājās...
“Tādi paši kā tu un es.Cilvēki!”, Dagmāra
daudznozīmīgi sacīja.»
9. «Sakrampējusi drebošās rokas,viņa stīvi vēroja
skatuvi.Domāt par kaut ko pilnīgi citu!...Šo
metodi Dagmāra bija apguvusi cietumā...Tur viņa
domāja par Kārli.»
