2. Ar ko vīrusi atšķiras no
organismiem?
Franču ķīmiķis Luijs Pastērs bija
pirmais, kurš izteica domu, ka
slimības izraisa kaut kas vēl mazāks
par baktērijām.
Vēlāk citi zinātnieki tos nosauca
par “vīrusiem” (lat.val. virus- inde).
Pirmās liecības par vīrusa
eksistenci ieguva krievu botāniķis
Dimitrijs Ivanovskis 1892. gadā.
3. Meklējot tabakas lapu plankumainības
izraisītāju, viņš tabakas lapu ekstraktu
filtrēja caur īpašu porcelāna filtru, kas aiztur
pat baktērijas. Tomēr slimības izraisītās
izkļuva arī caur to.
Tieši novērot vīrusus vareja tikai pēc
elektromikroskopa izgudrošanas 20.gs.
trīsdesmitajos gados.
4. Vīrusi ir daudz mazāki par
baktērijām. Tie ir 10-300 nm (vidēji
100nm jeb 0.1µm) lieli. Vīrusus var
saskatīt vienīgi
elektromikroskopā, kura
palielinājums var sasniegt pat milijons
reižu.
5.
6. Vīrusi ir bezšūnu dzīvības formas un to
uzbūve ir ļoti vienkārša. Visiem vīrsiem ir
nukleīnskābes molekula ( vai DNS; vai RNS)
– vīrusa ģenētiskais kods (nekad DNS un RNS
kopā).
Vairākumam vīrusu nukleinskābi apņem
olbaltumvielas apvalks – kapsīda. Kapsīdu var
ietvert vēl viens apvalks.
7.
8.
9.
10.
11.
12.
13. Vīrusus nevar uzskatīt par šūnām, jo
tiem nav enerģijas ieguves
avota, citoplazmas, organoīdu, kā arī šūnu
membrānas. Tiem nav ribosomu, ar kuru
palīdzību būtu iespējams sintezēt
olbaltumvielas. Tie vairojas vienīgi pēc
iekļūšanas konkrētās šūnās. Tāpēc vīrusus
dēvē par obligātiem iekššūnas
parazītiem. Ārpus saimniekšūnas vīrusi
nespēj ne augt, ne vairoties. Vairums vīrusu
nav noturīgi ārējā vidē un ārpus saimnieka
organisma - ātri iet bojā.
14.
15. Kādas ir vīrusu infekciju sekas?
Visi vīrusi ir parazīti un spēj eksistēt
tikai noteiktā saimniekorganismā. Vīrusi ir
daudzu slimību izraisītāji, un to saimnieki ir
atrodami visās organismu valstīs. Katrs
vīrusu veids ir iekļauts noteikta saimnieka
šūnās. Piemēram, baktērijās parazitē
bakteriofāgi, kuru dēļ baktēriju šūnas aiziet
bojā, bet cilvēkam vai augam - tie nav
kaitīgi.
16. Augiem vīrusi izraisa dažādas
slimības, piemēram, tomātu un gurķu lapu
plankumainību.
Ir izpētīts, ka tulpju ziedu
daudzkrāsainību arī izraisa vīrusi. Šos
vīrusa gēnus izmanto tulpju selekcijā.
17. Cilvēkam vīrusi izraisa daudzas infekciju
slimības, piemēram, masalas, vējbakas, herp
i, kārpas, parotītu (cūciņas), bērnu
trieku, gripu.
Vīrusi “specializējas” uz noteiktu cilveka
audu inficēšanu, piemēram, hepatīta
vīrsuss inficē tikai aknu šūnas, encefelīta –
smadzeņu šūnas. AIDS (iegūto imūndeficīta
sindromu) izraisa vīrusi (HIV), kuri parazitē
saimniekorganisma leikocītos, iznīcina tos
un līdz ar to padara neefektīvu visu
imūnsistēmas darbību.
18. Saslimšana ar vīrusu izraisītu slimību
sākās ar to iekļūšanu organismā –
inficešanos. Tā kā vīrusi ārejā vidē ir
nenoturīgi un ātri iet bojā, inficēšanās
notiek:
1) nonākot saskarsmē ar slima cilveka
izdalījumiem;
2) tieši – no viena organisma citā;
3) ar nēsātāju starpniecību.
19.
20. Pēc inficēšanās parasti seko slēptais jeb
latentais periods, kad vīrusi izplatās
organismā un atrod savas saimniekšūnas.
Lai iekļūtu saimniekšūnā, vīrusam
jāpiestiprinās pie šūnas virsmas receptora
(atslēgas – slēdzenes princips).
21. Pēc iekļūšanas saimniekšūnā vīrusa
ģenētiskais materiāls izmaina šūnas
vielmaiņu un ierosina jaunu vīrusa
sastāvdaļu veidošanu. Saimniekšūnā notiek
gan vīrusa nukleīnskābes, gan apvalka
olbaltumvielu sintēze. Izmantojot
saimniekšūnas resursus un šūnas
struktūras, izveidojas jaunas vīrusa
paaudzes. Jaunie vīrusi pamet saimniekšūnu
un nokļūst citās šūnās, atkārtojot iepriekš
aprakstīto ciklu.
22.
23. Nereti saimniekšūnas darbība tiek traucēta
tik lielā mērā, ka izraisa tās bojāeju. Tas rada
traucējumus visa organisma darbībā - slimības
simptomu parādīšanos. Lai cīnītos ar
vīrusiem, aktivizējas organisma
imūnsistēma, kura sāk izstrādāt pret tiem
specifiskas antivielas.
Slimības ilgums ir atkarīgs no tā, cik ilgs
laiks nepieciešams vīrusu likvidēšanai.
Atsevišķu slimību gadījumā organismu
imūnsistēma nespēj iznīcināt savairojušos
vīrusus un saslimšana beidzas ar nāvi – letāli.
24. Tāda slimība ir trakumsērga, kuras
gadījumā tiek traucēta nervu sistēmas
darbība. Lai nesaslimtu ar trakumsērgu, pēc
nonākšanas saskarsmē ar slimu dzīvnieku
nekavējoties jāpotējas. Cilvēkiem, kuriem ir
risks saskarties ar slimiem
dzīvniekiem, piemēram, veterinārārstiem, d
zīvnieku kopējiem, medniekiem, ieteicama
profilaktiskā vakcinācija.
25. Reizmēm vīrusi, nokļuvuši
saimniekšūnā, uzturas tur neaktīvā stāvoklī.
Tas nozīmē, ka latentais periods var ilgt no
dažām dienām līdz pat
gadiem, piemēram, herpei.
26. Ne vienmēr pēc saimniekšūnas
inficēšanās tās aiziet bojā. Reizēm vīrusu
DNS atstāj saimnieka DNS molekulā savas
DNS fragmentus, izraisot samniekšūnas
mutācijas. Šo mutāciju dēļ var rasties
ļaundabīgi audzēji. Tādus vīrusus sauc par
onkogēniem (sengr.val. onkos -
audzējs, genos - izcelsme).
27. Atdaloties no saimniekšūnas DNS, vīrusa
DNS var paņemt līdzi tās
fragmentus, tādejādi
vīrusi, piemēram, gripas vīruss, iegūst
jaunas īpašības. Tātad daļai vīrusu piemīt ne
tikai iedzimtība – spēja saglabāt un nodot
savas īpašības nākamajām paaudzēm, bet
arī mainība.
28. Tā kā vīrusi ir iekššūnas parazīti, to
izraisītās slimības ir grūti ārstējamas, jo
pretvīrusu līdzekļi iznīcina arī vīrusu
inficētās šūnas.
Efektīva aizsardzība pret daudziem
vīrusiem ir vakcīnas. Leikocīti, kas nonākuši
kontaktā ar novājinātiem, saslimšanu
neizraisošiem (nevirulentiem) vīrusiem, sāk
izstrādāt pret tiem specifiskas antivielas.
29. Tās noteiktu laiku saglabājas organismā
un nodrošina turpmāko organisma
aizsardzību pret šo vīrusu. Ar vakcīnas
palīdzību ir apkarota tada slimība kā bakas.
Daudz grūtak ir izvairīties no gripas, jo šo
slimību izraisītajiem bieži noteik mutācijas
un ātri veidojas jaunas vīrusu formas, pret
kurām organismam nav izstrādājusies
imunitāte.
30. Organismā pret vīrusiem darbojas arī
universālas vielas – interferoni. Tos izdala
vīrusu inicētās šūnās. Interferoni piesaistās
neinficētajām šūnām un paaugstina to
pretestību pret infekciju.
Vīrusu infekcijas var novērst lietojot
antivīrusu medikamentus. Antivīrusu
medikamenti novērš DNS replicēšanos.
31. Vīrusu infekcijas sekas
Vīrusu darbība saimniekšūnā
Saimniekšūnas bojāeja Ģenētiski pārmainīta saimniekšūna
Organisma saslimšana Pastiprināts audzēja veidošanās risks
Letāls iznākums Imūnsistēmas aktivizēšanās, vīrusu
iznīcināšana un organisma izveseļošanās
Īslaicīga vai ilglaicīga imunitāte pret šo vīrusu
32. Vīrusi – cilvēces līdzgaitnieki
Vīrusi izsenis bijuši cilvēces līdzgaitnieki.
Baku un bērnu triekas (poliomielīta) vīrusi bija
pazīstami jau Senaja Ēģiptē. Par to liecina
farona Ramzesa V (12.gs. p.m.ē.) mūmija ar
baku infekcijas radītiem ādas bojājumiem un
tā laika mākslas darbi, kuros attēloti cilveki ar
bērnu triekas sakropļotām kajām.
34. Baku infekcijai raksturīgi specifiski
izsitumi uz ādas un gļotādas. Slimībai ir divi
paveidi : lielās bakas un mazās bakas. Lielo
baku infekcija ir bīstamāka, tās gadījumā ir
vidēji 30% letālu iznākumu.
Senatnē bija izplatīta vēl viena baku
forma – melnās bakas. Tās bija 100%
letālas.
Ļoti nozīmīgs pavērsiens infekcijas
slimību apkarošanā bija vakcīnu atklāšana.
35. Pirmo vakcīnu pret bakām radīja angļu
ārsta Edvards Džerners 1796.gadā. Viņš
bija ievērojis, ka slaucējas ar īstajām
(melnajām) bakām neslimo. No
pūslīšiem, kas atradās uz govs tesmeņa, viņš
paņēma sķidrumu ar govju baku
izraisītājiem un to ievadīja cilvēkiem.
37. Tie, kuri šādu vakcīnu saņēma, ar īstajām
bakām nesaslima. 1967. gadā vēl tika
reģistrēti 280’000 saslimšanas gadījumi 69
valstīs. 1977. gada oktobrī ir pēdējais
zināmais baku infekcijas gadījums Somālijā.
Bakas ir pirmā slimība, ko mediķi uzskata
par uzveiktu, izmantojot vakcināciju.
Vakcinācija pret bakām ir pārtraukta 20.gs.
septiņdesmitajos gados, jo pasaulē nav
reģistrēts neviens saslimšanas gadījums.
38. Vīrusu infekcijas dēļ ir miruši daudz
cilvēku. Ja slimība kādā apvdū pārsniedz
parasto slimības līmeni, to sauc par
epidēmiju.
39. Epidēmiju, kas skar plašas geogrāfiskas
teritorijas vai kontinentus, sauc par
pandēmiju. 20.gadsimtā ir bijušas trīs
gripas pandēmijas :
1) 1918.gadā spāņu gripas pandēmijas
laikā nomira 20-40 miljoni cilveku, vairāk
nekā Primā pasaules kara laikā;
2) 1957. gadā Āzijas gripas pandēmijas
laikā nomira 1-4 miljoni cilveku;
3) 1968. gadā Honkongas gripas
pandēmijas laikā nomira aptuveni 1,5
miljoni cilvēku.
40.
41. Katru gadu pasaulē 500 miljoni cilvēku
slimo ar gripu, 2 miljoni no tiem nomirst.
Tomēr tās nav pandēmijas, jo neaptver
noteiktu ģeogrāfisku teritoriju.
Latvijā katru gadu reģistrē aptuveni
20000 līdz 65000 saslimšanas ar gripu.
Imunitāti var izveidot arī mākslīgi, ievadot
organismā vakcīnu, kas satur gripas vīrusa
daļiņas. Tās neizraisa infekciju, bet veicina
organismā antivielas izstrādi.
42. Taču gripas vīrusa mainīgās dabas dēļ
katru gadu vakcīna ir jāizstrādā no jauna un
katru gadu pirms gripas sezonas sākšanās
vakcinācija ir jāatkārto. Parasti vakcīnas
sastāvā pēc Pasaules Veselības organizācijas
rekomendācijas iekļauj tos gripas vīrusa
paveidus, kas parādījušies iepriekšējās
gripas sezonas beigās, jo nākamajā sezonā
tie dominē.
43. Trakumsērga ir to vīrsusu infekciju
skaitā, kuras saslimšanas gadījumā ir 100%
letalitāte. Vīruss ir īpaši bīstams tādēļ, ka
iedarbojas uz nervu audiem. Katru gadu
Latvijā pēc kontakta ar trakumsērgu
slimiem vai aizdomīgiem dzīvniekiem
vakcinē 8-9 tūkstošus cilvēku. Pēdējais
saslimšanas gadījums cilvēkam tika
registrēts 1993.gadā, bet ik gadu konstatēti
aptuveni 500 dzīvnieku saslimšanas
gadījumi. Lai ierobežotu trakumsērgas
izplatību, mājdzīvniekus vakcinē.
44. Savvaļas dzīviekiem mežā, dažreiz arī
suņiem un kaķiem pilsētu parkos, izkaisa
tabletes, kas satur vakcīnu pret
trakumsērgu. Meža dzīvnieki ar
trakumsērgu vairs nelsimo
Somijā, Itālijā, Luksenburgā un Beļgijā. Ļoti
veiksmīgi slimības izplatība ierobrežota
Vācijā, Čehijā, Polijā.
Latvijā joprojām visvairak ar
trakumsērgu inficejas lapsas, jenoti, kaķi un
suņi.
45. Pēdējos gadu desmitos cilvēku
uzmanības lokā ir parādījušīes arī vairāki
jauni vīrusi.
1981. gadā ASV pirmo reizi tika
atklāts, ka daudziem cilvēkiem, kuri mirst
no infekcijas slimībām, ir ļoti novājināta
imūnsistēma.
46. Šī parādība tika nosaukta par iegūto
imūndeficīta sindromu jeb AIDS (acquired
immunodeficiency syndrome).
1983.gadā ASV un Francijā virusologi
atklāja, ka imūnsistēmas darbības
traucējumus izraisa vīruss un nodēvēja to
par HIV (human immunodeficiency virus).
Analizējot informāciju par līdzīgiem
saslimšanas gadījumiem, kļuva skaidrs, ka
HIV un AIDS eksistējis jau agrāk.
47. HIV iekļūst konkrētās leikocītu šūnās un
pakāpeniski sagrauj organisma
aizsargspējas, aptuveni 6-12 gadu laikā
izraisot AIDS stadiju.
AIDS stadijā uz novajinātās imunitātes
fona attīstās infekciju
slimības, piemēram, tuberkaloze, sēnīšu
slimības, pneimonija, kas var kļūt par AIDS
slimnieka nāves iemeslu.
48. Ar HIV var inficēties tieša kontakta ceļā –
ar inficēta cilvēka bioloģiskajiem
šķidrumiem, pimēram, pienu, asinīm, kā arī
spermai vai vagīnas izdalījumiem nonākot
cita cilvēka asinsritē caur bojātu ādu vai
gļotādu.
49. Visbiežāk inficēšanās ar HIV notiek
seksuālo kontaku laikā, ja neitek lietots
prezervatīvs, un manipulējot ar nesteriliem
instrumentiem , kas rada
brūces, piemēram, atkārtoti lietojot vienu
šļirci vai veicot pīrsingu, tetovēšanu. Ar HIV
visbiežāk inficējas homoseksuāli orientēti
cilvēki, kuri nelieto prezervatīvus un
narkomāni - injekcijām lietojot vienu šļirci.
50. Lielāks inficēšanās risks ir to profesiju
pārstāvjiem, kas, veicot savus darba
pienākumus, nonāk saskarsmē ar asinīm vai
asins saturošiem materiāliem. Tādi ir
mediķi, laboratoriju darbinieki, cilvēki, kas
savāc medicīnas iestāžu
atkritumus, drošības dienestu
darbinieki, policisti un ugunsdzēsēji.
51. Pēc Pasaules Veselības organizācijas
datiem, mūsdienās pasaulē ir aptuveni 40
miljoni cilvēku, kas inficēti ar HIV.
Kopš slimības pirmsākumiem no AIDS ir
miruši aptuveni 25 miljoni cilvēku.
52.
53. 2003. gadā Pasaules Veselības
organizācija izsludināja globālo trauksmi
sakarā ar ļoti smagas elpceļu infekcijas, (kas
nosaukta par SARS smagu akūtu respiratoru
sindromu), izplatīšanos īsā laikā vairākās
valstīs. Sākotnēji tika izziņots par 167 SARS
saslimšanas gadījumiem, to skaitā 4 navēs
gadījumiem 16 dienu laikā.
54. Informācija par pirmajiem saslimšanas
gadījumiem ar SARS tika saņemta no 7
valstīm, visvairāk no Ķīnas. Nepilnu divu
mēnešu laikā kopš infekcijas atklāšanas bija
reģistrēti 7269 SARS gadījumi, no tiem 562
beidzās letāli. Latvijā neviens SARS
salimšanas gadījums nav reģistrēts.
55. Arvien aktuālāka kļūst putnu gripas
problēma un tās radītie pandēmijas draudi.
Sākotnēji šī infekcijas slimība izplatījās Tālo
Austrumu valstīs – 1997. gadā Honkongā.
Putnu migrācijas dēļ tā ir sasniegusi arī
Eiropu. Latvijā nav atklāts neviens putnu
gripas gadījums.
56. Tuvākā valsts, kur reģistrēta putnu
masveida saslimšana ir Polija. Šī infekcija
izplatās putnu populācijā, tomēr var inficēt
arī cilveku. Putnu gripa ir bīstama tāpēc, ka
tā sākas pēkšņi un izraisa ātru nāvi, jo šis
vīruss būtiski atšķiras no visiem
iepriekšējiem vīrusiem un cilvēka
imūnsistēmai pret to nav antivielu.
58. Vīrusi ir daudz mazāki par baktērijām. Tie
ir dažus desmitus, retāk – simtus nanometru
lieli, tāpēc tos var saskaitīt vienīgi
elektromikroskopā.
Tie sastāv no nuklaīnskābju molekulām
(DNS vai RNS).
Vairumam vīrusu nuklaīnskābi apņem
apvalks. Šī apvalka olbaltumvielas saistās ar
saimniekšūnas receptoriem un nodrošina
vīrusu iekļūšanu tajā.
59. Vīrusiem nav :
šūnu;
struktūru, kas veic vielmaiņu, tāpēc
ārpus saimniekšūnas tie nespēj
vairoties.
Vīrusi ir obligāti iekššūnu
parazīti, kuri vairojas, izmantojot
saimniekšūnas vielu un enerģijas resursus.
Saimniekšūnā notiek gan vīrusa
nukleīnskābes, gan apvalka olbaltumvielu
sintēze.
60. Vīrusi ir daudzu slimību izraisītāji.
Vīrusu saimnieki ir visās organismu valstīs.
Cilvekam vīrusi izraisa tādas infekcijas
kā, piemēram, masalas, vējbakas, herpi, kārp
as, parotītu (cūciņu), bērnu trieku, gripu.
Katrs vīrusa veids iekļūst noteiktās
saimnieka šūnās. Saslimšana ar vīrusu
izraisītu slimību sākas ar to iekļūšanu
organismā – inficēšanos.
Vairsums vīrusu ārējā vidē ir nenoturīgi
un ātri iet bojā.
61. Inficēšanas ar vīrusiem notiek, nonākot
saskarsmē :
ar slima cilvēka izdalījumiem;
tieši – no viena organisma otrā;
ar nēsātāju starpniecību.
62. Cilvēka organismā vīrusus pazīst un
iznīcina leikocīti. Lai neslimotu ar vīrusu
izraisītām slimībām, ietecams tām
vakcinēties.
Vakcīna satur nevirulentus –
saslimšanu neizraisošus vīrusus, kas viecina
antivielu veidošanos.
