1. Latgolys folklorys vuokuma konkursam
Apleicīne 2
20., 21.gs. Briežuciema apkaimē
Apkopoja Zita Mežale
2012. gadā Briežuciemā
1

2. GADSKĀRTU ROTAĻAS UN SPĒLES.
METEŅDIENAS ROTAĻAS.
MASKU GĀJIENS.
Meteņos mūsu pusē, tāpat kā daudzviet citur Latvijā, parasti gatavoja maskas, rīkoja
dažādas sacensības, derības. Maskās tērpti ļaudis ar pašdarinātiem grabuļiem,
čīgājamiem instrumentiem, svilpjamiem un pūšamiem rīkiem radīja lielu troksni.
Briežuciema pusē populārs bija veļas dēlis, velkot pa to ar koka karoti, radās ritmisks
mūzikas instruments, kuru izmantoja ne tikai Meteņos, bet arī Ziemassvētku masku
gājienos un arī saviesīgās vakarēšanās, lai piedotu ritmu ermoņiku spēlei.
Mūsu pusē Meteņos parasti gatavoja mājdzīvnieku maskas – āzi, kazu, govi. Āža
masku gatavoja šādi – puisis uzsēžas jāteniski uz saliekta zara, kura gali sasieti kopā,
bet vienā galā žāklis, kas kalpo par ragiem, otrā galā astei piesien pakulas. Jātnieks
komiski pārvietojas, dimdinot ar kājām. Trokšņošana un maskošanās ļaudīm palīdzēja
dzīt Meteni.
ROTAĻAS.
Neatņemama sastāvdaļa Meteņos ir vienmēr bijusi vizināšanās no kalna ar ragaviņām
vai griešanās ratā, tas ir, ledū iesaldē asi, uz kura griežas ratu ritenis ar karti un
ragaviņām galā. Šādu vizināšanos atcerējās vecākās etnogrāfiskā ansambļa dziedātājas
Emīlija Logina (dzimusi 1915. gada 15. septembrī Baltinavā, viena no Briežuciema
etnogrāfiskā ansambļa dibinātājām( 1978. gads) un pirmajām dziedātājām. Teicēja.
Visu mūžu dzīvojusi Briežuciema pagastā. Mirusi 2009. gadā) un Felicija Logina
(dzimusi 1925. gadā. Ilggadējā Briežuciema etnogrāfiskā ansambļa dziedātāja. Visu
mūžu dzīvojusi Briežuciemā. Teicēja. Mirusi 2008. gadā). Ar ragaviņām Meteņos no
tuvumā esošā kalna vizinās arī tagadējie Briežuciema pamatskolas skolēni, lai augtu
gara labība. Bērni veļ arī sniega bumbas, lai aug lielas kāpostgalvas. Ledū iesaldētā
staba vietā izmanto bērnu rotaļu laukumā esošo stabu ar virvēm.
Jaunāko klašu skolēni skolotāju Vijas Jermacānes( dzimusi 1973. gadā Baltinavā, bet
daudzus gadus dzīvo un strādā par skolotāju Briežuciemā) un Silvijas Ločmeles
(dzimusi 1075. gadā Baltinavā, tagad dzīvo un strādā Briežuciemā) mudināti gatavo
maskas un tās izrāda pārējiem skolas biedriem rīkojot masku gājienu skolas zālē.
Bērni, virzoties pa apli, dzied un dejo. Parasti tiek dziedāta tautas dziesma „dej mani,
jēriņi, dej kazlēniņi. Ij es pati deju Metenīšu vakarā.’’
MĀRTIŅDIENAS ROTAĻAS.
Mārtiņi iezīmē rudens beigas un ziemas beigas. Tumšajos vakaros agrāk tikušas
minētas MĪKLAS. Piemēram ‘’mazs gulstas, liels ceļas’’,
/sēkla/
„zoss zem zemes olas dēj’’
/ kartupeļa stāds/
„ielec kā blusa, izceļas kā kamols’’,
/kālis/
Mārtiņdienas mīklas atcerējās etnogrāfiskā ansambļa dziedātāja Marija Diča (dzimusi
1939. gadā Ludzas apriņķī, 2000. gadā pārceļas uz dzīvi Briežuciemā, no 2004. gada
2

3. dziedājusi Briežuciema etnogrāfiskajā ansamblī. Mirusi 2011. gadā)Mūsu pusē mīklas
parasti saistījušas ar zemes auglību, pavasara gaidīšanu.
MASKAS.
Briežuciema pusē Mārtiņdienā maskas nav bijuša īpaši populāras, taču vecākās sievas
vēl atceras, ka ļaudis gājuši ciemos, iepriekš ieliekot mutē kādu priekšmetu balss
pārveidošanai kaimiņu izjokošanai un jautrības radīšanai, galvā uzmauca zeķi ar
izgrieztiem caurumiem acu vietā. Mūsdienās šādi izrīkojas Ziemassvētkos. Sejas agrāk
krāsoja ar ogli, bieti vai ievārījumu.
ROTAĻAS.
Vienīgā rotaļa, ko vecākie briežciemieši atcerējās kā izteiktu Mārtiņdienas rotaļu, ir
„Saule un mēness.’’
Rotaļnieki izveido apli. Meita(Saule), puisis(Mēness) nostājas ārpus apļa. Dziedādami
pirmos divus pantus, dārziņš virzā pa apli, Saule un Mēness pretējā virzienā. Ar
vārdiem „bēdz, bēdz” dārziņš apstājas. Mēness ķer Sauli, kad noķerta, izvēlas citus
Saules un Mēness tēlus.
Dziesma „Neguli, Saulīte, ābeļu dārzā 2X
Mēness izgāja malējas meklēt 2x
Bēdz, bēdz, Saulīte, mēness dzenas 2X
Jau drīz Saulīte Mēneša rokās 2X
Šo rotaļu tagad apguvuši bērnu un jauniešu folkloras kopas ‘’Soldanī” dalībnieki
(kopa dibināta 2007. gadā pēc pašu bērnu un jauniešu iniciatīvas) Rotaļa tiek izmanto
ne tikai Mārtiņdienā, bet arī citus svētkos.
Pārējās zināmās rotaļas mūsu pusē uzskatāmas kā Ziemassvētku rotaļas.
Aptaujājot pagasta iedzīvotājus, nonācām pie secinājuma, ka mūsu pusē nav bijušas
īpašas Ziemassvētku rotaļas. Ziemassvētkos gājuši „čigānos” un „lējuši laimes’,
populāra bijusi vakarēšana, bet šajos vakaros ticis dziedātas dziesmas, minētas mīklas,
bet rotaļās iešana nav bijusi populāra. Pašos Ziemassvētkos masku gājieni papildināti
ar dziedāšanu, saimnieku izjokošanu.
Vienu īpatnēju rotaļu tomēr pastāstīja Aigars Keišs,(dzimis 1966. gadā Baltinavā)
viņa tēvs stāstījis, ka šo rotaļu Ziemassvētku klusajā laikā spēlējuši vīri, kad dziedāt un
dejot nevarējis, arī kāršu spēlē neiederējusies svētku klusajā laikā:
ČŪDARA BADIEŠONA.
Zaru slotas zarus sadala trīs daļās. Slotu iestiprina cilvēka apmēram cilvēka kāju
augstumā. Ņem slotas kātu, uz tā sastājas 2 cilvēki ar pēcpusēm kopā. Abi runā:
Čūdars dvorā? Otrs atbild: Ko ta, ka dvorā, kurpes lopej. Pirmais jautā: A man sašiva?
Otrs: saceja, ka tovu vacūs veižu nalopies. Pirmais: Es jam par tū acs izbadiešu.
Pirmais runātājs vada slotas kātu tā, lai trāpītu zaru slotai, otrs mēģina kātu novirzīt tā,
lai „Čūdaram acis neizbada’’. Zaudētāja vietā stājas cits spēlētājs.
MIĶEĻDIENAS ROTAĻAS.
3

4. Miķeļi ir rudens saulgriežu laiks. Ražas svētku laiks, Jumīša godināšana.
Miķeļdienas rotaļās izpaužas spēks un veiklība. Šie ir svētki, kas mūsu pusē tika
svinēti arī Padomju laikā, kad populāri bija ražas svētki, labāko kombainieru
godināšana, balles saimniecībā strādājošiem. Svinīgās daļas parasti bija oficiālas, stīvi
svinīgas, bet pēc tam , pie klātiem galdiem valdīja jautrība un , ja bija aktīvs un gudrs
vakara vadītājs, tika spēlētas arī spēles un rotaļas. Arī senās spēles, jo neko jaunu jau
nevar izdomāt, un ne vienam neienāca prātā tās kritizēt un nosaukt par
antikomunistiskām, jo laukos parasti jau dzīvoja dzīvesgudri un veselīgi domājoši
cilvēki, bet „augstie” viesi tik tālu neaizdomājās.
Briežuciemā šāds balles parasti vadīja kluba vadītāja Ozoliņa Valentīna (dzimusi
1935. gadā dzīvojusi un strādājusi Briežuciemā) (tagad mūžībā) un pagasta
dramatiskais kolektīvs skolotājas Ločmeles Valentīnas (dzimusi 1948. gadā) vadībā.
ROTAĻAS.
Pļāvējs. Rotaļas dalībnieki nostājas aplī, vidū „pļāvējs”, kuram rokās virve, ar galā
piesietu nelielu smagumu. Šī „izkapts” sniedzas līdz aplī stāvošajiem. Vidū stāvošais
griež virvi, aplī stāvošie cenšas pārlēkt pāri ‘’izkaptij’’. Kuru valgs skar, tas izstājas.
Uzvarētājs kļūst par „pļāvēju’’.
Šo rotaļu spēlēja skolēni arī Baltinavas vidusskolā starpbrīžos 80. gados. Tagad gan šo
seno rotaļu skolās nespēlē.
Spēka rotaļas spēlēja senos laikos, Padomju laikos un arī pēdējā laikā tautas nama
vadītāja Zita Mežale (dzimusi 1966. gadā. Dzīvo Briežuciemā) ir ievērojusi, ka
jaunieši diskotēkās deju starplaikos velkas pirkstos, elkoņos (agrāk teica „iet
krampjos”)
Agrāk populārs spēka pārbaudes veids esot bijis ‘’iet kaķu birzēs”. Harijs Mūrmanis
(dzimis 1933. gadā Briežuciemā, dzīvo Briežuciemā) pastāstīja, ka viņa jaunībā šo
spēka spēli spēlējuši puiši lauku darbu pārtraukumos, lai izrādītos pret meitām.
Divi puiši ņem virvi, sasien galus kopā, abi nostājas ar muguru viens pret otru un
sasieto auklu uzkar kaklā tā, lai tā nostiepjas no sprandas pāri pleciem, caur padusēm
uz mugurpusi. Abi cīkstoņi nostājas abpus novilktai svītrai un cenšas viens otru
pārvilkt svītrai pāri.
„Gaiļu cīņas’’. Šo spēli spēlēja gan Padomju laikos, gan tagad spēlē pašdarbnieku
vakaros. Spēlētāji nostājas divās rindās cits pret citu. Katra rinda izvēl vadoni. Visi
sakrusto rokas uz krūtīm un nostājas uz vienas kājas. Pēc vadoņa pavēles abas rindas
dodas cīņā, viens otru grūstot ar pleciem. Kurš piepalīdz ar rokām vai nostājas uz abām
kājām, izstājas.
Var spēlēt arī divatā, pa pāriem. Šogad šo rotaļu skolotāja Anita Pakalnīte (dzimusi
1958. gadā Briežuciemā. Strādā par skolotāja Briežuciema pamatskolā, vada folkloras
kopu) iemācīja arī Briežuciema pamatskolas skolēniem pasākumā, kas bija veltīts
Latvijas dzimšanas dienai.
DEJAS.
4

5. Agrāk Miķeļdienā rīkoja balles, kur dejoja Mugurdanci, Sudmaliņas, Tūdaliņ, tagadiņ
un citas dejas – rotaļas.
Pateicoties deju skolotājai Skaidrītei Pakalnītei ( dzimusi 1954. gadā Tilžā, bet
daudzus gadus dzīvo un strādā Briežuciemā. Skolotāja, deju kolektīvu vadītāja) un
folkloras kopas vadītājai Anitai Pakalnītei, kuras māca dejas gan pagasta bērniem,
gan pieaugušajiem, šīs dejas zina lielākā daļa pagasta iedzīvotāju. Dejas tiek dejotas
dažādos svētkos. Folkloras kopa „Soldanī’’ šīs senās dejas māca arī ciemiņiem un
ļaudīm, pie kuriem folkloras kopa ciemojas.
JĀŅU ROTAĻAS.
Jāņu vakara izdarības Briežuciemā ne ko daudz neatšķiras no tradīcijām citur Latvijā.
Mežale Veneranda (dzimusi 1934. gadā, no 1978. gada dzied Briežuciema
etnogrāfiskajā ansamblī) pastāstīja, ka viņas jaunībā tagad zināmo deju ar slotas kātu
spēlējuši nedaudz savādāk. Pirmkārt, tā bijusi izteikta Jāņu dienas rotaļa, otrkārt, slotas
vietā izmantots salmu kūlis. Visi dejo pa pāriem, viens deja dalībnieks paliek bez
„draudziņa” un dejo ar salmu kūli. Dziedot pirmo pantiņu visi dejotāji iet pa apli,
dziedot otro – saķeras elkoņos, melodijai beidzoties, visi meklē sev jaunu „draudziņu”,
arī dejotājs ar salmu kūli, nosviež to zemē un meklē sev pāri. Kurš paliek bez pāra,
dejo ar salmu kūli.
Mūslaiku ballēs šī rotaļdeja ir zināma, taču tagad vairs paši nedzied, parasti skan
ieraksts vai spēlē muzikanti, pāri mainās, mūzikai apklustot.
Mirkšķināšanās spēle. Šo spēli spēlēja klašu vakaros 70., 80. gados jaunieši. Runājot
ar vecākā gadagājuma pagasta iedzīvotājiem, noskaidrojās, ka šī ir Jāņu dienas rotaļa,
kas bijusi zināma ļoti, ļoti sen.
Krēslus novieto aplī ar atzveltnēm uz ārpusi. Puse spēlētāju apsēžas krēslos, puse stāv
aiz krēsliem sēdošajiem aizmugurē. Tikai viens krēsls ir tukšs, tātad, vienam nav
draudziņa. Aiz tukšā krēsla stāvošais mirkšķina kādam no sēdošajiem. Viņu uzmana
visi - sēdošie, lai varētu pārmukt uz brīvo krēslu, stāvošie - lai uzmanītu sev priekšā
sēdošo. Stāvošajiem jāpaspēj savam draugam piesist pie pleca, iekams tas nav
aizmucis uz brīvo vietu.
Meklēt naudu. Uz grīdas izber sīknaudu, meklētājiem aizsien acis. Jāsavāc pēc
iespējas vairāk naudas.
Pa virvi. Nostiepj uz zemes virvi, jāmēģina pa to noiet nešūpojoties.
Ķīlas. Daudzās spēlē tiek prasītas un izpirktas ķīlas. Īpaši Jāņu vakarā. Par ķīlu kalpo
jeb kas, kaut vai matadata, zieds no vainaga. Ķīlas jāizpērk, agrāk tās ir bijušas
dziesmas, mīklu minēšana. Tagad vairāk dalībnieki izdomā dažādas darbības, kas
jāizpilda ķīlas izpircējam. Piemēram, rāpošana uz ceļiem, kādu noskūpstīt, atbildēt uz
kādu jautājumu.
Vainaga mešana. Parasti meitas vainagu met ābelē. Cik reizes netrāpa zaros, tik gadus
vēl neprecēsies. Mūsu pusē zināma puišu vainaga mešana. Jāņu vainagu cenšas uzmest
5

6. stabam. Emīlija Logina( tagad mūžībā) zina stāstīt, ka meitas vainagu metušas pāri
ugunskuram pretī stāvošajiem puišiem. Kurš noķēris, tam bijušas cerības ar meitu
kopīgi papardes ziedu meklēt.
Papardes zieds. Domicella Logina (dzimusi un dzīvojusi Briežuciema pagastā)
pastāstīja nekur agrāk nedzirdētu Jāņu izdarību. Līgo dienā ciema puiši mežmalās
paparžu zaros pakāruši baltas papīra lapiņas. Tumsai iestājoties, tās spīdējušas. Tā bijis
iemesls saukt iecerēto meiteni papardes ziedu meklēt.
Skaitāmpanti. Pilnīgai Jāņu nakts burvībai jaunieši viens otram skaitījuši
skaitāmpantiņus – burvju vārdus. Tie ne vienmēr bijuši nejauši savārstīti. Vērīgs
klausītājs tajos varējis saklausīt tikai atsevišķam cilvēkam saprotamus zemtekstus.
Marija Diča (dzimusi 1939. gadā, mirusi 2011. gadā Briežuciemā) atceras
skaitāmpantiņu
‘’enna, menna, cigi, cagi, entel, tentel, cesijā, meijā,
Erba, terba, buļuk smagi, gatin, tišin, vanger, višin,
Trom, bak, vi! Cūka, ķēniņš, betā, lūsa!
Enik, benik, cikel, sā,’ ecki, cecki, cimber, macki,
Enik, benik, bā! Goltiņ, kaltiņ, puik!
VIESĪBU SPĒLES.
SILTS, KARSTS.
Kādu no spēlēs dalībniekiem lūdz iziet citā telpā. Pārējie noslēpj kādu priekšmetu.
Spēles dalībnieks to meklē, pārējie komentē meklēšanas gaitu – ja meklētājs
priekšmetam pietuvojas, pārējie sauc ’’silts”, ja attālinās – „auksts’’. Atrodot noslēpto
priekšmetu, slēpēji sauc „karsts”. Ja ilgi nevar atrast, jādod ķīla. Šo spēli atceras deju
kolektīva ‘’Pāris’’ dalībnieki, bieži spēlēta spēle pašdarbnieku vakaros 80., 90. gados.
MUCIŅU SKALOTĀJI.
Divi spēlētāji nostājas ar mugurām kopā un saāķē kopā elkoņus. Tad viens otru cilā
uz muguras, izstājas tas, kurš pirmais piegurst vai neprecīzi izdara cilāšanu. Var spēlēt
arī divi pāri reizē, kurš ilgāk iztur „muciņu cilāšanu”.
Šādā variantā rotaļa ir daudziem zināma, bet Kamzola Valentīna (dzimusi 1955. gadā
Briežuciemā. Dzīvo Briežuciemā. Etnogrāfiskā ansambļa dziedātāja) pastāstīja, ka
Padomju laiku saviesīgajos vakaros, komjauniešu „uguntiņās” ticis spēlēts arī
Briežuciema pusē pielabots šīs rotaļas variants:
Katram spēlētājam iedod rokās glāzi, pilnu ar šķidrumu. Pēc norunātā signāla spēles
dalībnieki cenšas izdzert savu glāzi pēc iespējas ātrāk, neizšļakstot šķidrumu.
Pretinieki viens otram var arī traucēt, vienlaikus mēģiniet iztukšot glāzi.
6

7. PUDELES GRIEŠANA.
Spēles dalībnieki sasēžas aplī. Apļa vidū novieto pudeli. Viens no dalībniekiem
pudeli iegriež. Uz kuru dalībnieku norāda pudeles kakls pēc apstāšanās, tam godīgi
jāatbild uz uzdoto jautājumu. Otrs variants – pudeles izlozētajam dalībniekam
jāskūpstās ar pudeles iegriezēju. Cik zināms, mūsu pusē šo amizanto rotaļu jaunatne
nespēlē, bet 20. gs. 70., 80., 90. gados tā bija ļoti populāra.
TĀLRUNIS.(KLUSIE TELEFONI)
Rotaļas dalībnieki sasēžas vienā rindā. Pirmais iečukst ausī blakus sēdošajam kādu
vārdu savienojumu, īsu teikumu. Tas dzirdēto čukst nākošajam. Tā līdz rindas galam.
Ja teikums rindas galā atnāk pārveidots, spēles vadītājs cenšas atrast vainīgo, no kura
prasa ķīlu.
Šī bija populārākā rotaļa Briežuciema pamatskolā 20. gs. 70. gados. Rotaļu atcerējās
Marianna Langovska. (dzimusi 1965. gadā Briežuciemā. Dzīvo Briežuciemā)
BALONU DANCIS.
Populāra rotaļa kāzās (arī mūsdienās). Inguna Mežale pastāstīja, ka šo rotaļa dažādos
variantos spēlēja arī mūsdienu jaunieši Briežuciema un Rekavas skolā ap 2000. gadu.
Piepūstu balonu pāris tur starp pierēm un mūzikas pavadībā dejo. Rokām jābūt aiz
muguras. Kuram pārim balons izkrīt, tas no spēles izstājas. Balonu var turēt arī starp
vēderiem, jo jautrāka mūzika, jo labāk. Balonus var turēt arī katrs pāra dalībnieks starp
ceļgaliem.
OLU DIVKAUJA.
Pie iezīmētas līnijas nostājas divi spēlētāji. Katram rokās divas ēdamkarotes, vienā no
karotēm novārīta ola. Abiem spēlētājiem ar tukšo karoti jācenšas izsist otra spēlētāja
olu. Paša ola jātur tā, lai pretinieks to neizsit.
Šo rotaļu tagad esam ieviesuši kā Lieldienu pasākumu sastāvdaļu, no viesību rotaļas tā
Briežuciema pusē tā pārtapusi par Lieldienu rotaļu. Atraktīvai publikai rotaļu var
piedāvāt arī izmantojot nevārītu olu. Briežuciema pagasta deju kolektīva „Pāris”
dalībnieki to ir izmēģinājuši. Valdīja liela jautrība.
BALONU DIVKAUJA.
Aplī stāv spēles dalībnieki. Pie kājām piesieti baloni. Katrs mēģina saspert blakus
stāvošā dalībnieka balonu. Kuram pārplīsuši abi baloni, nospēlēs izstājas.
ZEME, ŪDENS, GAISS.
Rotaļnieki nostājas aplī. Vienam rokā neliela bumbiņa, kuru spēlētājs grasās mest
kādam no aplī stāvošajiem. Ja nosauc vārdu ”zeme”, tad tam, kurš noķer, jānosauc
dzīva radība, kas dzīvo uz zemes, ja nosauc vārdu ”ūdens’’, tad jāmin dzīvas būtnes
vārds, kura dzīvo ūdenī. Ja sviežot sauc vārdu „gaiss’’, tad noķerot bumbiņu, min
būtnes vārdu, kas lidinās debesīs.
Rotaļa bija populāra gadsimtu mijā Briežuciema un Baltinavas skolās.
CŪCIŅAS KAUŠANA.
7

8. Uz sienas uzzīmē cūciņu ar gredzenā sagrieztu astīti. Spēles dalībniekiem ar šautriņu
jātrāpa cūciņai, tad tā skaitās nokauta. Šī ir izteikta 20. gs. 70., 80. gadu spēle.
Mācoties Briežuciema pamatskolā, , meitenes Inguna, Guna, Inese, Laila (dzimušas
1987. gadā Briežuciemā) rotaļu pārveidoja, kā pašas saka, mazāk sadistisku, proti, ar
šautriņu vai adatu jātrāpa tieši cūciņai astītē. Grūtāk, bet humānāk.
GODA PARĀDE.
Dāmas nostājas vienā rindā, kungu spēlē jābūt par vienu vairāk. Sāk skanēt mūzika,
kungi dodas goda gājienā apkārt dāmām. Mūzikai apklustot, kungi nostājas dāmai pie
labās rokas. Tas kungs, kurš paliek viens, izvēlas vienalga kuru dāmu un dodas viņai
kavēt laiku. Spēle turpinās tik ilgi, kamēr visas dāmas iegūst laika kavētāju. Kungs,
kurš paliek bez dāmas, dod ķīlu. Izveidojušie pāri nodejo vienu vai vairākas dejas.
Nav zināms, vai šāda rotaļa ir zināma arī citur, bet Briežuciema šo iepazīšanās spēli
aizsāka pagasta pašdarbnieki 20. gs. 90. gados, kad aktīvi tika rīkoti blakus pagastu
pašdarbnieku draudzības vakari. Laba spēle, lai iekustinātu ne pārāk aktīvu un
savstarpēji nepazīstamu publiku.
GARĀ KAROTE.
Sadalās divās komandās. Pamīšus dāmas un kungi. Divām karietēm piesien galā
auklu. Pirmajam komandas dalībniekam karote jāaizbāž aiz apģērba no augšas un pa
apakšu jāizvelk. Otram dalībniekam no apakšas uz augšu, lai varētu nodot tālāk, un tā
tālāk. Uzvar komanda, kurai pirmajai karote nonāk pie pēdējā dalībnieka. Spēlējot šo
spēle valda spēles azarts, bet jautrība sākas tad, kad jāatbrīvojas no karotes valgiem.
Lai šo procesu padarītu vēl amizantāku un jautrāku, var izmantot arī atpakaļ ejošo
procesu.
DĀLDERIS.
Ļoti sena spēle, jo to atcerējās vecākās ciema iedzīvotājas no savas bērnības .Šo un
arī citas senās rotaļas atcerējās Stefānija Langovska,(dzimusi un visu mūžu dzīvo
Briežuciema pagastā) kurai tagad ir vairāk kā astoņdesmit gadi. Sasēžas aplī. Spēles
vadītājs iet no viena dalībnieka pie otra, saņem roku un saka ”še tev dālderis, pērc ko
pirkdams, nepērc baltu, nepērc melnu, nesaki ne jā, ne nē.” Pēc tam katram prasa, ko
par dālderi nopircis. Var uzdot dažādus jautājumus. Atbildē nedrīkst būt ne balts, ne
melns, ne jā, ne nē. Kas šos vārdus nejauši pasaka, dod ķīlu. Šo rotaļu spēlēja arī bērni
pirms gadiem desmit, bet tagad vairs skolēnu vidū tā nav populāra.
Stefānijas Langovskas jaunībā tika dejota deja ‘’šībers’’, bet daudzi šo deju noliedza,
jo tā nākot no Vācijas un soļi esot uzskatīti par piedauzīgiem. Jaunatne tomēr ballītēs
šo deju dejojusi, bet kad tikuši pieķerti to darot, tas skaitījies liels grēks. Pie
grēksūdzes mācītājs aizlicis skaitīt krusta ceļu. Tikusi dejota arī plaukstiņpolka, valsis,
krakovjaks, padispapnņ.
8

9. MASKU MAISS.
Spēlētāji stāv aplī. Pa riņķi tiek laists maiss, kurā interesanti apģērba gabali, aksesuāri.
Skan mūzika, pie kura paliek maiss, mūzikai apklustot, tas neskatoties izvelk kādu
apģērba gabalu un uzģērbj, beigās maskās tērptie spēlētāji dejo jautras mūzikas
pavadījumā. Šāda maskošanās spēle Briežuciemā tika uzsākta 2002. gada Jaungada
pasākumā 2005. gada
Ziemassvētku pasākumā maisa saturu nomainījām ar nelielām dāvaniņām un
suvenīriem, lai tādejādi pateiktos vakara dalībniekiem par piedalīšanos.
SPĒLES AR SKRIEŠANU.
Šī spēles bijušas populāras gan tagadējo 50 un 40gadnieku un vēl vecāka
gadagājuma cilvēku bērnībā, gan tagadējo padsmitnieku bērnu dienās. Nedaudz
mainījušies nosaukumi, bet spēles būtība palikusi tā pati. Dažas spēles nedaudz spēlē
arī tagadējā jaunatne. Jāpiebilst, ka grāmatās šādas spēles nav aprakstītas. Interesanti,
vai citur, izņemot Briežuciema, Baltinavas un Šķilbēnu pusi, šādas spēles ir spēlētas?
Šīs spēles šeit tiek aprakstītas pēc Zitas un Valentīna Mežalu skolas laiku atmiņām.
(20. gs. 70. ,80. gadi Briežuciema un Baltinavas skolās) Vairākas no šīm spēlēm mājās
kopā ar draugiem spēlēja arī Mežalu ģimenes bērni Inguna un Valdis 20.gs. 90 gados.
Arī 80gadnieces atceras, ka savā bērnībā skrējušas „čirkās” un „koldūņos”, ‘’tripakas,
‘’ krāsas un citas spēles ar skriešanu. Arī mūsu laikos bērni spēlē ‘’ķeriņus’’, kas ir tās
pašas senās ‘’čirkas’’. Šobrīd Briežuciema pamatskolā, pēc Aivas Ozoliņas un
Katrīnas Pundures (dzimušas 1999. gadā Briežuciemā) stāstītā ,no skriešanas spēlēm
spēlē „lelles”,( kādreiz spēle tika saukta ‘’koldūņi”’) noķertajam jāsastingst tādā pozā,
kādā viņš ir noķeršanas brīdī. Kustēties drīkst tikai pēc tam, kad kāds no dalībniekiem
‘’atsaldē”, jeb pieskaras. Spēlē arī „klasītes” dažādos variantos. Uz asfalta sazīmē
četrstūrus dažādās variācijās, vienojas- uz kuriem drīkst lēkt ar vienu kāju, uz kuriem
ar abām un kādās kombinācijās, kurš sajauc, tas sāk no sākuma.
ČIRKAS.
Izvēlas spēles vadītāju. Tas ķer pārējos spēles dalībniekus. Nākošais ķērājs ir tas, kurš
paliek pēdējais nenoķerts.
KOLDŪŅI.
Līdzīgi kā čirkas, tikai tam, kurš ir noķerts jāstāv sastingušam uz vietas. Pārējie spēles
dalībnieki, līdztekus bēgšanai, var mēģināt spēles biedru atbrīvot, piesitot tam pie
pleca. Domājams, ka spēles nosaukums radies Padomju laikos no krievu vārda
„xolod”, jo tie, kam tagad ir tikai ap trīsdesmit gadiem, atceras, ka viņu bērnībā šo
spēli saukuši „SĀLSTABI”. Mūsdienās „lelles’’. Tas norāda uz to, ka skriešanas
spēles ir zināmas un spēlētas visos laikos, mainās variācijas un nosaukumi.
TRIPAKAS.
Viens no spēles dalībniekiem stāv ar aizvērtām acīm pie kādas sienas vai staba. Pārējie
pa to laiku slēpjas. Kad visi noslēpušies, atsien acis spēles vadītājam, viņš meklē
pārējos un cenšas tos noķert, piesitot pie pleca. Spēles dalībnieki, lai tos neatrastu, var
mēģināt no slēptuves paslepus izskriet un piesist pie sienas, kur stāvējis spēles vadītājs,
saucot viņu vārdā. Piemēram „ tuk, tuk, Jāni!” Šo spēlētāju vairs nedrīkst ķert. Sava
9

10. taktika jāuzvēlas gan spēles vadītājam, gan tiem, kuri noslēpušies. Ja nevienu nenoķer,
vadītājs atkal ir ķērāja lomā. Ja noķer, tad spēli vada tas, kurš pirmais noķerts.
PAR ZEMI AUGSTĀK.
Spēlē tāpat kā čirkas. Tikai ķērājs nedrīkst ķert tos, kuri nostājas uz kāda
paaugstinājuma, piemēram, akmens, malkas šķilas. Spēles sākumā gan jāvienojas, cik
ilgi drīkst spēlētājs uz paaugstinājuma atrasties. Mežalu mājās taisnīguma un kārtības
labad parasti viens no dalībniekiem tika ievēlēts par sekunžu skaitītāju un tiesnesi.
KRĀSAS 1.
Spēles vadītājs sauc kādu no krāsām. Rindā stāvošie spēlētāji bēg no spēles vadītāja un
mēģina pēc iespējas ātrāk pieskartie pie priekšmeta, kas ir nosauktajā krāsā, Kurš ir
pieskāries pie attiecīgās krāsa, to vairs nedrīkst ķert.
PIRTIŅA DEG.
Sena skriešanas rotaļa. Ganos ejot, šo spēli spēlējušas mūsu vecmāmiņas un pat vēl
senāk. Bijusi ļoti populāra arī Baltinavas vidusskolā, to atminas daudzu gadu skolas
absolventi. Gan Zita Mežale,(dzimusi 1966. gadā Briežuciemā) gan Aina Ločmele,
(dzimusi 1964. gadā Briežuciemā), gan Lucija Logina (dzimusi 1966. gadā
Briežuciemā).
Dalībnieki stāv aplī sadevušies rokās. Dalībnieks, kurš atrodas ārpus apļa, soļo ap apli,
pēkšņi piesit kādam aplī stāvošajam. Šim dalībniekam jāskrien pa apļa ārpusi, pirmais
spēlētājs skrien pretējā virzienā. Pārējie spēlētāji tukšajā vietā rokas nesadod. Abiem
mērķis – sasniegt brīvo vietu aplī. Kurš pieskrien pēdējais, tas atkal izvēlas sev
skriešanas partneri.
KARIŅI.
Visos laikos zēni( arī meitenes) ir spēlējuši „kariņus”. Ar koka paštaisītiem ieročiem
vai vienkārši koka nūjām šauteņu vietā tika spēlētas kaujas, zēni raka ierakumus un
cēla būdas un novērošanas vietas kokos. Tagadējā bērni ar šo spēli vairs dabā
nenodarbojas, tikai internetā rīko „monstru” kaujas. Briežuciema pagastā ir vismaz
divas šādas „kara būdas” saglabājušās. Viena – pie Mežalu mājā „Ķiršos”, otra – pie
pagasta centra „Dukuļevā”.
70. gados karojošās nometnes dalījās „vāciešos” un „mūsējos”, tas ir,
„sarkanarmiešos”. Zita Mežale atceras, ka bērni „Ķiršu” mājās jau 90. gadu sākumā
karotājus dalījuši „čečenos” un „mūsējos”.
SECINĀJUMS: bērni izvēlas personāžus, vadoties pēc politiskās situācijas, droši vien
televīzijas iespaidā. Bērniem vienmēr ir gribējies atdarināt ekstremālas situācijas,
varoņus un varoņdarbus. Ja tā, tad labāk lai izskrienas dabā, ar izdomu, nevis datora
ekrānā. Pieaugušo pienākums pakontrolēt, lai spēle nepārkāpj spēles robežas un
nekļūst vardarbīga. Agrāk mūsu apkārtnē lielu starpgadījumu šīs „karošanas” rezultātā
neradās.
10

11. KARTUPEĻI.
Spēlētāji satupstas bariņā. Viens spēlētājs stāv netālu no tupētājiem un ar volejbola
gremdes palīdzību ar bumbu mēģina trāpīt kādam no tupētājiem, viņi izvairītie drīkst
tikai pieliecoties, bet nedrīkst celties kājās. Kuram trāpa, tas izstājas. Nākošo reizi
gremdē tas, kurš palicis no tupētājiem pēdējais. Šo spēli spēlē ne tikai skolas bērni, bet
arī pieaugušo deju kolektīva vīrieši deju mēģinājumu starplaikos kopā ar saviem
dažāda vecuma bērniem.
LAPTA.
Ļoti sena un sarežģīta spēle. Agrāk esot spēlēts pēc nedaudz citādiem noteikumiem.
Bija ļoti populāra 20.gs. 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā Briežuciema pamatskolā
(vecajā skolā). Vēlākajos gados mūsu pusē bija piemirsta. Man par pārsteigumu,
sarunājoties ar skolas bērniem, atklājās, ka skolēni atkal šo spēli pamazām atsākuši
spēlēt. Noteikumi gan nedaudz savādāki kā agrāk. Bērni spēlējot to dažādos variantos
atkarībā no spēlētāju skaita un vecuma.
Pirmais – spēlei ir vajadzīgas „laptas” – īpašas koka nūjas. Agrāk tās esot gatavotas
īpaši ar nedaudz platāku sitamo galu un apstrādātas, lai labāk iegulst rokā. Bērni, sākot
spēlēt spontāni, par piemērotu nūju trūkumu nesatraucas. Piektās un sestās klases zēni
saka, ka varot izmantot lielas nepieciešamības gadījumā pat slotas kātu vai turpat
grāvmalē nolauztu mietu. Vēl ir vajadzīga bumbiņa un atraktīvi spēlētāji.
Sadalās divās komandās. Nostājas katra savā laukuma pusē.(laukums var būt jebkura
pļava)
Viens ir sitējs. Sit ar „laptu” pa bumbiņu, kamēr bumbiņa lido, pārējie komandas
dalībnieki skrien pāri laukumam bumbiņas virzienā līdz noteiktai vietai, ja paspēj, arī
atpakaļ. Bumbiņu ķer pretējā komanda. Skrējējiem jāpaspēj aizskriet, kamēr bumbiņa
nav noķerta. Jo tālāk paspēsi aizskriet, jo mazāks gabals būs jāskrien nākošo reizi. Ja
noķer, mainās vietām. Ja nokrīt zemē, pretinieks bumbiņu var paņemt un mest ar to
skrējējiem, tiem, kuri paspējuši aizskriet līdz stabam, vairs mest nedrīkst. Par ātru
skriešanu(kuri pirmie sasniedz norādīto vietu0 piešķir „dzīvības’’. Ar „dzīvību’’ var
atpirkties par nākošo trāpījumu.
Domas bērniem par spēles gaitu un noteikumiem dalījās. Tos viņi izdomājot paši pirms
spēles. Mums radās doma sarīkot „laptas” sacensības, pieaicinot dažāda gadagājuma
spēles pratējus, lai praktiski izpētītu noteikumus.
KLASĪTES.
Spēlē dažāda vecuma meitenes. Izteikta meiteņu spēle. Uz asfalta sazīmē kvadrātiņus.
Trīs kvadrātiņus vienu aiz otra, tad nākošajā rindā divus blakus, tad vienu, tad divus,
atkal vienu, tad divus. Spēlētājs stāv zīmējuma sākumā, met kauliņu vai akmentiņu
pirmajā kvadrātiņā. Lec uz vienas kājas pa zīmējumu, tur, kur ir viens kvadrātiņš, uz
divām, kur blakus divi kvadrātiņi. Tajā kvadrātiņā, kur iemests akmentiņš nedrīkst
ielekt, nedrīkst uzkāpt uz līnijām, galā jāapgriežas, neizlecot no zīmējuma, un jālec
atpakaļ, paņemot akmentiņu no kvadrāta. Nākošajā reizē akmentiņu met nākošajā
kvadrātiņā un tā, kamēr visos kvadrātiņos ir bijis iemests. Nedrīkst sajaukt kājas, ielekt
kvadrātā ar akmentiņu, nedrīkst aizmirst paņemt atpakaļceļā akmentiņu, uzlekt uz
līnijām. Ja sajauc, lec nākošais. Iepriekšējais sajaukto reizi pēc tam sāk no gala. Uzvar
tas spēlētājs, kurš pirmais beidz izlekt visas „klasītes”.
KRĀSAS 2.
11

12. Ingunas Mežales ( dzimusi 1987. gadā Briežuciemā) iemīļotākā bērnības skriešanas
spēle. Divi spēlētāji stāv kopā ar mugurām. Viens jautā :”kis, kis, kādu krāsu vēlies
tu?’’ otrs atbild, piemēram, „sarkanu’’. Jautātājs skrien un meklē krāsu, kādu otrs
spēlētājs ir nosaucis. Tas ķer krāsu meklētāju. Ja pieskaras pie nosauktās krāsa, tad ķert
vairs nedrīkst. Spēlētāji lomām mainās, kad krāsas meklētājs ir noķerts.
KRĀSAS 3.
Toties Ineta Brenča (dzimusi 1971. gadā Briežuciemā) atceras vēl citu šīs spēles
variantu. Vajadzīgs saimnieks un velns. Pārējie spēlētāji sasēžas aplī. Saimnieks
katram no sēdošajiem pienāk klāt un klusām pasaka kādu krāsu, proti, sadala krāsas.
Atnāk velns, pieklauvē un saka: Tuk, tuk. Saimnieks: Kas tur?
Velns: Velns ar garu asti sit pa leijerkasti. Saimnieks: Ko vajag? Velns”Krāsu.
Saimnieks: Kādu? Velns ; Nosauc krāsu. Cik prasi, saimniek, par šo krāsu? Saimnieks:
nosauc skaitli. Velns: sit saujā saimniekam tik reizes, cik saimnieks ir prasījis. Kamēr
velns maksā, nosauktā krāsa bēg no velna. Velns dzenas. Tā, kamēr visas krāsa
nopirktas. Pēc tam saimnieka vietā stājas tā krāsa, kura pēdējā noķerta. Velna vietā –
kura pirmā noķerta.
PĒDĒJAIS PĀRIS ŠĶIRAS. Visi sastājas kolonā pa divi, viens spēlētājs stāv kolonas
priekšā viens un saka: pēdējais pāris šķiras! Kolonas pēdējais pāris bēg katrs uz savu
pusi, saucējs mēģina kādu noķert. Kuru noķer, ar to stājas kolonas priekšgalā. Bez
pārinieka palikušais, stājas saucēja vietā.
ROTAĻAS UN ROTAĻDEJAS
Dziesma un melodija, rotaļa un deja izsenais mūsu senčiem ir bijuši nešķirami
jēdzieni. Atī mūsu pusē agrāk rotaļas ar melodijām ir bijušas zināmas un spēlētas
dažādos dzīves gadījumos gan vienkārši bērniem kopā sapulcējoties, gan gadskārtu
svētkos, gan kāzās un citos dzīves gadījumos. Atšķirībā no citām rotaļām un spēlēm šīs
dziedamās un dejojamās rotaļas mūsdienu ikdienas dzīvē tiek pielietotas reti. Dažas
šādas rotaļdejas ir iekļautas mūzikas mācību programmā un tās atceras no savas
bērnības tikai vecākās paaudzes iedzīvotāji, bet ir piemirsti teksti. Tāpēc dažam
rotaļām teksti tika norakstīti no grāmatām, bet mūsu pusei raksturīgās rotaļu un
rotaļdeju darbības atcerējās vairāki pagasta iedzīvotāji – Diča Marija, Veneranda
Mežale, Kozlovska Broņislava, Keiša Valentīna, Slišane Leontīne,(dzimusi 1962.
gadā Briežuciemā) Maruta Ločmele.(dzimisi 1965. gadā Briežuciemā) Briežuciema
pusē rotaļas un rotaļdejas atdzima tad, kad sāka darboties bērnu un jauniešu
folkloras kopa ‘’Soldanī’’ Anitas Pakalnītes vadībā. Kopas repertuārā ir daudzas
senas rotaļas un dejas, kuras jaunieši apguvuši gan no grāmatām gan no etnogrāfiskā
ansambļa dziedātājām. Viņi pasākumos šis dejas dejo paši un māca arī citiem.
12

13. BALTAIS SUNĪTS.
Rotaļas dalībnieki sastājas 2 apļos un dzied.
Mūsu mazais baltais sunīts logā sēž un kauc 2x
Bē, ī, en, ge, o,
Par Bingo viņu sauc.
Dziedot apļi virzās pretējos virzienos. Dziedo bē, sasit vienu roku ar pretī stāvošo,
dziedot ī – otru, en – abas, gē – pamīšus gan labo, gan kreiso roku. Dziedot o, sadodas
rokās un maina apļus.
Turpina pretējā virzienā.
MAGONĪTES.
Rotaļas dalībnieki virzās pa apli dziedot:
Ak, tu balodīt,
Mozū putenin,
Voj redzēji, voj dzierdeji ko mogūnes sīeja?
Dzierdiet nadzierdeju, redziet gon redzēju, ko mogūnes sieja,
Vot ito, vot ito mogūnes sieja.
(izpilda darbību, kā sēj magones)
Nākošajos pantiņos magones aug, plaukst, pļauj, kuļ.
Dziedot pantiņu par kulšanu, saka, ka naredzeja, bet dzirdēja, jo darbība ir kāju
piedauzīšana. Darbības katru reizi spēlējot var būt nedaudz atšķirīgas, tas atkarīgs no
rotaļas vadītāja fantāzijas.
ZAĻĀ DĀRZĀ.
Spēlētāji sastājas divos apļos. Virzās pretējā virzienā un dzied:
Zaļā dārzā bijām mēs trād, rīdi, bijām mēs. 2X
Tur mēs viņus redzējām
(liek roku pie acīm un skatās)
Pieliecies un paskaties
(izdara pieliekšanos uz sāniem)
Kurš tev patīk, uzsmaidi
(uzsmaida pretī stāvošajam)
Sniedz rociņu sveicinies”
( sniedz labo roku sveicienam un dziedot šūpo)
Projām ejot, atvadies”
(sniedz kreiso roku)
Apļi turpina kustību pretējā virziena un dziesmiņu atkārto.
13

14. ĀDAMAM BIJ SEPTIŅ DĒLI.
Spēlētāji iet pa apli un dzied:
Ādaman bij septiņ dēli, septiņ dēli, nezin ko tie dara 2X
Apļa vidū stāv rotaļas dalībnieks, kurš pa šo laiku izdomā kādu interesantu darbību un
saka: Visi dara tā!
Šo darbību arī parāda un pārējiem jādara līdzi. Kurš nevar, vai nokavē darbības
rādīšanu iet vidu. Rotaļa turpinās.
Piezīme: Šī ir viena no retajām rotaļām ar dziedāšanu, kuru zina arī tagadējie skolas
vecuma bērni.
KAS DĀRZĀ.
Rotaļas dalībnieki stāv aplī. Viens, bitīte, apļa vidū. Dziedot ”ložņā , bitīt, ...”’ rotaļas
dalībnieki apstājas un paceļ rokas augšā. Bitīte ložņā zem sadotajām rokām. Panta
beigās rotaļas dalībnieki rokas nolaiž, un bitīte nostājas vienam spēlētājam aiz muguras
un iebīda jaunu dalībnieku vidū.
Dziesma.
Kas dārzā, kas dārzā? Bitīt rožu dārziņā. 2x
Ložņā, bitīt, caur zaru zariem, caur lapu lapām 2X
Ja citu atrod, liec to savā vietā. 2X
PINU VĪZES. 1
Rotaļnieki sastājas pa pāriem aplī un pagriežas viens pret otru. Visi dzied un sāk vīt
viju; ar savu partneri sarokojas ar labajām rokām, ar nākošo ar kreisajām rokām un tā
tālāk. Viju vij līdz satiek savu sākotnējo partneri.
Dziesma.
Pinu vīzes, viju auklas, liku pūra dibenā 2x
Kam pietrūka cimdu, zeķu, še vīzītes auklām 2x
Mazi bērni skaistu dziesmu vidžināt vidžināja 2x
PINU VĪZES. 2
Rotaļai vajadzīgi vismaz 2 pieaugušie un 3 bērni. Parasti spēlēja ģimene – mamma,
tētis un bērni.
Sieviete tur vismaz 3 jostu vai auklu galus, saņemtus vienā rokā. Otros jostas galus tur
katru savs bērns. Vīrietis, pārceļot vienu jostu pāri otrai( līdz ar to arī bērnus), pin bizi.
Var būt arī vairāki bērni un vairāk jostu.
14

15. KUMELIŅI, KUMELIŅI.
Rotaļas dalībnieki nostājas dārziņā. Viens vidū. Dziedot melodijas pirmo daļu,
rotaļnieki virzās pa apli, vidējais – pretējā virzienā. Kad dzid”’tradi, ridi’’, vidū
stāvošais uzlūdz kādu no dārziņa un griežas elkoņos. Pēc tam uzlūdzējs stājas dārziņā,
bet uzlūgtais apļa vidū.
Dziesma.
Kumeliņi, kumeliņi tu man kaunu padarīji!
Trādi, rīdi, rallā, tu man kaunu padarīji!
Tu man kaunu padarīji lielā ļaužu pulciņā.
Lielā ļaužu pulciņā, jaunu meitu vidiņā.
Tev kājiņa paslīdēja, man nokrita cepurīte.
Kas bij tāda vīzdegune, iet garām šņaukādama.
KUR TA NU BIJI?
Sastājas divās rindās, puiši vienā, meitas otrā. Dziedot pirmo panta pusi, rindas sanāk
tuvu kopā, dziedot atbildi atkāpjas, attēlojot teksta darbības. (dažādi varianti)
Dziesma.
Kur ta tu nu biji, āzīti manu? Rudzus, miežus bīdelēju, kundziņi manu.
Ar ko ta tu nu mērīji, āzīti manu? Ar radziņu, ar radziņu, kundziņi manu.
Ar ko ta tu nu slaucīji, āzīti manu? Ar bārdiņu, ar bārdiņu, kundziņi manu.
Ko ta tu tur ēdi, āzīti manu? Pienu, medu, pienu, medu, kundziņi manu.
Vai ta tevi pēra, āzīti manu? Pēra gan, pēra gan, kundziņi manu.
Kā ta tu tur brēci, āzīti manu? Mik, mik, mē, mik, mik, mē, kundziņi manu.
PINU, PINU, SIETU.
Dalībnieki nostājas virknē un sadodas rokās. Pirmais rotaļnieks sadoto roku apliek sev
ap kaklu un uzsāk līšanu līkločus zem pārējo rotaļnieku rokām. Katrs nākamais
rotaļnieks atkārt pīšanas darbību, līdz visi sapīti vienā pinumā. Atpīšanu sāk tas, kurš
pēdējais iepīts. Virknei jāiznāk tādai kā sākumā.’
Dziesma.
Pinu, pinu sietu sapinu vainagu, sapinu vainagu no zaru zariņiem. Cieši sapinu.
RUGĀJU PLĀCENĪTS.
Šī tautas rotaļdeja pierakstīta Rugājos, bet bijusi ļoti iecienīta arī Briežuciema pusē.
Var izmantot kā iepazīšanos deju. Pirms dejas partneri nosauc vārdu un izteiksmīgi
paklanās., spiež viens otram roku. Pēc dejas cienīgi atvadās. Tad pasper soli pa labi un
satiekas ar nākamo.
Dziesma.
15

16. Ak, mēs abi divi, ak mēs abi divi, ak mēs abi divi, jā!
Brāli, brāli, lec uz krāsns, tur ir karsti plāceņi!
SAULĪTE.
Pirmā daļa ir pastaiga, otrā galops.
Dziesma.
Saulīt, mana krustamāte, tu man laba vien darīji.
Trādi – rīdi, rallā, tu man laba vien darīji.
PĒRKONĪTIS.
Rituāla deja. Senāk cilvēki ticēja, ka radot skaļu troksni, var aizdzīt ļaunos spēkus.
Tāpēc jādejo skaļi piesitot kājas. Dejo pa pāriem. Puisis savu labo roku dod meitas
kreisajai. 8 reizes rībina kājas. Pārinieki pagriežas te ar sejām, te mugurā. Tad dejo
sparīgu polku.
Dziesma.
Pērkonītis ducināja visu cauru vasariņu.
Ko dosim pērkonam par vasaras graudumiņu?
Sieku rudzu, sieku miežu, vēl drusku aponīšu.
Danco Dievs ar pērkonu, es ar savu bāleliņu.
Pērkonam visa zeme man deviņi bāleliņi.
DĀLDER, DĀLDER.
Rotaļnieki stāv aplī un dod apkārt kādu naudas vienību. To cenšas izdarīt tā, lai vidū
stāvošais to nemana, pie kura ir dālderis. Vidū jāiet tam ,pie kura atrod dālderi.
Dziesma.
Dālder, dālder, staigāt sāc un pie manis drīzāk nāc!
Labi gan, labi gan, ja man dālders rokā skan.
DZIRNAVAS.
Bērni nostājas viens otram pretī, sadodas krusta tvērienā un griežas: rotaļas sākumā
lēni, tad arvien ātrāk.
Dziesma.
Lūk, dzirnas griežas lēni, dzirnas griežas lēni, bet, kad atnāk dzirnavnieks ātri griezties
sāk. Piezīme. Visas rotaļu dziesmas jādzied latgaliski.
MODERNĀS, SKOLAI RAKSTURĪGĀS SPĒLES.
16

17. (šīs spēles tika pierakstītas pēc Laumas Pundures, Danas Slišānes un Sigitas
Kokorevičas stāstītā) ( meitenes dzimušas 1993. – 1994. gadā Briežuciemā)
PAPĪRĪŠI.
Konfekšu papīrus saloka trīsstūrīšos, liek uz galda malas, tad no galda apakšas sit ar
plaukstu pa galdu. Kuram sitējam papīrītis tālāk aizlec, tas savāc pretinieka papīrīšus.
FANCIKI.
Arī vajadzīgi konfekšu papīri. (čaukstošie) Krauj papīrus kaudzītē, iepriekš vienojoties
par likmēm. Pretinieks sit ar plaukstu pa cita spēlētāja papīriem, cik papīrīšu pielīp pie
plaukstas, tik esi vinnējis. Šo spēli spēlē skolā tie, kuri nav tikuši pie „fiškām”, tāpēc
nevar piedalīties skolas dzīves „elitārajā” spēlē „fiškas”.
FIŠKAS.
Fiškas jeb „jugiti” var iegūt pērkot čipsus. Tātad, spēle ir tik pat veca (jauna) kā čipsi
mūsu veikalos. Fiška ir papīra vai plastmasas aplītis ar zīmējumu. Labākas un
modernākas esot plastmasas fiškas. Ar fiškām mainās, tās iespēlē vai pērk viens no
otra. Cena esot atkarīga no pieprasījuma un tirgošanās iemaņām. Tās var iemainīt arī
pret saldumiem, pildspalvām, iespēju norakstīt mājas darbu un tā tālāk. Konkrētu cenu
izdibināt neizdevās, esot tāds kā noslēpums.
Lai spēlētu, jābūt vismaz diviem spēlmaņiem. Izvēlas likmi, cik fišku liks. Tā, ka
reizēm, ja esi maz sakrājis, ar bagātajiem spēlētājiem nemaz nevari spēlēt, jo likmes
mēdz būt arī ļoti augstas. (dažiem esot pat pie simta fišku), bet pārsvarā likmes
svārstās no pieci līdz divdesmit. Visi saliek uz galda savas likmes. Pārējā fiškas vienā
kaudzītē. Ar likmēm sit. Ar īkšķi un rādītājpirkstu paņem un met pret galdu. Kura,
fiška apgriežas otrādi, tā paliek pašam, pārējās iet apkārt pa apli. Iespēlētās fiškas
paliek īpašumā.
MIKIMAUSS
Ar lecamauklu (gumiju) saviedo sarežģītus labirintus, tiem jātiek cauri, nepieskaroties.
GUMIJAS LEKŠANA.
Starp diviem krēsliem krusteniski nostiepj gumiju, vienojoties par soļu kārtību, lec tām
pāri.
KĀRTIS
Tiek spēlēti ‘’Duraki’’, ”Petkas’’(var spēlēt divatā vai vairāki, sadala kārtis, katrs veic
vienu gājienu. Lielākā kārts sit mazāko. ‘’Petkās’’ tas pats, tikai katram piecas kārtis
un jāliek trīs kārtis reizē – sākumā pirmā un pēdējā vienādas nozīmes, piemēram,
kāravi, vidū – jebkuru. Pretinieks mēģina ‘’nosit’’ pēc iespējas vairāk kāršu. Kuru
nevar, tā jāņem ‘’rokās’’. Zaudē tas, kuram paliek visvairāk kāršu.
„TĀVU ZEME”
Sadala uzreiz visu kāršu kavu spēlētājiem. Katrs liek pēc kārtas kārti no iedalītajām
kārtīm. Kuram ir vislielākā kārts, tas savāc pārējās. Uzvar, jeb iegūst ‘’tāvu zemi’’, tas
spēlētājs, kuram rokās nonāk visas kārtis.
17

18. SECINĀJUMI.
1. Ir gandrīz neiespējami nodalīt 19. gadsimta spēles un rotaļas no
jaunākiem laikiem, jo tās ir tikušas pārmantotas no paaudzes uz
paaudzi.
2. pēdējos 10 gados bērni sākuši spēlēt arī jaunas spēles, kuras
agrāk nav bijušas zināmas.
3. Senās spēles laika gaitā tiek nedaudz pārveidotas, mainīti
nosaukumi un spēlēšanas veidi, bet pamats paliek
4. Rotaļas un rotaļdejas ar dziedāšanu 20. gs. otrajā pusē un 21. gs.
vairs nav īpaši populāras un gandrīz nemaz ikdienas dzīvē netiek
pielietotas. Tikai pateicoties folkloras kopu kustībai tās pēdējos
gados atkal ienāk sadzīvē.
5. Briežuciema pusē zināmās rotaļas un spēles vairākās niansēs
atšķiras no citur Latvijā zināmajām spēlēm. Katrā novadā vienām
un tām pašam rotaļām un spēlēm ir dažādas interpretācijas kustību,
vārdu un arī melodijas ziņā.
6. Var nodalīt gadskārtu spēles un rotaļas, viesību spēles, spēles ar
skriešanu un rotaļas un rotaļdejas.
7. Mūsu pusē populārākās visos laikos ir bijušas un ir spēles ar
skriešanu.
8. Vienai un tai pašai spēlei var būt vairāki spēlēšanas varianti.
9. Spēles un rotaļas jāatdzīvina, jāmāca bērniem un jāatgādina
pieaugušajiem. Tās jāpiedāvā kā veselīgs un izzinošs brīvā laika
pavadīšanas veids.
18