15. maijā mūsu novadniekam Voldemāram Zelmenim – 110

1. Ugāle
Voldemāra Zelmeņa
atmiņu tēlojumos

2. Ugāle gadsimta gaitā ir ļoti mainījusies,
tomēr
Voldemāra Zelmeņa grāmatās:
"Sesku ciema tekātāji"
[ turpmāk tekstā SCT ],
"Zelta Caune ozolā"
[ turpmāk tekstā ZCO ]
to var atpazīt un no jauna iepazīt
Voldemāram Zelmenim - 110
(15.05.1911.-21.10.2006.)
dzimis Ugāles muižā, pedagogs, profesors, bērnības tēlojumu autors

3. Es zināju arī, kur atrodas
Ugāles pilskalns — netālu no
stacijas, senlejas ielokā, viss
apaudzis ar varenām priedēm
un eglēm. No dzelzceļa puses
pa pilskalnu iet celiņš, kas
izbeidzas pie barona Bēra
dzimtas kapiem. Tālāk stiepjas
plašās Valdavas pļavas un aiz
tām — Engures upe. Tad atkal
meži un meži — līdz Popei,
Puzei un Dundagai. Tā ir
tagad, bet kā bija toreiz?
(SCT_130)
Pilskalns
I. Rumpas foto

4. Skaidrs, ka mežu bijis vēl krietni vairāk — visi
tagadējie muižas tīrumi kokiem apauguši. Tikai
pils tuvākajā apkārtnē nelieli labības lauki.
Vietām pusuzplēsti līdumi: izcirsti koki,
izlauzti un izdedzināti celmi, klajākajās vietās
aug kupla zāle. Te ganās govis, zirgi, aitas un
kazas. Pati pils krāšņa un stalta, visapkārt
augsta sēta no resniem priežu baļķiem. Baļķi
divām kārtām, un starp tām sabērti akmeņi,
māli un smiltis. Arī plašā pils apkārtne, kur
saceltas ļaužu dzīvojamās mājas, klētis un
kūtis, apjozta ar tādu pašu sētu. Un aiz sētas
visapkārt dziļa grava, pilna ar ūdeni. Ziemeļu
un dienvidu pusē, pretī abiem pils vārtiem,
gravai pāri tilts. To var pacelt un nolaist. Lai
gan pils augstākie torņi sniedzas līdz priežu
galotnēm, no tālienes nekas nav saskatāms, jo
koki visu noslēpj. (SCT_130)
Pilskalns
I.Rumpas foto

5. Virbes kalnā tad arī Ugāles
pils valdnieks licis iekārtot
novērošanas punktu. Noskatījuši
divas kopā saaugušas varenas egles
un tur augšā uztaisījuši tādu kā
stārķa ligzdu. Divi vīri te var mierīgi
sēdēt un vērot apkārtni. Ja tuvojas
ienaidnieks, viens mudīgi rāpjas lejā
un skrien uz pili dot ziņu. Otrs paliek
kokā un vēro, kas būs tālāk. Viņam
kaklā pakārta liela taure, kas
pagatavota no sumbra raga. Ja to
pūtīs, tad skanēs tā, ka pat puskurlie
sadzirdēs. Bet tad arī ienaidnieks
pūtēju atklās un dzīvu vis neatstās.
(SCT_131)
Virbes kalns
S. Picalcelmas foto

6. Man toreiz vēl nekādu grēku nebija,
un es pa to laiku sēdēju solā, kājas
kustinādams un apkārt skatīdamies. Tur
arī bija ko apbrīnot. Pāri tai vietai, kur
mācītājs darbojās ar grēku sūdzētājiem,
augstu pie sienas bija liels koka krusts un
pie tā piesists kāds puskails vīrs. Pie
kanceles kāpnēm un aiz tās bija sastājušies
izkrāsoti, bārdaini veči, ietinušies segās un
garu spieķi rokā. Bet visvairāk brīnumu bija
ērģeļu luktā. Tur no koka izgriezti rēgojās
visādi putni, zvēri un dīvaini cilvēki ar
spārniem — eņģeļi. Kādreiz tie visi esot
kustējušies, tikko spēlētas ērģeles. Tagad
nekas tur vairs nekustējās, bet tāpat
pietika, ko skatīties. Un, kad ērģeles sāka
skanēt, man pa muguru skrēja kā skudriņas
un galva uz to pusi vien griezās. (SCT_12)
Luterāņu baznīca
Fot autors nezināms

7. Saule tikko bija norietējusi,
kad Ventspils pusē debesis
kļuva aizvien sārtākas.
Muižas ļaudis bija
sastājušies uz laidara
uzbraucamā ceļa, skatījās
uz to pusi un sprieda, ka
tur degot Ventspils. Nē, nē,
— citi teica, — tā ir mūsu
pašu Ugāles stacija.
(SCT_16)
Dzelzceļa stacija
Laukums aiz stacijas.

8. Dzelzceļa stacija
Aizmigu, bet pēc kāda laika
pamodos no tādiem kā pērkona
grāvieniem. Tie nāca no dīķa puses.
Māte, apģērbusies kā dienā, stāvēja
pie loga. Viņai blakus krēslā sēdēja
vecmāmiņa — arī apģērbusies. Tai
piekļāvusies naktskreklā stāvēja
māšele Elvīra. Tēva un brāļa Jāņa
nekur nebija. Viņi jau vēlā vakarā esot
aizbraukuši ar visu mantu vezumu. Bet
tie rībieni neesot vis no pērkona —
krievu karaspēks atkāpjoties un
spridzinot dzelzceļu. Arī staciju esot
aizdedzinājuši. Jā, tiešām, pāri muižas
pirtiņai debesīs bija gaiša sarkana
blāzma. (ZCO_15)
Dzelzceļa sliežu labošana pēc 1. pasaules
kara

9. Pēcpusdienā māte mani silti
saģērba un mēs devāmies uz
Ģigu kapiem izvadīt kritušos.
Tur pakalna nogāzē bija izrakta
gara bedre. Visapkārt bija
sabērtas dzeltenas smiltis un uz
tām salikti tumšzaļi egļu zari.
Vienā bedres malā — zārku
rinda. Pie tās vairāki zaldāti ar
sarkaniem karogiem garā kātā.
Daudz cilvēku. Kāds svešs vīrs
ilgi runāja. Tad zārkus salaida
bedrē un sāka apbērt ar
smiltīm. (SCT_22)
Pareizticīgo baznīca
Pareizticīgo baznīca netālu no kapiem

10. Karogi lēnām noliecās
pār kapu. Zaldāti bija
sastājušies taisnā rindā;
visi pēc komandas pacēla
šautenes un trīsreiz izšāva
gaisā. Ļaudis dziedāja
dziesmu par asinīm uz
baltā sniega par pēdējo
kauju, kurā viņi
uzvarēšot. (SCT_22)
Ģigu kapi
Vēl 1980tajos tika godināti 1.pasailes karā
kritušie

11. Ceļš uz skolu. Uz skolu
gājām desmit, divpadsmit
zēnu kopā un apmēram tāds
pats meiteņu bariņš
atsevišķi. Ejot pa lielo ceļu,
līdz skolai bija kādi trīs
kilometri. Kad sākās dubļu
laiks, gājām pa mazo celiņu,
kas bija sausāks. Tas veda
gar Virbes kalnu, dažām
jaunsaimnieku mājām un tad
kādu gabalu pa mežu.
SCT_113)
Ceļš no muižas uz skolu
P. Budevica foto,1956.
Virbes
kalns

12. Pati skola bija liela, balta
divstāvu mūra ēka ar
tumšsarkanu dakstiņu jumtu.
Apakšā bija guļamistabas un
ēdamtelpas ar sarkanu ķieģeļu
klonu — atsevišķi zēniem un
meitenēm, bet augšā divas lielas
klases. Viena neliela klase bija
iekārtota arī apakšstāvā. Kā
apakšstāvā ķieģeļu klons, tā arī
augšstāvā biezo dēju grīda gadu
gaitā bija izbradāta bedraina.
Klasēs bija gari, smagi soli, kuros
sēdēja ap desmit skolēnu katrā.
(SCT_114)
Fot autors nezināms
Kalna skola

13. Kalna skola savu
nosaukumu laikam bija
dabūjusi no stāvās nogāzes,
kur tai pietuvojās galvenais
ceļš. Ziemu pa to neviens
netika augšā, toties uz leju
gāja vareni. Varēja
slidināties stāvus, sēdus vai
guļus visādi bija jauki. Bet
vislabāk bija ar gultas
dēlīšiem. (SCT_113)
R. Rumpa foto, 2015.g.
Kalna skola

14. Kalna skola
Mums, muižas puikām, bija
cieta noruna — ja kaut vienu
atstāj pēc stundām, to gaida
visi. Tad vecāki neko
neuzzinās. Tā kā bijām
brangais bariņš, tad gaidīšana
iznāca vai katru dienu.
Protams, šoreiz visi labprāt
gaidīja arī mani — saģērbušies
slidinājās un pikojās turpat
skolas gatves galā pie
Skrituļkalna. (ZCO_35)
Fot autors nezināms

15. L. Junkaras foto, 2008.g.
Otrās pakāpes pamatskola
Pēc trešās klases beigšanas es
pārgāju uz otrās pakāpes
pamatskolu, kas nesen bija
iekārtota kādā palielā ēkā pie
pareizticīgo baznīcas. Mūsu
ģimene bija no muižas
pārcēlusies uz Veseļu mājām
iepretī jaunajai skolai. Tas nu
man bija izdevīgi — no rīta
varēju ilgāk pagulēt. Un ziemu
nebija jāsalst garajā ceļā.
(ZCO_36)

16. Gadatirgus
Tirgus togad notika muižas
laukā, kura vienā stūrī atradās
baznīca, otrajā aptieka ar vecā kroga
ēkām, trešajā liels lauku šķūnis un
ceturtajā muižas ēku puduris. To ar
baznīcu un šķūni savienoja lieliem
kokiem apaugušas gatves, bet krogu ar
baznīcu un šķūni — lielceļš. Tā nu
tirgum varēja piekļūt no visām četrām
debess pusēm — gan kājām, gan
braukšus. Jau iepriekšējās dienas
pievakarē uz lauka sabrauca tirgotāji
no Ventspils, Talsiem un Tukuma.
Netālu no šķūņa uzslēja karuseli, bet
šķūnī iekārtojās cirks no Rīgas.
(Ugāles_ziņas_ 2006_12)
Gadatirgus Ugālē, 1928.g.
Foto autors nezināms

17. Kādu novakari
baznīckrogā ieradies acu
apmānītājs. Ļaudis ēduši
vakariņas, kad šis sācis
bārstīt pa grīdu zelta
naudu. Vīri pārtraukuši
ēšanu un grūstīdamies
centušies naudu salasīt.
Bet izrādījies, ka tās
bijušas tik tādas sarkanas
burkānu ripiņas.
Baznīckrogs
Foto autors nezināms, 1920-tie

18. Baznīckrogs
Un vēlāk, kad ļaudis laidušies
miegā, kādam licies, ka istabā
ieplūst ūdens. Vīrs tūdaļ modinājis
gulētājus un visi lēkuši pa logu
ārā. Bet kāds ebreju tirgotājs, kas
gulējis uz krāsns, priecīgi iesaucies
— Pūtiet man pakaļā, es māku
peldēt! — Tad iešūpojies un lēcis
no krāsns ūdenī, bet nokritis uz
grīdas un brangi sasities. Pa to
laiku acu apmānītājs pazudis kā
nebijis. Ļaudis nosprieduši, ka tas
bijis pats nelabais.
(Ugāles_ziņas_2006_Nr.12)
Kopš 1930. gada janvāra baznīckroga ēkās
iekārtojas Ugāles tautas nams.

19. Ceļš uz aptieku
Bet es katrā ziņā gribēju aiziet līdz
aptiekai un redzēt to kūti, kur seski
medījuši vistas. Un tā nu mēs lēni
soļojām tālāk: garām sarkanu
ķieģeļu ēkām - vecajam
baznīckrogam un zirgu stadulai,
Fot autors nezināms, 1913. g. Fot autors nezināms, 1949. g.

20. Aptieka
līdz sasniedzām aptieku —
tumšbrūni krāsotu koka māju
ar baltiem logu ietvariem. (...)
Mēs ar Ernestiņu tās ne
vienreiz vien tikām virinājuši,
kad vecāki vienu vai otru
sūtīja pēc kādas vajadzības.
(...) Tad nu mēs pa abiem
atvērām smagās ārdurvis un
iegājām priekštelpā. Tālāk bija
stiklotas durvis, kas vērās
viegli, un tūdaļ ieskanējās
maigs zvaniņš. (SCT_52)
Fot no Ugāles aptiekas materiāliem, 1918.g.

21. Āpsim bija skaists pazemes dzīvoklis.
To viņš bija izracis pakalnē, netālu no
Apses mežsarga mājas. Ilgi viņš ar
saviem cietajiem nagiem bija racies
zemē — ar priekškājām sparīgi
kārpīdams smiltis aiz sevis un pēc
tam, atpakaļ stumdamies, izgrūdis tās
ārā. Kad ala bija pietiekami dziļa,
āpsis to virzīja uz augšu un
paplašināja. Vēl viņš izraka dažas
papildu izejas un pāris šaurāku eju uz
augšu — pa tām ala labi vēdinājās.
Tad āpsis sanesa alā sausas lapas,
sūnas un zāli un iekārtoja migu guļai.
Nu viņa dzīvoklis bija drošs, sauss un
silts. (SCT_72)
Āpša ala
I.Rumpas foto, 2021.g.

22. Peldējās visi pa pliko.
Peldkostīmus nepazina, un
apakšbikses jau prātīgs cilvēks
ūdenī nemērcēs. Ugālnieki
peldējās Engures upē. Ne jau visi
kopā un vienlaikus, kā senie
lībieši pirmajās kristībās
Daugavā. Katram dzimumam bija
stingri noteikta vieta, ko visi
ievēroja kā senu tradīciju. Vīriešu
peldvieta bija pie Zīles laipām,
bet sieviešu — pāris kilometru
augstāk, netālu no Kalnieku tilta.
(Bebri_Ugāles_ziņas_2003_10)
Engure - peldētava
Engure pie Zīlēm, foto autors
nezināms

23. Ejam pa lielceļu līdz pagasta
mājai un tad pa meža ceļu līdz
Kalnieku tiltam. Te šķērsojam
Engures upīti un apmetamies pie
tās meža ielokā. (...) Vēžu Engurē
ir daudz, arī vēžotāju netrūkst,
bet pietiek visiem.(...) Kad saule
nosēžas aiz eglēm un sāk krēslot,
mēs aizkuram savu ugunskuru. Tā
dara arī citi vēžotāji, un drīz vien
visā Engures senlejā, cik vien tālu
redzams, mirgo daudz, daudz
ugunskuru. (SCT_96)
Engure - vēžošana
Engure pie Kalnenieku tilta, foto autors nezināms

24. (Nākot no Engures) Par
laimi, esam jau uz lielceļa, un
te nu ir daudz, ko redzēt.
Priekšā tāds tumši zaļš koku
puduris ar garām ēnām — tur
ir aptieka. Kokiem pāri
izslējies baznīcas tornis un vēl
augstāk — spožs, apaļš
mēness. Pa labi gatve, un tai
tālākajā koku pudurī — pati
muiža.(SCT_102)
Skats no lielceļa uz Muižas pusi
Vieta Jūsu foto
Nofotografējiet citātā aprakstīto ainavu
un atsūtiet: ugalebibl@gmail.com