2. Kā Tu saproti R. Mūka dzejoli?
Kā dzejnieks interpretē mīta
pastāvēšanu mūsdienu pasaulē?
Ir skaidrs, ka no pasakām
Vairs nevar dzīvot,
Var tikai aizrīties – kā ar asakām.
Un tad būs asaras acīs...
Var tikai pasmaidīt – nosacīti.
3. Bet, mon Dieu, kur tad tie spoki palikuši?
Vai tad tas tik vienkārši – pazust un basta?
Pēc entropijas likuma
Ir notikusi tikai transformācija:
Spoki ir piedzimuši citā kastā.
Šodien
Mēs tos nēsājam līdzi visādās kastēs,
Bļaujošās, dārdošās, aurojošās, šņācošās.
4. Šodien
Viņi uzrunā mūs no televizoru tūbām –
Ar krāsotiem matiem, vaigiem un lūpām.
Skaisti spoki – optimistiski un nemistiski.
Šodien
Spoku ir tik daudz,
Ka viņi nemaz nav jāizsauc.
5. Tas nekas, ka no pasakām vairs nevar dzīvot.
Ka tik dzīvo,
Ka tik dzīvo –
Kaut vai no nedzīvā.
6. “Mīts caurauž cilvēces gara dzīvi visā
tās pastāvēšanas gaitā: kā vienīgā
augstākā, absolūtā, sakrālā
realitāte arhaiskajā sabiedrībā un
kā viena no apspēlētajām realitātes
variācijām modernā cilvēka apziņā.
Literatūra – kā individualizēts
jaunrades veids – ir mīta
sinkrētisma pārvarējums un
vienlaikus mīta glabātāja”.
- Čaklā
S. Lazduzieda
7. Saruna klasē:
Kādi ir mīta uzdevumi pasaulē?
Raksturo latviešu tautas mītisko pasaules
ainu, kas realizējas folklorā?
Ar ko mīts atšķiras no literatūras?
Vai mītiskā domāšana raksturo arī
mūsdienu cilvēku? Kurās dzīves situācijās
tas vērojams?
9. Balstoties uz pamatjēdzieniem, kas
raksturo mītisko pasaules ainu,
analizē to izpausmi Tev pazīstamos
literāros darbos!
Piemēram, A. Brigaderes lugās
“Sprīdītis”, “Maija un Paija”,
A. Pumpura eposā “Lāčplēsis” ,
K. Skalbes pasakās u.c.
10. Binārās opozīcijas
Mitoloģiskie
pretstati:
Savs – svešs ( māja –
mežs, radinieki –
svešie u.c.);
Dzīvība – nāve;
Vīrišķais – sievišķais;
Labais – ļaunais;
Augša – apakša u.c.
Kam tie kalni, kam tās lejas?
Kam zaļie ozoliņi?
Dievam kalni, Laimei lejas,
Bitei zaļi ozoliņi.
11. Animisms
Ticība, ka itin
visam, vai tas
būtu dzīvs vai
nedzīvs, piemīt
dvēsele jeb gars
Caur sidraba birzi gāju
Ne zariņa nenolauzu,
Būt’ zariņu nolauzusi,
Tad staigātu sudrabota.
12. Totēmisms
Ticējums, ka
“Vienam tēvam un mātei nebij
cilvēks vai cilvēku
neviena bērna. Reiz tie abi,
grupa ir rados ar
aiz galda sēdēdami, runāja:
kādu dzīvnieku vai
“Kaut jele Dievs Mums
augu sugu, vai
mazākais tādu bērniņu dotu
dabas parādību
kā ezīti!” Tos vārdus izteicot,
vai arī no tās
mazs ezītis izlien no
cēlusies.
aizkrāsnes un saka: “Es esmu
jūsu dēls!” Vecie pieņem ezīti
un izaudzina.
( Latviešu tautas pasaka “Eža
kažociņš”)
13. Fetišisms
Ticība
priekšmetu
maģiskām,
pārdabiskām
īpašībām.
“ Ielien labi klusu un apbruņojies
ar manu zobinu, kurš turpat pie
sienas karāsies; ar savu zobinu
neiesāc. Bez tam tu pūķim
blakus ieraudzīsi divus zāļu
trauciņus: pa labo roku tai
trauciņā ir stipruma zāles, pa
kreiso – nestipruma. Tos
trauciņus pārmij”.
( Latviešu tautas pasaka “Septiņi tēva
dēli”)
14. Tabu
Reliģisko un cita
veida aizliegumu
sistēma, kas
attiecas uz kāda
noteikta vārda
skaļu pieminēšanu,
kādas noteiktas
darbības veikšanu.
Pērkona laikā nedrīkst
teikt “Velns!” – un
svilpot, lai nelaimi
nepiesauktu.
(Latviešu tautas
ticējums)
15. Rituāls
Tradīcijās
izstrādājusie
s vai īpaši
iedibināta
kāda akta
( parasti
svinīga)
veikšanas
kārtība.
Vispirms paņem nokristīto
bērnu krusttēvs un
krustmāte, nēša to pa
istabas plānu turp un
atpakaļ, kamēr sievietes,
stāvēdamas gar abām
pusēm, pādi apdzied,
daudzina. Beidzot
uzlikdams bērnam kādu
dāvanu, pirmais nēsātājs
atdod pādi otram. Šis,
pādi izdancinājis un
apdāvinājis, pasniedz to
trešajam. Tā katrs pādi pa
kārtai izdancina un
16. Maģija
Maģija ir saistīta ar
rituālu. Uzskats, ka
dabā pārdabiskos
spēkus cilvēks var
ietekmēt un izmantot
savā labā.
Ja grib māju pasargāt no
visvisādiem ļaunumiem,
jāvelk no meža aiz
galotnes pīlādzis un
jāliek tas aiz sijas vai
kaktā, bet pēc
sažūšanas jāsalauž
deviņos gabalos,
jāizmētā pa kaktiem un
beigās jāsabāž zem
gultas maisa, tad
gulētājs un visa māja
būs pasargāta no
ļaunuma.
17. Iniciācija
Cilvēka pāreja no viena
sociālā statusa citā,
parasti augstākā, un
rituāli, kas ar šo
pāreju saistītu. Tā
sevī parasti ietver 3
posmus:
1. Indivīda nošķiršana
no sabiedrības;
2. Pārejas posms
( pārbaudījumu
veikšana);
3. Atdzimšana jaunā
statusā.
“Trešā dienā puisēns ar
ķēniņa meitu
pārnākuši atpakaļ.
Vecais ķēniņš
apkampis puisēnu un
teicis: “Vai neteicu,
ka tu iespēsi ar
stabulīti vairāk nekā
es ar saviem
karavīriem. Par
pateicību tagad
pieņemu tevi dēla
kārtā. Vēlāk, kad
miršu, tad vari manu
valsti ņemt un manu
vienīgo meitu.””
( Latviešu tautas pasaka
18. Arhetips
( gr. archetypos ‘pirmtēls’) – šveiciešu
analītiskās psiholoģijas un kultūrpētnieka
K. G. Junga ieviests termins. Saskaņā ar
viņa teoriju cilvēcei piemīt zemapziņā
saglabāta kolektīva atmiņa, kura
aktualizējas
simbolos, alegorijās, metaforās u.c. tēlos.
24. R. Mūks
Koks
Šai vietā tevi iedēstīja vēji un kāda mīlestība,
Ko tikai tu vari aptvert, būdams bez prāta.
Tagad tu esi koks.
Viss tev ir dots, lai tu būtu koks:
Zeme, putni un debesis
Un mūsu ilgas -
25. Kaut arī starp zvaigznēm būtu koki;
Vai varbūt –
Kaut arī mēs būtu koki, tikai ne no koka,
Bet – no tavas rimtās augšanas,
No tavu putnu savvaļas
Un tavu debesu saskaņas ar zemi.
26. “Mākslas valoda ir mīta valoda(..)
Cilvēka uzskati par pasauli, kurā viņš
dzīvo, kurā negrib dzīvot, par viņa
stāvokli un likteni, un mantojumu, par
pasauli, kuru viņš mēģina izveidot, un
par pasauli, kura pretojas viņa
centieniem, jebkurā laikmetā veido
milzīgu mitoloģisku struktūru”.
N. Frajs
