Sporta Avīzē publicētais raksts par Mārtiņu Martinsonu

1. SA 2015 SEPTEMBRIS SA 2015 SEPTEMBRIS
2
DOMU SPĒKS
2011. gada vasarā viņi satikās uz Lāčplēša
ielas. Ainaram Bagatskim tas bija otrais
gads Latvijas izlases galvenā trenera
amatā un gados jaunā, nepieredzējusī
komanda bija jāved uz Eiropas čempionāta
finālturnīru Šauļos, kur jau gaidīja nāves
grupa – Francija, Serbija, Vācija, Itālija un
Izraēla. Mārtiņu Martinsonu Ainars pazina
vēl kopš deviņdesmitajiem gadiem,
kad Martinsons divas sezonas pildīja
SWH/Brocēni menedžera pienākumus.
Basketbols viņam nebija svešs – savulaik
viņš ne tikai mācījās vienā klasē ar
Edmundu Valeiko, bet arī pats trenējās
VEF sporta skolā pie trenera Induļa
Možeika. Studējis koučingu Londonā un
Tallinā, Mārtiņš pēdējos gados strādāja
par biznesa treneri un konsultantu, tā
iepazīstoties ar Bagatska sievu Ilzi, kura pie
vakariņu galda ieminējās vīram par bijušo
broču menedžeri...
Lai cilvēks kļūtu veiksmīgs, visās sfērās
ir saskatāmas kopīgas iezīmes, uzskata
Bagatskis. Viņš pats, vēl būdams spēlētājs,
allaž meklēja iespējas, kā dabūt no sevis
laukā maksimumu vai vismaz tuvu tam.
«Nebiju ne stiprākais, ne ātrākais, jo īpaši
tad, kad mani jau sāka glabāt. Bet to, ko
īsti nozīmē būt profesionālim, sapratu
par vēlu, jau pēc 30 gadu vecuma
sasniegšanas.» Bija jāmeklē citi varianti.
Spēlējot Francijā un Krievijā, viņš iepazinās
ar cilvēkiem, kuri stāstīja par iespējām
atvērt papildu enerģiju. Bagatskis mēģināja
ieklausīties sevī un saprast, kas viņu
patiešām aizrauj. Ja agrāk viņš uzskatīja,
ka, lai kļūtu par labu basketbolistu,
nepieciešama fiziskā sagatavotība, tehnika
un spēles izpratne, tad pēdējos gados
viņš ir sapratis, ka ar to vien ir par maz.
Bez jau minētajām trim lietām ir vajadzīga
arī psiholoģiskā sagatavotība. Un tieši tā
bieži vien atšķir labu spēlētāju no izcila,
vienkārši labu komandu no tādas, kas cīnās
par visaugstākajiem mērķiem.
Vairākums no pašreizējā izlases kodola
pirms četriem gadiem tikai tikko bija
pārkāpuši 20 gadu vecuma slieksni,
un treneris saprata, ka ir nepieciešams
cilvēks, kurš var palīdzēt sakārtot domas.
Nevis mācīt dzīvot, bet vienkārši ieteikt,
nomierināt. «Jo, kā domāsi, tā arī darīsi,»
pārliecināts ir Bagatskis.
EKSPERIMENTS, KAS IZDEVĀS
Pats Martinsons uzsver, ka viņš nav
psihologs un neredz vajadzību pēc šāda
diploma. Viņa darbā ir nepieciešama
pacietība, spēja uzņemties atbildību un
māka izprast dažādus cilvēkus. Labam
spiegam raksturīgas īpašības, vai ne?
«Tam man pietrūkst valodu zināšanas.
Es zinu tikai piecas – latviešu, krievu,
angļu, vācu un norvēģu,» platais smaids
izstaro pārliecību un apzināšanos, ka arī
tas patiesībā ir krietni virs vidējā cilvēka
zināšanu līmeņa. Taču runāšanai viņa darbā
ar basketbolistiem ir tikai motivējoša loma,
jo viņš vēlas panākt, lai spēlētāji sajustu cits
citu bez vārdiem.
Neilgi pirms Eiropas čempionāta
finālturnīra Šauļos tika dota zaļā gaisma
eksperimentam. Ja spēlētāji Mārtiņu
pieņems, viņš paliks. Ja nepieņems,
neko darīt – nesanāca. Bagatskis gan
piekodinājis – puišus varēsi pārliecināt tikai
ar reāliem piemēriem, lai viņi uzreiz redz,
ka ir kaut kāds rezultāts. Stāsti par to, ka
rezultāts būs kaut kad nākamgad, nespēs
aizraut sportistu prātus. Tā nu Martinsons
ķērās pie darba. Ar katru spēlētāju notika
I Z L A S E S
S A J Ū G SDOD MAN SPĒKU PIEŅEMT LIETAS, KURAS ES NESPĒJU MAINĪT, DROSMI MAINĪT
LIETAS, KURAS SPĒJU MAINĪT, UN GUDRĪBU ATŠĶIRT VIENU NO OTRA. ŠĪ IR
VIENA NO ATZIŅĀM, KO LATVIJAS VĪRIEŠU BASKETBOLA IZLASĒ CENŠAS IEDVEST
VIENS NO TĀS TRENERIEM MĀRTIŅŠ MARTINSONS. VIŅŠ TICIS SAUKTS PAR
MIKROKLIMATATRENERI,KOUČUVAIVIENKĀRŠIMĀRTIŅU.SĀKUMĀSPĒLĒTĀJIBIJA
NEIZPRATNĒ – KAS TE TAGAD NOTIEK?! TOMĒR TAGAD VIŅŠ JAU IR PILNVĒRTĪGA
DAĻA NO IZLASES TRENERU KOLEKTĪVA. UN VIENUDIEN ILGGADĒJAIS IZLASES
SPĒLĒTĀJS KASPARS BĒRZIŅŠ, UZLIKDAMS ROKU MARTINSONAM UZ PLECIEM,
PAZIŅOJA: MĒS ZINĀM TAVU LOMU, TU ESI MŪSU SAJŪGS!
VIŅAUZDEVUMSIRPANĀKT,LAIKATRAMSPĒLĒTĀJAM
BŪTUSKAIDRSMĒRĶIS.TASNEDRĪKSTBŪTABSTRAKTS. Teksts JĀNIS FREIMANIS | Foto MĀRTIŅŠ ZILGALVIS, F64

2. SA 2015 SEPTEMBRIS SA 2015 SEPTEMBRIS
30–40 minūšu ilga saruna, ar dažu pat
ilgāka. Taču nevienu nevar piespiest
ieklausīties, ja cilvēks tam nav gatavs. Tādēļ
vēl šodien Mārtiņš nešaubās, ka ir arī kāds,
kurš vēl joprojām nav sapratis kouča lomu
valstsvienībā. Pirmā spēlētāju reakcija
bijusi gana atturīga, sak, ko viņš mums
te stāsta par visiem sen zināmām lietām?
Kad burkšķēšanas fāze bija pārciesta,
spēlētāji sākuši ieklausīties teiktajā un šo
to izmēģināt savā ikdienā vai basketbola
laukumā. Kad beidzot izdevies saskatīt
pirmos rezultātus, sportisti sākuši uzticēties
Mārtiņam un pieņēmuši kā savējo.
Martinsons uzsver, ka viņa uzdevums
ir panākt, lai katram spēlētājam būtu
skaidrs mērķis. Var jau vienkārši pateikt –
es gribu spēlēt Eirolīgā, taču tur spēlē
24 komandas. «Es prasu, vai vari nožonglēt
ar 24 bumbām? Viņš atbild, ka varētu ar
trim četrām. Lūk, tad koncentrējies uz
trim četriem klubiem. Mērķis nedrīkst būt
abstrakts. Lai to sasniegtu, tam ir jābūt
ļoti konkrētam,» piemēru min koučs.
Viņš vēlas panākt, lai spēlētāji uzņemtos
atbildību, pieņemtu pareizus lēmumus
un laukumā būtu gudri agresīvi. Lai
mācītos ne tikai no savām, bet arī no citu
kļūdām. Un, protams, saglabātu pozitīvu
domāšanu. Būt pozitīvam nenozīmē visu
dienu staigāt ar muļķa smaidu sejā, taču
ir jāsaprot, ka negatīvās domas padara
cilvēku vājāku ne tikai morāli, bet arī fiziski.
Ja patīk kāda konkrēta spēlētāja darbības
laukumā, tad vēro tās, jo tas strādā uz
smadzenēm. Mārtiņam ir piemērs no
darba ar ultramaratonistu, ar kuru viņi
kopā 40 minūšu domās veica ieplānoto
trases daļu. Pēc prāta treniņa sportists
bija nosvīdis un viņam sāpēja visi muskuļi.
Vizualizācija strādā, jo zemapziņa neatšķir
īsto situāciju no mākslīgi radītās. Taču
nemāniet sevi. Uztrenēt muskuļu apjomu
ar domu spēku gan neizdosies.
KOUČINGA RELIĢIJA
Nav tā, ka Mārtiņā ir vērts ieklausīties tikai
jaunajiem spēlētājiem. Jānis Blūms neslēpj,
ka savulaik koučs viņam ir palīdzējis
ne vienā vien jautājumā. Kļūdams par
valstsvienības kapteini, Jānis sastapās ar
jaunu lomu komandā ne tikai laukumā,
bet arī ģērbtuvēs, tādēļ reizēm Martinsons
kalpojis par dakteri, pie kura nosūtīt
vizītē kādu sarežģītāku pacientu, kuram ir
grūtības veiksmīgi nospēlēt savu lomu
izlasē. Lai gan karjeras laikā Blūmam
nav gadījies sastapties ar koučinga
speciālistiem, viņš atzīst, ka katrā labā
komandā vajadzētu būt cilvēkam, kurš
palīdz sportistam sakārtot domas pareizajā
virzienā. «Ir radusies lielāka pārliecība, ka tu
vari izdarīt, ka nav nekā neiespējama. Tas
palīdz vairot dzīvesprieku un spēlētprieku,»
secina Blūms.
Pirmo tikšanos ar kouču labi atceras
Kristaps Janičenoks, kurš izlasē atgriezās
pirms 2013. gada Eiropas čempionāta
finālturnīra Slovēnijā. Basketbolists
bija dzirdējis par to, ka valstsvienībai
piesaistīts interesants speciālists, taču
personīgi pazīstami abi vēl nebija. Tā
nu lidostā Kristaps pamanījis Mārtiņu,
kurš stāvējis, tērpies izlases kreklā, un
cieši vērojis spēlētāju. Pirmās aizdomas,
ka uzmanīgais skatiens pieder kādam
līdzjutējam, bijušas maldīgas, un vēlāk
komandas biedri viņam paskaidrojuši,
kas ir šis cilvēks izlases kreklā. Protams,
neiztika bez nerrošanas no komandas
biedru puses, sak, esi uzmanīgs – tūlīt tevi
noburs un iemidzinās. Tomēr Kristaps ātri
vien saprata, kāda ir Mārtiņa loma, jo pats
gadu gaitā ne mazums bija lasījis literatūru
par līdzīgām tēmām, un viņu koučinga
4
reliģija ieinteresēja. Gan treneri, gan
spēlētāji ir vienisprātis, ka profesionālam
sportistam pirms sacensībām jāmāk sevi
savākt arī bez kouča, tomēr parunāties un
ieklausīties speciālista viedoklī nenāk par
sliktu. «Viņš uz visām lietām raugās citādi
nekā sportisti. Mums ir atšķirīgi domāšanas
veidi. Tieši tādēļ ir labi, ka komandā ir tāds
cilvēks kā Mārtiņš,» piebilst Janičenoks.
AGRĀK PIE IZLASES
KLĀT NELAIDA
Martinsons cenšas būt klāt gandrīz katrā
izlases treniņā, turklāt viņš ir sazvanāms
arī ārpus sava darba laika, kas gan viņa
gadījumā ir ļoti stiepts jēdziens. Arī tagad
viņš regulāri sazinās ar Dāvi Bertānu, kurš
atkopjas pēc atkārtotas ceļgala krustenisko
saišu traumas, kas liedz šovasar palīdzēt
valstsvienībai. Mārtiņš ir drošs, ka ar Dāvi
viss būs kārtībā, atlabšana notiek vēl labāk
nekā pēc pirmā savainojuma. Viņa darbs
valstsvienībā ir viņa aizrautība, par ko viņš
tiek atalgots tikai daļēji.
Savu palīdzību Latvijas izlasei viņš
piedāvājis jau 2009. gada vasarā, kad
valstsvienība brieda baigajam rudenim,
taču tolaik viņu pie komandas klāt nav
laiduši. Martinsons nevēlas filozofēt par
to, vai ar viņa palīdzību būtu izdevies
izvairīties no tā laika notikumiem, taču ir
skaidrs, ka tolaik izlasē bija daudz spilgtu
personību, kuras jau bija vai vismaz
domāja esam nobriedušas. Neskatoties uz
to, viņš uzskata, ka strādāt var ar jebkuru
cilvēku, jo ir taču treneri, kuri tiek galā
ar pašām lielākajām pasaules sporta
zvaigznēm un to ambīcijām. «Esmu lasījis
grāmatu par Kasparu Kambalu, taču no
tās izdarīt secinājumus būtu muļķīgi. Zinu
tikai vienu – arī viņš taču grib vinnēt. Tātad
mērķi neatšķiras, atliek tikai pareizi uz tiem
virzīt.» Ir gan arī cits viedoklis no tā laika
aculiecinieka – tagad vai nekad izlasei
nebūtu palīdzējis neviens speciālists...
Starp citu, Martinsons saka, ka iepriekšējā
Eiropas čempionāta finālturnīrā Slovēnijā
viņam pārējo komandu iekšējās
nesaskaņas esot bijušas redzamas kā uz
delnas. Sarunas tonis starp treneri un
spēlētāju, acu skatiens vai izvairīšanās
no tā – tas viss ļauj nolasīt komandas
mikroklimata temperatūru. Ja tā ir pārāk
augsta vai pārāk karsta, mājās būs jādodas
agrāk nekā citām komandām.
PA KARSTĀM OGLĒM
NOSTAIGĀJA VISI
Latvijas izlasei šāgada Eiropas čempionāta
finālturnīrā tas nedraud. Ja arī nāksies
atgriezties Latvijā, tad līdz tam jau kaut
kas labs būs paveikts. Par septembrī
gaidāmajām spēlēm Arēnā Rīga vai
Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm
pagaidām runāts netiek. Arī Mārtiņa darbs
ar komandu norit soli pa solim. Neilgi pirms
čempionāta valstsvienības divpadsmitnieks,
treneri, ārsti un menedžeri, kā jau pēdējos
gados ierasts, pulcēsies kouča lauku mājās.
Tur iepriekšējās vasarās kopā ar izlasi
ciemojušies arī slaveni citu sporta veidu
pārstāvji – Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš,
VIŅI KOPĀ 40 MINŪŠU DOMĀS VEICA IEPLĀNOTO
TRASES DAĻU. PĒC PRĀTA TRENIŅA SPORTISTS
BIJA NOSVĪDIS UN VIŅAM SĀPĒJA VISI MUSKUĻI.

3. 6
SA 2015 SEPTEMBRIS
Raimonds Bergmanis un Latvijas pirmais
Ironman Rinalds Sluckis, kura stāsts
visvairāk iedvesmojis tieši basketbola
izlases dzelzs veci Jāni Blūmu. Spēlētāji
nešaubās, ka arī šogad būs sagatavots kaut
kas īpašs.
Taču tās nebūs tikai sarunas. Dairis
Bertāns atceras, kā pirmajā gadā raženie
vīri centušies pārvarēt divu metru
augstumā novilkto striķi. Individuāli
tas nav iespējams, taču ar komandas
biedru palīdzību pāri tika visi. Dažādas
spēlītes, kas lieliski iederētos bērnu
ballītēs vai izbraucienos pie dabas, izrādās
pieņemamas arī divmetrīgiem vīriem.
Ja komandas biedru diendienā redzi ne
tikai ar bumbu vai hanteli rokās, bet arī,
cenšoties noķert olu, kas pēc neveiksmīga
mēģinājuma viņa rokā pārvēršas par
omleti pagatavošanas sākuma stadijā,
tās taču ir patīkamas pārmaiņas ikdienas
rutīnā.
Tiem, kurus nepārliecina dažādas spēlītes,
Mārtiņš piedāvā skarbākas izklaides.
Bagatskis pēc iekļūšanas 2013. gada
Eiropas čempionāta finālturnīrā apsolīja,
ka noies pa karstām oglēm. Sacīts –
darīts, nākamajā vasarā sekoja zvans no
Martinsona, ka trase būšot gatava. Ar
uguni nejoko, tādēļ talkā tika aicināts
sertificēts firewalker Mārtiņš Vecvagars,
kurš sagatavoja ogles un noskaņoja
gājiena dalībniekus. «Pirkstu var
apdedzināt jau 30 grādu temperatūrā, bet
ogles bija sakarsušas līdz 500–600 grādu
temperatūrai. Bija tik karsts, ka pat
tuvošanās ugunskuram, lai izlīdzinātu
ogļu virsmu, bija apgrūtinoša,» atceras
Bagatskis. Doks Juris Sproģis sākumā
atteicies, tomēr beigās četrus metrus
garo distanci pa oglēm nostaigājuši visi
izlases vadības pārstāvji. Spēlētājiem
šādas izklaides saprotamu iemeslu dēļ
bija liegtas, taču bija daži, kas apvaicājās
par iespēju veikt ugunsgājienu kādā
piemērotākā brīdī...
Vēl asāku izjūtu cienītājiem Martinsons
bija sagatavojis aptuveni centimetru biezu
armatūras stieni. Atbalstījuši stieņa galus
pret kaklu, kas ar papīra sloksni pasargāts
no saskrāpēšanas, Bagatskis un Raimonds
Bergmanis devās viens otru apskaut. «Ārsts
teica – ja tajā vietā miesa tiks pārdurta,
viņš nespēs palīdzēt,» atceras Mārtiņš.
Taču stienis saliecās un abi vīri apkampās,
bet, kad spēkavīrs mēģināja stieni atliekt
atpakaļ, viņam tas neizdevās. Ticības spēka
paraugdemonstrējumiem beidzoties,
izlases basketbolisti mielojas un slavē
kopīgi vārītās zivju zupas garšu, maltīti
noslēdzot ar Janičenoka iemīļotajiem jēra
kebabiem vai šašliku.
Noslēgumā Martinsonam tomēr ir padomā
viens izaicinājums izlases galvenajam
trenerim, kas viņa briedumam būtu
piemērotāks nekā staigāšana pa karstām
oglēm. «Trīs dienas pilnīgā klusumā pašam
ar sevi. Pats ik pa laikam atļaujos no visa
un visiem nozust uz septiņām dienām,
taču viņam iesākumam pietiks ar trim.» Ja
izdosies paveikt ko atmiņā paliekošu, trīs
vientulības dienas varētu būt tieši laikā. SA
R
MĀRTIŅŠ MARTINSONS
• Dzimis 1972. gada 27. jūnijā Rīgā
• Precējies, trīs bērni
• FranklinCovey Latvija īpašnieks un dibinātājs
Latvijā. FranklinCovey ir starptautisks līderu
un vadītāju attīstības, treniņu, konsultāciju
uzņēmums, kas kotējas Ņujorkas biržā
• Deviņdesmito gadu sākumā bijis SWH/
Brocēnu basketbola kluba menedžeris.
Strādājis par Statoil mārketinga direktoru,
universālveikala Centrs direktoru. Pārdošanas
un mārketinga pieredze kopš 1991. gada,
vadības pieredze kopš 1997. gada
• MBA maģistra grāds RBS (Rīgas Biznesa
skola). Koučingu mācības uzsācis 2008. gadā
Coaching Academy Londonā. No 2010.
līdz 2013. gadam studējis Intercultural
Supervision – Coaching – Organisation
Development Tallinas universitātē
• Kopā ar Latvijas vīriešu basketbola izlasi
kopš 2011. gada, kad sāka darbu Eiropas
čempionāta finālturnīrā Šauļos. Tāpat ir
strādājis arī ar jauniešu izlasēm, kuras vada
Arnis Vecvagars