Skolas kabata 2023./24. m.g. Nr.1

1. 1
“Pati dzīve ir
visraibākais romāns.”
G. Janovskis
…
To ir vēlams atcerēties šoruden, kad tas gandrīz
nemaz nav izvērties zeltā, un trotuārus nerotā
milzum lielas krāsu paletes lapkritis. Raibums
jāmeklē citur, un to noteikti iespējams atrast
Valmieras Valsts ģimnāzijā. Līdz ar pirmā skolas
zvana atskanēšanu šeit sākusies rosība. Dejotāji un
dziedātāji vēl Dziesmu svētku līksmās sapņo par
atkal satikšanos pēc pieciem gadiem, vai, kā
izrādās, jau pēc diviem, kad estrādes galvenās
gaismas tiks spīdinātas tieši skolēnu virzienā –
“mazajos” svētkos! Gada sākumā tika izraibināts
arī skolas pagalms, kad savu uzticību parādīja
jaunie 10tie, dodoties spraigā ekskursijā pa “melno
caurumu”. Vēl vienu krāsu pleķīti atstāja nedēļa,
kurā pie sevis uzņēmām projekta ERASMUS+
skolēnus un kurā jaudīgi aizvadījām Aristoteļa
balli. Salīdzināt citu valstu romānus ar mūsējo bija
patiesi aizraujoši, un tas lika secināt, ka mums viņa
(Latvija) ir visskaistākā tik-un-tā!
Es novēlu Tev atrast veidu, kā piedalīties un
papildināt skolā esošās tradīcijas, lai tās turpinātu
plaukt kā līdz šim! Paņemt otu un sāc darboties!
Avīzes redaktore Annija Tauriņa
Intervējām un sarunājāmies ar
ERASMUS+ programmas
skolēniem…
…no Itālijas
Kādas ir jūsu domas par skolēniem - pirmie
iespaidi? Vai jutāties sirsnīgi uzņemti? Vai šeit
skolēni ir skaļāki nekā Itālijā?
Šeit skolēni noteikti ir klusāki, jo Itālijā mēs esam
daudz vairāk. Mēs jūtamies uzņemti, bet varbūt ne
līdz galam. Latvijā cilvēki ir “aukstāki”, nav tik
atvērti un karstasinīgi. Mēs, itāļi, parasti esam
draudzīgāki. Taču tas ir normāli, jo skolēni un
izglītības sistēma ir ļoti atšķirīga.
Kā ir dzīvot latviešu ģimenēs? Kādus kopīgus un
atšķirīgus paradumus novērojāt?
Latviešiem un Itāļiem ir ļoti atšķirīgi paradumi.
Īpaši ēdiena jomā. Kā teicu iepriekš, viņi nav tik
atvērti un sirsnīgi. Manuprāt, jo viņi nav pieraduši
uzņemt cilvēkus no ārvalstīm savās mājās.
Kādas ir jūsu domas par Latvijas laikapstākļiem?
Mums šī ir jau ziema un mēs salstam. Taču zinu,
ka jums šī ir kā vasara un ir karsts. Vasara Itālijā
ir ļoti karsta +30 grādi. Tagad Latvijā ir +19 grādi,
kas mums ir ziema.
Pirms braukšanas uz Latviju, ko jūs visvairāk
gribējāt redzēt, nobaudīt, piedzīvot?
Ļoti gribējām redzēt skolu, jo zinājām, ka šī ir ļoti
skaista un vēsturiska iestāde. Pilsētas, kā,
piemēram Rīgu, bijām redzējuši bildēs internetā
un mums šķita skaisti, interesanti. Un ir arī!
Kā jūs raksturotu apmaiņas programmas pieredzi
latviešu skolēnam, braucot uz Itāliju?
Pieredze būtu daudz citādāka. Itālijā ir daudz
atšķirīgāku vietu, iestāžu, ko apmeklēt. Protams,

2. 2
arī cilvēki ir pilnīgi citādi. Es teiktu, ka pieredze
būtu 100% atšķirīga.
Gerda 9.c
…no Turcijas
Vai bija izvēle, uz kuru valsti braukt apmaiņas
programmā? Kāpēc tieši Latvija?
Diemžēl man nebija izvēles tiesību, bet, ja man
būtu piedāvājuši Latviju kā vienu no izvēles
variantiem, es izvēlētos Latviju, jo pagājušājā
gadā pie mums ciemojās skolēni no Latvijas.
Kāda ir tava skola salīdzinājumā ar mūsu? Cikos
tev sākas stundas? Kādi tev ir mācību priekšmeti?
Mūsu skola ir nedaudz mazāka par jūsējo, un
mums stundas sākas 8:10. Pusdienas mēs visa
skola ēdam 12:10. Mācības beidzas gandrīz katru
dienu 15:30. Tā kā es esmu svešvalodu mācību
kursā, mani mācību priekšmeti ir literatūra, angļu
valoda, vācu valoda, matemātika, reliģiskā kultūra
un fizika. Ir arī tādi novirzieni, kas piedāvā arī
ķīmiju, ģeogrāfiju un bioloģiju.
Kā tu jūties viesģimenē?
Ģimene, kurā es tagad dzīvoju, ir ļoti laipna, un
jau pirmajā dienā jutos kā mājās. Šajā skolā vispār
visi ir draudzīgi, bet, ja runā pa ģimeni, kurā es
palieku, man kļūst skumji - jau pēc 2 dienām
jābrauc prom.
Kā tu jūties Latvijas laikapstākļos, salīdzinot ar
Turciju?
Latvija ir ziemeļu valsts, un šeit tiešām ir pavēss.
Atceros, ka Turcijā visi lidostā staigāja šortos un
topiņā, bet jau lidostā Latvijā visi bija mēteļos un
džemperos. Bet vienalga- man šeit patīk.
Ariana Buliņa 9c.
…no Rumānijas
Kāds bija jūsu pirmais iespaids un vispār iespaidi
par skolu un Latviju?
Pirmais iespaids ir ļoti labs, skolā Jums ir jauki-
daudz brīvu vietu skolēniem, atpūtas iespējas
gaiteņos.
Kādas ir jūsu domas par laika apstākļiem šeit,
salīdzinot ar Rumāniju?
Šeit ir vēsi. Bet mums patīk laikapstākļi.
Kā ir dzīvot latviešu ģimenēs?
Ļoti labi, viņi ir ļoti jauki un atsaucīgi.
Vai latviešu valodu jums liekas grūti izrunāt un
saprast?
Jā, ļoti grūti, bet kaut ko jau esam sākuši saprast.
Protu pateikt LABRĪT! Čau- latviešu vārds??
Vai skolas diena Rumānijā atšķiras no mūsu
skolas dienas?
Jā, tā ir daudz citādāka, Jums ir daudz vairāk
brīvības, piemēram, šī skolas balle – mums
Rumānijā nekas tāds nenotiek.
…no Portugāles
Veidojot sarunu, ar meiteni no Portugāles,
atklājās, ka viņa ir brazīliete, tikai tagad dzīvo
Portugālē. Arī viņai, jautājot par dejām skolā, par
tautas dejām, meitene uzsver, ka zina tikai
sambu,to dejo Brazīlijā.
Meitene jūsmo par mūsu skolu, par celtni, kurā tik
daudz plašuma un iespēju skolēniem darboties un
mācīties.
Elīza 9.c
…no Čehijas
Vai šī ir tava pirmā ciemošanās reize Latvijā? Vai
piedzīvoji kultūršoku?
Šeit ir ļoti līdzīgi kā Čehijā. Es biju nedaudz
pārsteigta, ka Latvijā jābūt pilngadīgam, lai
nopirktu enerģijas dzērienu. Man liekas, ka pie
mums tam nav vecuma ierobežojuma.
Kādi bija tavi galvenie šī brauciena mērķi? Vai
gribēji kaut ko uzzināt, apmeklēt?
Es gribēju nedaudz patrenēties angļu valodas
lietošanā un iepazīt jaunus cilvēkus, laikam tā.
Šeit uzturēsieties vienu nedēļu, pareizi? Vai tev te
patīk?
Jā, šeit ir ļoti brīnišķīgi!
Ko tu domā par Latvijas laikapstākļiem?
Atkal jāsaka, ka šeit ir ļoti līdzīgi. Latvijā ir
nedaudz aukstāks un līst vairāk. Ja to neņem vērā,
laikapstākļi daudz neatšķiras.
Ja es kādreiz aizbrauktu uz Čehiju, kādu ēdienu tu
man ieteiktu nobaudīt?
Noteikti Svíčková. Tā ir krējuma mērce ar
pelmeņiem un gaļu. Ļoti garšīgi!
Noteikti pamēģināšu. Un pēdējais, vai esi
iemācījusies kādas frāzes latviešu valodā?
Pavisam labi vēl ne. Cilvēki man ir teikuši, bet
iemācījusies neesmu.
Anete 9.c

3. 3
Mūsu skolā, skolotāja Ineta Amoliņa
saviem skolēniem piedāvā ekskluzīvas
iespējas, viņa dažkārt novada mācību
stundas Valmieras muzejā, lai mēs spētu
apskatīt jaunās izstādes mums pieejamā
laikā. Mani šādas stundas ieinteresē, un
es noteikti iesaku visiem apmeklēt jauno
Valmieras muzeja ekspozīciju.
‘’De Woldemer’’
Valmierā, gandrīz pašā centrā, nesen atvērās jauns
kultūras pieturpunkts. Pāri Livonijas ordeņa pils
pagrabu mūriem slejas jauna stikla ēka, tajā
ierīkota Valmieras muzeja jaunā ekspozīcija. Tā
stāsta par pilsētas vēsturi no 13. līdz 18.
gadsimtam. Ekspozīcija ir izveidota tā, lai airaujoši
būtu gan lieliem, gan maziem. Jaunās ekspozīcijas
nosaukums aizgūts no pilsētas senākajām liecībām
latīņu valodā.
Muzeja būvēšanas laikā tika restaurēta arī jau esošo
‘’Vecās aptiekas” četru ēku komplekss. Pirmo
ieskatu pilsētas vēsturē var gūt jau ārpusē, kur
atrodas bronzā atliets 15. gadsimta Valmieras
makets. Arī pils pagrabs ir atvērts jebkurā
diennakts laikā.
Kad pēc Krievijas impērijas uzbrukuma Lielajā
Ziemeļu karā 18. gadsimta sākumā no Valmieras
pils palika tikai drupas, pagrabus savulaik aizbēra.
Apmēram 300 gadus uz šiem pagrabiem auga koki
un puķes. Tos atsedza vien pagājušā gadsimta 80.
gados.
Jaunās ēkas pirmajā
stāvā ir Valmieras
Tūrisma
informācijas centrs
un ekspozīcijas
ievads. Ir iespēja
uzzināt, ko nozīmē
vārds ‘’de
Woldemer’’. Lai
iegūtu lielāku
informāciju pašā
ekspozīcijā,
apmeklētājiem
piedāvā ”atslēgt”
stāstus ar elektronisku “pils atslēgu”. Ekspozīcija
ir iespēja darboties pašam, izmēginot spēles un
digitālos ekrānus.
Ariana Buliņa 9.c

4. 4
VVĢ Dzejas dienas
Katru gadu visā Valmierā un Latvijā skolas svin
Dzejas dienas. Kā šogad izpaudās VVĢ skolēni?
12. septembrī akcijas “Dzejoļi uz trotuāra” ietvaros
visi no 7. līdz 12. klasei devās ārpus skolas meklēt
kādu labu ietves gabaliņu dzejas rakstīšanai.
Valmieras ietves tika izkrāsotas gan saturā, gan
krāsās košos vārdos. “Dzejoļi uz trotuāra” ir viens
no nedaudzajiem izglītojošajiem un vienlaikus
radošajiem pasākumiem, kurš neviļus iesaista visu
sabiedrību, jo katrs valmierietis, kas paiet garām
uzrakstam uz trotuāra, var iepazīties ar vēl
nedzirdētām dzejas rindām un varbūt pat
iedvesmoties savam dienas turpinājumam.
Skaļākie un drosmīgākie VVĢ skolēni, kuriem
sirdij tuvākas ir sarunas, nevis pieraksti, dzejas
dienu ietvaros varēja izvēlēties deklamēt kādu
dzeju vai dzejas fragmentu publiskā vietā.
Piemēram, 12.b klases meitenes lasīja dzeju
braucošā autobusā! 12. a klases zēni uzrunāja
garāmgājējus un lasīja viņiem O. Vācieša un I.
Ziedoņa dzejas rindas. Tiesa gan, diemžēl bija
jāsaņem daudzi atteikumi. Manuprāt, latviešu dzeja
un kultūra kopumā mūsdienās pamazām izdziest un
“Dzejas dienas” ir tā viena no nedaudzajām
“kultūras zvaigznēm”, kas vēl deg.
Man Dzejas dienas sākās ar Imanta Ziedoņa dzejas
krājuma atvēršanu literatūras stundā. Laika
trūkuma dēļ dzejoļiem vairāk pārskrēju pāri dažos
mirkļos, nevis katrā dziļi iegrimu uz krietnām
minūtēm, bet varbūt tā pat bija labāk, jo kuram
garāmgājējam savās ikdienas steigās būs laika
analizēt Ziedoņa metaforas? Tāpēc izdomāju, ka uz
trotuāra varētu rakstīt kaut ko dažos vārdos
pasakāmu, ātri saprotamu un, vēl labāk, ar daudz
izsaukuma zīmēm! “Tu esi šai brīdī! Neatliec! Ne
Tevi glābs, kas būs, ne kas ir bijums. Un nelielies
ar sēklām - esi zieds! Un zieds ir šodienai - tās
piepildījums.” - Imants Ziedonis. Ar komandas
biedriem vienojāmies, ka rakstīsim šo rindu,
galvenokārt tāpēc, ka Valmierā ir viegli atrast puķu
vagas, kas labi piestāvēs dzejas saturam. Paņēmām
krītiņus, tekstu un devāmies pa zemes ceļu zaļu
koku ēnās uz Vecpuišu parku. Diena bija silta,
spīdēja saule, vēl dziedāja daži septembra putni.
Bet problēmas, kaut vai mazas, vienmēr atradīs sev
ceļu. “Gunār, kāpēc tik mazi, ķeburaini burti,” es
nopūtos. Ziedi šodien noskatījās skaudībā, kā ar
dzidro pudeles ūdeni laistīts tika tikai celiņš.
“Nepareizajā virzienā!” Atis secināja, kad bija jau
pabeigta viena kaligrāfiska rinda. “Drukas kļūdas,”
es sapratu, kad bija uzrakstīts un puķēm izzīmēts
jau viss pants. Bet, tā kā pārnopietnība ir jāievēro
teju katrā mācību stundā, es biju gluži priecīga par
bezrūpīgo rudens pastaigu, saulespuķu zīmēšanu
uz celiņa un vieglu pasmiešanos par mazajām,
muļķīgajām kļūdām.
Pamanīju, kā mūsu virzienā tuvojas kāda sieviete
ar elektronisko skrējriteni. Viņa apstājās un sāka
rūpīgi lasīt Imanta Ziedoņa vārdus. Caur čukstiem
izvirzījām vienu, kurš palūgs sievieti nofotografēt
mūs kopā ar mākslas darbu. Viņa uzņēma vairākas
fotogrāfijas gan ar manu, gan savu telefonu, un tad
man sāka rasties aizdomas. Smaidīga un ļoti
draudzīga, viņa sāka pļāpāt un uzdot mums
jautājumus par dzeju. Šķita, ka no mums četriem es
vienīgā biju pamanījusi, kā viņas telefonā notiek
balss ierakstīšana. Savācu kopā savu labāko vārdu
krājumu, noskaņoju balsi skanīgākajā tonalitātē un
sāku lepni un plaši raksturot visas pārdomas par
dzeju, un paspēju arī noreklamēt savu nesen
sarakstīto dzejoli.
Dzejas dienu turpinājumā, 14. septembrī, VVĢ
skolēnus sagaidīja Dzejas slams - iespēja katram,
kurš vēlas, lai viņa sarakstītais dzejolis tiktu
sadzirdēts un izcelts prožektoru gaismās. Dzejas
Slams pārsteidza ar sirsnību, mākslinieciskumu un
oriģinalitāti. Izskanēja daudz un dažādi dzejoļi: par
mīlestību, personīgajiem dzīves pārdzīvojumiem,
emociju plūdiem, bērnību, skolas dzīvi, iedomu
pasaulēm un pat par Latvijas izlasi pasaules kausā!

5. 5
Dzejas slamu, domāju, ir grūti vērtēt vai kritizēt, jo
visi dalībnieki bija manāmi strādājuši pie dzejas
tapšanas un pasniegšanas. Es domāju, Žūrija
piešķīra nominācijas, galvenokārt balstoties uz
gaumi.
Par dzejas slama uzvarētāju šogad tika pasludināta
Helēna Alīsija Nille. Specbalvas - ekskursiju -
saņēma arī Demija Šakurova (par dzejas dziļumu
un klātbūtnes sajūtu) un Gustavs Stāvausis Bērtiņš
(par mīlestību Ziedoņa gaumē).
Man visskaistākais šķita Amandas Pastvas
izteiksmīgais un izjustais dzejas lasījums, kuru
pavadīja skaista mūzika un lēni lukturu gaismiņu
viļņi. Satura ziņā visvairāk ieintriģēja Gustava
Bērtiņa dzejolis par melno caurumu - tas man lika
ieslīgt pārdomās par lielo, sarežģīto emociju
pasauli un cik ļoti tā ietekmē cilvēka skatījumu uz
viņam apkārt notiekošo. Priekšnesums izcēlās
arī ar krāsainajiem, pēc kārtas sprāgstošajiem
baloniem un līgano, neparasto horeogrāfiju.
Visvairāk es smaidīju, klausoties Gustava
Stankēviča dzejoli par viņa skolas gaitām, kuras
tika attēlotas prasmīgā humorā un izpaustas ar
komiskiem papīra priekšmetiem.
Pēc divām nedēļām es pastaigājos pa Valmieru un
vēl joprojām redzēju saulainas atmiņas pavīdam uz
ceļa. Pieliku savu dzejoli pie sienas skaistā rāmī, un
dažreiz vēlreiz pārlasu toreiz atrastās Ziedoņa
rindas. Manuprāt, Dzejas dienas tika aizvadītas ar
prieku, aizrautību un mākslas garu.
Un es priecājos par savu iegūto nomināciju
“Rudens kvadrātsakne”.
Anete 11.c

6. 6
Q Brauciens uz Briseli Q
Pagājušajā gadā Demokrātijas nedēļas pasākumu
ietvaros organizētajā eseju konkursā “Mana
brīvības cena” tika iegūta viena no galvenajām
balvām- brauciens uz Briseli un tikšanās ar Eiropas
Parlamenta deputātu Ivaru Ijabu. Pasākuma
organizatori nodrošināja divu dienu uzturēšanos
Briselē.
Pilsētā ieradāmies agri no rīta. Pirmajā dienā mums
bija ļauta brīva vaļa. Nolēmām izstaigāt pilsētas
labirintus, kas pakāpeniski pārtapa vecpilsētas
šaurajās ieliņās. Par godu beļģu slavenajam
māksliniekam Renē Margritam Briselē radīta
virkne monumentālu kolāžu “Pa Margrita pēdām”,
kas rotā pilsētas ēku fasādes un pilsētai piešķir
jaunu mākslas elpu. Kopīgi apmeklējām dažus
populārākos apskates objektus Briselē- statujas
“Čurājošais puisēns” un “Čurājošā meitenīte”,
Briseles lielo laukumu un vienu no pilsētas
vizītkartēm, pulksteni "Carillon du Mont des Arts",
kurā ietverti 12 tēli, kas pārstāv nozīmīgas Briseles
vēsturiskās un folkloras figūras cauri laikiem.
Atradām laiku arī nobaudīt mazo šokolādes un
suvenīru veikaliņu šarmu, kā arī nogaršot sātīgās
beļģu vafeles.
Otrās dienas rītā ar metro devāmies uz Eiropas
vēstures māju, kur izvietotās ekspozīcijas atainoja
to, kā no mīta par Eiropu esam nonākuši līdz
modernajai šodienas Eiropai. Vēsturiskās liecības
bija izkārtotas sešos stāvos, ļaujot izpētīt visu
vēstures periodu nestās pārmaiņas, sākot no cilvēku
dalījuma šķirās un pirmajiem izgudrojumiem un
beidzot ar ne tik senām reformām. Pēc tam
devāmies uz Eiropas parlamentu, kur deputāts Ivars
Ijabs kopā ar saviem kolēģiem gan izskaidroja
parlamenta galvenās vērtības un darba gaitu, gan
ļāva apskatīt sēžu zāli no iekšpuses. Tikšanās
noslēgumā Ijaba kungs bija atvērts jautājumu
atbildēšanai. Pēc papusdienošanas devāmies
atpakaļ uz viesnīcu, vēl tverot pēdējos mirkļus
Briselē. Pa ceļam apskatījām Karalisko pili un lielo
pils parku. Bija laiks atgriezties mājās!
Visi zina Briseles čurājošo puisīti, bet
meitenīti?
Paula 12.a
RaDoŠie darbi…
Epifānija
Sirdsmēmais
Vai kaisīt man vārdus, visus pēc kārtas, ārā
no prāta? Vai sildīt Tev sirdi ar izjustiem vārdiem?
Vai krist pie zemes un lūgties, lai nepamet mani,
vai celt Tevi augstāk un sevi liekt vēl zemāk?
Es negribu pazust vārdos, gribu sēdēt ar
Tevi sirdsmēma, izstiept pēdējo mirkli tik plašu
līdz plīst! Es gribu redzēt, kā pasaule sapņaini
paslīd garām, kad sirds beidzamo reizi skrien.

7. 7
Sirdsmēmi vērot pelēkzilo miglu, tos tumšos lokus,
savu mīļāko krēslu Tavā vaibstā.
Par ko jel runāt, kad galā nolikts melns, nedzēšams
punkts? Kam tērēt vārdus, kam izliet raudas un
stiept pretī rokas, izmisīgi, ja šī tikšanās ir pēdējā
tik un tā? Es sēžu uz betona, bet nedzenu nopūtas,
es dziļi ievelku pēdējo dvašu Tev blakus, par spīti
savām sirdsāpēm. Tavu smaržu sajust pēdējoreiz,
pirms to aizdzen auksti vēji, un paliks dvakot tik
skursteņu dūmi. Es sēžu uz betona, bet neleju
asaras, es izbaudu smaidu Tev blakus, par spīti
visām sirdsāpēm. Dzīvību smaidā just pēdējoreiz,
pirms tas novīst, un paliek tik vēja plosīts čokurs.
Es sēžu uz betona, bet neduru acis zemē, es skatos
uz Tevi, par spīti tajām sirdsāpēm. Redzēt Tevi
pēdējoreiz, pirms pazūdi nakts tumsā, un
vērojamas paliek tikai zvaigznes.
Vai slīcināt mirkli vārdos un sāpju plūdos?
Es labāk sēžu sirdsmēma Tev blakus un pasmaidu
- pēdējoreiz…
Anete 11.c
Rīta biezā migla rada neredzīgas acis. Spirgtais
gaiss iesitas nāsīs,padarot tās nejūtīgas. Dziļais
klusums kā ūdens aizsprosto ausis. Jādzīvo tālāk,
paļaujoties uz cita pieskārienu un ķermeņa siltumu.
Kā aiziet uz skolu, veikalu, darbu, treniņu,
kafejnīcu, kā iet uz priekšu? Nekas nav iespējams
bez pavadošā pieskārieniena. Šajā rīta biezajā
miglā dzīvei bez tauses nav jēgas. Cilvēks ir akls
un kurls, nejūtīgs un bezspēcīgs. Atkarīgs no
pieskāriena, ko šķiet zina, bet vai pazīst? Vienalga
kāds, no kurienes nāk, kā izskatās, tas vienmēr būs
enģelis. Vienlga kur, cik tālu, pa kādu ceļu tas ved,
tas vienmēr būs visbaltākais. Rīta miglu iekšā laiž.
Ķermenis top aizmiglots un tukšs. Sirdij, kas reiz
stipri sārti sita, melns lakats uzsiets tiek. Migla rada
neredzīgas acis, migla rada neredzīgu sirdi.
Tāds esi tu-sirdsaklais.
Monta 11.c
Foto galerija – akcija “Dzejolis
uz trotuāra”
Datorsalikumu veidoja Annija Tauriņa