Skolas kabata 2022. decembris
Dec. 13, 2022•0 likes•362 views
Report
Education
Skolas avīze 2022.gada decembris
More Related Content
What's hot
життєва компетентністьmoiseev_vadim
Сценарій першого дзвоника -2016Alla Kolosai
Збірка диктантів з української мови для учнів 5 – 10 класів RyabkoSvitlana
Jaka tarubripto atmaja
Tο τραγούδι της φάλαιναςmagdalinikalatheri
Ψιχάλεςhttp://users.sch.gr/violetastaurou/
More from Valmieras Valsts ģimnāzija
Skolas kabata 2023.g. martsValmieras Valsts ģimnāzija
Skolas kabata 2022 septembrisValmieras Valsts ģimnāzija
2022_kabatas_sarunas.pdfValmieras Valsts ģimnāzija
VVĢ mācās un atpūšasValmieras Valsts ģimnāzija
Skolas kabataValmieras Valsts ģimnāzija
Skolas kabata - gada noslēgumsValmieras Valsts ģimnāzija
Skolas kabata 2022. decembris
- 1. 1 Kā parasti paiet Tava diena? Cik viegli ir atvēlēt laiku sev? Parastā darbadienā mana diena sākas agri. Ceļos 5:30 un dodos uz baseinu, kur man 6:10 sākas rīta treniņš. Treniņš parasti beidzas ap 7:30, un pēc tā ātri taisos un braucu uz skolu. Pēc skolas parasti braucu uz māju, lai mazliet atpūstos, un tad 16:00 dodos uz fizisko treniņu- pirmdienās, trešdienās un piektdienās svaru zāle, otrdienās un ceturtdienās vingrošana. Pēc tam eju uz baseinu, kur man no plkst. 17:40-19:40 ir otrais ūdens treniņš. Mājās pārrodos 20:00, paēdu, ja nepieciešams, izmācos un 22:00 dodos pie miera, lai nākamajā rītā varētu piecelties. Sestdienās un svētdienās man ir tikai viens treniņš, un tad arī sanāk sev atvēlēt laiku. Parasti gan tajā laikā guļu. Kas Tevi iedvesmo? Manuprāt, mani visvairāk iedvesmo vēlme būt labākajam un nepatika pret zaudējuma garšu. Vienmēr, atrodoties treniņā, cenšos strādāt uz 110%, lai, esot sacensībās zinātu, ka esmu darījis visu, kas bija manos spēkos. Vai ir kāds sportists, kam Tu vēlētos līdzināties? Man nav viens konkrēta persona, bet gan vairāki augsta pasaules līmeņa peldētāji. Vērojot šos sportistus, kuri regulāri iegūst medaļas un uzstāda jaunus rekordus, tie iedvesmo mani, un ir kā atgādinājums tam, par ko vēlos kļūt. Kādas emocijas ir pirms sacensībām? Ļoti atkarīgs no sacensību svarīguma un maniem mērķiem tajās. Startējot Latvijā, noteikti ir liels uztraukums, jo zinu, ka man ir jāpierāda, ka esmu labākais. Līdz ar šo pienākumu nāk līdzi liels spiediens no apkārtējiem un no paša. Startējot augsta līmeņa sacensībās, uztraukums ir daudz mazāks, jo tur es apzinos, ka pagaidām neesmu spējīgs cīnīties par medaļām, līdz ar to nav tik liels spiediens. Tādēļ bieži vien labāk startēju ārzemēs, nevis Latvijā. Kādās valstīs esi bijis šogad un no kurām Tev ir labākās atmiņas? Šogad treniņnometņu vai sacensību ietvaros ir sanācis būt Ēģiptē, Spānijā, Igaunijā, Peru, Rumānijā, Vācijā un pašlaik gatavojos ceļam uz Austrāliju, kur norisināsies Pasaules čempionāts. Pagaidām vislabākās atmiņas ir no pēdējā brauciena uz Berlīni, kur es iekļuvu pasaules kausa finālā un kvalificējos dalībai Pasaules čempionātā. Cik viegli ir apvienot sportu ar mācībām? Nav viegli. Ir grūtākas dienas un vieglākas dienas. Vairāk ir grūti mentāli, nevis fiziski. Skolotāji gaida augstus vērtējumus, it īpaši tagad, 12. klasē, un treniņos treneris prasa no manis smagu darbu. Tas atņem daudz spēka, un lai to izturētu, ir jābūt mentāli stipram. Bieži vien aizdomājos, ka priekš manis labāka izvēle būtu bijusi tālmācība, bet līdz ar to es palaistu garām daudz citas vērtības, piemēram, draugu loku. Kāda ir Tava panākumu atslēga? Manuprāt, mana panākumu atslēga ir neatlaidība un vēlme visu, ko daru, izdarīt līdz galam,
- 2. 2 nepieļaujot paviršības. Protams, tas nav viegli un ir reizes, kad es noslinkoju, bet galvenokārt šis ir iemesls maniem līdzšinējiem panākumiem. Vai sportā sastopies arī ar grūtākiem brīžiem? Katru nedēļu. Nav bijusi nedēļa, kad nebūtu grūti un nedomātu, kādēļ es vispār ar to nodarbojos, bet tajos brīžos ir jāatceras savi mērķi, kuri dod motivāciju turpināt iesākto. Ļoti daudz arī palīdz komandas biedri, vecāki un draugi, kuri neļauj padoties slinkumam un nogurumam. Kādi ir Tavi plāni saistībā ar sportu nākotnē? Vai plāno ar peldēšanu saistīt savu karjeru? Pagaidām es gatavojos savu peldētāja karjeru un izglītību turpināt ASV. Pašlaik, sadarbojoties ar aģentu, meklēju sev piemērotāko universitāti un komandu NCAA pirmajā divīzijā. Ilgtermiņa plāns un mērķis ir turpināt pārstāvēt Latviju augsta līmeņa sacensībās un, cerams, izcīnīt atļauju piedalīties Parīzes Olimpiskajās spēlēs. Noteikti plānoju savu nākotni saistīt ar sportu un sportistiem, nezinu gan, vai ar peldēšanu. Pagaidām vēl neesmu izlēmis konkrētu nozari, bet dažas no idejām ir- uztura speciālists, fizioterapeits, treneris, vai kas tamlīdzīgs. Ar Kristapu sarunājās Laura Valmieras Valsts ģimnāzijā, par godu 18. novembrim un turpinot skolas tradīcijas, kārtējo gadu norisinājies talantu šovs. Lai gan sākotnēji bijušas grūtības atrast šī gada talantus ar drosmi uzstāties, 16. novembrī skolas koncertzālē Latviju iekrāsoja piecpadsmit aizraujoši skolēnu priekšnesumi. Pasākumā valdošā atmosfēra bija satraukuma pilna. Kā skatītājiem tā māksliniekiem garlaicīgi nebija ne mirkli! Jāsaka gan, ka es pati neesmu no tiem, kas ikdienā labprāt apmeklētu dažnedažādus pasākumus, ka tikai skaļāki un ar lielāku pūli. Šajā ziņā es esmu ļoti izvēlīgs cilvēks. Un, par spīti manai lielajai kritikai pret “pēcskolas izklaidēm”, talantu šovs ienteresēja jau ar nosaukumu vien. Patika arī konkursa būtība - talanti. Tātad kaut kas īpašs, neredzēts, neparedzams. Kas tur būs, vai dziesmas, dejas, varbūt žonglieri? Par konkursu organizatori bija pastāstījuši pietiekami daudz, lai ieinteresētu, un pietiekami maz, lai atstātu patīkami satraucošā neziņā. Pats talantu šovs “Iekrāsosim Latviju!” sākās pulksten piecos, bet es, draudzeni, vienu no pasākuma organizatorēm, pavadīdama, jau zālē biju ātrāk un paklausījos arī šova vadītāju ģenerālmēģinājumu. Viņas izklausījās tik profesionāli, kā īstas televīzijas pārraides vadītājas! Pašai ir reiz nācies būt pie mikrofona visas skolas priekšā, un tāpēc vēl vairāk apbrīnoju tās divas meitenes, kuras stāvēja lielajā zālē, desmit prožektoru centrā un mikrofonu turēja stingri un pārliecināti un nevis iežmiegtu trīcošās rokās. Abas smaidīja, likās, ka jutās ļoti labi un iederīgi uz lielās skatuves, pašpārliecinātas un ar visu tekstu stabili zināmu. Runāja labā tempā, nesasteidzot, noturot izteiksmīgu balsi. Tas jau, manuprāt, skaitās kā pasākuma pirmais talants. Krēslu rindā man priekšā piesēdās septiņi skolēni - visi melnos kreklos ar uzrakstu “Nebūs labi!”. Visi septiņi izskatījās ļoti satraukti. Vēl kaut ko pusbalsī runāja un organizēja, pārrunāja un viens otram pārjautāja. Kur ko nest, kurš uznesīs, kur nonesīs, kad nesīs? Minēju, ka viņi uzstāsies ar teātra uzvedumu, kaut ko līdzīgu stand-up komēdijai. Ilgi nebija jāsēž neziņā, jo, izrādās, pasākumu atklāja tieši ar šo grupu! Vēl viena atklāsme - viņi bija sagatavojuši nevis teātri, bet gan dziesmu. Jāsaka, ļoti gudra izvēle, jo “Dzērvenīte” ir gan latviešu vidū ļoti iecienīta, gan ne pārāk sarežģīta dziedāšanas ziņā. Par instrumentālo pavadījumu biju izbrīnīta, jo saspēle izdevās ļoti laba un, klausoties dziedātājās, pavadījums bija iederīgs, nenomācošs un noturēts melodijā un ritmā. Pašu dziedātāju balsis gan neturējās tik taisni un pārliecinoši. Varbūt treniņa trūkums, varbūt satraukums… Un tomēr kopumā, ironiskā kārtā, bija labi! Īpaši kā pirmajiem, kas kāpj uz svinīgās zāles skatuves, atklājot šo lielo pasākumu un iedrošinot pārējos dalībniekus, ka var! Pēc grupas uzstājās vēl vieni mūziķi, šoreiz - pianistes - ar sagatavotu klavieru duetu. Skaņdarbs bija lēns un mierīgs, bet priekš spožās skatuves, varbūt pat pārāk mierīgs, jo man nekas daudz no skaņdarba izpildījuma nav palicis atmiņā. Vai arī jau esmu dzirdējusi pārāk daudz klavieru savā dzīvē, piedaloties abu jaunāko māsu mūzikas skolu pasākumos. Roberts Krūmiņš uz skatuves kāpa ar lielu, zelta krāsas saksofonu un dziesmu “Rozā pantēra”. Skolas talantu šovs “Iekrāsosim Latviju!”
- 3. 3 Zālē sēdošos kārtīgi izsmīdināja 8.c klases teātra uzvedums “Dzīve skolā”. Tas, kas, manuprāt, teātra izrādi padarīja īpašu, bija asprātības, kuras saprastu tikai Valmieras Valsts ģimnāzijas skolēni. Sasmīdināt publiku, to uzskatu par sarežģītu uzdevumu, jo jāmāk iepriecināt visa zāle, neaizskarot nevienu, piemēram, skolotājus, ap kuriem risinājās teātra sižets. 8.c klasei izdevās viss! Pēc smieklīgā teātra uzveduma jautro gaisotni nomainīja daudz nopietnākas sajūtas. Aizkustināt cilvēku, tas ir skatuves mākslinieka talants, kuru es augsti vērtēju, un šogad 16. novembra talantu šovā to izdevās paveikt Laimdotai Strodei ar Adeles dziesmu “When we were young”. Zinu, ka mūziķes darbi ir grūti izpildāmi, tie prasa izcilu muzikalitāti un spēcīgas vokālās spējas. Arī drosme neizpaliek kā svarīga īpašība, lai uzdrīkstētos dziedāt pašas talantīgās un izcilās angļu dziedātājas Adeles dziesmas. Tas, kas man patika Laimdotas dziedājumā, bija nedrošs, nestabils dziesmas sākums, kurš ar katru nākamo mirkli skanēja arvien skaļāk un melodiskāk. Tādā veidā es kā skatītājs varēju ne vien noklausīties pašu dziesmu, bet arī vērot, kā dziedātājas drosme pamazām pakāpjas uz augšu, šķībo nošu kļūst arvien mazāk, un satraukumu nomaina pacilātība un emocionalitāte. Valmieras Valsts ģimnāzijā, kā uzzināju, mūziķu tiešām ir daudz, jo nākamais mākslinieks arī ir ar mūziku saistīts. Eva Viļumsone pie klavierēm izspēlēja Jāņa Ivanova skaņdarbu “Prelūdija 3.” . Mūzika skanēja plūstoši un melanholiski. Interesants elements bija zilais lakats, uzsegts uz klavierēm, kurš, labi piestāvēja un paspilgtināja skaņdarba noskaņu. Koncertzāles krāsas krasi mainījās ik pēc brīža, jo, nākamajai māksliniecei uzstājoties, skumjās un nopietnās, tumši zilās gaismas atkal nomainīja moži dzeltenais prožektors, kura priecīgajā gaismā Anna Zemīte pasniedza komēdiju par deputātu. Annas meistarīgā aktiermākslas priekšnesuma radīto vieglo gaisotni turpināja uzturēt Diāna Žagota ar, manuprāt, ļoti oriģinālu talantu - Spāņu deju. Melni sarkanās kleitas virpuļi un straujā dziesma “Fireball” nu ir viena no manām galvenajām atmiņām par talantu šovu. Visa publika kopumā bija manāmi ieinteresēta neparastajā priekšnesumā, skanēja applausi dejas laikā un vēl skaļāki, dejai beidzoties. Apbrīnoju to, kā dejotājas gaišais smaids un enerģija noturējās visa priekšnesuma garumā. Pēc eksotiskās Spāņu dejas zāli nedaudz nomierināja Elzas Niklases klavierspēle. Domāju, ka kopumā izpildījums bija labs. Lai arī bija dažas aizķeršanās, no kurām viena tik liela, ka spēlējums tika pilnībā pārtraukts un atsākts no jauna, labi, ka viņa nepadevās un ar otro reizi nospēlēja labāk un arī līdz galam. Savukārt pēc pianistes Elzas vakara garumā turpinājās veseli četri deju priekšnesumi, cits no cita ļoti atšķirīgi, ar visiem vienu kopīgu īpašību - talants. Rainas Mālmanes un Greisas Gecas dejā īpaši uzunāja mūzikas izvēle un radītā mistērijas un sirreālisma noskaņa. Ļoti māksliniecisks, mūsdienīgs un profesionāls izpildījums! Grupa “Undefined” manā skatījumā izcēlās ar dejas enerģiskuma uzturēšanu un apģērbu, kurš perfekti piestāvēja dejas stilam un mūzikai. Pirms plašo skatuvi piepilda nākamā deju grupa, vēl uzstājās 11. c klase ar dziesmu “Kalniem pāri”. Ļoti skaļas ovācijas saņēma meiteņu deju grupa ar nosaukumu “Meitenes bez D”. Viņu ideja bija augstākajā mērā radoša! Ar melnbalto drēbju palīdzību tika radītas smieklīgas un interesantas vizuālās ilūzijas. Piemēram, brīžiem izskatījās, ka puse no dejotājām paceļas gaisā un lido. Neko tādu es nekad iepriekš nebiju redzējusi, tāpēc skatījos ar lielu interesi, pie sevis vēlēdamās, lai šis ļoti izklaidējošais priekšnesums turpinātos pēc iespējas ilgāk. Dinija Prinkule uzstājās ar laikmetīgo deju pie Aminatas dziesmas “Maiga vara”. Deja atgādināja mūsdienīgu baletu, jo daži elementi bija nepārprotami sarežģīti, un esmu pārliecināta, ka lielākā daļa cilvēku nebūtu spējīgi nodejot kaut ko tik iespaidīgu. Solodeju, domāju, vairākkārt uzlaboja Dinijas spēja pamanāmi un izteiksmīgi, bet arī ne pārāk pārspīlēti, izpaust priekšnesumā notiekošās emocijas ar atbilstošām sejas izteiksmēm. Talantu Šova noslēgumā uzstājās ansamblis “Margrietiņas”, kura sastāvā - Mareks Boškins, Mārcis Zušmanis un Roberts Bleikšs. Šķita interesanti, ka viņi tika pavadīti uz skatuvi ar tik skaļiem applausiem, kādus parasti saņem pēc priekšnesuma. Visi trīs nosēdās skatuves malā un bez fonogrammas, vienīgi ar tamburīna pavadījumu, nodziedāja Apvedceļa dziesmu “Pirmais vasaras zieds”. Lai arī efektos vienkāršs uzvedums, jāpiekrīt, ka kaut kas īpašs tajā bija. Es minēšu, ka tas lielā, neslēptā entuziasma dēļ, smaidiem, kuri dziesmas laikā ne mirkli nenozuda, un vienkāršajai, draudzīgajai noskaņai, kas tika
- 4. 4 radīta. Kā izteikušies viņi paši: “Esam daudzpusīgi 12.a klases skolēni, kas vēlas parādīt, ka jebkurš ir spējīgs radīt muzikālo priekšnesumu, arī bez muzikālās pieredzes. Priekšnesuma mērķis būs iesaistīt visus skolēnus kopīgā dziedājumā.” Domāju, ka viņi savu ideju “mūzika ikvienam” pierādīja veiksmīgi un arī sasniedza mērķi iesaistīt zāli dziedāšanā. Kad dziesma bija nodziedāta, zālē skanēja visskaļākie applausi, kādi veltīti visa vakara garumā, dziesmu lika atkārtot, ko viņi arī darīja, un tad vēlreiz skaļi applausi un sajūsmas pilni izsaucieni. Tad sākās balsošana par skatītāju simpātiju. Uz iepriekš izdalītām lapiņām ar vēl nesenāk iedotām pildspalvām vajadzēja uzrakstīt tā priekšnesuma numuru, kurš patika vislabāk. Kamēr žūrija apkopoja balsis, pavisam negaidīti tika novākti krēsli un mūzika pagriezta skaļāk. Es, starp citu, no zāles pazudu līdz ar pirmajiem krēsliem. Mūziku tomēr dzirdēju arī gaitenī, kamēr gatavojos angļu valodas kontroldarbam. Visas dziesmas bez izņēmuma bija latviešu, par ko man liels prieks, jo pasākumā, kas norisinās novembra patriotiskākās nedēļas noskaņās, tas ir svarīgi - pieminēt un priecāties par Latviju un Latvijas dziesmām. Uz rezultātu paziņošanu biju ātri atpakaļ. Mani diezgan pārsteidza skatītāju balsojums, jo es prognozēju, ka visvairāk balsu saņems kāda no dejotāju grupām vai arī 8.c klase. Taču tad atcerējos skaļos applausus un zāles prieku, kas pacēlās augstos toņos, pēdējā priekšnesuma laikā, un nu viss šķita loģiski. Protams, ka skatītāju simpātija ir 12. c klases puišu trio! Talantu šovu “Iekrāsosim Latviju!” kopumā uzskatu par izdevušos. Visi piecpadsmit šova dalībnieki katrs sevi parādīja no labākās puses, ja radās grūtības, tad tās tika ātri pārvarētas, pasākums raiti ritēja uz priekšu, un radoši, pārsteidzoši elementi tā gaitā parādījās ik pēc brīža. Skatītāji bija saprotoši un atbalstoši un ar applausiem uzmundrināja visus dalībniekus, jo galu galā - ikviens, kuram ir tik liela centība, lai sagatavotu priekšnesumu, un drosme, lai uzstātos, ir uzvarētājs! Anete Supe Kāpēc lasīt grāmatas? Šāds jautājums iespējams ir ļoti daudzu cilvēku galvā un viņi parasti necenšas atrast atbildi. „Vienkārši uzlabo domāšanu un iztēli vai tamlīdzīgi”, viņi teiktu. Vispār jau tā ir patiesība, bet varbūt vajadzētu nedaudz padomāt – kāpēc tā ir? Pirmais protams ir tas, ka grāmatās ir daudz nezināmu un jaunu vārdu, kurus parasti var tikai uzzināt lasot un kuri palielina vārdu krājumu. Bet kāpēc tad vārdu krājums vispār ir svarīgs? Ko tas man dod? Sāksim ar to, ka palielināts vārdu krājums palīdz rakstīšanā, jo to pareiza iekļaušana rakstītā tekstā, piemēram, stāstā, to padara spilgtāku, izteiksmīgāku un interesantāku. Vārdu krājums arī palīdz ar iztēli, jo, zinot mazāk vārdus un idejas, iztēles spējas ir ierobežotas, un pat ja tā nav, mazs vārdu krājums vēl joprojām varētu ierobežot spēju uzlikt šīs iztēles idejas un domas uz papīra. Nākamais ir tas, ka grāmatas pašas par sevi palīdz ar iztēli, jo lasot uzzina par daudz ko jaunu, kas atļauj pielietot jaunās idejas, notikumus un domas savā iztēlē, veidojot pats savus jaunus stāstus un tos spilgtāk iztēlojoties. Vēl viena lieta- vairāk saistīta ar enciklopēdiskā, filozofiskā, vēsturiskām vai līdzīgas tēmas grāmatām- ir domāšana. Lasot šāda veida grāmatas, ir iespēja iepazīt ar daudzas jaunas dzīves idejas, kā arī iegūst spējas labāk šīs lietas izvērtēt un pašam izpētīt. Filozofija,, piemēram, ļauj saprast cilvēka dziļākās domas un izprast, pārdomāt dzīves jautājumus. Vēsture ļauj labāk izprast notikumus un to ietekmi uz nākotnes notikumiem, kādi bija cilvēku uzskati pagātnē (kas ir arī saistīts ar filozofiju), un kā cilvēce mainījās. Šāda informācija, kā jau minēts, uzlabo domāšanu un kritiskās vērtēšanas spējas, atļaujot izveidot savus uzskatus un pasaules uzskatus neatkarīgus no citiem. Protams- es arī lasu grāmatas, jo citādāk es šo visu nevarētu teikt (vispār jau varētu, bet tas nebūtu godīgi nevienam, pat ne man). Tāpēc varbūt varētu pieminēt kādas grāmatas es lasu un dažas nosaukt un ieteikt. Sāksim (vai tuvosimies beigām) ar to, ka es pārsvarā lasu fantastikas, fantāzijas vai vēsturiskas grāmatas, jo man šīs tēmas interesē visvairāk. Lielākā daļa šo grāmatu parasti arī ir tulkotas no angļu, franču vai citām valodām uz latviešu valodu, jo, lai gan es protu angļu valodu, man labāk patīk lasīt savā pirmajā valodā, ko es zinu vislabāk. Tagad ātri pieminēšu dažas no pēdējām grāmatām, ko es esmu lasījis. „Vēja vārds” un „Vieda vīra bailes”, divas grāmatas grāmatu sērija par fantāzijas pasauli un vienu specifisku tās iedzīvotāju, autors Patriks Rotfuss. Tad vēl ir Erīnas Hanteres jaunākā latviski pārtulkotā „Klanu suņu” grāmata, kuras
- 5. 5 nosaukums pats sevi tīri labi izskaidro. Tad vēl- „Galaktis ceļvedis stopētājiem”, kura ir fantastikas grāmata par piedzīvojumiem kosmosā un citiem notikumiem. Paldies par lasīšanu! Emīls Ābele 8.c Pirms vairākām nedēļām regulāri @vvg_skola instagram kontā kāda skolniece aicināja citus spēlēt šahu pusdienu starpbrīžos. 11.b klases skolniecei Alīsijai šahs vienmēr ir licies fascinējošs, bet iemācīties šahu viņu pamudināja seriāls “Queens gambit”. Pati šahu iemācījusies nesen, to viņai iemācīja klasesbiedrene un arī internets. Tālāk zināšanas Alīsija jau paspējusi nodot 5 skolēniem. Kā tad vispār radās ideja paņemt šahu uz skolu? Sāka apnikt katru starpbrīdi sērfot internetā, turklāt skola ir lieliska iespēja, kur nostiprināt savas prasmes. Alīsija stāsta, ka neviens beigās nebija atsaucies uz instagram publicētajiem piedāvājumiem. Pārsvarā pretinieki bija draugi, garāmgājēji un pavisam sveši skolēni. Alīsija vēl joprojām ar entuziasmu spēlē šahu, un labprāt uzspēlētu ar Direktoru. Direktors būtu gan izaicinājums, gan lieliska jauna pieredze. Lasot Alīsijas stāstīto, liekas, ka viņa ir profesionāle, bet pati sevi vērtē ar četrinieku (10 baļļu sistēmā). Šahs Alīsijai ir līdzeklis, lai attīstītu domāšanu un palīdz samazināt pavadīto laiku telefonā. Starp citu tieši šahs palīdzējis viņai iepazīt jaunus cilvēkus- skolas biedrus. Šahs ir ļoti noderīgs cilvēkiem, tas palīdz attīstīt domāšanu, koncentrēšanos u.c. Kā saka Alīsija “Jātrenē sevi redzēt 7 soļus uz priekšu”. Šahs nemaz nav parasta spēle, to pielieto arī īstā dzīvē, jo spēle cēlusies no kara stratēģijām. Uzspēlē šahu arī tu! Ar Alīsiju sarunājās Gerda Broka JAUNRADE 12. A UN 12. B Ikdiena. Tā ir dzīve! Katra dzīvesdiena ir kā jauns sākums vai arī dzīvesmirkļa turpinājums. Dzīve ir kā sirdspuksti. Vienā brīdī tie ir dzīves augsti, bet citā dzīveszemi. Normāli tie ir dzīvesbalansā. Dzīvesbalanss- tas ir brīdis, moments, kā vajag dzīvot. Dzīvot ar dzīveskrūti, lai vecumdienās var lepoties ar to, nevis nožēlot. Dzīvesnožēlas nav vajadzīgas, vajag dzīvesmirkļus un dzīvesbaudas! Agate Dzīve ir deja, dažreiz ātra, dažreiz lēna. Tā sākas, tā beidzas. Bet dzejai ir ritms, tāpat kā dziesmai un tāpat kā dejai. Ja vēlies ko ātru, izvēlies ātrdeju vai ātrdziesmu, vai ātrdzeju, bet, ja dod priekšroku, kam lēnam un mierīgam, iespējams, jums būs piemērotāka mierdeja, mierdzeja, mierdziesma. Kas tev ir pie sirds? Tautas deja, rokdziesma, popdziesma, repdziesma vai ašā, vārdu spēles ātrmēldzeja? Ainārs Viss nekad neiet, kā vajadzētu. Nekad nekas neiet roku rokā. Jo katram savas rokas. Viens ir zaļrocis, kam dārzā rušināties tīk. Tikmēr kāds cits melnrocis, visu seju sodrējiem nosmērējies, motoru mašīnai mainot. Tikmēr cits saldrokām konditorejā kūku cep. Maigrocis sēž parkā un bauda saldroča darinātās kūkas. Un darbu savā mūžā darījis nav. Viņa tēvs, čaklrocis, raujas divos darbos un pelna naudu, un viņam darbs darba galā. Citam darbroku nav, un nesanāk, sāp galva, skatoties un mēģinot saprast viņa domu gājienu. Katram savas rokas. Viss nekad neiet, kā vajadzētu. Vilis Okazionālismi tekstā! Kā vārdu spēles vai kā problēmas sabiedrībā?
- 6. 6 Pa ceļam uz nākotni var sastapt daudzus ceļagājējus, ceļadraugus, ceļaskrējējus vai ceļanedraugus. Tomēr arī šodien, tāpat kā vakar un arī rīt, tas pats ceļš turpināsies. Un varbūt arī sastapšu jaunas ceļapārdomas vai ceļamājas. Tās visas man dedzīgi sekos pa manu dzīvesceļu. Varbūt reizēm noderēs arī ceļasargi, ja interesantākas takas nāksies šķērsot. Katram pašam sava ceļasoma jānes. Un tomēr ceļagals vēl joprojām nav redzams, tāpēc turpināšu meklēt savu ceļalaimi. Līva Mutturīgi cilvēki, mutlaidīgi cilvēki, polāri pretēji. Mutsietīgie nefiltrē ko saka, muttantiskie mutē vārdus. Mutzīmīgie ir tie lielīgie, dažādi mutvārdīgi cilvēki. Mutejošajiem vienmēr skaļu ideju daudz, mutpelēkie labāk klusās domas nesaka, muttumšajiem ļaunas valodas daudz. Mutsarkanīgajie ar asinīm acīs skatās uz karu, bet mutzaļie mūždien laipni un komplimentu sniedzoši. Daudz šo mutvārdu slēpjas pasaulē. Kristaps Vietstāvis ir kas tāds, kas stāv uz vietas un nekustas. Bet dažreiz vietsāvis var būt kāds cilvēks, kurš neprogresē un necenšas attīstīties. Skolēni var būt vietstāvji, ja viņi nemācās vai neko nedara, proti, nedodas uz priekšu savā attīstībā. Skolotājs var būt vietstāvis, stāvot klases priekšā un runājot. Skolu klasēs ir daudz vietstāvji – skolēni sēžot, grāmatas stāvot uz galda, skolotāji sēžot vai stāvot. Reti kurš sevi var nesaukt par vietstāvi, jo viss, kas pastāv kādā momenta, stāv – auto stāvlaukumos, zīmuļi, atrodoties penāļos, virtuves piederumi, kad tos neizmanto. Būt vietstāvim ir naturāli, bet ir nepieciešams dažreiz smadzenes atslēgt to vietstāvēšanas un izkustēties. Kristaps Laukos, mežos, tīrumu malās. Vasaras vidū, kas noklājas mikla pāri zemei kā mākonis no debesīm nokritis. Ceļa malās, velēnu galos mirdz sīki, smalki, lukturīši – saulesvaboles. Mirdztārpiņi. Kaut kur zāles stiebros savu čirkstošo akordeonu spēlē zaļos svārkos tērpts muzikants. Kā neredzēta iztraucēts, lēcējdziedātājs apklust un nozūd. Pār pļavu pārslīd ēna – vienīgā zīme par lielo naktsputnu, kas to šķērso, tās platie spārni nerada pat ne mazāko skaņu. Tikpat negaidīti kā parādījusies, dūnspārne nozūd koku galotnēs. Dobja dūkšana liecina par daudz skaļāku lidotāju. Savu resno ķermeni meklējot, ziedus to pārvieto plati, zvīņoti spārni. Kopā ar tūkstošiem citu dzīvo radību krēsldūcējs iekļaujas nakts skaņās un vietās. Madara Pasaule - mīļpasaule. Tā vieta tāda, kur dzīvojam. Tā jāmīl mums, jo citas tādas nav. Tā mūsu mīļvieta, uz kuras arī atrodas mūsu mīļmājas un mīļcilvēki. Uz šīs pašas mīļpasaules mums, cilvēkiem, jāsadzīvo arī ar nemīļcilvēkiem un nemīļvietām - tās saukt varētu par nīstcilvēkiem un nīstvietām. Bet tomēr visiem mīļcilvēkiem un arī nīstcilvēkiem ir jāsadzīvo, jo tā mīļpasaule, uz kuras visi mītam, mums tomēr tikai viena. Alīna Datorsalikumu veidoja Annija Tauriņa Nekur nav tik labi kā mājās… Valmieras Valsts ģimnāzijā!