1
Kā un kad notika
Tava un disciplīnas
skriešana
satikšanās?
Es sāku nodarboties
ar vieglatlētiku 10 gadu
vecumā, jo bija veselības
problēmas. Kā jau visi bērni tajā vecumā, es
darīju visu: gan skrēju barjeras, sprintus, lecu
tālumu, pat augstumu, pamēģināju lodes
grūšanu, respektīvi, pilnveidoju savu fizisko
sagatavotību. Vēlāk, aptuveni 12 gados, ar
treneriem sapratām, ka man padodas vairāk
garās distances. No tā brīža cītīgi trenējos, lai
uzlabotu un pilnveidotu savu izturību.
Cik ilgi jau nodarbojies ar skriešanu?
Ar skriešanu nodarbojos aptuveni 6 gadus.
Kāds ir Tavs dienas režīms?
Skolas laikā es ceļos īsi pirms 6:00, lai varētu
izskriet rīta krosu, kas ir 5 km garš. Tad duša,
brokastis un 8:00 sākas stundas, 12:00 ir skolas
pusdienas. Stundas man katru dienu beidzas
dažādos laikus, bet vidēji mājās esmu ap
15:00. Laika posmā no 15:00 – 17:00 es
atpūšos, paēdu kādu uzkodu, ja ir spēks, kaut
ko pamācos, tad dodos uz treniņu, kas man
sākas 17:30 un beidzas ap 20:00. Mājās esmu
ap 20:30. Paēdu vakariņas, izmācos un ap
22:00 (cenšos 😉) iet gulēt.
Kas Tev visvairāk patīk šajā sporta veidā?
Mani aizrauj tas, ko es daru. Skrienot daudzus
kilometrus, grūtus intervālus, tā padarītā darba
sajūta atsver visu. Lai vai cik grūti ir bijis, es
vienmēr esmu lepna par paveikto.
Kādi ir Tavi tuvāki un tālāki mērķi saistībā ar
sportu?
Censties uzlabot savus personīgos rekordus
dažādās distancēs.
Kādus padomus Tu dotu cilvēkam, kurš tikko
sācis nodarboties ar skriešanu?
Galvenais nevajag neko sasteigt. Ir jāieklausās
savā ķermenī. Strādā cītīgi, bet izbaudi to, ko
dari! Galvenais ir nepazaudēt prieku par
padarīto darbu!
SKOLĒNU SARUNA:

2
Man pieder 10 Latvijas rekordi
dažādās vecuma grupās:
1. U18 grupā 10000 m 35:06
2. U20 grupā telpās 1000m 2:46.58
3. U20 grupā telpās 1500 m 4:17. 01
4. U20 grupā telpās 2000 m 5:55.29
5. U20 grupā telpās 3000 m 8:56.88
6. U20 un U23 grupā 10000m 31: 55.79
7. U20 un U23 grupā 5 km šosejā 15:44
8. U20 un U23 grupā 10 km šosejā 0.33.16
Tā par sevi smaidīdama stāsta Agate Caune
– mūsu skolas 12. a skolniece
Būt sportistam, tas prasa lielu enerģiju, un vēl
skola… Kā Tev izdodas nenogurt un
nepadoties?
Dažreiz es pati nesaprotu, kā man sanāk to visu
apvienot, bet laika plānošana man ir palīdzējusi
apvienot skolu un treniņus. Es zinu, cik svarīga
ir izglītība. Sportistam ir jādomā arī par plānu
B. Neviens nezina, cik ilgi sportists varēs
sportot, to var ietekmēt daudzi un dažādi
faktori, tādēļ, kad beidzas karjera, ir jāmāk
izdzīvot, respektīvi, ir jābūt iegūtai izglītībai,
lai varētu turpināt mācīties un strādāt.
Kurš no skrējieniem Tev ir vislabāk palicis
atmiņā? Kāpēc?
Man atmiņā ir palikuši divi skrējieni. Pirmkārt,
Eiropas čempionāts U20 Tallinā, kur ieguvu
otro vietu 5000m. Tās bija manas pirmās
starptautiskās sacensības. No tām es ieguvu
pašu labāko pieredzi, izskrēju labu rezultātu,
pārsteidzu pati sevi un savu treneri. Otrkārt,
Pasaules čempionāts U20 Kalī, Kolumbijā, kur
es paliku 4.vietā 5000m. Tas bija ļoti labs
skrējiens izcilā konkurencē Augstkalnē.
Augstkalnē ir daudz grūtāk elpot, jo gaiss ir
retinātāks. Man ir liels prieks, ka es varēju
cīnīties plecu pie pleca ar labākajām Āfrikas
valstu skrējējām.
Ar kādiem izaicinājumiem saskaries,
nodarbojoties ar skriešanu?
Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, ne vienmēr tas
ceļš ir viegls. Bieži vien ceļš ir pilns ar
dažādiem izaicinājumiem. Šobrīd, kad Latvijā
ir ziema, ir grūti trenēties ārā, tādēļ treniņi ir
jāaizvada iekštelpās (manēžā) vai arī uz
skrejceliņa. Man un manam treneriem ir
jāplāno, kur notiks treniņi, tādēļ ziemā es
braucu prom uz siltajām zemēm, lai varētu
aizvadīt ārā kvalitatīvus treniņus.
Tātad vēlreiz- Tavs līdz šim lielākais
sasniegums sportā?
Pasaules čempionātā U20 4.vieta 5000m Kalī,
Kolumbijā.
Sportisti mēdz koncentrēties tikai uz sportu un
nenopūlas ar mācībām skolā. Kāpēc Tu izvēlies
arī labi mācīties? Vai tas nākas viegli?
Manuprāt, dzīvē nekas nav viegli. Ir jāmāk
plānot laiks, izvirzīt prioritātes. Izglītība man
vienmēr ir bijusi un ir svarīga. Sportists nevar
zināt, cik ilga būs viņa karjera, tādēļ ir jābūt
plānam B.

3
Skriešana Tavā dzīvē - hobijs vai nākotnes
karjera?
Skriešana sākās kā hobijs,
bet šobrīd es ceru, ka
nākotnes profesija.
Skriešana augstākajā līmenī
man paver daudz un
dažādas iespējas. Vēlos tās
izmantot un iegūt pēc
iespējas labāko pieredzi.
Kāds ir Tavs novēlējums VVĢ skolēniem?
Ticiet sev tad, kad neviens Jums netic. Ticība
sev un saviem spēkiem ir pats svarīgākais, lai
sasniegtu izvirzītos mērķus. Esiet pacietīgi,
nepadodieties pie pirmajām grūtībām, cīnīties
līdz galam, lai vai ko tas prasītu!
Ar Agati sarunājās Anete Supe
Vai Tu zini, ko darīsi Lielajā talkā?
Te ir iespēja!
Es gribētu, lai kaut vai tie skolēni, kas mācās
tuvākajā skolā vai arī kas dzīvo Jāņparka
tuvumā, piesekotu mūsu mājas lapai un
atnāktu uz kādu no tikšanās reizēm.
Tā saka
Jāņparka aktīviste Anna Broka, kas saņēmusi balvu
“Gada valmierietis” par iesaistīšanos parka
attīstībā.
Kā viss sākās un kāpēc izlēmi iesaistīties?
Viss sākās pavisam nejauši, Valmieras novada
fonds organizēja pasākumu “Jāņparka apkaimes
domrade”. Es aiz ziņkāres izlēmu aiziet un
apskatīties, kas tie par Jāņparka iedzīvotājiem, jo
nu bija jau pieci gadi nodzīvoti šajā rajonā un es vēl
īsti nezināju apkaimes kaimiņus. Kā arī mani
interesēja, par ko tur spriedīs, kas tad tajā apkaimē
tāds jāattīsta. Es ienācu zālē un jau pēc pirmajiem
mirkļiem sapratu- atpakaļceļa vairs nebūs. Ir jābūt
klāt!
Kas bija pirmie pasākumi, pirmie attīstības
posmi?
Pirmais- vienojāmies, ka gribam parku estētisku
un sakoptu. Tie tomēr ir trīs hektāri, protams, ka
mēs nevaram ikdienā tā kopt, kā tas tagad notiek ar
domes atbalstu, bet tas pirmais brīdis, kad mēs
paņēmām un parādījām domei, ka Jāņparks mums
ir svarīgs un mēs vēlamies, lai tas tiktu saglabāts un
kopts. Tas bija tāds pirmais mērķis, vēlāk jau mēs
savās satikšanās reizēs runājām par nākamajām
lietām– Jānparka vēsturi. Tad mums sanāca ļoti
veiksmīgā sadarbībā ar Valmieras integrēto
bibliotēku, iepazinām Agitu Lapsu. Agita ir
ārkārtīgi entuziastiska vēstures glabātāja un viņai
patīk šī vieta. Viņa pati bērnībā ir nākusi no šīs
pilsētas daļas, un viņa piedāvāja savākt materiālus
par apkaimes iedzīvotājiem. Kā arī vēsturnieks
mums palīdzēja izzināt Jāņparka vēsturi, protams,
arī Valmieras muzejs nāca palīgā. Paralēli
risinājām arī tehniskus jautājumus, piemēram,
apgaismojums, kas bija ārkārtīgi svarīgi, un mums
paveicās, dome uzstādīja apgaismojumu Jāņparkā.
Kādas ir lielākās grūtības, ar kurām sastopaties?
Lielākās grūtības, protams, bija kovida laikā, kad
nevarēja tikties klātienē. Kā arī tādas tikšanās ārā
zem klajām debesīm nevar notikt, it īpaši ziemas
laikā, bet jāsaka- mums līdz šim nav piedzīvota
tāda reize, kad neviens neierastos. Otrs, ko es
gribētu uzsvērt- mēs esam vecāka paaudze, bet
mums ir ārkārtīgi grūti piesaistīt jauniešus, lai viņi
būtu ieinteresēti parka attīstībā. Mēs varam tīri
fiziski izdarīt, bet mums pietrūkst jauniešu
domāšanas, idejas. Es gribētu, lai kaut vai tie
skolēni, kas mācās tuvākajā skolā vai dzīvo šajā
apkārtnē, ne tikai aizietu apēst savu Hesburgeru un
izmestu papīrus Jāņparkā, bet piesekotu mūsu
mājaslapai un atnāktu arī uz kādām tikšanās
reizēm. Es gribētu, lai būtu kāda jauniešu grupa,
kas, tāpat kā mēs, gribētu kaut ko izdarīt šim
parkam.
Foto darbnīcas 25.02.2023.
Saprotu, ka tas, ko redzam tagad, nav viss. Kādi ir
nākotnes plāni?

4
Nākotnes plānus- daudzus- varēs realizēt atvēlētā
vieta jauniešu mājā. Tas mums ir patiešām labs,
jauns starts tikšanās reizēm jau zem jumta. Mums
ir daži projektiņi, kurus jau esam aizsākuši. Tagad
plānojam foto darbnīcas, un mums jau bija
porcelāna apgleznošana. Mēs runājām par spēļu
vakara tradīciju, bet vēl neesam paspējuši sākt šādu
tradīciju. Plāni ir, mums ir vides plāns, zinām, kādu
bērnu laukumiņu gribam, zinām, ko mēs tur
gribam, bet nu jācenšas to īstenot.
Lai izdodas!
Gribi piedalīties – ieej vietnē facebook
Jāņparks un iesaisties nākamajās
aktivitātēs.
Ar Jāņparka acīm ausīm un dvēseli sarunājās
Gerda Broka.
Ceļā uz Žetonvakaru!
Es spēlēju… klasē. Piecēlos, aizgāju priekšā un
runāju. Mums dalīja lomas…
..Dabūju lomu!! Tagad es mācos, eju uz
mēģinājumiem. SALIEDĒJOS! Runāju ar
cilvēkiem, ar kuriem pirms tam biju tikai ar acu
skatienu apmainījusies. Runājusi tikai nedaudz. Es
spēlēju. Ir loma, ko es spēlēju. Stundām ilgi esmu
mācījusies, strādājusi pie tā, lai sanāktu labi. Tā ir
iešana uz svētkiem.
Nameda
2023. gada 31. martā katram no mums- 12. tajiem-
ARĪ MAN- Valmieras Valsts ģimnāzijas
abiturientiem izsniegs zīmīgu piederības un
apliecinājuma rotu- žetongredzenu. Ceļš uz
Žetonvakaru sākumā likās garš, bet tagad…sākumā
plānojām, domājām, mērījām gredzenus. Bijām
skaistāko vakartērpu meklējumos, kosmetologu un
frizieru pieteikšanā. Kurpju pirkšanā un
iestaigāšanā…
Mēģinājumi – jautri un interesanti kopā ar režisorīti
IIzi Pukinsku. Mācāmies, smejamies,
satuvināmies. Gari vai īsi mēģinājumi, bet paliek
arvien labāk. Arvien mīļāk.
Ejot uz 31. martu, mēs šķērsojam viens otra ceļu,
pēc pasākumā ceļi un taciņas dosies tālāk,
veidosies paralēles, ikdienas un eksāmenu pie
pildītas. Vai tās kaut kad krustosies, satiksies,
pieies klāt viena otrai? Varbūt izlaidumā – pirms
dodamies ceļā – katrs savā. Varbūt salidojumā?-
bet jau citā kvalitātē un sajūtās.
Lai sirdssilts žetonvakars mums visiem kopā un
katram atsevišķi.
Veronika
Žetonvakaru gaidu kā jaunu piedzīvojumu- pirmo
reizi spēlēšu teātri. Ir satraukums, bet pieredze, ko
nevarēs dzēst laiks un steiga.
Ance
Kleita, kurpes, frizūra, manikīrs- tas satrauc
meiteni, kura gaida īpašus svētkus- gan
vienreizīgus, gan vienreizējus. Viesu saraksti,
dziesmas, dejas- TEĀTRIS. Un, ja arī kaut kas
noies pa burbuli- vecāki un draugi sapratīs. Prieks,
ka skolotāji atbalsta, māca savienot gatavošanos
svētkiem ar ikdienas darbiem.
Renāte
Šķiet, laiks skrien pārāk ātri, vēl divas nedēļas, un
Žetona balle klāt. Bet sajūtas jaukas- vienotība,
prieks, uztraukums.
Krista
Mana sirdslieta…
KULINĀRIJA
Jau gandrīz trīs gadus mans hobijs ir jāšanas sports.
Vasarā kopā ar savu zirgu esam startējuši
sacensībās Latvijā, kā arī Lietuvā un Igaunijā.
Skolas laikā tam, diemžēl, nesanāk tik daudz laika,
bet, esot mājās, esmu pievērsusies kulinārijai.
Manās mājās reti ir
brīži, kad nav kāds
gardums, ko likt uz
kārā zoba. Mājinieki
bieži tiek iepriecināti
gan ar jaunām recepšu
idejām, gan ar
“klasikām”
mūsmājās. Šo hobiju
es vēlētos attīstīt, jo,
godīgi sakot, nevienu
recepti vai sastāvdaļu
attiecības
nepierakstu. Varētu
pat teikt, ka katru reizi
gatavoju pēc sajūtām.
Neatkarīgi no tā, vai tie ir cepumi, kūkas vai sāļās
uzkodas, visas sastāvdaļas lieku “uz aci”. Arī
receptes parasti nekur nemeklēju, jo nav
nepieciešamības. Apmēram zinu ko un kā taisīt,

5
bet, ja arī nezinu, tad visbiežāk vienkārši izdomāju
- eksperimentēju.
Gatavošana manā ikdienā ienāca pilnīgi nejauši,
tomēr ne vienā mirklī. Pat nepiedomājot, arvien
biežāk sāku gatavot un palīdzēt mammai virtuvē.
Es teiktu, ka šobrīd no visiem ģimenes locekļiem,
visvairāk laiku virtuvē pavadu es. Ikdienā gatavoju
arī vienkāršus ēdienus vakariņām vai brokastīm,
bet visvairāk man patīk gatavot tieši kūkas un
dažāda veida saldos ēdienus (“tiramisu”, šokolādes
saldo desu, “skudrupūzni”, drumstalu cepumus
u.t.t.). Šobrīd ir jau pierasts, ka uz svētkiem es
esmu tā, kas atbild par kūku uz svētku galda. Bieži
vien tā ir siera kūka, medus kūka, “pavlova” vai
sarkanā velveta kūka, bet tas ir atkarīgs no
svētkiem un ģimenes locekļu vēlmēm. :)
Nav nevienas konkrētas personas, no kuras es
iedvesmojos kūku gatavošanai, bet ikdienā sekoju
līdzi dažiem, gan Latvijas, gan ārzemju,
konditoriem, kuri sociālajos tīklos dalās ar darba
procesu un paveikto. Ir interesanti redzēt, kā viņi
attīsta savu biznesu un dalās ar savu ikdienu kā
konditori.
Lai gan man vēl nav ne jausmas par savu nākotnes
nodarbošanos, zinu, ka gatavošana nekur
nepazudīs, jo jāēd jau tāpat ir katru dienu, tomēr
ļoti ceru arī attīstīt savas prasmes tieši konditorejā
un, iespējams, ar to saistīt savu ikdienas
nodarbošanos nākotnē.
Marta Kitija Salnāja
Recenzija par filmu “M3gana”
Pagājušajās brīvdienās, paklausot drauga
ieteikumu, noskatījos filmu "M3gana”. Šī ir 2022.
gada amerikāņu zinātniskās fantastikas šausmu
filma, kuras režisors ir Džerards Džonstons. Filma
ir par inteliģentu lelli, kura attīsta pašapziņu un
kļūst naidīga pret
ikvienu, kas nonāk
starp viņu un viņas
pavadoni.
Par šo filmu esmu
divejādās domās -
filma gan patika, gan nepatika.
Patika filmas saturs, attēlotās ainas, brīžiem pat
mazliet sabijos, bet tas jau piederas pie šausmu
filmas. Patika, kā tika attēlota lelle, kura ir
piesaistīta vienam cilvēkam (viņas pavadonei),
kura spēj viņu kontrolēt. Filma lieliski attēloja, ka
pieķeroties cilvēkam, šajā gadījumā lellei, var
notikt daudz kas, ko nemaz neapzinies. Piemēram,
filmas gadījumā tika nogalināts suns, kurš uzbruka
lelles pavadonei, un pēc laika arī nogalināta suņa
īpašniece, jo apvainoja lelles pavadones ģimeni
suņa “pazušanā". Vēlāk cieta arī puisis, kurš smējās
par lelles pavadoni un pēc tam apsmēja lelli un
neticēja, ka viņa ir inteliģenta, spēj runāt, kā arī pati
brīvi pārvietoties. Beigās lelles pavadone saprata,
ka lelle nav nemaz tik “balta un pūkaina” kā šķiet,
kā rezultātā viņai nācās nogalināt lelli, lai izglābtu
savu tanti.
Man personīgi nepatika tas, ka tika nogalināts suns,
kaimiņiene un puisītis, jo esmu pret dzīvnieku un
cilvēku vardarbību. Redzot tieši šos fragmentus
man pat palika mazliet neomulīgi.
Ja filma būtu jāvērtē pēc atzīmēm, tad es šai filmai
piešķirtu 7 balles no 10. Nebija viena no labākajām
filmām un nebija arī viena no sliktākajām filmām,
tieši šausmu filmu žanrā.
Anete Rudzīte
Annija Tauriņa
Datorsalikumu veidoja Annija Tauriņa