Pāles bibliotēkas prezentācija

1. Visai dīvains atgadījums Pāles bibliotēkā
Autors: Aija Baune

2. - Pag’, par ko viņas tur runā? Dzejas dienas…bibliotēkā?! Kas tā par vietu –
bibliotēka? Līdz šim vislabākā vieta uz pasaules bija muzejs...khm… Vai varētu
būt vēl kāda laba vieta? – Filips prātoja. Viņš turpināja noklausīties sarunu un
galvā radās ideja, ja nu varētu tur – bibliotēkā – nokļūt?!? Domāts, darīts!!! Bet
atkal radās problēmā – kurā virzienā doties un cik tālu? Bet ilgi nebija galva
jālauza. Uz bibliotēku taisījās vest eksponātus izstādei par lauku sētām. Filips
izraudzījās, viņaprāt visdrošāko paslēptuvi – no lūkiem pītus zābakus un
ceļojums varēja sākties.

3. Vai cik Filipam grūti bija!!! Viņam bija jāripo, jālēkā, jāsēž tumsā. Tā vien
likās, ka Filips neizturēs. Bet ziņkārība ņēma virsroku. Mazais muzeja
iemītnieks tik ļoti vēlējās nokļūt tai vietā ko sauc par bibliotēku!!!
- Fū-ū-ū-ū! Laikam beidzot esmu galā! – pie sevis nodomāja Filips, kad
jau kādu laiku balsis bija noklusušas un nebija vairs jākratās. Un arī tāds kā
siltāks bija kļuvis. Filipa ieklausījās vēlreiz, bet, kad nekādu trokšņu nedzirdēja
nolēma izlīst no savas paslēptuves. Bija taču jāiepazīstas ar apkārtni.
Nu Filips bija nonācis pavisam citā pasaulē. Te, līdzīgi kā muzejā, bija
daudz plauktu un skapīšu, kuros glabājās lielākas un mazākas, plānākas un
biezākas grāmatas un žurnāli. Nāca gan pieaugušie, gan bērni nesa tās atpakaļ
un, paņēmuši citas, devās ar tām mājās.
Filipam šāda nodarbe likās pagalam smieklīga un garlaicīga. Staigājot pa
bibliotēku, viņš sastapa divus bērnus, kuri sēdēja un runāja kaut ko par
lasīšanu un grāmatām. Hmmm..atkal kaut kas jauns!

4. No abu sarunas Filips saprata, kāpēc cilvēki maina
grāmatas un žurnālus. Ļaudis tās lasa un uzzina daudz interesanta. Viņš
saprata vienu – jāiemācās lasīt, jo arī Filipam gribas uzzināt ko jaunu.
Tikai kā?!.
Pagaidījis, kad visi apmeklētāji no bibliotēkas dodas prom, Filips sāka staigāt
pa plauktiem un izvēlēties grāmatu, ar kuru varētu sākt mācīties lasīt. Bet tas
nemaz nebija tik viegli. Grāmatu bija tik daudz! Kura būs tā īstā? Un Filipam
nāca nojausma, ka viņš nemaz nepazīst burtus!!!!! Viņš tikai redzēja to, ka tie
savākušies pa bariņiem veido rindas kā zaldātiņi.
Kāpēc tas tā, arī to Filips nesaprata. Bet viņš neatlaidās! Centās izjaukt taisnās
burtu rindas, domādams, ka tas ko līdzēs. Bet viss velti! Bija jau kļuvis ļoti tumšs
un Filips bija gana noguris.
- Laikam jādodas pie miera! – nodomāja Filips. Domāts, darīts. Sagatavojis sev
jauku guļvietu pie kamīna, Filips saldi iemiga.

5. Sapnī viņš redzēja sevi. Un, lai cik tas dīvaini nebija, Filips lasīja. Viņš zināja, ka
grāmatas slēpj sevī daudz gudrību. Nogurušajam ceļotājam pat bija medaļa kā
labākajam lasītājam pasaulē. Viņš bija tik lepns par sevi…Bet pag’, kas tad tas?!
Nakts bija pagājusi un sanākuši jau lasītāji. Filips uzmeta acis logam. Ārā spoži
spīdēja saule. Viņš saprata, ka ir tik cieši gulējis, ka nemaz nav pamanījis dienas
sākumu.
Bet bibliotēkā troksnis pieņēmās spēkā. Filips ieklausījās uzmanīgāk. Izrādās, ka
šodien ir tās dzejas dienas. Viņš gan īsti nesaprata ko tas nozīmē, bet viņam jau bija
interesanti. Jo izrādās, ka daudzi no atnākušajiem nemāk lasīt.
- Es nesaprotu, kas te rakstīts!- teica kāda lasītāja.
- Man ar’ te galīgi neskaidri uzrakstīts .. – bilda
kāda
cita.
Visi bija tādi kā apjukuši un it kā nezināja kā
rīkoties.

7. Dažiem gāja pat tik grūti, ka bija jāņem palīgā ierīce, ko sauc par datoru. Bet
arī tad nebija līdzēts.

8. Citi lasīja pa divi un trīs, neizpratnē raucot seju.

9. Ieklausījies apkārtējo runāšanā, Filips saprata, ka te nav vaina tajā, ka kāds
nemāk lasīt, bet tā jāmeklē kur citur. Izrādās - kāds nopēdojis grāmatu
lapaspuses tā, ka īsti nevar izlasīt. Laikam jau vainīgais būs bijis viņš – Filips.
Iepriekšējā dienā, kad iepazinās ar bibliotēku, viņš izstaigāja ne jau tikai
grāmatu plauktus un skapīšus, bet arī krāsni un kamīnu. Tak’ dūmvadā arī
drusku paslidinājās. Nuja, un tās melnās svītras, komati un punkti jau ar’ no
viņa. Tāpēc jau tie dzejoļi tik jocīgi iznāca.
Filipam sametās kauns.
- Ē, esmu šeit! Tas biju es, kas sabradāja grāmatas! – Filips bija tik drosmīgs, ka
apņēmās tūlīt atzīties. Bet viņš bija tik sīks, ka neviens ne viņu dzirdēja, ne
redzēja. Tā viņš sauca vairākas reizes, līdz iepriekšējas dienas apmeklētāji –
meitene un zēns, no kuriem Filips dzirdēja par lasīšanu, ko sadzirdēja. Tādu kā
pīkstienu, kā palīgā saucienu, ka sāka meklēt .

10. Filips pats devās viņiem rokās un
izstāstīja izstāstīja kā šeit nokļuvis, ko dzirdējis, ko
sapratis sapratis. Mazā ceļotāja stāsts bija tik
satraukts aizkustinošs, ka neviens pat uz viņu ne-
spēja dusmoties par nodarījumu. Drīzāk
otrādi, visi bija gana priecīgi par to, ka,
pa- pateicoties Filipam dzejas dienas ir
bijušas sanākušas ar ‘’odziņu’’.
Lasītāji bija priecīgi par bibliotēkas
jauno iemītnieku, ka lūdza bibliotekāri uzņemt Filipu lasītāju saimē, un, ka
visi kopīgiem spēkiem iepazīstinās viņu ar burtiem un iemācīs tos salasīt kopā.
Filips labpatikā smaidīja un šūpojās virs lasītāju galvām.

11. P.S. Filips jau tagad lasa ļoti labi. Ir piepildījies viņa sapnis – viņš ir
izlasījis veselu kaudzi grāmatu un tā sadraudzējies ar visiem, ka prom vairs
netaisās.
Kāpēc Filips Sestais? Par Filipu viņu iesauca muzejā, bet Sestais – lai viņu
varētu atšķirt, ja nu iemaldās vēl kāds no viņa brāļiem.
Kas ir Filips? To nu, mīlīši, atminiet paši!!!!!!