1. Liels dzejnieks ir kultūras kristāls.
Mums tāds ir. Kā asara. Kā
sveķis. Kā izlauzies avots. “Ciets
rieksts viņš bija”.
2. Mātes Bertas Vācietes atmiņas: …Ojāram bija zila
cepurīte. Cik vien paskatos – zilā galviņa kust un kust.
Visu gribēja redzēt un saprast pats. Dziesmas no
dziesmu grāmatas ātri iemācījās visas. Jau triju gadu
vecumā viņš dziedāja kopā ar ģimeni. Tajos laikos
nebija radio, bet patafons kādās mājās bija. Ojāram
patika. Viņš varēja ilgi sēdēt vienatnē un klausīties
vienu un to pašu plati. Lasīt un rakstīt Ojārs iemācījās
agri bez īpašas rādīšanas. Skolā viņu uzņēma tūlīt
otrajā klasē. Mācījās viegli, ar patiku…
3. Ojārs Vācietis speciāli raudzījies
pēc īpašas vietas kur dzīvot. Iepatikusies
viņam Pārdaugava, jo tajā esot bijis zaļš,
skaists, kluss, tuvu mājām. Vācietis kopā
ar sievu Ludmilu Azarovu daudz staigājis.
Viņiem bija mērķis iet no „govs līdz
govij”, tas nozīmē to, ka aiziet līdz Rīgas
galam, kur jau sāk parādīties govis un
tad abi esot sapratuši, ka Rīga beigusies
un vajag doties atpakaļ. Viņi kopīgi ar
kājām ir izstaigājuši visu Rīgu. Par to
lasāmi neskaitāmie dzejoļi.
4. Bijis sabiedrisks cilvēks, kurš daudz apmeklējis
viesības, aicinājis viesus pie sevis uz mājām, ka pat
normāla parādība esot bijusi tā, ka ciemiņi pa logu
iekāpa pie viņa, ja tas bijis atvērts. Bet esot bijusi viena
īpatnība Ojāram - ciemos viņš nekad neēda. Vispār
neēda. Viņš vienmēr, ja bijis izsalcis, braucis pēc
viesībām uz restorānu un tur kārtīgi ieturējies.
5. Vācietis bija kolekcionārs - viņš kolekcionējis visu, kas gadījies
pa rokai- markas, sērkociņu kastītes, akmeņus. Viņa kāds tuvs draugs
ģeologs esot dzīvojis Krievijas pusē un kad Ojārs braucis pie viņa ciemos,
vienmēr Latvijā atgriezies ar pilnu somu akmeņu, draugs esot arī tos sūtījis
uz Latviju. Ojāram akmeņi likās kā dzīvi, viņš tos „glāba”, pat izpirkdams
tos no ceļu bruģētājiem, lai tik akmeņus nepamet apakšā zem asfalta. Viņa
mājas logu priekšā vēl tagad redzami akmeņu krāvumi- „izglābtie akmeņi”
6. Esot bijis arī teicams deklamētājs, viņam patika
pašam deklamēt savus dzejoļus, nevēlējās, lai to
dara kāds aktieris
Ojāra Vācieša īpatnība bija tā, ka
viņa uzrakstītais kādam noteikti bija
jādzird, viņš vienmēr to nolasījis
kādiem draugiem, par ko atmiņās
dalās vairāki laikabiedri
