Virtuāla ekskursija pa Mežotnes pagasta Strēlnieka ciematu un tā apkārtni.

1. Kur mēs dzīvojam? Virtuāla pastaiga pa tuvāko apkārtni

4. Kāpēc Strēlnieks? Lai gan vietējiem iedzīvotājiem nosaukums Strēlnieks liekas galīgi normāls, iebraucējs uzreiz prasa: kāpēc Strēlnieks? No kurienes tāds nosaukums? Un tad sākas diezgan garš stāsts. Pirms daudziem gadiem kāda skolniece rakstīja literatūras stundas domrakstā: „ No sākuma visi te dzīvoja un nevarēja izdomāt, kā šo vietu nosaukt. Nevarēja un viss. Un tā arī dzīvoja – vietā bez vārda. Tad kādu dienu Inčulejā uzradās briesmīgs milzis. Viņš nāca uz ciematu, demolēja mājas, apēda mājlopus un trenkāja cilvēkus. Tad uzradās kāds drosmīgs vīrs, kāds strēlnieks – tas nozīmē, ka viņš ļoti labi šāva ar loku un bultām. Viņš ierīkoja slēpni pusceļā uz ciematu, un, kad milzis nāca atkal, viņš uz to šāva trīs reizes un nošāva. Visi cilvēki bija ļoti priecīgi un varonim par godu apdzīvoto vietu nosauca par Strēlnieku.”

6. Kur ir Strēlnieks? Kas tas ir Strēlnieks un kā to atrast? Elementāri, jo visi apkārtnes ceļi neved vis uz Romu, bet uz Strēlnieku. Apdzīvotā vieta atzīmēta pat Latvijas kartē, kaut gan pirms dažiem gadu desmitiem ne kartē, ne dabā tādas vietas nebija. Tā ir teritorija, kas atrodas uz ziemeļrietumiem no vēsturiski ievērojamās Mežotnes. Nevar īsti saprast, kur ir tā robeža, aiz kuras sākas Strēlnieks, bet sāksim no vecās Mežotnes skolas, jo tur sākas ceļš, kas cauri mežam atved šurp. Starp veco Mežotnes skolu un pagriezienu uz Strēlnieku kādreiz atradās sarkanu ķieģeļu ēka, kas nu jau vismaz 10 gadus kā nojaukta. Tas esot bijis pasts. Un lūk – kad 1918.gadā Latvija iegūst neatkarību, politiķis Kārlis Ulmanis drīz kļūst par Latvijas premjerministru un vēlāk prezidentu. Bija ļaudis, kam nepatika Latvijā valdošā iekārta. Kārlis Ulmanis gandrīz nekļuva par prezidentu, jo pret viņu vismaz 3 reizes tika rīkots bruņots atentāts – un pēdējoreiz tas notika tieši attēlā redzamajā vietā 1921.gadā, kad Kārlis Ulmanis bija ceļā uz Mežotnē rīkotu sapulci.

8. Re, kā! Izbraucam cauri mežam un atduramies pret garu, no sarkaniem ķieģeļiem celtu ēku. Māju sauc „Lāči”. Cilvēki brīnās, kurš gan māju cēlis tik tuvu ceļa malai, ka putekļi iet pa logu istabā. Nekāda brīnuma nav – tā kādreiz ir bijusi pieturvieta uz Jelgavu braucošajiem ceļiniekiem, jo te esot bijis krogs. Senos laikos krogs jau nekalpoja tikai šņabja dzeršanai, tur varēja paēst, pagulēt, atpūtināt zirgu, paklausīties jaunākās tenkas un ar cilvēkiem satikties. Pats interesantākais ir, ka pāris kilometrus atpakaļ ir bijis vēl viens – „Vilku” krogs. Tā kā tie tik tuvu, domājams, ka viņu starpā bijusi liela konkurence. Arī Vilku kroga vietu mūsdienās joprojām aizpilda dzīvojamā ēka – tajā asajā viltīgajā līkumā, kurā slidenās ziemās autobuss krīt grāvī. Kamēr Strēlnieka centrs vēl nebija uzcelts un pa zālainajiem klajumiem skraidelēja lapsas, „Lāčos” atradās Mežotnes ciema izpildkomiteja un Garozas bibliotēka, kas ir priekštece tai bibliotēkai, kuru varat šodien apmeklēt Strēlniekā.

10. Vēstures pieminekļi Mūspusē vēstures pieminekļiem kaut kā ļoti grūts liktenis. Izrādās, ka šeit bijušas vairākas muižas, kuras pastāvējušas kā atsevišķas apdzīvotas vietas. Skaistās ēkas, kuru greznajā telpās kādreiz skanēja mūzika, smaržoja svaigi ziedi vāzēs un staigāja grezni ģērbti kungi un dāmas, tagad ir sabrukušas, samelnējušas, aizaugušas un nolaistas. Kā pirmo gribētos minēt Bērzu muižas ēku, ap kuru vismaz 2 hektāru platībā plešas īpaši muižas vajadzībām veidots parks. Parks ir valsts aizsargājamais dabas objekts un tajā joprojām var redzēt to, kas palicis pāri no oficiāli reģistrēta Latvijas dižkoka – Bērzu liepas. Bērzu muižas ēka celta 18.gadsimta beigās kā grāfa fon Rennes dzimtas mājvieta, tā kā šodien ir visai cienījamā vecumā. No 1921.gada līdz 1977.gadam šajā ēkā atradusies Bērzu pamatskola. 1977.gadā ugunsgrēks ēku izposta un tā daudzus gadus stāv tukša un pamesta. Ēku atjauno apmēram 80-o gadu vidū un ierīko tur dzīvokļus. Īpaši skaists parks ir pavasaros, kad zied vizbules, un reti kurš zina, ka parkā uzstādīta piemiņas zīme grāfa vecākiem. Starp citu, Mežotnes pagasta austrumu malā, Bērzmuižas apkārtnē, atrodas visaugstākā vieta pagastā – 28, 9 metri virs jūras līmeņa.

12. Garozas muiža XX gs. sākumā

13. Garozas muiža Pāris kilometru tālāk atrodas otra muiža, ap kuru vēsturiski veidojusies apdzīvota vieta – Garozas muiža. Savu nosaukumu tā, iespējams, ieguvusi no Garozas upītes, kuras krastos muiža uzcelta, bet varbūt otrādi – kas to lai zina? Garoza bijusi privātmuiža. Tās izveidošanas laiks meklējams jau 15.-16.gs. Savas pastāvēšanas laikā tā daudzkārt mainījusi īpašniekus. Pirmās konkrētās ziņas par Garozas muižiņu saistās ar Livonijas ordeņa laiku - 1556.gadu, kad par Garozas kungu minēts Francis Fretvags fon Budenburgs. Pēdējie tās īpašnieki bijuši fon Grothusi. Tajā laikā muižas kompleksā ietilpa 18 ēkas - pils, kalpu mājas, kūtis, staļļi, šķūņi, pirts, smēde, žāvētava, kā arī parks un augļu dārzs. Garozas muižu ietver 2,7 hektāru liels parks, parka estrādi palīdzējuši uzcelt lauksaimniecības skolas audzēkņi apmēram 60-o gadu beigās. Nemaz nebija tik seni tie laiki, kad šajā sikspārņu apdzīvotajā ēkā, kas tagad apdraud garāmgājēju dzīvību, līdz apmēram 1974. gadam mācījās lauksaimniecības skolas audzēkņi, rīkoja dejas, skatījās kino. Vēl pirms dažiem gadiem pat avīzēs bija lasāma priecīga ziņa, ka šo ēku savā īpašumā grib iegūt biedrība „Laika zīmes”, lai pārbūvētu par viesnīcu un konferenču namu. Bet, kā mēs redzam, tas vēl nav noticis.

14. Tiltiņš pār Garozes upīti muižas parkā XX gs.sāk.

17. Bet kā tad ar Strēlnieku? Tiktāl viss būtu labi. Bet kā tad ar Strēlnieku? Izrādās, tāda Strēlnieka nav bijis. Šī apdzīvotā vieta tikusi saukta arī par Jauno Pusmuižu, te esot bijušas Garozas muižas īpašnieka jaunās lopu kūtis un kalpu māja. Tāpēc māju, kuras klēts gals redzams attēlā, sauc par „Jaunajām”. 1949.gadā pēckara Padomju Latvijā tika dibināti kolhozi. Šajā apvidū bijuši kolhozi „Jaunais ceļš” un „Sarkanais Strēlnieks”. Mazliet vēlāk abi kolhozi apvienojās, tika pieņemts nosaukums „Sarkanais Strēlnieks” un sāka veidot šī ciemata centru, kā jūs to redzat tagad, jo pirms tam te nebija nekā. Tukšs... Vispirms bija „Jaunās”, kurās bija kolhoza kantoris un „Gaujas”, kur līdz apmēram 1976.gadam bija kolhoza ēdnīca. Tad iestādīja lielo ābeļdārzu, uzcēla jauno ēdnīcu, kalti, darbnīcas, dzīvojamās mājas Parka, Dārza un Ozolu ielā un klubu, lai kolhozniekiem būtu, kur kultūru baudīt. 1977.gadā pēc vecās skolas nodegšanas uz šejieni pārceļ Bērzu pamatskolu. Ēka ārēji mainās. 1971.gadā Rīgas kinostudija šeit uzņem mākslas filmu „Egle rudzu laukā”. Šajā filmā ļoti labi var redzēt, kā izskatās tikko iekārtotais centrs, jaunais klubs un kluba priekšpuses apstādījumi. Interesanti, ka zaļā puķe, kas redzama šeit pie sienas bija redzama jau tajā filmā, tātad pirms 36 gadiem tā arī te bija. Un kalti filmā nolaidīgi kolhoznieki netīšām mēģina nodedzināt, bet viņiem tas neizdodas. Dīvaini, ka jaunajā centrā tā arī neieplāno un neuzceļ veikalu. Viens veikals atradās „Salakās”, par ko vēl tagad liecina lielie skatlogi, otrs – pie toreizējās lauksaimniecības skolas. Nu tas sabrūk reizē ar pili. Strēlniekā reizi nedēļā atbrauca autoveikals, un tad visi stāvēja kilometru garā rindā, lai kaut ko dabūtu nopirkt.

28. Vitauts Ļūdēns Mūsu pusē dzimuši un dzīvojuši arī vairāki ievērojami cilvēki, ko saucam par saviem novadniekiem un ar kuriem lepojamies. Viens no viņiem ir dzejnieks Vitauts Ļūdēns . Viņš dzimis 1937.gadā Jelgavā, viņa māte ir bijusi ievērojamā latviešu dzejnieka Edvarta Virzas māsa. Dzejnieka bērnība pagājusi „Ļūdēnos”, viņš mācījies Bērzu septiņgadīgajā skolā un Bauskas 1.vidusskolā. Bērzu pamatskolai dzejnieks veltījis dzejoli, kurā ir rindas: „ Pār gadiem tukšiem, gadiem piepildītiem Es atgriežos uz sarmas pilniem rītiem, Kur ziemām pāri pirmā skola aust.” Interesanti ir tas, ka, pirms kļūt par dzejnieku, Ļūdēns ir strādājis Mežotnes mašīnu un traktoru stacijā par kombainieri un atslēdznieku.

31. Mārtiņš Zaurs Otrs radošs un darbīgs cilvēks bija mākslinieks Mārtiņš Zaurs . Dzimis 1915.gadā, beidzis Bērzu pamatskolu, vēlāk Mākslas akadēmiju un darinājis portretus, skulptūras, figūru kompozīcijas un citus mākslas priekšmetus. Dzīvojis netālu no Bērzmuižas „Stūrīšos”, bijis arī kaislīgs kolekcionārs – krājis piemēram atslēgas, mūzikas instrumentus un citas skaistas un vērtīgs lietas. Gadu gaitā izveidojis savā mājā interesantu mākslinieka darbnīcu. Mira 1998.gadā.

34. Vēl mūsu cilvēki Vēl var pieminēt literatūrzinātnieku un folkloristu Jāni Albertu Jansonu, kas dzimis 19.gadsimta beigās „Kugrēnos”. Viņš nodzīvoja garu, ražīgu mūžu un atstāja aiz sevis daudz pētījumu un rakstu savā nozarē. Zemgales līdzenums vispār iedvesmo māksliniekus, lai cik garlaicīgs arī neizskatītos. Un tā vēl jāpiemin 3 gleznotāji: Pēteris Ruņģis , kas zināmu laiku bijis Bērzu pamatskolas direktors; Liepkalns , kas bijis vienkāršs lauku cilvēks un dzīvojis „Zizmās” un viņa brālis Bullīts Jēkabs , kas strādājis kolhoza būvbrigādē, dzīvojis „Līčos” un brīvajā laikā gleznojis. Vienu no viņa gleznām vēl izdevās atrast.

37. Ko vēl varētu... Žēl, ka ziema pārsteidza mūs atkal nesagatavotus. Citādi mēs būtu apstaigājuši un nofotografējuši daudzas jo daudzas vietas Strēlnieka apkaimē, kas ir to vērtas, lai par tām rakstītu enciklopēdijās, tātad – arī tik vērtas, lai pa tām vadītu mūsu ciemata viesus. Un tā – šajā prezentācijā jūs neredzējāt „Bērtuļu” mājas , kur 19.gadsimta beigās tika atvērta pirmā skola šajā apvidū. Jūs neredzējāt arī dabas brīnumu Inčuleju , kas ir Lielupes senlejas fragments un kur var vērot daudzas retas augu un putnu sugas, un kur starp citu ir rīkotas kolhoza zaļumballes... Un šajā prezentācijā neredzējāt ne Svēderu, ne Diduļu viduslaiku kapsētas, ne Krauču un Ļūdēnu senlatviešu apmetnes, ne Biezo senkapus, ne Kugrēnu senkapus, arī ne Kalna Bullēnu ozolu vai Dumpju liepu. Bet mēs varētu mēģināt solīties, ka uzmeklēsim šos objektus pavasarī un paskatīsimies, vai tie tur vēl ir. Šodien tas ir viss. Paldies par uzmanību!

38. Apmeklējiet mūs! Mēs te dzīvojam joprojām!