1. 1
Ar vienu spoži mirdzošu
jāņtārpiņu pietiek, lai…
Tu neticēsi, bet man visapkārt mirdz spoži
jāņtārpiņi! Es zinu, nevajag lielīties, bet
kālab ne - viņu ir tik daudz, ka gribas
dalīties to siltumā arī ar Tevi.
Tas viss notika tā - es izrādīju mazītiņu
gribasspēku un kripatiņu drosmes un iekāpu
tumšā mežā. Tad tas parādījās - viens
jāņtārpiņš. Iemirdzējās kā mierinājuma
dzirkstelīte, un es zināju, ka tālāk kādu brīdi
varu iet droši. Attapos tikai pie liela koka,
kad mans virzienrādītājs apstājās,
signalizēdams, ka tālākais ceļš nav viņa
pārziņā. Tā ir visbaisākā izvēle - palikt uz
vietas, kur līdz šim drošā meža taka mani
sargāja, vai spert soli pa labi vai kreisi, lai
vientulībā apietu priekšā esošo šķērsli.
Patiesībā neko jau nav viegli darīt
vienatnē… Šoreiz ticība sev, oliņ boliņ
čimpiņ rimpiņ, un es spēru soli pa kreisi.
Re! Spoži mirdzošs jāņtārpiņš! Šis zināja
par taku aiz koka. Un iedomājies! Tā mani
pavadoņi visu ceļu deva gaismu, kuru
šķietami pati biju iedegusi, līdz nonācu te.
Manā priekšā guļ krācoša jūra, tik plaša, ka
debesis saplūst ar viļņiem. Tas nekas, ka
man ir mazliet baisi un ka es vēljoprojām
neredzu, kur doties tālāk.
Es nebaidos, jo man ir mani jāņtārpiņi.
Annija Tauriņa
Apsveicam jauno
parlamenta prezidenti
Anci Rūtu Pomku!
Esam DOMĀS UN DARBOS…
ŽETONVAKARĀ
EKSĀMENOS VASARĀ
VVĢ par savu saucu jau 6 gadus, jo šīs ir
manas mājas - zinu katru stūri, seju un eju.
Par savu var saukt jebko, bet vai tas pieder
man? Protams, ka šis nav burtiski saprotams
jautājums, bet uztveru to burtiski, jo pirms
manis, kopā ar mani un vēl, cerams, ilgi pēc
manis šo vietu sauks par savu arī citi.
Nesaku, ka grupai nevar piederēt kaut kas
kopīgs, bet to pārvarēs cilvēka mantkārība,
vēlme iegūt to sev, vienam pašam, un varas
2. 2
kāre - kas pieder visiem, nepieder
nevienam.
Skolā mani iepriecina klases biedri,
skolotāji un personāls. Šos cilvēkus es
redzu biežāk par ģimenes locekļiem, tāpēc
arī viņi man piešķir prieka sajūtu, labas
emocijas, kad redzu viņu smaidošās sejas.
Vēl skolā mani iepriecina ierastā rutīna -
viss atkārtojas, bet nekas nav vienāds, tāda
kā dubultdoma.
Dažreiz es skumstu par to, ka pienāks tā
izšķirošā diena, kad būs jāatvadās no
ierastās dienas kārtības, no sejām, pie
kurām ir pierasts, no gaiteņiem, pa kuriem
ir staigāts neskaitāmas reizes. Kad biju
mazāks (tagad arī neesmu ļoti liels), gandrīz
vienmēr domāju par skolas beigšanu, kaut
tas ātrāk pienāktu, bet pieaugot esmu
sapratis, ka skola ir vienīgā sabiedriskā
vieta, kurā var brīvi būt pats sev, kur var
uzvesties nenopietni un kur var mācīties no
savām un citu kļūdām - skola ir vieta, kur
cilvēki aug, paliekot kādi bija.
Skolas ikdiena ir kā popmūzika jeb mūzika,
kas skan radio. Mācību iestāde atspoguļo
Latvijas sabiedrību - viss, kas ir citādāks,
izdalās no pūļa, ir sliktāks, par to vajadzētu
pasmieties, protams, ja vien tas nav kāds
ietekmīgs cilvēks - par to tikai aiz muguras
drīkst smieties. Popmūzika ir ļoti parasta
mūzika, kas visiem patīk, nav pārāk krāšņa,
nepievērš uzmanību - mūzika, kas patīk
tipiskam latvietim.
Skolas ikdiena ir kā glezna, kas vēl nav
uzgleznota. Nevar uzgleznot to, kas nav
apzināts, ieraudzīts vai pazaudēts - mēs
sākam cienīt to, kas mums ir, tikai pēc tā
pazaudēšanas. Ar skolas ikdienu ir identiski
- skolas ikdiena ir mana ikdiena, kurai es
nepievēršu dižu uzmanību, jo zinu, ka
rītdiena būs līdzīga ar šodienu un
vakardienu. Vajag, lai visas nogulsnes, kas
neļauj ieraudzīt ikdienas skaistumu,
nosēstos, tikai tad varēs redzēt tīru bildi.
Skolas ikdienai nav smaržas - mēs nejūtam
savu smaržu vai vienkārši esam pieraduši
pie tās. Tas pats notiek ar smaržām -
iepriekšējās sāk just asāk, kad lieto jaunās.
Spilgtākais notikums skolas laikā ir
pavadītais laiks ar draugiem. Nevienu
atgadījumu nespēju atcerēties objektīvi un
bez kontrasta, bet tie visi ir bijuši kopā ar
draugiem, tāpēc viņi arī ir mans spilgtākais
notikums. Pats ceļš nav svarīgs, bet gan
draugi, kas tika satikti ceļojuma laikā.
Es negaidu pavasari, jo negribu zaudēt daļu
no sevis. Šī daļa ir viss, ko es zinu,
atvadoties no tās, man nebūs vairs nekā.
Pavasaris būs pēdējais cēliens šādā
atmosfērā, šādā attieksmē. Pēc pavasara
katrs ies savu ceļu, kontakti zudīs,
draudzības iesals.
Vēlos piebilst, ka skola nav cietums, tā nav
vieta, kur jābūt dusmīgam uz viesiem, šeit
nav ar savu uzvedību jāparāda, ka nevēlies
šeit būt. Jo ātrāk sapratīsiet, ka šī vieta dod
daudz vairāk nekā paņem, jo vieglāk būs
samierināties ar tās zaudēšanu.
Ričards Plotnieks
Starpfinišs. Es rakstu savai
Skolai!
Mani sauc Arta. VVĢ par savu saucu jau 3
gadus, jau 9. klasē, mācoties Ojāra Vācieša
Gaujienas pamatskolā, zināju, ka šī būs
mana skola. Šeit esmu ieguvusi vērtīgas
zināšanas, kā arī daudz draugu. Skolā
iepriecina mācību process, jo man patīk
3. 3
izzināt jaunas lietas, piedalīties radošu
projektu īstenošanā un sadarbība ar
klasesbiedriem. Man patīk iesaistīties
aktivitātēs, kas ļauj attīstīt manas intereses
un talantus. Dažreiz gan es saskumstu par
to, ka ne vienmēr varu veltīt pietiekami
daudz uzmanības visiem mācību
priekšmetiem vienlīdzīgi. Skolas ikdiena ir
kā simfonija- dažreiz tā ir harmoniska un
mierīga, bet citreiz- haotiska un
neprognozējama. Katra diena ir kā jauna
kompozīcija, kas nes sevī pārsteigumus un
neaizmirstamus piedzīvojumus. Ja gleznotu
skolas ikdienu, mākslas darbs būtu krāsains
un dinamisks, līdzīgs abstraktajam
ekspresionismam. Tajā sajauktos košas
krāsas, atspoguļojot emociju gammu, kas
piedzīvota skolas gaiteņos. Smarža, kas
man atgādina skolu, ir smarža no skolas
ēdnīcas, kas vienmēr rada mājīguma un
siltuma sajūtu. Spilgtākais notikums skolas
laikā bija mana dalība Erasmus projektā,
kurā iepazinos ar jauniešiem no citām
valstīm, uzzināju par dažādām kultūrām.
Bet tagad es gaidu pavasari, jo tad daba
atmostas, dienas kļūst garākas un
saulainākas, un varēs atkal pavadīt vairāk
laika ārā.
Ko vēl gribētu piebilst? Esmu pateicīga par
iespēju mācīties šajā skolā un gūt pieredzi,
kas palīdzēs man kļūt par pašapzinīgu un
atbildīgu personu. Es novērtēju skolotāju
darbu un atbalstu, kā arī draugus, kurus
iepazinu skolas laikā.
Arta Zālīte
Mazliet no Žetonvakara
sarunām
Sajūta, ka esmu izlidojis cauri skolas
gadiem. Toreiz sākumskolas amfiteātrī
šķita, ka jau esmu pieaudzis, jo biju
absolvējis bērnudārzu, bet tagad, tuvojoties
12. klases noslēgumam, pavisam vairs
nejūtos īsti gatavs lidojumam tālāk – tāds
pretvējš!
Ilgs laiks ir pavadīts šeit, vietā, kuru lielākā
daļa tajā ieslodzīto sauc par elli, vietā, kurā
bērnus pārvērš jauniešos, vietā, kura
vienmēr paliks labās atmiņās. Sākums šķiet
tik sens. Pirmie gadi jau pabijuši
krematorijā - sadeguši. Šo posmu atliekas ir
iespējams aptaustīt saziņā ar kādu no
pirmajiem- draugiem, kas tika pazaudēti jau
ceļa sākumā. Piedzīvojuma vidus arī ir sācis
izgaist, pārvērties pelnos. Visi pelni ir
vienādi - pelēki un sausi. Tagad, norūdītā
prātā, ir viegli izprast līdzbraucējus, bet ko
gan var prasīt no jēriņa; lai tas saprot, kurš
ir vilks aitas ādā? Nākotnē viss, kas palika
no ilgā pārgājiena, vienu dienu aizdegsies -
lietām pazudīs nozīme, cilvēkiem - sejas un
citātiem - autori -, bet tas nenozīmē, ka
ceļam nebija nozīmes - tas norūda un
iemāca dzīvot šajā skaistuma un varbūt
briesmu pilnajā pasaulē.
Skatoties uz dzīvi, bieži nevaram noteikt,
kādā virzienā attīstās mūsu ceļš. Pārāk ātri
viss noris. Tāpēc ir vērtīgi izbaudīt
ceļojumu, nevis tikai steigties. Ceļojot ar
dzīves vilcienu, svarīgi izbaudīt skatus pa
logu, jo ceļu burvība slēpjas ne tikai
galamērķī, bet arī pašā ceļā.
ES stāstu par sevi!
Gerda
Ko tu vēlētos pateikt sev pirms 3 gadiem,
kad sāki mācīties 7. klasē un, ko sev pēc
3gadiem, kad beigsi jau12. klasi?
Es sev pirms trīs gadiem vēlētos pateikt:
“Nebaidies viss būs kārtībā, tu iepazīsi
4. 4
daudz jaunu cilvēku. Daži nepaliks ar tevi
līdz beigām, bet viņu vietā nāks jauni, vēl
labāki. Nepadodies, jo viss tev izdosies!”
Sev pēc trīs gadiem vēlos pateikt: “Es ceru,
ka daudzi cilvēki, kas ir ar mani kopā 9.
klasē vēl ar mani ir12. klasē. Es ceru, ka esi
pieņēmusi pareizus lēmumus un izbaudījusi
skolas dzīvi. Man vienalga, ko izvēlējies
darīt tālāk, galvenais, ka pati jūties laimīga.
Es ceru, ka vēl glezno un neesi aizmirsusi
par savām mākslas skolas prasmēm. Pats
galvenais, ka neesi vīlusies sevī un nekad
neapdevies.
Tavuprāt, mēs izvēlamies draugus, vai
draugi izvēlas mūs?
Manuprāt, lai gan daudzi to noliegtu, mēs
izvēlamies draugus. Pirmkārt, jau, nopētot
ārējo izskatu, mēs izvēlamies ar ko
vēlamies runāt vai iepazīties. Tas, protams,
strādā arī uz otru pusi. Pēc cilvēka izskata
vai uzvedības varam pateikt, vai vēlamies
šo cilvēku savā dzīvē. Tomēr draudzība var
rasties tikai tad, ja otrs arī izvēlas mūs.
Protams, tas vienmēr tā nenotiek bieži
gadās, ka nejauši iepazīstamies ar
cilvēkiem, kas ir tuvākie mūsu dzīvē.
Piemēram, man tā bija ar manu labāko
draudzeni. Viņa dzīvoja man kaimiņos un tā
mēs sākām spēlēties kopā un
sadraudzējāmies. Taču tā arī bija sava veida
izvēle, jo viņa izlēma vienā dienā pienākt
pie manas sētas un pajautāt, vai es vēlos
paspēlēties. Es veicu savu izvēli pasakot
“jā”. Spēlējoties uzzinājām, ka esam
dzimušas vienā dienā un vēlāk tikām vienā
sākumskolas klasē. Tālāk jau tā vairs nebija
izvēle, bet gan liktenis. Tā mēs esam tuvas
draudzenes līdz pat šodienai, tikai tāpēc, ka
viņa un es veicām savas izvēles sākt viena
ar otru spēlēties pagalmā.
Ariana
Kāds ir teiciens, pēc kura Tu dzīvo, un
kāpēc?
Teiciens, pēc kura es dzīvoju, ir - “be the
woman you would look up to”. Iztulkojot
latviski - “esi sieviete, uz kuru Tu
raudzītos”. Šis teiciens man atgādina, ka
katru reizi, kad kaut ko daru, man tas ir
jāizdara tā, lai es no malas, skatoties uz sevi,
vēlētos darīt tāpat. Subjektīvi šķiet, ka mēs
skatāmies uz citiem sabiedrībā
atpazīstamiem cilvēkiem un domājam, ka
mēs arī gribētu tādu dzīvi. Patiesībā paši
esam par visu atbildīgi, tāpēc šis teiciens
man ir iestatīts kā fona attēls un
atgādinājums. Katru reizi, kad nezinu, ko
darīt kādā situācijā, cenšos nomierināties un
paskatīties uz sevi no malas. Ko darītu viņa?
Kādas ir Tavas domas par teicienu “Draugi
nāk un iet, bet ienaidnieku skaits pieaug.”?
Šo jautājumu pārrunāju ar savu mammu.
Viņa pēc savas dzīves pieredzes saka, ka
patiesi draugi nevis nāk un iet, bet paliek.
Ceru, ka arī man tā būs. Šobrīd gan liekas,
ka tie nāk un iet, jo ir bijuši dažādi klases
kolektīvi, ir mainījušās manas intereses,
domas un sajūtas, kā rezultātā arī tuvākās
uzticības personas un cilvēki, ar kuriem
pavadu brīvo laiku. Ienaidnieki?! Ceru, ka
man nav ienaidnieku, jo apzināti cenšos
nevienam nenodarīt pāri, aizvainot. Nejūtu,
ka arī man kāds darītu pāri. Ja jūtu, ka kāds
man nevēl labu, pieņemu, - nekad visiem
nevar izpatikt. Galvenais ir palikt uzticīgam
sev – darīt to, ko pats vēlies un nevis citi.
Līva
Par kādu cilvēku es esmu izaugusi,
mācoties VVĢ?
Agrāk man bija maz pārliecības, nekādas
sociālās dzīves- vienkārši garlaicīgi. Tagad
es varu lepoties ar to, ka man ir labi draugi,
mūzikas skolas diploms un spēja atdot visu,
kad daru kaut ko sirdij tuvu. Jau kopš
bērnudārza laikiem es dejoju un nodarbojos
ar mūziku, joprojām spēlēju orķestrī, dziedu
divos koros. Man ir svarīgi, lai man tuvie
cilvēki ir saprotoši, godīgi un gudri cilvēki-
spilgtas personības, ar kurām dalīties domās
un piedzīvojumos.
5. 5
Anete
Vai, tavuprāt, runājot par gaismu, vajag
mēnesi atrast?
Es domāju, ka tā ir taisnība. Lai novērtētu
visu gaišo un labo (sauli), ir jāpiedzīvo arī
viss tumšais (mēness). Dzīvē nekad nekas
nebūs tikai balts vai melns.
Mācoties 9. klasē, kādas pārdomas tevī
izraisa pamatskolas beigšana un
izlaidums?
Es nevēlos škirties no draugiem, kas ir bijuši
pārdzīvojumos un notikumos ar mani pēdējos
2-3 gadus. Mani nedaudz uztrauc 10. klase -
jauni klasesbiedri, skolotāji un konkrēts
mācību virziens, kas ved ceļā uz nākotnes
profesiju. Izlaidums vēl ir salīdzinoši tālu, bet
es jau zinu, ka 21. jūnijā mani pārņems daudz
emociju- gan priecīgas, gan bēdīgas.
Par laiku…
Laiks plūst tik patvaļīgi brīvā plūsmā,
It kā tas viens pa šo pasauli valsētu
Un tā ritms mūs neietekmētu,
Jo laiks plūst tik patvaļīgi brīvā plūsmā,
It kā tas piens slaucamaparātā būtu
Un tomēr tas nestājas, lai nesarūgtu,
Jo laiks plūst tik patvaļīgi brīvā plūsmā
It kā tas vēja brāzmām līdzi skrietu
Un nerūpētu tam, ka ar savu rīcību tas bieži
atnes lietu,
Jo laiks plūst tik patvaļīgi brīvā plūsmā,
It kā tas tēlotu urgu
Un nespētu tās straume dzīvi padarīt par
murgu
Jo laiks plūst tik patvaļīgi brīvā plūsmā.
Un aiziet gadi, un aiziet draugi,
Un tiek atraisīti visi valgi
Un katru savu kustību tu raugi,
Kamēr laiks ar tevi griežas dejā, gaisīgi un
šmaugi.
Nikija Pabērza
ËËË
Kad pienāk tumšās dienas, tumšais laiks,
kad satiec tumšos cilvēkus un visa nākotne
liekas tikai tumša, tad jāmeklē gaisma, kaut
viens saules stars, viens zvaigznes
spīdumiņš, viens varavīksnes gabaliņš,
viena sveces liesmiņa, kaut viens mazs
jāņtārpiņš vistumšākajā naktī.
Ar vienu spoži mirdzošu jāņtārpiņu pietiek,
lai ieraudzītu vēl citus. Ieraudzītu un
izvēlētos vai gaidītu, kad kāds nāks pretī.
Jāņtārpiņi - kā iespējas, jāņtārpiņi kā
draugi, ģimene, garāmgājēji. Jāņtārpiņš tu
pats! Lido tumsā un spīdi viens pats! Lido
kopā ar citiem un spīdi vēl spožāk, jo varbūt
kāds tieši šobrīd lido viens, cenšoties
ieraudzīt pārējos.
Lizete Leontīne Bērziņa
ËËË
Cilvēkam laiks ir kā upe, kad no maza
strauta izveidojas kārtīga plaša upe, līdz tā
ietek mūžīgajā jūrā. Upei gluži kā dzīves
ritējumam ir dažādi posmi. Krāces, kad
gribas, lai viss ātrāk beidzas, kad
satraukums un bailes tevi pārņem, un viss,
par ko var padomāt, ir tas, lai viss beigtos
labi.
Tad pienāk laiks, kad upes plūsma paliek
rāma un patīkama, šādos mirkļos gribas, lai
straume apstājas, lai var baudīt šo skaisto
mirkli mūžīgi.
Kārlis Bitmanis
