Skolas avīze 2022.gada decembris

1. 1
Kā parasti paiet Tava diena? Cik viegli ir atvēlēt
laiku sev?
Parastā darbadienā mana diena sākas agri. Ceļos
5:30 un dodos uz baseinu, kur man 6:10 sākas rīta
treniņš. Treniņš parasti beidzas ap 7:30, un pēc tā
ātri taisos un braucu uz skolu. Pēc skolas parasti
braucu uz māju, lai mazliet atpūstos, un tad 16:00
dodos uz fizisko treniņu- pirmdienās, trešdienās un
piektdienās svaru zāle, otrdienās un ceturtdienās
vingrošana. Pēc tam eju uz baseinu, kur man no
plkst. 17:40-19:40 ir otrais ūdens treniņš. Mājās
pārrodos 20:00, paēdu, ja nepieciešams, izmācos
un 22:00 dodos pie miera, lai nākamajā rītā varētu
piecelties. Sestdienās un svētdienās man ir tikai
viens treniņš, un tad arī sanāk sev atvēlēt laiku.
Parasti gan tajā laikā guļu.
Kas Tevi iedvesmo?
Manuprāt, mani visvairāk iedvesmo vēlme būt
labākajam un nepatika pret zaudējuma garšu.
Vienmēr, atrodoties treniņā, cenšos strādāt uz
110%, lai, esot sacensībās zinātu, ka esmu darījis
visu, kas bija manos spēkos.
Vai ir kāds sportists, kam Tu vēlētos līdzināties?
Man nav viens konkrēta persona, bet gan vairāki
augsta pasaules līmeņa peldētāji. Vērojot šos
sportistus, kuri regulāri iegūst medaļas un uzstāda
jaunus rekordus, tie iedvesmo mani, un ir kā
atgādinājums tam, par ko vēlos kļūt.
Kādas emocijas ir pirms sacensībām?
Ļoti atkarīgs no sacensību svarīguma un maniem
mērķiem tajās. Startējot Latvijā, noteikti ir liels
uztraukums, jo zinu, ka man ir jāpierāda, ka esmu
labākais. Līdz ar šo pienākumu nāk līdzi liels
spiediens no apkārtējiem un no paša. Startējot
augsta līmeņa sacensībās, uztraukums ir daudz
mazāks, jo tur es apzinos, ka pagaidām neesmu
spējīgs cīnīties par medaļām, līdz ar to nav tik liels
spiediens. Tādēļ bieži vien labāk startēju ārzemēs,
nevis Latvijā.
Kādās valstīs esi bijis šogad un no kurām Tev ir
labākās atmiņas?
Šogad treniņnometņu vai sacensību ietvaros ir
sanācis būt Ēģiptē, Spānijā, Igaunijā, Peru,
Rumānijā, Vācijā un pašlaik gatavojos ceļam uz
Austrāliju, kur norisināsies Pasaules čempionāts.
Pagaidām vislabākās atmiņas ir no pēdējā
brauciena uz Berlīni, kur es iekļuvu pasaules kausa
finālā un kvalificējos dalībai Pasaules čempionātā.
Cik viegli ir apvienot sportu ar mācībām?
Nav viegli. Ir grūtākas dienas un vieglākas dienas.
Vairāk ir grūti mentāli, nevis fiziski. Skolotāji
gaida augstus vērtējumus, it īpaši tagad, 12. klasē,
un treniņos treneris prasa no manis smagu darbu.
Tas atņem daudz spēka, un lai to izturētu, ir jābūt
mentāli stipram. Bieži vien aizdomājos, ka priekš
manis labāka izvēle būtu bijusi tālmācība, bet līdz
ar to es palaistu garām daudz citas vērtības,
piemēram, draugu loku.
Kāda ir Tava panākumu atslēga?
Manuprāt, mana panākumu atslēga ir neatlaidība
un vēlme visu, ko daru, izdarīt līdz galam,

2. 2
nepieļaujot paviršības. Protams, tas nav viegli un ir
reizes, kad es noslinkoju, bet galvenokārt šis ir
iemesls maniem līdzšinējiem panākumiem.
Vai sportā sastopies arī ar grūtākiem brīžiem?
Katru nedēļu. Nav bijusi nedēļa, kad nebūtu grūti
un nedomātu, kādēļ es vispār ar to nodarbojos, bet
tajos brīžos ir jāatceras savi mērķi, kuri dod
motivāciju turpināt iesākto. Ļoti daudz arī palīdz
komandas biedri, vecāki un draugi, kuri neļauj
padoties slinkumam un nogurumam.
Kādi ir Tavi plāni saistībā ar sportu nākotnē? Vai
plāno ar peldēšanu saistīt savu karjeru?
Pagaidām es gatavojos savu peldētāja karjeru un
izglītību turpināt ASV. Pašlaik, sadarbojoties ar
aģentu, meklēju sev piemērotāko universitāti un
komandu NCAA pirmajā divīzijā. Ilgtermiņa plāns
un mērķis ir turpināt pārstāvēt Latviju augsta
līmeņa sacensībās un, cerams, izcīnīt atļauju
piedalīties Parīzes Olimpiskajās spēlēs. Noteikti
plānoju savu nākotni saistīt ar sportu un
sportistiem, nezinu gan, vai ar peldēšanu.
Pagaidām vēl neesmu izlēmis konkrētu nozari, bet
dažas no idejām ir- uztura speciālists,
fizioterapeits, treneris, vai kas tamlīdzīgs.
Ar Kristapu sarunājās Laura
Valmieras Valsts ģimnāzijā, par godu 18.
novembrim un turpinot skolas tradīcijas, kārtējo
gadu norisinājies talantu šovs. Lai gan sākotnēji
bijušas grūtības atrast šī gada talantus ar drosmi
uzstāties, 16. novembrī skolas koncertzālē Latviju
iekrāsoja piecpadsmit aizraujoši skolēnu
priekšnesumi.
Pasākumā valdošā atmosfēra bija
satraukuma pilna. Kā skatītājiem tā māksliniekiem
garlaicīgi nebija ne mirkli!
Jāsaka gan, ka es pati neesmu no tiem, kas
ikdienā labprāt apmeklētu dažnedažādus
pasākumus, ka tikai skaļāki un ar lielāku pūli. Šajā
ziņā es esmu ļoti izvēlīgs cilvēks. Un, par spīti
manai lielajai kritikai pret “pēcskolas izklaidēm”,
talantu šovs ienteresēja jau ar nosaukumu vien.
Patika arī konkursa būtība - talanti. Tātad kaut kas
īpašs, neredzēts, neparedzams. Kas tur būs, vai
dziesmas, dejas, varbūt žonglieri? Par konkursu
organizatori bija pastāstījuši pietiekami daudz, lai
ieinteresētu, un pietiekami maz, lai atstātu patīkami
satraucošā neziņā.
Pats talantu šovs “Iekrāsosim Latviju!”
sākās pulksten piecos, bet es, draudzeni, vienu no
pasākuma organizatorēm, pavadīdama, jau zālē
biju ātrāk un paklausījos arī šova vadītāju
ģenerālmēģinājumu.
Viņas izklausījās tik profesionāli, kā īstas
televīzijas pārraides vadītājas! Pašai ir reiz nācies
būt pie mikrofona visas skolas priekšā, un tāpēc vēl
vairāk apbrīnoju tās divas meitenes, kuras stāvēja
lielajā zālē, desmit prožektoru centrā un mikrofonu
turēja stingri un pārliecināti un nevis iežmiegtu
trīcošās rokās. Abas smaidīja, likās, ka jutās ļoti
labi un iederīgi uz lielās skatuves, pašpārliecinātas
un ar visu tekstu stabili zināmu. Runāja labā tempā,
nesasteidzot, noturot izteiksmīgu balsi. Tas jau,
manuprāt, skaitās kā pasākuma pirmais talants.
Krēslu rindā man priekšā piesēdās septiņi
skolēni - visi melnos kreklos ar uzrakstu “Nebūs
labi!”. Visi septiņi izskatījās ļoti satraukti. Vēl kaut
ko pusbalsī runāja un organizēja, pārrunāja un
viens otram pārjautāja. Kur ko nest, kurš uznesīs,
kur nonesīs, kad nesīs? Minēju, ka viņi uzstāsies ar
teātra uzvedumu, kaut ko līdzīgu stand-up
komēdijai. Ilgi nebija jāsēž neziņā, jo, izrādās,
pasākumu atklāja tieši ar šo grupu! Vēl viena
atklāsme - viņi bija sagatavojuši nevis teātri, bet
gan dziesmu. Jāsaka, ļoti gudra izvēle, jo
“Dzērvenīte” ir gan latviešu vidū ļoti iecienīta, gan
ne pārāk sarežģīta dziedāšanas ziņā. Par
instrumentālo pavadījumu biju izbrīnīta, jo saspēle
izdevās ļoti laba un, klausoties dziedātājās,
pavadījums bija iederīgs, nenomācošs un noturēts
melodijā un ritmā. Pašu dziedātāju balsis gan
neturējās tik taisni un pārliecinoši. Varbūt treniņa
trūkums, varbūt satraukums… Un tomēr kopumā,
ironiskā kārtā, bija labi! Īpaši kā pirmajiem, kas
kāpj uz svinīgās zāles skatuves, atklājot šo lielo
pasākumu un iedrošinot pārējos dalībniekus, ka
var!
Pēc grupas uzstājās vēl vieni mūziķi, šoreiz
- pianistes - ar sagatavotu klavieru duetu.
Skaņdarbs bija lēns un mierīgs, bet priekš spožās
skatuves, varbūt pat pārāk mierīgs, jo man nekas
daudz no skaņdarba izpildījuma nav palicis atmiņā.
Vai arī jau esmu dzirdējusi pārāk daudz klavieru
savā dzīvē, piedaloties abu jaunāko māsu mūzikas
skolu pasākumos.
Roberts Krūmiņš uz skatuves kāpa ar lielu,
zelta krāsas saksofonu un dziesmu “Rozā pantēra”.
Skolas talantu šovs
“Iekrāsosim Latviju!”

3. 3
Zālē sēdošos kārtīgi izsmīdināja 8.c klases
teātra uzvedums “Dzīve skolā”. Tas, kas,
manuprāt, teātra izrādi padarīja īpašu, bija
asprātības, kuras saprastu tikai Valmieras Valsts
ģimnāzijas skolēni. Sasmīdināt publiku, to uzskatu
par sarežģītu uzdevumu, jo jāmāk iepriecināt visa
zāle, neaizskarot nevienu, piemēram, skolotājus, ap
kuriem risinājās teātra sižets. 8.c klasei izdevās
viss!
Pēc smieklīgā teātra uzveduma jautro
gaisotni nomainīja daudz nopietnākas sajūtas.
Aizkustināt cilvēku, tas ir skatuves mākslinieka
talants, kuru es augsti vērtēju, un šogad 16.
novembra talantu šovā to izdevās paveikt
Laimdotai Strodei ar Adeles dziesmu “When we
were young”. Zinu, ka mūziķes darbi ir grūti
izpildāmi, tie prasa izcilu muzikalitāti un spēcīgas
vokālās spējas. Arī drosme neizpaliek kā svarīga
īpašība, lai uzdrīkstētos dziedāt pašas talantīgās un
izcilās angļu dziedātājas Adeles dziesmas. Tas, kas
man patika Laimdotas dziedājumā, bija nedrošs,
nestabils dziesmas sākums, kurš ar katru nākamo
mirkli skanēja arvien skaļāk un melodiskāk. Tādā
veidā es kā skatītājs varēju ne vien noklausīties
pašu dziesmu, bet arī vērot, kā dziedātājas drosme
pamazām pakāpjas uz augšu, šķībo nošu kļūst
arvien mazāk, un satraukumu nomaina pacilātība
un emocionalitāte.
Valmieras Valsts ģimnāzijā, kā uzzināju,
mūziķu tiešām ir daudz, jo nākamais mākslinieks
arī ir ar mūziku saistīts. Eva Viļumsone pie
klavierēm izspēlēja Jāņa Ivanova skaņdarbu
“Prelūdija 3.” . Mūzika skanēja plūstoši un
melanholiski. Interesants elements bija zilais
lakats, uzsegts uz klavierēm, kurš, labi piestāvēja
un paspilgtināja skaņdarba noskaņu.
Koncertzāles krāsas krasi mainījās ik pēc
brīža, jo, nākamajai māksliniecei uzstājoties,
skumjās un nopietnās, tumši zilās gaismas atkal
nomainīja moži dzeltenais prožektors, kura
priecīgajā gaismā Anna Zemīte pasniedza
komēdiju par deputātu.
Annas meistarīgā aktiermākslas
priekšnesuma radīto vieglo gaisotni turpināja
uzturēt Diāna Žagota ar, manuprāt, ļoti oriģinālu
talantu - Spāņu deju. Melni sarkanās kleitas virpuļi
un straujā dziesma “Fireball” nu ir viena no manām
galvenajām atmiņām par talantu šovu. Visa publika
kopumā bija manāmi ieinteresēta neparastajā
priekšnesumā, skanēja applausi dejas laikā un vēl
skaļāki, dejai beidzoties. Apbrīnoju to, kā dejotājas
gaišais smaids un enerģija noturējās visa
priekšnesuma garumā.
Pēc eksotiskās Spāņu dejas zāli nedaudz
nomierināja Elzas Niklases klavierspēle. Domāju,
ka kopumā izpildījums bija labs. Lai arī bija dažas
aizķeršanās, no kurām viena tik liela, ka spēlējums
tika pilnībā pārtraukts un atsākts no jauna, labi, ka
viņa nepadevās un ar otro reizi nospēlēja labāk un
arī līdz galam.
Savukārt pēc pianistes Elzas vakara garumā
turpinājās veseli četri deju priekšnesumi, cits no
cita ļoti atšķirīgi, ar visiem vienu kopīgu īpašību -
talants.
Rainas Mālmanes un Greisas Gecas dejā
īpaši uzunāja mūzikas izvēle un radītā mistērijas un
sirreālisma noskaņa. Ļoti māksliniecisks,
mūsdienīgs un profesionāls izpildījums!
Grupa “Undefined” manā skatījumā izcēlās
ar dejas enerģiskuma uzturēšanu un apģērbu, kurš
perfekti piestāvēja dejas stilam un mūzikai.
Pirms plašo skatuvi piepilda nākamā deju
grupa, vēl uzstājās 11. c klase ar dziesmu “Kalniem
pāri”.
Ļoti skaļas ovācijas saņēma meiteņu deju
grupa ar nosaukumu “Meitenes bez D”. Viņu ideja
bija augstākajā mērā radoša! Ar melnbalto drēbju
palīdzību tika radītas smieklīgas un interesantas
vizuālās ilūzijas. Piemēram, brīžiem izskatījās, ka
puse no dejotājām paceļas gaisā un lido. Neko tādu
es nekad iepriekš nebiju redzējusi, tāpēc skatījos ar
lielu interesi, pie sevis vēlēdamās, lai šis ļoti
izklaidējošais priekšnesums turpinātos pēc iespējas
ilgāk.
Dinija Prinkule uzstājās ar laikmetīgo deju
pie Aminatas dziesmas “Maiga vara”. Deja
atgādināja mūsdienīgu baletu, jo daži elementi bija
nepārprotami sarežģīti, un esmu pārliecināta, ka
lielākā daļa cilvēku nebūtu spējīgi nodejot kaut ko
tik iespaidīgu. Solodeju, domāju, vairākkārt
uzlaboja Dinijas spēja pamanāmi un izteiksmīgi,
bet arī ne pārāk pārspīlēti, izpaust priekšnesumā
notiekošās emocijas ar atbilstošām sejas
izteiksmēm.
Talantu Šova noslēgumā uzstājās ansamblis
“Margrietiņas”, kura sastāvā - Mareks Boškins,
Mārcis Zušmanis un Roberts Bleikšs. Šķita
interesanti, ka viņi tika pavadīti uz skatuvi ar tik
skaļiem applausiem, kādus parasti saņem pēc
priekšnesuma. Visi trīs nosēdās skatuves malā un
bez fonogrammas, vienīgi ar tamburīna
pavadījumu, nodziedāja Apvedceļa dziesmu
“Pirmais vasaras zieds”. Lai arī efektos vienkāršs
uzvedums, jāpiekrīt, ka kaut kas īpašs tajā bija. Es
minēšu, ka tas lielā, neslēptā entuziasma dēļ,
smaidiem, kuri dziesmas laikā ne mirkli nenozuda,
un vienkāršajai, draudzīgajai noskaņai, kas tika

4. 4
radīta. Kā izteikušies viņi paši: “Esam daudzpusīgi
12.a klases skolēni, kas vēlas parādīt, ka jebkurš ir
spējīgs radīt muzikālo priekšnesumu, arī bez
muzikālās pieredzes. Priekšnesuma mērķis būs
iesaistīt visus skolēnus kopīgā dziedājumā.”
Domāju, ka viņi savu ideju “mūzika ikvienam”
pierādīja veiksmīgi un arī sasniedza mērķi iesaistīt
zāli dziedāšanā. Kad dziesma bija nodziedāta, zālē
skanēja visskaļākie applausi, kādi veltīti visa
vakara garumā, dziesmu lika atkārtot, ko viņi arī
darīja, un tad vēlreiz skaļi applausi un sajūsmas
pilni izsaucieni.
Tad sākās balsošana par skatītāju simpātiju.
Uz iepriekš izdalītām lapiņām ar vēl nesenāk
iedotām pildspalvām vajadzēja uzrakstīt tā
priekšnesuma numuru, kurš patika vislabāk. Kamēr
žūrija apkopoja balsis, pavisam negaidīti tika
novākti krēsli un mūzika pagriezta skaļāk. Es, starp
citu, no zāles pazudu līdz ar pirmajiem krēsliem.
Mūziku tomēr dzirdēju arī gaitenī, kamēr gatavojos
angļu valodas kontroldarbam. Visas dziesmas bez
izņēmuma bija latviešu, par ko man liels prieks, jo
pasākumā, kas norisinās novembra patriotiskākās
nedēļas noskaņās, tas ir svarīgi - pieminēt un
priecāties par Latviju un Latvijas dziesmām.
Uz rezultātu paziņošanu biju ātri atpakaļ.
Mani diezgan pārsteidza skatītāju balsojums, jo es
prognozēju, ka visvairāk balsu saņems kāda no
dejotāju grupām vai arī 8.c klase. Taču tad
atcerējos skaļos applausus un zāles prieku, kas
pacēlās augstos toņos, pēdējā priekšnesuma laikā,
un nu viss šķita loģiski. Protams, ka skatītāju
simpātija ir 12. c klases puišu trio!
Talantu šovu “Iekrāsosim Latviju!”
kopumā uzskatu par izdevušos. Visi piecpadsmit
šova dalībnieki katrs sevi parādīja no labākās
puses, ja radās grūtības, tad tās tika ātri pārvarētas,
pasākums raiti ritēja uz priekšu, un radoši,
pārsteidzoši elementi tā gaitā parādījās ik pēc brīža.
Skatītāji bija saprotoši un atbalstoši un ar
applausiem uzmundrināja visus dalībniekus, jo
galu galā - ikviens, kuram ir tik liela centība, lai
sagatavotu priekšnesumu, un drosme, lai uzstātos,
ir uzvarētājs!
Anete Supe
Kāpēc lasīt grāmatas? Šāds jautājums iespējams ir
ļoti daudzu cilvēku galvā un viņi parasti necenšas
atrast atbildi. „Vienkārši uzlabo domāšanu un iztēli
vai tamlīdzīgi”, viņi teiktu. Vispār jau tā ir
patiesība, bet varbūt vajadzētu nedaudz padomāt –
kāpēc tā ir?
Pirmais protams ir tas, ka grāmatās ir daudz
nezināmu un jaunu vārdu, kurus parasti var tikai
uzzināt lasot un kuri palielina vārdu krājumu. Bet
kāpēc tad vārdu krājums vispār ir svarīgs? Ko tas
man dod? Sāksim ar to, ka palielināts vārdu
krājums palīdz rakstīšanā, jo to pareiza iekļaušana
rakstītā tekstā, piemēram, stāstā, to padara
spilgtāku, izteiksmīgāku un interesantāku. Vārdu
krājums arī palīdz ar iztēli, jo, zinot mazāk vārdus
un idejas, iztēles spējas ir ierobežotas, un pat ja tā
nav, mazs vārdu krājums vēl joprojām varētu
ierobežot spēju uzlikt šīs iztēles idejas un domas uz
papīra.
Nākamais ir tas, ka grāmatas pašas par sevi palīdz
ar iztēli, jo lasot uzzina par daudz ko jaunu, kas
atļauj pielietot jaunās idejas, notikumus un domas
savā iztēlē, veidojot pats savus jaunus stāstus un tos
spilgtāk iztēlojoties.
Vēl viena lieta- vairāk saistīta ar enciklopēdiskā,
filozofiskā, vēsturiskām vai līdzīgas tēmas
grāmatām- ir domāšana. Lasot šāda veida
grāmatas, ir iespēja iepazīt ar daudzas jaunas
dzīves idejas, kā arī iegūst spējas labāk šīs lietas
izvērtēt un pašam izpētīt. Filozofija,, piemēram,
ļauj saprast cilvēka dziļākās domas un izprast,
pārdomāt dzīves jautājumus. Vēsture ļauj labāk
izprast notikumus un to ietekmi uz nākotnes
notikumiem, kādi bija cilvēku uzskati pagātnē (kas
ir arī saistīts ar filozofiju), un kā cilvēce mainījās.
Šāda informācija, kā jau minēts, uzlabo domāšanu
un kritiskās vērtēšanas spējas, atļaujot izveidot
savus uzskatus un pasaules uzskatus neatkarīgus no
citiem.
Protams- es arī lasu grāmatas, jo citādāk es šo visu
nevarētu teikt (vispār jau varētu, bet tas nebūtu
godīgi nevienam, pat ne man). Tāpēc varbūt varētu
pieminēt kādas grāmatas es lasu un dažas nosaukt
un ieteikt. Sāksim (vai tuvosimies beigām) ar to, ka
es pārsvarā lasu fantastikas, fantāzijas vai
vēsturiskas grāmatas, jo man šīs tēmas interesē
visvairāk. Lielākā daļa šo grāmatu parasti arī ir
tulkotas no angļu, franču vai citām valodām uz
latviešu valodu, jo, lai gan es protu angļu valodu,
man labāk patīk lasīt savā pirmajā valodā, ko es
zinu vislabāk. Tagad ātri pieminēšu dažas no
pēdējām grāmatām, ko es esmu lasījis. „Vēja
vārds” un „Vieda vīra bailes”, divas grāmatas
grāmatu sērija par fantāzijas pasauli un vienu
specifisku tās iedzīvotāju, autors Patriks Rotfuss.
Tad vēl ir Erīnas Hanteres jaunākā latviski
pārtulkotā „Klanu suņu” grāmata, kuras

5. 5
nosaukums pats sevi tīri labi izskaidro. Tad vēl-
„Galaktis ceļvedis stopētājiem”, kura ir fantastikas
grāmata par piedzīvojumiem kosmosā un citiem
notikumiem.
Paldies par lasīšanu!
Emīls Ābele 8.c
Pirms vairākām nedēļām regulāri @vvg_skola
instagram kontā kāda skolniece aicināja citus spēlēt
šahu pusdienu starpbrīžos. 11.b klases skolniecei
Alīsijai šahs vienmēr ir licies fascinējošs, bet
iemācīties šahu viņu pamudināja seriāls “Queens
gambit”.
Pati šahu iemācījusies nesen, to viņai iemācīja
klasesbiedrene un arī internets. Tālāk zināšanas
Alīsija jau paspējusi nodot 5 skolēniem.
Kā tad vispār radās ideja paņemt šahu uz skolu?
Sāka apnikt katru starpbrīdi sērfot internetā, turklāt
skola ir lieliska iespēja, kur nostiprināt savas
prasmes. Alīsija stāsta, ka neviens beigās nebija
atsaucies uz instagram publicētajiem
piedāvājumiem. Pārsvarā pretinieki bija draugi,
garāmgājēji un pavisam sveši skolēni. Alīsija vēl
joprojām ar entuziasmu spēlē šahu, un labprāt
uzspēlētu ar Direktoru. Direktors būtu gan
izaicinājums, gan lieliska jauna pieredze. Lasot
Alīsijas stāstīto, liekas, ka viņa ir profesionāle, bet
pati sevi vērtē ar četrinieku (10 baļļu sistēmā). Šahs
Alīsijai ir līdzeklis, lai attīstītu domāšanu un palīdz
samazināt pavadīto laiku telefonā. Starp citu tieši
šahs palīdzējis viņai iepazīt jaunus cilvēkus- skolas
biedrus.
Šahs ir ļoti noderīgs cilvēkiem, tas palīdz attīstīt
domāšanu, koncentrēšanos u.c. Kā saka Alīsija
“Jātrenē sevi redzēt 7 soļus uz priekšu”. Šahs
nemaz nav parasta spēle, to pielieto arī īstā dzīvē,
jo spēle cēlusies no kara stratēģijām. Uzspēlē šahu
arī tu!
Ar Alīsiju sarunājās Gerda Broka
JAUNRADE 12. A UN 12. B
Ikdiena. Tā ir dzīve! Katra dzīvesdiena ir kā jauns
sākums vai arī dzīvesmirkļa turpinājums. Dzīve ir
kā sirdspuksti. Vienā brīdī tie ir dzīves augsti, bet
citā dzīveszemi. Normāli tie ir dzīvesbalansā.
Dzīvesbalanss- tas ir brīdis, moments, kā vajag
dzīvot. Dzīvot ar dzīveskrūti, lai vecumdienās var
lepoties ar to, nevis nožēlot. Dzīvesnožēlas nav
vajadzīgas, vajag dzīvesmirkļus un dzīvesbaudas!
Agate
Dzīve ir deja, dažreiz ātra, dažreiz lēna. Tā sākas,
tā beidzas.
Bet dzejai ir ritms, tāpat kā dziesmai un tāpat kā
dejai. Ja vēlies ko ātru, izvēlies ātrdeju vai
ātrdziesmu, vai ātrdzeju, bet, ja dod priekšroku,
kam lēnam un mierīgam, iespējams, jums būs
piemērotāka mierdeja, mierdzeja, mierdziesma.
Kas tev ir pie sirds? Tautas deja, rokdziesma,
popdziesma, repdziesma vai ašā, vārdu spēles
ātrmēldzeja?
Ainārs
Viss nekad neiet, kā vajadzētu. Nekad nekas neiet
roku rokā. Jo katram savas rokas. Viens ir zaļrocis,
kam dārzā rušināties tīk. Tikmēr kāds cits
melnrocis, visu seju sodrējiem nosmērējies, motoru
mašīnai mainot. Tikmēr cits saldrokām konditorejā
kūku cep. Maigrocis sēž parkā un bauda saldroča
darinātās kūkas. Un darbu savā mūžā darījis nav.
Viņa tēvs, čaklrocis, raujas divos darbos un pelna
naudu, un viņam darbs darba galā. Citam darbroku
nav, un nesanāk, sāp galva, skatoties un mēģinot
saprast viņa domu gājienu. Katram savas rokas.
Viss nekad neiet, kā vajadzētu.
Vilis
Okazionālismi tekstā! Kā
vārdu spēles vai kā problēmas
sabiedrībā?

6. 6
Pa ceļam uz nākotni var sastapt daudzus
ceļagājējus, ceļadraugus, ceļaskrējējus vai
ceļanedraugus. Tomēr arī šodien, tāpat kā vakar un
arī rīt, tas pats ceļš turpināsies. Un varbūt arī
sastapšu jaunas ceļapārdomas vai ceļamājas. Tās
visas man dedzīgi sekos pa manu dzīvesceļu.
Varbūt reizēm noderēs arī ceļasargi, ja
interesantākas takas nāksies šķērsot. Katram pašam
sava ceļasoma jānes. Un tomēr ceļagals vēl
joprojām nav redzams, tāpēc turpināšu meklēt savu
ceļalaimi.
Līva
Mutturīgi cilvēki, mutlaidīgi cilvēki, polāri pretēji.
Mutsietīgie nefiltrē ko saka, muttantiskie mutē
vārdus. Mutzīmīgie ir tie lielīgie, dažādi
mutvārdīgi cilvēki. Mutejošajiem vienmēr skaļu
ideju daudz, mutpelēkie labāk klusās domas
nesaka, muttumšajiem ļaunas valodas daudz.
Mutsarkanīgajie ar asinīm acīs skatās uz karu, bet
mutzaļie mūždien laipni un komplimentu
sniedzoši. Daudz šo mutvārdu slēpjas pasaulē.
Kristaps
Vietstāvis ir kas tāds, kas stāv uz vietas un
nekustas. Bet dažreiz vietsāvis var būt kāds cilvēks,
kurš neprogresē un necenšas attīstīties. Skolēni var
būt vietstāvji, ja viņi nemācās vai neko nedara,
proti, nedodas uz priekšu savā attīstībā. Skolotājs
var būt vietstāvis, stāvot klases priekšā un runājot.
Skolu klasēs ir daudz vietstāvji – skolēni sēžot,
grāmatas stāvot uz galda, skolotāji sēžot vai stāvot.
Reti kurš sevi var nesaukt par vietstāvi, jo viss, kas
pastāv kādā momenta, stāv – auto stāvlaukumos,
zīmuļi, atrodoties penāļos, virtuves piederumi, kad
tos neizmanto. Būt vietstāvim ir naturāli, bet ir
nepieciešams dažreiz smadzenes atslēgt to
vietstāvēšanas un izkustēties.
Kristaps
Laukos, mežos, tīrumu malās. Vasaras
vidū, kas noklājas mikla pāri zemei kā mākonis no
debesīm nokritis. Ceļa malās, velēnu galos mirdz
sīki, smalki, lukturīši – saulesvaboles.
Mirdztārpiņi. Kaut kur zāles stiebros savu čirkstošo
akordeonu spēlē zaļos svārkos tērpts muzikants. Kā
neredzēta iztraucēts, lēcējdziedātājs apklust un
nozūd. Pār pļavu pārslīd ēna – vienīgā zīme par
lielo naktsputnu, kas to šķērso, tās platie spārni
nerada pat ne mazāko skaņu. Tikpat negaidīti kā
parādījusies, dūnspārne nozūd koku galotnēs.
Dobja dūkšana liecina par daudz skaļāku lidotāju.
Savu resno ķermeni meklējot, ziedus to pārvieto
plati, zvīņoti spārni. Kopā ar tūkstošiem citu dzīvo
radību krēsldūcējs iekļaujas nakts skaņās un vietās.
Madara
Pasaule - mīļpasaule. Tā vieta tāda, kur dzīvojam.
Tā jāmīl mums, jo citas tādas nav. Tā mūsu
mīļvieta, uz kuras arī atrodas mūsu mīļmājas un
mīļcilvēki. Uz šīs pašas mīļpasaules mums,
cilvēkiem, jāsadzīvo arī ar nemīļcilvēkiem un
nemīļvietām - tās saukt varētu par nīstcilvēkiem un
nīstvietām. Bet tomēr visiem mīļcilvēkiem un arī
nīstcilvēkiem ir jāsadzīvo, jo tā mīļpasaule, uz
kuras visi mītam, mums tomēr tikai viena.
Alīna
Datorsalikumu veidoja Annija Tauriņa
Nekur nav tik labi kā mājās…
Valmieras Valsts ģimnāzijā!