2. • Etniskā grupa – būtiska sociālo grupu (cilvēku
kopumu) dažādība. Cilvēku savstarpējās
attiecības un attiecības grupās, to rašanās un
attīstības mehānismus, jaunu psihisko parādību
izpausmes mijiedarbības procesā pēta sociālā
psiholoģija.
• etniskā psiholoģija jeb etnopsiholoģija
izveidojusies uz sociālās psiholoģijas,
etnoloģijas, personības psiholoģijas un vairāku
citu zinātnes nozaru pamata.
3. • Etnopsiholoģija ir zinātne, kas pēta tautu un to kultūru
psiholoģiskās īpatnības, individuālās etniskās pašapziņas (etniskās
identitātes) un personības uzvedības veidošanās procesus,
sociokulturālo faktoru ietekmi uz psihiskajām un personības
īpašībām.
• Etnopsiholoģijā plaši izmanto psiholoģisko pētījumu metodes.
• Etnopsiholoģijas sinonīmi – psiholoģiskā antropoloģija un
tautu psiholoģija, etnogrāfija, etnoloģija.
• Mūsdienu etnopsiholoģijas pētījumu priekšmets ir visa kognitīvo,
emocionālo, motivācijas un gribas procesu sistēma, kā arī
personības tipi, kas raksturīgi katram etnosam, vispāretniskās vides
(kultūras, dabas) ietekme uz personības īpatnībām (kroskulturālie
pētījumi).
• Sociālā psiholoģija savukārt ir zinātne par grupu psihi, un
etnopsiholoģija ir zinātne, kas pēta etnisko psihi jeb kādas tautas vai
etnosa psihisko veidojumu. Etnosa psihiskais veidojums ietver visas
tās iezīmes, īpašības un procesus, ko etniskā grupa apgūst savas
attīstības gaitā.
4. Etnopsiholoģija meklē atbildes uz daudziem
jautājumiem, piemēram:
• kā rodas un veidojas etniskās grupas un to augstākā dažādība –
nācija?
• kādi ir etnoģenēzes procesi?
• ar ko cita no citas atšķiras etniskās grupas un kas tām ir līdzīgs?
• kāda cilvēku tipi (vīrieši un sievietes) sastopami etnosos un kā tie
veidojas?
• kādēļ rodas konflikti starp etnosiem un ar kādiem paņēmieniem tie
tiek mazināti?
• kas ir etniskā pašapziņa un kā tā izpaužas attiecībās starp
etnosiem?
5. Etnopsiholoģijas pirmsākumi
• Interesantas atziņas par etnosiem izteiktas jau senos laikos.
Jau Hipokrāts mēģināja saistīt tautu raksturu īpatnības ar
klimata atšķirībam un ģeogrāfiskajiem apstākļiem.
• Apraksti par dažādu tautu kultūras īpatnībām un uzvedību
sastopami daudzu ceļotāju, vēsturnieku, politiķu un filozofu
darbos jau kopš antīkajiem laikiem.
• Tomēr etnopsiholoģija ir jauna zinātne, jo par patstāvīgu
zinātnes nozari tā izveidojās 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.
• Idejas par etnopsiholoģijas kā patstāvīgas zinātnes izveidi
atrodamas filozofa Morica Lacarusa (1824 – 1903) un
valodnieka Heimana Šteintāla (1823 – 1899) darbos.
6. Etnopsiholoģijas pirmsākumi
• M.Lacaruss uzskatīja, ka „tautas gars” ir jēdziens, kas radies
no indivīda psiholoģijas, bet Šteintāls valodas zinātnē
pieturējās pie psiholoģijas virziena un izvirzīja teorija par
valodas rašanos skaņu atkārtošanas rezultātā
(onomatopoētiskā teorija).
• Lacaruss un Šteintāls kopīgā rakstā piedāvāja izveidot
etnopsiholoģiju kā starpdisciplināru un paskaidrojošu zinātni
par tautas garu, kā mācību par tautu garīgās dzīves
likumiem un elementiem un kā pētījumus par visas cilvēces
dvēseles dzīvi.
• Cits etnopsiholoģijas aizsācējs bija Vilfelms Vundts. Viņa
grāmata „Tautu psiholoģija” (1900-1920) 10 daļās bija
pirmais izmēģinājums etnopsiholoģijā un tajā izklāstīti
mitoloģijas, reliģijas, mākslas un valodas psiholoģiskie
aspekti.
7. Etnopsiholoģijas pirmsākumi
• Vienā no pirmajiem etnopsiholoģijas darbiem „Ievads
etnopsiholoģijā”, ko uzrakstīja G.Špets izteikti iebildumi
pret Lacarusa un Šteintāla, kā arī V.Vundta
psiholoģismu.
• Špets uzskatīja, ka šie autori etnopsiholoģiju aplūko kā
vispārēju paskaidrojošu zinātni līdzīgi vēsturei un
dažādām citām zinātnēm.
• Mūsdienu etnopsiholoģijas pētījumu priekšmets ir visa
kognitīvo, emocionālo, motivācijas un gribas (konatīvo)
procesu sistēma, kā arī personības tipi, kas raksturīgi
katram etnosam; vispāretniskās vides (kultūras, dabas)
ietekme uz personības īpatnību veidošanos.
8. Etnopsiholoģijas pirmsākumi
• Etnopsiholoģiskajām atšķirībām ir nozīme arī pēc izcelsmes,
rases, valodas, sabiedriski ekonomiskās attīstības
(piemēram, mūsdienu angļi, amerikāņi, austrāļi,
jaunzēlandieši un kanādieši) tuvu tautību pārstāvjiem.
• Atšķirīgi ģeogrāfiskie, ekonomiskie un vēsturiskie apstākļi
radījusi nozīmīgas atšķirības nacionālajā raksturā un kultūrā.
• Etnosu un nāciju psihiskā dzīve tiek pētīta pakāpeniski uz
psiholoģijas, socioloģijas, etnogrāfijas un antropoloģijas
sasniegumu pamata un, pielietojot mūsdienu zinātniskās
metodes. Iepriekšējos gadsimtos līdzīgi pētījumi nebija
iespējami (Nalčadžans).
9. • Kad formējas kāda cilvēku grupa, kas
saglabā savu eksistenci pietiekami ilgstoši
(mēnešus un gadus), tad grupas locekļu
mijiedarbības rezultātā rodas vispārējas
grupas parādības, ko var nosacīti nosaukt
par grupas psihi.
10. Etnoss
• Etnoss ir vēsturiski radusies noturīga sociāla cilvēku grupa,
ko pārstāv cilts, tautība, nācija. Etnoss ir reāli eksistējoša
grupa, kas dzimst, attīstās, funkcionē, savstarpēji
mijiedarbojas un nomirst. Katram etnosam ir sava attīstības
stadija. Ir jauni un veci etnosi.
• Etnoss ir vēsturiski izveidota cilvēku grupa noteiktā
teritorijā, kurai piemīt relatīvi stabilas valodas, kultūras un
psihes īpatnības, un kas apzinās savu vienotību un atšķirību
no citām grupām, un tas izpaužas pašnosaukumā.
• Etnoss ir pastāvēšanā stabila cilvēku grupa, kas apzinās
sevi kā grupas locekļus, pamatojoties uz jebkurām
pazīmēm, kas tiek uztvertas kā etnodiferencējošas.
11. • Latviešu etnoss eksistē apmēram kopš
krustnešu kariem, kaut gan bija līvi, kurši, latgaļi,
kas sevi vēl neapzinājās kā latviešu etnosu, bet
eksistēja patstāvīgi. Latvieši mēs esam tagad. Ar
laiku var būt atkal citi priekšstati.
• Vienā tautā var būt vairāki etnosi (p: latgaļi un
latvieši).
• Etnosu var uzskatīt par izveidojušos tad, kad
tas sāk sevi kaut kā saukt. Arī 7 cilvēki var
veidot etnosu.
12. Galvenie etnosa rašanās nosacījumi ir:
vienota pašapziņa – savas vienotības un atšķirības no
visiem citiem „līdzīgiem veidojumiem” apzināšanās;
vienota teritorija;
vienota valoda;
vienota kultūra.
Papildus nosacījumi var būt vienota reliģija un vienota
rase. Nereti etnoss veidojas no dažādu valodu
elementiem. Lai etnosa eksistence būtu noturīgāka, tie
cenšas izveidot savu sociāli – teritoriālu organizāciju
(valsti, autonomiju).
13. Var būt:
• Monoetniska pašapziņa;
• Polietniska pašapziņa;
• Kosmopolītisms – kad pieņem jebko.
Etniskums nav svarīgs, bet svarīgi, ka
cilvēks ir eiropietis vai vispār zemes
iedzīvotājs.
14. • Termins etnoss tuvs jēdzienam tauta
etnogrāfiskā nozīmē. Etniskā piederība (etniskā
identitāte) bērnam veidojas uz saskarsmes
pamata pirmajos 3-5 dzīves gados. Tas, kas
viņam bija tuvs, pazīstams un pieņemts viņa
pirmajos dzīves gados arī nosaka viņa etnisko
piederību.
• Dzīves vieta, kur etnoss apmetas, kļūst par
etniskās sistēmas daļu. Parādību, kad cilvēks
nevar dzīvot svešā vietā, sauc par nostaļģiju.
15. Etnoss atspoguļo cilvēka personīgo
attieksmi pret pasauli
• Tā izveidojas, kad viņš saņem noteiktu audzināšanu
un ieiet konkrētaja sociālajā un valodas vidē.
• Katras paaudzes dzīves rezultāti paliek valodā.
• Apgūstot dzimto valodu, katra jaunā paaudze
vienlaiku piesavinās arī visu iepriekšējo paaudzu
domas un jūtas.
• Bērns apgūst bezgala daudz dažādus jēdzienus un
priekšstatus par priekšmetiem, mākslinieciskiem
tēliem, loģiku, valodas filosofiju, dabu, cilvēku
raksturiem, ticību, poēziju, loģiskiem jēdzieniem un
filosofiskiem uzskatiem.
16. • Piemēram, viena no tradicionālām
afrikāņu kultūrām bērnus audzina
pastāvīgā stresā – nepieiet pie bērna un
arī neizrāda mātes mīlestību. Ja bērns
kādam iesit, tad viņu par to slavē. Tā tiek
izaudzināti ļoti agresīvi, bet arī jebkādos
apstākļos izdzīvot spējīgi cilvēki.
17. Pirmie etnopsiholoģiskus pētījumus
uzsaka amerikāņi, jo:
• Amerika ir pilna ar dažādu tautību pārstāvjiem, tādēļ
vajadzēja pētīt šos cilvēkus, lai izvairītos no
konfliktiem un varētu saprasties.
• Tautas pētīja, lai varētu dot tām pretsparu kara
gadījumā, jo amerikāni bieži karoja gan ar Ķīnu, gan
Kubu un Vjetnamu u.c. Dažas teritorijas iekaroja,
bet strādāt tur nevarēja, jo nesaprata šo tautību
cilvēkus.
• Filipīnu rajona amerikāņi uzcēla naftas ieguves
rūpnīcu. Gadījās, ka tur kādu cilveku pārvaldienks
sarāja citu klātbūtnē. Tas cilvēks jutās pazemots,
bet viņa tautieši pārvaldnieku gandrīz nogalināja.
18. • Kultūra – tās ir tradīcijas, svētki, simboli.
Kultūra ir viss, ko dara cilvēks, izmainot
dabu, kultūra ir tas, kā etnoss sevi pauž
citiem etnosiem (mūsdienīguma etniskais
paradokss)
• Mūsdienīguma etniskais paradokss – tā
ir cenšanās saglabāt savu kultūru,
parašas u.c., tāpēc etnosi cenšas
nepazust un visā pasaulē ieviest savas
tautas virtuvi u.c.
19. • Piemēram, Ķīnā arī tagad ir atvērusies milzīga
Disnejlenda tāpat kā Francijā, tikai nedaudz atšķirīga,
lai turp brauktu tūristi.
• Modē ir etniskā mūzika, vingrošana u.c.
• Lai saglabātu savas tautas identitāti cilvēki karo,
strīdas u.c. Tas notiek tāpēc, ka mēs pretojamies tam,
ka mūs visus vēlas padarīt vienādus. Pretošanās
izpaužas karnevālu, gājienu u.c. veidā.
• Piemēram, Siguldas dabas takas un daudzi citi
Latvijas kultūras objekti.
20. Etnocentrisms
• etnoss sevi noliek visa centrā. Tā ir citas
tautas kultūras uztvere no savas kultūras
viedokļa. Negatīvs ir tas, ka mēs nosodām
un nepieņemam to, kas ir atšķirīgs no
mums. Piemēram, etniskie stereotipi ir :
• Krievi – dzērāji;
• Afroamerikāņi – nēģeri;
• Franči – varžu ēdāji;
• Itāļi – makaronu rijēji.
21. • Kultūra ir pasaules daļa, ko radījuši cilvēki.
• Kultūra ir idejas, kas nodotas no paaudzes
uz paaudzi, ar tām saistītas vērtību sistēmas,
kuras savukārt nosaka indivīdu un grupu
uzvedību, to domāšanu un uztveres veidus.
• Kultūra – tās ir tradīcijas, svētki, simboli.
22. Kultūras veidi (Cardiner)
Subjektīvā kultūra - raksturīgi
paņēmieni, ar kuru palīdzību tās
locekļi izzina cilvēku radītu apkārtējo
pasaules daļu.
23. Kultūras veidi (Cardiner)
• Kanibālisms - tur, kur tas ir, to uzskata par pozitīvu,
normālu parādību.
• Pēdējais zināmais kanibālisma gadījums bija 50. –
tajos gados. Kopumā Mikronēzijā, Melanēzijā,
Polinēzijā un Jaunzēlandē 20. gs. 20. –tajos gados
vēl bija kanibālisms.
• Kanibālisms lielākoties radies izdzīvošanas
apsvērumu dēļ – tādos periodos, kad nebija no kā
pārtikt, sāka ēst kara gūstekņus, noziedzniekus utt.
Tā tas saglabājās ilgi.
25. Kultūra ir:
• dinamiska – pastāv neatbilstība starp uzvedību
un kultūru;
• noteikumu sistēma – raksturīgais;
• grupas un apvienības;
• savas izdzīvošanas nodrošinājums;
• nostādnes, vērtības, priekšstati, normas un
uzvedības modeļi:
1. grupai kopīgie;
2. dažādi realizējamie;
3. nododamie no paaudzes uz paaudzi;
4. spējīgi mainīties laikā
27. Emic ir 4 pieejas:
• Tiek pētīta tikai viena kultūra ar mērķi saprast šo
kultūru;
• Tiek izmantotas analīzes vienības, kuras
specifiskas konkrētajai kultūrai;
• Kultūras elementi tiek pētīti no kultūras locekļu
viedokļa;
• Pētījuma struktūra pakāpeniski atklājas, kad
pētnieks sāk pētīt.
28. Etic pieejas principi:
• Tiek pētītas 2 vai vairākas kultūras ar mērķi noskaidrot
kaut kādas šo kultūru līdzības vai atšķirības;
• Tiek izmantotas analīzes un salīdzinšānas vienības,
kuras skaitās brīvas no kultūras. Piemēram, intelekts, jo
intelekts ir visiem, neatkarīgi no rases un kultūras;
• Pētnieks ieņem ārēja novērotāja pozīciju ar mērķi
distancēties no kultūrām;
• Pētījuma struktūra un izmantotās kategorijas tiek
plānotas pirms pētījuma.
