Tiesnešu tiesību autoritāte un normativitāte

LATVIJAS UNIVERSITĀTE
JURIDISKĀ FAKULTĀTE
Tiesnešu tiesību normativitāte un autoritāte
Maģistra darbs
Autors: Jānis Kļumels
Apliecības numurs: JurP010125
Zinātniskais konsultants: Dr.iur Diāna Apse
Rīga, 2014

SATURS
Ievads..........................................................................................................................................3
1. Teorija par tiesību normu........................................................................................................7
1.1. Tiesību normas definīcija..............................................................................................7
1.2. Tiesību norma un rīcības iemesls................................................................................19
1.3. Tiesnešu tiesības un sekundārie noteikumi.................................................................26
1.4. Tiesnešu tiesību saistošais spēks.................................................................................31
1.5. Tiesnešu tiesības un juridiskais siloģisms...................................................................40
1.6. Tiesnešu tiesību validitāte...........................................................................................48
2. Tiesnešu tiesības dažādās institucionalizētās tiesību sistēmās..............................................51
2.1. Romiešu tiesības..........................................................................................................52
2.2. Jūdaisms......................................................................................................................58
2.3. Latvijā piemērojamas tiesnešu tiesības.......................................................................68
2.4. Eiropas Cilvēktiesību tiesa..........................................................................................69
2.4. Eiropas Savienības tiesa..............................................................................................75
2.5. Satversmes tiesa..........................................................................................................83
2.6. Latvijas tiesa................................................................................................................86
2.6.1. Civilprocess...........................................................................................................86
2.6.2. Kriminālprocess.....................................................................................................88
2.6.3. Administratīvais tiesas process..............................................................................92
Kopsavilkums............................................................................................................................95
Anotācija.................................................................................................................................100
Annotation...............................................................................................................................101
Annotation...............................................................................................................................102
Izmantotās literatūras, normatīvo tiesību aktu un juridiskās prakses materiālu saraksts........103
Izmantotā literatūra...........................................................................................................103
Normatīvie tiesību akti.....................................................................................................108
Juridiskās prakses materiāli..............................................................................................108
Dokumentārā lapa...................................................................................................................112
2

Ievads
Šis darbs ir pētījums par tiesnešu tiesību juridiskajām īpašībām un nozīmi tiesību
sistēmā. Galvenais uzsvars izpētē būs veltīts jautājumam: kā ir saistošas judikatūras atziņas?
Būtiskā atšķirība no cita veida pētījumiem par judikatūras atziņām, kas ir forma tiesnešu
tiesību izteikšanai, būs izvēlētā pētījuma metode. Uzsvars šajā darba ir likts uz tiesnešu tiesību
ietekmi, sakarību jeb saistību ar tiesību normām. Tādējādi tiesnešu tiesību nozīme tiesību
sistēmā šajā darbā būs pētīta teorijas par tiesību normu ietvaros.
Otra īpašā pieeja pētījumam ir saistīta ar zinātnisko avotu izmantošanu. Lai gan šis
pētījums par tiesnešu tiesībām būs ieturēts kontinentālās Eiropas jeb romāņu-ģermāņu tiesību
loka juridiskās tehnikas ietvaros, galvenie teorētiskie avoti būs tādu tiesību zinātnieku radīti,
kuri savu galveno darbību veikuši anglosakšu tiesību loka valstīs, īpaši Lielbritānijā. Tas
skaidrojams ar apstākli, ka vadošie mūsdienu juridiskā pozitīvisma tiesību zinātnieki ir tieši
vai netieši saistīti ar Lielbritāniju, īpaši Oksfordu. Un šajā pētījumā galvenā teorētiskā
ietekme ir gūta no Herberta Laionela Adolfusa Hārta (Herbert Lionel Adolphus Hart) un
Džozefa Raza (Joseph Raz) un arī citu tiesību zinātnieku darbiem.
Darba rakstīšana šobrīd ir daudz vieglāks uzdevums par tā radīšanu 2006.gadā, kad
autoram bija sākotnējā iecere sagatavot šo pētījumu. Pirmkārt, vieglāku to ir padarījusi iespēja
detalizētāk iepazīt vadošos pētījumus šajā jomā: Nīla Makkormika (Neil MacCormick) un
Roberta Sammersa (Robert R. Summers) vadībā radīto darbu Interpreting Precedents: A
Comparative Study; Sera Rūperta Krosa (Rupert Cross) un Dž.V.Harrisa (J.W.Harris) darbu
Precedent in English Law; Lorenca Goldšteina (Laurence Goldstein) vadībā tapušo darbu
Precedent in Law; Karla Levellina (Karl Llewellyn) darbu The Case Law System in America;
Raimo Siltalas (Raimo Siltala) pētījumu A Theory of Precedent; un Nīla Duksburija (Neil
Duxbury) darbu The Nature and Authority of Precedent, kā arī citu autoru pienesumu šī
temata izklāstam. Otrkārt, ar vien vairāk un vairāk pētījumu kopš 2004.gada šajā jomā ir
tapuši latviešu valodā. Un judikatūras atziņu, tiesnešu tiesību jautājumu izpētē iesaistījušies ne
tikai bakalaura un maģistratūras studenti jurisprudencē. Šī joma ir izrādījusies tik saistoša, lai
būtu arī doktora disertācijas izpētes virziens1
. Īpaši atzīmējams ir Gintas Sniedzītes
pienesums, publicējot grāmatu “Tiesnešu tiesības: jēdziens un nozīme Latvijas tiesību avotu
doktrīnā”. Lai arī šī darba nosaukums liecina par tā paša jautājuma izpēti, ko veica Dr. iur.
Ginta Sniedzīte, pētījuma metode un pētāmo jautājumu loks šajā darbā ir tāds, kas nevis tikai
1
Skat. Apse Diāna, Tiesību zinātne un tiesnešu tiesības. Latvijas Universitātes Žurnāls. Juridiskā Zinātne,
Tiesību zinātnes nākotnei 2, Rīga: Latvijas Universitāte, 2013, 17.-25.lpp.; Slaņķe Gundega. Eiropas
Savienības Tiesas judikatūras saistošais spēks. Latvijas Universitātes Žurnāls. Juridiskā Zinātne, Tiesību
zinātnes nākotnei 2, Rīga: Latvijas Universitāte, 2013, 223.-237.lpp.
3

pārklājas ar cienījamās autores darbā izklāstīto, bet papildina latviešu valodā tapušo pētījumu
klāstu šajā jomā.
Darba nosaukums ir formulēts, ietekmējoties no Nīla Duksburija (Neil Duxbury) darba
The Nature and Authority of Precedent. Viena no autora izvirzītajām tēzēm grāmatā ir
apgalvojums par “nevienas teorijas spēju piedāvāt pārliecinoši visaptverošu un sistemātisku
izskaidrojumu, kāpēc precedents ir saistošs”2
. Lai dotu savu ieguldījum šī mīta kliedēšanā
būtu vērts izskaidrot amigdalas un hipokampus darbību3
. Bet zinātniskās nozares joma liek
izmantot vienīgi juridiskas metodes šajā pētījumā.4
Vislabāko autoram zināmo skaidrojumu
piedāvā mūsdienu juridiskais pozitīvisms.5
Tāpēc šīs tiesību skolas idejas būs izmantotas
pētījuma uzdevumu veikšanai. Par labāku skaidrojumu to padara piedāvātā tiesību normatīvā
teorija. Tiesību teorija pamatā atbild uz diviem jautājumiem par tiesībām: kā tās ir saistošas un
kāpēc tās ir saistošas? Tāpēc tiesību teoriju var strukturēt divās daļās: tiesību normativitāte un
tiesību validitāte.6
Dabisko tiesību pārstāvju normatīvās teorijas ir piesaistītas objektīvām
vērtībām un objektīvām tiesībām7
, tāpēc tās nevar piedāvāt pilnvērtīgu normatīvo teoriju8
.
Dabisko tiesību pārstāvji, savukārt, daudz plašāk izklāstījuši tiesību validitātes sadaļu.
Pētījuma mērķis nav izklāstīt, kā tiesnešu tiesībām būtu jābūt saistošām. Darbā izklāstīts, kā
tās ir saistošas.
Darba pirmajā daļā ir formulēts tiesnešu tiesību konceptuālais modelis. Tajā būs
izklāstīta teorija par tiesnešu tiesību attiecībām ar likumdevēja izdotajām tiesību normām, no
2
Duxbury Neil, The Nature and Authority of Precedent. Cambridge: Cambridge University Press, 2008, p.ix-x
3
Amigdala ir mandeļu formas neironu veidojums dziļi smadzeņu deniņu daivā. Amigdala ir daļa no limbiskās
sistēmas, un atbild par emocijām un motivāciju, kā arī par to, kuras emocijas ir saglabājamas un kurā
smadzeņu daļā. Amigdala nosaka automātiskās prasmes un procedūras jeb neapzināto ilgtermiņa atmiņu.
Hipokampus ir pakavveida neironu veidojums dziļi smadzeņu deniņu daivā. Hipokampus ir daļa no limbiskās
sistēmas, un atbild par pieredzētā apzināšanos, kā arī par to, kura pieredze ir izmantojama noteiktā situācijā.
Hipokampus nosaka apzinātās prasmes jeb apzināto ilgtermiņa atmiņu.
Tieksme vadīties pēc vai izvairīties no kāda emocionāli iespaidīga notikuma (precedenta) izriet no amigdalas,
kamēr hipokampus ir saistīts ar runas centriem, ļaujot aprakstīt šāda notikuma nozīmi personas rīcībai, ja
vien šāds notikums nav izslēgts no hipokampus apzinātās daļas traumas rezultātā.
4
Hipokampus un amigdalas darbības apraksts ļautu izskaidrot kādas darbības ievērošanas ieradumu, kas izriet
no ilgtermiņa atmiņas. Bet tas nebūtu normatīvs skaidrojums. Tāpat kā varas-pamatots skaidrojums, ko
piekopa klasiskie pozitīvisti, tas būtu nepilnīgs skaidrojums. Skat.: Green Leslie, Legal Positivism. The
Stanford Encyclopedia of Philosophy (Fall 2009 Edition), Edward N. Zalta (ed.), Pieejams:
http://plato.stanford.edu/archives/fall2009/entries/legal-positivism
5
Darbā nebūs aplūkots juridiskā pozitīvisma devums stare decisis doktrīnas formulēšanā. Bet līdzīgi, kā
Lielbritānijā, arī Latvijā vai citā kontinentālās Eiropas tiesību loka valstī juridiskā pozitīvisma metodes ir
būtiskas precedentu doktrīnas formulēšanā. Vairāk par stare decisis un klasiskā pozitīvisma devumu tā
attīstībā skat.: Duxbury Neil, The Nature and Authority of Precedent. Cambridge: Cambridge University
Press, 2008, pp.37-48; Cross Rubert, Harris J.W., Precedent in English Law. 4th edition. Oxford: Clarendon
Press, 1991, pp.30-32; Evans Jim, Change in the Doctrine of Precedent during the Nineteenth Century. in:
Precedent in Law. Edited by Laurence Goldstein. Oxford: Clarendon Press, 1987, pp.64-72.
6
Marmor Andrei, Philosophy of Law. Princeton and Oxford: Princeton University Press, 2011, p.2
7
MacCormick Neil, Weinberger Ota, An Institutional Theory of Law: New Approaches to Legal Positivism.
Dordrecht: D.Reidel Publishing Company, 1986, p.4
8
Tikai daļa iemeslu izriet no vērtībām. Pie šādiem iemesliem pieder praktiski iemesli. Epistēmiski un adaptīvi
iemesli neizriet no vērtībām. Skat.: Raz Joseph, From Normativity to Responsibility. Oxford, New York:
Oxford University Press, 2011, p.12
4

kurām izriet pirmās. Teorētiskā modeļa formulēšanā būs izmantota Džozefa Raza pirmā un
otrā līmeņa iemesli. Judikatūras atziņu saistošā spēka izskaidrošanai būs izmantotas praktiskās
un teorētiskās autoritātes koncepcijas, ko formulējis Dž.Razs un tālāk attīstījis Grants
Lamonds (Grant Lamond). Tiesnešu tiesību vietas noskaidrošanai tiesību sistēmā būs
izmantoti H.L.A. Hārta sekundārie noteikumi. Papildus tam darba pirmajā daļā tiesnešu
tiesību sasaiste ar tiesību normām būs aplūkota juridiskā siloģisma ietvaros. Un judikatūras
atziņu attiecības ar dažādiem tiesību normu veidiem: saliktas un nepilnīgas, legāldefinīcijas,
ģenerālklauzulas un citas, būs vēl viens jautājums, ko varēs iepazīt pētījuma pirmajā daļā.
Darba otrajā daļā jau sāksies pirmajā daļā izklāstītā tiesnešu tiesību modeļa pareizības
pārbaude divās institucionālās tiesību sistēmās ar senu vēsturi. Pārbaudes mērķis ir konstatēt,
vai piedāvātais tiesnešu tiesību konceptuālais modelis ļauj izskaidrot tiesību piemērotāju
radīto abstraktu atziņu nozīmi tiesību sistēmās, kuru galvenā attīstība norisinājās tālā, bet
apzinātā vēsturē. Vēsturiskā diskursa mērķis ir arī atklāt tos vēsturiskos avotus, notikumus un
apstākļus, kas tiesnešu tiesību attīstību izskaidro kā dabisku tiesisko attiecību veidošanas rīku,
kam vienā vai otrā formā ir nepieciešami gūst atzīšanu ne tikai tiesību piemērotāju vidū.
Otrajā daļā būs ieskicēti tie apstākļi, kas nepieciešami turpmākai tiesnešu tiesību attīstībai.
Pēc divu vēsturisko institucionālo sistēmu: Romiešu tiesību un Jūdaisma, izvērtēšanas,
turpmākais pētījums būs veltīts, lai izskaidrotu mūsdienu Latvijā tiesnesim būtisku
judikatūras atziņu normativitāti. Tāpēc uzmanība būs veltīta Eiropas Savienības Tiesa
(turpmāk – EST), Eiropas Cilvēktiesību Tiesas (turpmāk – ECT), Satversmes tiesas un
Latvijas tiesas judikatūras atziņu normativitātes izvērtēšanai, lietojot pirmajā nodaļā izklāstīto
konceptuālo modeli. Izvērtējuma mērķis ir sniegt atbildi, kāpēc minēto tiesu institūciju
judikatūrai ir nozīme Latvijas tiesību piemērotāju darbā. Bet šajā pētījumā nebūs iespējams
rast izvērstu metodoloģiju, kā judikatūras atziņas piemērojamas. Tam iespējams izmantot
Egila Levita referātu “Judikatūra – pamati, problēmas, piemērošana”9
un Gintas Sniedzītes
publikāciju “Tiesnešu tiesību attīstība Latvijā – pozitīvās un negatīvās tendences”10
, kā arī
citus pētījumus. Jāatzīst gan, ka Egila Levita rakstā par excellence izklāstīta stare decisis
doktrīnas metodoloģija, par ko piezīme izteikta, izvērtējot judikatūras atziņu pielietošanu
kriminālprocesā.
Pētījums būs veikts normatīvās teorijas ietvaros, tāpēc, atbildēs uz jautājumu: kā
tiesnešu tiesības ir saistošas? Būs sniegta atbilde: pie kādiem apstākļiem tiesnešu tiesības
kļūst saistošas? Šis pētījums, tādējādi būs vairāk deontoloģisks nekā epistemoloģisks.
9
Levits Egils, Judikatūra – pamati, problēmas, piemērošana. Augstākās Tiesas Biļetens, 2010, Nr.1/2010, 32.-
35.lpp.
10
Sniedzīte Ginta, Tiesnešu tiesību attīstība Latvijā – pozitīvās un negatīvās tendences. Augstākās Tiesas
Biļetens, 2013, Nr.6/2013, 53.-60.lpp.
5

Pētījuma mērķis ir piedāvāt konsekventi labāko izskaidrojumu un pierādīt tā pareizību.
Darbs būs ieturēts tiesību teorijas un tiesību vēstures ietvaros, tikai nedaudz izklāstot
tiesību metodoloģisku analīzi par judikatūras atziņu identificēšanu, judikatūras kodificēšanu
un tiesnešu tiesību piemērošanu. Tāpat apjoma ierobežojuma dēļ darbā nebūs iespējams rast
atziņas par judikatūras izvērtējumu tiesību socioloģijas pētniecības ietvaros.11
11
Būtiski ir tiesību socioloģijas jautājumi par precedentu doktrīnas izmantošanu varas koncentrēšanas nolūkos,
kā tas ietekmē tiesnešu brīvību un valsts varas atzaru savstarpējās attiecības, kā arī uzticību valsts varai.
6

1. Teorija par tiesību normu
Tiesnešu tiesību izpēte mācības par tiesību normu ietvaros ir likumsakarīgs solis.
Tiesnešu tiesības tiek radītas tiesību normu piemērošanas procesā. Tiesību normu
piemērošana ir process, kurā rada tiesnešu tiesības. Labākais veids, kā saprast sekas jeb kādu
rezultātu, ir izpētīt rezultāta sakarību ar cēloni. Tāpēc tiesnešu tiesības vislabāk saprast
teorijas par tiesību normu ietvaros. Tas, protams, neizslēdz tiesnešu tiesību izcelšanās izpēti
no citiem aspektiem.
Šajā pētījumā teorija par tiesību normu būs tiesību zinātnē atzītas doktrīnas
papildinājums. Tas nebūs jauns pienesums jurisprudencei, blakus Džona Ostina (John Austin),
Džeremija Bentama (Jeremy Bentham) vai Hansa Kelzena (Hans Kelsen) teorijām par tiesību
normu. Šajā darbā tiesību normas definīcija būs mikslis starp Latvijas tiesību zinātnē jau
pieņemtu tiesību normas skaidrojumu un dažiem papildinājumiem. Definīcijas papildinošie
elementi, pirmkārt, ir raksturīgi pozitīvisma izpratnei un, otrkārt, ir būtiski tiesnešu tiesību
izskaidrošanai. Papildinošo elementu izklāstam būs veltītas vairākas rindkopas to
aizspriedumu un neiecietīgo jūtu mierināšanai, ko izraisījis pieredzētais par pozitīvismu
Latvijā nacistiskās Vācijas un Padomju varas gados. Autora vēlme ir parādīt mūsdienu
juridiskā pozitīvisma vērtību tiesību sistēmas pilnveidē. Šo uzdevumu atvieglo gan Džozefa
Raza (Joseph Raz), gan Andreja Marmora (Andrei Marmor), Leslija Grīna (Leslie Green),
Džūlijas Diksones (Julie Dickson) un citu autoru darbi.
Mācība par tiesību normu ļauj saprast tās pazīmes, kas piemīt un kas trūkst tiesību
normai, lai tiesību sistēma būtu efektīva. Likuma norma nav vienīgais tiesību sistēmas
veidojošais elements, jo ir arī citi noteikumi, kas veido tiesību sistēmu. Un viens no šādu
noteikumu veidiem ir tiesnešu tiesības, kas formulētas judikatūras atziņās. Apzinoties tiesību
normas veidojošos elementus un to trūkumus, iespējams saprast tiesnešu tiesību dabu, kas ir
instrumentāls līdzeklis tiesību normu efektivitātes veicināšanai un nodrošināšanai. Tāpat arī,
apzinoties tiesību sistēmas veidojošos elementus un to trūkumus, iespējams saprast kādas
funkcijas un īpašības atsevišķie elementi iemanto no dalības sistēmā, bet kuras nepiemīt šiem
elementiem atsevišķi no tiesību sistēmas.
1.1. Tiesību normas definīcija
Definēšana primāri ir darbība, lai noteiktu robežas vai atšķirtu vienu objektu no cita
objekta, ko ar valodu var apzīmēt dažādiem vārdiem. Ja kādam arī ir pilnīga skaidrība par
vārdiem, ko lieto kādu objektu nošķiršanai no otra, bieži, tomēr, rodas grūtības raksturot vai
izteikt atšķirību, ko persona apzinās par dažādiem objektiem. Kā atzinis H.L.A.Hārts, tad
7

jebkurš no mums ir bijis šādā situācijā, kad jāsaka: “Es atpazīstu ziloni, kad to redzu, bet es
nevaru to definēt”.12
Šādu fenomenu vienkāršāk izskaidrot, lietojot medicīniskus terminus par
Brokā un Vernikes apgabaliem kreisās smadzeņu puslodes garozā. Bet šāds skaidrojums
nebūtu saderīgs ar šī pētījuma jomu. Tāpēc labāk grūtības aprakstīt kādu objektu ar
atbilstošiem vārdiem var pārvarēt, ievērojot atbilstošu definēšanas metodi.
Definēšana gramatiski ir loģiskā subjekta izteikšana ar atbilstošu predikātu. Lai
definīcija būtu precīza, predikātam ir jāizsaka būtiskās loģiskā subjekta īpašības, kuras atklāj
tā piederību kādai plašākai sugai, bet piešķir individualitāti jeb atšķirību šīs sugas ietvaros ar
minētajām būtiskajām pazīmēm. Attiecībā uz tiesību normām tas nozīmē, ka definīcijai ir
jāraksturo tiesību normas unikālās īpašības citu sociālo normu vidū. Šī iemesla dēļ definēšana
arī ir grūta, jo tiesību normas unikalitātes definēšanai nepieciešams zināt pārējo sociālo normu
dabu tiesību normas definīcijas predikāta precīzai formulēšanai. Domājams, tāpēc Imanuels
Kants darbā “Tīrā prāta kritika” uzsvēra, ka “juristi vēl šo baltu dienu meklē definīciju savam
tiesības jēdzienam”13
.
Tiesību norma šajā pētījumā ir apzīmējums tiesību sistēmas primārajam veidojošajam
elementam. Tāpēc tiesību norma ir (1) leģitīmas autoritātes (2) sankcionēts (3) abstrakts un
(4) vispārsaistošs (5) sabiedrības (6) uzvedības (7) priekšraksts14
, kas (8) pretendē prevalēt pār
citām sociālajām normām. Atšķirībā no Latvijas tiesību zinātnē vispārpieņemtās tiesību
normas definīcijas, papildus ir pievienota pazīme (1), (2) un (8). Tām būs vairāk veltīts
papildus izskaidrojums. Latvijas tiesību zinātnē rodamas arī citas tiesību normas definīcijas15
.
Bet par autoritatīvākām ir atzīstamas judikatūrā izteiktas atziņas un šis darbs ir veltīts tam, lai
attaisnotu šo autoritāti. Tāpēc visā darbā tiesnešu tiesībām būs piešķirta prioritāte pār citām
autoritatīvām atziņām.
Tiesību normas definīcijas pirmajai pazīmei ir ļoti plašs jēdzieniskais ietvars. Leģitīmas
autoritātes jēdzienu iespējams aplūkot politoloģijas, filozofijas un cita pētījuma ietvaros. Tam
ir arī morālā dimensija, kas pozitīvisma doktrīnai ir vēl lielāks izaicinājums. Lai paliktu
12
Hart H.L.A., The Concept of Law. Second edition. Oxford: Clarendon Press, 1997, pp.13-14.
13
Kants Imanuels, Tīrā prāta kritika. Rīga: A.Rolavs, 1934, 155.lpp.
14
Par Ministru kabineta 2007.gada 8.maija noteikumu Nr.312 „Grozījumi Ministru kabineta 2005.gada
13.septembra noteikumos Nr.712 „Kārtība, kādā piešķir valsts atbalstu ikgadējā minimāli nepieciešamā
biodegvielas daudzuma ražošanai un nosaka finansiāli atbalstāmās kvotas biodegvielai”” 4.punkta par
finansiāli atbalstāmo kvotu biodīzeļdegvielas ražošanai 7 813 953 litri – lauksaimniecības pakalpojumu
kooperatīvajai sabiedrībai „Latraps” (LV58503007191) un 3 255 814 litri – akciju sabiedrībai „Baltic
Holding Company” (LV40003558603) atbilstību Biodegvielas likuma 8.panta pirmajai daļai un likuma „Par
akcīzes nodokli” 8.panta ceturtās daļas 1.punktam: Satversmes tiesas 2008.gada 23.septembra spriedums lietā
nr.2008-01-03. Latvijas Vēstnesis. 2008.gada 30.septembris, nr.151 (3935).
Skat arī Rüthers B. Rechtstheorie. München: Beck, 1999, Rn. 124 ff. Citēts pēc: Neimanis Jānis, Ievads
Tiesībās. Rīga: zv. adv.J.Neimanis, 2004, 45.lpp.
15
Aliri Proficius, Tiesību normas jēdziens. Interneta publikācija: autora izdevums, 2013. Pieejams:
https://app.box.com/s/zb2j338bwg9qeyhgzb83
8

fokusēts uz šī darba uzdevumu, izklāsts par pirmo pazīmi būs koncentrēts tikai uz to aspektu,
kas svarīgs, lai atklātu tiesību normas un tiesnešu tiesību attiecības.
Papildināt Satversmes tiesas atzīto tiesību normas definīciju ar pazīmi (1) ir
nepieciešams, lai uzsvērtu tiesību avota pastāvēšanas nepieciešamību tiesību normas
eksistencei. Kā to aprakstījis J.Jelāgins, tad tiesību avots ir forma, kura kalpo par tiesību
(juridiskas) normas nostiprināšanas un izpausmes veidu.16
Cilvēku darbības rezultāts ir tiesību
rašanās iemesls. Ja konstatēts noteikts sabiedriskās darbības rezultāts jeb sociālais fakts, tad
tiesību avota saturs eksistē, ir noteikts un identificējams. Tiesību normas pastāvēšana nav
atkarīga no atbilstības morālam standartam17
, bet tas neizslēdz iespēju sociālajam faktam
iestāties pie tādas institucionālās kārtības, kas paredz tiesību normu atbilstību morālām
vērtībām. Tiesību normu eksistence neatkarīgi no atbilstības morāles normām nenozīmē, ka to
eksistencei nav morālas vērtības.18
Pozitīvisms ir aprakstoša un morāli neitrāla tiesību teorija.
Mūsdienu pozitīvisms tiesības neuzskata par vērtīb-neitrālām. Tiesību normas var būt morāli
kļūdainas un morāli riskantas, tāpēc tiesībām un morālei pastāv saikne. To mūsdienu
juridiskais pozitīvisms nenoliedz.19
Bet tiesību eksistenci un saturu nosaka sociāli fakti par
cilvēku rīcību, ticību un attieksmi20
. Un no šiem sociālajiem faktiem ir arī atkarīga tiesību
morālā vērtība.21
Šajā brīdī ir būtiski pieminēt, ka tiesību normu noteikšana ar sociālu faktu
(likumdošanas process, tiesas spriedumi, monarha edikti u.c.) ir kritērijs, kas piešķir
pozitīvismam tā nosaukumu. Un tiesību identificēšana ar sociālu faktu atšķir pozitīvismu no
dabisko tiesību doktrīnas, kas uzskata, ka tiesību eksistenci nosaka to morālā vērtība, un tādas
tiesības, kuras neiztur morālā testa pārbaudi jeb nesasniedz kādu ētiskā minimuma standartu,
nav uzskatāmas par tiesību normām, lai arī tās būtu pieņemtas likumīgā procesā. Tādēļ šajā
darbā par tiesību normu būs atzīstams tāds normatīvs priekšraksts, kas ir piederīgs tiesību
sistēmai vai tiesību sistēmas atzīts par piemērojamu, nevis tikai tāds normatīvs priekšraksts,
kas atzīstams par morāli vērtīgu.
16
Par tiesību avota aprakstu skat.: Jelāgins Juris, Tiesību pamatavoti. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas.
E.Meļķiša red. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 1999. ,60.lpp.
17
Šī ir tipiska pozitīvisma atziņa, kas rodama kādā formā pozitīvisma autoru darbos. Skat., piemēram, Kelsen
Hans, Introduction to the Problems of Legal Theory. Oxford: Clarendon Press, 2002, p.56: “Jebkurš saturs
var kļūt par tiesībām; nav neviena cilvēka rīcība, kas savas būtības dēļ būtu izslēgta, lai kļūtu par tiesību
normu saturu. Tiesību normu validitāte nevar tikt apšaubīta, pamatojoties uz to, ka tās saturs neatbilst kādai
noteiktai vērtībai, piemēram, morālai vērtībai.”; Green Leslie, Legal Positivism. Stanford: Stanford
Encyclopedia of Philosophy. 2009. Pieejams: http://plato.stanford.edu/entries/legal-positivism/
18
Raz Joseph. The Authority of Law: Essays on Law and Morality. Oxford: Clarendon Press, 1979. pp.37-40.
19
Green Leslie, Positivism and Inseparability of Law and Morals. New York University Law Review, October
2008 Issue: Volume 83, Number 4. Pieejams:
http://www.nyulawreview.org/sites/default/files/pdf/NYULawReview-83-4-Green.pdf
20
Marmor Andrei, Philosophy of Law. Princeton and Oxford: Princeton University Press, 2011, p.4, 14
21
Raz Joseph. The Authority of Law: Essays on Law and Morality. Oxford: Clarendon Press, 1979. pp.38-39
9

Juridiskais pozitīvisms atzīst iespēju likumam kļūt briesmīgam un vēl jo projām būt
likumam, kā tas notika Nacistiskās Vācijas vai Padomju varas gados. Bet juridiskais
pozitīvisms neatzīst risināt šo problēmu ar dabisko tiesību doktrīnas līdzekļiem, proti, ar
nejuridisku risinājumu. Jāpiekrīt H.L.A.Hārta domai, ka šī vēsturiskā pieredze ir svarīga un
sāpīga politiska mācība, ko mums vajadzētu apgūt par jurisprudenci, un ka mēs būtu daudz
drošākā situācijā gan morāli, gan politiski, ja būtu modri attiecībā uz faktu, ka legalitāte ne
vienmēr ir garants taisnīgumam un morālai pamatotībai.22
Dabisko tiesību pārstāvji meklē atbildes uz jautājumu: kādam likumam ir jāvalda?
Izmantojot Karla Popera (Karl Popper) formulējumu, pozitīvismu var raksturot ar atbildes
meklēšanu uz jautājumu: kā mēs varam organizēt institucionālo kārtību tā, lai sliktiem un
nepiemērotiem likumiem būtu liegts nodarīt kādu kaitējumu?23
Ja dabisko tiesību doktrīnas
pārstāvji lielāko uzsvaru liek uz tiesību piemērotāju tiesību normu piemērošanā, tad pozitīvisti
neizslēdz šo juridisko reālistu proponēto tēzi, bet ietver to tādā sistēmā, kur nevis personiskā
vara, bet institucionālā kārtība ir noteicoša. Tā, piemēram, ja Nirnbergas tribunāls dabisko
tiesību doktrīnai deva Radbruha formulu24
, tad pozitīvistiem tā bija mācība par
nepieciešamību pilnveidot individuālo atbildību atbilstoši starptautiskajām normām.
Pilnveidotas ius cogens normas neprasītu meklēt tiesību sistēmas trūkumu novērsējus citās
sociālajā normās, bet ļautu to atrisināt ar tiesību sistēmas elementiem.
No leģitīmas autoritātes statusa izriet spēja noteikt iemeslu kādas personas rīcībai. Tā ir
spēja noteikt kādas personas normatīvo situāciju. Uzskatīt kādu par autoritāti nozīmē ievērot
vismaz dažas tā pavēles vai izteikumus un, tādējādi, izslēgt citus apsvērumus rīcības veikšanai
vai neveikt citu darbību autoritātes noteiktā vietā. Leģitīma autoritāte, atšķirībā no cita veida
autoritāšu tipiem, īpaša ar veidu, kādēļ šādas autoritātes izteikumi ir rīcības iemesli, kas
izslēdz citu iemeslu ievērošanu. Šis īpašais veids raksturīgs ar to, ka, ņemot vērā visus
apsvērumus, leģitīmas autoritātes noteiktais būtu izpildāms arī tad, ja darbība būtu veikta
voluntāri. Šī spēja noteikt šādus ar personas pašas izvēli identiskus rīcības iemeslus izriet vai
nu no labākām zināšanām un pieredzes vai prasības ievērot sabiedrisko koordināciju.
Praktiski tas nozīmē, ka ceļu satiksmes dalībnieks, apsverot visus par un pret, nonāk līdz
slēdzienam, ka labākais pārvietošanās veids ir tāds, ko sagaida arī citi satiksmes dalībnieki.
Tāpēc, vadoties pēc prasības ievērot sabiedrisko koordināciju, visi ceļu satiksmes dalībnieki
ievēro autoritātes norādes par pārvietošanās veidu, braucot pa ceļa labo pusi, nevis kreiso, lai
22
Marmor Andrei, Legal Positivism: Still Descriptive and Morally Neutral. Pieejams internetā:
http://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=763844
23
Popper Karl, The Open Society and Its Enemies. Volume One: The Spell of Plato. London and New York:
Routledge Classics, 2002, p.128
24
Piebilstams, ka Gustavs Radbruhs pats sākotnēji bija pozitīvists, bet mainīja savu nostāju.
10

gan abos veidos iespējams garantēt drošu satiksmi. Un šāda autoritāte ir leģitīma, jo rīcība
iemesli personai ievērot noteikumu ir identiski tiem iemesliem, kādēļ autoritāte šādu
noteikumu ir izdevusi.25
Dž.Razs to sauc par Normālo Attaisnojuma Tēzi, proti, normālais veids, kā pamatot
kāda cilvēka varu pār citu cilvēku, ir pierādīt, ka iedomājamais padotais droši vien labāk spēs
dzīvot saskaņā ar iemesliem, kuri saista viņu, ja akceptēs iedomājamās varas rīkojumus par
autoritatīvi saistošiem un centīsies tos ievērot, nevis mēģinās vadīties pēc šiem pašiem
iemesliem, kuri nepastarpināti spēkā tieši viņam. Ja normālais un primārais veids, kā attaisnot
varas likumību, ir tāds, ka tā drīzāk darbosies sekmīgi, balstoties uz iemesliem, kuri ir spēkā
tās padotajiem, tad grūti noraidīt atkarības tēzi. Tā tikai apgalvo, ka varām jādara tas, ko tām
tika novēlēts darīt, piešķirot attiecīgo stāvokli.26
Kāds šajā brīdī varētu iebilst, ka nav taču jēgas šādai leģitīmai autoritātei, ja tā nosaka
tikai tādu rīcību, kas tāpat saista tās padotos. Kāda jēga šādai autoritātei, ja bez tās es rīkotos
tāpat, kā vara paredzējusi noteikt? Tāpēc ir vēl jāpapildina leģitīmās autoritātes koncepcija ar
tā saukto servisa koncepciju. Ar to saprot ideju, ka leģitīma autoritāte piedāvā pakalpojumu –
noteikt tos iemeslus, ko, apsverot visus būtiskos apstākļus, būtu izvēlējušies autoritātes
padotie subjekti. Lai nebūtu jāveic šāda apsvēršana, kas kaut vai tajā pašā ceļu satiksmes
koordinācijas situācijā prasītu vienošanos ar katru ceļu satiksmes dalībnieku savstarpējas
koordinācijas noteikšanai, autoritāte piedāvā to paveikt, izdodot autoritatīvi saistošu
priekšrakstu. Tas nav vienīgais attaisnojums, bet primārais.
Leģitīma autoritāte piešķir tiesību normām to leģitimitāti. Tādā veidā tiesību normas
pretendē būt leģitīma autoritāte. Lai tiesību normām piemistu leģitīma autoritāte, tiesību
normu eksistencei, pieprasot kādu konkrētu uzvedību, jābūt aizsargātam rīcības iemeslam –
apsvērums pildīt tiesību normu paredzēto darbību un neņemt vērā noteiktus konfliktējošos
apsvērumus27
vai ņemt tos vērā tiesību normās paredzētos gadījumos. Leģitīma autoritāte gūst
savu statusu, jo ir apsvērti noteikti iemesli tās ievērošanai. Izslēgt konfliktējošus argumentus
kādas darbības veikšanai, vienlaikus saglabājot leģitīmu autoritāti, ir iespējams, atklājot
konfliktējošo apsvērumu nepamatotību, mazāku nozīmi jeb mazāku argumentatīvo svaru.
Viens no veidiem tiesību normu pieņemšanas apsvērumu pastiprināšanai, izslēdzot
konfliktējošus argumentus, ir ņemt vērā tiesību piemērotāju izteikumus par tiesību normu.
Tādējādi, leģitīmas autoritātes pazīme tiesību normas definēšanai vajadzīga, lai uzsvērtu
tiesību avota nepieciešamību tiesību normas eksistencei un lai uzsvērtu leģitīmas autoritātes
25
Marmor Andrei, The Nature of Law, The Stanford Encyclopedia of Philosophy (Winter 2011 Edition),
Edward N. Zalta (ed.), Pieejams: http://plato.stanford.edu/archives/win2011/entries/lawphil-nature
26
Razs Džozefs, Brīvības Morāle. Rīga: Madris, 2001, 56.-58.lpp.
27
Raz Joseph. The Authority of Law: Essays on Law and Morality. Oxford: Clarendon Press, 1979, p.29
11

pastāvēšanas priekšnoteikumus.
Otra definīcijas pazīme – sankcionēts, cieši saistās ar iepriekšējās pazīmes pirmo
elementu, proti, tiesību avota eksistenci. Tikai tie sabiedrības uzvedības priekšraksti, kas ir
leģitīmas autoritātes sankcionēti, uzskatāmi par tiesību normām. Ja priekšraksts nav
sankcionēts, tad nav tiesību avota, tāpēc priekšrakstam trūkst tiesību normu eksistences
pazīmes. Bet norma var pastāvēt, lai arī to neviens nebūtu pieņēmis, izdevis vai noteicis.
Viens no sociālā fakta veidiem šādu nenoteiktu normu eksistencei ir paražas. Tās nav izdotas,
bet tās veido autoritātes darbība normas sankcionēšanai.
Sankcionēts ir plašāks jēdziens par terminu “izdots”. Saskaņā ar Civillikuma 2.panta
otro daļu ar likumu nevar ne grozīt, ne atcelt ieraduma tiesības, un tās piemērojamas noteiktos
gadījumos. Piemērs ar ieraduma tiesībām ir atšķirīgs no Satversmes 68.pantā noteiktās
starptautisko līgumu pieņemšanas kārtības, kas procedūras ziņā neatšķiras no citu likumu
pieņemšanas kārtības. Tāpēc var rasties diskusija vai par tiesību normu ir atzīstami tikai tādi
priekšraksti, kas ir piederīgi tiesību sistēmai vai arī tādi saistoši priekšraksti, kuru
piemērošana izriet no tiesību sistēmas funkcijas – regulēt sabiedriskās attiecības28
. Piemēram,
vienošanās par šķīrējtiesas klauzulu privāttiesiskā līgumā tiek noteikta, vadoties pēc
Civillikuma normas, kas ļauj brīvi izvēlēties līguma slēgšanas noteikumus un Civilprocesa
likuma normas, kas ļauj vērsties strīda izšķiršanai šķirējtiesā. Ja likuma normas, kas pieļauj
šķīrējtiesas institūta izmantošanu, ir atzīstamas par tiesību sistēmai piederīgiem
priekšrakstiem, tad to pašu nav iespējams pamatoti apgalvot par šķīrējtiesas darbību
regulējošiem priekšrakstiem. Tāpēc var rasties jautājums, vai tiesnešu tiesību normas ir
piederīgas tiesību sistēmai, vai arī tās, tāpat kā šķīrējtiesas klauzula, šķīrējtiesas reglaments ir
tiesību sistēmai nepiederošas normas, kuru piemērošanu pieļauj tiesību sistēmas priekšraksti.
Šajā sakarā ir būtiski uzsvērt, ka ir dažādas normu institucionalizētas sistēmas. Ir,
piemēram, Starptautiskā Tirdzniecības kamera, kura publicē INCOTERMS noteikumus. Tie ir
plaši lietoti starptautiskajā tirdzniecībā un kravu pārvadājumos. Nenoliedzami INCOTERMS
ir tiesību normas. Bet nevarētu kategoriski apgalvot, ka INCOTERMS noteikumi ir Latvijas
tiesību sistēmai piederošas tiesību normas, ja vien netiek pierādīts, ka piederība tiesību
sistēmai izriet no Civillikuma 2. panta otrās daļas, ANO Starptautiskās Tiesas statūtu 38.panta
pirmās daļas (b) apakšpunkta vai cita tiesību sistēmas noteikuma. Piederības jautājums tiesību
sistēmai ir būtisks, jo tas nosaka normas saistošo spēku. Nacionālajai tiesību sistēmai
piederīgām tiesību normām piemīt pazīmes, kas nav raksturīgas citām institucionalizētām
normu sistēmām – tiesību normas nosaka kādu uzvedības modeli, pieprasot tā ievērošanu un
prevalējot pār konfliktējošiem uzvedības modeļiem. Citām sociālām normām nepiemīt
28
Raz Joseph, Practical Reason and Norms. London: Hutchison & Co (Publishers) Ltd., 1975, p.153
12

īpašības, izslēgt konfliktējošus uzvedības modeļus, jo citas sociālās normas nav aizsargāti
rīcības iemesli.
Tiesību normas definīcijas papildināšana ar pazīmēm (1) un (2) var kādam izraisīt
skepsi vai aizspriedumus, kas balstīti uz vēsturisku pieredzi Latvijā. Var rasties kritika, ka
leģitīmas autoritātes sankcionēti priekšraksti var izslēgt ļoti plašu skaitu vispārpieņemtu
uzvedības priekšrakstu ievērošanu: vispārīgos tiesību principus, cilvēktiesības un citas
normas. Un šāda kritika pamatoti norāda uz iespējamu tiesību sistēmas nepilnīgumu, ja
sistēma veidota kā slēgta. Par tādu uzskatāma tiesību sistēma, kas par tiesību avotu
identificējošiem sociāliem faktiem atzīst ļoti šauru loku sabiedriskās darbības rezultāta –
sociālos faktus. Turpretī, par atvērtu tiesību sistēmu dēvē tādu institucionālu normatīvo
priekšrakstu kopumu, kas satur normas, kuru mērķis ir piešķirt saistošu spēku tiesību sistēmā
tādām normām, kas nepieder pie šīs tiesību sistēmas. Jo svešāka tiesību norma ir pieņemta
sistēmā, jo atvērtāka ir šī sistēma.29
Piederību tiesību sistēmai nosaka tā sauktie atzīšanas
noteikumi (rules of recognition), kas padara par saistošiem arī tiesību sistēmai nepiederīgus
noteikumus.
Judikatūras atziņu saistošā spēka jautājums ir viens no interesantākajiem pētniecības
objektiem. Varētu šķist, ka piederība tiesību sistēmai, ko nodrošina ar atzīšanas noteikuma
palīdzību, automātiski paredz arī atrisināt saistošo spēku un konfliktus normu starpā ar
ierastajām kolīziju normām, kas Latvijas gadījumā ir Oficiālo publikāciju un tiesiskās
informācijas likuma 9.pantā un Administratīvā procesa likuma 15.pantā paredzētie noteikumi.
Bet šāda šķietamība ir maldinoša. Un tam ir četri svarīgi iemesli. Pirmais iemesls nespējai
noteikt tiesnešu tiesību saistošā spēka ar ierastajām kolīziju normām ir dažādu tiesu instanču
(Satversmes tiesas, Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Eiropas Kopienu Tiesas, Augstākās tiesas,
u.c.) nozīme tiesību sistēmas veidošanā. Otrs iemesls ir judikatūras atziņu dažādie veidi: ratio
decidendi un obiter dictum. Trešais iemesls ir dažādas personu kategorijas, kuras darbojas ar
tiesnešu tiesību piemērošanu. Piemēram, Civilprocesa likuma 5.panta sestā daļa paredz
pienākumu tiesām ņemt vērā judikatūru, savukārt Satversmes tiesas likuma 32.panta otrā daļa
attiecināma uz visām personām Latvijā30
. Ceturtais iemesls ir dažādā tiesību piemērotāja
darbība, proti, ja saistoša ir Satversmes tiesas spriedumā izklāstītā tiesību normu
interpretācija, tad neatbildēts paliek jautājums par interpretāciju tiesnešu atsevišķajās domās.
Izvērtējot tiesību normas definīcijas pazīmi (3) jeb abstraktumu saistībā ar tiesību
normām, rodas jautājums, kā konkrētas lietas izlemšana jeb tiesību normu piemērošana
29
Raz Joseph, Practical Reason and Norms. London: Hutchison & Co (Publishers) Ltd., 1975, pp.152-153.
30
Norma paredz: “Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir
obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un
juridiskajām personām.”
13

konkrētam dzīves gadījumam var būt process, kura rezultātā tiek radītas atziņas, kuras nav
piemērojamas tikai konkrētajam dzīves gadījumam. Tiesību normu piemērošanu var loģiskā
veidā raksturot ar subsumcija, kur tiesību normas tiesisko sastāvu jeb lielo premisu attiecina
uz būtiskajiem lietas apstākļiem jeb mazo premisu, lai izdarītu slēdzienu par tiesību normas
tiesisko seku piemērošanu šiem būtiskajiem apstākļiem. Izmantojot Kredītiestāžu likuma
12.panta trešo daļu, shematiski tas izskatās šādi:
Lielā premisa Ārvalstu un dalībvalstu kredītiestādēm ir jāpaziņo Finanšu un kapitāla tirgus
komisijai par pārstāvniecības atvēršanu Latvijas Republikā
Mazā premisa Lihtenšteinas Firstistē reģistrēta kredītiestāde A ir saņēmusi Uzņēmumu
Reģistra lēmumu par pārstāvniecības reģistrāciju Latvijas Republikā
Slēdziens A ir jāpaziņo Finanšu un kapitāla tirgus komisijai par pārstāvniecības
atvēršanu Latvijas Republikā
Ir skaidri saskatāms deduktīvs spriedums tiesību normas piemērošanas metodoloģijā.
Tāpēc likumsakarīgi rodas jautājums, kā iespējams procesā, kur no vispārīgā nonāk pie
konkrētā, vēl var rasties vispārīga atziņa? Šāda neizpratne var rasties vienkāršos gadījumos,
kur ir tiesiskais sastāvs, kas skaidri regulē konkrēto dzīves gadījumu. Bet ir faktiskās
situācijas, kur tiesību sistēma nesniedz skaidru risinājumu: vai nu tiesību norma ir pārāk
vispārīga, vai nav paredzējusi kādu tiesisko attiecību, vai arī situācija ir tik komplicēta, kur
nepieciešams vairāku normu salikums gadījuma noregulēšanai. Tāpēc papildus lielajai un
mazajai premisai tiesību zinātnē ir atzītas vēl citi elementi juridiskajā siloģismā, kas
nepieciešami pienācīga slēdziena sagatavošanai. Plašāk zināma ir aksioloģiskā premisa jeb
vērtības spriedums, kas ir atvasinājums no vispārīgas lielās premisas. Aksioloģiskā premisa
juridiskajā siloģismā ir nepieciešama, lai pastāvētu acīmredzama loģiskā saikne starp lielo
premisu un mazo premisu.
Mazāk zināma juridiskajā literatūrā ir epistēmiskā premisa jeb likumdevēja zināšanas.
Epistēmiskā premisa juridiskajā siloģismā nepieciešama, lai pārbaudītu un pierādītu lielās
premisas pareizību. Epistēmiskā premisa var paskaidrot piemērojamās normas mērķi,
piemērošanas tvērumu un bieži ir likumdošanas procesa izvērtējums, lai noteiktu normas
ratio legis jeb normas jēgu.
Turpmākās nodaļās būs sīkāk izvērtētas gan aksioloģiskās, gan epistēmiskās premisas,
kuras parasti ir tiesnešu tiesību atziņas. Un šajā nodaļās būs atklāti vēl citi veidi, kā tiesību
piemērotājs rada abstraktus priekšrakstus, kas pārsniedz res judicata inter partes raksturu, un
kuriem piemīt erga omnes efekts.
14

Tiesnešu tiesību sakarā tiesību normas definīcijas pazīme (4) ir ļoti nozīmīga.
Vispārsaistošā rakstura dēļ Latvijas tiesību zinātnē tiesību normas definīcija ir lietota bez
pazīmes (1) un (2), jo tikai tāds priekšraksts, kurš ir leģitīmas autoritātes sankcionēts var būt
vispārsaistošs. Tomēr šajā pētījumā ir lietotas abas pirmās pazīmes. Galvenais apsvērums
papildināt definīciju ar šīm pazīmēm bija nepieciešamība nošķirt paražu normas no tiesību
normām un uzsvērt tiesību normu eksistences priekšnoteikumu – esamību atzītā tiesību avotā.
Jau pieminētā Satversmes tiesas likuma 32.panta otrā daļa ievieš pietiekami lielu
skaidrību par Satversmes tiesas spriedumos fiksēto tiesnešu tiesību atziņu vispārsaistošo
spēku. Bet, kā tas iepriekš arī tika konstatēts, tad šī norma sniedz atbildi par Satversmes tiesas
ratio decidendi atziņām, bet nedod atbildi, kā saistošas obiter dictum atziņas un tiesnešu
atsevišķajās domās izteiktās atziņas.
Par civilprocesā izstrādāto tiesnešu tiesību vispārsaistošo spēku var rasties vēl lielāka
neskaidrība. Jo, ja kaut kādā veidā šīs atziņas ir vispārsaistošas, tad vispārīguma tvērums tiek
reducēts līdz Latvijas tiesām. Un arī tad saistošā spēka raksturs nav atrisināts, jo Civilprocesa
likuma 5.panta sestā daļa runā par tiesnešu tiesību ņemšanu vērā, nevis par pienākumu
piemērot vai praktizēt judikatūras atziņās izteikto uzvedību.
Ieviest skaidrību par saistošā spēka raksturu ir nepieciešams arī Eiropas Savienības
Tiesas tiesnešu tiesību sakarā. Līguma par Eiropas Savienību 19.panta pirmā daļa paredz
Tiesas pienākumu nodrošināt tiesiskumu Līguma interpretēšanā un piemērošanā. Ir vairākas
procedūras šī pienākuma izpildei: sprieduma publicēšana, rīkojuma izsniegšana, prejudiciālā
nolēmuma procedūra un citas. Eiropas Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas sakarā
īpaši būtiskas ir tiesnešu tiesības, jo Eiropas Savienības Tiesas atsaukšanās uz saviem
iepriekšējiem nolēmumiem ir plaši piekopta prakse. Bet tas automātiski neliecina par stare
decisis doktrīnu jeb saistošo precedentu koncepcijas pastāvēšanu Eiropas Savienības Tiesā.
Stare decisis doktrīna ir metodoloģisks paņēmienu kopums jeb metodes tiesu prakses
izmantošanai tiesību normu piemērošanas procesā. Nepastāvot šādai metodei tiesību
piemērotājs arī var atsaukties uz iepriekšējiem nolēmumiem, kuros izteiktas abstraktas
juridiskas atziņas par pienācīgu tiesību normu piemērošanu. Bez metodoloģijas jeb
konsekventi konceptuālas pieejas nav skaidrības, kādēļ viena nolēmumā izteiktā atziņa ir
izmantojama turpmāk, bet cita paliek noklusēta. Un tas var novest pie pretēja rezultāta vēlmei
izmantot par labo atzīto tiesu praksi. Stare decisis doktrīnas pastāvēšana tādēļ nosaka, kā ir
saistošas un izmantojamas iepriekšējos nolēmumos izteiktās atziņas tiesību normu
piemērošanā. Pastāv arī citas precedentu doktrīnas. Un šī pētījuma mērķis ir identificēt, vai
Latvijā ir sava īpaša tiesnešu tiesību doktrīna31
.
31
Ir pieņemt uzskatīt par doktrīnu vienīgi praksē izmantotās tiesību zinātnes atziņas. Un šis pētījums sniedzas
15

Tiesību normas definīcijā lietotā pazīme (5) jeb sabiedrība neprasa pārāk plašu
skaidrojumu. Ir saprotams, ka Robinsonam Krūzo nebija vajadzīgas tiesības līdz parādījās
Piektdienis. Tiesību normas ir vajadzīgas, lai regulētu attiecības. Robinsonam Krūzo varēja
būt disciplīnas noteikumi, priekšraksti veselīgam dzīvesveidam un citi priekšraksti vēlama
dzīvesveida noteikšanai. Bet tiesību normu nepieciešamība rodas līdz ar sabiedrisko attiecību
pastāvēšanu, lai noteiktu pieļaujamos uzvedības modeļus un ieturētu ikvienu savu tiesību
robežās. Tas nenozīmē, ka sabiedrība nevar pastāvēt bez tiesību normām. Tiesības ir viens no
būtiskākajiem instrumentiem civilizētai sabiedrības attīstības nodrošināšanai. Ar sociālajām
normām regulē cilvēku uzvedību gan attiecībās ar citām personām, gan darbībās bez citu
personu iesaistīšanās, piemēram, ievērojot dzīvnieku labturības noteikumus. Tāpēc par
precīzāku terminu iespējams sabiedrisko attiecību raksturošanai būtu minēt cilvēku attiecības.
Sabiedrība ir vienīgi apkārtējo personu vispārīgs raksturošanas veids, kas ļauj ar vienu
terminu vienskaitļa formā apzīmēt daudzskaitlī aprakstītos subjektus.
Nepieciešamību lietot daudzskaitļa terminu pieprasa arī tiesību normas (6) pazīme.
Tiesību normas nosaka sabiedrības uzvedības standartus. Bet jāatzīst, ka ir labāks veids, kā
izteikt definīcijā lietoto terminu – uzvedība. Precīzāk būtu teikt, ka tiesību normas ir cilvēku
rīcību un institucionālo kārtību regulējoši uzvedības priekšraksti. Cilvēku rīcība veido
sabiedriskus notikumus. Un cilvēku rīcības koordinēšanai sabiedrībā vajadzīgi institucionāli
veidojumi, lai noteiktu kā koordinācija ir veicama. Institucionālā kārtība vienmēr ir formāls
veidojums, kas balstās uz pieņemtiem uzskatiem par paredzamo kārtību. Formālajam
veidojumam parasti ir materiālā izpausmes forma, kas ļauj realizēt uzskatus par veidu, kā
koordinējamas cilvēku attiecības. Tā, piemēram, likuma par Tiesu varu 47.panta ceturtā daļa
paredz Augstākās Tiesas Senāta sastāvu veidot no trīs departamentiem: Civillietu
departamenta, Krimināllietu departamenta un Administratīvo lietu departamenta. No šīs
normas un, piemēram, Satversmes 2.panta, kurš nosaka Latvijas suverēnās varas piederību
Latvijas tautai, neizriet kādas konkrētas darbības veikšana. Tās ir deklaratīvas normas, kas
paredz noteiktus uzskatus. Lai īstenotu šādus uzskatus, ir nepieciešams veikt noteiktas
darbības, kas izpaužas materiālā formā: tiesnešu ievēlēšana vai vēlēšanu tiesību piešķiršana
Latvijas pilsoņiem. Tomēr tas neliecina par esamības aprakstīšanu ar insitutucionālo kārtību
regulējošām normām. Tiesību normas neapraksta kāda ir pasaule; likumus neveido izteikumi
par to, kādas ir lietas.32
Ir loģiska atšķirība starp dabas likumiem un valsts likumiem. Lai gan
abus var būt formulējusi autoritāte, pastāv būtiskas atšķirības.
pāri tikai praksē izmantotajām atziņām, jo piedāvā tiesību zinātnes skaidrojumu par tiesnešu tiesību
izmantošanu praksē. Vairāk par tiesību doktrīnas, tiesību zinātnes un juridiskās literatūras attiecībām skat.
Danovskis Edvīns, Latvijas tiesību zinātnes izaicinājumi XXI gadsimtā. Nav publicēts.
32
Marmor Andrei, Philosophy of Law. Princeton and Oxford: Princeton University Press, 2011, p.2.
16

Dabas likumi ir aprakstoši. Tie raksturo regularitāti, ko cilvēks ir atklājis dabas
vērojumā. Šie likumi ir pareizi vai nepareizi. Daba, izņemot metaforiskā nozīmē, pakļaujas
šiem likumiem. Ja kādas pretrunas atklājas dabas ritējuma neatbilstībā ar dabas aprakstu, tad
tā nav daba, ko nepieciešams mainīt. Šis ir diezgan paviršs dabas likumu raksturojums, bet
domājams ir pietiekami precīzs.
Valsts likumi ir priekšrakstoši. Tie paredz noteikumus cilvēku rīcībai un savstarpējām
attiecībām. Šie likumi nav pareizi vai nepareizi. To mērķis ir ietekmēt rīcību. Kad cilvēki
neievēro valsts likumus, autoritāte, kas atbildīga par likumu pieņemšanu, mēģina, pirmām
kārtām, labot cilvēku uzvedību. Dažreiz, tomēr, autoritāte groza likumus – iespējams, lai
padarītu tos vairāk atbilstošus cilvēka dabas prasībām un iespējām.33
Var piekrist G.H. Fon Vraita (G.H. Von Wright) piezīmei, ka šis ir ļoti paviršs
raksturojums dabas likumu un valsts likumu nošķiršanai. Bet tas ļauj ieskicēt noteiktas
īpašības, kas būtiskas tiesību normu izpētē. Nevar noliegt, ka tiesību normas ir
priekšrakstošas. Tiesību normas ir rīcības iemesli. Ja kāds izklāsta tiesību normā noteikto
rīcības iemeslu, tad tas atzīstams par priekšrakstoša uzvedības standarta aprakstošu izteikumu.
Un šajā brīdī jau zūd iespēja nošķirt dabas likumus no valsts likumiem. Būtiskais elements,
kas ļauj nošķirt tiesību normu no izteikuma, ko nosaka tiesību norma, ir forma, kurā fiksēts
izteikums. Tiesību norma ir fiksēta tiesību avotā. Izteikums par to, ko nosaka tiesību norma,
nav fiksēts tiesību avotā. Jo ar aprakstošu izteikumu tiek raksturota esamība, par to kādi ir
likumi. Šāds esamību aprakstošs izteikums ir patiess vai kļūdains. Piemēram, iepazīstoties ar
Augstākās tiesas Senāta darbu, varētu aprakstīt šo institūciju šādi: Senāta sastāvā ir trīs
departamenti: Civillietu departaments, Krimināllietu departaments un Administratīvo lietu
departaments. Aprakstošais izteikums ir identisks priekšrakstošajai tiesību normai, kas fiksēta
likuma “Par tiesu varu” 47.panta ceturtajā daļā. Tomēr tas nav tiesību norma, jo tā radīšanai
nav konstatēts sociālais fakts tiesību normas eksistencei.
Tiesības ir institucionalizēta sistēma. Tās ir radītas, balstoties uz akceptētiem
priekšrakstiem. Kad priekšrakstu īstenošanai ir veiktas noteiktas darbības to ietveršanai
tiesību avotā, ir iespējams izteikt aprakstošus izteikumus par institucionālās sistēmas
eksistenci. Šāds aprakstošs izteikums ir pareizs vai kļūdains, atkarībā no tā vai tas atbilst
esamībai.
Iepriekšējās rindkopās izvērstais izklāsts ir nepieciešams, lai uzsvērtu kādu tiesnešu
tiesību būtisku īpašību attiecībās ar tiesību normām. Ja tiesību normas ir priekšrakstošas, tad
to pašu nevar apgalvot par tiesnešu tiesībām, kas izriet no pirmajām. Kā pētījuma sākumā bija
33
Von Wright Georg Henrik, Norm and Action: A Logical Enquiry. Pieejams:
http://www.giffordlectures.org/Browse.asp?PubID=TPNORM&Volume=0&Issue=0&TOC=True
17

norādīts, tad tiesnešu tiesības var būt sekas tiesību normu piemērošanai. Bez tiesību normu
piemērošanas nebūtu tiesnešu tiesību. Tāpēc tiesnešu tiesības ir tiesību normu papildinājums,
proti, atziņas par tiesību normām: kādas tās ir, ko tās paredz, kā tās piemērojamas. Tiesnešu
tiesības ir aprakstoši izteikumi par tiesību normām. Tiesību normas nav pareizas vai
nepareizas, jo tās nav radītas, lai raksturotu kādu objektu. Tiesību normas ir piemērotas vai
nepiemērotas, jo tās ir radītas, lai būtu derīgas kāda mērķa sasniegšanai. Tiesnešu tiesībām,
savukārt, piemīt pareizība vai kļūdainums, jo tās ir radītas, lai raksturotu tiesību normas. Ja
tiesību normas laiku pa laikam tiek grozītas, lai labāk vai veiksmīgāk sasniegtu nosprausto
mērķi, tad tiesnešu tiesības piedzīvo izmaiņas, lai precīzāk raksturotu tiesību normas.
Priekšraksta raksturs tiesnešu tiesībām piemīt, jo no tiesību normām izriet nepieciešamība vai
pienākums ievērot judikatūras atziņas.
Līdz šim ir izvērtētas pirmās septiņas tiesību normas pazīmes, un ir atlikusi pēdējā, kas
arī ir šī pētījuma autora papildinājums Latvijas tiesību zinātnē vispārpieņemtajai tiesību
normas definīcijai. Šī pazīme nav parasti minēta, definējot tiesību normu, vairāku iemeslu dēļ.
Tāpēc ir nepieciešams uzsvērt vismaz galvenos apsvērumus nepieciešamībai pievienot tiesību
normai vēl vienu īpašību – pretenziju prevalēt pār citām sociālajām normām.
Pirmkārt, nepieciešams uzsvērt tiesību normu piederību tiesību sistēmai. Kamēr tiesību
norma ir individuāls priekšraksts, tai ir savādāks pielietojums, nekā tad, ja tiesību norma ir
institucionalizētas sistēmas sastāvdaļa. Tiesību sistēmai, kā tiesību normu sistematizētam
apkopojumam, piemīt īpašības, kuras tiek iegūtas no sistēmas veidojošajiem elementiem. Un
pastāv arī atgriezeniskais efekts, proti, tiesību sistēma nodrošina individuālām tiesību normām
papildus funkcionālo lietderību un pielietojamību.
Blakus tiesību sistēmai pastāv arī citas institucionalizētas sistēmas – baznīcas, sporta
organizācijas, augstskolas, šķīrējtiesas un citas institūcijas ir veidotas, saskaņā ar
institucionalizētām sistēmām. Valsts ir veidota, saskaņā ar primāro institucionalizēto sistēmu
– tiesību sistēmu. Salīdzinot ar pārējām institucionalizētām sistēmām, tiesību sistēmai ir viena
īpašība, kas to atšķir no pārējām. Tiesību sistēma attiecībā uz saviem normas subjektiem
pretendē būt par autoritāti, lai aizliegtu, atļautu vai paredzētu nosacījumus pārējo
institucionalizēto sistēmu veidošanai un darbībai.34
Nav iespējams apgalvot, ka tiesību sistēma
ir autoritāte, proti, tā nosaka aizsargātus iemeslus pārējo institucionālo sistēmu izveidei un
darbībai. Viena tiesību sistēma nevar būt par autoritāti visu institucionalizēto sistēmu izveidei
un darbībai, jo viena tiesību sistēma neregulē visu subjektu rīcību. Un attiecībā uz tiesības
sistēmas padotajiem subjektiem pilnīga autoritāte netiek īstenota, bet tiek saglabāta pretenzija
uz autoritāti, jo subjektiem saglabājas zināma autonomija individuālo sistēmu izveidē.
34
18

Turpmākajā apakšnodaļā būs sīkāk izvērtēta tiesību normas pazīme (8) praktiskās
filozofijas ietvaros. Šīs nodaļas ietvaros akcents par tiesību normas pretenziju prevalēt pār
citām sociālām normām ir izvērtēts tiesību sistēmas un citu institucionālo sistēmu attiecību
ietvaros. Pienācīgi izprast tiesību normu īpašo raksturu, salīdzinot ar citiem noteikumiem, ir
iespējams praktikas teorijas (practice theory) ietvaros. Tiesību normas regulē cilvēku rīcību.
Izprast tiesību normu saistošo spēku, validitāti un normativitāti var vislabāk, izvērtējot rīcības
iemeslus. Iepriekš bija arī pieminēta tiesību normu īpašība regulēt ne tikai cilvēku rīcību, bet
arī uzskatus. Institucionālā kārtība ir uzskati jeb deklaratīvās normās fiksēti priekšraksti, kuru
īstenošanu nodrošina ar citiem noteikumiem, kuri paredz veikt noteiktas darbības vai paredz
atturēties no zināmu darbību veikšanas institucionālās sistēmas izveidei, uzturēšanai un
pilnveidošanai.
1.2. Tiesību norma un rīcības iemesls
Jebkurš piekritīs, ka tiesību normas nosaka rīcības iemeslus. Vienā vai otrā veidā ar
tiesību normām ir paredzēts ietekmēt vai mainīt cilvēku rīcību, un parasti tas notiek, nosakot
rīcības iemeslus. Tiesību normas paredz vadīties pēc noteiktiem uzskatiem, nosakot
institucionālo kārtību, ar legāldefinīciju un prezumpciju palīdzību. Tādēļ tiesībām piemīt gan
praktiska autoritāte, gan teorētiska autoritāte. Pirmais autoritātes tips ir tāds, kas nosaka
rīcību. Otrais autoritātes tips ir tāds, kas nosaka ticību jeb uzskatus.35
Šajā sadaļā būs izvērtēts
pirmais autoritātes tips. Otrs tips būs izvērtēts nākamajā sadaļā, jo tiesnešu tiesību īpašību
izskaidrošanai nepieciešams iepazīt abus.
Tiesību normu spēju ietekmēt rīcības iemeslus dēvē par normatīvismu.36
Rīcības
iemeslu izmantošana ir veiksmīgs veids, kā izprast tiesību normu dabu. Ja ir skaidrs, ka
tiesību normas ir rīcības iemesli, tad galvenais jautājums ir: kāda veida iemesli tās ir?
Rīcības iemesli ir fakti. Tie apraksta esamību par to, kādas attiecības pastāv dabā. Tāpēc
nevar teikt, ka rīcības iemesli ir normas.37
Laika ziņas par to, ka līs ir iemesls ņemt
lietussargu, dodoties ārpus telpām. Vēl precīzāk varētu teikt, ka vēlme nesalīt ir iemesls
35
Raz Joseph, Ethics in the public domain: essays in the morality of law and politics. Clarendon Press, 1994,
p.195; Vēlāk šo koncepciju precedentu doktrīnā pielieto vēl viens Balliolas Koledžas, Oksfordā mācībspēks
Lamond Grant. Persuasive Authority in Law. The Harvard Review of Philosophy, Volume 17, Issue 1, Fall
2010, p.17
36
Raz Joseph. Practical Reason and Norms. London: Hutchison & Co (Publishers) Ltd., 1975. p.99: “Juridiskā
vara ir bieži izskaidrota ar spēju ieviest tiesisku izmaiņu. Tiesiska izmaiņa ir parasti interpretēta kā izmaiņa
varas turētāja vai citu tiesībās vai pienākumos. Vispārinot, var teikt, ka normatīvā vara ir vara ietekmēt
normatīvo izmaiņu. Normatīvu izmaiņu var interpretēt, kā jebkuru izmaiņu kādas personas rīcības
iemesliem.”
37
Par to, ka iemesli ir fakti un normas ir rīcības iemesli, sīkāk skatīt Raz Joseph. Practical Reason and Norms.
London: Hutchison & Co (Publishers) Ltd., 1975, p.51
19

izmantot lietussargu. Iemesls vienmēr ir aprakstošs izteikums. Tiesību norma ir priekšrakstošs
izteikums. Autoritātes izteikts priekšraksts par to, kāds rīcības iemesls ir ievērojams, veido
tiesību normu. Saprast atšķirību starp iemeslu un tiesību normu var sekojošā veidā. Jau
iepriekš bija minēta Kredītiestāžu likuma 12.panta trešā daļa: “Ārvalstu un dalībvalstu
kredītiestādēm ir jāpaziņo Finanšu un kapitāla tirgus komisijai par pārstāvniecības atvēršanu
Latvijas Republikā”. Ir skaidrs šīs normas priekšrakstošais raksturs un ir saprotams, ka šī
norma ir rīcības iemesls. Bet, izvērtējot normas mērķi, var atklāt, ka norma ir pieņemta, lai
Finanšu un kapitāla tirgus komisija zinātu, kādi ir tās kontrolējamie subjekti. Tāpēc var
konstatē šādu rīcības iemeslu, lai Finanšu kapitāla tirgus komisija zinātu, kādi ir tās
kontrolējamie subjekti, ārvalstu un dalībvalstu kredītiestādēm ir jāpaziņo tai par
pārstāvniecības atvēršanu Latvijas Republikā.
Rīcības iemesla izpildei ir pieņemta tiesību norma. Šādu rīcības iemeslu dēvē par
aizsargātu rīcības iemeslu. Ārvalstu vai dalībvalstu kredītiestāde var argumentēt, ka šāds
paziņošanas pienākums ir pretrunā ar labas pārvaldības principu, jo prasa no privātpersonas
pienākuma izpildi, ko valsts pārvalde var nodrošināt patstāvīgi – Uzņēmumu Reģistram
sniedzot informāciju Finanšu un kapitālu tirgus komisijai. Tāpēc varētu konstatē šādu
konfliktējošu rīcības iemeslu tiesību normā aizsargātam iemeslam. Šāds konfliktējošs
apsvērums netiks izpildīts nevis tādēļ, ka Uzņēmumu reģistram rīcībā nav informācijas par to,
vai pārstāvniecības atvēršanu veic kredītiestāde vai kāds cits uzņēmējdarbības subjekts, bet
tādēļ, ka privātpersonas pienākums ir noteikts ar tiesību normu, tādēļ tas ir aizsargāts rīcības
iemesls.
Šī fenomena (iemeslu kolīziju) analīzei izmantojamas praktiskās spriestspējas metodes,
ko izstrādājis Džozefs Razs. Lai izskaidrotu šo fenomenu, kad starp diviem konfliktējošie
apsvērumiem prevalē viens, tiesību zinātnieks izmanto pirmā līmeņa un otrā līmeņa iemeslus.
Šo iemeslu tipu raksturošanai tiesību zinātnieks min šādu piemēru: “Iedomājies Annu, kura
lūko pēc laba veida investēt savu naudu. Vēlu vakarā draugs viņai pavēsta par iespēju
investēt. Bēda ir tāda, ka Annai ir jāpieņem lēmums par šo piedāvājumu šajā pašā vakarā, jo
piedāvājums būs spēkā līdz pusnaktij. Investīcijas piedāvājums ir ļoti komplicēts, bet šķiet arī
ļoti izdevīgs. Bet var būt daži fakti, kas var padarīt šo investīcijas piedāvājumu ne tik labu
galu galā, un viņa nav droša vai šis piedāvājums ir labāks par citu, kas viņai iesniegts pāris
dienas iepriekš. Viss, kas viņai nepieciešams, ir pāris stundas izvērtējumam, lai pieņemtu
drošu lēmumu. Bet Annai ir bijusi sarežģīta diena ar vairākiem emocionāliem
pārdzīvojumiem, tāpēc viņa nav spējīga pieņemt pamatotu lēmumu, ko viņa vēlāk nenožēlotu.
Tāpēc viņa paziņo draugam, ka nevar pieņemt racionālu lēmumu. Viņa atzīst, ka tādā veidā
20

noraida piedāvājumu, bet viņa nesaka, ka noraida tādēļ, ka ir labāki apsvērumi par
investīcijas veidu. Viņa noraida piedāvājumu, jo šobrīd nevar paļauties uz savu lēmuma
pamatotību.”38
Par pirmā līmeņa iemeslu Annas situācijā uzskatāma nepieciešamība noteikt
apsvērumus investēt un to ietekme uz Annas labklājību. Pirmā līmeņa iemesls ir jebkurš plāns,
kā sasniedzams noteikts mērķis. Lai Anna uzlabotu savu labklājību, ir nepieciešams ienesīgi
investēt. Bet ir nepieciešams veikt rūpīgu izvērtēšanu, lai varētu ienesīgi investēt. Ja Anna
būtu bijusi spējīga pieņemt lēmumu tajā vakarā, un, izvērtējot visus riskus, ienesīgumu un
izdevumus, būtu arī atteikusi draugam vakara investīcijas piedāvājumu, jo izvēlētos veikt
investīciju pāris dienas iepriekš atsūtītajā piedāvājumā, tad šādu kolīziju sauktu par kolīziju
starp pirmā līmeņa iemesliem. Šādā gadījumā spēcīgāks pirmā līmeņa iemesls būtu prevalējis
pār vājāku pirmā līmeņa iemeslu.
Apsvērumu nevadīties pēc kāda iemesla sauc par izslēdzošu iemeslu. Izslēdzošs iemesls
ir otrā līmeņa iemesls atturēties no darbības saskaņā ar iemeslu. Ja apsvērums p ir iemesls
personai x, lai veiktu rīcību ɸ, un apsvērums q ir izslēdzošs iemesls personai darboties
saskaņā ar p, tad p un q nav tieši konfliktējoši iemesli. q nav iemesls, lai neveiktu ɸ. Tas ir
iemesls ne-ɸ-ot, jo nav iemesla p. Kolīzija starp p un q ir kolīzija starp pirmā līmeņa iemeslu
un otrā līmeņa izslēdzošu iemeslu. Izslēdzošs otrā līmeņa iemesls vienmēr prevalē pār spēcīgu
pirmā līmeņa iemeslu. Ja Anna nākamajā dienā būtu veltījusi laiku noraidītā investīciju
piedāvājuma izvērtēšanai un ar nožēlu būtu konstatējusi, ka investīcija bija ar maziem
riskiem, maziem izdevumiem un lielu ienesīgumu, tad vēl jo projām varētu apgalvot, ka Anna
iepriekšējā vakarā rīkojās, kā labs investors, kurš veic rūpīgu izvērtēšanu, lai ienesīgi
investētu. Otrā līmeņa izslēdzošs iemesls q – nespēja veikt izvērtējumu, izslēdza pirmā līmeņa
iemesla p – nepieciešamība konstatēt investīcijas ietekmi uz Annas labklājību, izvērtējot
investīcijas riskus, izdevumus un ienesīgumu – iestāšanos. Tāpēc x neveica ɸ.39
Ja Anna, apzinoties, ka nespēj pieņemt pamatotu lēmumu par investīciju, būtu prasījusi
padomu savam brālim Jurim, kurš ir finansists, tad vadīšanās pēc Jura padoma piešķirtu
normatīvā statusa ziņā Jurim autoritātes raksturu. Autoritāte ir spēja noteikt rīcības iemeslus.
Tiesību normām piemīt autoritāte. Viens no tiesību normu veidiem ir imperatīvas normas, kas
ir pirmā līmeņa iemesla apvienojums ar otrā līmeņa izslēdzošu iemeslu. Ārvalstu un
dalībvalstu kredītiestādēm ir jāpaziņo Finanšu un kapitāla tirgus komisijai par pārstāvniecības
atvēršanu Latvijas Republikā. Nav iespējas izvēlēties arī nepaziņošanu, ja vien netiek
konstatēts, kāds otra līmeņa pozitīvs iemesls, lai šādi tomēr rīkotos, prevalējot pār izslēdzošo
38
39
Ibid p.40
21

otra līmeņa iemeslu. Iemesls paziņot par pārstāvniecības atvēršanu ir aizsargāts iemesls, jo tas
ir nostiprināts tiesību normā. Tiesību normai piemīt autoritāte, jo tā nosaka iemeslus normas
subjekta rīcībai un var izslēgt konfliktējošu iemeslu ievērošanu.
Tagad, kad esam iepazinuši imperatīvu normu dabu, izvērtējot rīcības iemeslu veidus
normas struktūrā, būtu nepieciešams iepazīt, kā šī koncepcija izpaužas tiesnešu tiesību sakarā.
Šobrīd izvērtējums būs tikai par tiesnešu tiesībām, kuras ir iekļaujamas tiesību sistēmā ar
atzīšanas noteikumu, kas paredz izslēgt citus argumentus tiesību normu piemērošanā. Viens
no šādiem piemēriem ir Satversmes tiesas judikatūras atziņas.
Nevar noliegt Satversmes tiesas tiesnešu kompetenci dažādās tiesību jomās. Parasti
konstitucionālās tiesas tiesneši ir augstskolu profesori, doktori, respektīvi, personas, kuru tituli
piešķir tiesnešiem zināmu autoritāti. Satversmes tiesas tiesnešu izteikumi par tiesību normām
ārpus tiesneša profesijas, arī ir nozīmīgi, un daudzas personas šādu izteikumu uzskata par
iemeslu pēc tā vadītiem. (Vēlāk būs paskaidrots kāpēc šādu autoritāti dēvē par teorētisku
autoritāti. Pagaidām izklāsts būs vērsts uz izslēdzošu iemeslu nozīmi tiesnešu tiesību
kontekstā.) Tātad, konstitucionālās tiesas tiesneša izteikums par tiesību normu ir iemesls kādai
personai vadīties pēc šāda izteikuma par tiesību normu. Ja vadīšanās pēc izteikuma notiek
tikai tādēļ, ka izteikums ir konstitucionālās tiesas tiesneša izteikums, neatkarīgi no izteikuma
pamatojuma, tad var teikt, ka šādu vadīšanos nosaka otrā līmeņa iemesls vadīties pēc tiesneša
pirmā līmeņa iemesliem. Piemēram, Satversmes tiesas tiesnesis var par iemeslu valsts svētku
atzīmēšanai atzīst vēlmi paust prieku par piederību Latvijas tautai, kas, lai arī ir tik maza, ir ar
savu valsti, kamēr citām daudz lielākām tautām tādas nav. Šāds apsvērums ir spēcīgs pirmā
līmeņa iemesls. Bet, neskatoties uz to, kāds var atzīt šo iemeslu par rīcības iemeslu tādēļ, ka
to ir izteicis Satversmes tiesas tiesnesis. Šādam iemeslam nav imperatīvs raksturs, jo var to
neievērot. Citādāk ir ar tiesību normu interpretāciju, ko Satversmes tiesas tiesnesis ir izteicis,
pildot savus amata pienākumus.
Konstitucionālās tiesas tiesneša erudīcija, pieredze un raksturs piešķir nozīmīgu svaru
tiesneša atziņām par tiesību normu. Šāda atziņa var būt gan vājāks, gan spēcīgāks apsvērums.
Bet jebkurā gadījumā tas paliek pirmā līmeņa iemesls. Otrā līmeņa iemesls šādam
apsvērumam piešķir pārliecību, ka konstitucionālās tiesas tiesnešu izteikumi ir izsvērti un
pamatoti. Kāds varētu uzskatīt, ka tiesneša erudīcija, pieredze un raksturs ir iemesls vadīties
pēc viņa izteikumiem. Šāds otrā līmeņa iemesls ir pozitīvs otra līmeņa iemesls, jo tas paredz
ievērot noteiktus iemeslu. Bet tajā gadījumā, kur šāds apsvērums ir aizsargāts ar tiesību
normu, proti, Satversmes tiesas likuma 32.panta otrā daļu, pirmā līmeņa iemesls ir aizsargāts
ar izslēdzošu otrā līmeņa iemeslu. Lai arī ir cik vājš vai spēcīgs būtu pirmā līmeņa iemesls,
22

kuru Satversmes tiesas tiesnesis ir izteicis spriedumā, tas būs jāievēro, jo ir izslēdzošs otrā
līmeņa iemesls, kas paredz vadīties pēc šī pirmā līmeņa iemesla un neievērot konfliktējošus
iemeslus. Respektīvi, ja amata pienākumu ietvaros, proti, Satversmes tiesas spriedumā tiesību
norma būtu interpretētā, atzīstot, ka 18.novembra atzīmēšanas mērķis ir prieka paušana par
Latvijas tautas spēju proklamēt savu valsti 1918.gada 18.novembrī, tad būtu jāizslēdz par
iemeslu atzīmēt svētkus, piemēram, ārvalstu diplomāta vēlmi dalīties kopīgās vērtībās, izrādot
godu nācijas pašnoteikšanās tiesībām.
Pirmā līmeņa iemesla apvienojums ar izslēdzošu otrā līmeņa iemeslu veido imperatīvu
normu. Tas ļauj izskaidrot tiesnešu tiesību saistošo spēku, ja to piemērošana ir obligāta. Bet
tas nebūt nav vienīgais, attaisnojums tiesnešu tiesību piemērošanai. Var būt situācijas, kur
tiesnešu tiesību izmantošana nav atzīta ar imperatīvu tiesību normu. Var būt arī dispozitīvas
normas, tiesnešu tiesību piemērošanas attaisnošanai. Dispozitīvu normu struktūras analīzei ir
piemēroti izmantot rīcības iemeslus, lai izprastu šīs normas veida normativitāti. Vienīgi
būtiski nošķirt dispozitīvu normu piemērošanu publiskajās tiesības un piemērošanu privātajās
tiesībās. Respektīvi, dispozitīvu normu rīcības iemeslu normativitāte ir atšķirīga situācijās, kur
noteicošais ir princips – aizliegts viss, kas nav atļauts un situācijās, kur noteicošais ir princips
– atļauts viss, kas nav aizliegts. Pirmo izvērtēsim dispozitīvas normas piemērošanu
publiskajās tiesībās piekoptā principa sakarā.
Personu brīvība ir vērtība, kuras nodrošināšanai publiskās varas rīcība ir ierobežota.
Mērķis aizsargāt personu brīvību ir izslēdzošs iemesls, tās ierobežošanai. Tāpēc tikai tāda
publiskas personas rīcība ir izņemta no izslēdzošā iemesla tvēruma, kura nepieciešama, lai
nodrošinātu personas brīvību. Tiesas darbs ir publiska darbība. Arī tiesu darbā ievērojams
vispārīgais noteikums – aizliegts viss, kas nav atļauts. Kamēr nav rīcības brīvības tiesai
izmantot tiesnešu tiesības, atsaukšanās uz iepriekšējos tiesu nolēmumos izteiktām atziņām
varētu būt uzskatāma par pārkāpumu. Kā izskaidrot tiesas vadīšanos pēc iepriekš nolēmumos
izteiktā, ja ir izslēdzošs iemesls nevadīties pēc neparedzētām procedūrām?
Jau iepriekš bija sniegta īsa atbilde, kā atrisināma kolīzija starp izslēdzošu otrā līmeņa
iemeslu un pozitīvu otrā līmeņa iemeslu. Šobrīd ir pamatoti atgādināt par šo kolīzijas veidu.
Personas brīvības aizsardzības dēļ ir pieņemts izslēdzošs iemesls, kas paredz nevadīties pēc
citiem pirmā līmeņa iemesliem. Bet var būt rīcības iemesli, kuri arī ir vērsti, lai aizsargātu
personas brīvību, bet izslēdzošais otrā līmeņa iemesla tvērums ir tik plašs, ka izslēdz
vadīšanos pēc šāda iemesla. Šāda izslēdzoša iemesla tvēruma korekcija veicama ar pozitīvu
otrā līmeņa iemeslu, kas paredz izņēmumu minētā izslēdzošā iemesla ievērošanā. Tādējādi
pirmā līmeņa iemesla kombinācija ar pozitīvu otrā līmeņa iemeslu paredz izņēmumu otrā
23

līmeņa izslēdzoša iemesla ievērošanā. Minētā kombinācija ir normatīvs skaidrojums
dispozitīvai normai publiskās tiesībās. Šādu pozitīvu otrā līmeņa iemeslu var saukt par
neitralizējošu iemeslu. Tas ir tāds otrā līmeņa iemels, kurš ļauj vadīties pēc pirmā līmeņa
iemesla, lai gan ir izslēdzošs otrā līmeņa iemesls pret vadīšanos pēc šāda pirmā līmeņa tipa
iemesliem.
Neitralizējoša iemesla piemērojamība ir iespējama ne tikai imperatīvu normu gadījumā.
Dispozitīvu normu situācijā neitralizējošs iemesls ļauj izslēgt spēcīgāku pirmā līmeņa
iemeslu, lai darbotos saskaņā ar vājāku iemeslu. Šādu situāciju dēvē par izslēdzošu
pilnvarojumu. Pilnvarojums atturēties no darbošanās saskaņā ar spēcīgāku iemeslu, kurš
prevalē pār vājāku iemeslu, nepastāvot otrā līmeņa iemesliem, ir izslēdzošs pilnvarojums
nedarboties saskaņā ar noteiktiem iemesliem.40
Precedentu doktrīna nosaka, ka tiesnesim ir
jāseko iepriekšējos nolēmumos noteiktajiem iemesliem. Ja tiesa vispārējos gadījumos,
balstoties uz iemesliem, varētu grozīt iedibināto praksi, tad judikatūras atzīšana dod tiesības
nevadīties pēc kāda iemesla prakses maiņai, arī tad, ja tas ir pamatots iemesls, bet ne
spēcīgāks par pieņemto un praksē akceptēto. Judikatūras atzīšana var radīt izslēdzošu
pilnvarojumu iestāšanos. Stare decisis doktrīnā izslēdzošs pilnvarojums ļauj izslēgt arī
spēcīgāka iemesla ievērošanu.
Konstitūcijas norma paredz tiesnešu padotību likumam. Tiesneša skaidrojums par
tiesību normu, kas izteikts judikatūras atziņas veidā, atklāj vai paskaidro tās tiesības, ko ir
domāts izteikt likumā. Tā kā likums ir nepilnīgs tiesību izteikšanas veids41
, bet tiesību
piemērotājam ir pienākums izskaidrot pēc kādiem apsvērumiem viņš vadās, nosakot vienu vai
otru normatīvo situāciju personai, tad nepieciešams izklāstīt tos tiesībās ietvertos apsvērumus,
kuri nosaka personas normatīvo situāciju. Šāds izklāsts rodams tiesību piemērotāju
iepriekšējos nolēmumos, tāpēc tikai likumsakarīgi izmantot šādu izklāstu. Tiesību
piemērotājam, lai saglabātu pakļautību vienīgi likuma, ir iespēja izmantot izklāstu bez
atsauces uz iepriekšējo tiesu nolēmumu, jo tādējādi būs saprotams, ka skaidrojums izriet no
tiesību normu īpašībām. Lietojot atsauci uz iepriekšējo tiesību piemērotāja nolēmumu, tiek
ievērots pozitīvs otra līmeņa iemesls vadīties pēc tiesnešu tiesībām. Pastāvot likumā fiksētam
šādam pozitīvam otrā līmeņa iemeslam tiek saglabāta pakļautība likumam un tiesībām, ko
aizsargā izslēdzošs otra līmeņa iemesls nevadīties pēc citiem apsvērumiem, kā vienīgi tikai
pēc likuma un tiesībām.
Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu grūti nosaukt par šādu dispozitīvu tiesību normu,
40
Raz Joseph, Practical Reason and Norms. London: Hutchison & Co (Publishers) Ltd., 1975. p.94
41
Vīnzarājs Nikolajs, Formālais un neformālais moments tiesneša darbībā. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis,
1939. Nr. 1, 221. lpp.
24

kura ir pieņemta, lai no otrā līmeņa izslēdzošā Satversmes 83.pantā42
ietvertā iemesla izdarītu
izņēmumu, ļaujot izmantot arī citu tiesību avotu, proti, judikatūru. Drīzāk Civilprocesa likuma
norma ir aizsargāts rīcības iemesls jeb imperatīva tiesību norma. Tāpēc tā interpretējama
tādējādi, ka tiesnešu tiesības ir obligāti jāņem vērā un tās nedrīkst ignorēt. Šādu interpretāciju
par pārliecinošāku padara šīs normas iztulkošana kopsakarā ar Civilprocesa likuma 189.panta
trešajā daļā nostiprinātā pienākuma pamatot tiesas spriedumu un pieņemt to saskaņā ar
likumu. Vienīgi obligāta ņemšanas vērā piešķir tiesības no tās atkāpties, atklājot spēcīgākus
pirmā līmeņa iemeslus.
Otrs veids dispozitīvas normas piemērošanai ir rodams privātajās tiesībās, kura
vadīšanās norit pēc vispārējā noteikuma – atļauts viss, kas nav aizliegts. Iepriekš minētais
neitralizējošais iemesls ļauj aizsargāties pret citu iemeslu prevalēšanu. Ja publiskajās tiesībās
neitralizācija izpaužas pret otra līmeņa izslēdzošu iemeslu, tad privātajās tiesībās prevalējošas
darbības izslēgšana ir vērsta pret pirmā līmeņa iemesliem.
Tipisks piemērs dispozitīvas tiesību normas piemērošanai varētu būt šķīrējtiesas
klauzulas iekļaušana divpusējā līgumā. Iedomāsimies situāciju, kur viena persona pārdod otrai
personai vienas Latvijā reģistrētas komercsabiedrības kapitāldaļas. Abas puses vienojas par
strīdus izskatīšanas vietu noteikt Starptautiskās tirdzniecības kameras šķīrējtiesu. Abas puses
iepriekš ir iesaistījušās apjomīgos starptautiskās tirdzniecības darījumos, tāpēc tām ir zināma
šīs šķīrējtiesas autoritāte strīdu izšķiršanā. Abas puses vēlējās darījumu noslēgt ļoti ātrā
termiņā, tāpēc noteica saviem advokātiem sagatavot īsu līgumu, kurš neprasītu ilgu
saskaņošanu. Abu pušu advokāti ierosināja tomēr izstrādāt detalizētu līgumu, lai aprakstītu
visas iespējamās situācijas potenciālu strīdu novēršanai. Tomēr nepieciešamība noslēgt
darījumu īsā termiņā prevalēja pār argumentiem izstrādāt detalizētu vienošanos. Abas puses
atzina, ka ir panākta konceptuāla vienošanās un strīdus atrisinās šajā šķīrējtiesā.
Vienas puses advokāts savam klientam ieteica izvēlēties Latvijas Tirdzniecības un
rūpniecības kameras šķīrējtiesu, kura būtu pat piemērotāka izskatīt kādu strīdu starp pusēm, jo
piemērojami līgumam ir Latvijas likumi. Un pat būtiskāks iemesls izvēlēties uzticamu
šķīrējtiesu Latvijā ir finansiālais ieguvums – strīda izskatīšana Starptautiskās tirdzniecības
kameras šķīrējtiesā Parīzē prasīs daudz lielākus izdevumus, nekā strīdus izskatīšana Latvijas
tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesā Rīgā. Otras puses advokāts savam klientam,
savukārt, ieteica izvēlēties Latvijas tiesu, jo tad izdevumi būtu mazāki. Vēl šīs puses advokāts
iebilda pret Latvijas šķīrējtiesas izmantošanu, jo bija dzirdējis runas par daudzo šķīrējtiesu
skaitu un vispārējo zemo līmeni šķīrējtiesām Latvijā.
Lai gan pastāvēja citi pirmā līmeņa iemesli strīdus risinājumiem: detalizēta līguma
42
Pants nosaka: “Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.”
25

izstrādāšana, strīdus izskatīšana valsts tiesā, puses izlēma par labu potenciāli dārgākajam
risinājumam – Starptautiskās tirdzniecības kameras šķīrējtiesai. Šādu pirmā līmeņa iemesla
izvēli aizsargā ar neitralizējošu otrā līmeņa iemeslu, kurš paredz pusēm tiesības vienoties par
strīdus izskatīšanu šķīrējtiesā. Lai gan ir spēcīgi argumenti, kāpēc šāda strīdus izskatīšanas
vieta nav labākā izvēle, šādi spēcīgi iemesli neprevalē pār pušu tiesībām izvēlēties tieši šo
šķīrējtiesu.
Rast piemēru, kur tiesnešu tiesību izmantošana tiesību normu piemērošanas procesā
izriet no dispozitīvas privāto tiesību normas, nav viegli un nav arī nepieciešams. Tas
skaidrojams ar apstākli, ka Latvijas tiesas tiesnešu tiesību izmantošanu regulē publisko tiesību
normas. Kādu tiesnešu tiesību piemērošanas pamatojums ar privāto tiesību normām varētu būt
iedomājams vienīgi par kādas autoritatīvas šķīrējtiesas vai tribunāla judikatūras izmantošanu,
vai šķirējtiesas tiesību pārņemšanas situācijā.
1.3. Tiesnešu tiesības un sekundārie noteikumi
Līdz šim noskaidrojām otra līmeņa izslēdzošu, neitralizējošu, pozitīvu un pirmā līmeņa
iemeslu nozīmi tiesību normu normativitātes izskaidrošanā. Tiesnešu tiesību piemērošanas
nepieciešamība izriet no šiem otrā līmeņa iemesliem, kuru saistošā spēka garantēšanai bija
minēti piemēri no Civilprocesa likuma 5. panta sestās daļas un Satversmes tiesas likuma
32.panta otrās daļas. Bet tas nebūt neatbild uz jautājumu par citu tiesu instanču tiesnešu
tiesību saistošo spēku. Apstāšanās pie minēto normu izvērtējuma būtu nepilnīgs pētījums par
tiesnešu tiesībām. Bet mērķis ir atklāt tādu konceptuālo modeli tiesnešu tiesībām, kas
raksturīgs tiesībām per se. Šī pētījuma uzdevums ir atklāt tiesnešu tiesību piemērojamību, kā
vienu no tiesību normu īpašībām. Šim darbam ir jāpaskaidro precedentu doktrīnas īpašības.
Var atšķirties šīs doktrīnas veidi, bet attīstītām tiesību sistēmām noteikti raksturīga precedentu
doktrīna.
Jau iepriekš bija pieminēti atzīšanas noteikumi, kuri tiesību sistēmai nepiederošas
normas ļauj piemērot tiesību sistēmas ietvaros. Tiesnešu tiesību sakarā par atzīšanas
noteikumiem var uzskaitīt: minētās Civilprocesa likuma un Satversmes tiesas likuma normas,
kā arī Administratīvā procesa likuma 15.panta ceturto daļu, kas paredz Eiropas Savienības
tiesas judikatūras izmantošanu administratīvajā procesā. Eiropas Cilvēktiesības tiesas
judikatūra atziņu piemērošanai varētu argumentēt ar 2000. gada 30. augusta Satversmes tiesas
sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu, kopsakarā ar likuma “Par
1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un
tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu” 4.panta un Satversmes tiesas likuma 32.panta otro daļu43
. Vēl
43
Uz minēto Satversmes tiesas sprieduma atziņu par pienākumu izmantot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē
izstrādātu Konvencijas normu tulkojumu Satversmes normu interpretācijā atsauce lietota arī citu tiesu
26

protams kasācijas sakarā pieminamas normas par kasācijas sūdzības nepieņemšanu, ja tā nav
atbilstoša judikatūrai vai tai nav nozīmes judikatūras veidošanā. Bet arī tas nebūtu pietiekami,
lai tiesnešu tiesību konceptuālais modelis būtu visās tiesu instancēs Latvijā izmantojams un
kur nu vēl atzīstams par tiesību sistēmas konstitutīvu īpašību. Un vēl skeptiskāk būtu jāvērtē
pretenzija šādu konceptuālu modeli izmantot jebkurā tiesību sistēmā, ar piebildi, ka atšķiras
piemērošanas veidi šī konceptuālā modeļa piemērošanā. Lai izklāstītu šādu universālu un
konsekventu modeli un novērstu skepsi un iespējamu kritiku par tā trūkumiem, ir
nepieciešams izpētīt, kas ir tie atzīšanas noteikumi, no kuriem izriet pienākums izmantot
tiesnešu tiesības tiesību normu piemērošanas procesā.
Jautājuma izkāstam ir jāizvērtē H.L.A. Hārta radītie sekundārie noteikumi, kam tiesību
filozofijā ir veltīta ļoti nozīmīga uzmanība. Kā atzina pats Hārts, tad tiesību sistēma sastāv no
primārajiem noteikumiem un sekundārajiem noteikumiem. Par primārajiem Hārts dēvē
noteikumus, kas nosaka personu rīcību, ko indivīdi drīkst vai nedrīkst darīt, bet sekundārie
noteikumi attiecas uz pašiem primārajiem noteikumiem. Sekundārie noteikumi precizē veidu,
kā primāros noteikumus var konstatēt, ieviest, atcelt, mainīt un to pārkāpumus atrisināt.
Nepieciešamība pēc sekundārajiem noteikumiem izriet no vajadzības novērst tiesību sistēmas
trūkumus. Sistēmas izklāsts nav iespējams, minot vienīgi likumdevēja pieņemtu priekšrakstu
veidotu sistēmu. Šāda sistēma nesniedz atbildes uz daudziem jautājumiem: kā tiesību normu
atšķiras no citiem uzvedības noteikumiem, par tiesību normu normativitāti un citiem.
Hārts katras nepilnības novēršanai piedāvā sava veida sekundāros noteikumus.
Neskaidrību novēršanai par to, kas veido tiesību sistēmu un kā nošķirt tiesību normas no
citiem sabiedrības uzvedības noteikumiem vai pieņemtiem iemesliem, zinātnieks piedāvā
atzīšanas noteikumus. Tie nosaka konkrētu vai konkrētas īpašības noteikumam, kas padara to
par piederīgu vai nepiederīgu institucionalizētai sistēmai. Statiskuma labošanai jeb, lai
novērstu neatbilstību tām vajadzībām sabiedrībā, kam tiesību normas ir paredzētas, Hārts
piedāvā normu maiņas noteikumus. Tie paredz pilnvaras personai vai to apvienībai ieviest
jaunus primāros noteikumus vai atcelt vecos. Un visbeidzot, lai novērstu to trūkumu, ka
primārie noteikumi neparedz kāda jautājuma atrisināšanu, lai gan tam vajadzētu būt
noteiktam, Hārts piedāvā izlemšanas noteikumus, kas nosaka ne tikai pilnvaras izlemt, bet arī
nolēmumos. Piemēram: Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2002. gada 13. februāra spriedums
lietā Nr. SKC-102. Latvijas Vēstnesis, 2002. 7. maijs Nr.9; Šāda atziņa minēta arī Augstākās Tiesas Senāta
Civillietu departamenta 2005.gada 26. janvāra spriedumā lietā nr. SKC-41.
Šādas plaši lietotas atziņas kļūdainību uzsvēris Mārtiņš Mits, norādot, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas
judikatūras atziņu saistošais raksturs, kas minēts lietās, kur Latvija nav puse, izriet no likuma “Par 1950.gada
4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un
11.protokolu” 1.panta, nevis 4.panta. Skat.: Mits Mārtiņš, Eiropas Cilvēktiesību tiesu nolēmumu izmantošana
Satversmes tiesā: Administratīvo pārkāpumu sūdzības lieta. Likums un Tiesības, 2002, Nr. 10, 303.lpp.
27

procedūras, kā izlemšana pieļaujama.44
Papildus tam Hārts savā Concept of Law pirmajā izdevumā uzsvēra par atzīšanas
noteikumu pastāvēšanas pamatu – iespēju atsaukties uz esošu praksi, vadoties pēc šāda
noteikuma45
. Tādā veidā Hārts attīstīja savu prakses teoriju (practice theory). Šīs teorijas
galvenā premisa nosaka, ka noteikumi veidojas, kā praktizēta uzvedība, un caur praktizētu
uzvedību ir iespējama noteikumu izskaidrošana gan to normativitātes, gan validitātes, gan
legalitātes ziņā. Hārta attīstīto prakses teoriju vēlāk kritizēja dabisko tiesību pārstāvis
R.Dvorkins darbā Taking Right Seriously, argumentējot, ka Hārts nepierādīja, kāpēc tiesnesim
būtu saistoši atzīšanas noteikumi un ka tādi atzīšanas noteikumi vispār nepastāv46
. Uz to Hārts
atbildēja ar Pēcrakstu, kurā uzsvēra atzīšanas noteikumu konvencionālo dabu.47
Hārta prakses teorijas trūkumus vērtējis ar pozitīvists Dž.Razs, uzsverot trīs
nelabojamus trūkumus prakses teorijai: tā neizskaidro nozīmi noteikumiem, kas netiek
praktizēti; tā nepiedāvā nošķirt sabiedriskos noteikumus no plaši pieņemtiem iemesliem; un tā
atņem noteikumiem to normatīvo raksturu.48
Sekundāro noteikumu izcelšanos un to kritiku ir nepieciešams zināt, jo šajā pētījumā
izklāstītais tiesnešu tiesību konceptuālais modelis balstās uz atziņu, ka judikatūras atziņu
piemērošana izriet no sekundārajiem noteikumiem. Atzīšanas noteikumi paredz izmantot
judikatūras atziņas tiesību normu piemērošanas procesā; normu maiņas noteikumi paredz
grozīt tiesnešu tiesības, nošķirot tiesnešu tiesības un pārlemjot tiesnešu tiesības; izlemšanas
noteikumi paredz kā izmantojamas tiesnešu tiesības – ratio decidendi un obiter dictum
identificēšana un izmantošana. Lai šajā pētījumā piedāvātais modelis būtu lietojams, tas ir
jābalsta uz drošiem un pamatotiem argumentiem. Tāpēc nepieciešams piedāvāt tādu atzīšanas
noteikumu skaidrojumu, kas nepadarītu tiesnešu tiesību izmantojamību nederīgu, atsaucoties,
piemēram uz R.Dvorkina vai Dž.Raza kritiku par prakses teorijas nederīgumu atzīšanas
noteikumu izskaidrošanai. Galvenais kritikas objekts rodas tādēļ, ka atzīšanas noteikums nav
izdots, bet to praktizē. Šāda situācija ir tipiska anglosakšu tiesību loka valstīs. Atzīšanas
noteikumu pamatojuma rašana kontinentālās Eiropas tiesību loka ietvaros ir daudz
vienkāršāks uzdevums, ko šī pētījuma autors arī izmantos. Tipisks piemērs likumā fiksētam
44
Hart,H.L.A., Concept of Law. Oxford: Clarendon Press, 1997. pp.94-97.
45
Hart H.L.A., Concept of Law. Oxford: Clarendon Press, 1997. p.108. “Pirmkārt, persona, kura nopietni
aizstāv kāda likuma noteikuma validitāti ... pati pielieto atzīšanas noteikumu, ko tā pieņem par piemērotu
likuma identificēšanai. Otrkārt, šis atzīšanas noteikums pēc būtības ... ir ne tikai šīs personas akceptēts, bet
ir pieņemts un pielietots atzīšanas noteikums vispārējā sistēmas darbībā. Ja šī pieņēmuma patiesību
apšauba, to var konstatēt atsaucoties uz pastāvošo praksi: uz veidu, kā tiesas identificē, ko tās uzskata par
likumu un vispārējo pieņemšanu vai piekrišanu šādai identificēšanai.”
46
Dworkin Ronald, Taking Rights Seriously. Cambridge, Massachusetts: Harvard University Press, 1977,
pp.46-80.
47
Hart H.L.A., Concept of Law. Oxford: Clarendon Press, 1997. pp. 254-259
48
Raz Joseph.,Practical Reason and Norms. London: Hutchison & Co (Publishers) Ltd., 1975, p.53.
28

atzīšanas noteikumam ir Komerclikuma 391.pants, kurš paredz komersantu gribas
noskaidrošanai izmantot komerciālās paražas.
Prakses teorijas defektu novēršanai izmantojams trīs atzītu autoru pienesums atzīšanas
noteikumu pamatošanai: Deivida Luisa (David Lewis) izklāsts par konvencionālo normu
normativitāti, Andreja Marmora (Andrei Marmor) izklāsts par konvencionālo normu
praktizēšanu un nepraktizēšanu un Džūlijas Diksones (Julie Dickson) izklāsts par
konvencionālās normas nošķiršanu no tiesību normām.
Lai gan Deivids Luiss bija ieinteresēts vairāk valodas teorijā, viņš piedāvāja ļoti
atjautīgu veidu konvencionālas normas izskaidrošanai. D.Luiss atzina, ka situācijās, kur rodas
koordinācijas problēmas vairākām personām esot dažādām vēlmēm par vēlamo kolektīvo
uzvedību, starp dažādiem personām iespējamiem alternatīviem uzvedības modeļiem dotajos
apstākļos, ikvienam un visiem ir tieksme dod lielāku priekšroku darboties saskaņoti ar
pārējiem, nekā darboties pēc savas īpašas alternatīvās izvēles.49
Pamatideja ir tāda, ka
konvencionālās normas ir normatīvs risinājums atkārtotām plaša mēroga koordinācijas
problēmām.50
Konvencionāla norma ir ar otrā līmeņa iemeslu (noteikuma praktizēšana)
aizsargāts pirmā līmeņa iemesls (noteikta rīcība), tāpēc tā ievērošana ir ar daudz lielāku
iespējamību, nekā sekošana individuālam uzvedības modelim.
Andrejs Marmors argumentēja, ka:
1) jebkurā sabiedrībā, kurā ir funkcionējoša tiesību sistēma ir dažas
konvencionālas normas, kas nosaka, kam ir juridiska vara šajā sabiedrībā un kā šī vara jeb
spēks ir izmantojams.
2) tiesību normas sastāv no instrukcijām vai norādēm par juridisku varu – to
juridisko varu, kas ir izveidotas un noteiktas saskaņā ar konvencionālām normām.51
Tādā veidā zinātnieks pateica, ka konvencionālās normas neuzliek par pienākumu, bet
vienīgi norāda uz to, kas ir saistošs. Un no tā, kas ir saistošs izriet pienākums ievērot noteikto.
Attiecībā uz tiesnešu tiesībām varētu to pārfrāzēt un teikt, ka tiesnešu tiesības tikai pasaka,
kas ir tiesību normas, bet neuzliek par pienākumu ievērot tiesību normas. Atziņu
piemērošanas pienākums izriet no tiesību normām pašām. Pienākums izriet no priekšrakstoša
izteikuma. Aprakstošs izteikums vienīgi pasaka, kāds ir pienākums.
Un visbeidzot Džūlija Diksone uzsvēra, ka, skaidrojot atzīšanas noteikumu raksturu,
ieskaitot kopīgo tiesisko praksi attiecībā uz šiem noteikumiem, Hārts bija apņēmies
izskaidrojošu uzdevumu par to, kādas ir tiesību būtiskās īpašības. Viņš necentās attaisnot vai
49
Lewis David, Convention: A Philosophical Study. Oxford: Blackwell Publishers, 2002, pp.24-36.
50
Marmor Andrei, Philosophy of Law. Princeton and Oxford: Princeton University Press. 2011, p.74.
51
Ibid p.83.
29

pamatot, kāda vērtība izriet no tiesībām sabiedrībā, un viņš necentās dod skaidrojumu
iemesliem - kāpēc un kādos apstākļos tiesību sistēmas noteikumi, ieskaitot atzīšanas
noteikumus, ir jāpieņem un jāievēro.52
Papildus minētiem trīs zinātniekiem ir arī citi pētījumi par atzīšanas noteikumu
konvencionālo dabu53
. Bet, lai tie šobrīd paliek neizklāstīti, jo tie vairāk piemēroti anglosakšu
tiesību loka valstīs. Šajā pētījumā mērķis ir izklāstīt kontinentālajā Eiropā derīgu tiesnešu
tiesību konceptuālo modeli, kurš ļautu saprast vairākus aspektus precedentu doktrīnai vispār.
Ja tiesnešu tiesību piemērošana to rudimentārajā attīstības posmā ir uzskatāma par vienkāršu
tiesību avota izmantošanu, tad nobriedušākā posmā, attīstoties šī tiesību avota izmantošanas
metodoloģijai var sākt runāt par precedentu doktrīnu. Tātad, ja sākotnējā posmā ir
izstrādājams atzīšanas noteikums tiesnešu tiesību izmantošanai tiesību normu piemērošanas
procesā, tad vēlākā posmā var runāt par normu maiņas un izlemšanas noteikumiem, kas visi
kopā veido precedentu doktrīnu. Šāda piemērošanas procedūra atbilst konvencionālo normu
īpašībām, jo valststiesību jomā tās rodas augstāko valsts varas orgānu prakses ceļā, dažreiz ne
gluži apzināti, bet vairumā gadījumu apzināti, nereti pie tam attiecīgo orgānu vienošanās
rezultātā. Šie divi momenti padara konvencionālās normas par diezgan ērtu līdzekli veidot
likumus noteiktā un vēlamā virzienā arī bez likumu formālas grozīšanas54
. Bet atšķirībā no
likuma, konvencionālās normas nebauda tiesas aizsardzību, to pārkāpumu gadījumā nav
iespējams vērsties tiesā, lai tādējādi panāktu šo normu ievērošanu. Konvencionālo normu
veidošanos nosaka apstāklis, ka nepieciešams regulējums, kas papildina un detalizē likumu
regulējumu.55
Tiesnešu tiesību praktizēšana, neesot kādai tiesību normai, kas to tieši pieļauj, nav
pretrunā ar principu, ka publiskajās tiesībās aizliegts viss, kas nav atļauts. Tiesnešu tiesību
praktizēšana izriet no tā apstākļa, ka tiesību normas tiek praktizētas. Tiesnešu tiesības ir
aprakstoši, ne priekšrakstoši izteikumi. Judikatūras atziņas tikai izklāsta, kādas ir tiesības, kas
ir izteiktas ar likuma normām. Aprakstoši noteikumi, vadoties pēc G.H. Fon Vraita ir vai nu
patiesi vai nepatiesi. Nepieciešamība novērst nepatiesu izteikumu piemērošanu, pieprasa
papildus noteikumus šī trūkuma risināšanai. Tāpēc kāda saistoša spēka piedēvēšanu tiesnešu
tiesībām ar atzīšanas noteikumu, nepieciešami vajadzīgs papildināt arī normu maiņas
52
Dickson Julie, Is the Rule of Recognition Really a Conventional Rule? Oxford: Oxford Journal of Legal
Studies, Volume 27, Issue 3, pp.398-399.
53
Shapiro J., Scott. What is the Rule of Recognition (and Does it Exist)? Pieejams internetā:
http://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=1304645; Dahlman Christian, When Conventionalism
Goes Too Far. Pieejams internetā: http://upecen.edu.pe/ebooks/Derecho/Filosof%c3%ada/When
%20Conventionalism%20Goes%20Too%20Far.%20Christian%20Dahlman.pdf.
54
Skat. Dišlers Kārlis, Konvencionālās normas valststiesību novadā. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1933,
Nr.11/12, 254.lpp.
55
Pleps Jānis, Konvencionālo normu jēdziens. Likums un Tiesības, 2006, Nr.1, 12.-20.lpp.
30

noteikumu, kas paredz kā nepareizas judikatūras atziņas vietā veidojama pareizāka atziņa.
Nepieciešamība pēc izlemšanas noteikuma tiesnešu tiesībām bija jau izklāstīti, lai definētu
dažādus atziņu veidus (ratio decidendi un obiter dictum), atrisinātu kolīzijas starp judikatūras
atziņām un noteiktu to izmantošanas veidu.
Kontinentālās Eiropas terminoloģijā runājot, sekundārie noteikumi apraksta juridiskās
metodes, bet ne tikai. Ja kontinentālajā Eiropā tiesību teorētiķi izklāsta atšķirību starp likuma
un tiesību analoģiju un meklē normas tiesību sistēmā, kas attaisnotu juridiskās metodes
izmantošanu, tad anglosakšu tiesību loka valstīs atsauce uz likumu nav tipiska. Tāpēc arī
rodas diskusija par atzīšanas noteikumu konvencionālas normas veidā. Kontinentālajā Eiropā
šo problēmu atrisina ar tiesību normu interpretācijas paņēmieniem, atklājot normas tvērumā
tādu priekšraksta apstākli, kas iepriekš bija palicis apslēpts, piemēram, vispārīgu tiesību
principu izmantošana, kas ir sava veida sekundārie noteikumi, kuru analīzei nedaudz
pievērsīsimies nākamajā paragrāfā.
Kontinentālajā Eiropā arī nav pārāk izplatīts sekundāros noteikumus fiksēt tiesību
normās. Bet jāatzīst, ka sekošana šādai praksei nebūt nav labāka par pretējo variantu –
fiksēšanu, kas būtu atzīstams par tiesību sistēma efektivitāti veicinošu faktoru. Īpaši izcelt
varētu Administratīvā procesa likumu, kurš apraksta gan vispārīgos tiesību principus, normu
kolīzijas, judikatūras izmantošanu un tiesību normu iztulkošanas metodes. Tās visas ir Hārta
dēvētie sekundārie noteikumi. Vai neesot fiksētām likumā šīs metodes nebūtu izmantojamas?
Apstiprinoša atbilde tikai novestu pie tā, kāpēc Hārts piedāvāja tiesību sistēmu papildināt ar
sekundārajiem noteikumiem, proti, tas novestu pie tiesību sistēmas trūkumiem un tās
neefektivitātes. Vadīšanās pēc sekundārajiem noteikumiem izriet no tiesību normu dabas.
Neesot izteiktiem vispārsaistoša priekšraksta formā, sekundārie noteikumi var tik praktizēti,
bet pienākums tos praktizēt izriet no tiesību normām pašām. Sekundāro noteikumu izteikšana
atsevišķu tiesību normu veidā atvieglo to piemērošanu un padara atzītā veidā tiesību sistēmu
efektīvāku.
1.4. Tiesnešu tiesību saistošais spēks
Iepriekšējā paragrāfā bija noskaidrots, kāda nozīme tiesnešu tiesību piemērošanā ir
Hārta sekundārajiem noteikumiem. Šajā paragrāfā ir izvērtēts, kādas īpašības piemīt tiesnešu
tiesībām atkarībā no tā, ko paredz sekundārie noteikumi attiecībā uz tiesnešu tiesībām. Jau
iepriekš noskaidrojām, ka tiesnešu tiesības ir aprakstoši formulējumi par tiesību normām, kas
ir priekšrakstoši formulējumi. Vispārējā gadījumā aprakstoši formulējumi ir patiesi vai
kļūdaini, bet priekšrakstošiem formulējumiem nepiemīt patiesīgums. Priekšraksts nav vērsts
31

Tiesnešu tiesību autoritāte un normativitāte

Tiesnešu tiesību autoritāte un normativitāte

Recommended

Recommended

More Related Content

Featured

Featured (20)

Tiesnešu tiesību autoritāte un normativitāte