1. Vārda nozīmes maiņa dzejā
Dzejas valoda bez vārda nozīmes maiņas nav iespējama. Ne plastmasas
dakšiņa, ne zaļais auglis, ne sakņu rīve nav poētiski piepildīti līdz tam brīdim,
kamēr tie nokļūst dzejolī (pieskāriens zaļajam auglim divatā).
Dzejā vārds iesaistās ar skanējumu, gramatisko noformējumu, tiešajām un
pārnestajām nozīmēm. Dzejas valodā iespējams tas, kas nav iespējams dzīvē.
Konotācija
Valodas vienības (vārda, vārdformas, frazeoloģisma, teikuma) jēdzieniskā satura
uzslāņojums: stilistiskā nokrāsa, emocionālais satura, pozitīvs vai negatīvs
vērtējums, tēlainība, asociatīvās shēmas.
Denotāts
Vārda leksiskās nozīmes pamats; vienveidīgu reāliju grupa, ko valodas vienība
nosauc, pamatojoties uz vispārinātu priekšstatu par šo grupu, piemēram, vārda
"suns" denotāts ir visas reālijas, uz kurām šo vārdu var attiecināt, – visdažādākie
suņi.
Daudziem vārdiem nav tikai viena vienīga nozīme (denotāts), tiem ir arī daudzas
citas papildus nozīmes (konotāts). Tā, piemēram, vārda "roze" denotāts ir rožu
dzimtas krāšņumaugs ar pamīšus izkārtotām lapām uz stumbra, ar piecām
vainaglapām utt. Taču, izdzirdot šo vārdu, var rasties asociācijas ar papildus
nozīmēm, proti, skaistumu un mīlestību. Šīs asociatīvās nozīmes dēvē par
konotāciju, un tas ir būtiski dzejai.
To, cik svarīga ir konotācija, var saprast, ja, piemēram, J. Medeņa dzejolī
"Elēģija" vārdu roze aizstāj ar cita auga nosaukumu, kura denotāta nozīme tikpat
labi iederētos tekstā (kāposts, dadzis, mušmire).
denotācija konotācija
kaisle
krāsa
vara
(viļņu garums pirmā papildu
nozīme "sarkans" nozīmes
mīlestība
apstāties
600-780 nm)
komunisms

2. noteikta nozīme nozīme atkarīga no konteksta
Konotācijas krāsām ir īpaši nozīmīgas, un tās var izraisīt dažādas asociācijas.
Tas, kura no daudzajām iespējamām nozīmēm tiek aktivēta, ir atkarīgs no
konteksta. Mīlas dzejolī sarkanā krāsa izraisīs citas asociācijas nekā politiskā
dzejolī. Bieži dažādas konotācijas veido asociācijas lauku.
Analizējot dzejoli, asociācijām vienmēr ir jāiekļaujas kontekstā. Tur, kur ir
konotācija, t. i., literatūrā un it īpaši dzejā, eksistē arī daudznozīmība un līdz ar to
arī veidojas dažādas interpretācijas.
Pārnestās nozīmes dzejoli lasītājs var saprast tikai tad, ja autors dod tam
norādes, ka pastāv arī otrā nozīme. Šādas norādes var būt atklātas un skaidras
vai arī pilnībā neizpaustas un doti tikai mājieni.
Atklātas norādes par nozīmes pārnesumu ir bieži sastopamas alegoriskos
dzejoļos, retāk simboliskos dzejoļos. Tas, kas ir domāts, bieži minēts
nosaukumā, dažreiz izskaidrots teksta sākumā vai beigās.
Slēptās norādes ir grūti tulkojamas. Daudzos pārnestās nozīmes dzejoļos netiek
skaidri izpausts, kāda ideja tiek attēlota un ko tā nozīmē. Tikai daži elementi
tekstā norāda lasītājam, ka eksistē otra nozīme. Pārsvarā šie norādes ir
izteicieni, kuru nozīme, uztverot to burtiski, nav pilnībā skaidra vai tā ir
bezjēdzīga, bet citreiz tās var būt arī formālas pazīmes.
Dzejoļa pārnesto nozīmi var interpretēt tikai tad, ja ir skaidri zināmas norādes par
nozīmes pārnesumu. Ja domājat, kāds izteiciens ir lietots pārnestā nozīmē, bet
nav nekādas atklātas norādes par to neliecina, tad ir jāmeklē attiecīgas norādes
(teksta elementi). Arī tad, ja esat pārliecināti, ka saprotat pārnesto nozīmi, svarīgi
ir apkopot netiešās norādes, jo tikai ar to palīdzību varēsiet pamatot un pierādīt
savu interpretāciju. Lai pareizi iztulkotu autora slēptās norādes par papildus
nozīmēm, daudzos gadījumos ir nepieciešama papildus informācija (vēsturiskā,
biogrāfiskā u. c. kontekstā).
Tēlainās izteiksmes līdzekļi ir atrodami visu žanru tekstos, taču dzejā to ir ļoti
daudz.
Tēlainās izteiksmes līdzekļu izvēle un to prasmīga lietošana ir viena no
sarežģītākajām mākslas darbu tapšanas norisēm.