1. LATVIJAS PUTNI Sagatavoja: Griķu pamatskolas 8. Klases skolnieks Ģirts Dubinskis 2007./2008.m.g. Uz priekšu

2. Stārķis Latvijā ir divas stārķu sugas – melnais un baltais stārķis. Baltais stārķis ir liels, balts putns ar garām, sarkanīgām kājām un tādu pašu knābi. Stārķi ir gājputni un pārlaiž ziemu Āfrikā, kur arī izveidojas liela daļa pāru. Parasti stārķi dzīvo vecajās ligzdās, kurās bijuši arī pagājušogad, tās atjauno un piemēro dzīvošanai atkal. Tie labprāt izvēlas dzīvesvietu cilvēka tuvumā, kur cilvēki jau ir uzlikuši ratu riteņus vai, ko citu uz, kā dzīvot. Interesanti, ka stārķi neprot dziedāt, kā lielākā daļa putnu, bet gan tikai prot klabināt knābi. Ja ir izdēti daudz mazuļi un ir vasara, kad kaut ko grūti atrast, tad tie savus mazuļus lielus lielus, būdamus, izgrūž no ligzdas. Es arī to esmu pieredzējis, jo laukos man pie mājas arī ir vismaz divas svēteļu ligzdas un gandzrīz katru vasaru man nākas piestrādāt par kapraci, jo nevar, taču izmestos stārķēnus atstāt, turpat ligzdas pakājē sapūstam. Tā kā man nākas tos aprakt. Nenovēlu to nevienam, jo tas ir gandrīz tāpat kā apglabāt, kādu no saviem tuviniekiem. Uz priekšu Sākums

4. Laukirbe Laukirbe ir apmāram 30 cm garš putns ar samērā īsu asti. Spārnos ceļas ar pēkšņu, spurdzošu troksni. Apspalvojums uz muguras brūngans, kakls un krūtis zilganpelēkas ar melniem raibumiem. Pavēdere un astes apakšējās spalvas netīri baltas. Mātītes mazākas par tēviņiem un krāsotas nespodrāk. Jaunajiem putniem uz ķermeņa ir rūsgani dzeltenas svītras. Tā kā laukirbes Latvijā ir nometnieki, to skaits ir atkarīgs no dabas apstākļiem. Sniegotos pavasaros, kad ir biežas salnas, daudz putnu iet bojā. Tos iznīcina arī vistu vanagi un lapsas. Laukirbju ligzdas var atrast āboliņa laukos, sējumos, grāvmalēs, pat dārzos pie kāda krūma. Tās veidotas no daudziem salmiņiem. Laukirbju mazuļi ātri dodas prom no ligzdas un paši meklē barību. Putni pārtiek no kukaiņiem, to kāpuriem, rudenī arī no graudiem un dažādām sēkliņām. Dažreiz ziemā, kad ir daudz sniega tās izveido alu zem sniega sasalušās virskārtas un var redzēt kā kaķis slidi8noties krīt pa virskārtu, bet irbīte tikmēr izlido ārā no sniegapakšas Atpakaļ Uz sākumu Uz priekšu

5. Dzērve Liels, ļoti graciozs putns, lielāks par stārķi. Balss ir spēcīga, griezīga. Skaņas izklausās kā "krīr-krīr" vai "kr-r-r". Vairums dzērvju ziemas pavada Āfrikā, Nīlas augštecē, tomēr daži pāri nedodas tik tālu un pārziemo Eiropas dienvidos. Ceļojumu uz dienvidiem tās sāk jau agri, augusta beigās. Atgriežas aprīlī. Dzērves lido kāšos, retumis slīpā rindā. Lidojošo dzērvju klaigas var dzirdēt jau iztālēm. Dzērves ir vieni no uzmanīgākajiem putniem. Pārlidojuma laikā barošanās un atpūtas vietās tās izliek sargus, kas ar kliedzieniem brīdina baru par draudošajām briesmām. Dzērves ligzdošanai izvēlas nepieejamas, aizaugušas mazas saliņas vai cinīšus purva vidū. Ligzdu veido vienkārši - no dažādām zālēm un lapām. Aiz piesardzības putns nedodas uz ligzdu tieši un atklāti, bet saliecies lien caur krūmājiem. Agros rītos reizēm var redzēt dzērvju riesta dejas. Dzērves ir monogāmi putni. Mazuļi ligzdu atstāj diezgan agri. Pēc nedēļas tie jau paši vecāku pavadībā meklē barību. Dzērvju barība sastāv galvenokārt no dažādiem augiem, to mīkstām lapiņām, ogām. Ēd arī graudus, dažādus kukaiņus, kāpurus, tārpus. Reizēm noķer kādu nevarīgu putnēnu vai peli. Dzērve iekļauta Latvijas un arī Eiropas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Atpakaļ Uz sākumu Uz priekšu

6. Lauka balodis Lielākais no Latvijā sastopamajiem baložiem. Ķermeņa garums apmēram 41 cm, masa aptuveni 300 - 600 g. Augums spēcīgs, galva neliela. Putna galva un kakls pelēkzili. Kakla sāni zaļgani ar sārti metālisku mirdzumu un baltu pusmēnesveida laukumu. Arī krūtis sārti brūnganas ar metālisku mirdzumu. Mātītes nedaudz mazākas, krāsojums nav tik spilgts - mazāk zilo, vairāk pelēko toņu. Jauniem putniem nav baltā plankuma kakla sānos un trūkst spalvu metāliskā mirdzuma. Lauka balodis ziemo Eiropas dienvidos un Āfrikas ziemeļos. Latvijā ierodas aprīļa vidū. Dzīvo pa pāriem. Ligzdu parasti būvē apmēram cilvēka auguma augstumā, vai augstāk, pat 5 m augstumā. Ligzda gatavota pavirši, dažreiz var redzēt, ka olas spīd tai cauri. Izmanto citu putnu atstātās ligzdas. Šie baloži ir bailīgi. Ja tos bieži traucē perēšanas laikā, putni pamet olas. Baložiem raksturīgi riesta lidojumi un tālu skanoša balss "grūū-grūū-grūū". Pārtiek no dažādu augu sēklām, ogām, ēd arī kukaiņus un citus sīkus dzīvnieciņus. Lauka baloži ir labi lidotāji, tomēr tos var panākt piekūni vai vistu vanagi. Putni reizēm pielāgojas dzīvei pilsētas dārzos un parkos. Atpakaļ Uz sākumu Uz priekšu

7. Dzeguze Putna garums apmēram 32 cm, masa līdz 300 g. Dzeguzi viegli pazīt pēc vanagam līdzīgā lidojuma, garās astes un šaurajiem spārniem. Apspalvojums pelēks, lidspalvas un astes spalvas ir tumšākas, vēderpuse ar viļņveidīgām svītrām. Knābis tumšs, pie saknes iedzeltens. Jaunajām mātītēm apspalvojums rūsgans, vecajām - tāds pats kā tēviņiem. Mūsu dzeguzes ziemo Āfrikā. Tās atlido maija sākumā. Tad arī sāk skanēt tēviņu melodiskais sauciens ku-kū. Kūkojot putns nolaiž spārnus, paceļ galvu uz augšu un izpleš asti. Pie katra balsiena tas klanās un grozās pa zaru, tādējādi skandinādams savu saucienu uz visām pusēm. Galvenā dzeguzes īpatnība ir tā, ka šis putns pats nevij sev ligzdu. Dzeguze iedēj vai ar knābi ieceļ olas citu putnu ligzdās. Katra mātīte izmanto tikai vienu konkrētu putnu sugu, iespējams, to, kuras pārstāvji viņu izaudzinājuši. Parasti tie ir putni, kuru olas izskatās līdzīgas dzeguzes olām. Audžuvecāki aprūpē olu, līdz izšķiļas dzeguzēns. Tas izgrūž no ligzdas pārējos putnēnus vai vēl neizšķīlušās olas. audžuvecāki baro dzeguzēnu arī tad, kad tas jau stipri pārsniedzis viņu izmērus un atstājis ligzdu. Dzeguzes pārtiek no kukaiņiem, to kāpuriem, arī matainajiem, ko citi putni neaiztiek. Atpakaļ Uz sākumu Uz priekšu

8. Ūpis No citiem pūčveidīgajiem putniem to var atšķirt pēc spalvu kušķīšiem, kas atgādina ausis. Ūpis ir liels putns ar 65 - 70 cm garu ķermeni un masu līdz 3 kg. Apspalvojums brūni dzelteni raibs. Spalvu cekuli uz galvas gandrīz melni. Krūtis un vēders ir gaišāki par muguru. Mātītes ir gaišākas par tēviņiem. Ūpji dzīvo gan uz dienvidiem no Latvijas, gan arī uz ziemeļiem, tiktāl, cik sastopami meži, līdz pat tundrai. Ūpji ligzdo marta beigās un aprīļa sākumā. Ligzdu tie iekārto zemē starp egļu un priežu saknēm, iedobumos pie stumbra vai vienkārši zem kādas kuplākas eglītes. Klinšainos apvidos ligzdas bieži atrodas klinšu iedobumos. Vecāki par mazuļiem gādā vismaz 5 mēnešus. Ūpji ir aktīvi naktī, bet dienā tie sastinguši sēž koka zarā tuvu pie stumbra. Ja tos iztraucē, ūpji ļoti klusu un nemanāmi aizlaižas. Ūpji redz arī dienā. Ūpji ir plēsīgi putni un pārtiek no apmēram zaķa lieluma dzīvniekiem. Tie reti apmierinās tikai ar vardēm un čūskām. Ūpis ir iekļauts Latvijas un Eiropas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Atpakaļ Uz sākumu Uz priekšu

9. Zeltgalvītis Parasts ligzdotājs un ziemotājs. Atsevišķos gados masveidā sastopams rudens ceļošanas laikā rietumu piekrastē. Skaits gadu no gada svārstās. Zeltgalvītis ir augumā vismazākais lidonītis. Droši var teikt visvisvismazākais, jo zeltgalvītis mazumā pārspēj ne vien Latvijas, bet visus Eiropas putniņus. Acīmredzot tieši tāpēc pundurvalsts Luksemburgas iedzīvotāji tieši šo pundursugu izvēlējušies par savu nacionālo putnu - simbolu. Cik mazs ir zeltgalvītis? Mērot no smailā knābīša galiņa līdz astes spalvu galiņiem, tikai deviņus centimetrus īss. Protams, viņš ir arī viegls - sver vien nieka 5 - 7 gramus. Atpakaļ Uz sākumu Uz priekšu

10. Pūce Ja cilvēkam ir vēlēšanās un mazumiņš zināšanu, viņam nebūs nekādu grūtību meža pūci ieraudzīt arī ārpus meža, jo putns itin labprāt uzturas cilvēciskotās teritorijās – parkos, alejās, kapsētās un apdzīvotās vietās, jā, un pat lielās pilsētās. Īpaši šī suga iecienījusi lauksaimniecībā izmantotas teritorijas un mozaīkveida ainavu. Viņa – kur mājo, tur mājo – bez nopietna iemesla tālu no reiz izraudzītas mājvietas neaizklīst, vārdu sakot, nometniece. Ja pieminētajās vietās cilvēkam neizdodas piepildīt vēlmi ieraudzīt kādu pūci, izdzirdēt viņu jau nu noteikti var, vien pienācīgi jāgrib un jāsadūšojas ārpus mājokļa atrasties krēslā un nakts tumsā. Pūce, kā nekā, ir naktsputns. Viņas vokālie dotumi vislabāk atklājas, kad saule norietējusi. Jo kaismīgāk meža pūce skandina ziemas nogalē – pavasarī (no februāra līdz maijam), lai gan tūlīt jāteic, ka balss saites šis lidonis netaupa visu gadu. Meža pūces kliedzieni ir ļoti raksturīgi; klausītājam jābūt īpaši neaptēstam, lai, reiz dzirdētus, tos turpmāk sajauktu ar citām skaņām. Atpakaļ Uz sākumu Uz priekšu

11. Paldies par uzmanību! Atpakaļ Uz sākumu