Pasaules lielākā mācību stunda Olaines 2. vidusskolā. Autors: Velta Šinkarenko

1. Pielikums 2.
1. Tumši pelēks māls
Pelēkais māls
Zaļais māls
Violetais māls
Dzeltenais māls
Sarkanais māls
Krāsainais māls
Māls – viena no vissenākajām matērijām uz zemes – pieminēta daudzu tautu pasaules radīšanas mītos kā visa sākums un pamats. Zemes un cilvēku
radīšanas brīnumā piedalās katrai tautai raksturīgās dievības vai visuma augstākie spēki.
Somugru tautu mitoloģijā īpaši izplatīts ir sižets par pirmatnējo bezgalīgo okeānu, kurā pēc dieva – pasaules radītāja pavēles ienirusi gārgala vai cits
ūdensputns, kas uznesis no ūdens dzīlēm gabaliņu māla. No tā dievs radījis zemi un visu, kas uz tās. Sākotnēji zeme bijusi nepastāvīga un nedroša, tāpēc
dievs to pazemes valstībā nostiprinājis ar akmens bluķiem un virszemē – ar kalnu grēdām. Pēc tam zemes valdnieks radījis cilvēka ķermeni un debesu
valdnieks tajā iepūtis dzīvību un iedevis dvēseli. Līdzīgs sižetu ir arī vairākiem sengrieķu mītu variantiem, kuru pamatā ir vēstījums par Zemes dievietes Gajas
un debesu dieva Urāna dēlu Prometeju. Samīcot mālus ar asarām, viņš izveidojis cilvēku, kuram gudrības un taisnīguma dieviete Atēna iedvesusi dzīvību.
Māla cilvēki bijuši dieviem līdzīgi, taču bez to spēka. Lai ļaudis spētu dzīvot, Prometejs atnesis viņiem Olimpā nolaupīto uguni, atklājis mākslas un
amatniecības noslēpumus.
Sabiedrībā valda divējāda attieksme pret mālu – tas vienlaikus tiek uzskatīts gan par zemes zeltu, gan par dubļiem. Meklējot vārda „māls” vēsturiskās
saknes, atrodama tā līdzība ar sanskrita vārdu „maliná”, kas nozīmē „netīrs, melns”. Arī latviešu valodā vārdam „māls” ir fonētiska līdzība ar vārdu „melns”,
jo īpaši ar tā latgalisko formu „malns”, kur ar šo vārdu mēdz apzīmēt arī dubļus un netīrumus. Uzskatu dualitāte atspoguļojas arī latviešu tautasdziesmās,
kurās māla zeme tiek gan niecināta, gan slavēta kā vislabāk piemērotā linu audzēšanai. Latviešu tautasdziesmās ar mālu vai māla vezumu salīdzina sviestu.

2. To gatavojot, tiek veikti īpaši rituāli, skaitot vārdus: „Atbrauc sviesta māmuliņa ar to māla vezumiņu; ar to māla vezumiņu, ar dzeltenu kumeliņu”.
2. Grieķu dzejnieks Hērodots (dzimis starp 490. un 480. gadu p.m.ē, miris ap 425. gadu p.m.ē.) rakstīja, ka ēģiptieši ir vienīgie, kas maizi mīca ar kājām, bet
mālus – ar rokām. Savukārt, mūsu zemē, kā minēts dainās, mālus minuši ar kājām, un tas bijis smags darbs, kas pielīdzināms sodam: Vāciešam garas kājas,
Smuidri, gari zābaciņi, Tas varēja mālus mīt, Pašā elles dibenā. Daudzām Latvijas vietām jau kopš seniem laikiem doti ar mālu saistīti nosaukumi. Mūsu
tuvākajā apkārtnē tāda ir Mālpils (arī vācu – Lemburg), par kuras nosaukuma seno izcelsmi liecina teika par Mālpils baznīcu. Vācieši, ienākdami Latvijā, cēluši
visos pagastos baznīcas. Arī tagadējā Mālpilī cēluši baznīcu, bet to pagatavojuši no māliem. Kuru dienu cik necik pastrādājuši, tas pa nakti sabrucis. Tad vācu
kungam sapnī rādījies, ka vajagot iemūrēt dzīvu jaunavu pie altāra sienā un baznīcas mūri vairs nebrukšot. No rīta nākusi kāda strādnieka meita Māra, kura
nesusi tēvam brokasti. Māru nu vācieši apdzirdījuši ar vīnu, un strādniekiem bijusi viņa jāiemūrē sienā dzīva. No tā laika darbs veicies uz priekšu un nav vairs
pa nakti gruvis, kas pa dienu uztaisīts. No šīs mālu baznīcas pagasts ir dabūjis savu Mālpils nosaukumu. Daži cilvēki sauc pagastu iemūrētās meitas vārdā –
par Mārpili.
3. No ģeoloģijas viedokļa raugoties, māls īsti nav nedz iezis, nedz augsne. Māls ir zemes garozas otrreizējs produkts, kas radies ilgstošā, lēnā minerālu
erozijas (dēdēšanas) procesā. Latvijas teritorijā sastopamā māla veidošanās galvenais avots ir laukšpats un vizla. To sastāvā ir arī minerālvielas, alumīnija un
dzelzs oksīds, kas iekrāso mālus. Ja dzelzs ir maz vai nemaz, tad māli ir balti, ja daudz – sarkani. Civilizācijas pastāvēšanas vēsturē visās zemes malās, kur vien
māls dabā sastopams, tam izsenis bijusi milzīga nozīme cilvēku praktiskajā dzīvē. Māls ir viens no materiāliem, kas jau kopš akmens laikmeta tiek lietots
sadzīves priekšmetu un mājokļu gatavošanai. Tas kalpojis arī kā drēbju mazgāšanas un dziedniecības līdzeklis. Māla aplikumi palīdz apdegumu, tūsku,
sasitumu un citu ādas slimību ārstēšanai, savukārt mālūdens – iekšķīgo kaišu gadījumā. Viens no senākajiem traktātiem, kurā aprakstītas mālu ārstnieciskās
īpašības, ir persiešu zinātnieka un dziednieka Avicennas (980-1037) darbs „Dabas vēsture”. Kā piemineklis mālam līdz mūsdienām saglabājušās māla
plāksnītes ar ķīļrakstiem un citām senām rakstu zīmēm un attēliem, antīkie trauki un celtnes, pat astoņus tūkstošus liela no māla gatavotu karavīru armija,
kas sargā Ķīnas valdnieku Cinu Šihuandi viņa pēcnāves telpā un vēl daudzi citi keramikas izstrādājumi visā pasaulē.
4. Senākie māla izstrādājumi, kas arheoloģiskajos izrakumos atrasti Turaidas pilskalnā, ir Gaujas lībiešu 11.-12. gadsimtā darinātie trauki, vārpstu skriemeļi,
steļļu atsvari, lejamveidnes, krelles. Lībieši savās mītnēs klājuši māla klonu, kā arī izmantojuši mālu kā saistvielu akmens pavardu gatavošanā un citur.

3. Viduslaikos mālu lietoja vēl plašāk – ķieģeļu, dakstiņu, flīžu, krāšņu, svečturu un citu Turaidas pilij nepieciešamu izstrādājumu izgatavošanai. Turaidas mūra
pils ir Latvijā senākā zināmā ārpus Rīgas lokalizētā būve, kuras galvenais celtniecības materiāls ir ķieģeļi. Pirmās ķieģeļu celtnes – bergfrids (galvenais tornis)
un dzīvojamā ēka – kastella (castellum) pilskalnā izbūvētas 13. gadsimtā pirmajā pusē, kad notika pāreja no kaļķakmens uz tolaik moderno materiālu –
ķieģeli. Rīgā tika izveidoti vairāki ķieģeļu cepļi un, domājams, tāds darbojās arī Turaidā, kur sastopamas labas kvalitātes māla iegulas. Gadsimtu ritumā
ķieģeļu forma palikusi nemainīga, atšķirības vērojamas tikai izmēros. Vislielākie Turaidas ķieģeļi iemūrēti pils senāko būvju sienās. Tie atbilst tā laika ķieģeļu
standartam, proti, ir ap 32 cm gari, 14, 5 cm plati, un sver aptuveni 8 kilogramus. No līdzīga izmēra ķieģeļiem mūrētas arī Rīgas 13. gadsimta celtnes.
Viduslaikos mālus izmantoja arī ilglaicīga un izturīga jumta seguma gatavošanai. Senākie no māla gatavotie dakstiņi Latvijas teritorijā konstatēti 13. gadsimtā
Rīgas Domā, Vecdoles un Turaidas pilī. Tie ir t.s. klostertipa dakstiņi – masīvi un smagi. Viens kvadrātmetrs šāda jumta seguma svēris no 96 līdz 114 kg. Ar
15.-16. gadsimtu sāk izmantot mēles veida dakstiņus, kas ir vieglāki, vienkāršāk izgatavojami un ērtāk uzklājami. Ap 16. gadsimtu Holandē tika radīti vēl
plānāki, plastiskāki un vieglāki dakstiņi ar viļņveida virsmu. Aprēķināts, ka viens kvadrātmetrs šāda jumta seguma jau svēris gandrīz trīsreiz mazāk par
senāko – klostertipa dakstiņu segumu. Ap 17. gadsimtu t.s. holandiešu tipa dakstiņi ieviesās arī Livonijā. Diemžēl, Turaidas pilī šajā laikā būvniecība bija
gandrīz apsīkusi un holandiešu tipa dakstiņi tika izmantoti nelielā apjomā.
5. Turaidas mūra pils senāko iedzīvotāju lietotie māla trauki saglabājušies tikai fragmentāri. Vairāk ziņu ir par 17. gadsimta keramiku. Pils dienvidaustrumu
daļā atrasts trauku depozīts, kura sastāvā ietilpst arī vāpēti māla trauki – divi piena podi, divas krūzes, šķīvis ar augu ornamentu un bļoda ar rotājumu
iekšpusē. No 17. gadsimta Turaidas māla traukiem vēl jāpiemin vairāki atsevišķi atrasti krāšņi rotāti vāpēti šķīvji un bļodas. Viduslaiku periodā un 16.-17.
gadsimtā Turaidas pilī lietoti dažādi Reinzemes zilganpelēkā un baltā māla jeb t.s. akmens masas izstrādājumi. Starp tiem – īpatnēja, pie jostas piestiprināma
pudele. Tādus traukus ap 15. – 16. gadsimtu izmantoja svētceļnieki dzeramā vai svētītā ūdens glabāšanai. Līdz ar smēķēšanas izplatību 16. -17. gadsimtā,
Turaidas pilī parādās pīpes no Reinzemes baltā māla, sauktas arī par holandiešu pīpēm. Tām dažkārt bija līdz pat metram garš kāts, kura fragmenti – gan
ornamentēti, gan bez rotājuma – atrasti Turaidas pilī. Māla izstrādājumiem, tāpat kā ikvienai senlietai, ir savs neatkārtojums liktenis un stāsts, kas ļauj
izzināt pagātnes notikumus. Māla trauki ir pārklāti ar glazūru no iekšpuses un ārpuses vai tikai no iekšpuses. Drumstala ir poraina. Pēc trauku izmantošanas
atbilst fajansa, porcelāna vai cita materiāla traukiem, atšķirība ir formā un apdarē. Māla traukus izmanto ēdienu un dzērienu pasniegšanai, ēdienu
gatavošanai, galda rotāšanai, lieto galvenokārt tematisko galdu klājumos. Stikla trauki ir caurspīdīgi, mirdzoši, bezkrāsaini un krāsaini.