2. 1.situācija( no kursiem)
8.kl. angļu val. stundās 2 skolēni gausi iesaistās aktivitātēs
un savstarpējā gaisotne starp dažiem nav vienmēr
pozitīva. Stundas sākumā piedāvāju spēli “ Kas, kur, ko
darīja, kas redzēja, ko teica”, lai veicinātu pozitīvas izjūtas
un vienlaikus aizraujošā veidā netieši atkārtotu un trenētu
pagātnes formas.
Ja aktivitātes forma un saturs ir interesants un jautrs
skolēniem, un ir pašu radīts pārsteiguma moments beigās,
tad pozitīvās izjūtas pārņem visus, un pilnībā tiek
novērstas savstarpējās negācijas.
3. 2.situācija( no iepriekšējās
pieredzes)
• 7.kl.skolēniem bija lielas grūtības un nesekmība matemātikā, arī citos
priekšmetos skolotāji sūdzējās, ka galvas grūtas un nepamācās mājās nemaz.
No konsultācijām bēg. Nezināju, ko lai iesāk kā audzinātāja.
• Aicināju uz individuālām sarunām ar matemātikas skolotāju un direktori,
izstrādāju rakstisku plānu, kurš bija jāizpilda skolotājam pēc katras stundas par
to kas stundā izdevies, kas nē, un kas konkrēti katram jādara mājās. Vecākiem
bija jāparakstās par to, vai ir darījuši uzdoto. Pēc nedēļas atkal ind.pārrunas , lai
atskaitītos par rezultātiem un plānotu nākošās darbības katram.
• Rezultātā, dažreiz kāds bija tikai nedaudz pamācījies, un to skolotāji uzreiz
pamanīja, turpretī citos priekšmetos nekas nebija darīts. Pēc tam tika aicināti
vecāki ar bērnu un skolotājiem uz sarunām. Kādu laiku vēl kontrolēju, runājot ar
priekšmetu skolotājiem. Bieži paši audzināmie ieskrēja klasē un stāstīja, kā
veicies, arī tad, ja slikti. Tad nolēmu atstāt visu uz pašu skolēnu atbildību.
Tagad, pēc vairāk kā pusgada, vismaz ir sekmīgi matemātikā. Bet mācīties ļoti
nepatīk. Man nav īsti skaidrs vai pareizi rīkojos kā audzinātāja tajā situācijā.