Alojiešu izloksne

1. Dzimtās valodas spēks un bagātība
Alojiešu izloksne
Alojiešu izloksnes zemkopības un lopkopības leksiku pētījusi folkloriste,
Alojas Ausekļa vidusskolas absolvente Elga Melne

2. • abulinaš – lauks, kurā audzis āboliņš (miež vislabak oug abulinaja)
• apar – apkārt (apar aploukam taisii sēt)
• atloubites – atlobīties (ta (tad) lins tur mārka tik ilg, kamēr šķiedr atloubas no koul nuosti)
• cecum – dakšas (vezma met ar četrzar cecumim)
• garkāc – izkapts ar garu kātu (sien pļau ar garkātim)
• istaisit- - izgatavot (tas nebii zems strādneks, kas nemācei spīļarkl istaisit)
• koudz – kaudze (no piec pūrvet diupacmit koudzs krāu aukša)
• loupit – lobīt (cit pups loup, cit bunga a vāl)
• maiks – maiss (grouds sabēr maiksos un ved uz tīrum sēt)
• pienel – pienene (kartinos aug gušņ, tūsklaps, virz, pienels)
• skārnc – gaļas veikals (nuokaut cūk ved uz skārn)
• spindeliks – niķīgs (pēc dab zirg i spindelig, cic mīliks)

3. Teicēja Leontīne Briede, Alojas Beimestaros
Kartin (kartupeļi)
Muiža kartins stādii, bet nezin, cik. Kartin labi padodas abulinaja un
rudzrugaja. Tad jau nemēslo. Kalpsievs stādii un pusaudž bēr. Rudeni kartins ņem
āra – izar ar spīļarkl un pa ziem met kaudze, pavasri pārlasii sēkl. Talks netaisii.
Kartins stād vagas. Stādii ar rokam. Ja nepietiek sēkl, tad lielos sagriež.
Kartins stād pēd vien no uotr. Mēs diudesmit pūr liek uz pusektār. Pusektār mēs
stād pa dien.
Kartin vēzs metas, ka stād uz vien viet. A spīļarkl vago ciet. Gaid, kamer
sāk nākt aukša, ta ar ciet, lai pasmuok un tad ece ar cik-cak ecešam. Ta apar ar
spīļarkl trīs reiz. Ka kartin sāk ziedet, ta vai near. Kartinos aug gušņs, tūsklaps,
virz, pienels, balands.
Agrak vien metr ierak zeme un ta bēr kartins iekša, lik salms riņķi un zem
virsu. Otr reiz ņemot, daš ar a spīļarkl, cic a vāczemnek, daš pedere, daš ece.

4. Lopkopība
Turei aits, guovs, zirgs, cūks. Guovs turei prekš pien, cūks – prekš gaļ un
prekš pārdošan, zirg – prekš zem stradašan, prekš malk atvešan, aits – prekš vill.
Prekš vaisl turei tāds veseligaks, labaks luops. Kāda diena dzim teļ, tā nuosauc
guovs – Mandal, Uotal, Trešal, Cekul, Piektal, Sestal, Svētal. Ka raips – Raibal,
brūnc – Brūnal, gaišbrūn – Sarķ.
Tikmer turei zirg, kamēr negaj uz prekš. Guov neturei, ka palik vāš vai, ka
nedeu pien.
Lops sāk dzīt ganos ap maii sākum, citur vēlāk. Aits vispirms, pa pūdejum
lasii skosts. Ganii pa purim, pa iscirtumim, mež pļavam, pa jounaudzem un pa
pūdejum, pa nopļautam pļavam. Pa pūdejum ganii līdz Jāņim. Pa purim a tad pat
ganii. Ganii vis kopa – guovs, aits, teļs, buļļs. Ka līst, ta guovs pagriežas a mugur
pret vēi. Zagligam guovem kār pulkstentin kakla. Buļļim lik dēliš uz acim, lai nebad
gan. Cūks ganii gar mājs pakšim pa maurinim un pa pūdejum a. Cūks ganii
cūkganc.

5. Tuos, kas ganii aits un guovs, derei saimeks pa lielo gan. Ganos gāj puiks
un skuķ, vec veciš un vecenits. Alg deu rudeni. Ganem bii jāravē, jāšķin laps. Kalp
un graudniek gāi ganuos uz dienam pa savim luopim, ta ka ganam bii brīvdien.
Ganam bii līdz nātn kulit a maiz, burkan, kāl, kuok kārpin a sviekst, biezpen, pudel
a pien. Ganam bii stuk a. Visvairak griez no bērz, vislabak pievelk. Ja sasit guovs,
ta ganc pac dabuj. Ka dabu vēi, guovem asaro acs. Purn guovei i zilgan un
nuoraso. Ja ras nau, tad zina, ka guov i slim.
Pa pusdienclaik guovs laid kūtos. Ka soul lec, ta tūli laid luops ara, puzdena
zvanii māja, cit ūjinai vai arkl zuob uzkār pe miet un slānii ar akmin.
Lopim bii dziļas kūts, stāvei uz mēslim, sēi pie ēžam. Lielim saimekim katr
luop turei atsevišķa kūti, mazim vis kopa. Kaisii a rudz salmim. Kūts bii kuok un
mūr, liel daļ bii kuok.
Saimekim bii pienmāis. Ta bii tāds īpaš klēts (zemklēt) priekš pien, citim bii
pagrab.
Guovem ziema deu sien, auz, rudz, miež salms, kād runkul a, sautei pelaus
dzeriena.
«Nūž!» sacii, lai guov stāv. «Kokš, kokš!» sauc māja vai klāt…