Successfully reported this slideshow.
Your SlideShare is downloading. ×
Ad
Ad
Ad
Ad
Ad
Ad
Ad
Ad
Ad
Ad
Ad
Par ilgtspējīgu un
atbildīgu biznesu
Laikraksta Diena pielikums. piektdiena, 14. jūnijs, 2019
 PIEKTDIENA, 14. JŪNIJS, 2019 3uzņēmēja dienauzņēmēja diena piektDIENA, 14. JŪNIJS, 20192
A Audzis
B Krities
F Nav mainīji...
 PIEKTDIENA, 14. JŪNIJS, 2019 5uzņēmēja dienauzņēmēja diena piektDIENA, 14. JŪNIJS, 20194
Kā pagājušajā gadā veicies jūsu ...
Advertisement
Advertisement

Check these out next

1 of 13 Ad

Uzņēmēja Diena 2019

Download to read offline

Katru gadu Atbildīga biznesa nedēļas ietvaros tiek izdota īpaša Uzņēmēja Diena, kurā apkopoti Ilgtspējas indeksa rezultāti, ekspertu viedokļi, uzņēmumu stāsti un labie piemēri.
Izpratni par ilgtspēju palīdz veicināt Eco Baltia grupa, Latvenergo, Latvijas Dzelzceļš, Swedbank.

Katru gadu Atbildīga biznesa nedēļas ietvaros tiek izdota īpaša Uzņēmēja Diena, kurā apkopoti Ilgtspējas indeksa rezultāti, ekspertu viedokļi, uzņēmumu stāsti un labie piemēri.
Izpratni par ilgtspēju palīdz veicināt Eco Baltia grupa, Latvenergo, Latvijas Dzelzceļš, Swedbank.

Advertisement
Advertisement

More Related Content

Slideshows for you (9)

Similar to Uzņēmēja Diena 2019 (20)

Advertisement

More from Institute for Corporate Sustainability and Responsibility (20)

Recently uploaded (20)

Advertisement

Uzņēmēja Diena 2019

  1. 1. Par ilgtspējīgu un atbildīgu biznesu Laikraksta Diena pielikums. piektdiena, 14. jūnijs, 2019
  2. 2.  PIEKTDIENA, 14. JŪNIJS, 2019 3uzņēmēja dienauzņēmēja diena piektDIENA, 14. JŪNIJS, 20192 A Audzis B Krities F Nav mainījies J Jauns Atgriezies Platīna grupa Augstsprieguma tīkls A Balta A Baltic International Bank A Cēsu alus F Coca-Cola HBC Latvia A GRIFS AG A Latvenergo F Latvijas autoceļu uzturētājs A Latvijas dzelzceļš F Latvijas loto F Latvijas Mobilais telefons F Rīgas Tehniskā universitāte F RIMI Latvia F Sadales tīkls A Scwenk Latvija J SEB banka F Starptautiskā lidosta Rīga A Swedbank F Ventspils reiss F Zelta grupa ERGO Insurance SE Latvijas filiāle A ERGO Life Insurance SE Latvijas filiāle A IKEA Latvija J Latvijas Jūras administrācija A Latvijas Televīzija A LDz Cargo F LDz Ritošā sastāva serviss A Liepājas RAS F Maxima Latvija F Rīgas siltums F RISEBA F Tele2 F Valsts nekustamie īpašumi A ZAAO F Bronzas grupa Atea Global Services Balticovo J Gjensidige F Latvia Tours J LDz loģistika J PNB banka J Visma Enterprise J Sudraba grupa AE Partner F Attīstības finanšu institūcija Altum J Bite Latvija J Clean R Conexus Baltic Grid J DPD Latvija A FN Serviss A LDz apsardze J Paulig Coffee Latvia F Scania Latvia A Siguldas Būvmeistars F Starptautiskā Kosmetoloģijas koledža J Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca Vidzemes slimnīca F Wunder Latvia F Platīna grupā iekļauti uzņēmumi, kuru ilgtspējas indekss pārsniedz 90%. Zelta grupā indekss ir no 80 līdz 89,9%, sudraba grupā – no 60 līdz 79,9%, bronzas – no 40 līdz 59,9%. Indeksa dalībnieki, kuri iegūst zemāku vērtējumu par 40%, netiek publicēti ZIŅAS 1 logotips Reinis Bērziņš* Uzņēmējdarbība pēdējā desmitgadē ir mainījusies pašos pamatos. No ilgi val­ dījušās pārliecības, ka biznesa vienīgais mērķis ir pelnīt, bet ilgtspēja ir vien mo­ dīgs vārds, esam situācijā, kur nākotne pieder tiem, kas spēj pelnīt atbildīgi jau šodien. Altum kā dažādu nozaru un mē­ roga uzņēmumu finansētājs ir šo pārmai­ ņu pašā epicentrā – veicinot ilgtspējīga biznesa vidi un domāšanu gan finansēju­ ma piesaistē, gan finansējuma piešķirša­ nā. Viens no panākumiem, ar ko patiesi lepojamies, ir finansējuma piesaiste fi­ nanšu tirgos, emitējot obligācijas. Tas no­ drošina mūsu finansējuma avotu diversi­ fikāciju, palīdz būt ilgtspējīgiem un paš­ pietiekamiem finansējuma piesaistē, vienlaikus sekmējot Baltijas kapitāla tir­ gus attīstību. Ieņēmumus no obligāciju emisijas izmantojam ilgtspējīgu, taut­ saimniecībai svarīgu uzņēmējdarbības projektu finansēšanai energoefektivitātes, atjaunojamās enerģijas un lauksaimnie­ cības jomā. Īstenojot jauno obligāciju emisijas programmu, Altum kopējais fi­ nanšu tirgos piesaistītā finansējuma ap­ joms sasniegs 100 miljonus eiro. Altum iet šo ceļu, lai būtu ilglaicīgs un uzticams spēlētājs kapitāla tirgos. Obligāciju emisi­ jai kā finanšu avotam ir virkne ieguvumu – gan finansiālu, gan tādu, kas rezultējas uzlabotā uzņēmuma pārvaldībā un sa­ kārtotākos iekšējos procesos. Arī mūsu piedāvātajos finanšu instru­ mentos aizvien lielāks ir fokuss tieši uz ilgt­ spējas jautājumiem. Te noteikti jānosauc mūsu energoefektivitātes finanšu instru­ menti, kas vienlaikus palīdz risināt akūtas energoefektivitātes problēmas un veicina izpratni par ilgtspēju kopumā. Pēdējo ga­ du laikā Altum šajā darbības virzienā ir bi­ jis celmlauzis, proti, nodrošinot finansēju­ mu energokompānijām, ieguldot Latvijas uzņēmumu energoefektivitātē, kā arī in­ iciējot un vadot apjomīgo daudzdzīvokļu namu siltināšanas programmu. Jūtam, kā pamazām mainās gan uzņēmēju, gan daudzdzīvokļu namu iedzīvotāju attiek­ sme pret ilgtspēju kopumā. Vēl gan tāls ceļš ir ejams. Piemēram, nesen Altum ko­ pīgi ar SKDS veikts pētījums parādīja, ka ieguldījumus energoefektivitātes uzlabo­ jumos ir veikuši aptuveni 33% uzņēmumu, vēl katrs piektais uzņēmējs to apsver darīt tuvākā gada laikā, savukārt 64% aptaujāto uzņēmumu pārstāvju šis jautājums pagai­ dām nešķiet aktuāls. Cits finanšu instruments, kas veicina atbildīga biznesa veidošanos mazo un vi­ dējo uzņēmumu grupā, ir mūsu netiešie finanšu instrumenti jeb garantijas. Par ga­ rantiju programmām kā pozitīvu pārmai­ ņu veicinātāju biznesa vidē un konkurēt­ spējas stiprināšanā nesen, viesojoties Rī­ gā, izteicās Eiropas Garantiju institūtu asociācijas (AECM) prezidents Bernards Zagmeisters. Cita starpā garantiju mehā­ nismi sniedz atbalstu arī inovācijas pro­ cesā, kas ir nepieciešams ilgtspējas prin­ cipu ieviešanai uzņēmumu darbā, piemē­ ram, energoresursu patēriņa samazināša­ nai, vides jautājumiem u. tml.. Apzino­ ties, cik liela un dziļa ir biznesa ietekme uz procesiem sabiedrībā, arī sociālās uz­ ņēmējdarbības atbalsta programmu (vie­ na no retajām programmām, kur pieeja­ mi granti) redzam kā nozīmīgu kompo­ nenti ilgtspējīga biznesa veicināšanā. Runājot kopumā par finanšu instru­ mentiem un grantiem, redzam finanšu instrumentu ieguvumu pārsvaru. Te vietā būtu pāris skaitļu – granta ietekme uz tautsaimniecību matemātiski ir viens pret vienu, proti, katrs dāvinātais eiro taut­ saimniecībā ienes to pašu vienu eiro. Fi­ nanšu instrumentu gadījumā matemāti­ ka ir pavisam cita – te tā dēvētais multipli­ katora efekts ir kā minimums viens pret četri, proti, katrs eiro sev piesaista vēl vis­ maz četrus eiro, dažos gadījumos pat viens pret astoņi un vairāk. Labākais pie­ mērs finanšu instrumentu efektam ir mū­ su mājokļu garantiju programma ģime­ nēm ar bērniem – valdība programmas īstenošanai līdz šim piešķīrusi aptuveni 22 miljonus eiro, Altum izsniegusi ban­ kām garantijas vairāk nekā 80 miljonus eiro, savukārt bankas ar mūsu garantiju palīdzību hipotekārajos kredītos izsnie­ gušas jau vairāk nekā 700 miljonu. Gran­ tos šie 22 miljoni būtu vienkārši uzdāvi­ nāti, un viss. Debates par uzņēmumu atbildību sa­ biedrības priekšā nav jaunas, un arvien biežāk dominē viedoklis, ka atbildīgums ir arī pašu uzņēmēju interesēs, jo biznesa sociālā ietekme ir tieši saistīta arī ar kon­ kurētspēju un efektivitāti. Lai arī Latvijas uzņēmumu ilgtspēja sa­ vās ikdienas darbībās un labās prakses veicināšanā tiek vērtēta jau desmito gadu pēc kārtas, Altum šogad pirmo reizi startē Ilgtspējas indeksā. Šī ir viena no uzskatā­ majām izpausmēm tam neredzamajam darbam, ko uzņēmumi paveic ikdienā, lai kļūtu par atbildīgiem pelnītājiem. Tā­ diem, kas vienlaikus sekmīgi konkurē jau­ najā biznesa pasaulē. Ikviens uzņēmums tajā iegūst arī sociālu dimensiju, kur sa­ stopas akcionāra, darbinieka, klienta, ap­ kārtējās vides, biznesa partneru un citu pušu intereses. Šo interešu sabalansēšana ir ilgtspējīgas darbības nosacījums – fi­ nansētājiem te ir un būs neatsverami sva­ rīga loma. 5 * Altum valdes priekšsēdētājs Ilgtspējīga biznesa veicināšana – pašu rokās Septiņi uzņēmumi piedalās jau desmito gadu Diena Šis – 2019. gads – ir jau desmitais gads, kad Latvijas uzņēmumi tika aicināti pie­ dalīties Ilgtspējas indeksā. Iniciatīvu īste­ no Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūts (InCSR), bet atbalsta Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība. «Ilgtspējas indekss ir gadu gaitā pār­ baudīts, attīstīts un Latvijas uzņēmumu atzīts instruments savas darbības novēr­ tēšanai,» uzsver InCSR vadītāja Dace Hel­ mane. Pēc InCSR datiem, septiņi uzņē­ mumi Ilgtspējas indeksā ir piedalījušies visus desmit gadus. Cēsu alus Alus un bezalkoholisko dzērienu ražotāja Cēsu alus aizsākumi meklējami jau 1590. gadā. Mūsdienās a/s Cēsu alus akciju vai­ rākums pieder Somijas uzņēmumam Ol- vi, bet darbība joprojām ir cieši saistīta ar Cēsīm. Par savu misiju Cēsu alus uzskata pozitīvas dzērienu baudīšanas kultūras veidošanu. Uzņēmuma vīzija ir «būt at­ raktīvākajam un respektablākajam dzē­ rienu ražošanas uzņēmumam Latvijā». Tiek arī veikts sistemātisks darbs korpora­ tīvās sociālās atbildības jomā, par vienu no prioritātēm uzskatot sabiedrības, un it īpaši jauniešu, izglītošanu par alkohola atkarības profilaksi. Drošības kompānija Grifs AG Uzņēmums Grifs AG ir dibināts 2002. ga­ dā un ir viens no vērienīgā koncerna Grif- sAG International meitasuzņēmumiem. Grifs AG akcentē to, ka apsardzes jomā darbojas visas  Baltijas mērogā. Drošības kompānijas vīzija ir «noteikt tirgus ten­ dences un apvienot tirgu, diktēt pakalpo­ jumu kvalitātes un biznesa prakses stan­ dartus, augt visās biznesa jomās, nepār­ traukti attīstīt un pilnveidot pakalpoju­ mus, kā arī rūpēties, lai darbinieki būtu laimīgi, klienti apmierināti un procesi vi­ sos sektoros visā organizācijā būtu kvali­ tatīvi». Latvenergo A/s Latvenergo par savu dzimšanas dienu uzskata 1939. gada 22. decembri, kad dar­ bu sāka Valsts elektrības uzņēmums Ķe- gums. Patlaban koncerns Latvenergo ir viens no lielākajiem energoapgādes pa­ kalpojumu sniedzējiem Baltijā, kas no­ darbojas ar elektroenerģijas un siltum­ enerģijas ražošanu un tirdzniecību, da­ basgāzes tirdzniecību, elektroenerģijas sadales pakalpojuma nodrošināšanu un pārvades aktīvu nomu. Latvenergo  koncerna struktūru veido komercsabiedrību kopums, bet vērienī­ gākā ietekme ir tieši mātessabiedrībai a/s Latvenergo. (Plašāk par Latvenergo lasiet 20.–21. lpp.) Rīgas siltums Siltumapgādes uzņēmuma Rīgas siltums vēsture sniedzas līdz 1952. gadam, kad Latvijas galvaspilsētā noritēja pirmās sil­ tumtrases projektēšana. Tagad – XXI gad­ simtā – a/s Rīgas siltums par savu misiju uzskata «nodrošināt Rīgu ar drošu, kvali­ tatīvu, videi draudzīgu un ilgtspējīgu cen­ tralizēto siltumapgādi». Uzņēmuma vīzija ir «veicināt centralizētās siltumapgādes attīstību». Rīgas siltums arī akcentē to, ka pievērš uzmanību «gudrai un tālredzīgai dabas resursu izmantošanai, vienlaikus ierobežojot kaitīgo vides faktoru ietekmi gan uz cilvēkiem, gan dabu». Rimi Latvia «Labākas nākotnes veidošana ir mūsu pa­ šu rokās. Mūsu ilgtspējas idejas pamatā ir pārliecība, ka ikviena cilvēka iesaistīšanās ir būtiska,» akcentē tirdzniecības uzņē­ mums Rimi Latvia un uzsver: «Ik dienu mēs meklējam risinājumus un idejas, kā veicināt dabai draudzīgas izvēles, palīdzēt sabiedrībai un līdzcilvēkiem.» Zīmolu Rimi 1977. gadā radīja uzņē­ mējs Ēriks Hāgens, kurš Norvēģijā atvēra pirmos Rimi veikalus. Divdesmit gadu vē­ lāk Rīgā durvis vēra Baltijā pirmais Rimi veikals. SIA Rimi Latvia ir daļa no Rimi Baltic, bet tā īpašnieks ir Ziemeļvalstīs plaši pazīstamais mazumtirdzniecības uzņēmums ICA Gruppen. SEB banka A/s Latvijas Universālā banka tika nodi­ bināta 1993. gada, bet kopš 2008. gada 7. aprīļa no tās izaugusī banka darbojas ar SEB bankas vārdu. «Esam vairāk nekā banka. Mēs strādājam, lai jūs gūtu panā­ kumus, jo zinām, cik daudz var sasniegt tādi cilvēki kā jūs. Cilvēki, kuri tiecas uz panākumiem ne vien savās, bet visas sa­ biedrības interesēs, rada jaunas iespējas un ir ekonomikas dzinējspēks. Atbalstot uzņēmīgu cilvēku ambīcijas, ieguvēji ir vi­ si,» savā vēstījumā pauž SEB banka un turpina: «Mūsu vīzija ir nodrošināt klien­ tiem pasaules līmeņa servisu. Mūsu prio­ ritāte ir klienta vajadzības, un mēs vien­ mēr tiecamies tās izprast.» Swedbank Swedbank vēsture tiek saistīta ar 1820. ga­ du, kad Zviedrijā tika izveidota pirmā krāj­banka. Swedbank darbības pirmsāku­ mi Baltijā meklējami XX gadsimta 90. ga­ dos, kad mūsu reģionā ienāca Hansaban- ka. Nosaukums Swedbank tiek lietots kopš 2006. gada. «Swedbank darbības mērķis ir sekmēt ilgtspējīgu labklājību plašam cilvēku un uzņēmumu lokam. Bankas ikdienas darbs balstās trīs pamat­ vērtībās – vienkāršībā, atvērtībā un atbil­ dībā,» akcentē banka. (Plašāk par Swed- bank lasiet 12.–13. lpp.) 5 Foto–aivarsliepinš,dienasmediji Jūtam, kā pamazām mainās gan uzņēmēju, gan daudzdzīvokļu namu iedzīvotāju attieksme pret ilgtspēju kopumā Izpratni par ilgtspēju palīdz veicināt: Jau kopš 2009. gada uzņēmumiem tiek piedāvāta dalība Ilgtspējas indeksā Uz vāka Aivara Liepiņa foto no Māra Ločmeļa izstādes Izvēles slazdā
  3. 3.  PIEKTDIENA, 14. JŪNIJS, 2019 5uzņēmēja dienauzņēmēja diena piektDIENA, 14. JŪNIJS, 20194 Kā pagājušajā gadā veicies jūsu uz- ņēmumam, un kādi ir bijuši galvenie ar tā darbību saistītie notikumi? Pagājušais gads mums bija ļoti veik- smīgs. Bija virkne globālu lietu, sākot ar to, ka Ķīna pārtrauca importēt atkritumus, kas mainīja arī tos materiālus, ka mums šeit ir pieejami pārstrādei, tādējādi radās jauni materiāli, ko pārstrādāt, un jauni materiāli, ko ražot. Esam koncentrējušies tieši uz polimēru pārstrādi, investējot teh- noloģijās, kas ļauj pārstrādāt arī netīrākus polimērus. Esam virzījušies dziļāk PET (jā- piebilst, ka PET ir starptautiski pieņemts jēdziena «polietilēntereftalāts» saīsinā- jums) produktu pārstrādē, gan kāpinot jaudas, gan arī raugoties uz padziļinātu produktu apstrādi. Kas ir jūsu minēto pārstrādāto polimē- ru gala produkts? Tās ir vai nu polimēru pārslas, vai granu- las. Protams, konkurējot globālā mērogā, mums ir svarīgi kāpināt pievienoto vērtī- bu, jo tirgus ir ar ļoti augstu konkurences līmeni. Ja neesi ar augstas kvalitātes stan- dartiem un labu produktu, tad ir ļoti grūti saražoto pārdot. Mēs spējam panākt aug- stu kvalitāti, mums ir automatizēts šķiro- šanas un ražošanas process, kas tiek papil- dināts ar cilvēka darbaspēku. Kā mainās jūsu uzņēmuma eksporta apjomi? Vai tiem ir tendence palielinā- ties? Katru gadu eksporta apjoms diezgan bū- tiski pieaug. Jāteic, ka pēdējo piecu gadu laikā ieņēmumi no Latvijas tirgus pieaugu- ši relatīvi nedaudz, savukārt ieņēmumi no eksportētajiem gala produktiem diezgan būtiski palielinās katru gadu. Skatoties perspektīvā, redzam, ka nākotnē uzņēmu- ma darbība lielākā mērā saistās tieši ar pārstrādes sektoru un eksportu. Tas ir gan- drīz neierobežots tirgus ar lielu izaugsmes potenciālu, un viss ir atkarīgs no mūsu uz- ņēmējdarbības ķēriena. Eksporta pieaugums ir rēķināms divci- paru procentu izteiksmē? Tas viennozīmīgi ir divciparu pieau- gums. Pagājušajā gadā grupas neauditētais konsolidētais apgrozījums pieauga apmē- ram par 20%, turklāt eksporta sadaļā šis skaitlis bija lielāks. Pieaugumu veido divas komponentes. Viena ir tā, ka mēs nemitīgi esam attīstījuši savas jaudas. Mēs arī esam kāpinājuši pievienoto vērtību, rēķinot uz vienu produkcijas tonnu. Kādreiz mēs ra- žojām pārslas, bet šobrīd jau mēs ražojam arī aglomerātu un granulas. Granulas var būt dažādas kvalitātes, taču kopumā tās tomēr ir dārgākas par pārslām. Līdz ar to veidojas eksponenciāls pieaugums, jo ir pieaugums gan kapacitātē, gan produktu gala vērtībā. Kur jūsu saražotās granulas izmanto? Mums ir LDPE, HDPE un polipropilēna granulas. Tām nav «pārtikas iepakojuma kvalitātes». Tās izmanto pārsvarā dažā- diem industriāliem produktiem – plēvēm, spriegošanas lentēm, celtniecības mate- riāliem. Turklāt mums ir PET pārslas un granulas. Tām ir pārtikas kvalitāte, un no tām var ražot arī jaunu pārtikas iepakoju- mu, piemēram, PET pudeļu preformas un salātu trauciņu izejmateriālus. Augot pievienotajai vērtībai, droši vien varam runāt arī par ilgtspējīguma ten- dencēm?Vai daudz investējat? Attīstībā katru gadu investējam vairākus miljonus eiro, un šie ieguldījumi ir orientē- ti uz to, lai aizvien vairāk dažādu materiālu varētu nonākt pārstrādes ķēdē un tie ne- nonāktu atkritumu poligonā. Poligons jeb- kuram materiālam ir gala pietura. Ja mēs šo materiālu spējam atkal atvest pārstrādē, tad, visticamāk, tas tiek pārstrādāts jaunā produktā, kas atgriežas aprites ciklā. Poli- mēru materiāli ir izmantojami vairākas reizes, tāpat kā stikla vai metāla. Šie cikli var turpināties diezgan ilgi. Protams, šo materiālu fizikālās īpašības mainās, tomēr ir tehnoloģijas, kas fizikālās un ķīmiskās īpašības ļauj uzlabot. Viena no tādām lie- tām ir viskozitātes koeficients. Jo vairāk plastmasu pārstrādā, jo tā kļūst mazāk vis- koza un trauslāka, līdz ar to ir grūtāk iz- stiept. Mēs esam ieviesuši tehnoloģiju, kas tehniskās īpašības uzlabo, lai materiāls vairāk līdzinātos savam sākotnējam veido- lam. Vai arī jūsu nozarē kopumā var runāt par tādām lielām ilgtspējas tendencēm? Viennozīmīgi var runāt arī par globālām tendencēm. Ir arī lietas, kas progresē tīri ikdienišķās niansēs, kaut vai pašvaldību prasības pret atkritumu pārvadāšanas transportu. It kā tas ir nieks, bet, ja ir spie- diens uz jaunu mašīnu iegādi, tas samazi- na gaisa piesārņojumu. Ņemam par pie- mēru Rīgu. No vienas puses, tas ir brīvs tir- gus, kas pieejams visiem, taču, iespējams, pa konkrētu ielu vienā dienā nobrauc visu atkritumu apsaimniekotāju mašīnas pēc kārtas. Ja pa to pašu ielu, piemēram, Āda- žos, brauc konkursā uzvarējusī mūsu kom- pānijas mašīna, tad izmešu daudzums ir mazāks nekā tad, ja pa to vienlaikus vizi- nātos triju vai četru kompāniju auto. Otra lieta ir atkritumu šķirošana un tendences, kas ir saistītas ar materiālu nonākšanu pār- strādē. Tehnoloģijas attīstās, un tas ļauj aizvien vairāk dažādu materiālu šķirot ar tādu mērķi, lai tos varētu izmantot atkār- toti. Attiecībā uz minēto, ir redzama iedzī- votāju izglītības līmeņa celšanās, jo viņi patērē mazāk iepakojuma un aktīvāk ir ga- tavi to šķirot. Ir vairākas iedzīvotāju gru- pas, kas sāk iedziļināties šajos jautājumos, izmanto papīra, nevis plastmasas maisiņu, kas ļoti būtiski atslogo spiedienu uz vidi. Līdz ar to samazinās neilgtspējīgo mate- riālu patēriņš. Tas ir katras personas lē- mums, vai dzīvot savu ērtību dēļ un iepa- kot visu septiņās plastmasās vai saglabāt kaut ko nākamām paaudzēm un dzīvot uz tīras planētas, izmantojot ilgtspējīgākus ri- sinājumus. Mazāk patērē, un būs mazāk ko pār- strādāt? Vai zaļās domāšanas tendences nevar izrādīties kavējošas arī jūsu bizne- sam? Šajā nozarē esam gandrīz divdesmit ga- du, un man nekad nav radies uzskats, ka tas būtu apdraudēts, jo mainās cilvēku pa- tēriņa paradumi. Šo gadu laikā esam pār- liecinājušies, ka, mainoties patēriņa para- dumiem, mainās arī atkritumu morfoloģi- ja. Mums kā uzņēmumam ir izaicinājums spēt pielāgoties jaunajai situācijai, taču iz- maiņas nenotiek vienā dienā. Varam ņemt par piemēru kaut vai plastmasas pārstrādi. Pirms divdesmit gadiem mēs to nemācē- jām pārstrādāt, pirms desmit gadiem mēs sapratām, kas tas tāds ir, bet šobrīd spējam veiksmīgi pārstrādāt plašāk izmantotos plastmasas veidus, bet ir daudzi plastma- sas veidi, kam pārstrādes tehnoloģijas vēl tikai attīstās. Pēdējos divos gados pasaules ekono- mika samērā strauji auga, tagad tā sāk bremzēties un tiek runāts arī par krīzes iespējamību.Kā šādas globālās ekonomi- kas tendences ietekmē jūsu nozari? Ir tāds Purchasing Managers’ Index (PMI), kas atspoguļo patērētāju noskaņo- jumu. Tiklīdz PMI indekss sāk samazinā- ties, redzam, ka resursu un materiālu ce- nas sāk sarukt. Viennozīmīgs indikators ir naftas cena. Pirms kādiem diviem trijiem mēnešiem, kad indeksi sāka samazināties, izmaiņas uzreiz bija jūtamas būvniecībā, kā arī auto un moto industrijā. Ir redzams kaut kāds minimāls ikdienas preču patēri- ņa kritums. Savukārt mūsu gala produkci- ja tiek izmantota paklājos, tajā skaitā auto paklājos, automašīnu apdarē, arī celtniecī- bas materiālos. Tas ietekmē arī gala pro- dukta cenu, taču vienlaikus ir arī politis- kais uzstādījums vairāk izmantot atkārtoti pārstrādātu materiālu. Ja mēs esam spējīgi piedāvāt savu produkciju par konkurēt- spējīgu cenu, tad mūsu produkciju pirks vairāk, jo ir atbilstošs uzstādījums. Tātad pārstāvat nozari, kura saglabā stabilu finanšu plūsmu arī ekonomikai grūtos laikos? Svārstības ir apmēram 5% robežās. Ja raugāmies uz auto un moto industriju, tad viņiem bizness var kristies arī par 10%. Mums paklāju risinājumos, ko viņiem pie- dāvājam, aiziet samērā neliela daļa no visa saražotā. Cik lielā mērā jūsu biznesu ietekmē li- kumdošanas attīstība? Kas, jūsuprāt, li- kumdošanā būtu jāpielabo? Viena daļa jautājumu attiecas uz saistī- bām starp mums un iedzīvotājiem, kā arī pašvaldībām. Otra daļa attiecas uz to, kas tālāk notiek ar atkritumiem. Ja runa ir par pievienoto vērtību, tad ir svarīgi tas, cik lie- lu atkritumu daļu Latvijā esam spējīgi sa- šķirot un kā pret to attiecas iedzīvotāji. Līdz šim politika ir bijusi ļoti plānveidīga. Bez kaut kādiem negatīviem pavērsieniem esam virzījušies uz Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu, un lielā mērā esam tos jau sasnieguši. To izjūt arī iedzīvotāji, jo nešķiroto atkritumu apsaimniekošana kļūst dārga. Manuprāt, ir jāturpina jau aiz- sāktā politika un jāmotivē iedzīvotāji šķirot atkritumus, turklāt motivācija jāīsteno ar dažādiem instrumentiem, tostarp nešķi- roto atkritumu deponēšanas maksas pie- augumu. Tajā brīdī, kad iedzīvotājs ir spiests maksāt vairāk par atkritumu nogla- bāšanu, viņš sāk domāt – vai es to pudeli gribu izmest sadzīves atkritumos, par ku- riem jāmaksā, vai tomēr šķirošanas kon- teinerā. Agrāk deponēšanas maksas bija mazas un nacionālā līmenī šķirojām ļoti maz. Šobrīd deponēšanas izmaksas kļūst aizvien augstākas un iedzīvotāji progresē šķirošanā, jo palielinās arī finansiālā moti- vācija.Vēl viens jautājums ir par to, kas no- tiek ar materiālu. Piemēram, tagad ir ak- tuāla diskusija par depozīta pudelēm. Pa- stāv viedoklis, ka vajag depozītu pudelēm, mēs sakām, ka tādu veco klasisko depozītu – atnesi pudeli, saņēmi naudiņu – laiks ir pagājis. Ir jāraugās uz inovatīviem risināju- miem dažāda iepakojuma šķirošanā, jo mūsdienās strauji attīstās automātiskās šķirošanas iekārtas, kas daudzkārt pārspēj cilvēka spēju identificēt materiālu un sa- šķirot to. Atkritumu šķirošanas tehnoloģi- jas kļūst aizvien pieejamākas, un tās var iz- mantot dažādos līmeņos. Ja runājam par nākotnes politiku, ir sva- rīgi saprast, kas notiek ar atkritumiem tad, kad tie ir savākti, cik Latvijā būs poligonu, kādas tehnoloģijas šajos poligonos būs pieejamas, lai veiktu atkritumu šķirošanu. Vēl viens būtisks jautājums – kāda sistēma būs iedzīvotājiem? Vai mēs virzīsim plān- veidīgu sistēmu, kāda ir bijusi līdz šim, at- tīstīsim jau aizsākto konteineru tīklu un šķirošanas līnijas vai arī uzturēsim neefek- tīvu šauru depozīta sistēmu, samaksāsim norvēģiem 30 miljonus un vēl padsmit miljonu katru gadu, visu atlikušo mūžu maksājot ievērojamas summas par relatīvi nelielas atkritumu daļas apsaimniekoša- nu. Ja šāda sistēma tiks ieviesta, tad būs nepieciešama papildu nauda, lai reformē- tu visu pārējo. Vai patlaban valsts virzās uz to, ka mēs kādam maksāsim ļoti ilgi un ļoti daudz? Šobrīd tas ir ierakstīts likumu priekšliku- mos, ka bez konkursa depozīta iepakoju- ma apsaimniekošana tiek atdota vienai uz- ņēmēju grupai, kuri sevi sauc par dzērienu ražotājiem. Man uzreiz rodas jautājums. Es esmu patērētājs, kāpēc kāds ražotājs uz- stājas un saka, ka viņš ir naudas vai atkri- tumu problēmas īpašnieks? Tas ir mans personīgs lēmums, kāda veida pudeli es pērku un ko ar to daru. Protams, es nevē- los maksāt kādiem bez konkursa, necaur- skatāmā veidā izvēlētiem operatoriem desmitus miljonus eiro gadā, tostarp des- mitiem eiro gadā savas personīgās naudas, par nelielas atkritumu daļas apsaimnieko- šanu. Viņi pēkšņi piesakās, ka ir atbildīgi par pudelēm, bet kurš tad ir atbildīgs par plēvi, kur šīs pudeles bija iepriekš iepako- tas un kura no vides viedokļa ir daudzkārt kaitīgāka? Droši vien pārzināt,kā šīs te problēmas tiek risinātas citās valstīs, piemēram, tajā pašā Skandināvijā? Skandināvija ir ļoti labs piemērs. Tur ne- viens nerunā par izmaksu samazināšanu cilvēkiem, tur runā par ilgtspējību. Taču dzīvošana ar ilgtspējīgu attīstību ir ļoti dārgs hobijs, kas drīz kļūs par ļoti dārgu nepieciešamību. Piemēram, Vācijā māj- saimniecība par saviem atkritumiem mak- sā ap 400 eiro gadā, Skandināvijā vēl pulka dārgāk, nevis kā mēs Latvijā – dažus des- mitus eiro gadā. Ir jārēķinās, ka, attīstoties prasībām pret ilgtspēju, izmaksas tikai augs. Tie laiki, kad atkritumu noglabāšana poligonā neko nemaksā, ir beigušies. Taču politiski ir jāspēj salāgot cilvēku maksāt- spēju ar prasībām viņu dzīvesveidā. Ja mēs ieviestu skandināvu prasības jau no rītdie- nas, līdz šim maksājot, piemēram, 100 ei- ro, bet tagad spiežot maksāt 400 eiro, mēs panāktu to, ka cilvēki vairs nepiedalītos oficiālajā atkritumu apsaimniekošanas sis- tēmā, bet vēl intensīvāk nodarbosies ar iz- maksu optimizāciju, piedrazojot mežus un grāvmalas. Atkritumu izmešana dabā vispār šķiet nepārejoša problēma. Ja jau uz atpūtas vietu var aizvest pilnu pudeli, tad jau arī tukšas izvešanai nevajadzētu sagādāt pā- rāk lielas problēmas. Te gan ir nākamais jautājums. Jūs, pie- mēram, atbraucat ar veselu arbūzu karstā vasaras dienā. Jums labākajā gadījumā ir divas lielas mizas, bet sliktākajā – šis ar- būzs ir saskaldīts gabalos. Protams, jums šajā mirklī vajag būt iespējai izmest šo mi- zu konteinerā. Tad, ja jums šis konteiners ir pieejams, vairs nav nekādas vajadzības šo mizu izmest krūmos. Latvijā publisko atpūtas vietu nemaz nav tik daudz. Ja aiz- braucam, piemēram, uz Vāciju vai Poliju, tur ceļmalās ir degvielas uzpildes stacijas un atpūtas vietas. Šajās vietās ir ne tikai tu- aletes, bet arī tvertnes atkritumu dalītai šķirošanai, nešķirotajiem atkritumiem, un tur šīd drazad apkārt nemētājas. Drazas mētājas tur, kur nav infrastruktūras. Mūs- dienu cilvēks ir pieradis pie ērtībām. Viņš nopirka, patērēja un atkritumus izmeta tiem paredzētajā vietā. Ja viņam šos atkri- tumus nav kur izmest, tad, atvainojos, pie- tiekami liela cilvēku daļa ir pietiekami glu- pa, lai šos atkritumus vienkārši nomestu zemē. Iespējams, tomēr ir jāparedz saistī- bas tiem, kuriem pieder, piemēram, ezeri vai upes, ka viņi nodrošina atkritumu sa- vākšanai nepieciešamo infrastruktūru. 5 Ilgtspējīga attīstība kļūs par nepieciešamību Par atkritumu apsaimniekošanu ar Eco Baltia grupa valdes priekšsēdētāju Māri Simanoviču sarunājas Mārtiņš Apinis 0 Ir redzama iedzīvotāju izglītības līmeņa celšanās, jo viņi patērē mazāk iepakojuma un aktīvāk ir gatavi to šķirot. Ir vairākas iedzīvotāju grupas, kas sāk iedziļināties šajos jautājumos, izmanto papīra, nevis plastmasas maisiņu. Tas ir katras personas lē- mums, vai dzīvot savu ērtību dēļ un iepakot visu septiņās plastmasās vai saglabāt kaut ko nākamām paaudzēm un dzīvot uz tīras planētas, izmantojot ilgtspējīgākus risinājumus,» norāda kompānijas Eco Baltia grupa valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs. FOTO– aivars liepiņš, dienas mediji Ir jāturpina jau aizsāktā politika un jāmotivē iedzīvotāji šķirot atkritumus Eco Baltia grupa Atsevišķi kompānijas darbības rādītāji 2018. gadā 5 Kompānijas konsolidētais apgrozījums: 64,78 miljoni eiro 5 Eksporta procentuālā daļa ieņēmumos: ~ 60% 5 Nodarbināto skaits: 765 5 Kopējais apsaimniekoto otrreizējo izejvielu apjoms 2018. gadā: 55 000 tonnu Avots: Eco Baltia grupa
  4. 4.  PIEKTDIENA, 14. JŪNIJS, 2019 7uzņēmēja dienauzņēmēja diena piektDIENA, 14. JŪNIJS, 20196 Kāpatlaban Latvijas biznesa vidē mainās izpratne par jēdzienu «ilgtspēja»? Šogad Ilgtspējas indeksam aprit desmit gadu, un tas Latvijas uzņēmējdarbības vi- dē ir liels un nozīmīgs notikums. Jāsaka paldies Korporatīvās ilgtspējas un atbildī- bas institūta valdes loceklei Dacei Helma- nei, kura ir spējusi izglītot uzņēmumus un izveidot tādu kopienu, kurā tiek runāts par atbildīgu biznesu. Ilgtspējas kontekstā šo- brīd tiek runāts par to, cik iekšēji sakārtoti ir uzņēmumi, un par to, lai uzņēmumi spē- tu veiksmīgi konkurēt gan vietējā, Latvijas, mērogā, gan arī starptautiskā līmenī. Mēs esam daudz sasnieguši tādā aspektā, ka Latvijā ir daudz iekšēji sakārtotu un kon- kurētspējīgu uzņēmumu. Taču svarīgi ir uzsvērt, ka ikvienam uzņēmumam vien- mēr ir ko pilnveidot un uzlabot, turklāt ne- drīkst apstāties, ir jāiet līdzi laikam un jā- seko līdzi tam, kādas pārmaiņas notiek gan mūsu valstī, gan arī globālā mērogā. Jāņem vērā, ka tie produkti un pakalpojumi, kas šodien ir ļoti pieprasīti, pēc gadiem 10–15 vairs nebūs pieprasīti. Arī, ja paraugāmies pagātnē, redzam, ka ap XX un XXI gadsim- ta miju pieprasītās lietas šodien vairs tādas nav, piemēram, bija laiks, kad ļoti pieprasī- ti bija fotoaparāti, veikalos bija daudzi plaukti, kuros bija izvietoti dažādu modeļu fotoaparāti. Tagad tā vairs nav, jo dau- dziem cilvēkiem viedtālrunis vienlaikus ir arī fotoaparāts. Būtiski ir arī apzināties, ka Latvijas ekonomika ir maza un ļoti atvērta, līdz ar to mūsu uzņēmējdarbības vidi da- žādi globālie procesi ietekmē ļoti spēcīgi. Kādi ir aktuālie globālie izaicinājumi Latvijas uzņēmumiem? Uzņēmējiem jāņem vērā, ka Starptautis- kais Valūtas fonds prognozē globālās eko- nomikas izaugsmes tempu samazināša- nos. Tiek prognozēts, ka pārmaiņas gaidā- mas Ķīnā un ka tie procesi, kas ir saistīti ar Ķīnu, ietekmēs visas Eiropas un arī tieši Latvijas ekonomiku. Jāņem arī vērā tas, ka daudzās valstīs vērojami urbanizācijas procesi.Tiek prognozēts, ka 2050. gadā pil- sētās dzīvos divas trešdaļas mūsu planētas iedzīvotāju, un tas, protams, ietekmēs arī nepieciešamo produktu un pakalpojumu klāstu. Mēs Latvijā jau redzam, ka Rīgā un vēl dažās pilsētās vērojama dinamiska eko- nomiskā dzīve, bet daudzviet laukos eko- nomiskā izaugsme ir ļoti lēna vai arī izaug- smes nav vispār. Vēl ir jāņem vērā, ka pieaug valstu na- cionālisms tādā aspektā, ka pastiprinās valsts iekšējā tirgus aizsardzība. Lielbritā- nijas izstāšanās no Eiropas Savienības ir spilgts piemērs šai tendencei – valsts cen- šas distancēties no globālajām struktūrām. Bija laiks, kad bija vērojama pretēja ten- dence – valstis tiecās savstarpēji sadarbo- ties. Tagad tas tā nav, tieši pretēji – pieaug valstu koncentrēšanās uz saviem iekšējiem procesiem. Ja valstis sāk koncentrēties ne- vis uz sadarbību, bet katra uz saviem iek- šējiem procesiem, tad ir ļoti grūti definēt konkrētu nostāju saistībā ar globālajiem izaicinājumiem, piemēram, saistībā ar kli- mata pārmaiņām un vides aizsardzību, bet vides aizsardzība ir joma, kurā bez valstu savstarpējas sadarbības un bez vienotas izpratnes par veicamajiem darbiem vispār ir gandrīz neiespējami sasniegt pozitīvu rezultātu. Vēl viens globālā mērogā būtisks jautā- jums ir saistīts ar datu drošību. Mēs varam vērot, ka Eiropas mēroga institūcijās, pie- mēram, Eiropas Komisijā, tiek spriests par sociālā medija facebook.com darbību datu drošības kontekstā. Senāk tika runāts par cilvēku fizisko drošību, par preču drošību, tagad tiek runāts par dažādiem ar infor- mācijas apriti un tehnoloģijām saistītajiem riskiem. Gandrīz ikvienam uzņēmumam jārūpējas par datu drošību un to, lai kiber- uzbrukumu gadījumā netiktu apdraudēta uzņēmuma darbība un arī būtu apzināti tie iespējamie riski, kas ir saistīti ar datu glabāšanu. Kopumā informācijas tehnolo- ģiju attīstība nav vērtējama kategorijās «la- bi/slikti». Internets un ar to saistītās teh- noloģijas paplašina saziņas iespējas – gan ar sadarbības partneriem, gan ar draugiem –, turklāt ir pavērušas pieeju ļoti daudzvei- dīgai informācijai, kas cilvēkiem ļauj kļūt erudītākiem, taču vienlaikus tehnoloģijas rada dažādus riskus, ko nedrīkst ignorēt. Kā uzņēmējdarbības vidi ietekmē poli- tiskā populisma uzplaukums Rietumu pasaulē? Nenoliedzami mēs redzam, ka politiska- jā komunikācijā populisms parādās aiz- vien biežāk. Sabiedrības spiediena, ko ne- reti pastiprina mediji, rezultātā politiķi ap- sola ātrus un vienkāršus risinājumus tādos jautājumos, kuriem pēc būtības nav iespē- jami ātri un vienkārši risinājumi. Pastāv arī tāds uzskats, ka mēs – ne tikai Latvijas ie- dzīvotāji, bet kopumā daudzu valstu iedzī- votāji – dzīvojam dusmu laikmetā. Mums apkārt ir ļoti daudz dusmīgu cilvēku. Ek- sperti saistībā ar ASV prezidenta Donalda Trampa vēlēšanu kampaņu norādīja – ie- priekš cilvēki par saviem politiskajiem konkurentiem spēja runāt kā par oponen- tiem, bet tagad Trampa kampaņā politis- kie konkurenti cits pret citu izturējās kā ie- naidnieki, ASV sabiedrību sašķeļot divās naidīgās nometnēs. Mēs pagājušajā rudenī 13. Saeimas vēlēšanās arī redzējām protes- ta balsojumu, jo daļa vēlētāju izdarīja savu politisko izvēli dusmu ietekmē. Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju nodarbinātības jomā? Patlaban viens no lielākajiem izaicināju- miem darba devējiem ir saistīts ar to, ka pastāv strādājošo trūkums. Līdz ar to ak- tuāls ir jautājums, vai uzņēmums tikai iz- veido ārēji spožu zīmolu, uzsverot to, ka ir darbiniekiem draudzīgs darba devējs, vai arī koncentrējas nevis uz ārējo formu, bet uz saturu un risina tos jautājumus, kas darba ņēmējiem tiešām ir svarīgi. Pirms dažiem gadiem tika runāts par to, ka uzņē- mumā, lai tas piesaistītu profesionālus, ta- lantīgus darbiniekus, jābūt skaisti iekārto- tam birojam, ērtai darba videi, atpūtas stū- rītim un darbiniekiem pieejamiem aug- ļiem, bet patlaban tiek runāts par to, ka darba devējiem jāpiedāvā darbiniekiem tāds darbalaika plānojums, lai paralēli dar- bam darbinieks varētu, piemēram, turpi- nāt izglītoties vai arī rūpēties par saviem bērniem. Svarīgs ir arī jautājums par stresa mazināšanu. Pētījumi rāda, ka 700 miljo- niem mūsu planētas iedzīvotāju ir psiho- loģiskas dabas problēmas un tieši stress ir viens no šo psiholoģisko problēmu veici- nātājiem. Lai mazinātu stresu, jāapzinās stresu izraisošie faktori.Vai tas tiek darīts? Soli pa solim. Patlaban ļoti aktuāls ir jau- tājums par to, vai darba devēji piedāvā risi- nājumus, kas mazinātu stresu, vai uzņē- mumā veido tādu kultūru, kurā tiek izru- nāti tie temati, kas ir saistīti ar stresa raša- nos. Ir būtiski, lai darba dēvēji apzinātos gan dažādu paaudžu psiholoģiskās atšķirī- bas, gan arī to, ka ir jārūpējas par stresa mazināšanu, piemēram, nodarbinot uzņē- mumā psihologu, kura pamatpienākums būtu tieši kolektīva iekšējo, psiholoģisko problēmu risināšana. Ļoti svarīgi ir savā darbā gūt pozitīvas emocijas, bet diemžēl pētījumi rāda, ka pieaug negatīvo emociju īpatsvars, cilvēki aizvien biežāk apgalvo, ka darbadienas beigās jūtas nelaimīgi, un norāda, ka neiz- jūt gandarījumu par savu darbu. Tas gan neattiecas tikai uz Latviju, bet kopumā uz daudzām valstīm. Pirms gadiem pieciem, desmit, runājot par darba devēja tēlu, tika akcentēts, ka darbinieki jāiesaista diskusijā par uzņē- muma mērķiem, misiju un vērtībām, bet patlaban tiek uzsvērts, ka ir jāraugās no tā- da skatpunkta, lai darbinieki darba vidē justos harmoniski. Darba devējiem jāsap- rot, ka skaists uzraksts uz biroja durvīm šīs problēmas nerisinās un ka darbinieku lo- jalitāti uzņēmums var iegūt tikai tad, ja vei- do darbiniekiem psiholoģiski ērtu atmos- fēru. Pētījumi rāda, ka tikai 15% darba ņē- mēju patlaban savā darba vidē izjūt pietie- kami lielu harmoniju, lai būtu lojāli darba devējam un izjustu entuziasmu par savu darbu. Ja darba devējs spēj radīt uzņēmu- mā tādu vidi, kurā notiek nevis koncentrē- šanās uz ārējo formu, piemēram, skaistiem uzrakstiem pie durvīm vai pseidoproblē- mu risināšanu, bet gan uz patiešām aktuā- lu problēmu risināšanu, tad arī iegūs dar- binieku lojalitāti, bet bez ieguldījumiem – un es te runāju ne tikai par finansiāliem, bet arī par intelektuāliem ieguldījumiem – mūsdienās darba devējs darbinieku lojali- tāti vairs iegūt nevar. Vēl jāuzsver tas, ka stresu rada mūsdie- nu pasaulē valdošā nenoteiktība. Ir vēro- jams, ka aizvien mazinās cilvēku koncen- trēšanās spējas, turklāt jauniešiem, kuri patlaban sāk savu profesionālo dzīvi, vis- pār raksturīgs tas, ka viņi nespēj koncen- trēties uz vienu konkrētu darbu ilgāk par pavisam īsu brīdi. Jauniešiem arī rakstu- rīgs tas, ka viņi bieži maina darbu un ne- mēdz būt ilgstoši lojāli vienam un tam pa- šam darba devējam. Gads, pusotrs pie vie- na darba devēja – tas jaunās paaudzes iz- pratnē jau ir ilgs laiks, turklāt jaunieši ik pēc gada vai pusotra gada tiecas mainīt ne tikai darbavietu, bet pat nozari, kurā dar- bojas, un izmēģināt aizvien jaunus amatus ļoti dažādās jomās. Jauniešiem ļoti svarīgi ir arī tas, lai projekti, pie kuriem viņiem jā- strādā, viņiem pašiem būtu interesanti, un tiklīdz viņiem vairs nav interesanti, viņi meklē jaunus izaicinājumus. Vēl jāpiebilst, ka jaunieši nereti vēlas strādāt kā brīva lī- guma darbu veicēji, nevis kā darba ņēmēji ar darba līgumu. Arī kopumā tendence ir tāda, ka darba vide kļūst elastīgāka – var būt periodi, kad strādājam četras dienas nedēļā nepilnu darbadienu, un pēc tam seko ļoti intensīva darba periodi. Latvijā stress bieži tiek saistīts ar lielas sabiedrības daļas nabadzību.Piekrītat? Manuprāt, pēdējo gadu laikā Latvijā ir vērojams turības pieaugums. Bezdarba lī- menis ir zems, un profesionāls darbinieks bez darba ilgi nepaliks. Ja arī reizēm labi iz- glītoti, profesionāli cilvēki apgalvo, ka vi- ņiem ir grūti atrast darbu, tad jāņem vērā, ka pieaug darba ņēmēju prasības pret dar- ba devēju un cilvēki vairs nav mierā strā- dāt ar tādiem noteikumiem, ar kādiem bija gatavi strādāt vēl pirms desmit vai divdes- mit gadiem. Nevēlos apgalvot, ka mūsu valstī ir izvei- dojies vidusslānis, jo Latvijā tiešām nav tā- da sociāli stabila un turīga vidusslāņa, kāds ir ASV, Ziemeļvalstīs unVācijā, taču, manu- prāt, mūsu valstī ir vērojami vidusslāņa veidošanās aizmetņi. Latvijā vidusslāni sāk veidot cilvēki vecumā pēc 30, kuri daudz strādā un ar savu darbu spēj sevi materiāli nodrošināt, turpina izglītoties, daudz ceļo un nereti dzīvo vieni, jo ģimene viņu vērtī- bu skalā atrodas aiz karjeras un profesio- nālajiem sasniegumiem. Pirms vairākiem gadu desmitiem ierastais modelis bija ap- precēties uzreiz pēc augstskolas vai pat uz- reiz pēc vidusskolas pabeigšanas, tūlīt pēc apprecēšanās domāt par bērniem, audzi- nāt bērnus, bet par profesionālajiem paš- apliecinājumiem sākt domāt tikai vecumā pēc gadiem 45, kad bērni jau izauguši, un pēc aiziešanas pensijā pievērsties ceļoju- miem un citiem hobijiem. Patlaban, 2019. gadā, dominē atšķirīgs modelis – dau- dziem šolaiku divdesmitgadniekiem un trīsdesmitgadniekiem ģimenes veidošana nav galvenā prioritāte un noteikti ne visa mūža svarīgākais mērķis un dzīves jēga. Tam ir gan savi plusi, gan arī savi mīnusi. Par plusiem runājot, jāteic, ka mūsu sa- biedrībā šī modeļa rezultātā ir ļoti daudz intelektuāli spēcīgu, labā nozīmē pašapzi- nīgu un finansiāli neatkarīgu jaunu cilvē- ku, kuri prot patstāvīgi pieņemt lēmumus un ir pietiekami erudīti, centīgi un drosmī- gi, lai spētu veiksmīgi konkurēt ne tikai Latvijas, bet arī starptautiska mēroga dar- ba tirgū. Turklāt šobrīd dominē tendence nedzīvot visu mūžu dzimtajā zemē, bet sa- vu dzīvi pavadīt dažādās valstīs. Liela daļa jaunās un arī vidējās paaudzes cilvēku pie- ļauj, ka šodien dzīvo un strādā Rīgā, pēc gada – Briselē, bet pēc pieciem gadiem – Berlīnē. Ir arī ne mazums cilvēku, kuru darba ikdiena norit dažādās valstīs, teik- sim, Latvijā un Beļģijā, jo mūsdienās pie- ejamie transporta risinājumi ļauj īsā laikā nokļūt no Rīgas Briselē. Savukārt mīnuss tam, ka šolaiku divdes- mitgadniekiem un trīsdesmitgadniekiem ģimene nav būtiska prioritāte, ir zemā dzimstība. Tas, ka šolaiku divdesmitgadniekiem un trīsdesmitgadniekiem karjera intere- sē vairāk nekā ģimene, ir vērojams daudzviet Eiropā – sākot no turīgajām Ziemeļvalstīm līdz pat tādām konservatī- vām Dienvideiropas valstīm kā Portugāle un Malta. Tātad prioritāšu maiņa ir glo- bāla mēroga tendence? Gan novērojumi, gan statistikas dati lie- cina, ka, jā, tā nav tikai Latvijas, bet gan globāla mēroga tendence. Un, kā jau mi- nēju, tam ir gan plusi, gan mīnusi. Šolaiku jaunā un vidējā paaudze daudz laika iegul- da savā intelektuālajā attīstībā, redzesloka paplašināšanā un personības pilnveidē, līdz ar to mēs dzīvojam gudru cilvēku laik- metā, taču vienlaikus šis ir laikmets, kurā līknes, kas rāda dzimstību un bērnu skaitu, virzās lejup. Pēdējā laikā Latvijas uzņēmējdarbības vidē manāma tāda tendence,ka uzņēmē- ji, kas sākuši savu darbību XX gadsimta deviņdesmitajos gados un ieguvuši stabi- lu biznesa nišu, pauž bažas, ka līdz ar pa- audžu maiņu var zaudēt klientus. Ko da- rīt? Patlaban, lai piesaistītu jaunus un sagla- bātu pašreizējos klientus, uzņēmumiem jāspēj runāt vai nu par tādiem jautāju- miem, kas iedzīvotājiem ir patiešām ak- tuāli, vai par tādiem, kas izraisa emocijas, vai arī par izklaidējošām tēmām. Pētījumi rāda, ka 67% patērētāju izvēlētos būs par klientiem tādiem uzņēmumiem, kas pauž savu viedokli diskutablos jautājumos, pie- mēram, par dažādām minoritātēm. Tip- veida informācija, ko uzņēmums adresē visiem un kas ir visai šabloniska, patērētā- jus neuzrunā. Tāpēc visu nozaru uzņēmu- miem jādomā par tādu vēstījumu, kas bū- tu aktuāls tieši konkrētā uzņēmuma klien- tiem vai potenciālo klientu lokam vai raisī- tu emocijas, vai arī būtu izklaidējošs. Uz- ņēmumu vēstījumam jābūt spilgtam, pa- manāmam, un labāk, lai uzņēmuma vēstī- jums tiek kritizēts, nekā tas vispār netiek pamanīts. Vēl jāteic, ka senāk patērētāji iz- vēlējās tos produktus un pakalpojumus, kas patērētāju ieskatā bija kvalitatīvi, tagad aizvien vairāk vērojams, ka patērētāji izvē- las būt par to uzņēmumu klientiem, kuri iestājas par tādām vērtībām, kas ir svarīgas konkrētajam patērētājam pašam. Piemēram, cilvēks, kurš ir zaļi domā- jošs, izvēlas to autotransporta uzņēmu- mu vai aviokompāniju, kas rūpējas par vides aizsardzību? Jā. Vēl jāuzsver, ka senāk tika uzskatīts – uzņēmuma zīmola veidotāji ir tikai uzņē- muma īpašnieki, bet tagad tiek uzskatīts, ka uzņēmuma zīmola veidotāji ir arī uzņē- muma darbinieki, sadarbības partneri un pat klienti. Respektīvi, mūsdienās cilvēks var izvēlēties iegādāties kāda uzņēmuma produkciju tāpēc, ka šo produkciju jau lie- to šī cilvēka domubiedri. Ap zīmoliem vei- dojas kopienas, kas ir gatavas šo zīmolu allaž aizstāvēt. Tas vērojams arī sociālajos tīklos – influenceru vidē. Kā jūs raksturotu uzņēmēju un valsts sektora savstarpējās attiecības Latvijā? Daudzu vietējo, Latvijas uzņēmumu īpašniekiem, kuri darbojas tautsaimniecī- bas baltajā, caurredzamajā segmentā un kuri maksā visus obligātos nodokļu mak- sājumus, ir aizvainojums par to, ka valsts sektors šo uzņēmēju veikumu un pienesu- mu ekonomikai nenovērtē. Tieši pretēji – valsts sektors uzņēmējdarbības videi izvir- za aizvien jaunas birokrātiskas prasības, kuras šo uzņēmēju ieskatā ir bezjēdzīgas un apgrūtina uzņēmumu darbu.Vēsturiski sabiedrības uzbūve ir bijusi vertikāla – po- litiķi un ierēdņi virsotnē, tad uzņēmēji kaut kur šo kāpņu lejasgalā, bet tagad mēs re- dzam pieprasījumu pēc tā, ka šai uzbūvei jāmainās, no vertikālas pārtopot horizon- tālā, lai valsts iestādes un pašvaldības jeb kopumā publiskais sektors no vienas pu- ses un privātais sektors no otras puses bū- tu vienlīdzīgi sadarbības partneri un vei- dotu jēgpilnu uzņēmējdarbības vidi, virzo- ties uz to, lai Latvijas ekonomika kļūtu starptautiski konkurētspējīgāka un lai pie- augtu mūsu valstī ražoto preču un pakal- pojumu eksports. Es ticu, ka jau patlaban daudzas valsts iestādes strādā pie tā, lai attīstītu prasmi orientēties uz konsultāciju un atbalsta sniegšanu klientiem. Taču tam ir nepiecie- šami tādi iestāžu vadītāji, kuri saprot, kā padarīt konkrētās iestādes pakalpojumus pieejamākus, un kuri arī apzinās, ka valsts sektoram ir jāmainās un iestāžu darbinie- kiem ar uzņēmējiem un kopumā visiem iedzīvotājiem ir jārunā kā ar sadarbības partneriem. Nav vairs tie laiki, kad valsts sektora darbinieki varēja izturēties augst- prātīgi un justies kā kontrolētāji un uzrau- dzītāji, paužot attieksmi: «Mēs jums tagad mācīsim dzīvot un strādāt!» Lai situācija tiešām mainītos pozitīvā virzienā, jābūt pārmaiņām politiskajā lī- menī. Politiķiem jāapņemas garantēt to, ka uzņēmējdarbības vide kļūs prognozējama un nodokļu sistēma netiks mainīta katru gadu, lai būtu dialogs ar uzņēmējiem un uzņēmēju organizācijām un lai šis dialogs nebūtu tikai formāls, bet jēgpilns. Es pie- krītu viedoklim, ka viens no ēnu ekonomi- kas cēloņiem ir tas, ka daļa uzņēmēju vien- kārši neredz jēgu pilnā apjomā maksāt no- dokļus, jo nesaņem kvalitatīvus valsts sek- tora pakalpojumus. Nav jau noslēpums, ka mūsu valstī ir problēmas daudzos aspek- tos, sākot ar veselības aprūpes sarežģīto pieejamību pat tad, ja cilvēks ir gatavs pats apmaksāt medicīniskos pakalpojumus, un beidzot ar autoceļu slikto stāvokli, kas traucē biznesa attīstībai daudzviet reģio- nos. Uzņēmējus arī aizvaino tas, ka pašval- dības ar savu piedāvājumu cenšas ienākt tajās biznesa nišās, kurās jau darbojas pri- vātie uzņēmumi, turklāt nereti pašvaldības ar savu piedāvājumu kropļo konkurenci un piedāvā zemākas kvalitātes pakalpoju- mus par neadekvāti zemu cenu, lai gan turpat netālu ir privātais uzņēmums, kurš spēj piedāvāt ļoti kvalitatīvu pakalpojumu par adekvātu cenu. Es arī uzskatu, ka valsts sektora darbi- niekiem ir jāsaņem konkurētspējīgs atal- gojums un uz darbvietām valsts pārvaldē jāveic nopietna, objektīva atlase, jo es vē- los, lai manu valsti pārstāvētu kompetenti, izglītoti cilvēki, kuri izprot konkrēto noza- ri.Valsts sektorā – arī ministru līmenī – bū- tu jāpaaugstina atalgojums, lai cilvēki, kuri sevi veiksmīgi apliecinājuši, strādājot pri- vātajā sektorā, būtu motivēti pāriet darbā valsts sektorā, taču līdz ar atalgojuma kā- pumu noteikti būtu arī konkrētāk, siste- mātiskāk un nopietnāk jāprasa atbildība no valsts sektorā strādājošajiem cilvēkiem, lai nebūtu tā, ka valsts sektora pārstāvji pil- nīgi bezjēdzīgi iztērē nodokļu maksātāju naudu un vispār par to nejūtas atbildīgi un no viņiem arī netiek prasīta atbildība. Ma- nuprāt, valsts sektoram būtu jāpārņem privātā sektora pieredze, ka atalgojums tiek cieši saistīts ar darba rezultātiem. Pat- laban ir tā, ka daudzi apzinīgi strādājoši cilvēki valsts sektorā saņem savam ieguldī- jumam neatbilstoši zemu atalgojumu, sa- vukārt citi valsts sektora pārstāvji saņem neadekvāti lielu atalgojumu, lai gan sa- biedrības labā neko nav paveikuši un, vis- ticamāk, arī nekad nepaveiks. Valsts sekto- ram ir jāmainās līdzi laikam, tāpat kā mai- nās uzņēmējdarbības vide. 5 Ar skaistiem uzrakstiem stresa problēmu neatrisināt Strauji augošās sabiedrisko attiecību aģentūras Golin vadītāja Elīna Dobulāne intervijā Magdai Riekstiņai 0 Patlaban sociālie tīkli ir «patērētāju mikrofons». Ar sociālo tīklu palīdzību iespējams paziņot savu viedokli ļoti lielai auditorijai. Cilvēki par to, ka sanācis nopirkt nekvalitatīvu preci, vairs nesūdzas, ejot uz veikalu, kurā prece iegādāta, bet izklāsta savu negatīvo pieredzi sociālajos tīklos. Uzņēmumiem jāņem vērā, ka negatīvas atsauksmes izplatās straujāk un plašāk nekā pozitīvas ziņas un sociālajos tīklos paustie patērētāju viedokļi var uzņēmuma reputāciju gan uzspodrināt, gan arī sagraut,» uzskata Elīna Dobulāne. Foto – aivars liepiņš, dienas mediji Gads, pusotrs pie viena darba devēja – tas jaunās paaudzes izpratnē jau ir ilgs laiks
  5. 5.  PIEKTDIENA, 14. JŪNIJS, 2019 9uzņēmēja dienauzņēmēja diena piektDIENA, 14. JŪNIJS, 20198 Ieva Štāle Pārvietošanās ar privāto automašīnu Latvijā joprojām ir populārākā transportlī- dzekļa izvēle. Arī statistikas dati apliecina, ka uz tuvāko kaimiņvalstu galvaspilsētām –Viļņu un Tallinu – biežāk dodamies ar sa- vu auto, nevis sabiedrisko transportu. Pa- sažieru pārvadātājs Lux Express, kas no- drošina pasažieru autobusu reisus uz Viļ- ņu, Tallinu un citām pilsētām, aprēķinājis, ka Latvijas robežu šķērso automašīnas, ku- rās vidēji ir 1,2 cilvēki. «Tas nozīmē, ka dau- dzās no šīm automašīnām brauc tikai viens pasažieris, un tas nav ilgtspējīgs pār- vietošanās veids,» uzskata Lux Express Lat- vija valdes loceklis Krišjānis Reķis. Lai ak- tualizētu jautājumu par to, kurš ir lētākais pārvietošanās veids darba komandējumos – sabiedriskais autobuss vai automašīna –, Lux Express, Korporatīvās atbildības un ilgtspējas institūts un vides uzņēmums Es- tonian, Latvian and Lithuanian Environ- ment (ELLE) izveidojis kalkulatoru Nosver savus kilometrus. Tas radīts, lai uzņēmu- mos strādājošie varētu izvērtēt komandē- jumu braucienu efektivitāti. Gudri plānot ceļojumu «Strādājot ar Ilgtspējas indeksu un sadar- bojoties ar Korporatīvās atbildības un ilgt- spējas institūtu, biznesa klienti aizvien vairāk interesējas, ko vēl uzņēmums var darīt, lai samazinātu ietekmi uz vidi, kā attīstīties tālāk un ko uzlabot.Viena no ie- spējām ir gudri plānot ceļojumus, ietve- rot ne tikai videi draudzīga transporta iz- vēli un nomainot autoparku, bet galveno- kārt plānojot komandējumu biežumu un dalībnieku skaitu tajos, kā arī apvienojot vairākas tikšanās vienā braucienā. Vairā- kiem uzņēmumiem – Ilgtspējas indeksa dalībniekiem – jau ir izstrādāta īpaša poli- tika un rīcības varianti komandējumu plānošanai, taču pastāv arī vēl citas iespē- jas, izvēloties videi draudzīgāko trans- portlīdzekli,» norāda vides uzņēmuma ELLE vides konsultante Jūlija Doktorova un turpina: «Kalkulators Nosver savus ki- lometrus ir vienkāršs rīks, kas uzņēmu- miem ļauj noskaidrot finansiālos aspek- tus braucieniem darba komandējumā ar automašīnu vai autobusu, salīdzināt efek- tivitāti abos gadījumos, kā arī atklāt oglek- ļa dioksīda radīto ietekmi uz vidi braucie- na laikā. Tas varētu būt pirmais solis ceļā uz izsvērtiem lēmumiem komandējumu plānošanā.» Darba devēji arvien biežāk izvērtē, vai to īstenotās pieejas ir finansiāli izdevīgas, un pārskata arī to, cik uzņēmumam iz- maksā dažādu darba pasākumu organizē- šana. Kalkulatora veiktie aprēķini bez- kaislīgi atklāj, cik ievērojami var atšķirties izmaksas, ceļā dodoties vienam uzņēmu- ma pārstāvim ar automašīnu, – ja salīdzi- na tikai degvielas izmaksas uz vienu cilvē- ku un autobusa vidējo biļetes cenu, tad pirmajā gadījumā tas ir uz pusi dārgāk! «Uzņēmumam ELLE ir biroji arī Viļņā un Tallinā, mēs paši komandējumos doda- mies bieži. Kalkulators aprēķina arī dar- balaiku, ko darbinieks var pavadīt, auto- busā strādājot, piemēram, gatavojot pre- zentācijas, vai arī vienkārši atpūšoties pirms lietišķām sarunām. Automašīnā nav iespējams tik ērti un kvalitatīvi strā- dāt, un, pie stūres esot, nav iespējams at- pūsties. Kalkulatorā esam ietvēruši arī darbinieku atalgojumu – vai tā ir mēneš- alga vai stundas likme, kā arī summu bru- to. Tā var aprēķināt, cik ceļā uz Tallinu vai Viļņu patērētās četras stundas izmaksā darba devējam,» iespējas atklāj J. Dokto- rova. Šādi nosverot kilometrus, darba de- vējs var pieņemt pārdomātu lēmumu at- tiecībā uz komandējumiem. Neapšaubāmi oglekļa dioksīds nav vie- nīgais ar gaisa piesārņojumu saistītais elements, taču tas ir vieglāk aprēķināmais kritērijs, ja uzņēmuma stratēģijā ietilpst vides vērtības. «Autotransports rada ne- gatīvu ietekmi uz vidi arī ar slāpekļa diok- sīdu un putekļiem, taču šādi aprēķini bū- tu daudz sarežģītāki. Kalkulatorā gribē- jām samērā vienkārši parādīt, ko iespē- jams darīt saistībā ar ilgtspējīgu saimnie- košanu. Ir skaidrs, ka došanās darba ko- mandējumos ar autobusu ir videi drau- dzīgāks un arī ekonomiskāks pārvietoša- nās veids nekā brauciens ar privāto auto- mašīnu, it īpaši, ja automašīnā brauc tikai viens cilvēks,» uzsver J. Doktorova. Labākā darba vieta uz riteņiem Mūsdienīgs, videi draudzīgs autobusu au- toparks ir viens no svarīgākajiem aspek- tiem pārvadātāja Lux Express uzņēmumu grupā, norāda Krišjānis Reķis. «Jau no pirmsākumiem tika izvirzīts mērķis mūsu autobusu autoparku uzturēt jaunu, un šis priekšnosacījums tiek ievērots. Mūsu au- tobusi netiek izmantoti ilgāk kā piecus gadus. Ja arī ar kādu autobusu braukts re- latīvi maz, esam apsvēruši iespēju to iz- mantot līdz sešiem gadiem, bet noteikti ne ilgāk,» skaidro K. Reķis un turpina: «Tas nozīmē, ka mūsu autobusu parkā nav au- tobusu bez tādu tehnoloģiju nodrošināju- ma, kas paredz AdBlue šķīduma izmanto- šanu. AdBlue samazina slāpekļa oksīda daudzumu izplūdes gāzēs, tā veicinot efektīvāku dzinēja darbību un videi drau- dzīgu pārvadājumu.» Kompānija Lux Express iepērk jaunākās paaudzes Scania autobusus, to vidū ir arī Irizar i8, kas pērn atzīts par Gada labāko autobusu Eiropā. Ar šiem autobusiem tiek apkalpotas pasažieru pārvadājumu līnijas, piemēram, maršrutos Rīga–Viļņa un Rīga– Tallina. «Rūpējoties par ietekmi uz vidi, notiek arī autobusu vadītāju apmācības. Mēs sekojam līdzi autobusu kā transportlī- dzekļa izmantošanas veidam, lai pasažie- riem autobusa vadītāja izvēlētais braukša- nas stils būtu pēc iespējas komfortablāks. Izvēloties pareizo ātrumu attiecīgajās si- tuācijās uz ceļa, gadu gaitā esam samazi- nājuši degvielas patēriņu, jo strauja gāzē- šana vai bremzēšana varbūt neatstāj būtis- ku ietekmi uz vidi, bet uz brauciena kom- fortu gan,» norāda K. Reķis. Viņš uzskata – dodoties komandējumā, autobuss ir labākā darba vieta uz rite- ņiem. Papildus autobusa aprīkojuma standartam – gaisa kondicionierim, tuale- tei – pasažieriem ir pieejams bezmaksas internets un 220 voltu uzlādes rozetes. «Pasažieriem nav jāraizējas, ka dators vai planšete darba režīmā var izlādēties, – pie katras sēdvietas ir iespēja uzlādēt elektro- nisko ierīci, savukārt automašīnā šādas iespējas nav. Arī sēdvietas autobusos ir iz- vietotas plašāk, nekā paredzēts pēc stan- darta. Ir vairāk vietas kājām, datoru var uzlikt uz galdiņa vai klēpī un brīvi strā- dāt,» norāda Lux Express pārstāvis. Bizne- sa klientiem tiek piedāvāta arī iespēja maršrutos Rīga–Viļņa un Rīga–Tallina pirkt lounge biļetes, kas nodrošina paaug- stināta komforta sēdvietas – tā dēvētās «2+1» –, tās ir vēl plašākas un ērtākas, gan ceļojot vienam, gan divatā. «Piedāvāt šā- du variantu ieteica mūsu pastāvīgie klien- ti, kuri bieži ceļo ar Lux Express autobu- siem. Dodoties ceļā vienatnē, ir jauki sē- dēt vienam bez blakussēdētāja, savukārt divatā ceļojot, iespējams sēdēt netālu no kolēģa un pārrunāt darba detaļas. Šīs di- vas vietas autobusa aizmugurē ir plašākas un līdz ar to biznesa klientiem izdevīgā- kas,» skaidro K. Reķis. Trīs pasažieru grupas Uzņēmums Lux Express veic savu pasažie- ru aptaujas, lai noskaidrotu ceļojuma mēr- ķi un klientu vēlmes. «Ir trīs pasažieru mēr- ķa grupas, kas izmanto Lux Express piedā- vātos starpvalstu autobusu pakalpojumus. Pirmā ir biznesa un komandējumu ceļotāji jeb darījumu tūristi, respektīvi, cilvēki, kuri brauc darba darīšanās, it sevišķi, pa Balti- jas valstīm. Otra mūsu pasažieru grupa ir cilvēki, kuri dodas pie radiniekiem un draugiem, kas ir vispopulārākais ceļošanas mērķis virzienā no Rīgas uz Sanktpēter- burgu, Minsku un Maskavu, kā arī starp Baltijas valstīm. Un trešā mūsu autobusu pasažieru grupa ir atpūtnieki, kuri dodas tūrisma braucienos – visbiežāk vasarā, bet bieži arī pavasarī un rudenī. Tad arī novē- rojam, ka, piemēram, Vācijas vai Krievijas tūristi atceļo uz Rīgu, uzturas viesnīcā Lat- vijas galvaspilsētā un vienas vai divu dienu ceļojumam uz Viļņu vai Tallinu izvēlas au- tobusu. Daudzi vācu tūristi ar lidmašīnu atlido, piemēram, uz Tallinu un tad ar au- tobusu dodas cauri visām trim Baltijas val- stīm, katrā no galvaspilsētām – Tallinā, Rī- gā,Viļņā – uzturoties pāris dienu, un uz sa- vu mītnes zemi atgriežas jau no citas lidos- tas,» stāsta K. Reķis. Lux Express autobusos katrā reisā pa Baltijas valstīm ir aptuveni 25 vai 30 pasa- žieru. «Reisus veicam bieži, tāpēc autobusi nav vienmēr pārpildīti, savukārt nedēļas nogalēs bieži vien redzam, ka vietu visiem gribētājiem pat nepietiek. Piemēram, uz Tallinu ir norīkoti 13 reisi dienā vienā vir- zienā, uzViļņu – 12 reisu dienā. Mūsu lielā- kajiem «konkurentiem» – tiem, kas dodas ceļā ar privāto automašīnu un atzīst, ka negrib būt piesaistīti pārvadātāja noteikta- jam grafikam, – norādām, ka starp Baltijas valstīm autobusi kursē ik stundu, tāpēc nav jāuztraucas, ka galamērķī uz noteiktu pasākumu var neierasties laikā. Var izvēlē- ties automašīnu atstāt mājās un ļauties ce- ļojumam,» aicina K. Reķis un piebilst: «Ce- ru, ka nākotnē kalkulatoru Nosver savus ki- lometrus sāks izmantot ne tikai biznesa cil- vēki, kuri jau tagad interesējas par iespē- jām salīdzināt izmaksas, bet arī pārējie ce- ļotāji, kuri līdz šim izvēlējušies privāto au- tomašīnu. Tā ir iespēja aprēķināt un salī- dzināt izmaksas par degvielu un emocio- nālos ieguvumus, dodoties tūrisma brau- cienos, jo, braucot ar autobusu, vienam cilvēkam no ģimenes vai draugu kompāni- jas laiks nav jāpavada, faktiski strādājot pie stūres. Raudzīsimies, kā vēl kalkulatoru pilnveidot, ievietojot nepieciešamu un in- teresantu informāciju, lai to varētu izman- tot ikdienā.» 5 Palīdz izvērtēt braucienu efektivitāti Vērts apsvērt iespēju uz Tallinu un Viļņu braukt ar autobusu, nevis automašīnu 0 Tiem cilvēkiem, kuri dodas ceļā ar privāto automašīnu un atzīst, ka negrib būt piesaistīti pārvadātāja noteiktajam grafikam, norādām, ka starp Baltijas valstīm autobusi kursē ik stundu, tāpēc nav jāuztraucas, ka galamērķī uz noteiktu pasākumu var neierasties laikā,» autobusu kā videi draudzīgāko pārvietošanās veidu iesaka Lux Express Latvija valdes loceklis Krišjānis Reķis. FOTO – KRISTAPS KALNS, DIENAS MEDIJI 0 Kalkulators Nosver savus kilometrus ir īpašs ar to, ka ir pielāgots Latvijas apstākļiem un tieši pārvadātajam Lux Express, ņemot vērā gan tā mūsdienīgo autoparku, gan degvielas patēriņu un vidējo pasažieru skaitu autobusā. Saistībā ar Ilgtspējas indeksu plānojam radīt līdzīgus kalkulatorus arī citās uzņēmumus interesējošās jomās,» norāda vides uzņēmuma Estonian, Latvian and Lithuanian Environment vides konsultante Jūlija Doktorova. FOTO – AIVARS LIEPIŅŠ, DIENAS MEDIJI Daudzi vācu tūristi ar lidmašīnu atlido uz Tallinu un ar autobusu dodas cauri Baltijas valstīm Nosver savus kilometrus Kā darbojas kalkulators 5 Kalkulatorā ievada brauciena galamērķi, cilvēku skaitu automašīnā, degvielas veidu, darbinieka atalgojuma veidu un summu. Kalkulators aprēķina: 5 oglekļa dioksīda izmešu daudzumu uz brauciena dalībnieku – salīdzinot automašī- nā un autobusā; 5 brauciena izmaksas, salīdzinot degvielas patēriņu un vidējo autobusa biļetes cenu; 5 uzņēmuma izmaksas uz vienu cilvēku par darbinieka pavadīto laiku ceļā nestrādājot, kā arī uzņēmuma zaudēto naudu par pavadīto laiku ceļā, darbiniekam strādājot; 5 galarezultātā kalkulators aprēķina uzņēmuma izdevumus, izmantojot automa- šīnu vai autobusu. Ģimenei draudzīga komersanta statusa ieguvēji AE Partner Augstsprieguma tīkls Balta Baltic International Bank Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskola RISEBA Coca-Cola HBC Latvia ERGO Insurance SE Latvijas filiāle ERGO Life Insurance SE Latvijas filiāle FN Serviss GRIFS AG Latvenergo Latvijas autoceļu uzturētājs Latvijas Dzelzceļš Latvijas Jūras administrācija Latvijas Mobilais Telefons Latvijas Televīzija LDz Cargo LDz Ritošā sastāva serviss Liepājas RAS Maxima Latvija Paul Mason Properties (IKEA Latvija) Paulig Coffee Latvia Rīgas Siltums Rīgas Tehniskā universitāte Rimi Latvia Sadales tīkls Scania Latvia Schwenk Latvija SEB banka Siguldas Būvmeistars Starptautiskā lidosta Rīga Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca Swedbank Tele 2 Ventspils Reiss Vidzemes slimnīca Wunder Latvia ZAAO
  6. 6. Kādas ir aktuālās darba tirgus tenden- ces un cik lielā mērā darba ņēmējs ir kļuvis ilgtspējīgāks no darba drošības viedokļa pēdējo piecu gadu laikā? Kopumā galvenā tendence ir virzība prom no klasiskās 40 stundu darba nedē­ ļas ar darbalaiku no deviņiem līdz astoņ­ padsmitiem un pa vidu esošu pusdienlai­ ku. Arvien mazāk kļūs tādu nodarbinātī­ bas jomas pozīciju, kur šo režīmu tiešā veidā piemēro. Klasiskais modelis vairs nedarbojas, līdz ar to tiek meklētas dažā­ das alternatīvas, it īpaši informācijas teh­ noloģiju (IT) sektorā un dažādās radošās profesijās. Problēma ir tā, ka mūsu Darba likums šīm modernajām nodarbinātības formām īsti netiek līdzi. Ņemsim par pie­ mēru tādu terminu kā «elastīgs darba­ laiks». Realitātē elastīgam darbalaikam ir dažādas variācijas. Piemēram, darbinie­ kam ir jābūt darbavietā konkrētas trīs stundas, un pārējo darbalaiku viņš var plā­ not pēc saviem ieskatiem. Ar elastīgo dar­ balaiku kombinējas arī attālinātais darbs, kurš kļūst par aizvien ierastāku darba for­ mu. Taču jāņem vērā, ka likumos saistībā ar attālināto darbu nav atrunāti darba drošības jautājumi. Piemēram, darbinieks strādā mājās, bet likums formāli uzliek darba devējam pienākumu nodrošināt drošu darba vidi, ko ir grūti realizēt, ja dar­ binieks strādā, sēžot mājās uz dīvāna vai pludmalē. Lai gan attālinātā darba iespēja var dot pozitīvu efektu gan darbiniekam, gan darba devējam, ja darbinieks ilgstoši strādā, sagriezies neveiklā pozā uz dīvāna, ilgtermiņa efekts uz veselību var būt nega­ tīvs. Vēl pasaulē ir vērojamas tādas ten­ dences kā tā saucamie nulles stundu līgu­ mi jeb angļu valodā – zero hour contracts. Nulles stundu līgums tiek noslēgts ar vie­ nu darba devēju, un vienošanās ir tāda – darba devējs izsaka savas vajadzības, bet darbinieks sniedz atbildi, vai var to uzde­ vumu, ko darba devējs vēlas deleģēt, izpil­ dīt. Ja darbinieka atbilde ir negatīva, darba devējs vēršas pie kāda cita līdzīga profila darbinieka. Tas ir saistīts ar neapstrīdamo patiesību, ka mūsdienu jauniešu paaudze nevēlas būt piesaistīta konkrētai darbavie­ tai un konkrētam darba devējam. Mūsdie­ nu pasaulē aizvien mazāk kļūst tādu ilglai­ cīgo darbinieku, kas vienā darbavietā strā­ dā divdesmit gadu. Kādā veidā šādas izmaiņas, kad darbi- nieks pārorientējas uz nulles stundu lī- gumiem un vairs nav saistīts ar konkrē- tu darba devēju, varētu ietekmēt šādu strādājošo sociālās garantijas? Šī populāra pasaules tendence Latvijas likumdošanā pagaidām nav atrunāta, un šādas darba attiecības nevar realizēt prak­ sē. Varbūt vienīgi ēnu ekonomikas zonā, ar IT risinājumu palīdzību, kad ir tā sau­ camais platformu darbs – darba devējs iz­ veido uz IT risinājumiem balstītu platfor­ mu (portālu), kurā tiek publicēti veicamie uzdevumi. Šajā platformā ir reģistrējušies arī pakalpojumu sniedzēji (darba meklē­ tāji), kuri tad, iespējams, atsaucas minē­ tajam darba devēja aicinājumam un pa­ veic darbu attālinātā režīmā. Tāda kā elektroniskā darba birža? Jā, bet šī joma Latvijā likumos nav regu­ lēta. Cilvēki strādā ar šādu platformu starpniecību, nodokļi netiek nomaksāti, un attiecīgi nav arī nekādu sociālo garan­ tiju. Vēl viena no jaunajām tendencēm ir tā dēvētā darbinieku noma. To nereti iz­ manto vienkāršu darbu veikšanai, piemē­ ram, mazumtirdzniecībā. Piemēram, rekrutēšanas kompānija noslēdz līgumu ar 100 darbiniekiem un tad nosacīti izno­ mā viņus kādam citam darba devējam, kuram nepieciešams aizvietot darbinie­ kus, kas ir slimības prombūtnē, bērna kopšanas atvaļinājumā, vai vienkārši dar­ ba devējs nevar atrast pastāvīgu darbinie­ ku konkrētajam amatam. Vai šādi darbinieku rekrutēšanas un nomas uzņēmumi ir arī Latvijā? Latvijā ir diezgan populāri, kad rekrutē­ šanas kompānijas iznomā darbiniekus gan šeit pat Latvijā, gan arī uz ārvalstīm, piemēram, Skandināvijas valstīm apkal­ pojošā sfērā un medicīnā. Kas garantē šo iznomāto darbinieku sociālo labklājību un tās ilgtspēju? Šajā jomā ar nodokļiem un sociālo lab­ klājību viss ir kārtībā. Darbinieku darba devējs ir rekrutēšanas kompānija, ar kuru ir noslēgts darba līgums, un tiek piemēro­ tas visas sociālās garantijas. Mums Latvijā pat ir pārāk labvēlīgas normas, jo laikā, kad darbinieks ir vienu darba uzdevumu bei­ dzis, bet nākamo vēl nav sācis, rekrutēša­ nas kompānijai darbiniekam par šo laik­ posmu ir jāmaksā minimālā alga. Darba devējam šajā ziņā tā ir tāda kā sociālā at­ bildība – darbiniekam vienmēr nodrošināt iespēju strādāt. Savukārt attiecībā uz dro­ šu darba vidi jāteic, ka to nodrošināt šā­ damdarbiniekamirnomniekapienākums. Ja darbinieks tiek nosūtīts strādāt, piemē­ ram, uz lielveikalu, tad lielveikalam ir jā­ nodrošina pienācīga darba vide, nediskri­ minējot šo nomāto darbinieku un nodro­ šinot tādus pašus nosacījumus, kādi ir ga­ rantēti pastāvīgajiem darbiniekiem. Ja runājam par pēdējiem pieciem ga- diem,vai var apgalvot,ka darba vide Lat- vijā kļūst drošāka? Es neteiktu, ka uzlabojumi ir ļoti strau­ ji. Tomēr pēdējos gados tirgū ir vērojams gan kvalificētu speciālistu, gan mazāk kvalificētu darbinieku trūkums, bezdarba līmenis ir ļoti zems, tāpēc darba devēji cenšas atrast visus iespējamos līdzekļus, lai noturētu jau esošos darbiniekus un piesaistītu jaunus strādājošos cilvēkus. Darba vide noteikti ir viens no faktoriem, kas to var veicināt. Protams, ja darbinie­ kam ir izvēle strādāt angārā vai modernā darba vidē, kur ir darba galdi ar maināmu augstumu, virtuve, dažādas atpūtas tel­ pas, kā arī nodrošinātas dažādas citas ie­ spējas, darbinieks, protams, izvēlēsies ot­ ro no minētajiem variantiem. Rezumējot jāteic, ka, ņemot vērā saspringto situāciju darba tirgū kopumā, ir vērojamas pozitī­ vas tendences daba vides drošības jomā. Vai varam teikt, ka ekonomikas aug- šupeja ir veicinājusi arī darba vides evo- lūciju? Sadzīviskā līmenī – darba apstākļu ziņā –, es teiktu, noteikti.Turklāt, ja ekonomikai kopumā iet labi un konkrētajam darba de­ vējam iet labi, ja ir ieņēmumu un peļņas pieaugums, attiecīgi vairāk līdzekļu var no­ virzīt arī darba apstākļu uzlabošanai. Alga darbiniekiem ir primārais motivējošais faktors, bet jaunajai paaudzei jo īpaši sva­ rīgi ir arī citi kritēriji. Pētījumi apliecina, ka bieži svarīgs ir ne tikai materiālais aspekts, bet arī uzslavas darbā, tas, lai strādājošais nejūtas kā skrūvīte milzīgā mehānismā, bet redz, ka viņa pienesums tiek novērtēts, protams, arī darba vide ir būtiska. Situācija Rīgā un reģionos droši vien atšķiras? Grūti spriest, bet līdzīgi kā citās jomās daudz kas ārpus Rīgas notiek ar zināmu laika nobīdi. Taču noteikti arī ārpus Rīgas ir labi piemēri, kur ar darba vidi viss ir kārtībā un pat labāk nekā lielai daļai uz­ ņēmumu šeit, Rīgā. Tomēr uz vispārējā fona pieņemu, ka darba vide kopumā Rī­ gā varētu būt labvēlīgāka nekā reģionos. Kuru jomu uzlabošana darba likum- došanā, jūsuprāt, šobrīd būtu visaktuā- lākā? Ja runājam tieši par drošu darba vidi, labs piemērs būtu par attālināto darbu. Daudzi darba devēji baidās no attālinātā darba, jo nav skaidrs, kurš par ko šādā no­ darbinātības modelī vispār atbild, – vai tas, atbildīgais, ir darbinieks, vai darba devējam tomēr ir jāiet pārbaudē pie dar­ binieka uz mājām un jāskatās, kā darbi­ niekam ir iekārtota darba vieta. Manu­ prāt, likumdošanā ir skaidri jānosaka, ka attālinātā darba gadījumā darbinieks pats ir atbildīgs par darba drošības jautāju­ miem. Piemēram, darbiniekam mājās nav veikts remonts un viņam kaut kas uzkrīt uz galvas, un darba devējs šobrīd formāli par notikušo ir atbildīgs, jo nav nodroši­ nājis drošu un nekaitīgu darba vidi. Tāpēc būtu nepieciešamas izmaiņas likumdoša­ nā, lai darba devējs ar mierīgāku sirdi va­ rētu saviem darbiniekiem ļaut strādāt at­ tālināti. Tomēr es pieļauju, ka kopumā vairākums darba devēju, it īpaši tas attie­ cas uz relatīvi vecākās paaudzes darba de­ vējiem, kas pieraduši pie modeļa «darbs birojā astoņas stundas», ja vien varētu iz­ vēlēties, tomēr gribētu, lai darbinieks sēž uz vietas birojā un lai darbinieku veiku­ mu varētu vieglāk kontrolēt. Runājot par nepieciešamajām izmai­ ņām likumdošanā, vēl viens ļoti sensitīvs jautājums ir par personu ar invaliditāti nodarbināšanu. Sabiedrība cenšas iesais­ tīt šīs personas darba tirgū, ir izveidotas dažādas programmas darba vides pieeja­ mībai, taču patlaban galvenā problēma ir tāda, ka uzņēmumu restrukturizācijas gaitā šīs personas nedrīkst atbrīvot no darba. Pieņemsim, darba devējs iepriekš ir izveidojis struktūrvienību, kur nodarbi­ na piecas personas ar invaliditāti, bet eko­ nomiskā situācija ir mainījusies un šādu struktūrvienību vairs nav pamatoti uztu­ rēt, taču likums darba devējam neļauj at­ brīvot no darba šīs personas ar invaliditā­ ti. Realitāte ir tāda, ka darbiniekiem tiek piedāvātas apjomīgas kompensācijas, pat pusgada vai gada darba algas apmērā, lai tikai šis darbinieks parakstītu vienošanos par darba līguma izbeigšanu. Ja darbi­ nieks šo vienošanos atsakās parakstīt, tad darba devējs nonāk strupceļā, ja darbi­ niekam nav iespējams atrast darbu citā struktūrvienībā. Šis ir viens no būtiskiem faktoriem, kas, manuprāt, kavē personu ar invaliditāti iesaistīšanu darba tirgū vai atgriešanos tajā. Dažādās diskusijās, to­ starp invalīdu biedrību starpā notiekoša­ jās pārrunās, nav vienprātības par to, vai šo noteikumu no Darba likuma vajadzētu svītrot vai ne. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka šis noteikums būtu jāsvītro, jo tad darba devējs varētu bez bažām šīs personas nodarbināt, apzinoties, ka ne­ pieciešamības gadījumā būs iespējams izbeigt darba tiesiskās attiecības, nevis uztraucoties par tiesu darbiem vairāku gadu garumā vai nesaprātīgu kompensā­ ciju maksāšanu. Kas vēl likumdošanā būtu nepiecie- šams, lai cilvēkus ar invaliditāti iesaistī- tu darba tirgū? Tas, ko minēju iepriekš, faktiski ir vienī­ gais šķērslis. Es neredzu nekādus citus ie­ meslus, kāpēc darba devējs varētu nevē­ lēties pieņemt šīs personas darbā. Vēl at­ sevišķs stāsts ir nevis par personām ar in­ validitāti, bet par slimības lapām un to iz­ mantošanu. Tā ir sāpīga tēma darba devē­ jiem jau daudzus gadus. Ir vērojama ten­ dence, ka visdažādāko līmeņu – no augsta ranga vadītājiem līdz mazkvalificētu dar­ bu veicējiem – darbinieki mēdz negod­ prātīgi izmantot sociālā nodrošinājuma sistēmu. Piemēram, vasaras sezonā dar­ binieks saņem slimības pabalstu, bet vienlaikus nelegāli strādā kādā būvlauku­ mā. Slimības lapu nepamatota izsniegša­ na un izmantošana ir diezgan komplicēta problēma. Teorētiski ir iespēja iesniegt sūdzību Veselības inspekcijā par to, ka sli­ mības lapa izsniegta nepamatoti, bet re­ alitāte ir tāda, ka šī inspekcija nevar no­ teikt diagnozi ārsta vietā. Ja dokumenti ir noformēti atbilstoši visām likuma prasī­ bām un nav nekādu citu pierādījumu, tad īsti izdarīt neko nevar. Droši vien ir nepie­ ciešamas kādas regulāras pārbaudes, kas tiktu veiktas tieši ārstiem, pārbaudot un kontrolējot ārstu darbu. Ir pieejama sta­ tistika par to, cik daudz katrs konkrētais ārsts ir izsniedzis slimības lapas. Pieļauju, ka pie tiem ārstiem, kuri izsnieguši visvai­ rāk slimības lapu, biežāk varētu pavieso­ ties pārbaude. Preventīvos nolūkos būtu vēlams, lai ārsti par nepamatoti izsnieg­ tām darba nespējas lapām uzņemtos arī kādu atbildību. Piemēram, ja tiek konsta­ tēts, ka gada laikā ir atkārtojušies nepa­ matoti izsniegto slimības lapu gadījumi, iespējams, būtu nepieciešams piemērot administratīvo sodu ārstam. Vēl slikti ir tas, ka darba devējs pašreiz nevar redzēt, kad slimības lapa tiek atvēr­ ta. Šobrīd slimības lapu izsniegšanas pro­ cess ir elektronizēts, taču darba devējs Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanās sistēmā (VID EDS) redz tikai to, ka šī slimības lapa ir noslēgta. Ja darbi­ nieks ir labticīgs un atsaucīgs, viņš, pro­ tams, darba devējam var savlaicīgi pazi­ ņot par slimības lapas atvēršanu, bet bieži vien ir tā, ka darbinieks neko neziņo un nav sasniedzams. Ja VID EDS sistēmā ir redzams slimības lapas noslēgšanas fakts, tikpat labi varētu nodrošināt arī informā­ ciju par to, ka slimības lapa ir atvērta. Kas,jūsuprāt,būtu pilnveidojams dro- šas darba vides aspektā pilna laika dar- biniekiem? Līdzīgi kā daudzās citās jomās – ir vairāk problēmu nevis ar likumiem kā tādiem, bet gan ar to piemērošanu. Gan Darba li­ kums, gan Darba aizsardzības likums ir pietiekami strikti šajos jautājumos. Ja dar­ ba devēji cītīgi ievērotu visus noteiktos normatīvus, liekas, ka ar darba vidi nevaja­ dzētu būt nekādām problēmām. Darba devēji Latvijā bieži vien jau arī nav nekādi eņģeļi? Pilnībā piekrītu. Situācijas ir ļoti dažā­ das. Ik pa brīdim sabiedriskajā telpā iz­ skan gadījumi, ka ir gūtas kādas nopiet­ nākas traumas darbavietā vai pat darbi­ nieks ir aizgājis bojā, iespējams, arī darba devēja vainas dēļ. Šādi gadījumi ir notiku­ ši un visdrīzāk arī notiks ne tikai pie mums Latvijā, bet arī citās valstīs. Kā jau minēju, problēma nav likumdošanā, bet gan tās piemērošanā. Tāpēc mums ir da­ žādi kontroles dienesti, un, ja darbinie­ kam šķiet, ka viņa tiesības tiek pārkāptas vai kaut kas likumdošanas ietvaros nav nodrošināts, viņš var sniegt sūdzību Dar­ ba inspekcijā vai citās kompetentās iestā­ dēs, savukārt darba devējs nav tiesīgs ra­ dīt kādas negatīvas sekas darbiniekam sa­ karā ar šādu sūdzību iesniegšanu. Turklāt jāteic, ka pēdējā laikā darbinieki kļūst aiz­ vien izglītotāki un arvien aktīvāk aizstāv savas tiesības. 5  PIEKTDIENA, 14. JŪNIJS, 2019 11uzņēmēja dienauzņēmēja diena piektDIENA, 14. JŪNIJS, 201910 Pievilcīgāka darba vide un attālināti veikts darbs AizņemtodarbavietuskaitsLatvijā,tūkstošos 776,7 805,5 839,1 865,1 874,6 883,8 887,3 895,7 905,2 Avots: CSP 2010 2011 2012 2013 2014 2015 2016 2017 2018 Advokātu biroja Cobalt eksperts Toms Šulmanis intervijā Mārtiņam Apinim 0 «Ja darbiniekam šķiet, ka viņa tiesības tiek pārkāptas vai kaut kas likumdošanas ietvaros nav nodrošināts, viņš var sniegt sūdzību Darba inspekcijā vai citās kompe- tentās iestādēs, savukārt darba devējs nav tiesīgs radīt kādas negatīvas sekas darbiniekam sakarā ar šādu sūdzību iesniegšanu. Turklāt jāteic, ka pēdējā laikā darbinieki kļūst aizvien izglītotāki un aizvien aktīvāk aizstāv savas tiesības,» uzsver advokātu biroja Cobalt eksperts Toms Šulmanis. FOTO – Aivars Liepiņš, dienas mediji Darba vide kopumā Rīgā varētu būt labvēlīgāka nekā reģionos
  7. 7.  PIEKTDIENA, 14. JŪNIJS, 2019 13uzņēmēja dienauzņēmēja diena piektDIENA, 14. JŪNIJS, 201912 Swedbanklepojas ar to, ka tajā nepastāv darbinieku diskriminācija atalgojuma ziņā. Kā ir izdevies to panākt? Vadims Frolovs. Latvijā, pēc konsultāci- ju kompānijas Fontes 2018. gada datiem, starpība starp sievietes un vīrieša atalgoju- mu par līdzvērtīgu darbu ir 6,1% par labu vīriešiem. Finanšu nozarē situācija ir vēl dramatiskāka – 8%. Mēs, Swedbank, tie- šām varam lepoties, ka mūsu uzņēmumā ir līdzvērtīgs atalgojums par līdzvērtīgu darbu sievietēm un vīriešiem, atšķirībai svārstoties tuvu nullei. To panākt nebija viegli, tas prasīja piecus gadus un daudzu bankas struktūru sadarbību. Agita Jākobsone. Mūsu bankā pastāv sistemātiska pieeja. Mēs visus amatus sa- dalām noteiktās saimēs, tiek noteikta mi- nimālā un maksimālā atalgojuma robeža, kā arī vidējais atalgojums, un notiek amatu kategorizācija. Mēs arī sadarbojamies ar Fontes, un šī sadarbība ļauj saprast, kāda patlaban Latvijā ir konkrētā amata atalgo- juma minimālā un maksimālā robeža un kāds konkrētajā amatā, piemēram, bankas klientu konsultanta amatā, šobrīd mūsu valstī ir vidējais atalgojuma līmenis. Fontes apkopotajiem datiem par atalgojumu mēs pievēršam uzmanību katru gadu, lai varē- tu izvērtēt situāciju ilgtermiņā. Kā mainās bankas un klientu sadarbī- ba? V. F. Mūsu klientu vidū ir ļoti atšķirīgi cilvēki ar ļoti dažādu izglītības līmeni un atšķirīgiem ienākumiem. Ir arī dažādi uz- ņēmumi ar pilnīgi atšķirīgu biznesa vei- došanas pieredzi un mērogu. Turklāt mū- su klienti – gan privātpersonas, gan juri- diskās personas – vēršas bankā ar ļoti at- šķirīgām vajadzībām un dažādos dzīves cikla momentos. Ja skatās no klientu vie- dokļa, tad bankas loma ir vienkārši palī- dzēt klientam un parūpēties par viņa fi- nanšu lietu sakārtošanu, turklāt paveikt to, nodrošinot laiku taupošu pieredzi. Laiks ir tas resurss, kas patlaban, XXI gad- simtā, visiem ir ļoti svarīgs. Tāpēc arī mū- su nolūks ir klientu pieredzi padarīt mak- simāli efektīvu, lai cilvēks nezaudē laiku lieki. Savukārt, lai to panāktu, ļoti svarīga ir sadarbība bankas iekšienē, turklāt ne ti- kai vienas komandas ietvaros, bet arī vai- rāku komandu kopīgā darbā. Mēs re- dzam, ka vislabāk tiek galā tās komandas, kurām pašām ir ļoti dažāda pieredze, – ir pārstāvētas dažāda vecuma grupas, atšķi- rīgi raksturi un arī atšķirīgi darba stili. Svarīgs aspekts te ir tāds, lai būtu līderi, kas būtu gatavi ar šādām komandām strā- dāt, jo ar dažādību nav viegli strādāt. Cil- vēki bieži raugās no savu stereotipu priz- mas, un, ja ir kaut kas neizprotami atšķi- rīgs, uzreiz parādās «mēs un viņi» stāsts. Taču patlaban, 2019. gadā, darba devēja uzdevums ir radīt tādus apstākļus, kuros tieši tādas komandas, kas spēj pieņemt da- žādību, plaukst un zeļ. Senāk bija ierasts būvēt uzņēmumu kā vertikāli strukturētu ēku, kurā atbildība bija strikti sadalīta pa tā dēvētajiem uzņēmuma ēkas stāviem, un šī uzņēmuma ēka tika nopietni aizsargāta pret ārējām ietekmēm. Tagad tiek uzska- tīts, ka uzņēmums ir tik stiprs, cik spēcīgs ir tā darbinieku iekšējais komunikācijas tīkls, un nav tik būtiski, kurš kuram ir priekšnieks un kurš kurā struktūrā strādā, – galvenais, lai uzņēmums veiksmīgi funk- cionētu, lai klients saņemtu nepiecieša- mos pakalpojumus viņam vēlamajā kvali- tātē un termiņā. Bankas gadījumā tie ir fi- nanšu pakalpojumi, bet tas pats princips attiecas arī uz citu jomu uzņēmumiem, kā arī uz valsts iestādēm. Kā šādu vēlamo vidi uzņēmuma iekšie- nē izveidot? V. F.Vēlamās vides radīšanā ir trīs būtis- ki stūrakmeņi. Pirmkārt, mums visiem jā- saprot, ka ir jānodrošina līdzvērtīgas ie- spējas visiem darbiniekiem. Otrkārt, ir jā- panāk, lai visi justos līdzvērtīgi un tiktu nodrošināta labsajūta. Treškārt, mēs gri- bam, lai katra darbinieka novērtējums balstītos tikai uz to, cik viņš/-a ir profesio- nāls savās zināšanās, pieredzē un kopu- mā savā darbā. Protams, realitātē viss ir krietni sarežģī- tāk, bet svarīgi ir atcerēties, ka klientam ir vienalga, kāda ir uzņēmuma «virtuve», klients grib, lai banka būtu uzticama part- nere, kas palīdzētu risināt dažādus finan- siālos jautājumus. Bankas klients negrib iedziļināties bankas darbinieku attiecību niansēs, un vairākums cilvēku vispār ne- grib iedziļināties lietās, kas tiešā veidā uz viņiem neattiecas, jo apgūstamās informā- cijas apjoms jau tāpat ar katru gadu dubul- tojas, internets ir milzīga informācijas krā- tuve. Mūsdienu cilvēkam ir jāspēj tajā orientēties, un daudzi negrib sevi apgrūti- nāt ar nevajadzīgu informāciju. Jūs sacījāt, ka cilvēki bieži vien raugās no savu stereotipu prizmas. Kādi ir šo- brīd vērojamie spēcīgākie stereotipi? V.F. Mēs pirms pāris gadiem veicām ek- sperimentu – meklējam darbiniekus ar bagātu dzīves un darba pieredzi, respektī- vi, cilvēkus jau cienījamā vecumā. Strādā- jot bankā, ir jāzina ļoti daudz dažādu no- sacījumu, priekšrakstu un procedūru, un mums bija bažas, ka šiem cilvēkiem ar dzīves pieredzi visu apgūt izdosies lēnā tempā, jo pastāv taču stereotips, ka līdz ar gadiem uztveres ātrums mazinās. Realitā- tē izrādījās, ka tas ir nepamatots stereo- tips, – gados vecāki cilvēki nokārtoja in- formācijas tehnoloģiju (IT) pieejas tiesī- bām nepieciešamo testu raitāk nekā dau- dzi jaunieši. A. J. Svarīgi ir nekultivēt stereotipus un nedomāt, teiksim, tā: «visi jaunieši strādā ātri, bet pavirši» vai «visi vecāka gadagāju- ma cilvēki strādā rūpīgi, bet lēni», jo visos vecumposmos ir ļoti dažādi cilvēki ar ļoti atšķirīgiem talantiem. IT jomas pārstāvji norāda, ka vismaz elementārākās darbības internetā, pie- mēram, lietot e-pastu vai samaksāt rēķi- nus internetbankā, var apgūt jebkura ve- cuma cilvēks, ja vien pats nepauž nolie- dzoši agresīvu attieksmi: «Nemācīšos, un viss!»Tā ir? A. J. Jā, tā ir, un mēs mēģinām lauzt ste- reotipu par paaudžu atšķirībām, jo pats svarīgākais faktors jebkura vecuma cilvē- kiem ir tieši vēlme mācīties. Mūsu uzde- vums ir palīdzēt visiem tiem darbinie- kiem, kuriem piemīt šī vēlme mācīties. Ja cilvēkam vēlme mācīties pazūd, tad jādo- mā par to, kā šo vēlmi atjaunot, jo mūs- dienu strauji mainīgajā pasaulē jaunas lietas ir jāapgūst visiem cilvēkiem un vi- sos vecumposmos. Protams, cilvēku rak- sturi ir dažādi, darba temps cilvēkiem mēdz būt atšķirīgs, motivējošie aspekti arī ir ļoti dažādi un atšķiras dažādos vecum- posmos – ir kolēģi, kuriem vairāk par visu patīk sākt aizvien jaunas lietas, un ir kolē- ģi, kuriem patīk pārdomāt katru projekta niansi un iedziļināties detaļās. Ir svarīgi, lai komandā būtu cilvēki, kam patīk un padodas dažādi darbi. Iespējams, šādai dažādu cilvēku komandai sākotnējā vie- nošanās fāze aizņems vairāk laika nekā tādai komandai, kurā ir ļoti līdzīgi domā- joši komandas dalībnieki, bet savukārt projekta īstenošanas fāzē komandas da- lībnieku dažādās personības nāks par la- bu, jo katrs uzņemsies savu lomu un visi kopā veiksmīgi realizēs projektu. Piekrītat tēzei,ka mūsdienās veiksmīgs ir tāds cilvēks, kurš neatkarīgi no gadu skaita, profesijas un ieņemamā amata nejūtas aizvainots,ja viņam jāapgūst jau- nas zināšanas un prasmes? A.J. Pilnīgi noteikti piekrītu. Arī tiem cil- vēkiem, kuri strādā uzņēmumu vadībā, vi- su laiku jāapgūst kas jauns, pretējā gadīju- mā uzņēmums kļūst nekonkurētspējīgs un zaudē klientus, jo klientu vēlmes un para- dumi ļoti mainās. V. F. Mēs arī saviem struktūrvienību va- dītājiem sakām: «Draugi, mēs šeit esam, lai kopā mācītos, neviens nezina konkrētas pareizās atbildes visām situācijām, jo tās mēdz būt ļoti dažādas un absolūti inovatī- vas. Mēs visi kopā mācāmies, identificē- jam šķēršļus un cenšamies tos pārvarēt.» Ja uzņēmums dusēs uz sen iegūtiem sla- vas lauriem, tad vai nu kaut kādā brīdī ie- grims stagnācijā, vai pat izbeigs darbību. Tādi piemēri, ka senāk veiksmīgi uzņēmu- mi aiziet nebūtībā tieši tāpēc, ka neizprot to, kā mainās klientu vēlmes, intereses un paradumi, ir vērojami gan Latvijā, gan ci- tās valstīs. Tāpēc ikvienam – gan konkrēti katram darbiniekam, gan kopumā uzņē- mumam – ir jāmācās jaunas lietas. Jāuz- sver arī, ka tagad, XXI gadsimtā, pasaule mainās tik strauji, ka nav pat iespējams ie- priekš pateikt, kuras apgūtās zināšanas un prasmes noderēs vairāk, kuras – mazāk. Mūsdienās nav arī jēgas likt laika limitus – «līdz 25 gadu vecumam tikai mācīšos, tad līdz 65 gadu vecumam tikai strādāšu un pēc 65 gadu vecuma vairs neko jaunu ne- apgūšu, jo es jau visu zināšu». Tā ir nove- cojusi XX gadsimta pieeja, kas vairs neie- deras XXI gadsimtā. Mūsdienās cilvēki mā- cās visu mūžu, liekot kopā daudzveidīgu mācīšanās pieredzi. Vairāku nozaru uzņēmēji ir stāstījuši, ka jaunieši,kuri patlaban ienāk profesio- nālajā vidē, nepieņem vertikālu lēmumu pieņemšanas struktūru, bet tikai hori- zontālu – visi ar visiem apspriežas.Vai,ie- nākot jaunajai paaudzei, kolektīvā rodas arī jauni izaicinājumi? V.F. Jā, tā ir, tas ir fakts, un mums pašiem jāmācās pieņemt šo situāciju un jākoncen- trējas uz to, kādi no tās ir ieguvumi, nevis jākoncentrējas uz problēmām. Jaunieši, kuriem tagad ir ap 20 gadiem un kuri sper pirmos soļus profesionālajā dzīvē, ļoti at- šķiras no iepriekšējām paaudzēm. Mūsu paaudze – cilvēki, kuriem ir pāri trīsdes- mit, četrdesmit gadiem, – kopš agras jau- nības bija gatava strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram, un mūsu – vidējās – paau- dzes vērtību skalā darbs, karjera un profe- sionālie panākumi visu dzīvi ieņem ļoti būtisku vietu. Ja vidējās paaudzes cilvē- kiem jāizlasa tūkstošiem bankas darbības procedūru aprakstu, viņi arī rūpīgi izlasa, turklāt vēl veic piezīmes un sagatavo kon- spektu, lai labāk visu iegaumētu. Savukārt jaunieši pasaka: «Nu, kādi gan apraksti? Kāda procedūra? Kāpēc gan man tas vispār jālasa? Klientu apkalpošana nav īstenoja- ma pēc aprakstiem!» Jauniešiem ir vajadzī- ga misijas izjūta – viņi palīdz klientiem at- risināt reālas, nopietnas problēmas, bet tas – ir vai nav ievērota procedūra – jaunie- šiem vispār neliekas būtiski. Turklāt neno- liedzami jauniešus interesē sabalansēta dzīve, kurā būtu laiks arī hobijiem, viņi ne- grib no agra rīta līdz vēlam vakaram tikai strādāt un ārpus darba vispār neko citu dzīvē neredzēt un nedarīt. Manuprāt, tas ir skaidrojams arī ar to, ka jaunieši savā bēr- nībā piedzīvojuši, ka viņu vecāki visu laiku bijuši aizņemti darbā, un jaunieši izlēma – nē, mēs negribam dzīvot tādu dzīvi, kādu dzīvo mūsu vecāki, negribam sevi visu vel- tīt tikai darbam! Varbūt tas saistīts ar to, ka Latvijas sa- biedrība – ja salīdzina ar XX gadsimta de- viņdesmitajiem gadiem – ir kļuvusi turī- gāka un šolaiku jaunieši saņem labāku fi- nansiālo starta kapitālu nekā tā paaudze, kura auga pagājušā gadsimta beigās, līdz ar to jaunieši nepazīst finansiālo grūtību radīto stresu? V. F. Latvijā un abās pārējās Baltijas val- stīs tas tā varētu būt, taču arī Zviedrijā vē- rojams, ka vidējā paaudze karjeru uztver daudz nopietnāk un ir gatava vairāk un smagāk strādāt, lai gūtu profesionālos pa- nākumus, nekā šolaiku jaunā paaudze. Tā- pat tas, ka vertikālu uzņēmuma struktūru nomaina horizontālā, vērojams ne tikai Baltijā, bet arī Zviedrijā. Mums bankā visas sapulces notiek diskusiju formā, un nav nozīmes, kuram ir augstāks amats, svarīgi ir tas, kuram ir interesantākas idejas un spēcīgāki argumenti, pārliecinot par sa- vām idejām. Te gan jāteic, ka ir, protams, tādi stratēģiskie lēmumi, kuru pieņemša- na ir valdes kompetencē, bet ikdienas dar- bā allaž norit domu apmaiņa To ņemot vērā, jāapzinās, ka vairs nav vajadzīgs tāds vadītājs, kas ir klasiskais boss – sēž savā kabinetā, norobežojies no visa pārējā kolektīva, izdod rīkojumus, risi- na problēmas, manipulē ar darbiniekiem –, bet ir vajadzīgs cilvēks, kas ar patiesu in- teresi saliedē savu komandu un uz saviem kolēģiem skatās kā uz saviem cīņu bied- riem. Un ļoti svarīgi ir, lai vadītājs nedomā- tu kategorijās «es un viņi» vai «mēs un vi- ņi». «Mēs un viņi» problēma gan nav tikai darbā, tā ir visās dzīves jomās. Kad cilvēks ierauga tādu cilvēku, kas neatbilst viņa priekšstatiem, tad ieslēdzas šis «mēs un vi- ņi» skatījums. Pirmais solis ir apzināties, ka tas tā ir. Otrais solis ir raudzīties uz fak- tiem – tieši kādi fakti ir zināmi par konkrē- tā cilvēka rīcību, nevis pieļāvumi vai emo- cijas, bet tieši fakti. Nākamais solis ir pado- māt par to, kāpēc cits cilvēks rīkojas tā, kā rīkojas, mēģināt paraudzīties uz situāciju no viņa skatpunkta, izprast, kāda ir viņa motivācija. Vēl jāņem vērā tas, ka cilvēki cits pie cita visbiežāk vēršas ar dažādām problēmām, bet, ja vienmēr vēršas pie ap- kārtējiem cilvēkiem ar savām problēmām, apkārtējiem rodas attieksme: «Atkal šis cil- vēks pats netiek galā ar savām problēmām! Negribu nekādu saziņu ar šo cilvēku – ne- gribu viņu redzēt, dzirdēt, satikt!» Simbo- liski sakot – iedegas sarkanais luksofora signāls, kad cilvēks vēršas pie citiem ar sa- vām problēmām. Mēs mudinām katrā cil- vēkā ieraudzīt labo, lai iedegtos simboliskā luksofora zaļais signāls. Es neapgalvoju, ka vajag cilvēkus naivi idealizēt, un es neaici- nu ignorēt profesionālās ētikas vai pat li- kumu pārkāpumus, taču, kā jau iepriekš minēju, jāraugās uz faktiem. Reizēm tas, ko mēs kādā cilvēkā nevaram pieņemt, saistās ar mūsu pašu priekšstatiem, nevis ar to, ka šis cilvēks tiešām būtu paveicis kaut ko neapstrīdami negatīvu. Runājot vēl par jauniešiem, darba de- vēji arī uzsver, ka divdesmitgadnieku pa- audze ir spēcīgi tendēta uz pārmaiņām un mēdz aiziet no laba darba tikai tāpēc, ka grib savā dzīvē ko mainīt.Piekrītat? A. J. Jā, tā ir. Jaunieši domā tā – mazliet pastrādāšu šajā uzņēmumā, pēc tam mek- lēšu citu darbu vai vispār paņemšu pauzi un kaut kad vēlāk ārzemēs pamācīšos. Jau- nieši noteikti nedomā tā, ka 22 gadu vecu- mā izvēlas darbavietu visam mūžam, lai soli pa solim būvētu karjeru vienā uzņē- mumā. Jaunieši mēdz teikt – man šajā uz- ņēmumā viss patīk, bet es gribu pamēģi- nāt darīt kaut ko citu. Te gan atšķiras arī vecākās un vidējās paaudzes skatījums.Ve- cākajai paaudzei raksturīgs uzskats, ka pie viena un tā paša darba devēja jāstrādā: jo ilgāk, jo labāk un lēmums mainīt darbu ir viens no dzīves nopietnākajiem lēmu- miem. Šolaiku vidējā paaudze ir elastīgā- ka, ir gatava dažādām pārmaiņām profe- sionālajā dzīvē un kā ikdienišķu situāciju uztver to, ka dzīve var aizvest no Latvijas uz kādu citu valsti.Taču nenoliedzami tieši jaunieši paši apzināti meklē pārmaiņas, un šodien ikvienam darba devējam, pieņemot darbā divdesmitgadnieku, jārēķinās, ka jaunietis, iespējams, pēc gada aizies no darba, lai pamēģinātu dzīvē ko citu. Mēs, Swedbank, par to nebēdājamies. Domājam, kā radīt jauniešiem pozitīvu pieredzi, strādājot mūsu uzņēmumā, lai abpusēji būtu gūts gandarījums un būtu iespējams tas, ka šie jaunieši pēc gadiem mūsu uzņēmumā atgriežas. Mēs ejam līdzi laikam un paaudžu dažādībai. 5 Visspēcīgākās komandas apvieno dažādus cilvēkus Swedbank Personāla pārvaldes vadītāja Agita Jākobsone un valdes loceklis un Klientu servisa pārvaldes vadītājs Vadims Frolovs intervijā Magdai Riekstiņai 0 Mūsu redzējums ir, ka vienīgajai darbinieka novērtējuma mērauklai jābūt tā kompetencēm un profesionalitātei, un mums, Swedbank, ir izdevies nodrošināt līdzvērtīgu atalgojumu par līdzvērtīgu darbu, stāsta Swedbank Personāla pārvaldes vadītāja Agita Jākobsone un valdes loceklis un Klientu servisa pārvaldes vadītājs Vadims Frolovs. Foto – Kristaps Kalns, dienas mediji Svarīgi ir nekultivēt stereotipus, jo visos vecumposmos ir ļoti dažādi cilvēki ar ļoti atšķirīgiem talantiem

×