Frederiks Bastiā
FREDERIKS BASTIĀ    LIKUMS      Rīga 2009
UDK 34+32    Ba 792Tulkojis Jānis Kļumels© Jānis Kļumels 2009ISBN: 978-9984-49-208-7 (e-Grāmata)
PRIEKŠVĀRDSK          lods Frederiks Bastiā piedzima 1801. gada 30. jūnijā          Francijas dienvidrietumu ostas pilsētā...
iv                       PRIEKŠVĀRDSvidē, iesaistoties sava darba brīvprātīgā apmaiņā ar citu ieinte-resētu personu darba ...
PRIEKŠVĀRDS                                   v     Bastiā sarakstīja darbu “Likums”, lai atklātu likuma imanen-to mērķi u...
LIKUMSL         ikums izkropļots! Likums — un kopā ar to visi nācijas         kolektīvie spēki, — likums, es saku, ne tika...
2                            LIKUMSun īpašuma pastāvēšana bija iemesls likumu pieņemšanai. Kastad ir likums? Kā esmu norād...
FREDERIKS BASTIĀ                            3personas, brīvības un īpašumus, un uzturēt ikvienu savu tiesīburobežās, ļaujo...
4                           LIKUMSir izmantots, lai ierobežotu un iznīcinātu tiesības, kaut gan tāmisija bija respektēt šī...
FREDERIKS BASTIĀ                           5    Kā laupīšanu var likvidēt? To neveic, ja laupīšana ir daudznepatīkamāka un...
6                           LIKUMSnetaisnību, viņi padara netaisnību vispārēju. Tiklīdz aplaupītāsgrupas iegūst politisko ...
FREDERIKS BASTIĀ                                          7teikts: “Tu esi bīstams eksperimentētājs, utopists, postītājs; ...
8                           LIKUMSvispārējās vēlēšanu tiesības (vārdu šaurākajā nozīmē) nav vienano tām svētajām dogmām, k...
FREDERIKS BASTIĀ                            9iebildumi, bet šī nav īstā vieta, lai tērētu spēkus tādam strīdam.Vēlos tikai...
10                                LIKUMSar likumu noteikt tiesības uz palīdzību, kas būtu nabadzīgo cil-vēku piekopta laup...
FREDERIKS BASTIĀ                                     11Bet, neskatoties uz to, pat Amerikas Savienotajās Valstīs ir di-vas...
12                          LIKUMSLai nu kā, neviens negaidīja minēto džentlmeņu norādījumus,lai uzsāktu apkarot šāda veid...
FREDERIKS BASTIĀ                           13darbiniekiem. Nevajag klausīties šādā sofismā, jo iepriekš mi-nēto argumentu ...
14                          LIKUMSvarai ar savām tiesām, žandarmēriju un cietumiem? Ko tad tevīsti darīt, kā rīkoties? Tu ...
FREDERIKS BASTIĀ                                    15varu pret tiesībām. Tas ir vispostošākais un neloģiskākais sa-biedri...
16                          LIKUMSNevaru iedomāties, kā var likumīgi ieviest solidaritāti bezlikumīgas brīvības iznīcināša...
FREDERIKS BASTIĀ                                   17vai komunisma aizstāvju sirsnīgumu. Jebkurš publicists, kuršaizstāv š...
18                          LIKUMS    Likums un vara pilda funkciju, kuras nevardarbīgums iracīmredzams, kuras lietderīgum...
FREDERIKS BASTIĀ                            19progresa labā un visplašāko vienlīdzību, kas saskanīga ar to in-dividuālo at...
20                           LIKUMSspēj izglītot. Šādā situācijā likumam ir vienīgi divas alternatī-vas: tas var atļaut šo...
FREDERIKS BASTIĀ                          21tā tālāk un tā jo projām. Tas būtu tāpat, kā sociālisti mūs apsū-dzētu vēlmē n...
22                          LIKUMSnodokļu likumus, likumus par atvieglojumiem un likumus parskolām.     Sociālisti aplūko ...
FREDERIKS BASTIĀ                                   23pilnīgi pretējas tieksmes — darboties nevis viņu pašu labumam,bet par...
24                                LIKUMS          noliegšana nebija nekādā gadījumā piedodama. Vēl          vairāk, jebkur...
FREDERIKS BASTIĀ                                      25          “Pēc savas dabas gudros un drosmīgos sengrieķus jau     ...
26                              LIKUMS    Ar apbrīnojamu lētticību, kas ir tipiska klasiķiem, Fenelonsignorē saprāta un fa...
FREDERIKS BASTIĀ                                       27          bērniem ir atļauts izklaidēties, taču tikai tālab, lai ...
28                               LIKUMS     Tādējādi likumam ir jālīdzsvaro visas veiksmes iespējas!         “Lai gan pati...
FREDERIKS BASTIĀ                                      29         “Šis fenomens, ko iespējams sameklēt sengrieķu insti-    ...
30                            LIKUMS    Tad tie, kurus aizrauj vulgāra apmātība, varētu iesaukties:“Monteskjē to ir teicis...
FREDERIKS BASTIĀ                               31       iemainot tos pret pārtiku, kas tev vajadzīga... Ja tev pie-       ...
32                                LIKUMStieksmēm, bez Līkurga, Solona20 un Ruso iejaukšanās, kurus va-rētu viegli pārprast...
FREDERIKS BASTIĀ                              33       Iedzīvotājiem, kuri dzīvo jūras krastā, ir jābūt liku-       miem, ...
34                              LIKUMSViņa resursi nosaka viņa darba metodes. Iesākumā viņam jāiz-vērtē sava apkārtne. Ja ...
FREDERIKS BASTIĀ                                   35    Vadoties pēc šīs mācības, kas radusies no klasiskās izglītī-bas, ...
36                           LIKUMS        šajā jautājumā. Neviena cita valsts nav bijusi labākā        saskaņā ar dabas l...
FREDERIKS BASTIĀ                                       37    Šo cilvēces tendenci, ir jāatzīst, īpaši mūsu valstī stipri i...
38                               LIKUMS         Bilo-Varenē26: “Cilvēku, kuram atjauno brīvību, ir jā-         izveido no ...
FREDERIKS BASTIĀ                              39veicināt tikumību. “Paredzi resursus,” viņš saka, “neparastamtribunālam, k...
40                                 LIKUMSlīdz jaunas konstitūcijas pieņemšanai. Bet patiesībā viņš nealkstko vairāk, kā vi...
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Frederiks Bastiā "Likums"
Upcoming SlideShare
Loading in...5
×

Frederiks Bastiā "Likums"

728

Published on

Frederiks Bastiā "Likums"
La loi, Frédéric Bastiat

Published in: Education
0 Comments
0 Likes
Statistics
Notes
  • Be the first to comment

  • Be the first to like this

No Downloads
Views
Total Views
728
On Slideshare
0
From Embeds
0
Number of Embeds
0
Actions
Shares
0
Downloads
0
Comments
0
Likes
0
Embeds 0
No embeds

No notes for slide

Transcript of "Frederiks Bastiā "Likums""

  1. 1. Frederiks Bastiā
  2. 2. FREDERIKS BASTIĀ LIKUMS Rīga 2009
  3. 3. UDK 34+32 Ba 792Tulkojis Jānis Kļumels© Jānis Kļumels 2009ISBN: 978-9984-49-208-7 (e-Grāmata)
  4. 4. PRIEKŠVĀRDSK lods Frederiks Bastiā piedzima 1801. gada 30. jūnijā Francijas dienvidrietumu ostas pilsētā Bajonā. Jau sep- tiņu gadu vecumā Frederiks zaudēja māti un kopā artēvu pārcēlās uz Mugronu. Deviņu gadu vecumā viņš kļuva parbāreni un sāka dzīvot pie tēva-tēva un neprecētās tantes. Viņšapmeklēja skolu Bajonā, tad Sent-Severā un vēlāk iestājās Sorē-zes Benediktiešu koledžā, kas piesaistīja skolēnus no Spānijas,Itālijas, Grieķijas, Polijas, Holandes, Lielbritānijas un AmerikasSavienotajām Valstīm. Frederiks iemācījās spāņu, angļu un itāļuvalodu, kā arī apguva mūziku, literatūru un filozofiju. Septiņpad-smit gadu vecumā viņš pameta skolu, lai pievienotos tēvocimFrederika tēva iepriekšējā darbavietā, kas nodarbojās ar bankuun eksporta komercdarbību. Tā Frederiks iepazina starptautiskāstirdzniecības pozitīvos un negatīvos aspektus: savstarpējo izdevī-gumu, labklājības izaugsmi, kā arī protekcionisma radīto bezdar-bu. Divdesmit piecu gadu vecumā Frederiks Bastiā mantoja lau-ku saimniecību Mugronā. Viņš bija aizrautīgs lasītājs, un plašāsvalodu zināšanas ļāva iepazīt Eiropas politekonomikas pētniekudarbus — Ādama Smita, Žana Batista Sē, Ričeda Kobdena un citu. Gan sabiedriski-politiskā darbā, gan kā laissez faire doktrīnaspublicists Bastiā iestājās par harmonisku kārtība, kas veidojas,mērķtiecīgiem cilvēkiem bez lieku ierobežojumu radītiem šķēr-šļiem īstenojot savas leģitīmās intereses miermīlīgas sadarbības iii
  5. 5. iv PRIEKŠVĀRDSvidē, iesaistoties sava darba brīvprātīgā apmaiņā ar citu ieinte-resētu personu darba augļiem. Iejaukšanās šādās attiecībās, īpa-šuma tiesību pārkāpšana un konkurences deformēšana padaracilvēkus nabadzīgākus, jo attur no personīgas iniciatīvas. Garan-tēt ikviena personības, brīvības un īpašuma aizsardzību ir orga-nizēta taisnīguma uzdevums. Likums ir organizēts taisnīgums. Vairākās esejās, pamfletos un grāmatās Bastiā izteiksmīgāstilā un ar pārliecinošiem argumentiem jebkuram ieinteresētamlasītājam izskaidroja ikviena ieguvumus no savstarpējas sadarbī-bas, nepastāvot liekiem ierobežojumiem. Pirmo rakstu viņš pub-licēja 1834. gadā, atbildot uz vairāku pilsētu tirgotāju prasībulikvidēt tarifus lauksaimniecības produktiem, bet noteikt tarifusražotājiem. Atzinīgi novērtējis tirgotāju prasību atcelt tarifus,viņš motivēja, kāpēc ir atceļami visi tarifi, nevis tikai daži. Tir-gotāji pieprasīja privilēģijas tikai dažiem, bet Bastiā iestājās parbrīvu tirdzniecību, bez valdības iejaukšanās. 1844. gadā viņš uz-sāka savu publicista karjeru, kas bija īsa, bet apbrīnojami radošaar loģiski strukturētiem, skaidri argumentētiem un saturīgiemdarbiem par sabiedrību, labklājību un brīvību. Bastiā piesaistījanozīmīgu uzmanību ar rakstu “Francijas un Lielbritānijas no-teikto tarifu ietekme uz abu valstu iedzīvotājiem” Journal desÉconomistes. Tā papildus politiskajai darbībai viņš kļuva par at-zītu eseju un pamfletu rakstnieku, atklājot tā laika ekonomiskospārpratumus un kļūdas. 1845. gadā viņš publicēja pirmo daļuno divu sējumu esejas “Ekonomiskie Sofismi”. Darbs kļuva pardižpārdokli, to pārtulkoja un izdeva arī citās valodās. Bastiā dar-bu “Ekonomiskās Harmonijas” veltīja brīvā tirgus attiecību ap-rakstam. 1850. gada jūnijā viņš sarakstīja pamfletu “Likums” —darbu par tiesību un politikas zinātni. 1850. gada augustā viņamsaasinājās tuberkuloze, bet tas neatturēja uzrakstīt eseju “Kas irredzams, un kas nav redzams”, kurā spilgti izpaužas Bastiā spē-ja atklāt pastāvošās ekonomiskās aplamības. Tad veselības dēļviņš devās uz Romu, kur turpināja patiesības meklējumus līdzdzīves pēdējiem mirkļiem — 1850. gada 24. decembrim.
  6. 6. PRIEKŠVĀRDS v Bastiā sarakstīja darbu “Likums”, lai atklātu likuma imanen-to mērķi un pienācīgās robežas un kritizētu sociālisma publicistunepamatotos pieņēmumus. Pamfletā var saskatīt idejas no HugoGrocija un Džona Loka dabisko tiesību izpratnes. Bastiā darbs iriesākts ar skaidrojumu, kas ir cilvēks, kas ir leģitīma darbība unkāds ir likuma uzdevums sabiedrībā. “Esamība, spējas un apgūša-na, citiem vārdiem sakot, — personība, brīvība un īpašums — tasir cilvēks,” raksta Bastiā. Šie trīs elementi ir visu cilvēka darbībupriekšnoteikums. Likums ir negatīvs veidojums, jo tā uzdevumsir aizliegt darboties pret šiem trim dzīvību veidojošajiem jeb uz-turošajiem elementiem. Likums nav šo trīs elementu izveidotājs.Tikai tādēļ, ka pastāvēja brīvi cilvēki, kuri ar savu darbu spējaradīt īpašumu, bija nepieciešams pieņemt likumu. Likuma mēr-ķis nav taisnīguma garantēšana, precīzāk būtu atzīt, ka likumauzdevums ir netaisnību novēršana. Jo vienīgi tad, kad likums irnovērsis visas netaisnības, starp cilvēkiem sāk valdīt taisnīgums. Bastiā atzina, ka cilvēkiem ir liktenīgas tieksmes, kuru ietek-mē likums kļūst par taisnīguma iznīcinātāju, par laupīšanas aiz-sardzības instrumentu, nevis par netaisnību novērsēju. Pamfletāatklāts, kas ir vispārēja likuma izkropļojuma cēloņi, kādas ir tāsekas, kas šos cēloņus ir veicinājis un kuri publicisti ir iestāju-šies par to. Tieksmei izmantot likumu pretēji tā mērķim ir senavēsture. Darbā ir aprakstīts, pie kā noved likuma izkropļojums,un Bastiā paredzējumi piepildījās ne tikai īsi pēc darba uzrakstī-šanas — viņa vārdu patiesumu grūti apšaubīt arī šodien. Lai gankopš pamfleta uzrakstīšanas ir aizritējuši vairāk kā 159 gadi, tasnav šķērslis, lai šis tulkojums viestu lielāku skaidrību un bagā-tinātu latviešu valodas liberālo tradīciju avotus. Jo Bastiā piedā-vātie fakti un saprātīgie argumenti spēj pārliecināt arī viskaislī-gākos sociālisma aizstāvjus par viņu pieņēmumu nepiemērotībubrīviem un atbildīgiem cilvēkiem. Jānis Kļumels Rīgā, 2009. gada novembrī
  7. 7. LIKUMSL ikums izkropļots! Likums — un kopā ar to visi nācijas kolektīvie spēki, — likums, es saku, ne tikai novērsts no tam paredzētā mērķa, bet padarīts par līdzekli pilnīgipretēja mērķa sasniegšanai! Likums kļuvis par ieroci dažādāmalkatībām! Tā vietā, lai nepieļautu noziegumus, likums vaino-jams par radīto ļaunumu, kura sodīšana bija likuma uzdevums!Ja tā ir patiesība, tas ir nopietns fakts, un es jūtu pienākumu vēs-tīt par to maniem līdzpilsoņiem. Mums ir Dieva dota dāvana, kas, cik attiecas uz mums, ietvervisu pārējo. Šī dāvana ir dzīvība — fiziska, intelektuāla un morāla. Bet dzīvība nevar uzturēt pati sevi. Tas, kurš to piešķīra, uzti-cēja mums rūpēties par tās saglabāšanu, attīstīšanu un pilnveidi. Lai to paveiktu, Viņš ir apveltījis mūs ar lielisku spēju kopu-mu; Viņš ir nostādījis mūs ar dažādiem elementiem pilnā vidē.Pielietojot ar mūsu spējām šos elementus, tiek realizēts apguvesun apstrādes fenomens, kas nodrošina dzīvei ritēt ciklu, kas taiparedzēts. Esamība, spējas un apgūšana, citiem vārdiem sakot, —personība, brīvība un īpašums — tas ir cilvēks. Par spīti visām izveicīgo demagogu viltībām tās ir primārāsun nozīmīgākās vadlīnijas visiem cilvēku priekšrakstiem. Personība, brīvība un īpašums nepastāv tāpēc, ka cilvēks arlikumiem tos būtu radījis. Pilnīgi pretēji — personības, brīvības 1
  8. 8. 2 LIKUMSun īpašuma pastāvēšana bija iemesls likumu pieņemšanai. Kastad ir likums? Kā esmu norādījis jau citā darbā, tas ir kolektīvaindividuālo tiesību organizācija leģitīmai aizsardzībai. Ikvienam no mums ir dabas jeb, precīzāk, Dieva dota tiesībaaizsargāt sevi, savu brīvību un savu īpašumu, jo tie ir trīs dzīvībuveidojošie jeb uzturošie pamatelementi, no kuriem ikviens pa-pildina pārējos un neviens nav saprotams bez pārējiem. Kas ganir mūsu spējas, ja ne mūsu personības īstenojums? Un kas gan irmūsu īpašums, ja ne mūsu spēju īstenojums? Ja katrai personai ir tiesības aizsargāt, pat pielietojot spēku,sevi, savu brīvību un savu īpašumu, tad likumsakarīgi arī cil-vēku grupai ir tiesības apvienoties, saskaņot un uzturēt kopīguspēku, kas regulāri garantē šādu aizsardzību. Kolektīvo tiesību pamatojums, to pastāvēšanas attaisnojums,to leģitimitāte rodama individuālajās tiesībās, un kolektīvai varai,ar ko aizsargā šo kolektīvo tiesību, loģiski nevar būt cits mērķisjeb tā nevar būt paredzēta kam citam, kā vien tam, ko tā aizvie-to. Tādējādi, ja reiz indivīdam nav leģitīmu tiesību aizskart citupersonu, cita indivīda brīvību vai īpašumu, tā paša apsvērumadēļ kolektīvo varu nevar leģitīmi izmantot, lai iznīcinātu kādupersonu, brīvību vai īpašumu individuāli vai veselām grupām. Šāds varas izkropļojums abos gadījumos būtu pretējs mūsupamatprincipiem. Kurš uzdrošināsies izteikties, ka vara ir dota,nevis savu individuālo tiesību aizsardzībai, bet lai iznīcinātuvienlīdzīgas mūsu līdzcilvēku tiesības? Tā kā nevienam indivī-dam, darbojoties patstāvīgi, nav leģitīmu tiesību lietot spēku, laiiznīcinātu cita tiesības, vai tad likumsakarīgi neizriet, ka tas patsprincips ir piemērojams arī kopējai varai, jo tā ir tikai individu-ālu varu organizēta sistēma? Ja tā ir taisnība, tad nekas nevar būt skaidrāks par šo: likumsir dabisko tiesību organizācija leģitīmai aizsardzībai. Tas ir in-dividuālu varu aizvietojums ar kolektīvu varu, un šai kolektī-vajai varai leģitīmi ir iespējams darīt vien tik, cik dabiski unleģitīmi ir tiesības darboties individuālajām varām — aizsargāt
  9. 9. FREDERIKS BASTIĀ 3personas, brīvības un īpašumus, un uzturēt ikvienu savu tiesīburobežās, ļaujot valdīt starp visiem TAISNĪGUMAM. Ja valsti izveidotu uz šāda pamata, man šķiet, gan domās, gandarbos starp cilvēkiem valdītu kārtība. Vēl man šķiet, ka tādāvalstī būtu tik vienkārša, viegli pieņemama, ekonomiska, mini-māla, nenomācoša, taisnīga un stabila valdība, kādu vien var ie-domāties, neatkarīgi no iespējamās politiskās pārvaldes formas. Šādas pārvaldes apstākļos jebkurš justu, ka viņam ir visastiesības un pilna atbildība par savu eksistenci. Nevienam nebūtuiebildumu pret šādu varu, ja viņu respektētu, viņš varētu brī-vi strādāt un visi viņa darba augļi būtu aizsargāti pret jebkurunetaisnīgu uzbrukumu. Kad mēs būtu veiksmīgi, nebūtu jāpa-teicas valdībai par mūsu panākumiem. Un pretēji — kad mumsneveiktos, mēs vairs nedomātu, ka valdība ir vainojama mūsuneveiksmēs, tāpat kā zemnieks nevaino valsti par krusu un salu.Publisko varu būtu iespējams sajust vienīgi kā to nenovērtējamolabumu, ko garantētu šāda DROŠĪBA. Vēl var piebilst, ka, pateicoties publiskās varas atturībai ie-jaukties privātajās attiecībās, mūsu vēlmes un to apmierināšanaattīstītos loģiskajā veidā. Mēs nesastaptu nabadzīgas ģimenes,meklējam rakstiskas instrukcijas, lai iegūtu maizi. Vairs nere-dzētu ne uz lauku apgabalu rēķina pārpildītas pilsētas, ne laukuapgabalus — uz pilsētu rēķina. Mēs nepieredzētu milzīgas ka-pitāla, darbaspēka un iedzīvotāju pārdales, ko radījuši likumde-vēja lēmumi. Mūsu eksistences avotus šādi publiskās varas pārdalījumidara neskaidrus un nedrošus. Un vēl vairāk — šie lēmumi liekvaldībai uzņemties papildus atbildību. Diemžēl ar likumu regulējamās attiecības neaprobežo ar tamparedzēto sfēru. Un, kad likums pārkāpis paredzētās funkcijas,tas nav tikai vienkāršs, nenozīmīgs vai apšaubāms jautājums.Likums ir gājis daudz tālāk, tas ir darbojies pretēji tam paredzē-tajam uzdevumam. Likums ir izmantots, lai iznīcinātu tā ima-nento mērķi — taisnīgumu, ko tam vajadzēja garantēt; likums
  10. 10. 4 LIKUMSir izmantots, lai ierobežotu un iznīcinātu tiesības, kaut gan tāmisija bija respektēt šīs tiesības. Likums ir pieļāvis iespēju rīko-ties ar kolektīvo varu bez sirdsapziņas pārmetumiem, bez riska,lai izmantotu citas personas, to brīvību un īpašumus. Likums irpadarījis laupīšanu par tiesību, lai tādā veidā to aizsargātu. Li-kums ir pārveidojis leģitīmu aizsardzību par noziegumu, sodotpersonas par leģitīmu aizsardzību. Kā īsti šis izkropļojums ir paveikts? Un kāds ir rezultāts? Likumu ir izkropļojušas divas pilnīgi pretējas tendences:dumja alkatība un aplama filantropija. Parunāsim par pirmo. Visiem cilvēkiem ir kopīga tieksme pašsaglabāties un attīs-tīties. Ja ikviens varētu neierobežoti izmantot savas spējas unbrīvi lemt par sava darba augļu lietošanu, cilvēces progress būtunemitīgs, nepārtraukts un nenovēršams. Tomēr ir arī cita tieksme, kas piemīt visiem cilvēkiem — javien tas ir iespējams, viņi vēlas dzīvot un bagātināties uz citurēķina. Tā nav nepārdomāta apsūdzība, un neminu to drūma unļaunprātīga noskaņojuma dēļ. Vēstures hronikas glabā liecības,ka tā ir patiesība: nepārtraukti kari, masu migrācija, reliģiskasapspiešanas, verdzība, krāpšana tirdzniecībā un monopols. Šīfatālā tieksme sākotnēji rodama cilvēka dabā — tajā primitīvajā,visaptverošajā un nepārvaramajā instinktā, kas mudina viņu ap-mierināt savas vēlmes iespējami patīkamākā veidā. Cilvēks var dzīvot un apmierināt savas vajadzības, nemitīgiapgūstot un apstrādājot, — savas prasmes pielietojot dažādu re-sursu pārstrādāšanai produktos. Šādi rodas īpašums. Tomēr jāatzīst arī kāda vienkārša patiesība — cilvēks vardzīvot un apmierināt savas vajadzības, arī piesavinoties un patē-rējot citu personu darba augļus. Šādi rodas laupīšana. Tā kā cilvēkam ir dabiska tieksme izvairīties no sāpēm undarbs jau pamatos ir nepatīkams, likumsakarīgi, ka cilvēks izvē-las kādu laupīt, ja laupīšana ir patīkamāka par darbu. Vēsture toļoti skaidri parāda, un, ņemot vērā šos nosacījumus, ne reliģija,ne morāles normas nevar apturēt laupīšanu.
  11. 11. FREDERIKS BASTIĀ 5 Kā laupīšanu var likvidēt? To neveic, ja laupīšana ir daudznepatīkamāka un bīstamāka par darbu. Ir skaidrs, ka tiešais likuma mērķis ir izmantot kolektīvāsvaras radītos ierobežojumus, lai apturētu postošo tieksmi lau-pīt. Visos likumīgajos veidos ir jāaizstāv īpašums un jāsoda parlaupīšanu. Parasti likumu rada viens cilvēks vai viena cilvēku grupa. Tākā likums nevar pastāvēt bez dominējošās varas sankcijām unatbalsta, šī vara ir jāuztic tām personām, kuras pieņem likumu. Šāds stāvoklis apvienojumā ar katram cilvēkam piemītošo,liktenīgo tieksmi apmierināt savas vēlmes, pieliekot iespējamimaz pūļu, izskaidro gandrīz visaptverošo likumu izkropļojumu.Tādējādi ir viegli saprast, kāpēc likums ir kļuvis par neuzveica-mu netaisnības ieroci, nevis taisnīguma aizstāvi. Tāpat ir vieglisaprast, kā likums tiek dažādi izmantots, lai lielākā vai mazākāmērā iznīcinātu citu cilvēku personīgo neatkarību, ieviešot ver-dzību, aizvietotu personīgo brīvību ar spaidu varu un pieļautuīpašuma laupīšanu. Tas ir darīts par labu personām, kuras izstrā-dā likumus, un atbilstoši tām piešķirtai varai. Cilvēks dabiski pretojas netaisnībai, par kuras upuri viņšir kļuvis. Kad laupīšana ar likuma palīdzību ir organizētapar labu tām personām, kuras likumu pieņem, visas laupītājugrupas mēģina kaut kādā veidā — miermīlīgi vai ar apvērsumapaņēmieniem — kļūt par likuma izstrādātājiem. Kad kāda no šīmgrupām vēlas iegūt politisku varu, tad atkarībā no apgaismībaspakāpes tā var piedāvāt divus pilnīgi pretējus uzstādījumus: vainu izbeigt likumīgo laupīšanu vai arī piedalīties tajā. Nelaimīga ir tauta, kura piedzīvo to, ka otrais virziens gūstdaudzo aplaupīto atzinību, kad viņi sagrābj varu likumu izstrā-dāšanai! Līdz tam laikam vien nedaudzi piekopj likumīgu lau-pīšanu pret citiem, jo likumus izstrādā tikai dažas personas. Pēctam iespēja izstrādāt likumus kļūst visiem pieejama, un cilvēkicenšas saskaņot savas konfliktējošās intereses ar visaptverošaslaupīšanas palīdzību. Tā vietā, lai likvidētu sabiedrībā ierasto
  12. 12. 6 LIKUMSnetaisnību, viņi padara netaisnību vispārēju. Tiklīdz aplaupītāsgrupas iegūst politisko varu, tās izveido atriebības sistēmu pretcitām grupām un nelikvidē likumīgo laupīšanu. (Netaisnību iz-skaušana un likumīgās laupīšanas likvidācija prasa vairāk prātaskaidrības, nekā tām ir.) Tā vietā šīs grupas cenšas pārspēt savusļaunos priekštečus, kas piedalījušies likumīgajā laupīšanā, pat jatā ir pret viņu pašu interesēm. Pirms taisnīguma iestāšanās daudziem šķiet nepieciešams,lai ikviens izciestu atmaksas stundu — kāds par pastrādāto ļau-numu, bet kāds par mēmo noraudzīšanos. Likuma pārveidošana par laupīšanas rīku ir nozīmīgākāpārmaiņa un lielākais ļaunums, ko iespējams ieviest sabiedrī-bā. Kādas sekas ir šādam izkropļojumam? Būtu nepieciešamivairāki sējumi, lai to aprakstītu, tāpēc mums jāuzsver pašas iz-teiktākās. Pirmkārt, tas izdzēstu no ikviena sirdsapziņas spēju atšķirttaisnīgumu no netaisnības. Neviena sabiedrība nevar pastāvēt, ja kaut kādā mērā neievē-ro likuma varu. Drošākais veids, kā panākt likumu respektēšanu,ir pieņemt cienījamus likumus. Kad likums un morāle ir pretru-nā, pilsoņi ir skarbas izvēles priekšā — zaudēt morāles apziņuvai respektu pret likumu. Šiem diviem ļaunumiem ir līdzvērtīgassekas, un personām grūti izvēlēties. Tas ir tik raksturīgi likumam veicināt taisnīgumu, ka daudzucilvēku prātā likums un taisnīgums ir viens un tas pats. Ikvienāno mums ir tik spēcīga tieksme uzskatīt, ka jebkas likumīgs irarī leģitīms, ka daudzi kļūdaini meklē visu taisnīgumu likumā.Tad ir pietiekami ar likumu noteikt un pieļaut laupīšanu, lai tādaudzu sirdsapziņai sāktu likties taisnīga un svēta. Verdzība,aizliegums un monopols rod aizstāvjus ne tikai starp tiem, kasgūst labumu no šādas laupīšanas, bet arī starp tiem, kas cieš notās. Paužot morālas šaubas par šīm institūcijām, pretim tiek braši
  13. 13. FREDERIKS BASTIĀ 7teikts: “Tu esi bīstams eksperimentētājs, utopists, postītājs; tusatricināsi pamatus, uz kuriem balstās sabiedrība.” Ja tu māci morāli vai politikas zinātni, rodas oficiālas organi-zācijas, kas sūdzas valdībai par šāda veida mācībām: “Zinātni vairs nemācīs vienīgi pēc brīvā tirgus prin- cipiem (saskaņā ar brīvību, īpašumu un taisnīgumu), kā tas ir bijis līdz šim, bet nākotnē arī zinātni mācīs pēc tām nostādnēm un likumiem, kuri regulē Francijas rūpniecību (balstoties uz faktiem un normām, kuras ir pretējas brīvībai, īpašumam un taisnīgumam). Tāpēc valdības uzturētajās izglītības iestādēs profeso- riem ir stingri jāatturas pat vismaigākajā veidā apdrau- dēt respektu pret spēkā esošajiem likumiem.”1 Ja ir likumi, kas jebkādā iespējamā formā pieļauj verdzībuvai monopolu, spaidu varu vai laupīšanu, par to nedrīkst pat ie-minēties. Kā gan iespējams par to runāt, negraujot likuma au-toritāti, kurai tam vajadzētu piemist? Vēl vairāk — morāle unpolitekonomija ir jāmāca atbilstoši likumam: pieņemot, ka tas irtaisnīgs, jo ir likums. Vēl viena šī traģiskā likuma izkropļojuma īpašība ir tieksmepārspīlēt politisko kaislību un konfliktu un politikas vispār no-zīmību. Varu pierādīt šo izteikumu pamatotību dažādos veidos, bet,ilustrējot to, aprobežošos ar tematu, kas nupat nodarbināja dau-dzus prātus — vispārējās vēlēšanu tiesības. Lai arī ko teiktu Ruso2 skolas sekotāji, kuri uzskata sevi parļoti attīstītiem, bet man šķiet atpalikuši par divdesmit gadsimtiem, 1 Ģenerālā ražotāju, lauksaimnieku un tirgotāju padome, 1850. gada 6. maijs. 2 [Žans Žaks Ruso (1712–1778), ievērojams franču apgaismības laika filozofsun rakstnieks, kura politiskā filozofija ietekmēja vēlāko Franču revolūciju, moder-nās politikas un izglītības attīstību. Pazīstams ar savu tautas suverenitātes ideju, kasvēlāk kļuva par nozīmīgu pasaules valstu konstitūciju elementu.—TULKOTĀJS.]
  14. 14. 8 LIKUMSvispārējās vēlēšanu tiesības (vārdu šaurākajā nozīmē) nav vienano tām svētajām dogmām, kuru ir noziegums pētīt un apšaubīt.Patiesībā pret vispārējām vēlēšanu tiesībām iespējams izteiktļoti daudz nopietnu argumentu. Pirmkārt, terminam ‘vispārējs’ ir vairāki nozīmīgi trūkumi.Piemēram, Francijā ir 36 000 000 iedzīvotāju. Lai vēlēšanasbūtu vispārējas, tajās vajadzētu būt iespējai piedalīties visiem36 000 000 vēlētāju, bet pati visaptverošākā sistēma ļauj balsotvien 9 000 000 iedzīvotāju. Trīs cilvēki no četriem tiek ignorēti.Un vēl vairāk — viņus ignorē tā ceturtā dēļ. Kāds pamatojums iršai ignorēšanai? Pamatojums ir nespējības princips. Tāpēc vis-pārējas vēlēšanu tiesības nozīmē vēlēšanu tiesības tiem, kuri irspējīgi. Vienmēr rodas jautājums: kurš ir spējīgs? Vai nepilnga-dīgie, sievietes, psihiski nepilnvērtīgas personas un smagus no-ziegumus pastrādājušas personas ir vienīgās, kuras uzskatāmaspar nespējīgām? Rūpīga šī temata izpēte ļauj atklāt apsvērumu, kāpēc tiesībasvēlēt balsta uz nespējības pieņēmumu. Gan visaptverošākās, ganvisierobežotākās vēlēšanu sistēmas šajā jautājumā ir vienisprā-tis. Tās atšķiras tikai ar nosacījumiem, kas definē nespējību. Tānav principiāla atšķirība, bet atšķirība apjoma ziņā. Apsvērums ir tāds: vēlētājs pieprasa ne tikai sev, bet piepra-sījums attiecināms uz visiem. Ja, izliekoties par sengrieķu un romiešu republikas idejupaudējiem šodien, teiktu, ka vēlēšanu tiesības rodas dzimšanasbrīdī, būtu netaisnīgi aizliegt sievietēm un bērniem piedalītiesvēlēšanās. Kāpēc viņiem ir aizliegts vēlēt? Tāpēc, ka viņusuzskata par nespējīgiem. Un kāpēc nespējība ir uzskatāma paraizlieguma iemeslu? Tāpēc, ka vēlētājs nav vienīgais, kas ciešno sava balsojuma sekām; tāpēc, ka ikviena balss ietekmē kat-ru sabiedrības locekli; tāpēc, ka cilvēkiem sabiedrībā ir tiesībasprasīt garantijas darbībām, no kurām atkarīga viņu labklājība uneksistence. Zinu, ko varētu atbildēt uz šādu retoriku jeb kādi varētu būt
  15. 15. FREDERIKS BASTIĀ 9iebildumi, bet šī nav īstā vieta, lai tērētu spēkus tādam strīdam.Vēlos tikai paskaidrot, kā šāda veida vispārējo vēlēšanu tiesībupretruna (tāpat kā daudzi citi politiski jautājumi), kas piesaista,aizrauj cilvēkus un kas traucē sabiedrisko mieru, zaudētu gan-drīz visu nozīmību, ja likums vienmēr būtu bijis, kādam tamjābūt. Patiesībā, ja likums aprobežotos ar personu, viņu brīvībasun visa veida īpašumu aizsardzību, ja likums nebūtu nekas vai-rāk, kā veidojums individuālo tiesību leģitīmai aizsardzībai, jalikums nepieļautu laupīšanu, pārbaudītu rīcības taisnīgumu unsodītu par visiem spaidiem un laupīšanām, vai šķiet, ka tad mēs,pilsoņi, strīdētos par vēlēšanu tiesību paplašināšanu? Vai patiesišķiet, ka šādā situācijā tiesības vēlēt apdraudētu augstāko labu-mu — sabiedrisko mieru? Vai šķiet, ka izslēgtās grupas atteik-tos rātni gaidīt savu kārtu balsot? Vai vēlēšanu tiesībām apvel-tītie skaudīgi aizsargātu savas privilēģijas? Un vai tiešām navskaidrs, ka visu interesēm esot vienādām likumos, daži varētudarboties bez pārējo ievērojamas apgrūtināšanas? Bet, ja postošo ideju ieviestu, aizbildinoties ar labāku or-ganizētību, noregulējumu, aizsardzību vai atbalstu, tādējādi,ka likums paredzētu atņemt kādam īpašumu un atdot to citam,un visu bagātību nodot dažu personu rīcībā (vai tie būtu lauk-saimnieki, rūpnieki, kuģu īpašnieki, mākslinieki vai komiķi).Šādos apstākļos, patiesi, visas grupas vēlētos iegūt varu pašasizdot likumus. Izslēgtās grupas tad draudīgi pieprasītu piešķirtvēlēšanu tiesības un labāk radītu nemierus, nekā atteiktos notiesībām vēlēt. Ubagi un klaidoņi tev pierādītu, ka arī viņiem irneapšaubāmas tiesības tikt ievēlētiem. Viņi tev sacītu: “Mēs ne-varam iegādāties vīnu, tabaku vai sāli, nemaksājot nodokli. Undaļa no mūsu samaksātā nodokļa kā privilēģija vai subsīdija arlikumu ir piešķirta cilvēkam, kas bagātāks par mums. Citi atkalizmanto likumu, lai paaugstinātu cenas maizei, gaļai, dzelzijvai apģērbam. Tā kā jebkurš izmanto likumu savam labumam,mēs arī vēlamies to izmantot savam labumam. Mēs pieprasām
  16. 16. 10 LIKUMSar likumu noteikt tiesības uz palīdzību, kas būtu nabadzīgo cil-vēku piekopta laupīšana. Lai iegūtu šīs tiesības, mums arī vaja-dzētu būt vēlētājiem un likumdevējiem, jo tā mēs spētu noteiktlabumus mūsu pašu grupai, tāpat kā citi ir noteikuši labumussavai grupai. Un nesaki mums, ka darbosies arī mūsu labā untad, kā Mimerela3 kungs to ierosināja, pametīsi 600 000 frankukā graužamo kaulu, lai mēs klusētu. Mums ir citas prasības.Un vispār, mēs vēlamies labumu sev, tāpat kā citas grupas ir toguvušas!” Un ko tu varētu atbildēt uz šādiem argumentiem? Tik ilgi,kamēr būs pieļauta likuma izmantošana pretēji tā tiešajam uzde-vumam, tādējādi, ka likums var pieļaut īpašuma tiesību pārkā-pumus, nevis šo tiesību aizsardzību, jebkurš vēlēsies piedalītieslikumu izstrādē, vai nu lai aizsargātu sevi pret laupīšanu vai arīlai varētu laupīt citus. Primāri vienmēr būs politiskie jautājumi,un tiesiskie jautājumi nebūs dominējoši un visu uzmanību pie-saistoši. Citiem vārdiem sakot, allaž būs cīniņi Likumdošanaspils durvju priekšā, un cīkstēšanās tajā nebūs mazāk sīva. Laito saprastu, nevajag nemaz zināt, kas risinās Francijas vai Liel-britānijas likumdevēju namos, pietiek saprast šo problēmu, laizinātu, kas tur notiek. Vai nepieciešams sagādāt pierādījumus, ka šis nepatīka-mais kroplums likumos ir mūžīga naida un strīdu avots; ka tamir tendence iznīcināt pašu sabiedrību? Ja šāds pierādījums irvajadzīgs, paskaties uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Navnevienas citas valsts pasaulē, kur likums būtu labāk ieturētstam paredzētajās robežās, tas aizsargā ikvienas personas brīvī-bu un īpašumu. Likumsakarīgi nav nevienas citas valsts pasau-lē, kurā sabiedriskā kārtība balstītos uz stabilākiem pamatiem. 3 [Pjērs Augusts Remī Mimerels (1786–1872), tekstilšķiedru rūpnīcasīpašnieks un politiķis. Pēc viņa protekcionisma darbībām, kuras 1848. –1849. gadāizsauca Frederika Bastiā dusmas, Napoleons III viņu apstiprināja par Padomniekukomisijas un Ražotāju komisijas locekli. 1849. gadā viņu ievēlēja Pārstāvjupalātā un 1852. gadā Napoleons III viņu iecēla par senatoru.—TULKOTĀJS.]
  17. 17. FREDERIKS BASTIĀ 11Bet, neskatoties uz to, pat Amerikas Savienotajās Valstīs ir di-vas problēmas, un tikai divas, kas jau no paša sākuma ir apdrau-dējušas sabiedrisko mieru. Kas ir šīs divas problēmas? Tās irverdzība un tarifi. Vienīgi šajos jautājumos pretēji vispārējamrepublikas garam Amerikas Savienotajās Valstīs likums ir aiz-guvis laupīšanas raksturu. Verdzība ir ar likumu pieļauts brīvī-bas pārkāpums. Aizsargājoši tarifi ir ar likumu pieļauts īpašumapārkāpums. Nozīmīgākais ir tas, ka šim dubultajam likumīgajamnoziegumam — nožēlojamam pārmantojumam no Vecās pasau-les, vajadzētu būt vienīgai problēmai, kas var novest un varbūtarī novedīs, Savienotās Valstis līdz sabrukumam. Ir patiesi grūtiiedomāties pašā sabiedrības uzbūves centrā vēl pārsteidzošākufaktu par šo: likums ir kļuvis par netaisnības ieroci. Un, ja šisfakts sagādā šausminošas sekas Savienotajām Valstīm, kur liku-ma tiešais uzdevums ir sagrozīts vienīgi attiecībā uz verdzību untarifiem, kādas tad būs sekas Eiropā, kur likumu sakropļojums irkļuvis par principu, sistēmu? De Montalambēra4 kungs izmantoja ideju no labi zināmāKarljē5 kunga uzsaukuma: “Mums ir jākaro pret sociālismu.”Atbilstoši Šarla Dupina6 kunga piedāvātajai sociālisma definīci-jai, viņš vēlējās sacīt: “Mums ir jākaro pret laupīšanu.” Par kāda veida laupīšanu viņš runāja? Jo ir divu veidu laupī-šanas: likumīga un nelikumīga. Nedomāju, ka nelikumīgo laupīšanu, piemēram, zādzībuvai piesavināšanos, ko definē, apraksta un soda saskaņā arkrimināllikuma normām, varētu saukt par sociālismu. Šī navtā laupīšana, kas sistemātiski apdraud sabiedrības pamatus. 4 [Šarls Forbs Renē de Montalambērs (1810–1870), franču katoļu publicistsun vēsturnieks, liberālās katoļu partijas vadītājs Francijā.—TULKOTĀJS.] 5 [Pjērs Karljē (1799–1858), Franču politiķis un policijas priekšnieks. Parī-zes policijas vadītājs 1830. un 1848. gada revolūciju laikā. Viņu apstiprināja parPolicijas prefektu 1849. gadā.—TULKOTĀJS.] 6 [Pjērs Šarls Fransuā Dupins (1784–1873), franču katoļu matemātiķis,jūrniecības kartogrāfs. Izstrādāja kartes, kurās iezīmēja analfabētisma izplatībuFrancijā.—TULKOTĀJS.]
  18. 18. 12 LIKUMSLai nu kā, neviens negaidīja minēto džentlmeņu norādījumus,lai uzsāktu apkarot šāda veida laupīšanu. Cīniņš pret neliku-mīgo laupīšanu ilgst jau no pasaules sākuma. Ilgi pirms 1848.gada revolūcijas, ilgi pirms paša sociālisma parādīšanāsFrancijā bija policija, tiesneši, žandarmērija, cietumi, paze-mes ieslodzījumu vietas un ešafoti, lai cīnītos pret nelikumī-go laupīšanu. Likums pats regulē šo cīniņu, un mana nostājaun vēlme ir, lai likums vienmēr saglabātu šādu attieksmi pretlaupīšanu. Dažreiz likums aizsargā laupīšanu un veicina to, tādējādi ap-laupītājus negaida kauns, briesmas un sirdsapziņas pārmetumi,kas citādi par savu rīcību būtu jāizjūt. Dažreiz likums padaravisu tiesnešu, policijas, cietumu un žandarmērijas korpusu parlaupītāju atbalstītājiem un uzskata upuri, kad viņš aizstāvas, parnoziedznieku. Īsi sakot, pastāv likumīgā laupīšana, un tieši parto, nešaubīgi, runā de Montalambēra kungs. Šī likumīgā laupīšana var būt vienīgi izolēts trūkums nor-matīvajos tiesību aktos. Ja tāda ir situācija, tad vislabāk to irlikvidēt ar minimālu runāšanu un nosodīšanu par spīti strīdiem,ko rada aizskarto interešu pārstāvji. Kā konstatēt likumīgolaupīšanu? Ļoti vienkārši. Jāizvērtē, vai likums atņem dažāmpersonām to, kas tām pieder un piešķir atņemto citām perso-nām, kurām tas nepieder. Jāizvērtē, vai likums piešķir labumuvienam pilsonim uz citu pilsoņu rēķina tādā veidā, ka pilsonisnevarētu iegūt labumu no otra pilsoņa bez nozieguma pastrā-dāšanas. Tad jāatceļ šis likums bez kavēšanās, jo tas ir ne tikaiļaunums pats par sevi, bet arī bagātīgs turpmākā ļaunuma avots,jo mudina uz atriebību. Ja šādu likumu, kas var būt izolēts ga-dījums, nekavējoties neatceļ, tas izplatās, vairojas un kļūst parsistēmu. Persona, kura gūst labumu no šāda likuma, negribīgiizsaka iebildumus un tādējādi aizstāv savas iegūtās tiesības. Tāuzstāj, ka valdībai ir pienākums aizsargāt un atbalstīt tās indus-triju, jo šāda procedūra taču bagātina valsti un aizsargātā indus-trija var tērēt vairāk un maksāt augstākas algas nabadzīgajiem
  19. 19. FREDERIKS BASTIĀ 13darbiniekiem. Nevajag klausīties šādā sofismā, jo iepriekš mi-nēto argumentu sistematizēšana pārveidos likumisko laupīšanupar sistēmu. Un patiesībā, tas jau ir noticis. Mūsdienās pastāv mīts, kair iespējams padarīt katru bagātu uz visu rēķina, ļaujot lau-pīšanai kļūt universālai un izliekoties, ka tādā veidā tiek sa-kārtota sistēma. Ir jāatzīst, ka likumīgo laupīšanu iespējamsveikt daudzos veidos. Jo ir iespējams izplānot tās īstenošanuneskaitāmos variantos: ar tarifiem, pabalstiem, piemaksām,subsīdijām, atvieglojumiem, progresīvo nodokli, publiskajāmskolām, garantētu darbu, garantētu peļņu, minimālo algu, tie-sībām uz pabalstiem, tiesībām uz darbarīkiem, bezprocentukredītiem un tā tālāk un tā joprojām. Visi šie plāni kopumā unto vienojošais mērķis — ieviest visaptverošu laupīšanu, veidosociālismu. Tā kā sociālisms ir doktrīna, kā gan citādi iespējams cīnītiespret to, ja ne piedaloties doktrīnu karā? Ja tu atklāj sociālistudoktrīnas kļūdas, aplamības un ļaunumu, tad atspēko tos. Jo vai-rāk kļūdu, vēl vairāk aplamību un ļaunuma tu atklāj, jo vieglāksociālismu būs atspēkot. Pāri visam, ja vēlies būt spēcīgs, sāc iz-skaust katru sociālisma elementu, kas pastāv tavos normatīvajostiesību aktos. Tas nebūs viegls darbs. De Montalambēra kungu apsūdzēja par vēlmi cīnīties ar so-ciālismu, izmantojot rupju spēku. Viņš ir jāreabilitē no šāda vei-da pārmetumiem, jo teica vienkārši: “Karam, kurā mums jācīnāspret sociālismu, ir jābūt saskaņā ar tiesību normām, cieņu untaisnīgumu.” Bet kāpēc de Montalambēra kungs nesaprata, ka viņš ir ie-slodzījis sevi apburtajā lokā? Tu izmantosi likumu, lai stātospretī sociālismam? Bet sociālisms pats balstās uz tiesību nor-mām. Sociālisti grib izmantot likumīgo laupīšanu, nevis neliku-mīgo. Sociālisti, tāpat kā visi monopolisti, vēlas padarīt likumupar savu personīgo ieroci. Un, kad likums ir viņu pusē, kā tad tovar izmantot pret sociālismu? Kā tad tu īsti pakļausi to likuma
  20. 20. 14 LIKUMSvarai ar savām tiesām, žandarmēriju un cietumiem? Ko tad tevīsti darīt, kā rīkoties? Tu vēlies nepieļaut sociālismam jebkā-du ietekmi likumu pieņemšanas procesā. Tu turēsi sociālismuārpus Likumdošanas Pils. Taču paredzu tev neveiksmes šajādarbā tik ilgi, kamēr likumīgā laupīšana turpinās būt par gal-veno likumdošanas darbību. Ir neloģiski, pat aplami, pieņemtpretējo. Likumīgās laupīšanas jautājums ir jāatrisina uz visiem lai-kiem. Mums ir trīs varianti: 1) daži aplaupa daudzus; 2) visi aplaupa visus; 3) persona neaplaupa citu personu. Mums jāizvēlas starp ierobežotu laupīšanu, visaptverošulaupīšanu un nelaupīšanu. Likumu var veidot tikai pēc viena novariantiem. Ierobežota laupīšana. Šāda sistēma bija dominējoša, kadvēlēšanu tiesības bija ierobežotas. Kāds atgriezīsies pie vecāssistēmas, lai nepieļautu sociālisma izplatīšanos. Visaptveroša laupīšana. Mūs brīdināja par šīs sistēmas ris-kiem kopš vēlēšanu tiesības ir padarītas par vispārējām tiesī-bām. Jaunais ar vēlēšanu tiesībām apveltītais vairākums izvē-lējās likumu veidot pēc tādiem pašiem principiem, kā likumīgolaupīšanu izmantoja viņu priekšgājēji, kad tiesības balsot bijaierobežotas. Nelaupīšana. Tas ir principiāls taisnīgums, miers, stabilitāte,harmonija un saprātīgums, par ko es atklāti vēstīšu ar visu savubalss spēku (kas, ak vai! ir stipri par maz) līdz savas nāvesstundai. Un, patiesi, vai ko citu iespējams prasīt no likuma, kā vienlaupīšanas izskaušanu? Vai likumu, kas pieprasa lietot sankciju,ir iespējams saprātīgi lietot kam citam, izņemot ikviena tiesībuaizsardzību? Bez likuma izkropļošanas nav iespējams paplašinātminētās likuma robežas citam uzdevumam un, sekojoši, vērst
  21. 21. FREDERIKS BASTIĀ 15varu pret tiesībām. Tas ir vispostošākais un neloģiskākais sa-biedriskais izkropļojums, kādu iespējams iztēloties. Ir jāatzīst,ka sabiedriskajās attiecībās tik ilgi pētītais atbilstošais risinā-jums šai problēmai ir rodams vienkāršos vārdos — likums irorganizēts taisnīgums. Tagad ir svarīgi atzīmēt — kad taisnīgumu veido ar likumapalīdzību, tas ir, ar varas palīdzību, ir izslēgta iespēja, ka liku-mu vai varu būtu pieļaujams izmantot kādas cilvēku darbībasorganizēšanai — vai tas būtu darbs, labdarība, lauksaimniecī-ba, tirdzniecība, rūpniecība, izglītība, māksla vai reliģija. Jaar likumu organizētu kādu no šīm darbībām, tas nenovēršamisagrautu būtisko sistēmu — taisnīgumu. Patiesi, kā gan varētuiedomāties varas lietošanu pret pilsoņu brīvību, tajā pašā laikānedarbojoties pret taisnīgumu, pretēji likuma paredzētajam uz-devumam? Un te esmu ticis līdz mūsdienu nozīmīgākajai aplamībai. Irnepietiekami likumu uzskatīt vienkārši par taisnīgu; tam ir jā-būt filantropiskam. Pastāv viedoklis, ka nav pietiekoši, ja likumsikvienam pilsonim garantē brīvu un nevardarbīgu iespēju lietotsavas spējas fiziskai, intelektuālai un morālai pašattīstībai. Tāvietā pieprasa, lai ar likumu visā nācijā garantētu labklājību, iz-glītību un morāli. Tā ir sociālisma vilinošā burvība. Bet vēlreiz atkārtoju — šie divi likuma izmantošanas veidiir pilnīgi pretstati. Mums ir jāizvēlas starp tiem. Cilvēks nevarvienlaikus būt brīvs un nebrīvs. De Lamartīna7 kungs reiz rakstīja: “Jūsu doktrīna ir vienī-gi daļa no manas programmas. Jūs apstājāties pie brīvības; esturpināšu ar solidaritāti.” Atbildēju viņam: “Otrā Jūsu prog-rammas daļa iznīcinās pirmo.” Patiesībā, manuprāt, nav ie-spējams nodalīt terminu solidaritāte no jēdziena brīvprātīgs. 7 [Alfonso Marī Luijs de Lamartīns (1790–1869), franču romantismadzejnieks, 1825.–1828. gadam franču sūtniecības sekretārs Itālijā, 1833. gadāievēlēts par Parlamenta deputātu. Lielāko slavu iemantoja 1848. gada revolūcijaslaikā. Bija ideālists un labs orators, nevis politiķis–praktiķis.—TULKOTĀJS.]
  22. 22. 16 LIKUMSNevaru iedomāties, kā var likumīgi ieviest solidaritāti bezlikumīgas brīvības iznīcināšanas un likumīgas taisnīguma sa-bradāšanas. Likumīgā laupīšana rodas divos veidos: viens no tiem, kājau iepriekš noskaidrojām, — no cilvēku alkatības; otrs — nopārprastas labdarības. Patiesībā šobrīd jūtu, ka ir īstais brīdis, lai izskaidrotu, kodomāju ar vārdu ‘laupīšana’. Nelietoju jēdzienu, kā to bieži mēdz darīt, neskaidrā, aptu-venā vai metaforiskā nozīmē. Lietoju to pēc zinātniski pieņem-tām metodēm — apzīmējot visu, kas nav īpašuma jeb personaipiederošā iegūšana. Kad daļa no bagātības, kas pieder kādaipersonai, bez šīs personas piekrišanas un bez kompensācijas, arvaras lietošanu vai viltus palīdzību pāriet citai personai, kuraišis labums nepieder, tad atzīstu, ka īpašumtiesības ir pārkāptas,ir veikta laupīšana. Es saku, ka tieši šādu rīcību likumam ir jā-novērš vienmēr un visur. Kad likums tomēr paveic šādu rīcību,kuru tam ir jānovērš, tad saku, ka vēl joprojām tiek pastrādātalaupīšana, un atzīstu, ka no sabiedrības un labklājības viedokļa,tiesību pārkāpumi ir pat ļaunāki. Tādos gadījumos persona gūstlabumu no likumīgās laupīšanas un nav atbildīga par laupīša-nas paveikšanu. Atbildība par likumīgo laupīšanu gulstas uzlikumu, likumdevēju un sabiedrību pašu. Un te rodas politiskidraudi. Par nožēlu jēdziens ‘laupīšana’ var būt aizskarošs termins.Mēģināju tā vietā sameklēt kādu mazāk aizskarošu, un turpmāk,un īpaši tagad, nevēlētos pievienot jaunu aizskarošāku terminupapildus strīdu radīšanai. Tāpēc, tic man vai netic, apliecinu, kanekad man nav bijis nodoma aizskart kādas personas morālāsjūtas. Gluži pretēji, oponēju idejai, kura, esmu pārliecināts, irkļūdaina, sistēmai, kuru uzskatu par netaisnīgu, netaisnībai, kasnav atkarīga no personas nodomiem un ļauj katram gūt labumu,nemaz nevēloties to, un pie kuras katrs cieš, nezinot nelaimescēloni. Šobrīd nav jautājums par protekcionisma, sociālisma
  23. 23. FREDERIKS BASTIĀ 17vai komunisma aizstāvju sirsnīgumu. Jebkurš publicists, kuršaizstāv šīs sistēmas, ir ietekmējies no politiskām intrigām vaipolitiskiem draudiem. Ir jāatzīmē, ka protekcionisms, soci-ālisms un komunisms pēc būtības ir tas pats veidojums vie-nīgi dažādās attīstības stadijās. Viss, ko var pateikt, ir tas, kalaupīšanu var labāk ieraudzīt komunismā, jo tā ir visaptverošalaupīšanas sistēma. Protekcionismu8 ir grūtāk saskatīt, jo lau-pīšana ir reducēta par labu konkrētai grupai vai nozarei. No tāizriet, ka no šīm trim sistēmām sociālisms ir visneskaidrākais,visneizteiksmīgākais un, sekojoši, vispieņemamākais attīstībasposms. Personu viedokļi par pieņemamo vai nepieņemamo šobrīdnav būtiski. Patiesībā jau atzinu, ka likumīgā laupīšana ir daļējibalstīta uz labdarību, lai gan tā ir pārprasta labdarība. Ar šādu skaidrojumu centīsimies izvērtēt cēloni un tendencišai populārajai tieksmei, kas cenšas nodrošināt vispārēju labklā-jību ar visaptverošas laupīšanas palīdzību. Tā kā likumi nodrošina taisnīgumu, sociālisti vaicā: kāpēclai likumi neregulētu arī nodarbinātību, izglītību un reliģiju? Kāpēc lai likumu neizmantotu šiem mērķiem? Tāpēc, ka naviespējams ar likumu regulēt darbu, izglītību un reliģiju, neiznīci-not taisnīgumu. Mums ir jāatceras, ka likums ir vara, un, sekojo-ši, tiešo likuma uzdevumu nav iespējams paplašināt ārpus varaiparedzētajām robežām. Kad likums un vara saglabā personu taisnīguma robežās, tieneprasa neko vairāk, kā vienīgi atturēšanos. Tie pieprasa vienīgiatturēties no citu aizskaršanas. Tie nekaitē personai, ne personasbrīvībai, ne īpašumam. Tie garantē tos visus. Tie ir aizsargājoši;tie aizsargā vienlīdzīgas visu personu tiesības. 8 Ja īpašu valdības aizsardzību pret konkurenci ar likumu piešķirtu tikaivienai grupai Francijā, piemēram, kalējiem, būtu tik skaidri redzama likumīgālaupīšana, ka šāda aizsardzība nevarētu ilgi turpināties. Tā nu ir saprotams,kāpēc visas nozares cenšas apvienoties. Tās organizē, lai izskatītos pārstāvamvisas strādājošās personas. Viņiem šķiet, ka likumīgo laupīšanu ir iespējamsnoslēpt, ja to padara visaptverošu.
  24. 24. 18 LIKUMS Likums un vara pilda funkciju, kuras nevardarbīgums iracīmredzams, kuras lietderīgums ir skaidrs un kuras leģitimitātenerada šaubas. Kā reiz atzina viens no maniem draugiem — likuma aizlie-dzošā koncepcija ir tik patiesa, ka izteikums — likuma mērķisir panākt taisnīguma iestāšanos — nav īsti precīzs. Piemērotākbūtu atzīt, ka likuma uzdevums ir nepieļaut netaisnības iestāša-nos. Patiesībā, netaisnība, nevis taisnīgums, pastāv pati no sevis.Viens rodas no otra neesamības. Bet, kad likums ar tam nepieciešamā līdzekļa — varas, palī-dzību liek ievērot nodarbošanās regulējumu, izglītības metodesvai izglītošanās jomas, reliģisko pārliecību vai ticību, tad likumsvairs nav negatīva koncepcija. Tas darbojas pozitīvi; aizvietopersonas gribu ar likumdevēja gribu; personas iniciatīvu ar li-kumdevēja iniciatīvu. Kad tas ir paveikts, cilvēkiem vairs navnepieciešams diskutēt, salīdzināt, plānot savu nākotni; likums tovisu izdara viņu vietā. Inteliģence kļūst cilvēkiem nevajadzīga;viņi pārstāj būt par cilvēkiem; viņi pazaudē savu personību, brī-vību un īpašumu. Mēģini iedomāties ar varu uzspiestus nodarbošanās noteiku-mus, kas nebūtu brīvības pārkāpums; ar varu uzspiestu labklājī-bas pārdali, kas nebūtu īpašuma pārkāpums. Ja nevari samierinātšīs divas pretrunas, tad tev jāsecina, ka ar likumu nevar regulētnodarbošanos un rūpniecību, neradot netaisnību. Kad politiķis vēro sabiedrību no sava vientuļā kabineta,viņš ir šokēts par to netaisnību, ko viņš saskata. Viņš sēro partik daudzajām mūsu līdzcilvēku ciešanām. Ciešanām, kuru iz-pausmes padara vēl nomācošākas kontrasts ar izsmalcinātībuun bagātību. Iespējams politiķis vaicātu sev: vai tiešām šādu kārtību ir ra-dījušas aizvadītās kaujas un vandālisms, un nesenās likumīgāslaupīšanas. Viņam vajadzētu apsvērt: vai, ļaujot visiem cilvē-kiem tiekšanos pēc labklājības un pilnveides, taisnīguma pār-valde nebūtu pietiekama, lai garantētu nozīmīgāko ieguldījumu
  25. 25. FREDERIKS BASTIĀ 19progresa labā un visplašāko vienlīdzību, kas saskanīga ar to in-dividuālo atbildību, ko Dievs piešķīris kā taisnīgu atlīdzību partikumīgo un netikumīgo? Politiķim nekad nerodas šādas idejas. Viņa prātu nodarbinaorganizācijas, kombinācijas un juridiskas vai mākslīgas sistēmas.Viņš cenšas mazināt ļaunumu, palielinot un padziļinot to veido-jumu, kas izraisīja ļaunuma iestāšanos — likumīgo laupīšanu. Tāpēc, izņemot taisnīgumu, kas ir negatīvs veidojums, vaivispār kaut viens no šiem juridiskajiem veidojumiem neietverlaupīšanas principu? Tu saki: “Ir personas, kurām nav naudas.” Tu meklē risinā-jumu likumā, bet likums nav tā krūts, kas piepildīta ar barojošupienu. Likums nav arī savienots ar piena caurulēm no avota, kasatrodas ārpus sabiedrības. Nekas no publiskiem resursiem nevarkļūt par labumu vienam pilsonim vai vienai grupai, līdz citi pil-soņi, citas grupas nav uzlikušas par pienākumu piešķirt šos re-sursus, labumu šim vienam pilsonim vai vienai grupai. Ja katrapersona saņem no publiskajiem resursiem labumu tādā apjomā,kādu tā ir ieguldījusi, ir skaidrs, ka likums nevienu neaplaupa.Bet šī procedūra nekādi neietekmē to personu, kurai vispār navnaudas — tas neveicina ienākumu izlīdzināšanu. Likums varbūt par izlīdzināšanas instrumentu vienīgi tad, ja tas paņem novienas personas, lai piešķirtu citai personai. Kad likums pieļaujko tādu, likums ir laupīšanas rīks. Paturot to prātā, novērtē aiz-sargājošos tarifus, subsīdijas, garantēto peļņu, garantēto darbu,atvieglojumus un labklājības shēmas, valsts garantēto izglītību,progresīvo nodokli, bezprocentu kredītus un sabiedriskos dar-bus. Sapratīsi, ka tie visi ir balstīti uz likumīgu laupīšanu un or-ganizētu netaisnību. Tu saki: “Ir personas, kurām nav izglītības.” Tu meklē ri-sinājumu likumā, bet likums pats par sevi nav zināšanu avots,kas piedāvā pasmelties gudrības malkus. Likums var regulētsabiedriskās attiecības, kurās dažām personām nav zināšanu undažas ir zinošas; kur dažas personas vēlas izglītoties un citas
  26. 26. 20 LIKUMSspēj izglītot. Šādā situācijā likumam ir vienīgi divas alternatī-vas: tas var atļaut šo apmaiņu — izglītošanos un izglītošanu —brīvai apritei, bez varas lietošanas vai arī piespiest cilvēkus šajājautājumā, paņemot no dažiem pietiekami daudz, lai samaksātuskolotājiem, kurus valdība nozīmē mācīt tos, kuri nemaksā parsavu apmācīšanu. Bet otrajā gadījumā likums pieļauj likumīgulaupīšanu, pārkāpjot tiesības uz brīvību un īpašumtiesības. Tu saki: “Ir personas, kuras nav attīstītas morāles un reliģijasjomā.” Tu meklē risinājumu likumā, bet likums ir vara. Vai manir jāpaskaidro, cik rupji un nevajadzīgi būtu lietot varu reliģijasun morāles jautājumos? Man šķiet, ka sociālisti, lai arī cik pašapmierināti, nevarētunoliegt šo briesmīgo likumīgo laupīšanu, ko radītu šāda sistēmaun šādi pasākumi. Bet ko dara sociālisti? Viņi viltīgi nomas-kē šo likumīgo laupīšanu aiz skaistiem nosaukumiem: brālība,vienotība, kārtība, solidaritāte. Bet mēs prasām no likuma tikmaz — tikai taisnīgumu, taču sociālisti tāpēc pieņem, ka mēsnoliedzam brālību, vienotību, kārtību un solidaritāti. Sociālistimums piedēvē iesauku individuālisti. Bet mēs apliecinām sociālistiem, ka atsakāmies vienīgi nopiespiedu kārtības, nevis dabiskas kārtības. Atsakāmies no tāmapvienošanās formām, kuras mums uzspiež ar varu, mēs neatsa-kāmies no brīvprātīgas apvienošanās. Atsakāmies no uzspiestasbrālības, nevis patiesas. Atsakāmies no mākslīgas vienotības,kas nenoved pie kaut kā vairāk, kā individuālās atbildības anulē-šanas. Neatsakāmies no dabiskas sadarbības. Sociālisms, tāpat kā antīkās mācības, no kurām tas radies,pārprot atšķirību starp sabiedrību un valdību. Tā rezultātā, jaiebilstam pret kādu valdības rīcību, sociālisti secina, ka iebil-stam pret šīs rīcības veikšanu vispār. Ja izturamies noraidošipret valsts izglītību, tad sociālisti uzskata, ka esam par neizglī-totiem cilvēkiem. Ja iebilstam pret valstisku reliģiju, viņi saka,ka nevēlamies nevienu reliģiju. Ja esam pret publiskās varasieviestu vienlīdzību, viņi apgalvo, ka esam pret vienlīdzību. Un
  27. 27. FREDERIKS BASTIĀ 21tā tālāk un tā jo projām. Tas būtu tāpat, kā sociālisti mūs apsū-dzētu vēlmē nomērdēt cilvēkus badā, jo nevēlamies, ka publiskāvara audzē labību. Kā tas iespējams, ka šī dīvainā ideja, ka likums var radīt to,ko tas nesatur — labklājību jeb, precīzāk sakot, bagātību, zināt-ni, reliģiju — vispār guva atzinību politikā? Modernie politiķi,īpaši sociālisma skolas pārstāvji, balsta savas dažādās teorijasuz vienotu hipotēzi; un tā patiesi ir dīvainākā, visfantastiskākāiedoma, kas varēja rasties cilvēka prātā. Viņi sadala cilvēkus divās grupās. Cilvēki vispār, izņemotpašu politiķi, veido pirmo grupu. Politiķis viens pats veido otroun vissvarīgāko grupu. Patiesībā šie politiķi aplūko sabiedriskās attiecības, pieņe-mot, ka cilvēkiem nav nekādas spriestspējas, nekādas motivāci-jas darboties. Šie politiķi pieņem, ka cilvēki ir inerta masa, pa-sīvi elementi, nekustīgi atomi, augsti attīstīti organismi, kuriemir vienaldzīga sava eksistence. Viņi pieņem, ka cilvēki gaida,lai citas personas griba un roka viņus kaut kā pārveidos neskai-tāmās formās, daudzmaz simetriskus, pievilcīgus un uzlabotus.Vēl vairāk, ikviens no šiem politiķiem nešaubīgi uzskata, ka tie-ši viņš pats, izpildot dažādas lomas, ir organizētājs, atklājējs,likumdevējs un pamats šai gribai un rokai, šim universālajamdzinulim, šim radošajam spēkam, kura cēlā misija ir veidot šoizbārstīto materiālu, kas ir cilvēki sabiedrībā. Sociālisma politiķi aplūko sabiedrību tādā pašā veidā, kādārznieks skatās uz saviem augiem. Tāpat kā dārznieks apzinī-gi apcērp krūmus, veidojot piramīdas, parabolas, kubus, vāzes,vēdekļus, vērpjamos ratiņus un citas formas, tāpat arī sociālis-ma politiķi untumaini dala cilvēkus grupās, šķirās, centros, no-malēs, šūniņās, darba organizācijās un citos veidos. Tāpat kādārzniekam ir vajadzīgas šķēres, dārznieka āķis, zāģis, dzirkleskrūmāju formu veidošanai, tāpat arī sociālistiem ir nepiecieša-ma vara, kuru viņi balsta likumā un ar tā palīdzību veido cilvē-kus. Šim uzdevumam sociālisti pieņem likumus par tarifiem,
  28. 28. 22 LIKUMSnodokļu likumus, likumus par atvieglojumiem un likumus parskolām. Sociālisti aplūko cilvēkus kā izejmateriālu, lai veidotu sa-biedriskas institūcijas. Bet tajos gadījumos, kad sociālisti šaubāspar pašu iecerēto sabiedrisko veidojumu panākumiem, viņi pie-prasa, lai mazu daļu no sabiedrības nošķirtu sociāliem ekspe-rimentiem. Populārā ideja — izmēģināt visas sistēmas, ir labizināma. Viens no sociālistu līderiem kļuva labi pazīstams, pie-prasot Konstitucionālai padomei nodot viņa rīcībā apgabalu arvisiem tā iedzīvotājiem, lai eksperimentētu. Tādā pašā veidā izgudrotājs izmēģina savu mehānismu armodeļiem, pirms viņš sagatavo pilna izmēra mašīnu, ķīmiķis iz-tērē dažādas vielas, lai izmēģinātu ieceri, lauksaimnieks — daļuno sēklas un lauka. Bet ir taču atšķirība starp dārznieku un viņa kokiem, izgud-rotāju un viņa mašīnu, ķīmiķi un vielām, lauksaimnieku un sēk-lām! Un sociālisti pilnā nopietnībā uzskata, ka tāda pati atšķirībair starp viņiem un sabiedrību! Nav jābrīnās, ka deviņpadsmitā gadsimta politiķi uztvēra sa-biedrību kā mākslīgu likumdevēja ģeniālo spēju veidojumu. Šīideja — klasiskās izglītības auglis, aizrāva visus intelektuāļus unmūsu slavenos rakstniekus. Šiem publicistiem un intelektuāļiem attiecības starp personuun likumdevēju šķiet tādas pašas, kā attiecības starp mālu unpodnieku. Vēl vairāk, kad viņi piekrita atzīt tādas cilvēka īpašības, kāspēju patstāvīgi darboties un spriest, kas rodas no cilvēka in-telekta, viņi uzskatīja, ka šīs Dieva dāvanas ir postošas. Viņidomāja, ka tad, ja likumdevējs ļautu personām brīvi darbotiespēc saviem ieskatiem, cilvēki kļūtu par ateistiem, nevis ticīgiemcilvēkiem, par barbariem, nevis inteliģentām personībām, parnabagiem, nevis ražotājiem un tirgotājiem. Par laimi, atbilstoši šiem rakstniekiem, ir daži cilvēki ar no-saukumu vadītāji un likumdevēji, kuriem Debesis ir piešķīrušas
  29. 29. FREDERIKS BASTIĀ 23pilnīgi pretējas tieksmes — darboties nevis viņu pašu labumam,bet par labu visai pasaulei. Cilvēcei ir tieksme uz ļaunumu, bet likumdevējam ir tieksmerīkoties labi; cilvēce kļūst tumsonīga, bet likumdevējs tiecas pēcapgaismības; sabiedrībai ir tieksme uz izvirtību, bet likumde-vēju piesaista tikumība. Kamēr viņi uzskata, ka tā patiesi noritpasaules notikumi, viņi pieprasa, lai viņu pašu izgudrojumi aiz-vietotu visas cilvēces netikumīgās tieksmes. Atver jebkuru filozofijas, politikas vai vēstures grāmatu un,iespējams, sapratīsi, cik dziļi mūsu sabiedrībā sakņojas šī ideja,klasisko zinātņu veidojums, sociālisma avots. Visās grāmatāsatradīsi ideju, ka sabiedrība ir inerta masa, kas dzīvesveidu, kār-tību, morāli un attīstību var gūt vienīgi no valsts. Pat ļaunāk, tiksuzsvērts, ka sabiedrībai ir tieksme uz degradāciju un lejupslīdi,un to ir iespējas apturēt vienīgi ar likumdevēja mistisko roku.Visur izskan vispārējā klasiskā gudrība, ka bez pasīvās cilvēcesir arī noslēpumainais spēlētājs — likums vai likumdevējs (vailieto citādu terminoloģiju, kas apzīmē kādu neatklātu personuvai personas ar neapšaubāmām ietekmes spējām un nozīmi), kasvirza, kontrolē, dod labumu un uzlabo sabiedrību. Iesākumā iepazīsimies ar citātu no Bosiē9: “Viens no vispārsteidzošākiem iespaidiem (kā radī- tiem?), kas ietekmējis ēģiptiešu raksturu, bija patrio- tisms. Nevienam nebija atļauts būt nevērīgam pret valsti. Katram ar likumu bija noteikts viņa darbs, kuru no tēva vēlāk mantoja dēls. Nevienam nebija atļauts strādāt divus darbus. Neviena persona arī ne- varēja mainīt savu nodarbošanos... Taču bija darbs, kas bija jāveic visiem: likuma lasīšana un gudrības iepazīšana. Valsts reliģijas un politisko regulējumu 9 [Žaks Bosiē (1627–1704), franču garīgais orators, vēsturnieks un valststiesību teorētiķis. Savos darbos parādās kā katolicisma un absolūtās monarhijasaizstāvis (karaļa vara nāk no Dieva).—TULKOTĀJS.]
  30. 30. 24 LIKUMS noliegšana nebija nekādā gadījumā piedodama. Vēl vairāk, jebkuru nodarbošanos bija paredzēts (kā pare- dzēts?) veikt noteiktā apgabalā... Papildus labiem li- kumiem vislabākais bija tas, ka jebkurš tika apmācīts (kā apmācīts?), kā likumu ievērot. Tā rezultātā Ēģiptē bija daudz lielisku izgudrojumu, un neviens no šiem labumiem, kas padara dzīvi vieglāku un mierīgāku, netika ignorēts.” Tāpēc cilvēki, saskaņā ar Bosiē, neko paši neradīja. Patrio-tisms, attīstība, izgudrojumi, laulība, zinātne — tas viss tika cil-vēkiem dots ar likumu palīdzību, ar valdnieku palīdzību. Viss,kas viņiem bija jādara — jābūt pasīviem. Bosiē uztur šo ideju,lai aizstāvētu ēģiptiešus pret Diodora10 iebildumiem, ka viņi no-liedza cīkstēšanos un mūziku. Viņš teica: “Kā tas ir iespējams?Šīs mākslas taču izgudroja Trismegists11.” Bosiē aizbildinās, ka pie persiešiem ir tāpat: “Viens no pirmajiem karaļa uzdevumiem bija attīstīt lauksaimniecību... Tāpat kā bija iestādes, kas atbildēja par armijas vadību, tāpat arī bija veidojumi, kuri re- gulēja zemnieku saimniecību darbu... Persieši bija ļoti iedvesmojušies no pārsteidzošās cieņas pret karali.” Sengrieķi, lai gan pārsteidzoši gudri, neko nesaprata nopersonīgās atbildības; tāpat kā suņi un zirgi, viņi paši nebūtuvarējuši izdomāt pat visvienkāršākās spēles. Atbilstoši klasiskoteoriju atziņām, neapšaubāmi, ka jebkurš labums cilvēkam tiekpiešķirts no avota ārpus viņa paša. 10 [Diodors Sicīlietis, grieķu vēsturnieks, kurš dzīvoja Cēzara un Augustalaikā. 60–30 g. pr. Kr. sarakstīja pasaules vēsturi no pasaules sākuma līdz CēzaraGallijas kariem.—TULKOTĀJS.] 11 [Ēģiptiešu dieva Osīrisa kanclers.—TULKOTĀJS.]
  31. 31. FREDERIKS BASTIĀ 25 “Pēc savas dabas gudros un drosmīgos sengrieķus jau iepriekš ir apstrādājuši karaļi un iekarotāji, kas nākuši no Ēģiptes. No šiem ēģiptiešu vadoņiem, sengrieķi ie- mācījās fiziskās kultūras prasmes, skriešanās sacensī- bas, zirgu un ratu sacensības... Bet vislabākā lieta, ko ēģiptieši iemācīja grieķiem, bija — paklausīt un ļaut sevi ar likumu palīdzību veidot sabiedriskajam labumam.” To labi atklāj Fenelons12, kurš bija audzināts pētīt un apbrīnotsenlietas, un viņš bija liecinieks Luija XIV13 varai, tāpēc Fene-lons dabiski pieņēma ideju, ka sabiedrībai ir jābūt pasīvai; kaneveiksmes un uzplaukumus, sabiedrības izvirtību un tikumībuizraisa ārpus tās ietekmes esoši spēki, kurus vada likumi un li-kumdevējs. Vadoties pēc viņa Utopia Salentum, viņš pakļaujcilvēku ar visām cilvēka interesēm, spējām, vēlmēm un visuviņa īpašumu un liek darboties pēc pilnīgas likumdevēja gribas.Lai kāda būtu problēma, persona to neizlemj pati; karalis izlemjpersonas vietā. Fenelonam karalis asociējas ar dvēseli, ko veidovisa bezveidīgā cilvēku masa jeb nācija. Karalī mājo visas gud-rās domas, paredzējumi, viss progress un organizācijas principi.Tāpēc visa atbildība gulstas uz viņa pleciem. To pierāda katra no desmit Fenelona grāmatām Telemachus.Iepazīstināšu lasītāju ar šo grāmatu, atsaucoties uz dažiemcitātiem no šī cildinātā darba, kuram, visa cita starpā, esmupirmais slavinātājs. 12 [Fransuā de Saliņjaks de la Mots Fenelons (1651–1715), franču Romaskatoļu teologs, dzejnieks un rakstnieks. Kambrē arhibīskaps, kas piedalījies kviē-tistu kustībā un sarakstījis mistikai veltītu grāmatu, ko vēlāk aizliedza. Viņa darbā“Telemaha piedzīvojumi” viena no personām ir Mentors — jauna karaļa privāt-skolotājs.—TULKOTĀJS.] 13 [Luijs XIV (1638–1715), Francijas un Navarras karalis. Ieguva karaļatitulu četru gadu vecumā, kad nomira viņa tēvs Luijs XIII, bet faktisko varuieguva 1661. gadā, kad nomira premjerministrs — Itālijas kardināls Mazarīni.Valdīja laikā, kad Francija bija varenākā valsts Eiropā. Saukts arī par SaulesKarali. Luijs ticēja karaļa dievišķajai varai — teorijai, kas atzīst karaļa atbildībuvienīgi Dieva priekšā.—TULKOTĀJS.]
  32. 32. 26 LIKUMS Ar apbrīnojamu lētticību, kas ir tipiska klasiķiem, Fenelonsignorē saprāta un faktu autoritāti, kad viņš piedēvē vispārējo svēt-laimi ēģiptiešiem nevis pašu gudrības, bet karaļa gudrības dēļ: “Mēs nevaram pievērt acis, atstājot neievērotas bagā- tās pilsētas un vispārdomātāk izvietotos valsts īpašu- mus; tīrumus, kas pārklāti ar zeltainu labību, bet ne- vienu gadu atkārtoti; pļavas, pilnas ar ganāmpulkiem; strādniekus, salīkušus zem ražas smaguma, kas viņiem jānes, kad ievākta dāsnā raža, ko zeme ir piešķīrusi saviem kopējiem; ganus, kuri radīja atbalsis ar savām taurēm un flautām spēlējot maigas notis. “Laimīga ir,” teica Mentors, “gudra karaļa pārvaldīta tauta...” Vēlāk Mentors vēlējās, lai es apskatu apmierinātību un pārpilnību, kas valdīja visā Ēģiptē, kur divdesmit divi tūkstoši pilsētu var saskaitīt. Viņš apbrīnoja labos noteikumus pilsētās; taisnīgums kalpoja par labu na- badzīgajiem uz bagāto rēķina; apbrīnoja saturīgo iz- glītību, kas iemāca bērniem būt pakļāvīgiem, strādāt, būt nosvērtiem un mīlēt mākslu un burtus; apbrīnoja precizitāti, ar kādu katra reliģiska ceremonija tika īste- nota; apbrīnoja lietderību, augsto goda vērtību, uzticī- bu cilvēkam un bijību no dieviem, ko katrs tēvs mācīja saviem bērniem. Viņš nekad nepārstāja apbrīnot valsts uzplaukumu. “Laimīgi,” viņš teica, “ir cilvēki, kurus pārvalda gudrs karalis šādā veidā.” Fenelona idille par Krētu ir vēl valdzinošāka. Mentors sacīja: “Viss, ko tu redzi šajā brīnišķajā salā, ir Mīnoja liku- ma veidots. Izglītība, ko viņš noteicis bērniem, padara viņu ķermeni spēcīgu un veselīgu. No pašas dzimša- nas bērnus pieradina rīkoties pieticīgi un strādāt, jo ir pieņemts, ka atpūta rada vāju ķermeni un prātu. Tāpēc
  33. 33. FREDERIKS BASTIĀ 27 bērniem ir atļauts izklaidēties, taču tikai tālab, lai kļūtu neuzveicami un iegūtu slavu... Šeit soda par trīs veida izvirtībām, par kurām nesoda pie citiem cilvēkiem: nepateicību, liekulību un alkatību. Šeit nav nepiecie- šams sodīt personas par izšķērdību un greznību, jo Krētā neko tādu nepazīst... Nav dārgu mēbeļu, nav iz- smalcinātu drēbju, nav gardu maltīšu, nav atļauts būvēt greznas villas.” Tādā veidā Mentors, nešaubos, ka tas veikts ar labākajiemnodomiem, izkopj savos skolniekos prasmes maldināt un ma-nipulēt ar Itakas iedzīvotājiem. Un lai pārliecinātu savu skol-nieku par šo ideju vērtību, Mentors min piemēru par Salentum. No šāda veida filozofijas mēs smeļamies savas sākotnējās po-litiskās idejas! Esam mācīti attiecības ar cilvēkiem veidot tāpat,kā Olivjē de Serres14 apmāca zemniekus kopt un apstrādāt zemi. Tagad paklausies ievērojamo Monteskjē15 par šo pašu tema-tu: “Lai attīstītu tirgotāja garu, ir nepieciešams, lai visi li- kumi veicinātu to. Šiem likumiem, kam proporcionāli ir jāsadala veiksmes iespējas, kā tās darbojas tirdznie- cībā, ir jāļauj katram nabadzīgajam pilsonim iespējami vieglākos apstākļos uzsākt strādāt, tāpat kā citi to dara. Tiem pašiem likumiem ir jāapgrūtina katrs bagātais pilsonis līdz tādam līmenim, lai viņam būtu nepiecie- šams strādāt un pelnīt.” 14 [Olivjē de Serres (1539–1619), franču publicists un lauksaimniecības ek-sperts. Sarakstījis grāmatu par lauksaimniecību, dodot padomus vīndariem parvīnogu audzēšanu, ražības risku sabalansēšanu.—TULKOTĀJS.] 15 [Šarls Luijs de Sekondā, barons de la Breds Monteskjē (1689–1775),franču filozofs un politiskais rakstnieks, pašmācības ceļā studējis tiesības. Pazīs-tams ar savu teoriju par varas dalīšanu, proti, likumdevēja funkcijas, izpildvarasfunkcijas un tiesu varas funkcijas nošķiršanu.—TULKOTĀJS.]
  34. 34. 28 LIKUMS Tādējādi likumam ir jālīdzsvaro visas veiksmes iespējas! “Lai gan patiesā vienlīdzība ir valsts dvēsele demokrā- tijā, to ir tik grūti izveidot, ka pārspīlētas pūles šajā jau- tājumā nebūtu vienmēr pārāk vēlamas. Ir pietiekami, ja izveidotu robežu, nosakot šīs atšķirības cilvēku bagātībā līdz zināmam apjomam. Kad tas ir paveikts, atliek vien izlīdzināt nevienlīdzības, uzliekot apgrūtinājumus bagā- tajiem un piešķirot atvieglojumus nabadzīgajiem.” Te atkal redzam ideju par veiksmes vienādošanu ar likuma,varas palīdzību. “Senajā Grieķijā bija divu veidu republikas. Sparta bija militāra, Atēnas bija komerciāla. Pirmajā bija mērķis, lai cilvēkam nevajadzētu strādāt; otrajā darba mīlestību visādi veicināja.” “Ir vērts pievērst nedaudz uzmanības, cik daudz ģe- niālām spējām bija nepieciešams piemist šim likumde- vējam, lai varētu redzēt, kā apvienojot visus tikumus, viņi demonstrēja visai pasaulei savu gudrību. Līkurgs16 ieviesa Spartā stabilitāti, apvienojot nedaudz zagšanas ar taisnīgumu; apvienojot visstingrākos ierobežojumus ar plašāko brīvību; apvienojot visatbaidošākās ticības ar piesardzīgāku mērenību. Viņš konfiscēja pilsētā visas izejvielas, aizliedza nodarboties ar mākslu, piesavinā- jās tirdzniecību, naudu un aizsardzību. Spartā iniciatīva saistījās ar bezcerību saņemt kādu atlīdzību. Dabiskajām saiknēm nebija nozīmes, jo neviens nebija dēls, vīrs vai tēvs. Šķīstība vairs nebija uzskatāma par tikumu. Pa šo ceļu Līkurgs aizveda Spartu līdz tās varenībai un slavai.” 16 [Līkurgs (ap 11.–9. gs. pr. Kr.), leģendārs Spartas likumdevējs, kurampiedēvē Spartas iekārtas nodibināšanu.—TULKOTĀJS.]
  35. 35. FREDERIKS BASTIĀ 29 “Šis fenomens, ko iespējams sameklēt sengrieķu insti- tūcijās, atkārtojas arī mūsdienu pagrimumā un samai- tātībā. Godīgais likumdevējs izveidoja cilvēku, ku- ram krietnums ir tikpat dabisks, cik spartietim drosme. Piemēram,Villjama Penna17 kungs ir īsts Līkurgs. Lai gan Penna kungam mērķis ir miers, bet Līkurgam karš, viņi atgādina viens otru pēc tā, pa kādu ceļu ved savus cilvē- kus, kā ietekmē brīvu cilvēku, kā pārvar aizspriedumus, kā apspiež kaisli, vedot savus cilvēkus jaunā virzienā.” “Paragvaja mums piedāvā vēl vienu piemēru.18 Sabied- rība tiek apsūdzēta par noziegumu, kad tā uzskata lab- sajūtu par vienīgo dzīves vērtības noteicēju; bet vienmēr par dižciltīgu ir uzskatīta cilvēku pārvaldīšana ar mērķi cilvēkus padarīt laimīgus.” “Tiem, kuri iecerējuši izveidot tādas pašas institūcijas, ir jārīkojas šādi: jāizveido kolektīvo īpašumu, kā tas ir Platona19 valstī; jāizrāda gods dieviem, kā Platons pa- vēlējis; nedrīkst ļaut ārvalstniekiem tikties ar vietējiem, lai saglabātu paražas; jāļauj publiskai varai, nevis pilso- ņiem, regulēt tirdzniecību. Likumdevējam ir jāpiedāvā mākslu, nevis izsmalcinātību. Likumdevējam ir jāap- mierina vajadzības, nevis vēlmes.” 17 [Villjams Penns (1644–1718), angļu izcelsmes amerikāņu politiķis, valsts-vīrs un rakstnieks. Lielbritānijai piederošās Ziemeļamerikas kolonijas — Pen-silvānijas provinces izveidotājs. Bija viens no pirmajiem ievērojamajiem demo-krātijas un reliģiskās brīvības atbalstītājiem Ziemeļamerikā; pazīstams ar savāmlabajām attiecībām ar vietējiem indiāņiem.—TULKOTĀJS.] 18 [Atbilstoši Katoļu baznīcas atbalstītam sabiedrības pārvaldes modelim,Paragvajas teritorijā 1610–1766 bija izveidotas komūnas, kurās vietējos indiāņuspārvaldīja Jezuīti.—TULKOTĀJS.] 19 [Platons (428/427 g. pr. Kr.–348/347 g. pr. Kr.), Klasiskais grieķufilozofs, matemātiķis, filozofisko dialogu rakstnieks, viens no Rietumu filozofijaspamatlicējiem. Dibināja Akadēmiju, kurā izglītoja valstsvīrus, sabiedriskusdarbiniekus un filozofus.—TULKOTĀJS.]
  36. 36. 30 LIKUMS Tad tie, kurus aizrauj vulgāra apmātība, varētu iesaukties:“Monteskjē to ir teicis! Tātad tas ir lieliski! Tas ir grandiozi!” Man ir drosme izteikt savu viedokli. Es saku: “Kas! Tev irvēl drosme saukt to par pieņemamu? Tas ir šausmīgi! Tas ir at-baidoši! Šie atsevišķie izvilkumi no Monteskjē rakstiem parāda,par ko viņš uzskata cilvēkus, brīvību, īpašumu — pašu cilvēci.Monteskjē tie ir nekas vairāk, kā likumdevēja izejmateriāls, koizmantot savas gudrības demonstrēšanai.” Papētīsim Ruso par šo tematu. Šis autors ir demokrātu gal-venā autoritāte jautājumos par attiecībām sabiedrībā. Lai ganviņš balsta sabiedrības struktūru uz cilvēku gribu, viņš vēl lielā-kā mērā nekā citi atzīst sabiedrības inertumu likumdevēja rokās: “Ja patiesi vareni karaļi ir retums, vai nav taisnība, ka vareni likumdevēji ir vēl retāk sastopami? Karalim ir tik vien kā jāievēro vadlīnijas, ko likumdevējs ir radī- jis. Likumdevējs ir tehniķis, kurš izgudro mehānismu; karalis ir vienīgi darbinieks, kurš iedarbina to.” Un kādu lomu tajā spēlē cilvēki? Viņi ir tikai iedarbināti me-hānismi? Vai patiesībā viņi nav vien materiāls, no kā mehānismiir izveidoti? Tāpēc starp likumdevēju un karali pastāv tādas pašas attie-cības, kā starp lauksaimniecības ekspertu un zemnieku, un at-tiecības starp karali un viņa pavalstniekiem ir tādas pašas, kāstarp zemnieku un viņa zemi. Kādos augstumos tad atrodas šisrakstnieks, kurš valda pār pašiem likumdevējiem un māca vi-ņiem amatu, piemēram, šādos valdonīgos toņos: “Vai tu apņemies gādāt par valsts stabilitāti? Tad apvie- no galējības, cik cieši vien iespējams. Neciet ne bagātas personas, ne nabagus. Ja zeme ir pārāk nabadzīga un neauglīga vai zemes valsts iedzīvotājiem ir par maz, tad pievērsies ražošanai un mākslai un tirgo šos produktus,
  37. 37. FREDERIKS BASTIĀ 31 iemainot tos pret pārtiku, kas tev vajadzīga... Ja tev pie- trūkst iedzīvotāju auglīgās zemes platībās, pievērs visu savu uzmanību lauksaimniecībai, jo tas vairo iedzīvo- tājus; aizliedz mākslu, jo tā tikai kalpo, lai samazinātu iedzīvotāju skaitu... Ja tev ir plašs un pieejams jūras krasts, tad noklāj lie- dagu ar tirdzniecības kuģiem, jo tad tev būs fantastiska dzīve. Ja tavas jūras apskalo vienīgi nepieejamas klintis, ļauj cilvēkiem būt mežonīgiem un ēst zivis. Viņi dzīvos daudz klusāk, iespējams, labāk, un pilnīgi droši, ka viņi dzīvos daudz laimīgāk. Īsumā, papildus vispārzināmām maksimām katrai sa- biedrībai ir savi īpašie apstākļi. Un šis fakts liks likum- devējam pielāgoties šiem apstākļiem. Tas ir iemesls, kāpēc ebrejiem iepriekš un tagad arā- biem reliģija ir galvenais mērķis. Atēniešu mērķis bija literatūra; Kartāgā un Tirā — tirdzniecība; Rodas salā — jūras lietas; Spartā — karadarbība; Romā — tikumība. “Par likuma garu” autors ir parādījis ar kādiem paņē- mieniem likumdevējam ir jāvada sabiedriskie veidoju- mi uz katru no šiem mērķiem... Bet iztēlojies situāciju, kad likumdevējs kļūdās, izvēloties pareizo mērķi, un darbojas pretēji dabas ierastajai kārtībai? Iztēlojies, ka izvēlētais mērķis dažreiz var radīt verdzību, bet daž- reiz brīvību; dažreiz bagātību un iedzīvotāju skaita pieaugumu; dažreiz mieru, bet dažreiz karu? Šis mēr- ķu sajukums pamazām novājina likuma varu un grauj konstitūciju. Valsts ir pakļauta nemitīgiem nemieriem, tā top iznīcināta vai izmainīta, un neuzveicamā daba atgūst savu stāvokli.” Ja daba nepārvarami atgūst savu harmonisko stāvokli, kāpēcRuso neatzīst, ka nav vajadzīgi likumdevēji, kas to darītu dabasvietā? Kāpēc viņš neredz, ka cilvēks, paļaujoties uz savām paša
  38. 38. 32 LIKUMStieksmēm, bez Līkurga, Solona20 un Ruso iejaukšanās, kurus va-rētu viegli pārprast, pievērsīsies lauksaimniecībai auglīgā zemēun tirdzniecībai plašā un viegli pieejamā jūras krastā? Lai būtu kā būdams, Ruso izgudro radītājus, organizētājus,vadītājus, likumdevējus un sabiedrības kontrolierus ar šausmi-nošu atbildību. Tāpēc viņš ir visaizraujošākais no visiem: “Viņam, kurš ir apņēmies veidot cilvēku politiku, ir jāuztic, tieši sakot, pārveidot cilvēka dabu. Pārveidot katru indivīdu, kurš pats par sevi ir nošķirta un pilnī- ga vienība, par daļu no vienota veseluma, kas dāvās indivīdam viņa dzīvību un esamību. Tāpēc personai, kura uzņemas politisko vadību, ir jātic savām spējām pārveidot cilvēka uzbūvi, nostiprināt to, aizvietot fizis- ko un patstāvīgo dabas doto esamību ar esamību, kas ir daļēja un morāla. Īsumā, vēlamajam politiskā cilvēka veidotājam ir jāaizvieto cilvēka paša spējas un jāizvei- do citas spējas, kas ir dabiski nepiederīgas viņam.” Nabaga cilvēka daba! Kāda gan būtu personīgā cieņa, ja tā-das pilnvaras tiktu uzticētas Ruso sekotājiem? Tagad izpētīsim Reinālu21 par tematu — sabiedrību veidolikumdevējs: “Iesākumā likumdevējam ir jāizpēta klimats, gaiss un augsne. Viņam pieejamie resursi nosaka viņa pie- nākumus. Sākumā viņam ir jānovērtē viņa apkārtne. 20 [Solons (ap 640.–560. g. pr. Kr.), atēniešu likumdevējs un dzejnieks,būdams no dižciltīgo Kodridu dzimtas, ieguva tautas simpātijas ar savu pat-riotismu un taisnīgumu. Ieviesa Atēnās nozīmīgas reformas, atbrīvojot maz-turīgos no parādu nastas, aizliedza parādu kalpību, nodibināja jaunu svaru unnaudas sistēmu, iedalīja iedzīvotājus četrās klasēs un veica ģints tiesību refor-mu.—TULKOTĀJS.] 21 [Gillaums Reināls (1713–1786), franču vēsturnieks un filozofs, pazīstamsar saviem pētījumiem par franču viduslaiku literatūru.—TULKOTĀJS.]
  39. 39. FREDERIKS BASTIĀ 33 Iedzīvotājiem, kuri dzīvo jūras krastā, ir jābūt liku- miem, kas regulē navigācijas tehniku... Ja tie ir iekšze- mes iedzīvotāji, likumdevējam ir jāplāno sabiedriskā kārtība atbilstoši dabas apstākļiem un augsnes ražī- bai... Likumdevēja ģenialitāti iespējams konstatēt pēc tā, kā viņš sadala īpašumu. Atbilstoši vispārējiem noteiku- miem, kad jaunā teritorijā izveido jaunu koloniju, ir nepieciešams katram vīram piešķirt viņa ģimenes ap- gādāšanai pietiekami zemes... Neiekoptā salā, kur tu izmitini bērnus, tev nav jādara nekas, bet jāļauj patiesības asniem augt, attīstoties sa- prātīgumam... Bet, kad tu izvieto vecus cilvēkus jaunā teritorijā, likumdevēja prasmes ir jāizmanto, neļaujot cilvēkiem saglabāt jebkādus kaitīgus aizspriedumus un paražas, ko tomēr iespējams izdziedēt un koriģēt. Ja tu vēlies šos aizspriedumus un paražas ierobežot, tev jāpievēršas nākošai paaudzei, radot vispārēju izglītības sistēmu bērniem. Karalim vai likumdevējam nekad ne- vajadzētu izveidot koloniju, iepriekš nenosūtot uz tu- rieni gudru vīru jaunatnes apmācīšanai... Rūpīgam likumdevējam, kurš alkst šķīstīt cilvēka pa- radumus un ieražas, jaunā kolonijā paveras plašas ie- spējas. Ja viņam ir tikumi un ģenialitāte, zeme un viņa rīcībā esošie cilvēki iedvesmos viņa garu sabiedrības veidošanas plāniem. Rakstnieks var vienīgi apjaust nākotnes plānus, jo viss ir pakļauts hipotēžu nestabili- tātei; problēmām ir dažādas formas, sarežģījumi un se- kas, kuras ir grūti paredzēt un detalizēti noregulēt.” Reināla padomus likumdevējam par piemērotāko cilvēkuvadīšanas veidu var salīdzināt ar lauksaimniecības profesora pa-domiem viņa studentiem: “Klimats ir pirmais zemnieka likums.
  40. 40. 34 LIKUMSViņa resursi nosaka viņa darba metodes. Iesākumā viņam jāiz-vērtē sava apkārtne. Ja zeme ir mālaina, jārīkojas vienā veidā. Jazeme ir smilšaina, jārīkojas citā veidā. Katram zemniekam, kuršvēlas apstrādāt savu zemi, ir dota iespēja. Ja viņš ir pietiekamiprasmīgs, viņa rīcībā esošais mēslojums noteiks viņa darbībasveidu. Problēmas ir dažādas, tās mainās un ir pakļautas bezgalī-gi daudz grūtībām, kuras sarežģīti paredzēt, tāpēc profesors tikaineskaidri var aprakstīt nākotnes plānus, jo tie neatgriezeniski pa-kļauti visu hipotēžu mainīgumam.” Ak, cēlais rakstniek! Lūdzu, atceries dažreiz, ka šis māls, šīssmiltis un šis mēslojums, ko tu tik ļoti untumaini vēlies nodalīt,ir cilvēki! Jūs esat vienlīdzīgi! Viņi ir inteliģenti un brīvi cilvēki,kā tu pats! Tāpat kā tu, arī viņi no Dieva ir ieguvuši spēju spriest,plānot, domāt un lemt par sevi! Lūk, Mablī22 teiktais par likumu un likumdevēju jautājumu.Pēc šeit norādītā apraksta sekojošos rakstos Mablī paredzēja li-kuma izzušanu, jo drošība būs atstāta novārtā. Viņš turpina uz-runāt lasītāju tādā veidā: “Šādos apstākļos ir skaidrs, ka valdības ietekme ir vāja. Dod viņiem jaunu saspīlējumu, un ļaunums tiks dziedēts... Domā mazāk par vainīgo sodīšanu, iedroši- ni vēlamos tikumus, kuri tev ir vajadzīgi. Tādā veidā tu atjaunosi savai republikai jaunības sparu. Jo brīvi cil- vēki ir kļuvuši nevīžīgi pret šādām procedūrām, viņi ir zaudējuši savu brīvību! Bet, ja ļaunums ir radījis šādu progresu, ko ierastās valdības procedūras nav spēju- šas izlabot, tad īslaicīgi izmanto īpašos tribunālus ar nopietnu varu. Pilsoņu iztēli ar to vajadzētu pamatīgi iespaidot.” Šādi Mablī turpina visos divdesmit sējumos. 22 [Gabriēls Bono de Mablī (1709–1785), franču vēsturnieks un filozofs,brālis daudz pazīstamākajam Kondijakam.—TULKOTĀJS.]
  41. 41. FREDERIKS BASTIĀ 35 Vadoties pēc šīs mācības, kas radusies no klasiskās izglītī-bas, jebkurš vēlējās būt pārāks un spēcīgāks par sabiedrību, laito vadītu, organizētu un regulētu pēc savas patikas. Tagad izvērtēsim, ko saka Kondijaks23 par likumdevēja unsabiedrības tematu: “Mans Kungs, iejūties Līkurga vai Solona lomā. Pirms tu beidz lasīt šo eseju, uzjautrini sevi, izdodot likumus dažām mežoņu ciltīm Amerikā vai Āfrikā. Apvieno šos klaidoņus ierobežotā apmešanās vietā, iemāci viņiem uzturēt ģimenes... Mēģini attīstīt viņos sabiedriskuma apziņu, ko daba viņiem ir devusi... Piespied viņus sākt ievērot humānisma principus... Lieto sodus, lai emo- cionāli pārdzīvojumi viņiem vairs neradītu nekādas sajūtas. Tad tu redzēsi, ka jebkurš likums mudina šos mežoņus zaudēt viņu izvirtību un kļūt tikumīgiem. Visiem cilvēkiem ir bijuši likumi. Bet tikai daži cil- vēki ir bijuši laimīgi. Kāpēc tā ir? Jo likumdevēji paši vienmēr ir ignorējuši sabiedrības mērķi — apvienot ģimenes kopīgam mērķim. Objektivitāti likumos veido divi priekšnoteikumi: iz- veidot vienlīdzīgu bagātību un vienlīdzīgu cieņu starp cilvēkiem... Jo likums izveido lielāku vienlīdzību, jo tas kļūst proporcionāli vairāk draudzīgs pret katru pil- soni... Kad visi cilvēki ir vienlīdzīgi bagātībā un cieņā un kad likums neatstāj nekādas iespējas pārdalīt šo vienlīdzību, kā gan cilvēks vēl var būt alkatīgs, am- biciozs, izvirtis, slinks, skaudīgs, ļauns vai dusmīgs? Dzirdētais par Spartas republiku tevi varētu apgaismot 23 [Etjens Bono de Kondijaks (1715–1780), viena no nozīmīgākajām frančuapgaismības laika personām, autors darbam “Par sajūtām”, kurā attīstīja Lokateoriju par visu zināšanu un pieredzes iegūšanu ar jutekļu palīdzību. Uzskatāmspar sensuālisma dibinātāju. Viņa idejas par politisko ekonomiku pieejamas dar-bā Le Commerce et le gouvernement.—TULKOTĀJS.]
  42. 42. 36 LIKUMS šajā jautājumā. Neviena cita valsts nav bijusi labākā saskaņā ar dabas likumiem un vienlīdzību.” Patiesībā nav nemaz jocīgi, ka septiņpadsmitajā un astoņ-padsmitajā gadsimtā cilvēci uzskatīja par inertu masu, kas ga-tava saņemt visu — formu, izskatu, spēku, kustību, dzīvību —no varenā karaļa, varenā likumdevēja vai varenā ģēnija. Šajosgadsimtos uzaudzināja, mācot klasiskās zināšanas. Un vēsturevisur: Ēģiptē, Persijā, Grieķijā, Romā, piedāvā pārvaldi, kur dažicilvēki veido sabiedrību pēc savām iegribām, pateicoties savaiprestižai varai un blēdībām. Bet tas nepierāda, ka šāda situācijair vēlama. Ja cilvēks un sabiedrība ir spējīgi pilnveidoties, tadir tikai dabiski, ka kļūdas, noliegumi, despotisms, verdzība unmāņticība ir bijusi izteiktāka senākā vēsturē. Iepriekš uzskai-tītie rakstnieki nekļūdījās, aprakstot seno valstisko veidojumuuzbūvi, bet viņi kļūdījās, piedāvājot to apbrīnot un atveidot arīnākamajām paaudzēm. Nekritiski un bērnišķīgi konformisti pie-ņēma par nemainīgu šo grandiozitāti, cieņu, ētiskumu un laimino iepriekšējām antīkās pasaules paaudzēm. Viņi nesaprata, kazināšanas rodas un pilnveidojas laika gaitā un, atbilstoši šim zi-nāšanu apjoma pieaugumam, vara sāk darboties par labu tiesī-bām un sabiedrība atgūst savu būtību. Kas tad īsti ir tie politiskie centieni, kuros līdzdarbojamies?Tā ir instinktīva visu cilvēku tieksme pēc brīvības. Kas ir šī brī-vība, kuras piesaukšana ikreiz liek sirdij sisties ātrāk un satricinapasauli? Vai tā nav visu brīvību apvienojums: sirdsapziņas brī-vība, izglītības brīvība, apvienošanās brīvība, preses, pārvieto-šanās, nodarbošanās un tirdzniecības brīvība? Īsumā, — vai brī-vība nav ikviena cilvēka iespēja pilnīgi un bez ierobežojumiemizmantot savas spējas, ja vien viņš nenodara kaitējumu citai per-sonai? Vai brīvība nav visa despotisma sabrukums, ieskaitot arītiesisko despotismu? Un visbeidzot, vai brīvība nav pienākumslikumam darboties vienīgi tā racionālajā sfērā, regulējot indivi-duālo tiesību leģitīmu aizsardzību: sodot netaisnību?
  43. 43. FREDERIKS BASTIĀ 37 Šo cilvēces tendenci, ir jāatzīst, īpaši mūsu valstī stipri ie-robežo no antīkajām zinātnēm aizgūtā, liktenīgā tieksme, kasmūsdienu politiķiem visiem ir kopīga, — viņi paceļ sevi pārisabiedrībai, lai vadītu, organizētu, regulētu sabiedrību pēc sa-vām iedomām. Kamēr cilvēki cīnās par brīvību, šie pazīstamie vīri, kuripozicionē sevi cilvēces priekšgalā, ir pārņemti ar septiņpadsmi-tā un astoņpadsmitā gadsimta garu. Viņi vēlas vienīgi pakļautcilvēci savu filantropisko tirāniju sociālajiem izgudrojumiem.Tāpat kā Ruso, viņi alkst piespiest cilvēci paklausīgi ievērot šosabiedriskās labklājības apspiestību, ko viņi ir iztēlojušies savosprātos. Tas bija īpaši labi redzams 1789. gadā. Nekad agrāk vecorežīmu nesagrāva, kamēr tas nebija pakļauts citam mākslīgamveidojumam, vienmēr sākot no viena un tā paša punkta — novisspēcīga likuma. Ieklausies dažu rakstnieku un politiķu šī perioda idejās: Sent-Žists24: “Likumdevējs veido nākotni. Viņa varā ir ietekmēt cilvēces labklājību. Viņa varā ir ietekmēt cilvēku pēc savām iecerēm.” Robespjērs25: “Valdības funkcija ir vadīt fiziskos un morālos nācijas spēkus uz to mērķi, kura dēļ ir izvei- dota valsts.” 24 [Luijs Antonijs Leons de Sent-Žists (1767–1794), parasti zināms kā Sent-Žists, bija Franču revolūcijas līderis. Ciešā sadarbībā ar Robespjēru viņi kopā dar-bojās Sabiedriskās drošības padomē, kura bija atbildīga par Terora periodu. Tāpatkā Robespjēru, kad viņu valdību gāza, Sent-Žistu arī giljotinēja.—TULKOTĀJS.] 25 [Maksimiljans Fransuā Izidors de Robespjērs (1758–1794), viens no va-došajiem Franču revolūcijas līderiem. Darbojās Sabiedriskās drošības padomē,kura bija atbildīga par Terora periodu. Bija Ruso ideju sekotājs, advokāts unjakobīņu vadītājs Konventā. 1794. gadā kā Terora perioda vaininieku viņu gil-jotinēja.—TULKOTĀJS.]
  44. 44. 38 LIKUMS Bilo-Varenē26: “Cilvēku, kuram atjauno brīvību, ir jā- izveido no jauna. Spēcīga vara un sparīga rīcība nepie- ciešama, lai iznīcinātu vecos netikumus, mainītu vecos ieradumus, izlabotu samaitātās tieksmes, ierobežotu nevajadzīgās vēlmes un iznīcinātu iesakņojušos ļau- numu... Pilsoņi un Līkurga nesatricināmais askētisms izveidoja stabilu pamatu Spartas republikai. Vājais un paļāvīgais Solona raksturs noveda Atēnas līdz verdzī- bai. Šīs paralēles caurvij visu zinātni par valdību.” Lepelletjē27: “Apsverot cilvēku degradācijas pakāpi, esmu nonācis līdz secinājumam, ka ir nepieciešams uzsākt pilnīgu reģenerāciju un, ja es tā varu izteikties, veidot cilvēku no jauna.” Atkal cilvēkus atzīst tikai par izejmateriālu. Tas nav cilvēkukompetencē izvēlēties savus uzlabojumus, jo viņi nav spējīgi topaveikt. Atbilstoši Sent-Žistam tikai likumdevējs spēj to izdarīt.Cilvēki ir vienīgi tas, par ko likumdevējs vēlas viņus padarīt. Saskaņā ar Robespjēru, kurš tieši kopē Ruso teikto, likum-devējs sāk savu darbību, definējot valsts institūciju izveidošanasmērķi. Kad tas ir noteikts, valdībai ir jāvada tautas fiziskie un mo-rālie spēki uz nosprausto mērķi. Tikmēr valsts iedzīvotājiem irjāpaliek pilnīgi pasīviem. Un saskaņā ar Bilo-Varenē cilvēkiemnedrīkst būt nekādu netikumu, tieksmju un vēlmju, izņemot tās,kuras likumdevējs ir atļāvis. Viņš turpina tik tālu, ka viena cilvēkanesatricināms askētisms kļūst par republikas izveidošanas pamatu. Gadījumos, kad iesakņojies ļaunums ir tik liels, ka valdībasprocedūras ir nespējīgas ko labot, Mablī ierosina diktatoram 26 [Žans Nikolā Bilo-Varenē (1756–1819), Franču revolūcijas laikāKonventa loceklis. Iesākumā bija Robespjēra sabiedrotais, vēlāk pretinieks. PēcTerora perioda viņu deportēja no valsts.—TULKOTĀJS.] 27 [Luis-Mišels Lepelletjē, marķīzs de Sent-Fargū (1760–1793), Frančurevolūcijas laikā Konventa loceklis. Pēc nobalsošanas par Luija XVI sodīšanuar nāvi, Sent-Fargū noslepkavoja.—TULKOTĀJS.]
  45. 45. FREDERIKS BASTIĀ 39veicināt tikumību. “Paredzi resursus,” viņš saka, “neparastamtribunālam, kas darbosies īsu laiku un tam būs ļoti spēcīga vara.Pilsoņu iztēli ir nepieciešams iespaidot.” Šī doktrīna nav aizmirsta.Ieklausies Robespjērā: “Republikas valdības darbojas pēc tikumības princi- piem, un, lai izveidotu tikumību, ir jāizmanto terors. Mūsu valstī mēs vēlamies likt morāli egoisma vietā, godīgumu šausmu vietā, principus ieradumu vietā, pie- nākumus manieru vietā, saprāta pasauli iegribu tirāni- jas vietā, ļaunuma nicināšanu nabadzības nicināšanas vietā, pašcieņu apvainojuma vietā, dvēseles diženumu iedomības vietā, slavas mīlestību naudas mīlestības vietā, labus cilvēkus labu draugu vietā, nopelnus intri- gu vietā, ģenialitāti asprātības vietā, patiesību skaistu vārdu vietā, laimes burvību garlaicīgas labpatikas vie- tā, cilvēka nozīmību sīkumainas nozīmības vietā, devī- gus, spēcīgus un laimīgus cilvēkus labi veidotu, viegl- prātīgu, degradētu cilvēku vietā; īsumā, mēs vēlamies aizvietot visus monarhijas trūkumus un bezjēdzības ar tikumiem un republikas burvību.” Cik neiedomājami pārāku par citiem Robespjērs iedomājassevi! Aplūko iedomību, ar kādu viņš to saka. Viņš neapmieri-nās ar vienkāršu aprakstu par plašāku cilvēka gara atmošanos.Ne arī sagaida šādu rezultātu, ja ir labi izveidota valdība. Nē,viņš pats pārveidos cilvēci un izdarīs to ar terora metodēm. Šie samaitātie un pretrunīgie izteikumi ir ņemti no Robespjē-ra apraksta, kurā viņa mērķis bija izskaidrot morāles principus,pēc kuriem vadīties revolucionārai valdībai. Atzīmē, ka Ro-bespjēra prasība pēc diktatūras nav tikai tāpēc, lai atspēkotuārvalstu iebrukumus vai tiktu galā ar opozīcijas spēkiem. Viņšvēlas diktatūru tāpēc, lai uzspiestu sabiedrībai ievērot savusmorāles principus. Viņš atzīst, ka tas ir tikai pagaidu pasākums
  46. 46. 40 LIKUMSlīdz jaunas konstitūcijas pieņemšanai. Bet patiesībā viņš nealkstko vairāk, kā vien ar terora palīdzību iznīdēt Francijā egoismu,cieņu, ieradumus, manieres, modi, iedomību, naudas mīlestību,labu pazīšanos, intrigas, asprātību, jutekliskumu un nabadzību.Kamēr viņš, Robespjērs, nebūs īstenojis savus brīnumus, kā viņštos tik patiesi nosauc, viņš neļaus likumam atkal darboties. Pa-tiesībā būtu ļoti apsveicami, ja šie vīziju īstenotāji, kuri domātik daudz par sevi, bet tik maz par sabiedrību, kuri vēlas visuuzlabot, būtu vismaz centušies pārveidot sevi; viņiem tas būtupietiekami grūts uzdevums. Kopumā ņemot, šie džentlmeņi —reformatori, likumdevēji un politiķi — tomēr nevēlas uzspiestsabiedrībai tiešu despotismu. Ak, nē, viņi ir pārāk mēreni unlabdarības pārņemti šādai rīcībai. Tā vietā viņi padara likumupar šo despotismu, šo absolūtismu un visvarenību. Viņi vēlasvienīgi izstrādāt likumus. Lai parādītu šo savādo ideju darbībā Francijā, man būtu jā-pārkopē ne tikai visas Mablī, Reināla, Ruso un Fenelona grāma-tas, bet arī jāizraksta gari citāti no Bosiē un Monteskjē, kā arīvisi Konventa protokoli. Neko no tā nedarīšu; paziņošu vienīgilasītājam par šādu faktu. Un, protams, nav arī liels pārsteigums, ka Napoleons28 šoideju ļoti mīlēja. Viņš dedzīgi pieņēma šo ideju un enerģiski toizmantoja. Tāpat kā ķīmiķis, Napoleons uzskatīja Eiropu parmateriālu saviem eksperimentiem. Bet laika gaitā, šis materiālsreaģēja pret viņu. Svētās Helēnas salā atrazdamies, pamatīgi vīlies, Napoleonsbeidzot kaut nedaudz atskārta sabiedrības pašiniciatīvas spējas.Atzinis šo faktu, viņš kļuva mazāk noraidošs pret brīvību. Laigan tas neatturēja viņu apmācīt savu dēlu pēc savas pārliecības:“Valdīt nozīmē vairot un izplatīt morāli, izglītību un laimi.” 28 [Napoleons Bonaparts (1769–1821), pirmais Francijas republikas konsuls(1799–1804), karavadonis, Francijas imperators (1804–1814, 1815. gada marts–jūnijs), kura militārās un politiskās darbības ietekmēja Eiropas valstu vēsturi 19.gadsimtā.—TULKOTĀJS.]

×