Impresionisms
Impresionisms kā mākslas virziens sākotnēji tika
pilnībā noraidīts, bargi kritizēts un izsmiets. Pirmā
impresionistu izstāde sabiedrībā atstāja šokējošas
paviršības un nepabeigtības iespaidu, jo impresionistus
vilināja neatklātais, eksperimenti, kustība un vibrācija,
aizrautība ar vienu mirkli.
Savu nosaukumu jaunais virziens ieguva no Kloda Monē
gleznas „Impresija. Saules lēkts”(1872).
Impresionistu grupā iekļāvās Edgars Degā, Klods Monē,
Ogists Renuārs, Eduārs Manē u.c. Viņu māksla ir diezgan
atšķirīga, tomēr viņus visus vienoja skaidra apziņa, ka
mākslā sācies jauns laiks.
Impresionisma pamatā bija gleznošana brīvā dabā
(plenērā). Gleznotāji devās ārā no darbnīcām, lai
spontāni gleznotu visu, ko redzēja dabā: vējā viļņojošus
laukus un kokus, miglu, saulei, ūdens ņirboņu utt. Daudzi
no viņiem pievērsās ikdienišķām situācijām, attēlojot
sabiedrības dzīvi, dzīvespriecīgo jaunatni - studentus,
laiviniekus, puķu pārdevējas, šuvējas u.c. dažādos
sadzīves momentos: dejojot kafejnīcas dārzā, vērojot
izrādi teātrī, sēžot pie brokastu galda, peldoties,
ģērbjoties utt.
Tā kā impresionisma glezniecībā būtisks bija mirkļa
tēlojums, viss notika a la prima - vienā paņēmienā
(proti, darbs tiek sākts un pabeigts vienā piegājienā),
kas bija pirmais lielais impresionistu ieguvums.
Uz impresionismu lielu iespaidu atstāja 19.gadsimta
jaunatklājumi, proti, gadsimta vidū parādās gatavas
krāsas tūbiņas, kas fiziski deva māksliniekiem daudz
lielāku brīvību, jo vairs nevajadzēja ne krāsas jaukt
pašiem, ne uzglabāt tās maisiņos, kuros tās ātri
sacietēja.
Liela nozīme bija arī fotogrāfijas attīstībai, kas
iedvesmoja māksliniekus savās gleznās tvert mirkli.
Fotogrāfija arī iedvesmoja izmantot neparastus skatu
punktus, izpludināt kustīgo objektu kontūras un it kā
nogriezt attēla malas.
Impresionisti sajūsminājās arī par japāņu mākslu, kas
bija asimetriska, košās krāsās un ar netradicionālu
redzējumu par dabas un cilvēka attēlojumu.
Visbeidzot, ļoti būtisks impresionistu jauninājums ir
tīru, gaišu krāsu izmantošana. 19.gadsimta beigās strauji
bija attīstījusies optikas zinātne, līdz ar to
impresionistiem bija daudz labākas zināšanas par acs
uzbūvi un optiku, un viņi zināja, ka, piemēram, zilais un
dzeltenais blakus cilvēkam izskatīsies zaļš, tādējādi
viņi vairs krāsas nejauca uz paletes, bet tīrā veidā
klāja tieši uz audekla. Pārsvarā tika izmantoti gaišie un
košie toņi, gandrīz pilnībā izslēdzot melno un brūno.