LIZDA pētījums par cienīgu darbu pedagogiem
Upcoming SlideShare
Loading in...5
×
 

Like this? Share it with your network

Share

LIZDA pētījums par cienīgu darbu pedagogiem

on

  • 783 views

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti veikusi pētījumu „Izglītības darbinieku vajadzības nodarbinātības ...

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti veikusi pētījumu „Izglītības darbinieku vajadzības nodarbinātības stabilitātes un cienīga darba apstākļu nodrošināšanai un šo jautājumu aktualizēšanai kolektīvajos līgumos”

Statistics

Views

Total Views
783
Views on SlideShare
782
Embed Views
1

Actions

Likes
0
Downloads
0
Comments
0

1 Embed 1

http://www.slideee.com 1

Accessibility

Categories

Upload Details

Uploaded via as Adobe PDF

Usage Rights

© All Rights Reserved

Report content

Flagged as inappropriate Flag as inappropriate
Flag as inappropriate

Select your reason for flagging this presentation as inappropriate.

Cancel
  • Full Name Full Name Comment goes here.
    Are you sure you want to
    Your message goes here
    Processing…
Post Comment
Edit your comment

LIZDA pētījums par cienīgu darbu pedagogiem Document Transcript

  • 1. Pētījums Izglītības darbinieku vajadzības nodarbinātības stabilitātes un cienīga darba apstākļu nodrošināšanai un šo jautājumu aktualizēšanai kolektīvajos līgumos
  • 2. PASŪTĪJUMS: Pakalpojuma līgums Nr. 7, 24.04.2013. Pētījums veikts LIZDA projekta „Padziļināta izpratne par cienīgu darbu pedagogiem” (līguma Nr. 2012/104573) ietvaros ar Norvēģijas Inovāciju aģentūras un Norvēģijas finanšu instrumenta programmas „Globālais fonds cienīga darba un trīspusējās sadarbības veicināšanai” atbalstu PASŪTĪTĀJS: Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) Reģ. Nr. 40008043830, Bruņinieku iela 29/31, Rīga, LV-1001 IZPILDĪTĀJS: Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU) Reģ. Nr. 90000041898, Lielā iela 2, Jelgava, LV-3001 LLU Sociālo un humanitāro zinātņu institūta pētnieču grupa: Anna Rāta, Mg.sc.soc. – pētījuma vadītāja Dina Bite, Dr.sc.soc. Sandra Nāckalne, Mg.paed. Laima Barisa, Mg.sc.soc. Lana Janmere, Mg.sc.soc. Maiga Krūzmētra, vēst.zin.kand. © LIZDA, 2013
  • 3. Satura rādītājs Ievads ......................................................................................................................................... 4 Saīsinājumi ............................................................................................................................. 6 Pētījuma metodes un izlase ............................................................................................ 7 Pētījuma metodes............................................................................................................ 7 Aptauja ......................................................................................................................... 7 Aptaujas izlases izveide .......................................................................................... 8 Fokusa grupu diskusijas.......................................................................................... 9 Datu apstrāde............................................................................................................. 9 Kopsavilkums: secinājumi un rekomendācijas....................................................10 Secinājumi .......................................................................................................................10 Rekomendācijas..............................................................................................................15 Cienīga darba teorētiskie skaidrojumi.....................................................................17 Cienīga darba jēdziens.................................................................................................17 Droša darba vide ............................................................................................................18 Sociālā drošība ...............................................................................................................20 Sociālais dialogs..............................................................................................................22 Pētījuma rezultāti...............................................................................................................26 Cienīgs pedagoga darbs .............................................................................................26 Nodaļas secinājumi.................................................................................................31 Droša darba vide ............................................................................................................32 Fiziskās vides raksturojums .................................................................................33 Informatīvās vides raksturojums .......................................................................40 Sociālpsiholoģiskās vides raksturojums .........................................................42 Nodaļas secinājumi.................................................................................................51 Sociālā drošība................................................................................................................53 Veselības apdrošināšana.......................................................................................53 Sociālās garantijas...................................................................................................55 Atzinība par veikto darbu un taisnīgums .......................................................59 Nodaļas secinājumi.................................................................................................62 Sociālais dialogs .............................................................................................................63 Sociālā dialoga partneri un to iesaiste sociālajā dialogā ..........................64 Sociālā dialoga saturs un atbildīgie par tā risināšanu................................73 Darba koplīgums.....................................................................................................75 Sociālā dialoga formas un ceļi ...........................................................................76 Nodaļas secinājumi.................................................................................................78 Literatūras saraksts............................................................................................................81 Pielikumi 1. pielikums – Aptaujas anketa................................................................................... 82 2. pielikums – Izlases raksturojums.........................................................................100 3. pielikums – Fokusa grupu diskusijas jautājumi un vadlīnijas ...................103 4. pielikums – Aptaujas rezultātu tabulas.............................................................105
  • 4. Ievads Pētījums „Izglītības darbinieku vajadzības nodarbinātības stabilitātes un cienīga darba apstākļu nodrošināšanai un šo jautājumu aktualizēšanai kolektīvajos līgumos” Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) projekta „Padziļināta izpratne par cienīgu darbu pedagogiem” (līguma Nr. 2012/104573) ietvaros. Pētījuma norisei nepieciešamais finansējums saņemts no Norvēģijas Inovāciju aģentūras un Norvēģijas finanšu instrumenta programmas „Globālais fonds cienīga darba un trīspusējās sadarbības veicināšanai” līdzekļiem. Darbs ir cilvēka labklājības pamats. Darbs, kas vienlaikus ar ienākumiem paver ceļu arī plašākai indivīdu, viņu ģimeņu un visas sabiedrības sociālajai un ekonomiskajai attīstībai, tiek saukts par cienīgu darbu (decent work). Cienīgs darbs nodrošina cilvēku centienu realizēšanos viņu darba dzīves laikā. Starptautiskā darba organizācija (ILO – International Labour Organization) 1999. gadā Ženēvā pirmo reizi uzsāka diskusiju par cienīga darba sasniegšanu visā pasaulē. Šobrīd aizsāktais dialogs par cienīga darba nodrošināšanu visiem strādājošajiem aktīvi risinās starp darba ņēmējiem, arodbiedrībām un valsti visā pasaulē. Starptautiskā darba organizācija cilvēka cienīga darba nodrošināšanai izvirzījusi četrus stratēģiskus mērķus: darba vietu esamību, cilvēku tiesības uz darbu, sociālās aizsardzības izvēršanu un sociālā dialoga veicināšanu1. Šī problēma ir aktualizējusies 21. gadsimtā, kad par darba tirgus raksturīgāko iezīmi kļūst nepārtraukta mainība/elastība (flexibility). Jēdzienam cienīgs darbs ir plašāka nozīme nekā nodarbinātība vai darbs. Darbs ietver ne tikai atalgoto darbu, bet arī pašnodarbinātos un mājsaimniekus. Jaunā situācija rada nepieciešamību mainīt darba tirgus politiku. Cienīga darba problēmu aktualitāti apstiprina 2009. gadā pēc Eiropas Arodbiedrību institūta (European Trade Union Institute) iniciatīvas veiktais pētījums par darba apstākļiem 32 valstīs un 12 profesionālās grupās, ietverot gan Latviju, gan izglītības darbiniekus. (Tangian A., 2009. Decent work: indexing European working conditions and imposing workplace tax. In: Transfer: European Review of Labour and Research, Vol.15: 527) Pētījuma „Izglītības darbinieku vajadzības nodarbinātības stabilitātes un cienīga darba apstākļu nodrošināšanai un šo jautājumu aktualizēšanai kolektīvajos līgumos” virsmērķis bija noskaidrot izglītības darbinieku viedokli par International Labour Office. Decent Work. Report of the Director-General. 87th Session, Geneva, June 1999 http://www.ilo.org/public/english/standards/relm/ilc/ilc87/rep-i.htm#Global adjustment 1 4
  • 5. cienīga darba nosacījumiem pedagogiem, pamatojoties uz trijiem būtiskiem aspektiem: – drošu darba vidi; – sociālo drošību; – sociālo dialogu. Pētījuma mērķis bija iegūt informāciju: 1) par to, kā pedagogi vērtē pašreizējo darba vidi, tās atbilstību darba drošības noteikumiem, sociālās drošības līmeni, sociālā dialoga iespējas un rezultātus; 2) par to, kāds ir pedagogu skatījums uz vēlamo drošo darba vidi, sociālo drošību un sociālā dialoga rezultātiem; 3) par to, kuram pārvaldes līmenim – Izglītības un zinātnes ministrijai, pašvaldībai vai skolas vadībai – ir uzdevums nodrošināt vēlamās un esošās situācijas rādītāju tuvināšanos. Pētījuma rezultāti Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai (LIZDA) dos iespēju pilnveidot darba koplīgumu izstrādi un būs pamats diskusijām ar Izglītības un zinātnes ministriju un pašvaldībām par pedagogu cienīga darba nosacījumu pilnveidošanu. Pētījuma komanda izsaka pateicību LIZDA valdei, reģionālo struktūrvienību un arodgrupu vadītājiem par atsaucību un organizatorisku atbalstu pētījuma veikšanā. Īpašs paldies aptaujas dalībniekiem, kuri bija atsaucīgi un veltīja savu laiku anketas aizpildīšanai. Pateicamies fokusa grupu diskusiju dalībniekiem – pašvaldību un skolu administrācijas pārstāvjiem, visu līmeņu izglītības iestāžu pedagogiem un arodbiedrības pārstāvjiem, kuri piedalījās diskusijās un aktīvi pauda savu viedokli par cienīga pedagogu darba dažādiem aspektiem. Pētījumu veica Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo un humanitāro zinātņu institūta pētnieku komanda: Anna Rāta, Mg. sc. soc. – pētījuma vadītāja; Dina Bite, Dr. sc. soc.; Sandra Nāckalne, Mg. paed.; Laima Barisa, Mg. sc. soc.; Lana Janmere, Mg. sc. soc.; Maiga Krūzmētra, vēst.zin.kand. Pētījuma norises laiks: 2013. gada aprīlis – novembris. Pētījuma komanda izsaka cerību, ka pētījuma rezultāti neiegulsies plauktā, bet kļūs par nozīmīgu informācijas avotu argumentētām sarunām par izglītības darbiniekiem nozīmīgiem viņu profesijas aspektiem. Pievienojamies kāda pētījuma respondenta paustajai atziņai: „Priecātos, ja tā nebūtu tukša datu apkopošana, bet aptauja spētu ko mainīt situācijā, kad ne IZM, ne plašsaziņas līdzekļi, ne sabiedrība nespēj izveidot adekvātu dialogu, atstājot skolu peramā zēna lomā.” (No anketas) 5
  • 6. Saīsinājumi LIZDA Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība SDO Starptautiskā darba organizācija (International Labour Organisation – ILO) NTSP Nacionālā trīspusējā sadarbības padome LDDK Latvijas Darba devēju konfederācija LBAS Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība 6
  • 7. Pētījuma metodes un izlase Pētījuma metodes Pētījuma mērķa sasniegšanai tika veikts sociāls pētījums, kombinējot kvantitatīvo un kvalitatīvo pētniecības pieeju. Kvantitatīvās pētniecības uzdevums bija noskaidrot pētījuma mērķī minēto cienīga darba aspektu skaitliskās izpausmes un kopējās tendences Latvijā, bet kvalitatīvās pētniecības pieejas uzdevums bija rast skaidrojumu un dziļāku izpratni par tiem. Tādējādi tika izvēlētas divas atbilstošas datu ieguves metodes: aptauja un fokusa grupu diskusijas. Aptauja Aptaujas veikšanai laika periodā no 24.04.2013. līdz 05.06.2013. pētījuma autori izstrādāja un aprobēja anketu (1. pielikums). Anketas izveide tika balstīta uz iepriekš veikto cienīga darba (decent work) tematikas konceptualizāciju. Atbilstoši tai anketā ietverti jautājumi par trijiem būtiskākajiem cienīga darba aspektiem: drošu darba vidi, sociālo drošību un sociālo dialogu. Lai noskaidrotu izglītības darbinieku viedokli par darba koplīguma problemātiku, anketā tika ietverti jautājumi par esošajiem koplīgumiem un iespējamiem papildinājumiem koplīgumos nākotnē. Aptaujas instrumentārija – anketas – strukturālo kompozīciju veido piecas daļas. Pirmajā respondentiem tika uzdoti jautājumi par drošu fizisko vidi un veselību. Otrajā daļā ievietoti jautājumi par sociālo, psiholoģisko un informatīvo vidi, bet trešajā daļā – par sociālo drošību un garantijām. Pētāmās kategorijas visu triju minēto sadaļu ietvaros galvenokārt tika izmantotas atbilstoši piecu punktu Likerta skalai, skaidrojot gan respondentu apmierinātību ar tām, gan to norises intensitāti jeb biežumu izglītības iestādē. Anketas ceturtajā daļā iekļauti jautājumi par sociālo dialogu, darba koplīgumiem un izglītības darbinieku sociālo aktivitāti. Anketas piektā daļa sniedz sociāldemogrāfisko informāciju par respondentiem. Anketas aprobēšanas nolūkos tika veikts pilotpētījums, kura laikā anketu aizpildīja desmit respondenti. Pēc nepieciešamo labojumu veikšanas anketa tika saskaņota ar LIZDA vadību. 7
  • 8. Aptaujas izlases izveide Izlases kopējo apjomu – 1500 izglītības darbinieki – noteica pasūtītājs iepirkuma tehniskajā specifikācijā. Veidojot pētījuma izlases struktūru, kā specifisks atlases kritērijs tika noteikts apdzīvotas vietas tips, kurā atrodas izglītības iestāde. Šādā aspektā pētījumā par respondentu grupu izdales kritēriju kalpoja Latvijā izstrādātais un pieņemtais pilsētu/administratīvo teritoriju dalījums. Pēc policentriskās attīstības koncepcijas pilsētas uzskatāmas par attīstības veicinātājām, jo tajās koncentrējas nozīmīgi sabiedrības funkcionēšanas un attīstības resursi (ražošana, sociālās darbības, kultūras, to skaitā arī izglītības, aktivitātes)2. Parasti pilsētās ir vairāk skolu, skolēnu un pedagogu. Tāpēc arī izlasē vairāk nekā puse respondentu ir no galvaspilsētas un astoņu lielo pilsētu skolām. Pētījuma izlasi sastāda 1502 izglītības darbinieki. Kopumā izlasi veido 189 respondenti no Rīgas, 613 lielo pilsētu respondenti, 324 respondenti no novadiem, kuru centri ir bijušo rajonu centri, 205 respondenti no novadiem, kuru centri ir mazpilsētas, un 144 respondenti no novadiem, kuros neietilpst neviena pilsēta. 27 anketās nebija sniegta atbilde par novadu, kuru respondents pārstāv (sk. 2. pielikumu). Pētījuma nolikuma tehniskajā specifikācijā noteiktās prasības atainoja vēlamo respondentu skaitu no dažādām Latvijas novadu kategorijām un lielajām pilsētām. Ņemot vērā, ka specifikācijā noteiktais respondentu apakšgrupu lielums nav tieši proporcionāls ģenerālkopai, bet norāda aptuvenu respondentu daudzumu katrā, izlases realizācijas gaitā vērojamas nelielas novirzes no noteiktajiem apakšgrupu lielumiem. Tā kā pētījuma mērķis nebija skaidrot, cik tieši no attiecīgā teritorijā strādājošajiem izglītības darbiniekiem uzskata savu darbu par cienīgu un kādas problēmas saskata, bet bija svarīgi, lai attiecīgās teritorijas grupas pārstāvju viedoklis būtu vērā ņemami pārstāvēts kopējā pētījuma izlasē, tad šīs novirzes no respondentu skaita katrā novadu kategorijā uzskatāmas par nebūtiskām. Jebkura respondentu grupa ir pietiekami liela, lai tās skatījumu varētu pieņemt kā kopējās tendences reprezentējošu. Izlasē iekļauti respondenti no izglītības iestādēm, kas īsteno visu veidu (vispārējā, profesionālā, augstākā izglītība) un visu pakāpju (pirmsskolas, pamatskolas, vidusskolas, augstskolas) izglītības programmas. 2 ESDP. The European Spatial Development Perspective, EC, 1999. 8
  • 9. Fokusa grupu diskusijas Lai iegūtu izglītības darbinieku padziļinātu viedokli par pedagogu cienīga darba dažādiem aspektiem, pētnieki izstrādāja fokusa grupu diskusijas jautājumu kopu. Fokusa grupu diskusijas jautājumu kopa un vadlīnijas elektroniskā formā tika saskaņotas ar pasūtītāju (sk. 3. pielikumu „Fokusa grupu diskusijas jautājumi un vadlīnijas”). Pētījuma gaitā atbilstoši pasūtītāja noteiktajām prasībām notika piecas fokusa grupu diskusijas. Pa vienai diskusijai notika Zemgalē, Vidzemē, Kurzemē, Latgalē, Rīgā. Katrā diskusijā piedalījās 6–10 cilvēki, kuri pārstāvēja pasūtītāja noteiktās diskusiju dalībnieku kategorijas: pedagogi (pirmskolas, pamatskolas, vidusskolas), izglītības iestādes administrācijas pārstāvis, pašvaldības pārstāvis, arodbiedrības pārstāvis. No fokusa grupu diskusiju ierakstiem tika izveidots transkripts, katrai diskusijai piešķirot kārtas numuru: 1. diskusija – Rīga, 2. diskusija – Kurzeme, 3. diskusija – Zemgale, 4. diskusija – Vidzeme, 5. diskusija – Latgale. Aiz ziņojumā iekļauto fokusa grupu dalībnieku citētajiem viedokļiem iekavās ir norādīti atbilstošie diskusiju numuri. Datu apstrāde Kvantitatīvo datu ievadīšanai tika izmantota pētnieku veidota matrica Excel formātā. Tajā ievadītie dati pēc visu anketu datu ievadīšanas tika pārcelti SPSS programmā un apstrādāti ar tās palīdzību. Izdevuma kvalitātes nodrošinājuma dēļ literārais redaktors pētījuma dalībnieku atbildēs ir nedaudz labojis valodu, nemainot būtību. Pilnīgi precīzs pētījuma dalībnieku atbilžu atšifrējums atrodas pētījuma grupas rīcībā. 9
  • 10. Kopsavilkums: secinājumi un rekomendācijas Secinājumi Pēc respondentu domām, pedagoga cienīgu darbu raksturo tas, ka šis darbs ir sabiedrībai vajadzīgs, sniedz gandarījumu, darot to no sirds, ar prieku un godprātīgi. Tas ir darbs, par ko pienākas un tiek saņemts cienīgs atalgojums, darbs, ko atzīst un novērtē skolēni, viņu vecāki, tuvinieki un sabiedrība kopumā. Cienīgs darbs tiek veikts piemērotā, sakārtotā, drošā vidē, ar atbilstošu mācību līdzekļu nodrošinājumu un sniedz arī karjeras izaugsmes iespējas. Realitāte Latvijas izglītības sistēmā pedagogu vērtējumā ievērojami atšķiras no cienīga darba ideāla, jo gandrīz katrā no minētajiem cienīga darba aspektiem ir problēmas. Skolotājiem ir pārliecība, ka, lai arī ir daudz problēmu, pēc būtības pedagoga darbs ir cienījams, un viņi strādā prestižā profesijā. Lielākā neapmierinātība izglītības darbinieku vidū ir ar atalgojumu – pedagogi uzskata, ka tas neatbilst viņu iegūtajai izglītībai, ieguldītajam darbam un atbildībai. Atalgojuma dēļ pedagoga darbs Latvijā tiek uzskatīts par necienīgu. Viņi jūtas kā situācijas ķīlnieki – grib godprātīgi un ar misijas sajūtu strādāt savā profesijā, bet niecīgais atalgojums, kura apmēru viņiem nav iespējams tieši ietekmēt, raisa pazemojuma sajūtu. Pedagogi to mēģina risināt, strādājot vairākās darba vietās, piepelnoties ne savā profesijā, paļaujoties uz ģimenes locekļiem. Citas ar atalgojumu saistītās problēmas, ko norādījuši pētījuma respondenti, ir: no naudas sadales principa nauda seko skolēnam izrietošās krasās algas apmēra atšķirības dažādās izglītības iestādēs dažādos Latvijas novados; atšķirīga algas apmēra noteikšana dažādos vispārizglītojošās izglītības posmos, neskaidrība par algas apmēru vēl mēnesi vai vairāk pēc mācību gada sākuma. Problemātisks ir arī augstāko izglītības iestāžu mācībspēku atalgojums. Vairākums respondentu par galveno atbildīgo darba algas, pabalstu un pensijas apmēra un citu finansējuma jautājumu risināšanā pamatoti uzskata Izglītības un zinātnes ministriju. Pedagogi uzsver, ka fiziskā vide izglītības iestādēs pašlaik ir apmierinoša: daudzviet ir modernizēti kabineti, atbilstošs tehniskais nodrošinājums, pieejami datori, internets, t. sk. arī bezvadu. Progress panākts tieši pēdējos gados. 10
  • 11. Kopumā fiziskā vide izglītības iestādēs tiek attīstīta, pateicoties pašvaldībām, dažādiem projektiem, kuros iesaistās konkrētās izglītības iestādes, sponsoriem, skolēnu vecākiem un pašiem pedagogiem, kuri nereti no savām jau tā pieticīgajām algām daļu izmanto mācību procesa nodrošināšanai. Pašvaldības atkarībā no to finansiālajām iespējām rūpējas par savā teritorijā esošo izglītības iestāžu fiziskās vides pilnveidi, taču ar to nepietiek, tāpēc, pēc pedagogu domām, pilnveidošana notiek pārāk lēni. Izglītības iestāžu fiziskās vides sakārtošanā dažādos novados un pilsētās ir atšķirīga pieredze. Tiek uzsvērts, ka nereti tā notiek stihiski, nav plānveidīga, regulāra. Ir arī absurdas situācijas, kad nākas pārbūvēt jau sakārtotas telpas, bet tur, kur remonts nav bijis, līdzekļi netiek novirzīti. Tomēr citos novados pieejamo finanšu robežās fiziskās vides uzlabošanas darbi tiek plānoti un realizēti sistēmiski un konsekventi, lai gan būtu nepieciešami straujāki tempi un lielāks uzlabojumu apjoms. Izglītības darbinieki kopumā atzinīgi vērtējuši informatīvo vidi. Viņiem ir pietiekama pieeja informācijai par dažādiem izglītības procesa aspektiem skolā, kā arī informācijai, kas mācību procesā nepieciešama gan skolēniem, gan pašiem pedagogiem (grāmatas, cita veida izziņas materiāli). Mācību procesā nepieciešamās informācijas apmaiņu starp skolēniem, pedagogiem un vecākiem zināmā mērā nodrošina e-vide. Pašiem pedagogiem zemā atalgojuma dēļ nereti ir grūtības iegādāties nepieciešamās grāmatas mācību procesa pilnveidei. Darbam nepieciešamo informāciju pedagogiem ir iespējams papildināt dažādos kursos. Tomēr kursu organizētājiem un vadītājiem būtu jāizvērtē, kāda informācija nepieciešama konkrētiem kursu apmeklētājiem, lai pieredzējušiem pedagogiem nebūtu jātērē laiks un nauda, klausoties pamatatziņas. Pedagogi atklāj augstu informētības līmeni par darba drošības noteikumiem, tomēr tikai nedaudz vairāk par pusi respondentu pilnībā zina, kā rīkoties kritiskās situācijās. Sociālpsiholoģiskās vides dažādo stresoru vidū izglītības darbinieku psiholoģisko nedrošību visvairāk ietekmē stress saistībā ar darba pienākumu pildīšanu. Stresu izraisa noslogotība, atalgojums, attiecības ar izglītojamajiem, vecākiem, kompleksu problēmu risināšana. Ja neizdodas atgūt līdzsvaru sarežģītajos sociālpsiholoģiskajos apstākļos, tas noved pie izdegšanas, psiholoģiska rakstura problēmām, depresijas. Lai mazinātu vai novērstu iespējamo izdegšanu darbā, pedagogiem būtu nepieciešama apmaksāta psihologa palīdzība, iespēja apmeklēt atbilstošus kursus, masāžas, u. tml. pēc iespējas tuvāk dzīves/darba vietai. 11
  • 12. Līdztekus pamatpienākumu pildīšanai nereti papildu spriedzi un papildu pienākumus darbā izglītības iestādē pedagogiem rada attiecības ar izglītojamajiem un viņu vecākiem. Skolēnu un viņu vecāku priekšstati un uzvedība atspoguļo visas problēmas, ar ko saskaras mūsdienu sabiedrība. Lai gan lielākoties pedagogi veiksmīgi veido saskarsmi ar izglītojamajiem, nav izslēgta bērnu agresivitāte un konflikti gan pašu izglītojamo vidū, gan ar pedagogiem. Mēdz būt domstarpības par lomu sadalījumu starp vecākiem un pedagogiem. Parasti pedagogi konfliktus risina paši, taču atzīst, ka būtu nepieciešama profesionāla palīdzība. Daļa pedagogu norāda, ka viņu skolā nav, bet būtu nepieciešama tāda vieta/telpa atpūtai, kur relaksēties, pabūt vienatnē vai ar kolēģiem. Skolotāji ir publiskas personas, tāpēc izjūt vajadzību pēc privātas norobežošanās iespējas. Tiek norādīts, ka sarežģītu problēmu risināšanā ar izglītojamajiem un arī sevis psiholoģiskā sakārtošanā ļoti nepieciešama kvalificētu speciālistu – psihologu, sociālo pedagogu palīdzība. Sociālās drošības dažādu aspektu vērtējumos pedagogi ir daudz kritiskāki nekā vērtējumos par darba vides drošumu. Pedagogi nav pārliecināti par iespēju saņemt sociālās garantijas, ko paredz valsts oficiālā likumdošana. Viskritiskāko vērtējumu izglītības darbinieki pauduši par iespējām saņemt cienīgu dzīvi nodrošinošu pensiju. Pārliecība, ka viņi pēc darba gaitu izbeigšanas saņems cienīgu dzīvi nodrošinošu pensiju vai arī izdienas pensiju pēc 58 gadu vecuma, ir tikai katram desmitajam respondentam. Ņemot vērā izglītības darbinieku pašreizējo vecuma struktūru, situācija uzskatāma par kritisku. Obligātās veselības pārbaudes pedagogi uzskata par nepieciešamām, jo tās veicina gan pašu, gan citu cilvēku veselības aizsardzību. Tai pašā laikā lielākā daļa aptaujāto rīkojas pretēji savai pārliecībai un, apstākļu spiesti, mēdz ierasties darbā arī viegli sasirguši vai slimi. Veselības uzturēšanai nozīmīgas ir veselības apdrošināšanas polises, kuras ir tikai vienai trešdaļai  aptaujas dalībnieku, turklāt vairumā gadījumu tās ietver tikai minimālu apdrošināšanas programmu, un tās ir apmaksājuši paši pedagogi. Dažās izglītības iestādēs pedagogiem ir apmaksātas arī nelaimes gadījumu polises. Izglītības darbinieki uzskata, ka, lai stiprinātu pedagogu sociālo drošību, būtu jāpaplašina viņiem pieejamo sociālo garantiju klāsts. Būtu vēlamas iemaksas privātajos pensijas kontos, apdrošināšanas līgumu apmaksāšana no pašvaldības vai valsts puses, saturīgs tālākizglītības kursu piedāvājums, dažādas rehabilitācijas iespējas (masāžas, vingrošana u. c.), kā arī nepieciešams lielāks atbalsts un profesionāla palīdzība dažādās dzīves krīzes situācijās. 12
  • 13. Pedagogi uzskata, ka saistībā ar darba specifiku – pastiprināto stresu un izdegšanas draudiem – būtu jāparedz priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas pedagogiem vecumā no 55 vai 60 gadiem. Tas atbrīvotu arī vietu jaunu pedagogu ienākšanai izglītības iestādēs. Izglītības darbinieku vairākums uzskata, ka sociālais dialogs ir ļoti nepieciešams un racionāls veids, kā risināt gan konkrētus ikdienas darba jautājumus, gan plašus visu izglītības nozari skarošus jautājumus. Daļa respondentu esošo sociālo dialogu uzskata par mazefektīvu un formālu. Pedagogu skatījumā sociālajā dialogā visintensīvāk iesaistās izglītības iestāžu administrācijas un kolēģi. Kopumā aptaujas rezultātos vērojama šāda tendence: jo tālāk kāda cilvēku grupa vai institūcija ir no tiešā pedagoģiskā procesa izglītības iestādē, jo zemāk tās iesaistes intensitāti sociālajā dialogā vērtē izglītības darbinieki. Lai gan daļa respondentu atzīst, ka IZM vienmēr vai gandrīz vienmēr iesaistās sociālajā dialogā, tomēr tās veikumu un darbības metodes sociālajā dialogā viņi pārsvarā vērtē negatīvi. IZM pedagogi izjūt kā attālinātu, formālu varas pārstāvi, kas autonomi rada likumus un noteikumus, neiedziļinoties lietas būtībā. Reformas tiek realizētas kā pašmērķis un ir nepārtraukts eksperiments ar pedagogiem un izglītojamajiem. Galvenās problēmas, ko norādījuši respondenti, ir neieklausīšanās pedagogu viedoklī par viņu vajadzībām, nekonsekventa, haotiska reformu īstenošana un nekvalificētu speciālistu piesaiste darbam IZM. Respondenti snieguši arī LIZDA kā sociālā dialoga partnera rīcības novērtējumu. Puse respondentu atzinuši, ka LIZDA aktīvi iesaistās sociālajā dialogā. Daļa respondentu izteikuši atbalstu un pateicību LIZDA vadībai un reģionālajiem pārstāvjiem. Tomēr ir arī daudz kritisku izteikumu par arodbiedrības darbu. Absolūts vairākums respondentu mudina arodbiedrību kļūt aktīvākai, uzstājīgai un nepiekāpīgākai, meklējot citas darbības formas komunikācijai ar ministriju. Uzsvērta nepieciešamība un ieteikts plašāk stāstīt par savu darbību plašsaziņas līdzekļos, informēt par pedagogu situāciju, paaugstināt viņu prestižu sabiedrībā, popularizējot pedagogu paveikto. Īpaši būtu jādomā par jauno pedagogu informēšanu par arodbiedrības darbību un viņu iesaisti arodbiedrībā. Par daudzu citu organizāciju darbību izglītības jautājumu risināšanā vairums aptaujāto ir vāji informēti. Vairāk nekā puse aptaujāto atzina, ka nezina Latvijas Pašvaldību savienības, Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes, Latvijas Darba devēju konfederācijas un ar izglītības nozari saistīto NVO aktivitāšu biežumu un ieguldījumu pedagogu problēmu risināšanā. 13
  • 14. Pedagogi saskata arī savu atbildību sociālajā dialogā. Visatbildīgākie viņi jūtas par attiecībām skolā un prasmi risināt konstruktīvu dialogu, kā arī par šo prasmju pilnveidošanu. Vismazāk atbildīgi viņi jūtas par darba algas, pabalstu un pensiju lielumu, deleģējot šos uzdevumus IZM, pašvaldībai un arodbiedrībai. Tomēr daudzos ar viņu darbu saistītos jautājumos izglītības darbinieku pašu aktīva un konstruktīva iesaistīšanās sociālajā dialogā varētu būt ievērojami augstāka. Arī pedagogu izvēlētie problēmu risināšanas ceļi ne vienmēr ir konstruktīvi. Visbiežāk pedagogi izmanto izglītības iestādes vadības mutisku informēšanu vai neformāli izkrata sirdi kolēģiem, piedalās sanāksmē kā atbalstītāji, ja kāds cits to organizē. Iespējams, ka daļas pedagogu skeptisko viedokli par konstruktīva sociālā dialoga iespējām izglītības nozarē ir veicinājusi arī viņu personiskā pieredze un neticība iespējām ietekmēt būtisku jautājumu lēmumu pieņemšanu. Tikai nedaudz vairāk par pusi aptaujāto uzskata, ka viņiem ir iespējas ietekmēt svarīgu lēmumu pieņemšanu izglītības iestādē, kurā viņi strādā, un katrs desmitais uzskata, ka viņam tādu iespēju nav. Tas liecina par to, ka demokrātiska lēmumu pieņemšana notiek aptuveni tikai pusē no visām izglītības iestādēm/ pašvaldībām, kas arī varētu būt iemesls, kāpēc izglītības darbinieki ir samērā pasīvi sociālajā dialogā. Pozitīvi vērtējams fakts, ka daudzās izglītības iestādēs ir noslēgti darba koplīgumi. Par koplīguma nepieciešamību vienisprātis ir absolūts vairākums aptaujāto. Pedagogi uzskata, ka darba koplīgums ir instruments, ar kura palīdzību ir iespējams nostiprināt pedagogu sociālās garantijas, un tajā būtu jāpaplašina sociālo garantiju klāsts. Vērtējot konkrēti noslēgto darba koplīgumu saturu, ir redzams, ka tas ir daudzveidīgs, un katrā izglītības iestādē tajā iekļauti dažādi jautājumi. Visbiežāk tajos tiek ietverts ikgadējo atvaļinājumu jautājums. Vairāk nekā pusē gadījumu koplīgumā iekļauti arī darba drošības jautājumi, darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtība un kvalifikācijas paaugstināšana. Visretāk koplīgumos paredzētas piemaksas par papildus veicamiem darbiem un darba kvalitāti. Kopumā var secināt, ka pedagogi vēlas koplīgumos vairāk iekļaut visus materiālās stimulēšanas un sociālo garantiju aspektus, kas šobrīd tiek paredzēti retāk vai nepilnīgi. Turklāt tie visi ir jautājumi, ar ko viņi ir visvairāk neapmierināti un par kuru nodrošinājumu trūkst pārliecības. Iespējams, ka pastāv komunikācijas problēmas izglītības sistēmā kopumā, jo liela daļa respondentu nav pietiekami informēti par aktualitātēm izglītības nozarē. Pedagogi uzskata, ka negatīvo attieksmi pret izglītības darbiniekiem nereti veicina plašsaziņas līdzekļi. Ne vienmēr mediji cenšas izzināt situāciju pilnībā un parasti cenšas izcelt negatīvo. 14
  • 15. Rekomendācijas Turpināt aktīvu LIZDA dialogu par pedagogu darba cienīgu atalgojumu. Ja nepieciešams, izmantot radikālākas metodes, neizslēdzot arī streika iespēju. Arodbiedrībai ir plašāk jāstāsta par savu darbību plašsaziņas līdzekļos, informējot par pedagogu situāciju un popularizējot paveikto, paaugstināt viņu prestižu sabiedrībā. Īpaši būtu jādomā par jauno pedagogu informēšanu un iesaisti arodbiedrībā. IZM vairāk jāņem vērā pedagogu viedoklis par viņu vajadzībām, realizējot konsekventas un pēctecīgas, nevis haotiskas, eksperimentiem līdzīgas reformas, vairāk jāskaidro reformu būtība un nepieciešamība, jāpiesaista kvalificēti speciālisti darbam IZM. Latvijas Pašvaldību savienībai, Nacionālajai trīspusējās sadarbības padomei, Latvijas Darba devēju konfederācijai un ar izglītības nozari saistītajām NVO būtu aktīvāk jāinformē sabiedrība par savām aktivitātēm un ieguldījumu pedagogu problēmu risināšanā. Izglītības darbiniekiem pašiem būtu aktīvāk jāiesaistās konstruktīvā dialogā par aktuāliem pedagogu darba jautājumiem. Lai stiprinātu pedagogu sociālo drošību, būtu jāpaplašina viņiem pieejamo sociālo garantiju klāsts. Būtu vēlamas iemaksas privātajos pensijas kontos, apdrošināšanas līgumu apmaksāšana no pašvaldības vai valsts puses, saturīgs tālākizglītības kursu piedāvājums, dažādas rehabilitācijas iespējas; nepieciešams arī lielāks atbalsts un profesionāla palīdzība dažādās dzīves krīzes situācijās. Darba specifikas, pastiprināto stresu un izdegšanas draudu dēļ būtu jāparedz priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas pedagogiem vecumā no 55 vai 60 gadiem. Nepieciešams ieviest valsts vai pašvaldību finansētas plašāka spektra apdrošināšanas polises. Izmantot veselības apdrošināšanas pakalpojumu klāsta papildināšanu kā darbinieku motivācijas elementu, piešķirot plašāka seguma apdrošināšanas polises darbiniekiem ar lielāku darba stāžu un/vai labākiem darba rezultātiem. Pedagogiem būtu nepieciešama profesionāla palīdzība konfliktu risināšanā, darbā ar disfunkcionālas uzvedības izglītojamiem. Problemātisku situāciju risināšanā visās izglītības iestādēs būtu jābūt pieejamam sociālajam pedagogam, psihologam, vēlamas korekcijas klases. 15
  • 16. Izglītības iestādēs nepieciešams aktualizēt jautājumus par rīcību kritiskās situācijās, jo daudziem pedagogiem ir tikai virspusējas zināšanas par rīcību tajās. Nepieciešams vairāk korporatīvu pasākumu izglītības darbinieku profesionālās pašapziņas uzturēšanai. Tālākizglītības un profesionālo kursu organizētājiem un vadītājiem būtu jāizvērtē, kāda informācija nepieciešama konkrētiem kursu apmeklētājiem, lai pieredzējušiem pedagogiem kursos nebūtu jāklausās jau zināmas lietas. Masu medijiem nekoncentrēties tikai uz izglītības iestāžu  un pedagogu darba  kritiku, bet atspoguļot arī pozitīvu informāciju, jo šādu piemēru reālajā dzīvē ir pietiekami daudz. 16
  • 17. Cienīga darba teorētiskie skaidrojumi Cienīga darba jēdziens Darbs ir jebkura cilvēka labklājības pamats. Savukārt cienīgs darbs (decent work) dod iespēju plašākai sociālajai un ekonomiskajai attīstībai, kas ir būtiska gan ikvienai personai individuāli, gan ģimenēm, kopienām, valstīm kopumā. Veidot vidi, kurā cilvēki var strādāt cienīgu darbu, ir īpaši svarīgi pieaugošas globalizācijas un ātro ekonomisko izmaiņu ietekmē, jo šādā veidā tiek nodrošināta ātra iedzīvotāju pielāgošanās izmaiņām, vienlīdzība un drošības sajūta3. Starptautiskā darba organizācija (ILO) 1999. gadā Ženēvā pirmo reizi uzsāka diskusiju par cienīga darba sasniegšanu visā pasaulē. Šobrīd pasaulē risinās aktīvs sociālais dialogs starp darba ņēmējiem, arodbiedrībām un valsti par cienīga darba nodrošināšanu visiem strādājošajiem. Cienīgs darbs ir starptautiskas diskusijas rezultātā izstrādāts un starptautiski lietots termins, ar kuru apzīmē visu, pēc kā cilvēks tiecas savā darba dzīvē: – – – – – – – iespēju strādāt produktīvi un radoši; taisnīgu atalgojumu; drošību darba vietā; sociālo aizsardzību ģimenei; iespējas personības izaugsmei un sociālajai integrācijai; iespēju brīvi paust savus apsvērumus par problēmām; tiesības organizēties un piedalīties lēmumu pieņemšanā u. c.4. Cienīgs darbs ir darbs, kas tiek veikts brīvības, vienlīdzības, drošības un cilvēka cieņas apstākļos. Lai veicinātu cienīga darba sasniegšanu, SDO izvirzīja četrus stratēģiskos pamatvirzienus: 1. sasniegt vispārējo pamatprincipu un darba pamattiesību ievērošanu; 2. veidot labākas nodarbinātības un ienākumu iespējas sievietēm un vīriešiem; Cienīgs darbs http://lapas.lv/wp-content/uploads/2012/02/Fact_Sheet_Decent_Work_LV_2011.pdf 3 Measuring Decent Work with Statistical Indicators.Working Paper No. 2 Geneva October 2002 http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---dgreports/---integration/ documents/publication/wcms_079089.pdf 4 17
  • 18. 3. palielināt sociālās aizsardzības iespējas, kas ietver gan ienākumu, gan darba vides drošību; 4. veicināt sociālo dialogu5. Eiropas Komisija cienīga darba iespēju nodrošināšanai Eiropas Savienībā papildus aicina radīt labvēlīgu vidi valsts un ārvalstu investīcijām un ieviest ilgtspējīgas sociālās aizsardzības, mācību un mūžizglītības sistēmas6. Visi minētie aspekti tiešā veidā saistās arī ar pedagogu cienīgu darbu. Pētījuma kontekstā cienīga darba saturs tiek atspoguļots ar trijiem būtiskiem, savstarpēji papildinošiem komponentiem: droša vide, sociālā drošība un sociālais dialogs. Droša darba vide Drošas darba vides aspekti jeb darba apstākļi ir viens no jēdziena cienīgs darbs komponentiem7. Literatūrā atrodamie priekšraksti par drošu vidi pedagogiem kā centrālo tēzi izvirza pedagogu galveno funkciju – skolēnu izglītošanu. Visam pārējam vajadzētu griezties ap šo asi jeb tikt pakārtotam tā, lai pedagogs netraucēti un kvalitatīvi varētu veikt savu darbu. Starptautiskajos dokumentos pedagoga veicamais darbs a priori tiek uzskatīts par vērtību. ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) sagatavotajās rekomendācijās par skolotāja statusu teikts, ka skolotājs ir vērtīgs speciālists, tādēļ viņa darbam vajadzētu būt organizētam tā, lai lieki neizšķiestu laika un enerģijas resursus8. Konkrēti tas nozīmē drošu, funkcionālu, pievilcīgu un vienkārši uzturamu skolas ēku, ērti iekārtotas mācību telpas, nodrošinājumu ar palīgpersonālu un nepieciešamajiem mācību līdzekļiem. Pedagogu stundu plānojums jāveido sadarbībā ar pedagogus pārstāvošām organizācijām, ņemot vērā skolēnu skaitu, nepieciešamību adekvāti ESF projekts (2010) Cilvēka cienīgu darbu visiem! 1. daļa, 5. lpp. http://www.lbas.lv/ upload/stuff/201009/soc_zinojums_cienigs_darbs_aug10.pdf 5 Cienīgs darbs http://lapas.lv/wp-content/uploads/2012/02/Fact_Sheet_Decent_Work_LV_2011.pdf 7 Ghai, D. 2003. Decent work: Concept and indicators. In: International Labour Review, Vol.142, N.2, 113–145 p. 8 Recommendation concerning the Status of Teachers, 1966, http://portal.unesco.org/en/ ev.php-URL_ID=13084&URL_DO=DO_TOPIC&URL_SECTION=201.html 6 18
  • 19. sagatavoties stundām, pienākumiem audzināšanas darbā un atlicinot laiku sarunām ar skolēnu vecākiem. Pedagogiem vajadzētu nodrošināt bezmaksas veselības stāvokļa pārbaudes, kā arī ņemt vērā pedagogu ģimenes un darba dzīves saskaņošanas vajadzības. Pedagoga veiktā darba sabiedriskajam nozīmīgumam vajadzētu atspoguļoties arī pedagogu atalgojuma apmērā. Atalgojumam jānodrošina pedagoga un viņa ģimenes vajadzības, iekļaujot iespējas iegūt tālāku izglītību un piedalīties kultūras aktivitātēs. Pedagogu atalgojuma noteikšanā jāņem vērā viņu kvalifikācija, pieredze un ieņemamais amats (atbildība), turklāt tam jābūt paredzamam un stabilam. Atalgojuma apmēru nepieciešams regulāri pārskatīt, ņemot vērā inflāciju, dzīves standartu paaugstināšanos u. c. faktorus9. Drošs darbs paredz tādus apstākļus, kas saglabā un nodrošina darbinieka fizisko un psiholoģisko integritāti (veselumu). Drošas darba vides dziļākai izpratnei to iespējams aplūkot kā vairāku savstarpēji saistītu aspektu kopumu. Droša vide apvieno tās fizisko (fiziskā vide), sociālpsiholoģisko (sociālpsiholoģiskā vide) un informatīvo (informatīvā vide) aspektu, kopā veidojot pamatu tam, lai pedagogi veiksmīgi varētu īstenot savu pamatfunkciju – skolēnu, audzēkņu, studentu izglītošanu. Fiziskās vides indikatori ietver gan iepriekš uzskaitītos aspektus, gan citus – atsevišķas darbavietas esamība, atpūtas telpu pieejamība, iespēja saņemt medicīnisko palīdzību, veselības un nelaimes gadījumu apdrošināšana u. c.10. Sociālpsiholoģiskā darba vide saistīta ar attiecībām pedagogu starpā, tā ietver arī pedagogu attiecības ar administrāciju, skolēniem, skolēnu vecākiem. Attiecības izglītības iestādē raksturo šīs organizācijas kultūru – vai tiek cienīts citu cilvēku privātums, vai attiecības ir koleģiālas, vai tajās nav saskatāmas t. s. mobinga un bosinga u. tml. izpausmes. Literatūrā tiek uzsvērts, ka ļoti svarīgi ir radīt tādu sistēmu, lai visi iesaistītie zinātu, kā attiecīgās situācijās rīkoties11. Piemēram, ir jābūt vispārzināmai kārtībai, kā rīkoties vardarbības gadījumā. Minētais sasaucas ar informatīvās vides aspektiem. Ideālā gadījumā gan izglītības sistēmā kopumā, gan atsevišķā izglītības iestādē informācijas Recommendation concerning the Status of Teachers, 1966, http://portal.unesco.org/en/ ev.php-URL_ID=13084&URL_DO=DO_TOPIC&URL_SECTION=201.html 9 Creating a Safe and Caring Work Environment, nonviolent crisis intervention http:// www.loraincountyesc.org/sites/default/files/Creating%20a%20Safe%20Work%20 Environment.pdf 10 11 Turpat. 19
  • 20. apritei vajadzētu būt tādai, lai pedagogi būtu informēti par jautājumiem, kas skar viņu tiešo darbu, un lai viņiem būtu zināmas iespējas, kur un kādā veidā vērsties neskaidrību gadījumā. Visu drošas vides aspektu nodrošināšana ir līdzīga risku vadības procesam organizācijā. Izglītības procesa organizatoru uzdevums ir radīt priekšnoteikumus efektīvam pedagogu darbam, paredzot iespējamos šķēršļus un novēršot tos. Sociālā drošība Darba tirgus elastības izvēršanās pieprasa nodarbinātības elastību apvienot ar nodarbināto sociālo drošību (flexicurity). Sociālā drošība (social security) ir pasākumu kopums (sistēma), kas garantē sociālu aizsardzību pret sabiedrībā atzītiem sociālas grūtības izraisošiem apstākļiem. Sociālā drošība parasti iekļauj trīs galvenās sistēmas – sociālās apdrošināšanas sistēmas, citas ienākumu uzturēšanas sistēmas (parasti valsts, pašvaldību un privāto organizāciju finansētus pabalstus) un sociālos pakalpojumus. Efektīva sociālās drošības sistēma palīdz risināt sociālās problēmas: mazināt nabadzību, nevienlīdzību un sociālo atstumtību. Sociālās apdrošināšanas sistēmas ir sociālās drošības pasākumu kopums, kur materiālus labumus vai sociālos pakalpojumus saņem kā atbildi uz veiktajām iemaksām. Sociālās apdrošināšanas sistēmas parasti veido pensiju, invaliditātes vai bezdarba nodrošinājumam, īslaicīga darbspējas zaudējuma segšanai, dažkārt arī veselības aprūpes nodrošinājumam. Šī ir sociālās drošības nozīmīgākā daļa. Citas ienākumu uzturēšanas sistēmas paredz naudas vai materiālus pabalstus ārkārtas gadījumos vai ir patstāvīgas sistēmas vai papildinājums apdrošināšanas sistēmu devumam darba nespējas gadījumā sakarā ar bērna piedzimšanu, apgādnieka zaudējumu, vecuma pensijām, invaliditātes un bezdarba gadījumos. Sociālos pakalpojumus sniedz šim mērķim izveidotas organizācijas. Iespējami, bet diskutējami sociālo pakalpojumu veidi ir sociālais darbs un darba attiecību organizācija. Latvijā 2008. gadā pieņemts likuma „Par sociālo drošību”12 papildinātais variants, kas nosaka sociālās drošības sistēmas veidošanas un darbības principus, Likums „Par sociālo drošību.” Latvijas Vēstnesis, 47 (3831), 26.03.2008. 12 20
  • 21. personu galvenās sociālās tiesības un pienākumus, to īstenošanas nosacījumus Latvijā un reglamentē sociālo pakalpojumu veidus. Likums paredz veicināt četras jomas: iespēju brīvi izvēlēties nodarbošanos un ar savu darbu nopelnīt dzīvei nepieciešamos līdzekļus, vienādus priekšnoteikumus katras personības brīvai attīstībai, ģimenes aizsardzību, atbalstīšanu, attīstību un atbalstu īpašu dzīves grūtību pārvarēšanai vai mazināšanai, sniedzot palīdzību un radot pašpalīdzības iespējas. Likumā noteiktie sociālās drošības sistēmas pamatprincipi ir atšķirīgas attieksmes aizliegums, solidaritāte, sociālā apdrošināšana un palīdzība, profilakse, pašpārvalde un individuāla pieeja. Likums „Par sociālo drošību” definē šādas sociālās tiesības: – izglītības un nodarbinātības veicināšana; – sociālā apdrošināšana; – veselības aprūpe; – sociālās garantijas ar īpašiem apstākļiem saistīta veselības zaudējuma gadījumā, ja veselības zaudējuma cēlonis ir saistīts ar valsts vai sabiedriska pienākuma pildīšanu; – ģimenes izdevumu atlīdzība personām, kuras uztur vai kurām jāuztur bērni; – pabalsts piemērota dzīvokļa nodrošināšanai vai atvieglojumi īres nomaksā; – palīdzība bērniem un jauniešiem viņiem paredzēto pakalpojumu saņemšanā; – sociālā palīdzība personām, kuras saviem spēkiem nevar nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kuras nesaņem pietiekamu palīdzību ne no viena cita; – pasākumi invalīdu iesaistīšanai sabiedrības dzīvē, radot piemērotus darba apstākļus, un palīdzība veselības stāvokļa uzlabošanai. Vairākos pēdējā gada laikā Latvijā veiktajos pētījumos par darba tirgus un nodarbinātības problēmām ietverti secinājumi par sociālās drošības problemātiku. Piemēram, apdrošināšanas kompānijas BTA veiktajā pētījumā par darba problēmām izteikts secinājums, ka darba kolektīvos vērojami emocionāla diskomforta apstākļi, kurus rada galvenokārt trīs iemesli – stress, pārslodze un sajūta, ka darbinieks netiek novērtēts13. Savukārt Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas (LPVA) un Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas veiktajā pētījumā par paaudžu vērtībām konstatēts, ka, lai noturētu darbā gados vecākus darbiniekus, viņu motivēšanai bieži tiek piedāvāta veselības Lucaus, J. Rūpes par sabiedrības psihisko veselību Latvijā ir bērnu autiņos. http://www.delfi.lv/archive/print.php?id=43277871 13 21
  • 22. un dzīvības apdrošināšana un iemaksas pensiju fondā. Tas norāda uz sociālās drošības īpašo nozīmi gados vecākiem darbiniekiem14. Pagaidām tomēr Latvijā veiktie pētījumi skar tikai sociālās drošības atsevišķus aspektus, bet oficiālie dokumenti sociālo drošību definē kā sistēmu, kas pieprasa plašāku sociālās drošības analīzes kopskatu. Sociālais dialogs Cilvēka cienīga darba svarīga dimensija ir – cik lielā mērā darbinieks var paust savas domas par darba jautājumiem un piedalīties darba nosacījumu definēšanā15. Tā ir visu nodarbināto iespēja piedalīties sociālajā dialogā: tas ir veids, kā iegūt sabiedrības atbalstu nepieciešamajām reformām. Tādējādi var teikt, ka sociālā partnerība ir civilizēta savstarpējo attiecību veidošanas sistēma, kuras pamatā ir dažādu interešu saskaņošana un aizstāvēšana, kas tiek īstenota ar līgumiem, vienošanos, kompromisiem, vienprātības (consensus) panākšanu par aktuāliem sociāliem, ekonomiskiem un politiskiem jautājumiem. Plašākā nozīmē sociālais dialogs ir visu veidu sarunas (negotiations), konsultācijas vai informācijas apmaiņa starp valdības pārstāvjiem, darba devējiem un darbiniekiem par jautājumiem, kas tieši saistīti ar darbu, ekonomiku, sociālo politiku. Tas ir ilgtermiņa sadarbības process, kurā veidojas sociālekonomiskās partnerattiecības starp darba devējiem un darba ņēmējiem. SDO sociālo dialogu definē kā procesu, kas iekļauj visu veidu pārrunas un konsultācijas vai pat vienkāršu informācijas apmaiņu starp valdības, darba devēju un darbinieku pārstāvjiem par kopējo interešu jautājumiem saistībā ar ekonomisko un sociālo politiku16. Latvijas tiesību aktos nav ietverta sociālā dialoga definīcija, taču vienu no sociālā dialoga veidiem – divpusējo sociālo dialogu – regulē Darba likums17. Savukārt trīspusējais sociālais dialogs ir iedibināts divu valdības un sociālo partneru vienošanos rezultātā. Darba attiecības un sociālo partneru tiesības un pienākumus regulē arī citi likumi. Latvijas Republikas Satversmes 108. pants paredz, ka „strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības Austers, I. Ne visam, ko jaunībā sakām, arī vecumā piekrītam. LPVA paaudžu vērtību pētījums. 2013. gada februāris/marts. http://www.lpva.lv/sakums?b=1&lbu=36712 15 Measuring Decent Work with Statistical Indicators, 93. lpp. 16 Measuring Decent Work with Statistical Indicators, 93. lpp. 17 Darba likums. http://likumi.lv/doc.php?id=26019 14 22
  • 23. streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību”18. Dažādus sociālā dialoga aspektus skaidro un regulē arī Darba likums, Streiku likums, Darba strīdu likums, Valsts darba inspekcijas likums, Darba aizsardzības likums, likums „Par arodbiedrībām”, Darba devēju organizāciju un to apvienību likums. Sociālā dialoga partneri. Sociālais dialogs balstās uz sociālo partnerību – uz attiecībām, kādas veidojas, sadarbojoties sociālajiem partneriem. Sociālie partneri ir plaši lietots termins, ko Eiropā parasti izmanto, lai attiecinātu uz darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem (darba devēju organizācijām un arodbiedrībām). Par sociālajiem partneriem dēvē darba devēju un darbinieku pārstāvjus, proti, arodbiedrības, kā arī valsts pārstāvjus. Latvijā sociālās partnerības principi tiek īstenoti ar trim galvenajiem partneriem – valdību, darba devējiem un darbiniekiem. NTSP nolikumā19 ir nosaukti sociālie partneri, kuri piedalās trīspusējā sociālajā dialogā: „Nacionālo trīspusējo sadarbības padomi (turpmāk – Padome) uz paritātes pamatiem veido Ministru kabineta (turpmāk – valdība), Latvijas Darba devēju konfederācijas (turpmāk – LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (turpmāk – LBAS) izvirzītie pārstāvji. Padomes galvenais uzdevums ir nodrošināt un veicināt valdības, darba devēju un darbinieku organizāciju (arodbiedrību) (turpmāk – dalībpušu) sadarbību nacionālajā līmenī ar mērķi nodrošināt saskaņotu, visai sabiedrībai un valsts interesēm atbilstošu sociālekonomiskās attīstības problēmu risināšanu, izstrādājot un ieviešot stratēģiju, programmas un normatīvos aktus sociālajos un ekonomiskajos jautājumos, kas garantētu sociālo stabilitāti un labklājības līmeņa paaugstināšanu valstī, un paaugstinātu sociālo partneru līdzatbildību par pieņemtajiem lēmumiem un to izpildi.” Sociālais dialogs var risināties dažādos līmeņos, sākot no diskusijas darba kolektīvā līdz nacionālām un starptautiskām sarunām un vienošanās panākšanai. Kā norādīts SDO ziņojumā20, līdzdalības valstīs ir attīstīts divpusējs dialogs, bet vairākās kavējas trīspusējs dialogs, iesaistot valsts institūcijas. Vairākās valstīs ir pasivitāte gan no sociālo partneru, gan no valdības puses. Latvijas Republikas Satversme. http://likumi.lv/doc.php?id=57980 Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes nolikums http://www.mk.gov.lv/mp/ vaditas-padomes/ntsp/ 20 International Labour Office. Decent Work. Report of the Director General. 87th Session, Geneva, June 1999 http://www.ilo.org/public/english/standards/relm/ilc/ilc87/rep-i.htm 18 19 23
  • 24. Divpusējais sociālais dialogs nacionālajā līmenī Latvijā norisinās starp Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību (LBAS) un Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK). Trīspusējā sociālajā dialogā ir iesaistīta valsts, LBAS un LDDK. Sociālo dialogu var risināt nozaru līmenī. Izglītības nozarē vienošanās par sadarbību starp Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību un Izglītības un zinātnes ministriju noslēgta 2012. gada 3. februārī. Reģionu (teritoriālajā) līmenī sociālais dialogs risinās starp nozarēm un nozares ietvaros noteiktā teritorijā. Sociālā dialoga partneri no arodbiedrību puses reģionu līmenī ir reģiona arodbiedrību centri. Izglītībā – vienošanās starp LIZDA novada (starpnovadu), pilsētas arodorganizāciju un pašvaldību (Izglītības pārvaldi, Izglītības departamentu). Sociālais dialogs var realizēties vairākos veidos, izmantojot dažādus ceļus. Tas var notikt, izvēloties pārstāvjus vai arī tiešā sadarbībā starp darba devēju un darbinieku. Darbinieku iespēja brīvi organizēties, lai kolektīvi aizstāvētu savas intereses, ir būtisks demokrātiskas lēmumu pieņemšanas instruments darbavietā. Starptautiskā darba organizācija ir izstrādājusi indikatorus sociālā dialoga efektivitātes mērīšanai21. 1) Cik plaša ir līdzdalība? Tas liecina par arodbiedrību spēku un pārstāvniecības plašumu. Par to liecina arodbiedrību biedru skaits salīdzinājumā ar kopējo noteiktas kategorijas darbinieku skaitu, līdzdalība sabiedriskajās organizācijās darba jautājumu risināšanai, kā arī personiskā iesaiste. Starptautiski svarīgs ir arī arodbiedrībās iesaistīto biedru dzimumu līdzsvars, lai sievietēm netiktu liegtas organizēšanās iespējas. 2) Cik aktīvi un sekmīgi norisinās kolektīvās sarunas par atalgojumu? Darba samaksa ir centrālais elements darba nosacījumos. Darbinieku skaits, kuriem ir kolektīva vienošanās par samaksu, ir labs darbinieku līdzdalības un organizāciju relatīvas ietekmes indikators. 3) Streiki un lokauti. Streiki un lokauti ir sociālā dialoga kļūdainuma indikators. Tomēr noteiktos apstākļos fakts, ka nenotiek streiki, var norādīt uz sociālā dialoga vājumu un streiku rīkošanas tiesību aizliegumu. Lokauts (lockout) ir darba pagaidu  apturēšana, kuru iniciējuši darba devēji, un kas radusies darba ņēmēju un darba devēju konflikta dēļ. Visbiežāk lokauts tiek realizēts, vienkārši liedzot darbiniekiem pieeju uzņēmuma teritorijai. Lokauts visbiežāk tiek izmantots kā līdzeklis, ar kura Measuring Decent Work with Statistical Indicators, 94. lpp. 21 24
  • 25. palīdzību darba devēji cenšas uzspiest savas prasības darba ņēmējiem to savstarpēja konflikta laikā. Par sociālā dialoga rezultātu tiek uzskatīti formāli fiksēti sociālo partneru sadarbības rezultāti, visbiežāk tās ir dažādas vienošanās, kolektīvie līgumi, koplīgumi. Noslēdzot kolektīvos līgumus, ieguvēji ir gan darba devēji, gan darba ņēmēji22. Darba devēja ieguvumi: ar likumu aizsargāta darbības programma savu darbinieku labklājības celšanai laikā, uz kuru noslēgts darba koplīgums ar konkrētiem izpildītājiem un termiņiem; garantija par to, ka darba koplīguma darbības laikā darbinieki (arodorganizācija) necels pretenzijas par tajā iekļautajiem jautājumiem un normām; labvēlīgākas darbinieku savstarpējās attiecības; ietekmē sociālo un tautsaimniecības politiku, veicinot uzņēmumu kultūras un nodarbinātības attīstību, veidojot labvēlīgus sociālos apstākļus. Darba ņēmēji iegūst lielākas tiesību garantijas nekā tās noteiktas normatīvajos aktos; nodrošinātas tiesības un prasības darba un sociālekonomiskajā jomā koplīguma darbības laikā; skaidrību par to, kādas sociālās vajadzības tiks risinātas, kā un kad tas notiks; uzzina, kādi jautājumi netiks risināti ar darba koplīgumu. Fricsone, B. Arodbiedrība kā sociālais partneris. Prezentācija. Rīga, 2013. 22 25
  • 26. Pētījuma rezultāti Cienīgs pedagoga darbs Līdztekus teorētiskiem skaidrojumiem arī katram cilvēkam, katram strādājošajam ir savs priekšstats par to, kas ir cienīgs darbs. Projekta laikā notikušajās fokusa grupu sanāksmēs pirms detalizētas konkrētu pedagogu darba aspektu iztirzāšanas fokusa grupu dalībnieki tika aicināti izteikt viedokli par to, kas, viņuprāt, ir cienīgs darbs un konkrētāk – cienīgs pedagoga darbs! Kopumā pedagogi atzina, ka tas ir tikpat cienījams kā ikviens cits darbs, kas ir nepieciešams un nes labumu sabiedrībai. Diskusiju gaitā visās fokusa grupās akcentēti līdzīgi pedagoga cienīga darba aspekti. Pedagoga darbs ir: – – – – – – – – – – – sabiedrībai vajadzīgs; darbs, kas sniedz gandarījumu; darbs, ko cilvēks dara no sirds, godprātīgi; darbs, uz kuru nāk ar prieku, iedvesmu; ar cienīgu atalgojumu; tāds, ko sabiedrība, bērni un viņu vecāki atzīst, izprot; tāds, kur valda cieņpilna saskarsme starp skolēniem, skolotājiem, vecākiem; tāds, kur iespējama karjeras izaugsme darbā; ar cienīgiem darba apstākļiem – droša, moderna vide, mūsdienīgi mācību līdzekļi u. tml.; tuvinieku novērtēts; darbs uz rezultātu. Kā redzams, nosauktais lielā mērā sasaucas ar termina oficiālo definējumu. To apliecina arī pašu fokusa grupu dalībnieku izteikumi. „Manuprāt, pedagoga darbs pats par sevi ir cienīgs – profesija kā tāda!” (3) „Man šķiet, ka pedagoga cienīgs darbs ir kā jebkura cilvēka cienīgs darbs – darbs, kas dod izaugsmi, sniedz gandarījumu un pietiekamu telpu atvēl arī savai personīgajai dzīvei, personīgajai izaugsmei. Tātad līdzsvars starp darbu un personību, un šo līdzsvaru var panākt tad, ja ir labi darba apstākļi, ir izaugsmes iespējas un arī pietiekami labs atalgojums, kas var līdzsvarot personisko dzīvi, personības izaugsmi ārpus darba, jo mazs naudas daudzums cilvēku ierobežo, neļauj viņam izaugt ne savā profesijā (nav motivācijas), ne arī privātajā dzīvē, jo vienkārši trūkst līdzekļu. Šajā pasaulē viss maksā naudu.” (4) 26
  • 27. Apspriežot minētos cienīga daba aspektus, gandrīz katrā no tiem tika iezīmētas arī problēmas. Realitāte Latvijas izglītības iegūšanas sistēmā un visā, kas ar to saistās, pēc sarunas dalībnieku domām, ievērojami atšķiras no cienīga darba ideāla. Vispirms jau fokusa grupu dalībnieki kā problēmu min to, ka Latvijā ir neskaidrs termina pedagogs (skolotājs) lietojums. Īpaši tas attiecas uz pirmskolas izglītības iestāžu pedagogiem. Lai gan kā skolu, tā arī pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem jāiegūst atbilstoša izglītība gan bakalaura, gan maģistra līmenī, attieksme ir atšķirīga. Paši pedagogi atzīst, ka viņiem visiem ir augsta profesionālā kvalifikācija: „Mums tiešām ir augstas prasības šajā jomā.” (3) Tajā pašā laikā sarunas dalībniekiem rodas jautājums: „Mums nav skaidrības jau ar pašu definīciju – kas vispār ir skolotājs?” (1) Kāda no pirmsskolas izglītības iestāžu pārstāvēm saka: „Runājot par cienīgu pirmsskolas pedagoga darbu, vēl pirms dažiem gadiem mēs vispār netikām uzskatīti par skolotājiem – nedz sabiedrībā, nedz arī no ministrijas puses. Pēdējos gados viedoklis ir mazliet mainījies, bet tik un tā mēs tiekam vērtēti visai savdabīgi – darbu ar piecgadīgajiem un sešgadīgajiem apmaksā valsts, bet mazāku bērnu audzināšanas finansējums ir uz pašvaldību pleciem, un bieži ir jūtama diskriminācija pret šiem skolotājiem.” (5) Nākamā un visasāk iezīmētā problēma cienīga darba kontekstā ir pedagogu atalgojums. Tā neatbilstību atzīmē visu fokusa grupu dalībnieki. Zemais atalgojums atstāj iespaidu gan uz darbu, gan uz sadzīvi: „Ja cilvēkam ir jādomā no Maslova piramīdas par zemāko posmu, viņš nevar strādāt intelektuāli pilnvērtīgi. Un arī, piemēram, jaunie: vai gan jauns cilvēks, kuram ir ģimene, ies strādāt par pedagogu, ja viņam turpmāk dzīvē nebūs normālas izaugsmes iespējas ?!” (3) Pedagogu darba samaksu ietekmē arī šobrīd pastāvošais naudas sadales princips – nauda seko skolēnam. Tas ir iemesls, kāpēc dažādās skolās darba alga ir atšķirīga. Lauku skolās, kurās ir mazs skolēnu skaits, problēma ir īpaši aktuāla. Relatīvi labāka situācija šajā ziņā ir Rīgā, kur skolēnu skaits klasēs ir lielāks, taču arī tur ir problēmas. „Slodzes problēmas ir arī Rīgā. Tas pats ir pamatskolās – no 1. līdz 9. klasei es kā ķīmijas skolotājs slodzi pēdējo reizi varēju savākt 2004. gadā. Tas nav iespējams, jo man ir viena astotā, viena devītā klase – četras stundas nedēļā. Ne velti es piemācījos mājturību, bet arī kopā ar to man nesanāk slodze! Tās ir tikai vēl 14 stundas! Ko es vēl varu savākt?! Un tādi mēs tur esam daudzi. Pilna slodze nesanāk ne bioloģijas skolotājam, ne fiziķim, ne ģeogrāfam, ne vēsturniekam! Vienīgi valodām un matemātikai sanāk. Vairāk neviens arī Rīgas pamatskolā nevar savākt!” (1) 27
  • 28. Vēl aktuālāks algu jautājums ir sākumskolas skolotājiem: „No sākumskolas skolotāju puses šajos gados ir ārkārtīgi aizvainojoši klausīties, ka atalgojums sākumskolas posmā ir 0,7. (..) bet kāds princips, tā arī netika paskaidrots. Vai tiek uzskatīts, ka sākumskolas skolotājam ir mazāk darba, ka tas mazāk kvalitatīvs?” (5) „Man arī tas nav bijis īsti skaidrs, kāpēc sākumskola, kur mazajiem īstenībā ieliek visus pamatu pamatus, tiek novērtēta zemāk nekā pamatskola un vidusskola.” (5) Kāda skolotāja šai sakarā sarkastiski saka: „...īstenībā mēs esam tādi muļķi, kas ar prieku iet uz darbu, lai gan mums sen par to neko nemaksā...” (1) Visu skolu pedagogu, arī administrācijas darbu un atbildību skolas pedagogu priekšā ļoti ietekmē apstāklis, ka atbilstoši naudas sadales principam nauda seko skolēnam algu likmes mācību gadam tiek noteiktas tikai tad, kad ir skaidri zināms skolēnu skaits skolā. Tā kā šie dati tiek iegūti septembrī, tad pēdējos gadus skolās vēl septembra beigās, un, kā stāsta pedagogi, dažkārt pat oktobra sākumā vēl nav skaidrs, ar kādām naudas summām skolas un pedagogi var rēķināties. Par to neapmierināti ir ne tikai skolotāji, bet īpaši sašutuši ir skolu administrācijas pārstāvji: „Pagājušo gadu pat visu septembri nezinājām, kāda būs alga. Mēs nezinām, vai vispār maksās, cik maksās... Varbūt būs jāmaina stundu saraksti, kaut kas jāapvieno... Agrāk visu zināja jau pavasarī. Mēs jau augusta beigās zinājām stundu grafiku, skolotājs nāca ar pārliecību – man ir tik stundu, tad es strādāju. Tagad, lai arī kā vēlētos, to nespējam.” (5) Ir situācijas, kad skolotāji pat nesaņem algu laikā un līdz tās saņemšanai arī nezina, cik liela tā būs: „Pašvaldībai naudu ieskaita kaut kur septembra otrajā pusē. Vienu gadu bija pat septembra pēdējās dienas. Bija jau jāizmaksā algas, bet vēl nebija zināma summa. Arī aprēķināt nav tik vienkārši. Šī situācija ir kopš tā laika, kad nauda seko skolēnam.” (5) Kā būtisks pedagoga cienīga darba aspekts visās fokusa grupās plaši iztirzāts jautājums par visas sabiedrības un ar izglītības iestādi vistiešāk saistītās sabiedrības daļas – bērnu un viņu vecāku – attieksmi pret šo darbu. „Tā ir attieksme. Es domāju, sabiedrības attieksme – gan no vecāku, gan no bērnu puses. Tā ir attieksme, kas šobrīd ir tāda kā saasināta. Un arī pati sabiedrība un mediji kultivē to negatīvo attieksmi pret skolotāju. Un mēs nevienā posmā neesam pasargāti no tā.” (1) „Vairāk domāt par skolotājiem! Mēs esam visneaizsargātākā cilvēku kategorija, kas pakļauta morālai, psiholoģiskai vardarbībai no sabiedrības puses.” (No anketas) 28
  • 29. Pēc fokusa grupu dalībnieku domām, ievērojama loma negatīvas attieksmes veidošanā ir plašsaziņas līdzekļiem. Pedagogi konstatē, ka ne vienmēr mediji cenšas izzināt situāciju pilnībā, parasti cenšas izcelt negatīvo. Līdz ar to „skolotājs un izglītības sistēma tiek parādīta sabiedrībai negatīvā gaismā. Tas pat nav atkarīgs no skolotājiem. Medijos par izglītības nozari ir viena tenka izlaista, tad nākamā un nākamā...” (4) Pedagogi atzīst, ka smagi izjūt šo pastāvīgo negatīvismu. Tas ietekmē viņu pašsajūtu un, protams, arī darbu. Sabiedrības vispārīgo noskaņojumu tiešā veidā skolā ienes skolēni un viņu vecāki. Skolotāji arī atzīst, ka bieži tieši ar vecākiem ir lielākas problēmas nekā ar bērniem. Vecāki arī nereti ir tie, kas, mājās neapdomīgi izsakoties par skolu un skolotāju darbu, ietekmē bērna uzvedību skolā. Kā pēdējā laika piemērs, kur vienpusīgi atspoguļota situācija, minēts konflikts par mācību grāmatu un darba burtnīcu iegādi. Pedagogi uzskata, ka vairumā skolu, kur it kā pārkāpts to iegādes princips, īstenībā tā nemaz nav. Jautājums tikai, vai šī situācija no mediju puses noskaidrota pilnībā: „Paklausoties ziņas un televīziju, liekas, ka katrs skolotājs, katrs direktors sēž uz lielas naudas čupas un it kā nevēlas to naudu dot skolēniem. Bet mums taču ir tikai tā nauda, ko piešķir valsts!” (1) Nemitīga negatīva attieksme ietekmē arī jaunos skolotājus: „Kad skolotājs ir beidzis augstāko mācību iestādi, kad sāk strādāt skolā, viņš ir pilns optimis­ m ­ a – visu uztver pozitīvi. Dažādā attieksme, ar kādu viņš sastopas, vai nu veicina, vai nospiež pozitīvo attieksmi.” (4) Pedagoga cienīga darba sakarā kāda skolotāja norāda arī uz pedagogu savstarpējo pārspīlēto kritiku kā iemeslu negatīvas attieksmes pastiprināšanai. „Jāciena pašam sevi, tad arī būs tas cienīgais darbs. Jo vairāk mēs kritizēsim citus, jo vairāk tas atspēlēsies pašiem. Skatīsimies uz dzīvi gaišāk, tad arī viss būs daudz pozitīvāk!” (1) Tas liecina, ka, neraugoties uz daudzajām problēmām, pedagogi cenšas atrast pozitīvo, lai izturētu šajā neviennozīmīgajā situācijā. Vistiešākajā veidā ar jēdzienu cienīgs pedagoga darbs saistās arī jēdziens pedagoga darba prestižs. Runājot par to, kas, pēc skolotāju domām, ietekmē pedagoga darba prestižu, tiek izteikts minējums: „Domāju, ka to ietekmē kopējā sociālekonomiskā situācija un pamatvērtības, kas eksistē sabiedrībā. Tagad un šeit, kur mēs dzīvojam. Patēriņa kults un visas ar to saistītās lietas neapšaubāmi savstarpēji mijiedarbojas.” (3) Attiecībā uz pedagoga darba prestižu izskan pretrunīgi viedokļi – no striktas pārliecības, ka skolotāja darbs ir prestižs līdz sakāpinātai prestiža apšaubīšanai. 29
  • 30. „Kurš ir izdomājis, ka skolotāja darbs nav prestižs!? Uzskatu, ka strādāju prestižu darbu – neviens prezidents, deputāts vai baņķieris taču nav izticis bez skolas! Strādāju ar pārliecību, ka strādāju prestižā profesijā. Skolotājs nevar stāvēt klases priekšā ar domu, ka es daru darbu ar zemu prestižu!” (2) „Teikšu, ka jūtos nožēlojami. Kāds profesijas prestižs, kāda cieņa, kungi?! Plus vēl apziņa, ka jau pēc dažiem gadiem novads paliks tukšs, bez cilvēkiem – tātad, jūsu padevīgais kalps savos 55 gados varēs mācīties bomžu arodu pilsētiņas pievārtē!” (No anketas) Pedagogi norāda, ka pastāv pretruna starp to, ko sabiedrība sagaida no skolotāja un to, kādi apstākļi skolotājiem ir nodrošināti, lai viņi kvalitatīvi pildītu savus pienākumus: „Te ir tas apburtais loks, ka no mums prasa kvalitāti, bet nenodrošina apstākļus, lai mēs varētu šo kvalitāti radīt.” (1) „Skolā var strādāt tikai tad, ja tev ģimenē ir otrs cilvēks, kurš pelna labi.” (1) Pedagogi atzīst: „Būtībā ir mainījusies skolotāja loma. Viņš vairs nav informācijas sniedzējs – tam mūsdienās ir paredzēts dators. Un ļoti bieži skolotāji to neizprot. Pats svarīgākais ir komunikācija – atbalstīt, rūpēties, palīdzēt atrast ceļu. Ir jāredz katrs konkrētais skolēns katrā konkrētajā gadījumā jāmēģina paieties solīti, divus pretī. (..) Ja skolotājam klasē ir individuāla pieeja, domāju, ka nepieciešams skolotāja palīgs. Skolotājs ir tas, kurš nereti pilda arī vecāku lomu, ja skolēni nāk no ģimenēm, kurās vecāki ir pārslogoti darbā vai izbraukuši uz ārzemēm, un mums ir jāziedo savs laiks. Tiesa, es to daru ar prieku: lai arī kādas problēmas ir gadījušās manu skolēnu dzīvē, bet mana pirmā doma ir – palīdzēt viņiem, cik vien spēju.” (5) Pedagogi uzskata, ka viņu darba prestižu veido daudzi komponenti, to skaitā arī pedagoga vizuālais tēls: „(..) gan tas, kā esi apģērbies, kādi ir tavi žesti, vai esi savedis kārtībā savus zobus utt.” (4) „Kad bija mentoru tīkla projekta noslēgums, profesore rādīja prezentāciju par to, kāds ir vidējais statistiskais skolotāja vizuālais tēls skolēnu acīs. Man tas šķita amizanti, bet daži skolotāji piecēlās un ar asarām acīs teica, ka jūtas aizvainoti, jo par tik mazu algu nevar atļauties pirkt skaistu un modernu apģērbu.” (5) Pedagogi arī atzīst: „Kopienas līmenī mūs ļoti vērtē pēc tā, kādi esam savā ikdienas darbā. Kopumā skolotājs ar savu ikdienas darbu, ar to, cik viņš ir patiess un godīgs pret bērniem, cik apzinīgi strādā, veido savu tēlu. Un to pat zemā alga nespēj sagraut!” (4) Pedagogu tēla un prestiža nostiprināšanā liela loma ir masu medijiem: „Tēlu pamatā veido mediji.” (4) Lai paaugstinātu pedagogu darba prestižu, pēc sarunas dalībnieku domām, vajadzētu popularizēt labo pieredzi: „Skolotājiem nereti pietrūkst vēlmes 30
  • 31. aprakstīt savu labo darbu, pašiem lepoties ar to. Mēs kā vadība dažkārt prasām, lai pastāsta par savu labo pieredzi. Viņi saka: ”Es vienkārši daru savu darbu!” Bet to vajadzētu aprakstīt, popularizēt.” (4) Izskan arī doma, ka prestižs ir darbs uz rezultātu. „Jo katrs mūsu gala mērķis ir orientēts uz rezultātu. Mēs strādājam pēc vislabākās sirdsapziņas. Vienmēr esmu teicis, ka pedagoga darbs nav novērtējams. Vecos laikos skolotājs bija ievērojamākā persona ciemā. Tagad mēs esam šo noniecinājuši. Nezinu, vai vainojama nepareizā demokrātijas izpratne no bērnu, vecāku vai arī no visas sabiedrības puses. Es izlaižu bērnu no mājām un tad eju un prasu atbildību no skolotāja! Ko jūs tur darāt? Kāpēc viņš ir tāds vai šitāds? Bet vecākiem jāsaprot, ka tas iedīglis nāk no mājām, no visas sabiedrības.” (3) Tātad pedagoga darba prestiža veidošana ir ne tikai pašu pedagogu rokās. Tomēr, neskatoties uz dažādām problēmām, kas sastopamas pedagogu darbā, jāsaprot, ka bez šīs profesijas sabiedrība nevar iztikt: „Neviens prezidents  vai politiķis nav izticis bez skolas!” (2) „Nav jau nemaz slikti būt skolotājam! Šis darbs neļauj novecot!” (4) Nodaļas secinājumi 1. Pedagoga cienīgu darbu raksturo vairāki būtiski aspekti. Tie ir: sabiedrībai vajadzīgs darbs; darbs, kas sniedz gandarījumu; darbs, ko cilvēks dara no sirds, godprātīgi; darbs, uz kuru nāk ar prieku, iedvesmu; darbs ar cienīgu atalgojumu; darbs, ko sabiedrība, bērni un viņu vecāki atzīst, izprot un novērtē; darbs, kur valda cieņpilna saskarsme starp skolēniem, skolotājiem, vecākiem; darbs, kas sniedz karjeras izaugsmes iespējas; cienīgi darba apstākļi – vide, telpas, tehniskais nodrošinājums u. tml.; tuvinieku novērtēts; darbs uz rezultātu. 2. Gandrīz katrā no minētajiem cienīga daba aspektiem iezīmētas arī problēmas, turklāt realitāte atšķiras no cienīga darba ideāla. 3. Lai gan visās izglītības pakāpēs pedagoga kvalifikācijai ir izvirzītas vienādi augstas prasības, attieksme, kas izpaužas atalgojuma lielumā, ir atšķirīga. Īpaši to izjūt pirmskolas pedagogi. 4. Visasāk iezīmētā problēma ir pedagogu zemais atalgojums kopumā. 5. Pedagogu darba samaksas apmēru un tās nevienlīdzīgu sadalījumu ietekmē arī šobrīd pastāvošais naudas sadales princips nauda seko skolēnam. Līdz ar to dažādās skolās darba alga ir atšķirīga. Lauku skolās, kurās ir mazs skolēnu skaits, problēma ir īpaši aktuāla. Relatīvi labāka situācija šajā ziņā ir Rīgā, kur skolēnu skaits klasēs ir lielāks, taču arī tur ir problēmas. 31
  • 32. 6. Visu skolu pedagogu, arī administrācijas darbu un atbildību skolas pedagogu priekšā ļoti ietekmē apstāklis, ka atbilstoši naudas sadales principam nauda seko skolēnam algu likmes mācību gadam tiek noteiktas tikai tad, kad ir skaidri zināms skolēnu skaits skolā. Tā kā šie dati tiek iegūti tikai jaunā mācību gada sākumā, tad pēdējos gados vērojama situācija, ka savlaicīgi nav skaidrs, ar kādām naudas summām katra konkrētā skola un pedagogi varēs rēķināties. 7. Sabiedrības vispārējo noskaņojumu skolā tiešā veidā ienes skolēni un viņu vecāki. Pedagogi asi izjūt gan visas sabiedrības, gan ar skolu vistiešāk saistītās sabiedrības daļas – bērnu un vecāku – negatīvo attieksmi pret viņu darbu. 8. Pedagogi uzskata, ka negatīvo attieksmi nereti veicina masu mediji. Ne vienmēr mediji cenšas izzināt situāciju pilnībā, parasti vairāk izceļot negatīvo. 9. Neskatoties uz daudzajām problēmām, pedagogi cenšas rast ko pozitīvu, lai izturētu šajā neviennozīmīgajā situācijā. Viņi uzskata, ka jāciena pašiem sevi, tad arī būs cienīgs darbs. 10. Attiecībā uz pedagoga darba prestižu tiek pausts viedoklis, ka, lai arī ir daudz problēmu, pēc būtības pedagoga darbs ir prestižs. Skolotāji atzīmē, ka viņiem tomēr ir pārliecība, ka viņi strādā prestižā profesijā, jo neviens cilvēks nav izticis bez izglītības. 11. Kopumā skolotājs veido savu tēlu ar savu ikdienas darbu, ar to, cik viņš ir patiess un godīgs pret bērniem, cik apzinīgi strādā. 12. Pedagogi atzīst, ka šobrīd kopumā ir mainījusies skolotāja loma. Viņš vairs nav informācijas sniedzējs – šim mērķim mūsdienās kalpo dators. Bieži skolotāji to neizprot. Ir jāredz katrs konkrētais skolēns. Pats svarīgākais ir komunicēt, rūpēties, palīdzēt atrast ceļu. 13. Pedagogi uzskata, ka viņu darba prestižu veido daudzi komponenti, to skaitā arī pedagoga vizuālais tēls, kuru pašreizējos apstākļos nav viegli uzturēt. 14. Pedagoga tēla un prestiža nostiprināšanā liela loma ir medijiem. Lai celtu pedagogu darba prestižu, vajadzētu popularizēt pozitīvo pieredzi. Droša darba vide Droša darba vide ir viens no cienīga darba komponentiem. Turpmāk atklāti dažādi drošas darba vides aspekti gan no aptaujas datiem, gan no fokusa grupu diskusijām. Teksts strukturēts atbilstoši teorētiskajiem priekšstatiem par drošas vides komponentiem – fiziskā vide, sociālpsiholoģiskā vide, informatīvā vide. 32
  • 33. Fiziskās vides raksturojums Anketas sākumā respondenti tika lūgti novērtēt dažādus fiziskās vides aspektus, kas raksturotu viņu situāciju izglītības iestādē. Skalā no 1 līdz 5 (1 – apmierina, 2 – drīzāk apmierina, 3 – ne apmierina, ne neapmierina, 4 – drīzāk neapmierina, 5 – neapmierina) respondentiem bija jāvērtē konkrēti fiziskās vides komponenti: temperatūra, apgaismojums, telpas lielums, ēkas tehniskais stāvoklis, atpūtas laika un vietas pieejamība, nodrošinājums ar IT, materiāli tehniskajiem līdzekļiem u. tml. Datu analīzē tika aprēķināti vidējie rādītāji, kur skaitlim 1 tuvāka vērtība nozīmē lielāku apmierinātību, bet skaitlim 5 tuvāka vērtība – neapmierinātību ar attiecīgo fiziskās vides komponentu. Fiziskās vides apstākļi skolās ir apmierinošā stāvoklī (sk. 1. attēlu), jo lielākais atbilžu skaits gandrīz visos fiziskās vides kritērijos ir vērtēts ar apmierina vai drīzāk apmierina. Šos vērtējumus kopumā nemainīgi izvēlas vismaz 50 % respondentu. Visaugstāko apmierinātību visi pedagogi pauduši par apgaismojumu, temperatūru, telpu vēdināšanu un telpu lielumu, kurās viņi parasti strādā. Par to liecina augstas vidējās vērtības robežās no 1,53 līdz 1,68 (apmierina/drīzāk apmierina). Turklāt šajos viedokļos aptaujātie ir samērā vienprātīgi. Mazāk apmierināti skolotāji ir ar mācību iestādes tehnisko stāvokli (1,95), informācijas resursu nodrošinājumu (1,96) un higiēnas telpu pieejamību (1,97), taču arī šie fiziskās vides elementi ieguvuši augstu vērtējumu un drīzāk neapmierināti vai neapmierināti ar to kvalitāti ir tikai aptuveni 10–14 % respondentu. Visvairāk neapmierināti aptaujātie ir ar mācību procesam nepieciešamo materiāli tehnisko līdzekļu bāzi un atpūtas telpām. Aptuveni trešdaļa respondentu norādīja, ka tie viņus drīzāk neapmierina vai neapmierina. Taču dažādās skolās ir atšķirīga situācija, par ko liecina diezgan augsts atbilžu izkliedes līmenis. Interesanti, ka ar atpūtas brīžiem un to garumu ir apmierināti vairāk skolotāju nekā ar atpūtas telpām, kas ļauj secināt, ka atpūtas iespējas skolā pastāv, taču gandrīz pusē gadījumu šim nolūkam nav atbilstošas vietas vai arī tā nav apmierinošā stāvoklī. Skolas autobusa izmantošanas iespējas arī ir viens no fiziskās vides elementiem, kas ieguvis salīdzinoši zemu apmierinātības līmeni, jo apmierināti un drīzāk apmierināti ar to ir tikai 41 % respondentu. Turklāt 34 % aptaujāto skolotāju to nav spējuši novērtēt un izvēlējušies atbildi ne apmierina, ne neapmierina. Šāda situācija izveidojusies, jo ne visiem skolotājiem skolas autobuss ir nepieciešams un pilsētās tas vispār nav vajadzīgs un nav pieejams. Tādējādi vērtējumos par šo fiziskās vides elementu ir vērojama vislielākā atbilžu izkliede, ko ietekmē apdzīvotas vietas tips, kurā atrodas skola. Pilsētās skolotāji var izmantot sabiedrisko transportu, ar kuru apmierināti un drīzāk apmierināti ir daudz vairāk aptaujāto, t. i., 67 %. 33
  • 34. Apgaismojums telpās, kurās parasƟ strādājat 1,53 Temperatūra darba telpās (siltums, apkure) 1,63 Telpu vēdināšana, kurās parasƟ strādājat 1,64 Telpas lielums, kurā parasƟ strādājat 1,68 Mācību iestādes ēkas tehniskais stāvoklis 1,95 Informācijas resursu nodrošinājums stundu sagatavošanai 1,96 Higiēnas telpu pieejamība un kvalitāte 1,97 Ērts, piemērots klases iekārtojums 2,02 Sabiedriskais transports ceļā no/uz darba/-bu 2,1 Atpūtas brīžu esamība un garums starp/pēc mācību stundām 2,12 Medicīniskās palīdzības saņemšanas iespējas pedagogiem fiziska apdraudējuma gadījumā 2,14 IT nodrošinājums mācību procesam 2,23 Atpūtas telpas esamība un pieejamība 2,57 Mācību procesam nepieciešamie ciƟ materiāltehniskie līdzekļi Skolas autobusa izmantošanas iespējas no/uz darba/-bu 2,69 2,75 1. attēls. Apmierinātība ar fiziskās vides aspektiem mācību iestādē Viduvēju apmierinātības vērtējumu ieguvis fiziskās vides elements IT nodrošinājums mācību procesam. Ar to apmierināti vai drīzāk apmierināti ir 68 % skolotāju, bet neapmierināti – 21 %. Aptaujāto viedokļos vērojama salīdzinoši liela viedokļu izkliede, ko ietekmē arī papildu faktors: 11 % respondentu nav varējuši sniegt konkrētu atbildi un izvēlējušies ne apmierina, ne neapmierina. Fokusa grupu diskusijās pedagogi norāda, ka, viņuprāt, droša fiziskā vide ir „moderna skola ar izremontētām telpām, ar attiecīgiem soliem, ar tehnisko aprīkojumu.” (5) „Fiziskā vide ir arī skolas apkārtne, kas pēdējos gados ir uzlabojusies.” (5). Fizisko darba apstākļu uzlabošana mācību iestādēs notiek, pateicoties pašvaldībām, dažādiem projektiem, kuros iesaistās konkrētās izglītības iestādes, sponsoriem, skolēnu vecākiem un pašiem pedagogiem, kuri nereti no savām 34
  • 35. jau tā pieticīgajām algām daļu izmanto skolas vajadzībām: „Ļoti laba ir mūsu direktores sadarbība ar pašvaldību; direktore prot ļoti veiksmīgi iesaistīties arī dažādos projektos un piesaistīt sponsorus. Mazākām lietām ir sponsori, lielākām – projekti. Skolā gan nenotiek apjomīgi remontdarbi, bet katru gadu tā telpa, kurā sāks mācīties jaunā pirmā klase, tiek ne tikai pamatīgi izremontēta, bet tajā arī nomainām mēbeles. Tā jau mums ir kā tradīcija.” (5) Fiziskās vides pilnveidē liela loma ir vietējām pašvaldībām – jo pašvaldībai ir lielāks budžets, jo arī skolām tiek atvēlēts vairāk līdzekļu. Visās fokusa grupās pedagogi atzīst, ka pašvaldības savu iespēju robežās atbalstu sniedz, taču ar to nepietiek. No pašvaldības līdzekļiem skolās tiek mainīti logi, siltinātas ēkas. Kāda pirmsskolas izglītības iestādes pārstāve stāsta, ka līdz siltināšanai 2009. gadā „mums bija ārkārtēji darba apstākļi, jo ziemā, kad ārā bija zem 30 grādiem, bērnus likām gulēt cimdos un cepurēs. Tagad jau mums tas ir aizmirsies, ir silti, labi, un katru gadu kaut kas tiek remontēts. Pērn divās grupiņās izremontēja sanitāros mezglus, šogad notiek lieli remonti vēl divās grupās.” (5) Sākumskolas skolotāja stāsta: „Mūsu sākumskolas ēka ir renovēta pilnībā! Mēs ieiesim jaukās, skaistās telpās – ko vēl var gribēt!” (3) Daudzi uzsver, ka šobrīd fiziskā vide vairāk vai mazāk ir apmierinoša, taču tās pilnveidošana notiek pārāk lēni. Kā izsakās kāda vidusskolas skolotāja: „Esmu nostrādājusi vidusskolā – šis ir 41. gads. Un es teicu – cik daudz ir jānostrādā, lai beidzot varētu strādāt tādā vidē, kur ir vislabākais aprīkojums, ir daudzmaz viss nepieciešamais. Tas ir noticis pēdējā gadā. Pirms tam man tā kā pelītei bija viss jāvāc pašai, ko es arī darīju. Skolas vadība ir palīdzējusi, (..) ieguldīti arī personīgie līdzekļi.” (4) Sarunās parādījās arī tāds aspekts kā skolas atrašanās vieta, kas ietekmē, pirmkārt, jau skolēnu drošību, otrkārt, rada papildu stresu pedagogiem. Ja skolas ēka atrodas ielas malā, kur nav sētas, ja ēkas otrā pusē ir liela nenorobežota ūdenskrātuve, tad, protams, par drošu fizisko vidi var runāt tikai nosacīti: „ir iela, dambis, stāvlaukums – uz visām pusēm, (..) mēs bērnus nevaram vienus pašus laist ārā.” (4) Pedagogi ar lepnumu stāsta par modernizētiem kabinetiem, atbilstošu tehnisko nodrošinājumu, lielākoties ir pieejami datori, internets, t. sk. arī bezvadu. Kādā Latgales fokusa grupā skolotāja ar smaidu saka: „Tas, ka Latgalē nav pieejams internets, ir mīts.” (5) Kabinetu iekārtojums daudzviet tiek vērtēts kā labs vai vismaz apmierinošs – tiek izmantotas interaktīvās tāfeles, datori, ir pieejamas bibliotēkas. Tomēr norādīts, ka zināms progress panākts vien pēdējos gados: „Līdz šim es esmu strādājusi ļoti arhaiski – ar grāmatu, krītu un tāfeli, paldies Dievam, ar tādu, uz kuras var uzrakstīt. Kaut kas mainījies pagājušajā gadā. (..) Ļoti, ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, cik tu pats atlicini no tās nabadzības, kāda tev ir – esot Rīgā, iegādājies kaut ko mācību stundām noderīgu.” (4) 35
  • 36. Fokusa grupās īpaši tiek uzsvērta dažādu projektu loma fiziskās vides sakārtošanā un attīstībā: „Par nodrošinājumu ar dažāda veida mūzikas instrumentiem, par to, ko dara dabas zinību skolotāja, par kabineta nodrošinājumu ar visām tehnoloģijām dabas zinībās – tas ir ERAF projekts, kurā mūsu skola veiksmīgi piedalījās. Tas ir Eiropas Sociālā fonda projekts, kurā pašlaik esam iekšā, un, cik zinu, liela nauda skolas vides pilnveidē ir nākusi caur ES struktūrfondiem, kurus mērķtiecīgi cenšamies izmantot, pat ieskaitot telpu siltināšanu, renovāciju utt. Otra lieta ir veiksmīga sadarbība ar pašvaldību, plānojot budžetu, paredzot, ka pērn mēs vairāk naudas veltījām tehnoloģijām. Vairākiem kabinetiem tika iegādāts aprīkojums, bet tas nebija nekas liels, salīdzinot ar Eiropas projektiem. Un, ja būtu runa tikai par pašvaldības finansējumu skolas vides izveidē, tad tie varbūt būtu kādi trīs vai četri procenti no visa skolas budžeta. Tas ir ļoti, ļoti maz, ar to vien mēs īstenībā neko nevarētu, ņemot vērā, ka jānodrošina gan mācību materiāli, gan apkure, elektrība un ūdens, kur aiziet kādi 30 % skolas budžeta. Un tas īstenībā nozīmē: ja nebūtu šo struktūrfondu, nebūtu daudz kā. Kura skola nav mērķtiecīgi piedalījusies projektos, tur arī tā visa nav.” (4) Protams, lai arī tiek novērtēts labais, kas izdarīts fiziskās vides uzlabošanā, tomēr daudz kas vēl arī risināms: „Es kārtoju 4. pakāpi, man no ministrijas bija pārbaudītāja. Intervijā man jautāja, kur un kā es rakstu dienasgrāmatā, un es atbildēju – atveru papīra formāta dienasgrāmatu un rakstu ar pildspalvu. Viņa bija tik pārsteigta! Visi taču pilda to elektroniski! Viņa bija sašutusi, ka nezina to ikdienas darbu, ka man jāaizpilda dienasgrāmata, ka man grupā nav datora un ir divi vai trīs datori uz 11 grupām, ka man jānes darbs uz mājām, pašai jāizgriež izdales materiāli, katram bērnam vajag iedot, ja viņam nav. Un, ja viņam nav, tad varbūt arī jāaiziet uz veikalu un jānopērk. To ikdienas darbu neviens nezina!” (1) Skolas fiziskās vides sakārtošanā dažādos novados un pilsētās ir atšķirīga pieredze. Fokusa grupu diskusiju dalībnieki nereti uzsvēra, ka tas zināmā mērā notiek kā stihisks process: „Tas nenotiek plānveidīgi. Renovē skolas ārpusi, ieliek logus, mans kabinets nav remontēts 20 gadus. Jā, man ir interaktīvā tāfele, dators un jaunas žalūzijas, bet sienas nav krāsotas 20 gadus. Es teicu, kā būs, ja liks modernu tāfeli, bet sienas tik noplukušas. Viņi saka – tāfelēm nauda ir, remontam nav. Sienas ar plakātiem aizklājam, saliekam puķes un turpinām strādāt.” (1) Tomēr citos novados, kā saprotams no fokusa grupu dalībnieku teiktā, lai gan būtu nepieciešami straujāki un apjomīgāki uzlabojumi, tomēr pieejamo finanšu robežās fiziskās vides uzlabošanas darbi tiek plānoti un realizēti sistēmiski un konsekventi. „Ar pagasta padomi un tagad ar pagasta pārvaldi mums vienmēr ir bijusi ļoti laba sadarbība, arī tais laikos, kad pagasts bija viens pats ar ierobežotiem līdzekļiem, mums ir bijušas visādas programmas. Tāfeļu programma bija ļoti svarīga, kad klasē vajadzēja atjaunot normālas, jaunas tāfeles. Apgaismojuma program36
  • 37. ma – tas arī bija ļoti aktuāls jautājums. Tad mainījām gaismas ķermeņus, lampas pēc kārtas visās klasēs. Tagad joprojām turpinās mēbeļu programma. Mums vēl ir dažas klases, kur skolēnu galdi un krēsli nav nomainīti. Un tad vēl biroja mēbeļu programma, skapjus pamazām mainām pret jauniem. Aktuāla, protams, ir IT programma – līdz brīdim, kad vismaz katrā otrajā klasē būs projektors.” (3) Pedagogi dalās arī informācijā par absurdām situācijām, ka līdzekļi tiek piešķirti noteiktām vajadzībām, bet skolai būtu daudz vērtīgāk tos izlietot citu aktuālāku vajadzību realizēšanai: „Skolām piešķīra naudu informāciju tehnoloģijas iegādei. Mums tāfeles jau ir, dabūjām tās, pateicoties dabas zinību projektam, jaunas vairs nav vajadzīgas! Arī projektorus nevajag, bet vajag televizorus, pie kuriem var pieslēgt arī datorus, un tie faktiski strādā kā interaktīvā tāfele. Viss! Bet projekta kods neatbilst! Televizors neesot informācijas tehnoloģija! Un principā naudu tu nevari izmantot tam, kas tev reāli ir vajadzīgs.” (1) Kādā skolā labi izremontēto un iekārtoto dabaszinību kabinetu vajadzējis no jauna remontēt, jo dabaszinību projekta ietvaros citam – neremontētam kabinetam naudu nav bijis iespējams novirzīt: „Jau izremontē, un tad nāk atkal dabas zinību projekts. Mēs skatījāmies – tik labs kabinets, nu kāpēc viss atkal ir jālauž un jāplēš! Tai pat laikā mans kabinets stāv neremontēts. Kāpēc nevarēja remontēt tur, kur nebija nekā?!” (1) Fiziskās vides sakārtošanā iesaistās arī vecāki: „Grupas mums ir ļoti skaistas, ir brīnišķīgi, izpalīdzīgi vecāki, kuri reizēm izremontē, reizēm nokrāso, tas jau nav nekāds noslēpums.” (1) Vairāki pedagogi norāda, ka izglītības iestādē nepieciešamo (piemēram, vārdnīcas, aplikāciju papīru u. c.) nereti iegādājas no savas algas, bet par to nekur publiski runāts netiek: „Par to vajadzētu plaši runāt un ļaut arī sabiedrībai novērtēt, cik daudz skolotājs pats iegulda, lai veidotu šo jauko vidi.” (4) Kopumā, izvērtējot pedagogu stāstīto par fizisko vidi izglītības iestādēs, jāsecina, ka situācija ir ļoti atšķirīga – ir iestādes, kur bijis kapitālais remonts, ēkas sienas ir siltinātas, nodrošināts atbilstošs kabinetu aprīkojums. Taču ir arī iestādes, kur tā visa nav. Personīgā darba vieta skolā ir pieejama 82 % aptaujāto skolotāju. Jāatzīst gan, ka tās ir ļoti dažādas un iegūstamā privātuma pakāpe ir samērā atšķirīga, sākot no atsevišķas telpas, kas paredzēta vienam cilvēkam, līdz pat stūrītim klasē, kas ir norobežots no citiem vai vispār bez atsevišķas vietas. Kāda respondente raksta: „Dokumentāciju pildu uz klavierēm.” (1) Gandrīz trešdaļai aptaujāto (31 %) personīgā darba vieta ir kopīgs galds, kas tiek dalīts ar kolēģi vai nu skolotāju istabā vai arī kādā kabinetā, bet atsevišķs galds skolotāju istabā ir tikai 7 % skolotāju (sk. 2. attēlu). Vislielāko privātumu atpūtai un darbam sniedz atsevišķa personīgā telpa. Tāda pieejama 24 % aptaujāto, tādējādi tikai aptuveni ceturtajai daļai Latvijas 37
  • 38. Cits variants (vairākas personīgās darba vietas) 9% Atsevišķa personīgā telpa blakus klasei vai citur izglīƤbas iestādes ēkā 24 % Tāda vieta skolā man nav pieejama 18 % Atsevišķs galds skolotāju istabā 7% Norobežota vieta klasē 11 % Kopīgs galds, ko dala ar kolēģi 31 % 2. attēls. Respondentu darba vietas raksturojums, % skolotāju ir pieejama veicamajiem pienākumiem ideāla darba vieta. Diskutējams ir jautājums, cik piemērotas ir pārējās personīgās darba vietas garīga un radoša darba darītājiem, papildus ņemot vērā to, ka atrašanās nemitīgā publiskas uzmanības centrā, kas ir skolotāju darba specifika, rada vērā ņemamu psiholoģiskā noguruma risku. Šī problēma tiek aktualizēta arī fokusa grupu diskusijās. Vairāki pedagogi izsaka vēlmi, lai skolā būtu telpa, kur viņi kaut uz brīdi varētu pabūt vieni: „Skolotājiem manā skolā ir paveicies, mums katram ir savs kabinets, nav jāstaigā apkārt, meklējot kādu brīvu vietiņu. Es ļoti labi zinu, kā ir citur: mans bērns mācās skolā, kur skolotājiem nav sava kabineta. Skolotāja ir spiesta visu laiku rotēt pa svešiem kabinetiem, lai gan viņai ir vairāk nekā viena slodze. Tātad joprojām ir skolas, kur skolotājs ir bez savas vietas.” (1) Par fiziskās vides drošību liecina arī pedagogu veselības pārbaudes un kvalitāte. Respondentiem anketā tika piedāvāti vairāki apgalvojumi ar atbilžu variantiem, lai novērtētu viņu attieksmi pret obligātajām veselības pārbaudēm. Lai gan tās ir obligātas, bet bieži vien publiskajā telpā izskan viedoklis, ka tās ir formālas un nav nepieciešamas, aptaujāto skolotāju vairākums šādu viedokli neapstiprina (67 % respondentu). Turklāt 84 % aptaujāto atzīst, ka obligātās veselības pārbaudes veicina gan pašu, gan citu cilvēku veselības aizsardzību un vēl lielāka daļa skolotāju (89 %) piekrītoši atbild, ka obligātās veselības pārbaudes ir nepieciešamas. Šie rezultāti liecina, ka pedagogi apzinās veselības pārbaužu svarīgumu un lomu drošas fiziskās vides radīšanā izglītības iestādēs. Izsakot viedokļus par veselības pārbaužu nepieciešamību, izglītības darbinieki atzīst, ka tās ir nepieciešamas, lai aizsargātu savu un citu cilvēku veselī38
  • 39. bu. Tādējādi ir redzams, ka viņi izprot, kāda jēga ir labam veselības stāvoklim, strādājot ar izglītojamajiem. Taču aptaujas rezultāti parāda, ka izpratne un rīcība ir divi dažādi aspekti, kas diemžēl nesakrīt, jo lielākā daļa aptaujāto rīkojas pretēji savai pārliecībai. Šādu secinājumu ļauj izdarīt aptaujāto atbildes uz jautājumu „Ko jūs darāt situācijā, kad jūtaties nevesels (nedaudz paaugstināta temperatūra, klepus, iesnas)?” Sniegtajās atbildēs redzams, ka tikai trešdaļa aptaujāto (33 %) šādā gadījumā vēršas pie ģimenes ārsta vai noformē darba nespējas lapu (sk. 3. attēlu). Griežos pie ģimenes ārsta un noformēju darba nespējas lapu 33 % Cits variants (kā kuru reizi) 5% Informēju izglīƤbas iestādes vadību/kolēģus, ārstējos mājās un iespējami ātri atgriežos darbā 20 % Lietoju nepieciešamos medikamentus un dodos uz darbu 42 % 3. attēls. Respondentu rīcība vieglas saslimšanas gadījumā, % Kopumā 62 % respondentu ārstējas paši un dodas uz darbu, apdraudot gan savu, gan apkārtējo cilvēku veselību. Tas norāda, ka izglītības iestādes fiziskā vide šajā aspektā nav droša. Tomēr ir daudz ietekmējošo faktoru, kas pedagogus spiež tā rīkoties. Iespējams, ka tā ir atbildības sajūta par izglītojamajiem un saviem pienākumiem, bet zināmu lomu spēlē arī tas, ka slimības lapu noformēšana ir finansiāli neizdevīga, ko pedagogi sava nelielā atalgojuma dēļ nevar atļauties. Iespējams, ka šo situāciju ietekmē arī ģimenes ārstu apgrūtinātā pieejamība un tas, ka neliela saaukstēšanās netiek uzskatīta par vērā ņemamu slimību. Jebkurā gadījumā atbildes uz šo jautājumu norāda, ka pedagogi ierašanos darbā ar nelieliem veselības traucējumiem pieņem kā normālu praksi. Papildus obligātajām veselības pārbaudēm izglītības iestādē iespējams organizēt arī citas veselības pārbaudes, kas ļautu laikus novērst iespējamus veselības riskus un gan pedagogiem, gan izglītojamajiem justies droši par savu veselību (skatīt 4. pielikuma 5. un 5.1. tabulu). Respondentiem tika jautāts, vai pēdējo triju gadu laikā viņu iestādē tikušas organizētas veselības pārbaudes un kas tās organizējis. Dažādas bezmaksas pārbaudes ir notikušas 33 % aptaujāto pedagogu izglītības iestādēs. Šeit vērojama liela atšķirība 39
  • 40. starp Rīgu un pārējām apdzīvotām vietām – veselības pārbaudes bijušas 76 % Rīgas respondentu un 22–30 % respondentu no citām apdzīvotām vietām. Lielākoties tās organizējusi izglītības iestādes vadība (58 %) vai arī pašvaldība, kurā iestāde atrodas (29 %). Visretāk kā papildu veselības pārbaužu organizators tiek minēta arodbiedrība (7 %). Informatīvās vides raksturojums Izglītības iestāžu informatīvās vides kvalitāte atspoguļojas pedagogu zināšanās par dažādiem viņiem svarīgiem darba aspektiem. Respondenti tika lūgti novērtēt savu informētības līmeni par skolas attīstības plānu, darba drošību, rīcību kritiskās situācijās, slodzes plānošanas principiem, darba algas aprēķināšanas principiem u. c. Kā atzīst 79 % aptaujāto, viņi pilnībā pārzina darba drošību, kas attiecas uz atbilstošu rīcību saistībā ar iestādes fiziskās vides faktoriem, taču 20 % zina par to, tomēr ne konkrēti (sk. 4. attēlu). Šīs zināšanas pedagogiem ir īpaši svarīgas, rūpējoties gan par savu, gan par izglītojamo drošību. Nedaudz mazāks skaits aptaujāto (70 %) zina par profesionālās izaugsmes iespējām, kas ieņem 2. vietu zināšanu skalā aiz darba drošības. Kopumā pedagogu zināšanas par šiem abiem jautājumiem var uzskatīt par labām. Par rīcību kritiskās situācijās pilnībā zina 56 % respondentu, bet 9 % nezina neko, jo šis jautājums iestādē nav aktualizēts. Tāpēc jāsecina, ka ikdienas ap­ tākļos pedagogu zināšanas par darba drošību ir augstākas, nekā zināšas nas par krīzes situācijām, kas ir cieši saistītas ar darba drošību. Iespējams, ka aptaujātie nav pārliecināti par savu informētību, jo praksē nav bieži bijušas situācijas, kad šādas zināšanas būtu jāizmanto. To arī apliecina 35 % aptaujāto, kas atzīst, ka ir dzirdējuši par rīcību kritiskās situācijās, bet nezina konkrētas lietas, kā rīkoties. Kā rāda aptaujas rezultāti, pedagogi mazāk zina par turpmākā darba iespējām pašreizējā darbavietā. Tas norāda uz iespējamu stabilitātes trūkumu un nedrošību attiecībā uz nākotni un turpmākās nodarbinātības prognozēm. Vērtējot savas zināšanas par šo aspektu, 19 % aptaujāto atzinuši, ka nezina neko, jo tas nav aktualizēts, bet par savu darbavietu turpmāk pilnībā ir informēti 45 % pedagogu. Aptuveni pusei no visiem aptaujātajiem (48 %), kas nav augsts rādītājs, ir zināšanas par slodzes plānošanas principiem, bet vairāk nekā puse respondentu, t. i., 52 % pedagogu, vai nu ir tikai kaut ko par to dzirdējuši vai arī nezina neko. Līdzīgi dalās atbildes par darba algas aprēķināšanas principiem, kurus pilnībā pārzina tikai 47 % aptaujāto. Tādējādi, lai gan mazāk par pusi, viena daļa izglītības darbinieku zina, kā veidojas viņu noslodze un atalgojums un kādas ir izredzes turpināt darbu konkrētajā vietā, bet vairāk nekā pusei aptaujāto ir tikai aptuvenas zināšanas par šiem sava darba aspektiem vai arī viņi par tiem nezina neko. Interesants ir fakts, ka 43–49 % respondentu dažādās 40
  • 41. Aktualitātes izglīƤbas jomā (likumdošana) Turpmākās darba iespējas esošajā darba vietā Esmu pilnībā zinošs Darba algas aprēķināšanas principi Esmu dzirdējis, bet nezinu konkrēƟ Profesionālās izaugsmes iespējas Neko nezinu Slodzes plānošanas principi Rīcība kriƟskās situācijās Darba drošība Skolas aưsƤbas plāns 0 20 40 60 80 100 120 4. attēls. Respondentu informētība par dažādiem ar darbu saistītiem aspektiem, % apdzīvotās vietās uzskata, ka ir dzirdējuši par dažādām aktualitātēm izglītības jomā, taču nezina neko konkrēti. Iespējams, tas atspoguļo arī šī pētījuma respondentu pausto uzskatu, ka reformas izglītības jomā ir stihiskas, nepārdomātas un tām grūti izsekot. Tādēļ pedagogi orientējas uz savu ikdienas darbu, norobežojoties no sekošanas nepārtrauktām izmaiņām izglītības jomā Latvijā. Svarīgs jautājums darba informatīvās vides izpausmē ir izglītības iestādēs nodrošinātā pieeja dažāda veida informācijai, kas nepieciešama mācību procesā izglītojamajiem un pašiem pedagogiem (grāmatas, cita veida izziņas materiāli), gan arī ar mācību procesu saistītās informācijas aprite pašā izglītības iestādē. Pedagogi norāda, ka šai ziņā vērtīgs resurss ir skolas bibliotēka, informācijas iegūšanu atvieglo datori un piekļuve internetam. Tomēr, ja izglītojamie pamatā tiek apgādāti ar mācību grāmatām, tad pašiem pedagogiem nereti ir grūti nopirkt kādu grāmatu mācību procesa pilnveidei. „Mums bērni nekad grāmatas nav pirkuši. Pirka tikai darba burtnīcas, bet tagad, izmantojot tos līdzekļus, ko valsts papildus iedeva grāmatām, mēs pašvaldības grāmatu iegādei plānoto naudu varējām atvēlēt darba burtnīcām. Tās burtnīcas, kuras uzskatījām par nepieciešamām, esam nopirkuši.” (3) Pedagogi atzīst, ka mācību procesā nepieciešamās informācijas apmaiņu starp skolēniem, pedagogiem un vecākiem lielā mērā nodrošina e-vide: „Mums ir arī e-klase, cenšamies to izmantot, arī vecāki ir informēti, jo tā ir lietišķā informācija, kas nokļūst arī ārpus skolas, to saņem tie, kam tā ir nepieciešama. 41
  • 42. Šī sistēma nemitīgi tiek pilnveidota un ar to informē gan skolotājus (priekšmetu), gan skolēnus, gan viņu vecākus, gan arī administrāciju.” (2) Sociālpsiholoģiskās vides raksturojums Darba sociālpsiholoģisko vidi ir svarīgi analizēt un izprast, jo tā ir ļoti nozīmīga pedagogu ikdienas darba sastāvdaļa. Tā ietver attiecības starp cilvēkiem darba procesā. Pedagogi uzsver, ka viņi ir „publiskas personas, katru dienu uz skatuves, astoņas stundas pēc kārtas. Neviens aktieris to nevarētu izturēt! Jābūt formā.” (4) Vienā no anketas jautājumiem respondenti tika lūgti novērtēt apmierinātību ar dažādiem sociālajiem aspektiem, ko nodrošina esošā darbavieta – slodze, atalgojums, patstāvība mācību līdzekļu izvēlē, vadības un kolēģu attieksme, aizsardzība pret fizisku agresiju. Kopumā sociālās vides elementu vērtējumos izglītības darbinieki ir kritiskāki nekā fiziskās un informatīvās vides vērtējumos. Pētījuma rezultāti uzrāda vairākas problēmas, kas sociālpsiholoģiskās vides aspektā šobrīd skar izglītības jomā strādājošos (sk. 5. attēlu). Patstāvība, izvēloƟes mācību procesam nepieciešamās metodes, līdzekļus 1,66 Profesionālās izaugsmes iespējas 1,85 Toleranta kolēģu aƫeksme 1,88 Darba līgumā paredzēto darba pienākumu skaidrība un noteikƤba 1,92 Mācību darba noslodze 1,93 Toleranta izglīƤbas iestādes vadības aƫeksme 2 Stabilitāte (pārliecība, ka mani neatlaidīs) 2,18 Atbalsts darba un mājas dzīves savienošanai 2,32 Aizsardzību pret disfunkcionālas uzvedības izpausmēm skolā 2,35 Brīvība darba laika izvēlē (nedēļas dienas, stundas) 2,46 Darba apjomam atbilstošs atalgojums 3,87 5. attēls. Respondentu apmierinātība ar dažādiem sociālpsiholoģiskās vides faktoriem 42
  • 43. Neapmierina 39 % Drīzāk neapmierina 33 % Drīzāk apmierina 12 % Apmierina 5% Ne apmierina, Ne nеapmierina, 11 % 6. attēls. Respondentu viedoklis par atalgojuma atbilstību darba apjomam, % Visvairāk aptaujāto, kā tas jau bija prognozējams, ir neapmierināti ar atalgojumu un uzskata to par darba apjomam neatbilstošu (sk. 6. attēlu). Tikai 5 % respondentu atzīmējuši, ka atalgojums viņus apmierina un vēl 12 % respondentu norādījuši, ka tas viņus drīzāk apmierina. Absolūts vairākums (62 %) nav apmierināti ar to. Tādējādi šis darba vides elements ieguvis viszemāko vidējo vērtējumu (3,87), ļaujot atalgojuma neatbilstību darba apjomam raksturot kā būtiskāko pedagogu problēmu. Pētījuma rezultāti rāda, ka kopumā šeit pedagogu vērtējums ir daudz kritiskāks salīdzinājumā ar pedagogu sniegtajiem fiziskās vides elementu vērtējumiem un arī citiem sociālās vides elementu vidējiem vērtējumiem. Arī fokusa grupu diskusijās kā būtiskākā problēma pedagoga darbā tika uzsvērts atalgojums. Pedagogi mēģina šo situāciju risināt, strādājot vairākās darba vietās gan specialitātē, gan citur, kā arī paļaujoties uz saviem ģimenes locekļiem: “Mēs to varam atļauties! Tā ir tāda anekdote. Viens draugs jautā otram: “Taisnība, ka tava sieva strādā skolā par skolotāju?” – “Jā, mēs to varam atļauties!” (1) “Man bija alga 5. datumā, vīram – 7. Viņš teica – labi, tad no 5. līdz 7. iztiksim ar tavu algu, pēc tam – ar manu!” (1) Kā redzams, pedagogi par šo jautājumu ironizē, taču no savas prakses atstāsta arī traģiskus gadījumus, kad pedagogs nomirst, jo naudas trūkuma dēļ nepaspēj laikus aiziet pie ārsta. Naudas trūkums būtiski ietekmē pedagogu ikdienas dzīvi, apmierinātību ar darbu. Tas lielā mērā izskaidro to, kādēļ skolās strādā tik liels īpatsvars gados vecāku pedagogu, kādēļ pedagogi vasarās nevis atpūšas, bet brauc uz ārzemēm strādāt ražas novākšanā u. tml. Būtiskas nepilnības atalgojuma ziņā vērojamas arī tā sadalē. Kā norādīts iepriekš, pedagogi dažādos izglītības posmos un dažādos Latvijas reģionos par 43
  • 44. vienādu darba apjomu saņem atšķirīgu samaksu. Tā kā atalgojums tiek saistīts ar skolēnu skaitu izglītības iestādē (princips nauda seko skolēnam), skolēnu skaita ziņā nelielās skolās pedagogi saņem ievērojami zemāku algu. Pedagogiem nepieņemama ir arī kārtība, kad dažādos izglītības posmos strādājošiem pedagogiem par vienu darba stundu tiek piemērota atšķirīga samaksa. Sevišķi problemātiska šai ziņā ir pirmsskolas un sākumskolas skolotāju situācija. Lai palielinātu savus ienākumus, pedagogi būtu gatavi strādāt vairāk stundu savā skolā vai pirmsskolas izglītības iestādē, bet tas nav iespējams, tāpēc nākas piestrādāt vairākās citās. Pedagogu un izglītības iestāžu administrāciju neapmierinātību raisa arī tas, ka par algas apmēru viņi tiek informēti tikai tad, kad mācību gads jau sācies. „Pašvaldībai naudu ieskaita aptuveni septembra otrajā pusē. Vienu gadu bija pat septembra pēdējās dienas. Bija jau jāizmaksā algas, bet vēl nebija zināms, cik lielas tās būs. Arī aprēķināt nav tik vienkārši. Šī situācija ir kopš tā laika, kad nauda seko skolēnam.” (5) „Skolotājs jau mēnesi būs nostrādājis, nezinot, par ko viņš strādā. Pasakiet, kurā darba vietā tas tā ir? Un kā ar darba likumdošanu? Kāpēc tiesībsargs to neredz? (4) Visu minēto atalgojuma problēmu dēļ cieš ne vien pedagoga veselība, labklājība, attiecības ar citiem cilvēkiem, bet mazinās jau tā zemais pedagoga profesijas prestižs sabiedrībā. Ar šādu atalgojuma apmēru un sadales sistēmu pedagogiem un sabiedrībai tiek sniegta ziņa, ka pedagoga darbs nav vērtīgs un ka tas nav jāciena: “Kad tiekam līdz šai vietai, tad tas cienīgais darbs pazūd, jo īstenībā šīs profesijas cienīgumu uzturam mēs paši. Mēs to cenšamies uzturēt, esam to izvēlējušies, bet, tiklīdz nonākam līdz darba samaksai, patiešām ir tā, ka... tā visa cieņa pazūd. Ja šis darbs tiktu novērtēts, tad jau būtu ideāli!” (1) Pedagogi jūtas kā situācijas ķīlnieki – viņi grib strādāt savā profesijā godprātīgi un ar misijas sajūtu, bet niecīgais atalgojums, kura apmēru viņiem nav iespējams tieši ietekmēt, rada pazemojumu. „Kurš teicis, ka esam izvēlējušās visu laiku būt pazemotas?! Mēs taču šo darbu izvēlējāmies drīzāk misijas dēļ, vēloties palīdzēt.” (1) 5. attēlā, kur parādīta respondentu apmierinātība ar dažādiem sociālpsiholoģiskās vides faktoriem, redzams, ka visapmierinātākie respondenti ir ar nodrošināto patstāvību, izvēloties mācību procesam nepieciešamās metodes un mācību līdzekļus. Apmierinātību ar to pauž 51 %, bet daļēju apmierinātību 37 % aptaujāto. Turklāt vērtējumos vērojama vismazākā viedokļu izkliede. Diezgan līdzīgu apmierinātības līmeni aptaujātie izsaka par profesionālās 44
  • 45. izaugsmes iespējām, ko piedāvā darbs izglītības jomā (vidējais vērtējums 1,85), un tolerantu kolēģu attieksmi (vidējais vērtējums 1,88). Ar kolēģu attieksmi visapmierinātākie ir pedagogi lielajās pilsētās. Vērtējumos par šiem sociālās vides elementiem pedagogi ir vienprātīgi un neapmierinātību izteikuši vien tikai attiecīgi 8 % un 5 % aptaujāto. Būtiski atzīmēt, ka tāds sociālās vides elements kā mācību darba noslodze ir salīdzinoši augstu vērtēts (78 %) un ieņem 5. vietu apmierinātības ziņā aiz citiem pozitīvi vērtētajiem faktoriem. Izglītības darbinieki atzīst, ka darba pienākumu daudzums ir atbilstošs un problēmas nesagādā, līdz ar to nevar runāt par pārslodzi darbā, taču, kā jau tika minēts iepriekš, tiek uzskatīts, ka viņi nesaņem par to atbilstošu atalgojumu. Apmierinātība pedagogu vidū vērojama arī viedokļos par darba līgumā paredzēto darba pienākumu skaidrību un noteiktību, ko pozitīvi vērtē 78 % aptaujāto un kas pēc vidējā vērtējuma ieņem 4. vietu. Citi sociālās vides elementi ieguvuši viduvējus vērtējumus salīdzinājumā ar iepriekš apskatītajiem, taču tie arī ieguvuši augstu apmierinātības pakāpi. Tolerantu izglītības iestādes vadības attieksmi izjūt 75 %, stabilitāti un pārliecību, ka neatlaidīs no darba, – 68 %, atbalstu darba un mājas dzīves savienošanai – 62 %, aizsardzību pret disfunkcionālas uzvedības izpausmēm – 61 %, bet brīvību darba laika izvēlē – 58 % aptaujāto. Visu šo elementu vērtējumi ir diezgan izkliedēti, kas liecina par ievērojami atšķirīgu viedokļu eksistenci respondentu vidū. Šo sociālpsiholoģiskās vides elementu vērtējumā vienlīdz liels skaits ir neitrālu un arī negatīvu vērtējumu. Lai iegūtu plašāku informāciju par sociālpsiholoģisko vidi, respondenti tika lūgti anketā atzīmēt tos aspektus, kas rada vislielāko psiholoģisko nedrošību. Sarakstā tika minētas attiecības ar kolēģiem, vadību, stress, psiholoģiskā vardarbība no skolēnu puses u. c. problēmas un tika lūgts tās novērtēt skalā no 1–5 (vienmēr – nekad). Kopumā visi minētie stresori ir saņēmuši vērtējumu, kas liecina, ka vismaz daļai pedagogu katrs no šiem stresa faktoriem ir aktuāls un rada psiholoģisko nedrošību. Iepriekš, vērtējot izglītības iestādes sociālo vidi, lielākā daļa aptaujāto atzina, ka ir apmierināti ar mācību darba noslodzi, taču psiholoģisko faktoru izvērtēšanā kā galveno problēmu viņi ir minējuši stresu, ko izraisa darba pienākumu pildīšana (sk. 7. attēlu). 32 % aptaujāto šāda problēma ir vienmēr vai gandrīz vienmēr, kas norāda uz pastāvīgu psiholoģisku nedrošību darba vietā. Visvairāk stresu saistībā ar pienākumu veikšanu atzīmē lauku novadu pedagogi (novadi bez centra). Aprunāšana kolēģu starpā un stress, ko izraisa savstarpējās attiecības skolā, ieņem 2. un 3. vietu biežāk sastopamo psiholoģiskās vides problēmu vidū. Ar tām saskaras aptuveni puse aptaujāto. Kaut gan lielākā daļa respondentu (38 % un 41 %) atzīmējuši atbildi reizēm, tas uzskatāms par signālu psiholoģiskām riska 45
  • 46. Pārāk bieža pedagogu darba kontrole 3,71 Pārāk bieža izglīƤbas iestādes kontrole 3,75 Psiholoģiskā vardarbība no izglītojamo puses 3,85 Vecāku spiediens 3,65 Stress, ko izraisa darba pienākumu pildīšana (pārslodze, darba nešana mājās, Izdegšana u.c.) 2,86 Stress, ko izraisa savstarpējās aƫecības skolā 3,49 Aprunāšana (baumas, tenkas) kolēģu starpā 3,48 ĒƟkas normu neievērošana no skolas vadības puses (pieklājības, tolerances diskrētuma trūkums u.c.) ĒƟkas normu neievērošana no kolēģu puses (pieklājības, tolerances trūkums u.c.) 3,81 3,68 7. attēls. Faktori, kas rada psiholoģisko nedrošību situācijām, kuras pedagogiem nepieciešams risināt papildus tiešajiem darba pienākumiem. Salīdzinoši mazāk psiholoģisku spiedienu pedagogi izjūt no izglītojamo un izglītības iestādes vadības puses. Šo elementu vērtējumos reizēm atzīmē attiecīgi 29 % un 28 % aptaujāto. Līdzīgi viedokļi ir arī par pārāk biežajām izglītības iestādes un pedagogu darba kontrolēm, kuras psiholoģisko nedrošību vienmēr vai gandrīz vienmēr rada aptuveni tikai 9–10 % aptaujāto. Taču šie rezultāti jāskata uzmanīgi, jo psiholoģiskās vides problēmas ir jūtīga tēma, par kuru cilvēki nav pieraduši publiski izteikties, tāpēc pat gadījumos, ja respondents ir atbildējis, ka konkrētais psiholoģiskais faktors viņu ietekmē reti, to vajadzētu ņemt vērā kā reāli pastāvošu, bet ar atšķirīgu intensitāti dažādās skolās. Kopumā noliedzošās atbildes nekad visos kritērijos vidēji snieguši tikai 15–30 % aptaujāto, kas bieži sastāda piekto daļu no visiem aptaujātajiem un var tikt uzskatīta par mazu. Un, kā jau norādīts iepriekš, katra no psiholoģiskajām problēmsituācijām vismaz daļai pedagogu rada psiholoģisko nedrošību. Tas, ka ar psiholoģisko vardarbību no izglītojamo puses vienmēr saskaras 1 % 46
  • 47. pedagogu un gandrīz vienmēr tā ir problēma vēl 5 % pedagogu, ir uzskatāma par ļoti nopietnu un neatliekami risināmu problēmu. Fokusa grupu dalībnieku paustajā viedoklī konkrētāk izgaismojas tieši problēmas ar izglītojamiem. To dalībnieki atzīst, ka tagad bērni ir drošāki, tomēr vienlaikus arī agresīvāki: „Pēdējos gados arvien vairāk novērojami nežēlīgāki bērni, agresīvāki jau pirmskolā. Man šobrīd ir ļoti smaga grupa, pārsvarā zēni, un vērojama tāda agresija, naids un nežēlība citam pret citu, ka vienkārši mati ceļas stāvus! Un kas būs, kad viņi aizies uz skolu? Kad viņi būs pusaudži? Es gribētu redzēt tos bērnus pēc dažiem gadiem. Ir runāts ar vecākiem, bet mēs nevaram to problēmu atrisināt. Tā saasinās un saasinās. Un ar viņiem ir jātiek galā katru dienu, katru minūti, viņus burtiski nevar izlaist no acīm, jo, tiklīdz muguru pagriezīsi, būs atkal kaut kas noticis.” (5) „...es nevaru to bērnu (ar agresīvu uzvedību) izslēgt, viņam ir jāmācās! Taču arī tiem 18 bērniem, kuri ir klasē vienlaikus ar viņu, ir tādas pašas tiesības mācīties. Kā man tagad sadalīt šīs tiesības? To 18 bērnu vecāki sūdzas! Nav tādu līdzekļu, kas palīdzētu šo situāciju risināt pietiekami ātri. (..) Viss notiek bezgala lēni, smagnēji. Rakstīt vēstules un mēnesi gaidīt atbildi. (..) Mēs izbaudījām arī līdzīgu situāciju tai, kāda bija Jaunjelgavā, ka policijai tika ziņots, bet tā veselu mēnesi neko nedarīja. Tur viens darbinieks bija atvaļinājumā, nodeva lietu kādam citam, un tā tas vilkās... (1) Ņemot to vērā, pedagogi atzīst: „Skolotājs ir ne tikai sava priekšmeta pasniedzējs, bet arī psihologs, konfliktu risinātājs, un tad, ja viņš to spēj pozitīvi izdarīt, ja ir vajadzīgās prasmes, viss ir kārtībā. Bet bieži vien jau ir arī tie darvas pilieni medus mucā, jo tā ir reālā skolas vide, kas vienā mirklī no ļoti pozitīvas kāda konflikta dēļ var kļūt ļoti negatīva.” (4) Lai gan lielākoties pedagogi veiksmīgi veido saskarsmi ar izglītojamajiem, tomēr dažkārt rodas konfliktsituācijas, kas ne tikai ietekmē attiecības starp pedagogu un izglītojamo, bet atstāj iespaidu arī uz mācību procesu. Parasti pedagogi konfliktus risina paši, taču atzīst, ka būtu nepieciešama profesionāla palīdzība: „Lielajās skolās ir psihologi. Mums novadā ir viena štata vienība uz visām skoliņām. Viņš ierodas 2–3 reizes mēnesī un varbūt tieši tādā dienā, kad viss ir ļoti jauki, kad viss sliktais jau ir pagājis. Bērni ir ļoti dažādi, arī no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Bērniem mēdz būt problēmas, un kad skolotājs vai klases audzinātājs saskaras ar to, viņam pašam jābūt psihologam, un mēs tādi arī esam. Bet psihologs varbūt pareizāk risinātu sarežģījumus. Tad arī skolotājam būtu, pie kā vērsties par kādu īpaši smagu tēmu. Varētu sadarbībā ar klases audzinātāju šo tēmu izrunāt.” (5) Sarunā tiek uzsvērts, ka bērnu agresivitāte un konflikti gan izglītojamo vidū, gan ar pedagogiem saistās arī ar bērnu ģimenēs valdošo gaisotni: „Nereti ir tā, ka vecāki uzskata – viss ir jāiemāca skolā: gan lasīt un rakstīt, gan visas saskarsmes lietas, un tad viņiem šķiet, ka skola neko neiemāca. Bet īstenībā daudz kas ir atkarīgs no pašas ģimenes. Ja skolēns atnāk pilns agresivitātes, ar ko viņš ir saskāries ģimenē, viņš mēģina atspēlēties gan uz bērniem, gan uz pedagogiem.” (5) Tāpēc nereti attiecības ar bērnu vecākiem 47
  • 48. veidojas sarežģītākas nekā ar bērniem: „Es strādāju speciālā skolā, un, ticiet man, nav grūti strādāt ar slimiem bērniem, grūti ir strādāt ar viņu vecākiem.” (1) Kāda skolotāja ar rūgtumu uzsver, ka sociālpsiholoģisko klimatu izglītības iestādē ietekmē arī tas, ka „daudzi vēl joprojām dzīvo kā senos laikos, kad uzskatīja, ka skola ir tā, kas audzina bērnu, pēc tam nāk sabiedrības atbildība un tikai tad – vecāki. Attieksme brīžiem ir tāda, ka skola ir tas lielākais grēkāzis: bērns pīpē – vai skola to neredz!?” (4) Tas liecina, ka pedagogi spiesti uzņemties to problēmu risināšanu, ar ko saskaras mūsdienu sabiedrība – atkarības, emigrācija, bezdarbs u. c., krietni vien izejot ārpus tradicionālo izglītošanas funkciju rāmjiem. Tāpat bez ievērības nevarētu atstāt faktu, ka, lai gan kopumā ar tenkošanu un aprunāšanu saistītais stress ir novērtēts kā stress ar salīdzinoši zemu riska pakāpi, 4 % pedagogu ar to saskaras vienmēr un vēl 8 % pedagogu tā gandrīz vienmēr ir problēma. Ja piesummējam vēl 38 % pedagogu, kuriem šī problēma reizēm rada stresu, iegūstam diezgan uztraucošu ainu. Dažādu problemātisku situāciju risināšanā izglītības iestādē varētu būt arī sociālais pedagogs, korekcijas klases. „Ja sociālais pedagogs būtu, ļoti daudzas lietas ar to pašu grūti audzināmo varētu atrisināt. Piemēram, ja stundās bērns neadekvāti uzvedas, viņš tiek nosūtīts pie sociālā pedagoga, un tas vai nu pārrunā situāciju vai mierina bērnu... Varētu būt arī korekcijas klasītes. Mēs nevaram izolēt bērnu, nevaram pamest vienu pašu.” (4) Tajās izglītības iestādēs, kur strādā psihologs vai sociālais pedagogs, viņa palīdzība ir novērtēta atzinīgi: „Manuprāt, tas ir ļoti labi, ka pēdējos gados skolās ir šie atbalsta cilvēki. Ja man ir kāda problēma, tad nav uzreiz jāskrien pie direktores, kurai varbūt nav laika un ir daudz citu darbu. Man dzīvē bijušas vairākas tādas situācijas, un, ja skolēni jūt, ka viss skolas kolektīvs ir vienots, tad ir vieglāk visu atrisināt.” (4) Tiek izteikta arī doma, ka pedagogam „ir nepieciešams uzklausīt, kļūt par draugu, bet par draugu varēsi kļūt, kad tiešām iegūsi uzticību un vienotu darbošanos – gan mazajās, gan vecākajās klasēs. Mums ir izlolota kopīga ideja, un skolotājam jāstrādā ar visu sirdi un dvēseli, tad būs arī rezultāts. (..) Viss jādara kopā – vecāki, klase un tu.” (5) Lai gan pedagoga darbs dažkārt ir apgrūtināts, tomēr vienlaikus pedagogi atzīst: „Skolotāja darbam ir arī otra puse – tas gandarījums, ne jau visi bērni viens otru sit nost, ir, kas apķeras ap kaklu, saka: „Skolotāj, es tevi mīlu!” – atnes lapu, visu ar sirsniņām apzīmētu. Tas tiešām līdzsvaro visu.” (5) Saskarsmi ar kolēģiem pedagogi kopumā vērtē pozitīvi, tomēr atzīst, ka ne vienmēr ir pietiekami zinoši par kolēģu problēmām, kur vajadzētu palīdzību. Tāpat ne vienmēr tiek pateikti labi vārdi, kad tas būtu nepieciešams. „Mēs īstenībā esam tik noslogoti, tik aizņemti, ka citreiz pat nezinām, vai kolēģi ir darbā vai ne.” (5) 48
  • 49. Ir arī situācijas, kad iestādes vadītājs nesaprotas ar kolektīvu, izmanto autoritatīvas vadīšanas metodes: „Varētu uzskatīt, ka mums ir draudzīgs kolektīvs. Bet attiecības ar administrāciju – tā jau ir cita tēma... Mums ir direktors, nu, es teiktu, ar krietnu padomju laika rūdījumu, viņš vēl ir no tiem laikiem un faktiski nav mainījies cilvēciskās saskarsmes ziņā. (..) Arodbiedrība arī zina, ka mums pašlaik ir problēmas noslēgt koplīgumu, jo viņš atrod visādus iemeslus, kā to nedarīt, bet īsti nav saprotams, kāpēc ir tāda pretestība, jo tur ir daudz labu lietu, kas vienkārši sakārto vidi un attiecības.” (1) To, ka izglītojamajiem nepieciešami uzmundrinoši vārdi, neviens nenoliedz, taču ne mazāk tie nepieciešami arī pedagogiem pašiem. „To pašu es gribētu attiecināt arī uz pieaugušajiem – skolotājiem – ļoti daudz cilvēku gaida šos labos vārdus, bet reti sagaida. Gribētu jautāt [vēršas pie kolēģiem] – vai jūsu kolektīvā bieži kāds pienāk no skolotāja un pasaka kādu labu vārdu: „Klau, tev tas sanāca super!”” (5) Fokusa grupu dalībnieki uzsver vadītāja, direktora lomu sociālpsiholoģiskā klimata veidošanā: „Stress ir darījis savu – mēs viens otru ļoti ātri varam nokaitināt ar savu attieksmi, un sevišķi vēl, ja darba stress, druscīt pakonfliktējot ar kolēģiem, liek sevi manīt stundā, tad var veidoties diezgan nepatīkamas situācijas. Par emocionāli psiholoģisko vidi – vadības uzdevums ir mēģināt vienot skolēnus un skolotājus, skolēnus savā starpā, kolēģus. Dažkārt šīs labās telpas un kabinetu sistēma arī veido atsvešināšanos, mēs vienkārši nesatiekamies. Mūsu šī gada projekts ir „kafija-dīvāns” skolotāju istabā, citādāks starpbrīžu izkārtojums, lai mēs vienkārši tiktos ar kolēģiem, sajustu cits cita atbalstu, nerunātu par problēmām, bet vienkārši aprunātos, atbrīvojoties no spriedzes. Ir ļoti svarīgi veidot vidi tādu, lai ir iespēja satikties ikdienā, nevis tikai reizi nedēļā – oficiālās metodiskās vai informatīvās sanāksmēs.” (4) Papildu stresu darba vietā rada arī pedagogu augstā atbildības izjūta situācijās, kuras neizdodas atrisināt ātri vai arī uzreiz nav izdevies atrast pareizāko risinājumu: „Saprotiet, tur ir problēma pašā skolotājā, tā ir viņa psiholoģija. Viņš meklē risinājumu sevī, jo no paša sākuma uzskata, ka ir vainīgs! Un dažkārt skolotāji baidās no tā, ka atnāks psihologs no departamenta un vērtēs ne jau agresīvā bērna uzvedību, bet skolotāja rīcību, un tā ir liela atšķirība. Vai jūs laidīsiet savā klasē tādu komisiju? Nu, protams, ka nē! Un tas skolotājs atnāks uz mājām apsēdīsies un domās – ko es neesmu izdarījis, varbūt es viņam piemeklēju nepareizu metodi. (..) Viņš meklēs un meklēs vainu, un viņš taču pats izdeg no šīs nemitīgās spriedzes. Jā, viņš arī baidās – ne tik daudz par to, ka nav profesionālis vai baidās zaudēt savu vietu, kaut gan arī par to, jo kurš gan viņu pēc tam paņems?!” (1) Diemžēl, ja neizdodas atgūt līdzsvaru sarežģītajos sociālpsiholoģiskajos apstākļos, „ir gadījumi, kad skolotāji vienkārši neiztur un aiziet no darba.” (5) Šādi apstākļi noved pie izdegšanas, kad „sākas psiholoģiskās problēmas, depresijas... Tad atpakaļceļš ir ļoti grūts un garš.” (4) 49
  • 50. Pedagogi sarunās izsaka priekšlikumus, ko vajadzētu darīt, lai mazinātu vai novērstu iespējamo izdegšanu darbā, norādot, ka varētu izmantot apmaksāta psihologa palīdzību pēc iespējas tuvāk darba vietai, apmeklēt atbilstošus kursus, masāžas u. tml. „Mēs varētu pašvaldībai ierosināt pedagogiem vasarā nodrošināt psihologu vai kādu, kas nodarbojas ar autotreniņiem.” (5) „Es, piemēram, ļoti vēlētos telpu, kurā skolotājs varētu ieiet atpūsties, pasēdēt, iedzert kafiju un kur visi liktu mani mierā. Mūsu skolā tādas telpas nav.” (2) Kā uzskata pedagogi, nedrīkstētu samierināties ar domu, ka stress ir pedagoga darba neatņemama sastāvdaļa un tur neko nevar darīt: „Bet ikdienā ir jāuztur gars, jo skolas dzīve ir saistīta ar paaugstinātu stresa līmeni, ar izdegšanu darbā, jo mēs pārāk daudz no sevis atdodam, gan no sava maciņa, gan no savas personības. Un tad ir tā grūtā lieta – saglabāt to kopības apziņu, to pleca sajūtu un to gaišumu ikdienā, kas nebūt nav viegli, ņemot vērā to, ka mēs ar savu darba nastu visi esam noguruši, mums varbūt pienākas mazāks darba apjoms un lielāka samaksa, un varbūt izdienas pensija tādā izdevīgā mirklī, kad jūtam, ka vairs nevar šo darbu pavilkt. Un tas viss ir saistīts ar paaugstinātu psiholoģiski emocionālā stresa līmeni. Mums katru gadu saskaņā ar darba aizsardzības noteikumiem ir iespēja dažiem pedagogiem nodrošināt regulārās ārsta pārbaudes. Vajadzētu jau laikam katram skolotājam iziet šādu stresa radīto seku pārbaudi, apmeklējot, piemēram, neirologu vai psihoterapeitu. Bet, kā rāda to cilvēku pārbaudes, kas saistītas ar ķīmiskām vielām vai redzes kontroli, tas notiek tik formāli, ka īstenībā nav vērts. Un tad izdarām minimālo un pieņemam, ka stress ir parasta šī darba sastāvdaļa un atkal ar kaut ko samierināmies. Tikai uz vietas konkrētajā skolas vidē var veidot relaksējošu atmosfēru, citam citu atbalstot un neizraisot konfliktus. Tur, protams, liela nozīme ir vadītājam, kas, jāteic, dažkārt ir arī tas lielākais klupšanas akmens.” (4) Pedagogi ar sakāpinātu un rūgtu ironiju atzīst: „Neiroloģiskajās klīnikās pārsvarā ārstējas pedagogi, tā diemžēl ir realitāte!!!” (2) Pēc pedagogu domām, labvēlīga sociālpsiholoģiskā klimata pamatā ir cieņpilnas attiecības darba vietā un pozitīva saskarsme. „Skolotājam ļoti daudz jāveido cieņpilnas attiecības – gar ar vadību, gan ar citiem skolotājiem, gan skolēnu. Arī ar vecākiem. Cieņpilnās attiecības ir zudušas. Tas ir liels pluss, ja izdodas ar visām šīm grupām sadarboties, jo sabiedrība ir negāciju pilna, internetā zākājas visi par visu. Un arī skolotājs tiek pie reizes tajā visā ierauts. Viņš jau daļēji arī ir vainīgs – neiemācīja, neizdarīja, sakliedza, nenoturējās –, bet arī viņš ir tikai cilvēks.” (3) 50
  • 51. Nodaļas secinājumi 1. Pedagogi uzsver, ka fiziskā vide izglītības iestādēs pašlaik ir apmierinoša, taču tās pilnveidošana notiek pārāk lēni. Izglītības iestādēs daudzviet ir modernizēti kabineti, atbilstošs tehniskais nodrošinājums, pieejami datori, internets, tai skaitā arī bezvadu. Tomēr tiek norādīts, ka zināms progress panākts tikai pēdējos gados. 2. Kopumā fiziskā vide izglītības iestādēs tiek attīstīta, pateicoties pašvaldībām, dažādiem projektiem, kuros iesaistās konkrētās izglītības iestādes, kā arī sponsoriem, skolēnu vecākiem un pašiem pedagogiem, kuri nereti no savām jau tā pieticīgajām algām daļu izmanto skolas vajadzībām. 3. Izglītības iestāžu fiziskās vides pilnveidē liela loma ir vietējām pašvaldībām atkarībā no to budžeta. Pedagogi atzīst, ka pašvaldības savu iespēju robežās sniedz atbalstu, taču ar to nepietiek. 4. Izglītības iestāžu fiziskās vides sakārtošana, pēc pedagogu domām, notiek stihiski, tā nav plānveidīga, regulāra. Ir arī absurdas situācijas, kad nākas pārbūvēt jau sakārtotas telpas, bet tur, kur remonts nav bijis, līdzekļi netiek novirzīti. 5. Apmierinātību ar fiziskās vides apstākļiem būtiski ietekmē skolas atrašanās vieta, kas ietekmē skolēnu drošību un rada papildu stresu pedagogiem. 6. Galvenās problēmas šajā jomā saistītas ar atpūtas telpu nepieejamību un atsevišķas darba vietas trūkumu lielam skaitam pedagogu. Jo īpaši tas attiecas uz pedagogiem, kuri strādā vairākās vietās. 7. Pedagogi obligātās veselības pārbaudes uzskata par nepieciešamām, tai pašā laikā nesaudzējot savu veselību darba pienākumu dēļ. 8. Izvērtējot dažādus fiziskās vides aspektus, jāsecina, ka respondenti ar tiem lielākoties ir apmierināti, taču fiziskie apstākļi mācību iestādēs nav viendabīgi, vērojamas dažādas nobīdes gan uz labo, gan slikto pusi. Visvairāk respondenti ir neapmierināti ar atpūtas telpu trūkumu un pieejamību, kā arī ar to, ka nav konsekventu plānu fiziskās vides apstākļu uzlabošanai. Mācību iestādēs nevar runāt par noteiktu, vispārzināmu standartu ievērošanu, vides uzlabošana notiek fragmentāri, pateicoties laimīgai apstākļu sakritībai. 9. Kopumā respondenti ir apmierināti ar informatīvās vides apstākļiem – gan attiecībā uz pieeju dažāda veida informācijai, kas nepieciešama mācību procesā izglītojamajiem un pašiem pedagogiem (grāmatas, cita veida izziņas materiāli), gan saistībā ar informatīvo komunikāciju iestādē, kas attiecas uz mācību procesu. 10. Pozitīvi tiek vērtēts, ja skolā ir sava bibliotēka, informācijas iegūšanu atvieglo datori un pieeja internetam. Tomēr, ja izglītojamie pamatā tiek apgādāti ar mācību grāmatām, tad pašiem pedagogiem zemā 51
  • 52. atalgojuma dēļ nereti ir grūtības nopirkt kādu grāmatu mācību procesa pilnveidei. 11. Darbam nepieciešamo informāciju pedagogi var papildināt dažādos kursos, tomēr ne viss šajā sakarā ir pārdomāts. Kursu organizētājiem un vadītājiem jāapsver, kāda informācija nepieciešama konkrētiem kursu apmeklētājiem, lai pieredzējušiem pedagogiem kursos nav jāklausās jau zināmas lietas. 12. Mācību procesā nepieciešamās informācijas apmaiņu starp skolēniem, pedagogiem un vecākiem zināmā mērā nodrošina e-vide. 13. Kopumā pedagogi ir apmierināti ar informācijas apriti un saziņas iespējām mācību iestādē. 14. Pedagogi atklāj augstu informētības līmeni par darba drošības noteikumiem, taču nepārliecinošas ir atbildes par rīcību kritiskās situācijās. 15. Pedagogi kopumā nav pārliecināti par iespējām turpināt darbu attiecīgajā izglītības iestādē; tāpat ne visi izprot slodzes vai algas veidošanas principus. 16. Iespējams, ka pastāv komunikācijas problēmas izglītības sistēmā kopumā, jo liela daļa respondentu nav pietiekami informēti par aktualitātēm izglītības nozarē. 17. Attiecībā uz sociālpsiholoģisko vidi respondentu vērtējumi ir kritiskāki nekā saistībā ar fizisko un informatīvo vidi. 18. Atalgojuma apmērs un sadales principi starp apdzīvotām vietām un izglītības līmeņiem rada nevienlīdzību un negatīvi ietekmē pedagogu tiešo pienākumu veikšanu, profesionalitāti, ģimenes dzīvi, veselību, labklājību un prestižu sabiedrībā. 19. Atalgojuma dēļ pedagoga darbs Latvijā tiek uzskatīts par necienīgu. Pedagogi to mēģina risināt, strādājot vairākās darba vietās, piepelnoties ne savā profesijā, paļaujoties uz ģimenes locekļiem. 20. Pedagogi kopumā ir apmierināti ar iespējām izvēlēties mācību līdzekļus un metodes, ar profesionālās pilnveides iespējām un kolēģu savstarpējām attiecībām, kā arī ar vadības attieksmi. 21. Psiholoģisko nedrošību visvairāk rada stress saistībā ar darba pienākumu pildīšanu, ko nosaka noslogotība, atalgojums, attiecības ar izglītojamajiem, vecākiem, kompleksu problēmu risināšana. Ja neizdodas atgūt līdzsvaru sarežģītajos sociālpsiholoģiskajos apstākļos, tas noved pie izdegšanas sindroma, kad pedagogiem sākas psiholoģiskas problēmas, depresijas. 22. Visgrūtāk pašlaik ir veidot attiecības ar izglītojamajiem un viņu vecākiem mācību iestādē, jo viņu priekšstati un uzvedība atspoguļo visas problēmas, ar kurām saskaras mūsdienu sabiedrība. Šī problēma arī spiež pedagogus uzņemties papildu pienākumus un funkcijas ārpus tiešajiem darba uzdevumiem un sarežģī pedagogu darbu. Tai pašā laikā attiecības ar izglītojamajiem arī sniedz lielu gandarījumu. 52
  • 53. 23. Lai arī lielākoties pedagogi veiksmīgi veido saskarsmi ar izglītojamajiem, tomēr dažkārt rodas konfliktsituācijas, kas ne tikai ietekmē attiecības starp pedagogu un izglītojamo, bet atstāj iespaidu arī uz mācību procesu. Parasti pedagogi konfliktus risina paši, taču atzīst, ka būtu nepieciešama profesionāla palīdzība. 24. Bērnu agresivitāte un konflikti gan pašu izglītojamo vidū, gan ar pedagogiem saistās arī ar bērnu ģimenēs valdošo gaisotni, rodas domstarpības par lomu sadalījumu starp vecākiem un pedagogiem. Tāpēc nereti ar bērnu vecākiem veidojas sarežģītākas attiecības nekā ar bērniem. 25. Kā palīgs dažādu problemātisku situāciju risināšanā izglītības iestādē varētu būt arī sociālais pedagogs, korekcijas klases. Tajās izglītības iestādēs, kur strādā psihologs vai sociālais pedagogs, tas tiek novērtēts atzinīgi. 26. Lai arī kopumā pedagogi par attiecībām kolēģu starpā izsakās pozitīvi, tomēr atzīst, ka laika trūkuma dēļ neiznāk veidot tādas attiecības, kā gribētos. 27. Gan fiziskās vides uzlabošana, gan attiecības skolā ir atkarīgas no administrācijas attieksmes, aktivitātes, sociālajiem kontaktiem. Ļoti nozīmīga ir iestādes administrācijas loma sociālpsiholoģiskā klimata veidošanā. Tas ietekmē gan attiecības starp vadību un pedagogiem, gan nosaka gaisotni iestādē. 28. Pēc pedagogu domām, labvēlīga sociālpsiholoģiskā klimata pamatā ir cieņpilnas attiecības un saskarsme. Lai mazinātu vai novērstu iespējamo izdegšanu darbā, varētu izmantot apmaksāta psihologa palīdzību pēc iespējas tuvāk darbavietai, apmeklēt atbilstošus kursus, masāžas, u. tml. Sociālā drošība Pētījumā iegūtā informācija dod iespēju sociālās drošības jautājumos koncentrēties uz pieciem sociālās drošības aspektiem: veselības apdrošināšanu, sociālajām garantijām, atbalsta/palīdzības saņemšanu, atzinību par veikto darbu un taisnīgumu sociālo garantiju sadalē. Veselības apdrošināšana Veselības apdrošināšana ir sevišķi nozīmīgs sociālo garantiju veids, īpaši ņemot vērā izglītības darbinieku sarežģītos darba apstākļus un vidējo vecumu. 53
  • 54. Sociālā drošība vispirms saistās ar veselības uzturēšanas iespējām, veicot savus profesionālos pienākumus. Ņemot vērā sarežģīto darba vidi un nozīmīgos uzdevumus, tai ir īpaša nozīme pedagogu profesijā. Turklāt vēl jāņem vērā, ka Latvijā izglītības nozarē strādā daudz vidējās un arī vecākās paaudzes cilvēku. Pēc LIZDA aprēķiniem virs 60 gadu vecuma ir 8,3 % pedagogu, vecumā no 50–59 gadiem ir 28,8 % un 40–49 gadu vecumā ir 32,6 % pedagogu. Jaunāki par 29 gadiem ir tikai ap 10 % pedagogu23. Ikvienas iestādes vērtība ir vesels darbinieks. Veselības uzturēšanai nozīmīgas ir veselības apdrošināšanas polises. Veselības apdrošināšana ir iespēja, kas ļauj darbiniekiem laikus diagnosticēt un ārstēt slimības, darbinieks var ātri atgriezties pie savu darba pienākumu pildīšanas, nodrošinot iestādes darbības nepārtrauktību. Pētījuma rezultāti liecina, ka polises ir tikai 29 % respondentu, kas veido aptuveni trešdaļu no visiem aptaujas dalībniekiem. Turklāt lielākā daļa no tiem, kam ir polises, to ieguvi apmaksājuši paši (48 %). Salīdzinoši nozīmīgs skaits aptaujāto atbildējuši, ka viņu polisi apmaksājusi pašvaldība (38 %), kas liecina par to, ka tāda darba vietas nodrošināta sociāla garantija kā veselības apdrošināšanas polise ir pieejama tikai nelielai daļai pedagogu, un tas netiek organizēts centralizēti visās pašvaldībās. Tādējādi par veselības problēmu novēršanu galvenokārt rūpējas pedagogi paši, un tas nav pasākums, ko paredz viņu darbavieta. Interesanti, ka arodbiedrība kā veselības aizsardzības pasākumu organizators tiek minēta 41 % gadījumu, tomēr tā reti saviem biedriem sniedz finansiālu atbalstu polišu iegādē. Tikai 12 % aptaujāto no tiem, kam ir polises, atzīmējuši, ka arodbiedrība apmaksājusi to iegādi. Fokusa grupu diskusijās atzīmēts, ka „dažās izglītības iestādēs ir apmaksātas nelaimes gadījumu apdrošināšanas polises, bet pārsvarā, ja pedagogam polise ir, tā pirkta par paša naudu un aptver tikai minimālu apdrošināšanas programmu.” (4) Tādēļ tika rosināts domāt par to, kas varētu apmaksāt plaša spektra apdrošināšanas polises – valsts, pašvaldības vai arī arodbiedrības, jo ir atcelti aizliegumi veikt darbiniekus motivējošus pasākumus. „Mēs noteikti gribētu veselības apdrošināšanu. Turklāt tādu, lai polise būtu cilvēka cienīga, nevis tikai, lai aizietu pie ģimenes ārsta. Lai summa būtu vismaz pāri tūkstotim.” (5) Pedagogu skatījumā ar veselības apdrošināšanā iekļauto pakalpojumu klāsta izvēršanu, piešķirot plašāka seguma apdrošināšanas polises darbiniekiem ar lielāku darba stāžu vai labākiem darba rezultātiem, varētu būt efektīvs darbinieku motivācijas līdzeklis. Mikiško, I. Jauno pedagogu ienākšanu skolās kavē zemais atalgojums, NRA, 2013. gada 16. oktobris. 23 54
  • 55. Sociālās garantijas Pedagogu vēlme saņemt cienīgu dzīvi nodrošinošu pensiju un citas sociālās garantijas ir saprotama, jo pēc būtības skolotāja darbs ir viens no cienījamākajiem darba veidiem, un tas veido Latvijas sabiedrības nākotni. Aptaujā izglītības darbinieki tika lūgti novērtēt savu pārliecību par dažādu valsts sociālo garantiju saņemšanas iespējām – par iespēju saņemt cienīgu dzīvi nodrošinošu pensiju, rehabilitāciju nopietnu slimību gadījumos, atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām un citus materiāla rakstura pabalstus dzīves darbības krīzes brīžos, tai skaitā arī no LIZDA fondiem, kā arī iespēju saņemt invaliditātes pensiju un izdienas pensiju pēc 58 gadu vecuma. Savu pārliecību pedagogi vērtēja 5 vērtējumu skalā no pilnīgi pārliecināts līdz pilnībā nepārliecināts. Iegūtais rezultāts atspoguļots 8. attēlā. Kā tika minēts iepriekš, atalgojuma atbilstība ieguldītajam darbam ir viens no tiem sociālās vides elementiem, ko izglītības darbinieki vērtējuši ļoti kritiski. Tomēr, ja šo vērtējumu salīdzina ar pedagogu vērtējumu par dažādām sociālajām garantijām, tad absolūts negatīvo vērtējumu līderis nav vis niecīgais darba atalgojums, bet gan pensijas. Pārliecība, ka viņi pēc darba gaitu izbeigšanas saņems cienīgu dzīvi nodrošinošu pensiju vai arī izdienas pensiju pēc 58 gadu vecuma, ir tikai 10 % pedagogu. Ar atalgojumu apmierināts vai gandrīz apmierināts ir lielāks skaits aptaujāto, t. i., 17 %. Šī neticība iespējai saņemt Izdienas pensiju pēc 58 gadu vecuma 4,23 CiƟem materiāla rakstura pabalsƟem dzīvesdarbības krīzes brīžos 3,24 Atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā vaisadzīvē no LIZDA fonda 2,51 Atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām 3,08 Invaliditātes pensiju 3,55 Rehabilitācijas iespējām nopietnu slimību gadījumos 3,97 Cienīgu dzīvi nodrošinošu pensiju 4,27 8. attēls. Respondentu pārliecība par dažādu valsts sociālo garantiju saņemšanas iespējām 55
  • 56. cilvēka cienīgu pensiju ar ļoti nelielu atšķirību raksturīga gan galvaspilsētā un valsts lielo pilsētu pedagogiem, gan visās citās izdalītajās novadu grupās (svārstības intervāls no 4,35 Rīgā līdz 4,15 novados bez pilsētām). Tieši tāda pati situācija ir arī ar izdienas pensiju iegūšanas perspektīvu (svārstības intervāls no 4,33 novados, kuru centrs ir bijušais rajonu centrs līdz 4,10 novados bez pilsētām to teritorijā). Tātad tā ir vienlīdz aktuāla problēma visā Latvijas teritorijā un sāpīgi skar visus pedagogus kā profesionālu grupu. Ja novērtē šo problēmu pedagogu vecuma grupu griezumā, tad visos rādītājos visasāk nedrošību izjūt pirmspensijas vecuma pedagogi (50–59 gadi), bet spriedze atslābst, pārkāpjot 60 gadu robežu. Pētījuma rezultāti rāda, ka pirmspensijas vecuma pedagogus visvairāk satrauc pensija, priekšlaicīga pensionēšanās un rehabilitācijas iespējas nopietnu slimību gadījumos, savukārt pedagogi vecumā līdz 50 gadiem sociālo garantiju spektrā kritiskāk vērtē atlīdzības saņemšanas iespējas sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā vai sadzīvē no LIZDA fonda un citiem materiāla rakstura pabalstiem dzīves krīzes brīžos. Minētie rezultāti apstiprina, ka sociālās drošības garantijas dažāda vecuma pedagogiem atšķiras un ne vienmēr ir derīgi vienoti kritēriji visiem cilvēkiem. “Skolotājiem būtu nepieciešamas dažādas sociālās garantijas: iemaksas privātajos pensijas fondos, apdrošināšanas līgumi, ko apmaksā valsts vai pašvaldība; dažādas rehabilitācijas iespējas, vingrošana, masāža u. tml. – tas radītu iespaidu, ka skolotājs ir novērtēts un vismaz reizi gadā par viņu domā. (2) Fokusa grupu diskusijās to dalībnieki aktualizēja jautājumu par pedagogu pensionēšanās vecumu. Pedagogi uzskata, ka darba specifikas, pastiprināto stresa un izdegšanas draudu dēļ būtu jāparedz priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas pedagogiem. Tas pavērtu ceļu normālai dzīvei pedagogiem ar veselības un ģimenes problēmām un vienlaikus arī jaunu cilvēku iesaistīšanai pedagoga darbā. Vēlamais priekšlaicīgas pensionēšanās vecums, pēc diskusiju dalībnieku domām, būtu 55–60 gadi. „Viss norāda uz to, ka kaut kādā vecumā skolotājam ir jādod iespēja arī izvēlēties – vai viņš grib saņemt izdienas pensiju un sākt saimniekot savā privātajā saimniecībā vai tomēr viņam ir jāvelk līdz 65 gadiem, kā lielākajam sabiedrības vairumam šajā mirklī. Viņi arī nespēj jauniešiem dot tik daudz zinību, kā vajadzētu.” (4) „Policistiem, balerīnām un vēl dažām kategorijām pensija ir ļoti agri. Mums nevajadzētu tik daudz, bet no kādiem 55 vai 60 gadiem apskatīt šo iespēju, vai nevajag kādu izdienas pensiju sākt plānot, un viens apstāklis, ka dažiem pedagogiem tas ir ļoti nepieciešams, bet otrs, ka tas arī dod lielāku iespēju jaunajiem ienākt pedagogu profesijā.” (4) 56
  • 57. Aptaujas dalībniekiem nav pārliecības, ka viņi varētu pretendēt uz rehabilitācijas iespējām nopietnu slimību gadījumā un uz invaliditātes pensiju. 68 % respondentu par to pilnībā vai daļēji trūkst pārliecības. Tādējādi respondenti apliecina, ka nav pārliecināti ne par vienu no sociālajām garantijām, ko piedāvā valsts. Salīdzinoši pozitīvi respondenti vērtējuši iespēju saņemt atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā vai sadzīvē no LIZDA fonda. Par šāda atbalsta ieguvi pilnībā vai daļēji pārliecināti ir 57 % aptaujāto. Taču respondentu grupās ir visai liela atšķirība (svārstības intervāls no 3,11 Rīgā līdz 2,28 gan novados ar mazpilsētām, gan novados, kuru teritorijā nav pilsētu). Šī distance liecina, ka no LIZDA fonda sniegtā palīdzība visā valsts teritorijā, iespējams, nav vienlīdz pieejama. Pie sociālās drošības pieder arī iespēja saņemt atbalstu dažādās kritiskās darba un personīgās dzīves situācijās. Anketā respondentiem bija jānovērtē, cik lielas, viņuprāt, ir iespējas, ka viņi šādās situācijās saņems atbalstu no kolēģiem, izglītības iestādes vadības, vecākiem, pašvaldības, valsts un arodbiedrības. Kā liecina aptaujas rezultāti, atbalsta saņemšanas iespējas no dažādu cilvēku grupām pedagogi vērtē kritiskāk, nekā pašas attiecības ar viņiem. 9. attēlā redzams, ka respondentu sniegtais vidējais vērtējums par atbalsta saņemšanas iespējām svārstās robežās no 2,09 līdz 3,89 (no iespējamiem 1 – pilnīgi pietiekamas līdz 5 – pilnīgi nepietiekamas). Respondentu vairākums neizvēlas galēji pozitīvus vai negatīvus vērtējumus (attiecīgi pilnībā pietiekamas/pilnībā No valsts 3,89 No pašvaldības 3,09 No arodbiedrības 2,37 No izglītojamo vecākiem 2,78 No kolēģiem 2,09 No izglīƤbas iestādes vadības 2,28 9. attēls. Atbalsta saņemšanas iespējas no dažādām cilvēku grupām, organizācijām un institūcijām 57
  • 58. nepietiekamas) un gandrīz visu cilvēku grupu vērtējumos min pietiekamas vai kā nu kuru reizi, kas ir iespējamo atbilžu skalas vidējās vērtības. Kā liecina aptaujas laikā iegūtie skaitļi, tad aptaujātie visvairāk paļaujas uz saviem kolēģiem un atbild, ka atbalsta saņemšanas iespējas no viņiem 71 % gadījumu ir pilnībā pietiekamas vai pietiekamas, turklāt par to ir arī vislielākā respondentu vienprātība salīdzinājumā ar citu grupu vērtējumiem. 62 % aptaujāto uzskata, ka atbalsta saņemšanas iespējas no arodbiedrības ir pietiekamas, un 61 % respondentu tā vērtē arī atbalsta saņemšanas iespējas no izglītības iestādes vadības. Vērtējumos par arodbiedrību respondentu viedokļi ir samērā izkliedēti un ir pārstāvētas arī atbildes nepietiekamas un pilnībā nepietiekamas (kopā 14 %), bet izglītības iestādes sniegtais atbalsts šķitis nepietiekams tikai 9 % aptaujāto. Pietiekami liels skaits aptaujāto izvēlējušies atbildi kā nu kuru reizi, kas visu grupu vērtējumos pārsniedz 20 %, taču vērtējumos par izglītojamo vecākiem pat pārsniedz pusi, t. i., izglītojamo vecāki pēc respondentu domām sniedz atbalstu dažreiz, bet ne sistemātiski. Viskritiskāk pedagogi vērtē atbalsta saņemšanas iespējas no pašvaldības un valsts, jo par pilnībā pietiekamu/pietiekamu to uzskata tikai attiecīgi 26 % un 7 % aptaujāto, bet par pilnībā nepietiekamu/nepietiekamu – 34 % un 70 % aptaujāto. Īpaši kritisks ir izglītības darbinieku viedoklis par valsti. Atbalstu no tās kā nepilnīgu uztver divas trešdaļas pedagogu. Turklāt viedokļu izkliede nav vērtējama kā liela, tas nozīmē, ka respondenti ir samērā vienprātīgi šajā vērtējumā. Šis negatīvais vērtējums vienlīdz izteikts visās respondentu grupās, sākot no galvaspilsētas līdz novadiem, kuru teritorijā nav pilsētu. Tas liecina par problēmu valsts mērogā. Fokusa grupu diskusiju dalībnieki pauda viedokli, ka viņiem būtu nepieciešams lielāks atbalsts un palīdzība dažādās dzīves krīzes situācijās. Pedagogi redz vajadzību gan pēc materiālas, gan ļoti bieži arī pēc psiholoģiska vai informatīva rakstura palīdzības. „Skolotājam nepietiek, ka tikai krīzes situācijā ir iespējams parunāties ar kolēģiem, bet nepieciešama arī kāda  profesionāļa palīdzība, lai tā būtu pieejama, varbūt tāda iespēja būtu novadā, kur varētu griezties krīzes situācijā un izrunāt, ko darīt, lai nenonāktu strupceļā.” (2) „Dažkārt vajadzīgs psihologa atbalsts. Piemēram, pulkstenis ir 23.50, pie manis ierodas abi bērna vecāki, un saka, ka viņu bērna vēl nav mājās. Tad kopā mēs pa nakti šo bērnu meklējam. Labi, ja varam šo problēmu ātri atrisināt, bet nākamajā dienā skolotājam ir jāspēj vēl arī labi strādāt...” (2) 58
  • 59. Atzinība par veikto darbu un taisnīgums Sociālās drošības svarīga sastāvdaļa ir atzinība par veikto darbu. Pedagogi līdztekus nepieciešamībai saņemt cienīgu atalgojumu par nozīmīgu faktoru gandarījumam par savu darbu uzskata arī atzinīgu novērtējumu, ko par viņa darbu sniedz dažādas sociālās grupas un institūcijas. 10. attēlā atspoguļots izglītības darbinieku viedoklis par to, cik bieži viņi saņēmuši atzinīgu novērtējumu par savu darbu. Respondenti vērtēja saņemto atzinību, izmantojot skalu – vienmēr, gandrīz vienmēr, reizēm, reti, nekad. No sabiedrības 3,48 No izglītojamajiem 2,65 No izglītojamo vecākiem 2,94 No kolēģiem 2,45 No arodbiedrības 3,25 No izglīƤbas iestādes vadības 2,53 10. attēls. Atzinīga novērtējuma biežums par ieguldīto darbu Visbiežāk (vienmēr/gandrīz vienmēr) izglītības darbinieki atzinīgu novērtējumu par ieguldīto darbu saņem no saviem kolēģiem (49 %), izglītības iestādes vadības (48 %) un izglītojamajiem (40 %). Tās ir cilvēku grupas, ar kurām ikdienā saskarsme noris intensīvi un pedagogiem ir tuvākās attiecības. Retāk atzinību pedagogi saņem no arodbiedrības (31 %), taču visretāk – no izglītojamo vecākiem (28 %) un sabiedrības (14 %). Arodbiedrība ir ieguvusi arī vislielāko negatīvo vērtējumu, jo 42 % atzinīgu novērtējumu dod reti vai nekad, tādējādi atklājas liela viedokļu izkliede, kas liecina par atšķirīgu situāciju dažādās skolās. Izsakot viedokli par izglītojamo vecākiem, 47 % atzīmējuši, ka atzinību saņem reizēm, kas ir skalas vidējā alternatīva, un tāpēc iespējams secināt, ka līdzīgi kā ar atbalsta saņemšanas iespējām, arī atzinīgs novērtējums no vecākiem lielākoties nav sistemātiska prakse. 59
  • 60. Arī fokusa grupu diskusijas norāda uz izglītības darbinieku pašsajūtu, ka viņu darbs sabiedrībā netiek pietiekami novērtēts. Negatīvi vērtējumi dominē masu medijos. „Tagad mēs redzam TV, kā tiek nozākāta izglītības sistēma, netiek izcelta neviena pozitīva lieta.” (3) Sociālā drošība visai cieši saistīta arī ar taisnīguma izjūtu pret sevi, kas līdzīgi atzinībai motivē cilvēku darbu veikt kvalitatīvi un vienlaikus pieprasīt arī par to adekvātu apmaksu. Taisnīguma izpratne saistās gan ar darba apjoma, papildu pienākumu un materiālo stimulu sadali izglītības iestādē, gan pedagogu skatījumā arī ar principu – nauda seko skolēnam, gan arī ar plānoto 40 stundu darba nedēļu. Pedagogiem ir svarīgi, lai ar darbu saistītu lēmumu pieņemšanā vadība ievērotu taisnīgumu. Tas ir papildu indikators tam, cik sociāli droši jūtas iestādes darbinieki. Uz jautājumu „Cik bieži tiek ievērots taisnīgums no izglītības iestādes vadības puses, izlemjot dažādus ar darbu saistītus jautājumus?” (sk. 11. attēlu) respondentu sniegto atbilžu vidējie rādītāji liecina, ka visbiežāk taisnīgums tiek ievērots atvaļinājuma grafika izveidē. Tā kā pedagogu darba specifika nosaka arī aptuveno atvaļinājuma grafiku, tad taisnīguma neievērošana no vadības puses šajā aspektā ir praktiski neiespējama. Augstus vērtējumus ieguvuši arī aspekti darba uzdevumiem atbilstošu telpu izdale un dežūru noteikšana, kuru Dežūru noteikšanā 1,97 Darba uzdevumiem atbilstošu telpu izdalē 1,93 Atvaļinājuma grafika izveidē 1,48 Materiālo sƟmulu sadalē 2,5 Papildu pienākumu sadalē 2,32 11. attēls. Taisnīgums ar darbu saistītu lēmumu pieņemšanā 60
  • 61. izlemšanā taisnīgums tiek pārkāpts reti (6 % gadījumu) un nekad netiek pārkāpts (8 % gadījumu). Kritiskāks ir aptaujāto pedagogu viedoklis par taisnīguma ievērošanu materiālo stimulu sadalē, kas notiek reti un nekad – 20 % gadījumu, turklāt papildus 25 % aptaujāto atzinuši, ka tas notiek reizēm. Šajā vērtējumā vērojamā viedokļu izkliede jau atkārtoti norāda uz atšķirīgām situācijām dažādās izglītības iestādēs. Savukārt reglamentētā darba apjoma un papildu pienākumu sadale vairāk nekā 60 % gadījumu ir vērtēta kā taisnīga un ieņem 4. un 5. vietu pēc taisnīguma vidējiem rādītājiem. Fokusa grupu diskusijās taisnīguma aspektā tika pievērsta uzmanība arī principam nauda seko skolēnam un perspektīvā ieplānotajai 40 stundu darba nedēļai. Pēc daudzu pedagogu domām, sociālo taisnīgumu sekmētu atteikšanās no valsts realizētā līdzekļu sadales principa – nauda seko skolēnam: „Ja mums ir teikšana, tad vajadzētu ātrāk atteikties no principa nauda seko skolēnam. Tagad jau arī augstākās instancēs atzīst, ka tas nav pareizi. Ko izdarīja šī reforma? Tā piespieda mūs cīnīties par katru skolēnu. Agrāk bija speciālās skolas, kur tādus (disfunkcionālus) bērnus varēja novirzīt, un tur ar viņiem strādā speciāli sagatavoti skolotāji. Tagad mēs cīnāmies par katru skolēnu, mēs pat ļoti priecājamies, ka viņš atnāk, jo viņam pakaļ nāk tā nauda, kas mūs uztur. Mēs esam šīs situācijas ķīlnieki.” (5) Ne mazāk būtisks ir rosinājums pedagogiem ieviest 40 stundu darba nedēļu. Arī te iezīmējas divi atšķirīgi skatījumi un vērtējumi, kur pirmais ir par un otrs jā, ar iebildēm. „Es pozitīvi skatos uz 40 stundu nedēļu. Kāpēc? Lauku skolās problēma ir ar bērnu pieskatīšanu. Stundas beidzas, un skolotājs jau pēc četrām stundām aizbrauc mājās. Nav, kas pēc tam bērnus pieskata. Vai es esmu tiesīgs pieprasīt, lai viņi pieskata skolēnus, kamēr viņi vēl gaida autobusu? Bieži es pats to daru.” (5) Tomēr ja pieņem, ka nodarbinātība kļūst arvien elastīgāka, kur galvenais ir paveiktais darbs, tā rezultāts, nevis uzskaitīto stundu skaits nedēļā, tad 40 stundu pedagoga darba uzskaitījums ir visai problemātisks, tas saistīts arī ar atalgojumu, uz ko norāda FGD izteiktie viedokļi. „Kāds būs atalgojums? Vai par to pašu atalgojumu piespiedīs tevi sēdēt skolā? Jo, piemēram, man ir ērtāk strādāt mājās. Es ar savu portatīvo atnāku uz skolu, atveru prezentāciju, kas man ir sagatavota, pārbaudes darbus es sastādu mājās. Kāda starpība, vai es nodzīvoju tās stundas šeit, skolā, vai mājās? Tas piesaista pie darba vietas.” (5) 61
  • 62. „Skolotāji masveidā aizies projām. Būs lielas pretenzijas tiem skolotājiem, kuri strādā 2 un 2,5 slodzes. Tur būs tā kā Lietuvā, 18 kontaktstundas un viena likme – 40 stundas, un vairāk tu neesi spējīgs paņemt. Un tad ir jautājums – vai tad tiks segts tajās 2,5 slodzēs nopelnītais? Vai būs tāda pati alga, kādu saņem tagad?” (5) Rezultātā veidojas kopskatījums par kritiskākajām sociālās drošības pozīcijām pedagogu vērtējumā (vidējais statistiskais pozīcijā), kuras pārsniedz vidējo nedrošības slieksni un sarindojas šādā secībā – pensija, kas nodrošina cienīgu dzīvi (4,27); izdienas pensija pēc 58 gadu vecuma (4,23); rehabilitācijas iespējas nopietnu slimību gadījumos (3,97); atbalsta saņemšanas iespējas no valsts (3,89); invaliditātes pensija (3,55); atzinības saņemšana par ieguldīto darbu no sabiedrības (3,48); materiāla rakstura pabalstu saņemšana dzīves un darbības krīzes brīžos (3,24); atbalsta saņemšanas iespējas no pašvaldības (3,09); atlīdzības saņemšana sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām (3,08) un visbeidzot – atlīdzības saņemšana sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā vai sadzīvē no LIZDA fonda (2,51). Līdz ar to kritiski zema ir pedagogu pārliecība par sociālā spilvena eksistenci, uz kuru var paļauties sarežģītās darba un dzīves situācijās. Šis kopsavilkums uzskatāmi parāda, ka tieši pedagogu sociālās drošības jautājumi ir viens no steidzami risināmiem uzdevumiem, un vispirms tie koncentrējas valsts un pašvaldību darbības sfērā. Šīs problēmas nozīmīgumu izceļ arī pedagogu viedoklis, ka sociālās drošības garantijām ir jābūt iekļautām darba koplīgumos. Šādu vēlmi it sevišķi izsaka aptaujātie pedagogi Rīgā un novados ar pilsētām/bijušajiem rajonu centriem. Tātad arī darba koplīguma izstrādē ir saskatāms nozīmīgs pilnveidošanas virziens. Nodaļas secinājumi 1. Izglītības darbinieki sociālo drošību vērtē daudz negatīvāk nekā darba vides drošību. Pedagogi nav pārliecināti par iespēju saņemt sociālās garantijas, ko paredz valsts oficiālā likumdošana. 2. Veselības uzturēšanai nozīmīgas ir veselības apdrošināšanas polises. Tās ir tikai vienai trešdaļai  no visiem aptaujas dalībniekiem, turklāt vairumā gadījumu tās ietver tikai minimālu apdrošināšanas programmu un tās ir apmaksājuši paši pedagogi. Dažās izglītības iestādēs pedagogiem ir apmaksātas apdrošināšanas polises pret nelaimes gadījumiem. 3. Salīdzinoši bieži respondenti min arodbiedrību kā veselības aizsardzības pasākumu organizatoru. Tomēr arodbiedrība reti saviem biedriem sniedz finansiālu atbalstu polišu iegādē. Tikai mazliet vairāk kā katram desmitajam aptaujāto no tiem, kam ir polises, to iegādi apmaksājusi arodbiedrība. 4. Lai stiprinātu pedagogu sociālo drošību, būtu jāpaplašina viņiem pieejamo sociālo garantiju klāsts. Būtu vēlamas iemaksas privātajos pen62
  • 63. 5. 6. 7. 8. 9. sijas kontos, apdrošināšanas līgumu apmaksāšana no pašvaldības vai valsts puses, saturīgs tālākizglītības kursu piedāvājums, dažādas rehabilitācijas iespējas (masāžas, vingrošana u. c.), kā arī nepieciešams lielāks atbalsts un profesionāla palīdzība dažādās dzīves krīzes situācijās. Pedagogi uzskata, ka darba koplīgums ir instruments, ar kura palīdzību ir iespējams nostiprināt pedagogu sociālās garantijas, un tajā būtu jāpaplašina sociālo garantiju klāsts. Viskritiskāko vērtējumu izglītības darbinieki pauduši par iespējām saņemt pensiju, kas nodrošinātu cienīgu dzīvi. Pārliecība, ka viņi pēc darba gaitu izbeigšanas saņems cienīgu dzīvi nodrošinošu pensiju vai arī izdienas pensiju pēc 58 gadu vecuma, ir tikai katram desmitajam respondentam. Ņemot vērā pedagogu pašreizējo vecumu, situācija ir kritiska. Pedagogi uzskata, ka sakarā ar darba specifiku, pastiprināto stresu un izdegšanas draudiem būtu jāparedz priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas pedagogiem vecumā no 55 vai 60 gadiem, kas ļautu arī izglītības iestādēs ienākt jauniem pedagogiem. Pie sociālās drošības pieder arī atbalsta/palīdzības saņemšanas iespējas dažādās kritiskās  darba un personīgās dzīves situācijās, sociālais taisnīgums no izglītības iestādes vadības puses vismazāk vērojams materiālo stimulu un papildu pienākumu sadalē. Visbiežāk pedagogi saņem atzinību un paļaujas uz saviem kolēģiem, arodbiedrību un izglītības iestādes vadību. Vismazāko atbalstu viņi izjūt no pašvaldības un valsts, visretāk atzinību saņem no izglītojamo vecākiem  un sabiedrības kopumā. Sociālais dialogs Pētījumā tika noskaidrots izglītības darbinieku viedoklis par sociālā dialoga nepieciešamību, iesaistīto pušu kompetenci un atbildību, dialoga formām un risināmajiem jautājumiem, kā arī pedagogu pašu gatavību un iesaisti sociālajā dialogā un izmantotajiem problēmu risināšanas ceļiem. Izglītības darbinieku vairākums uzskata, ka sociālais dialogs ir ļoti nepieciešams. Visi fokusa grupu dalībnieki piekrita, ka sociālais dialogs dažādu sociālo partneru starpā ir svarīgs, lai varētu risināt gan konkrētus ikdienas darba jautājumus, gan plašākas izglītības nozares tēmas, jo „... skolotājs viens nav karotājs.” (1) Daļa respondentu esošo sociālo dialogu uzskata par mazefektīvu un formālu. 63
  • 64. „Priekš ķeksīša, pārbēršana no tukša tukšā...” (No anketas) „Tas nav dialogs, bet paralēlas sarunas sabiedrības tvaika nolaišanai...” (No anketas) Iespējams, ka daļas pedagogu skeptisko viedokli par konstruktīva sociālā dialoga iespējām izglītības nozarē ir veicinājusi arī viņu personiskā pieredze un neticība iespējai ietekmēt būtisku lēmumu pieņemšanu. Uz jautājumu „Vai jums ir iespēja piedalīties izglītības iestādei svarīgu lēmumu pieņemšanā?” tikai nedaudz vairāk kā puse aptaujāto (57 %) atbild apstiprinoši, taču 11 % respondentu uzskata, ka viņiem tādas iespējas nav un 32 % respondentu ir grūti atbildēt uz šādu jautājumu (sk. 12. attēlu). GrūƟ pateikt Jā 57 % 32 % Nē 11 % 12. attēls. Vai jums ir iespēja piedalīties izglītības iestādei svarīgu lēmumu pieņemšanā, %? Tas liecina, ka demokrātiska lēmumu pieņemšana notiek aptuveni tikai pusē no visām izglītības iestādēm/pašvaldībām, kas arī varētu būt par iemeslu, kāpēc izglītības darbinieki ir samērā pasīvi sociālajā dialogā kopumā. Sociālā dialoga partneri un to iesaiste sociālajā dialogā Sociālais dialogs ir process, kurā ir svarīga dažādu pušu iesaiste un atbildība par nepieciešamajiem uzlabojumiem darba vidē vai pedagoģiskajā procesā. Te sava loma ir gan pašiem izglītības darbiniekiem, gan citām cilvēku grupām un institūcijām. Aptaujā pedagogiem tika lūgts novērtēt dažādu sadarbības partneru iesaistes aktivitāti (biežumu) izglītības nozares pilnveidošanas/attīstības jautājumu risināšanā. Sadarbības jeb sociālā dialoga partneru sarakstā bija nosaukti kolēģi, izglītības iestādes administrācija, vecāki, pašvaldība, izglītojamo 64
  • 65. (skolēnu, studentu) padomes, Mācību priekšmetu metodiskās komisijas/apvienības, izglītības iestādes arodbiedrības priekšsēdētājs, novada, pilsētas arodorganizācija, LIZDA kopumā, izglītības pārvalde, IZM Latvijas Pašvaldību savienība, Nacionālā trīspusējā darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvā padome, Latvijas Darba devēju konfederācija, ar izglītības nozari saistītās NVO. Iesaistes biežumu respondenti izvērtēja skalā, izmantojot vērtējumus – vienmēr, gandrīz vienmēr, reizēm, reti, nekad, nezinu. Aptaujāto izglītības darbinieku viedokļi par minēto cilvēku grupu, organizāciju un institūciju iesaisti sociālajā dialogā ir samērā dažādi (sk. 12. attēlu). Visaugstākā iesaistes intensitāte pedagogu skatījumā ir izglītības iestāžu administrācijām, kuras vienmēr un gandrīz vienmēr ir sociālā dialoga partneri (80 % gadījumu). Arī kolēģi ar biežumu vienmēr un gandrīz vienmēr darbojas kā dialoga partneri 60 % aptaujāto skatījumā. Atšķirības šo divu grupu iesaistes vērtējumā vairāk vērojamas aktivitāšu biežumā: izglītības iestādes administrācija vienmēr ar dialoga palīdzību risina svarīgus jautājumus 47 % gadījumu, bet kolēģi – 18 %. Turpretī kolēģi to visvairāk dara gandrīz vienmēr (42 %). Pētījuma rezultātu procentuālā analīze liecina, ka kopumā aptaujāto viedokļi par pašvaldību, izglītības pārvalžu, novada/pilsētas arodorganizāciju, izglītības iestāžu arodbiedrību vadītāju, LIZDA un IZM lomu izglītības jomas pilnveidošanā ir samērā izkliedēti, tas nozīmē – atšķirīgi un pretrunīgi. Līdzīgi biežumi visu minēto organizāciju/cilvēku aktivitātēm parādās visās vērtējumu kategorijās no vienmēr līdz nekad un nezinu. Iespējams, ka katrā izglītības iestādē situācija ir atšķirīga vai arī aptaujātajiem pieejamā informācija par sociālo dialogu ir dažāda, kas arī atainojas rezultātos. Kopumā aptaujas rezultātos vērojama tendence – jo tālāk kāda cilvēku grupa vai institūcija ir no tiešā pedagoģiskā procesa izglītības iestādē, jo zemāk pedagogi ir vērtējuši tās iesaistes intensitāti izglītības nozares attīstības jautājumu risināšanā. Pedagogu sniegtais vērtējums par dialogu ar izglītības iestādes vadību nav viennozīmīgs. Kopumā pedagogi apzinās izglītības administrācijas īpaši svarīgo lomu izglītības procesa vadīšanā, dažādu lēmumu pieņemšanā gan izglītības iestādē, gan plašāku ar izglītības nozari saistītu jautājumu risināšanā. Tā domā 74–90 % aptaujāto (sk. 4. pielikuma 22. tabulu). 90 % respondentu uzskata, ka izglītības iestādes vadība ir atbildīga par darba drošību skolā, 88 % sagaida, ka administrācija uzņemsies atbildību par attiecībām skolā, 74 % respondentu uzskata, ka administrācija ir atbildīga par darba koplīguma satura veidošanu. Vienīgais jautājums, kurā pilnveide vadībai netiek deleģēta, ir darba algas, pabalsti un pensijas. 65
  • 66. Fokusa grupu diskusijās izskanēja viedokļi, ka ir kolektīvi, kur vadība ir atsaucīga, prot uzklausīt, un tad var kopīgi risināt jautājumus, bet ir arī pretēja rakstura situācijas. Tāpat arī kolektīvu vadītāji izsakās, ka vēlētos, lai ar viņiem runā vairāk: „Es vienmēr saku – ja gribi, lai tevi dzirdētu, tev vajag to pateikt. Gribi piestrādāt? Ir jāatnāk pie vadītājas, jāaizver durvis un aci pret aci jāpasaka, ka ir grūti iztikt un vajag piestrādāt. Mums arī bija tādi gadījumi. Bija auklīte, kurai nebija naudas, lai samaksātu par izglītību. Pasaki, ka tev vajag to naudiņu, aizvieto reizēm kādu cilvēku. Jā, divi lati, bet tā arī ir nauda. Un tas strādā vislabāk – ja tev ko vajag, vajag atnākt un pateikt. Jo citi cilvēki taču nezina, ko tu gribi.” (1) „Kolektīvs mums ir draudzīgs... Bet, lai mēs ar savu sāpi ietu pie vadības un tiktu uzklausīti, diemžēl mums tā nav.” (1) „Mums jau lielākoties šie pirmsskolu kolektīvi ir ļoti mazi. Mēs visi paši dzīvojam kā vienā ģimenē. Ja mums ir normāla administrācija un normāli visas šīs attiecības sakārto... mēs par to runājam. Protams, neviens nestaigā ar savu bēdu viens pats. Un ir vienalga, vai kāds vēršas pie manis kā pie arodbiedrības pārstāves vai kā pie administrācijas un kolēģes. Tas ir absolūti vienalga. Tīri cilvēcīgi mēs visas kopā to redzam un visi kopā to risinām. Tāpat pilsētas padomē mēs vienmēr runājam par aktuālām lietām. Jautājums par skolotāju tiesībām, ka skolotāji tiek pazemoti no skolēnu un vecāku puses, tiek bieži pārrunāts.” (1) Sekmīga dialoga norisei ļoti svarīgas ir izglītības iestādes vadības prasmes risināt saturisku, konstruktīvu dialogu. Par to, ka tās varētu būt problemātiskas, liecina 79 % respondentu paustais viedoklis, ka vadītāji ir atbildīgi par šādu prasmju attīstīšanu (sk. 4. pielikuma 22. tabulu). Fokusa grupu diskusiju dalībnieki arī sociālā dialoga sakarā, līdzīgi kā iepriekšējās ziņojuma sadaļās, ļoti atzinīgi vērtējuši savu kolēģu atsaucību: „Kolēģi ir ļoti atsaucīgi. Ja kādas izmaiņas stundu sarakstā vai kas, tu vari droši iet, neviens neatteiks vai papildus paņems...” (4) Īpaši dialoga partneri ir vecāki. Pēc lielākās daļas aptaujāto domām vecāki izglītības nozares jautājumu risināšanā iesaistās reizēm (48 %) vai reti (24 %). Tomēr katrs piektais respondents (20 %) norādījis, ka vecāki ir aktīvi un vienmēr vai gandrīz vienmēr iesaistās izglītības jautājumu risināšanā. Līdzīgi iepriekšējās ziņojuma sadaļās arī sociālā dialoga risināšanā ar vecākiem pedagogiem ir gan pozitīva, gan negatīva pieredze. „Ar vecākiem, protams, ir dažādi. Bet pats galvenais, ko mēs jau runājām, ir veidot sarunu ar šo vecāku. Mums bērnudārzā ir tas lielais pluss, ka mēs vecāku satiekam divas reizes dienā.” (3) „Tagad ir rudens, un ir vecāku sapulces visās grupiņām, un es kā administrācijas pārstāvis arī piedalos pilnīgi visās grupās. Un tad, jūs ticat vai neticat, ir tik liels 66
  • 67. gandarījums klausīties vecākus. Jo šobrīd vecāki nenāk uz sapulcēm, lai noklausītos kādu gudru domu, ko pasaka audzinātāji. Jo, ja mēs rīkosim tādas sanāksmes, tad viņi vienkārši nenāks. Ir jādomā arī, kā ar viņiem strādāt un ko ar viņiem darīt. Un, kad mēs rīkojam diskusijas par dažādām tēmām ar vecākiem, ir vienkārši prieks viņos klausīties.” (1) „Mūsu skolā nonāca pie secinājuma, ka jāsāk nevis ar bērniem, bet ar vecākiem. Mēs arī katru gadu rudenī izglītojošas lekcijas vecākiem organizējam. Iemeslu neatnākt var atrast daudz, bet pamazām vecāki arī nāk.” (1) IzglīƤbas iestādes administrācija Kolēģi izglīƤbas iestādē Iestādes arodbiedrības priekšsēdētājs Metodiskās komisijas/apvienības LIZDA kopumā IzglīƤbas pārvalde Pašvaldība Novada,pilsētas arodorganizācija IZM Izglītojamo padome Vecāki Latvijas trīspusējā konsultaƤvā padome Latvijas Darba devēju konfederācija Latvijas Pašvaldību savienība Ar izglīƤbas nozari saisƤtās NVO 0 Vienmēr/ gandrīz vienmēr 20 40 Reizēm/ reƟ 60 Nekad 80 100 120 Nezinu 13. attēls. Respondentu viedoklis par dažādu cilvēku grupu, organizāciju un institūciju iesaistes intensitāti sociālajā dialogā, % 67
  • 68. Izglītojamo padomju (t. i., pašu skolēnu, audzēkņu, studentu organizētas struktūras) iesaiste sociālajā dialogā, pēc respondentu domām, ir samērā neaktīva – izglītojamie gandrīz vienmēr iesaistās – 23 % gadījumu, bet reizēm – 38 % gadījumu. Arī par dialogu ar vietējām pašvaldībām viedokļi atšķiras. 41 % respondentu uzskata, ka pašvaldības ir aktīvas sociālā dialoga partneres. Tomēr 12 % respondentu nav informēti un neko nezina par pašvaldību līdzdalību dialogā. Fokusa grupās izskanēja gan pozitīvi, gan negatīvi piemēri par pašvaldību darbību. „Uz novada budžeta komisiju mēs braucam šādā sastāvā (kopā ar bērnudārza vadītāju un vidusskolas direktori). Visi ir izbrīnīti, ka mēs esam tik lielā sastāvā atbraukuši kopīgi cīnīties.” (3) „Kas var palīdzēt? Tikai ne departaments (pilsētas Domes izglītības departaments)! Te jau rudenī burtiski skraidīja un ostīja, un meklēja sensāciju. Departaments saka – mēs dodam, viņiem jāprot saimniekot. (..) Dome tā kā gribēja uzklausīt mūsu problēmas. Mūsu vadītāja bija izrēķinājusi, ka tā naudiņa, ko Dome dod uz bērnu gadā... pirmsskolniekiem uz bērnu gadā ir gan tualetes papīrs, gan trauku mazgājamie līdzekļi (..) pagājušā gadā tie bija 18 lati gadā. Bet, lai minimāli varētu iztikt, ir nepieciešami 38 lati. Tātad divreiz vairāk. To naudiņu neviens neiedod, bet sabiedrības priekšā, kameras priekšā ļoti skaisti saka – ir jāprot saimniekot! Dažas vadītājas prot, respektīvi, dažām vecāki nepasūdzas. Bet tās, kurām vecāki pasūdzas, neprot saimniekot. Tā ka tur, šajās instancēs, palīdzību mums nesameklēt!” (1) Nozīmīgs sociālā dialoga partneris, neapšaubāmi, ir Izglītības un zinātnes ministrija. Lai gan 40 % respondentu norāda, ka IZM vienmēr vai gandrīz vienmēr iesaistās sociālajā dialogā, 71 % respondenti IZM uzskata par galveno atbildīgo darba algas, pabalstu un pensijas apmēra un citu jautājumu risināšanā (sk. 4. pielikuma 22. tabulu), tomēr tās veikumu un darbības metodes sociālajā dialogā viņi pārsvarā vērtē negatīvi. Par veiksmīgu IZM darbu neliecina arī tas, ka 19 %, t. i., gandrīz katrs piektais aptaujātais norādījis, ka viņš neko nezina par IZM aktivitāti sociālajā dialogā. Anketas atvērtajā jautājumā, kurā respondentiem brīvā formā bija iespēja ierakstīt savus ieteikumus izglītības nozarei, par IZM darbu nav neviena ieraksta, kas paustu atbalstu vai sapratni par ministrijas darbību. Tas nozīmē, ka, ja arī ministrija veic kādas izglītības sistēmu atbalstošas un pozitīvas darbības, pedagogiem informācijas par to nav. Ministriju pedagogi izjūt kā attālinātu, formālu varas pārstāvi, kas autonomi rada likumus un noteikumus, neiedziļinoties lietas būtībā. Pedagogu anketu analīze atklāj, ka izglītības joma ir nesakārtota, kurā dažādas reformas tiek realizētas kā pašmērķis un ir nepārtraukts 68
  • 69. eksperiments ar pedagogiem un izglītojamiem. Pedagogiem nav skaidra nozares tālākā virzība – vīzija, sasniedzamie mērķi un līdzekļi, ar kādiem sasniegt mērķus. Ja ikviens izglītības jomā strādājošais zinātu, uz ko virzās Latvijas izglītības sistēma, tas ļautu „drošāk un brīvāk strādāt,” kā arī paaugstinātu izglītības kvalitāti. Citāti no anketas atklāj, ka respondenti ir neapmierināti ar IZM darbu un galvenās problēmas, ko norādījuši respondenti, ir neieklausīšanās pedagogu viedoklī par viņu vajadzībām, nekonsekventa, haotiska reformu īstenošana un nekvalificētu speciālistu piesaiste darbam IZM: „IZM, uzklausiet pedagogus!” (No anketas) „IZM un pašvaldība ignorē skolotāju argumentus un ierosinājumus. IZM uzskata skolotājus par nekur nederīgiem, traucējošiem kukaiņiem.” (No anketas) „Lai celtu izglītības kvalitāti, skolotāju un skolu prestižu, IZM jābūt zinošiem speciālistiem, kas prot gudri vadīt šo nozari, nebraucot no viena grāvja otrā, aizstāvēt skolotāju cieņu un vajadzības, nevis nemitīgi nosodīt skolotājus un meklēt trūkumus viņu darbā.” (No anketas) „Solījumi no izglītības nozares skan jau 20 gadus...” (No anketas) „Likvidēt IZM darbinieku izveidoto birokrātisko sistēmu (izkvēpināt telpas, attīrīt no piesārņojuma), izveidot radošu un ieinteresētu cilvēku grupu, kas veidotu izglītības sistēmu. Nebūtu slikti, ja atcerētos, ka kvalitāti var nodrošināt arī zinātnieku piesaiste jaunas sistēmas veidošanai!” (No anketas) „Ir sajūta, ka valsts jau kuro gadu septembrī attopas, ka pienākusi kārtējā stihija – 1. septembris. Kamēr nozares vadība nebūs gudrās un spējīgās rokās, diemžēl apšaubu, vai šāda aptauja spēs ko mainīt.” (No anketas) Fokusa grupu diskusijās dalībnieki pauda viedokli, ka pārsvarā viņi ir tie, kas pirmie uzrunā IZM kā savu partneri, un arī tad ļoti bieži pedagogu viedoklis netiek ņemts vērā. „Svaigākais – IZM Finanšu departaments. Ja pajautā, viņi atbild. Pērnvasar taisīju datorgrafikā jaunu programmu, sadarbojos ar vecāko referenti, kas par šiem jautājumiem atbild. Viņa bija ļoti atsaucīga. Sarakstījāmies e-pastā kādas divas nedēļas, tas man likās ļoti pozitīvi. Man liekas, ka viņi ministrijā ir atvērti sadarbībai.” (4) „Jā, bet sadarbību iniciē tu. Man šķiet, ka sadarbība netiek iniciēta no otras puses – kopīgi parunāsim par šo, un tad pieņemsim kādu lēmumu. Jo ir tā – vispirms pieņem lēmumu un tad jautā, ko jūs par to teiksit. Redzēsim, kā tagad mainīsies, 69
  • 70. piemēram, akreditācijas sistēma: esmu eksperte, mans viedoklis ir uzklausīts, esmu pateikusi, ko par to domāju. Saņēmu atbildi: „Ļoti labi, kad strādāsim pie kā jauna, mēs varbūt izmatosim!” Tālāk mani neviens nav izmantojis, iesaistījis, kaut ko prasījis vai darījis. Man ir viedoklis, es arī labprāt piedalītos. Pašai iet un sacīt: „Es arī ko gribētu darīt!?” Varbūt varētu, bet es īsti nezinu, kur iet. Ķīlim bija šī metode – sasaukt kopā vecākus un citus ieinteresētos, it kā sākt dialogu, bet man šķiet, bija pāris tikšanās reizes, kurās visi apmulsa, un ar to arī viss beidzās. Bet varbūt, ka tas sākās ar pārāk plašu vērienu. Varbūt vajadzētu sākt ar šaurākām tēmām, piemēram, mācību pārziņi runā par to, kā veidosies pamatizglītības programmu stundu sadale.” (4) „Man liekas, ka ir arī tādas jomas, kur ministrijas ierēdņi neuzklausa skolotāju viedokļus – piemēram, vēstures politiskā sadalīšana –, lai gan lielākā daļa vēstures skolotāju iebilda. Pēc tam arī vēstures skolotāju biedrībā mēs, atbildīgie skolotāji, mēģinājām maksimāli izstrādāt ieteicamās programmas, arī tas notika citādāk nekā profesionāli vēsturnieki bija izstrādājuši. Tāpēc arī atbildīgas personas aizgāja no šīs sistēmas. Viss notika citādi. Bija taču apspriedes, skolotāji rakstīja...” (4) „Tas pats bija arī latviešu valodas jauno standartu ieviešanā un kulturoloģijā.” (4) „Līdzīgi iznāca arī ar angļu valodas eksāmenu. Mēs protestējām, rakstījām gan kolektīvi, gan individuāli... Ja pareizi atceros, tas bija jau otrais pusgads, kad oficiāli paziņoja, ka eksāmens būs martā. Rudens periodā visu laiku nebija skaidrs: būs–nebūs, būs–nebūs. Ārkārtīgi izjutām savu bezspēcību – ko tas dod, ja mēs protestējam, ja mums ir argumenti... Mūsu protesti nepavisam netika ņemti vērā. Dialoga absolūti nav.” (4) „Departaments vai ministrija, nu, tur vispār neviens sen reālu, skolā strādājošu skolotāju nav saticis un viņiem ir tikai vispārīgs priekšstats par to, kā tas varētu būt. Mēs domājam, ka viņi pat īsti nezina, kas skolā notiek. Varbūt tāpēc todien, kad deputāti atbrauca, viņi bija ļoti pārsteigti. Pie mums arī pirms diviem gadiem bija Inguna Rībena, un viņa bija par daudzām lietām ļoti pārsteigta. Gan par pozitīvām lietām, ka mums daudz kas skolā renovēts un paveikts, gan arī par negatīvām lietām – par ikdienas darbu, cik noslogots ir skolotājs. Tad vēl daudziem bija pārslodze, un skolēnu arī bija mazliet vairāk.” (1) Par arodbiedrības iesaisti sociālajā dialogā, kā arī par darbības metodēm, formām un sasniegtajiem rezultātiem pedagogu viedoklis dalās. 50 % respondentu atzinuši, ka LIZDA aktīvi (attiecīgi vienmēr vai gandrīz vienmēr) iesaistās sociālajā dialogā. Anketas atvērtajā jautājumā daļa respondentu izteikuši atbalstu un pateicību LIZDA vadībai un reģionālajiem pārstāvjiem. Tomēr ir arī daudz kritisku izteikumu par arodbiedrības darbu. Absolūti lielais vairums respondentu komentāros mudina arodbiedrību kļūt aktīvākai un agresīvākai, 70
  • 71. uzstājīgai un nepiekāpīgai savās aktivitātēs, meklējot citas darbības formas komunikācijai ar ministriju: „LIZDA ir pārāk bailīga un nekareivīga, domāju, vienreiz pietiek – jāstreiko kārtīgi visā valstī eksāmenu laikā, citādi vienmēr būsim kā cērpamās aitas.” (No anketas) „Radikāli un uzstājīgi iestāties par mūsu tiesībām. Kompromisi, samierināšanās nav attaisnojusies!” (No anketas) „Cīņa ar vējdzirnavām – tā var raksturot LIZDA darbu un sadarbību ar IZM.” (No anketas) „Grūti pateikt, ja nozīmīgu jautājumu lemšanā atkāpjas, kad būtu jārunā skaļāk... Sākt aktīvu dalību pedagogu interešu aizstāvībā, neiet IZM pavadā.” (No anketas) Izmaiņas jāveic arī arodbiedrības kā organizācijas struktūrā un funkcijās. Pētījuma rezultāti liecina par darbības krīzi organizācijā. Zināmu laika periodu tā darbojusies pēc inerces, ar vecām iestrādnēm, taču joprojām samilzušās pedagogu problēmas prasa mūsdienīgu un efektīvu darbību. Prestiža paaugstināšana nepieciešama arī arodbiedrībai kā organizācijai. To var sasniegt tikai ar efektīvu darbību, panākot pedagogu problēmu (galvenokārt atalgojuma) risināšanu, kā arī sniedzot īpašu atbalstu vietējo arodbiedrību līderiem un arodbiedrības biedriem (lai pedagogi redzētu jēgu no dalības arodbiedrībā). „Šobrīd šķiet, ka arodbiedrības ietekme uz problēmu risinājumiem ir vāja, jo valdība, kas pieņem lēmumus, parasti arodbiedrību ieteikumus neņem vērā. Ļoti daudzi skolotāji vairs nav arodbiedrības biedri, tāpēc, arī pilnveidojot savu darbību, būs grūti atgūt skolotāju uzticību un ieinteresētību problēmu risināšanā.” (No anketas) Par to, ka arodbiedrībai jākļūst aktīvākai un vairāk jāizglīto pedagogi, liecina arī respondentu atbildes uz anketas jautājumu par viņu izpratni par sociālo dialogu. „Vajadzētu algot profesionālus juristus, kuri tieši varētu palīdzēt risināt problēmsituācijas, aizstāvot biedrus.” (No anketas) LIZDA tiek ieteikts plašāk stāstīt par savu darbību masu medijos, informēt par pedagogu situāciju, paaugstināt viņu prestižu sabiedrībā. Arī pedagogi paši ne vienmēr ir informēti par arodbiedrības aktivitātēm. Aptaujas rezultāti rāda, ka 18 %, t. i., katrs 5–6 respondents norādījis, ka viņš nezina, cik bieži LIZDA iesaistās sociālajā dialogā. 71
  • 72. „Informēt jaunos skolotājus par to, kas jūs esat un kāpēc skolotājiem būtu vērts zināt par jūsu darbu!” (No anketas) Kā liecina pētnieku novērotais aptaujas veikšanas laikā, tad pedagogu uzticēšanos arodbiedrībai stipri ietekmē arodbiedrības līderu personība, aktivitāte un attiecības ar kolēģiem. Tāpat vērojama atšķirīga arodbiedrības līderu iesaistīšanās pedagogu problēmu risināšanā un arodbiedrības iespēju definēšana. Daži vietējie pārstāvji uzskata, ka viņu spēkos nav panākt izmaiņas, kamēr citi arodbiedrību līderi saredz dažādas iespējas situācijas uzlabošanai. Atšķirības uzskatos ietekmē arodbiedrības attiecības ar skolas vadību, pašvaldību, ministriju, kas, nenoliedzami, ietekmē arodbiedrības darbu, tomēr šī pētījuma ietvaros gribas likt uzsvaru uz to, kāda ir arodbiedrības līderu personīgā attieksme un aktivitāte. Aptaujas rezultāti liecina, ka par daudzu organizāciju darbību izglītības jautājumu risināšanā aptaujāto vairākums neko nezina. Vairāk nekā puse aptaujāto (46–55 %) nav varējuši novērtēt Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas trīspusējās padomes, Latvijas Darba devēju konfederācijas un ar izglītības nozari saistīto NVO aktivitāšu biežumu. Vērtējot savu personisko lomu sociālajā dialogā, pedagogi saskata arī savu atbildību. Visatbildīgākie viņi jūtas par attiecībām skolā. To norādījuši 88 % respondentu. Par būtisku savas atbildības daļu viņi uzskata arī prasmi risināt konstruktīvu dialogu un šo prasmju pilnveidošanu (46 %). Vismazāk atbildīgi viņi jūtas par darba algas, pabalstu un pensiju lielumu, kuru noteikšanu un risināšanu viņi vairāk deleģē tiesības IZM (71 %), pašvaldībai (48 %) un arodbiedrībai (44 %). Šāds rezultāts ir respektējams, jo materiālās atlīdzības un sociālo garantiju jautājumi tiek skatīti valsts politikas līmenī un tos reti var ietekmēt viens cilvēks. Tomēr daudzos ar viņu darbu saistītos jautājumos izglītības darbinieku pašu aktīva un konstruktīva iesaistīšanās sociālajā dialogā varētu būt ievērojami augstāka. Tā, piemēram, pētījuma rezultāti rāda, ka, kaut arī viņi nav apmierināti ar sociālajām garantijām un darba algu un par galveno atbildīgo uzskata IZM, rakstisku ierosinājumu vai sūdzību IZM ir iesniedzis 1 % aptaujāto. (sk. 13. attēlu). Starp problēmām, kuru risināšanā izglītības darbinieki nejūtas atbildīgi, tiek iekļauts arī sociālais dialogs darba koplīguma satura veidošanā. Sevi kā atbildīgo uztver tikai 18 % aptaujāto, un galvenās tiesības rīkoties novirza izglītības iestādes vadībai (74 %), arodbiedrībai (69 %) un pašvaldībai (28 %) (sk. 4. pielikuma 22. tabulu). Vairākums aptaujāto neizjūt sevi kā pilntiesīgu sociālā dialoga partneri, kurš varētu piedalīties ar ieteikumiem koplīguma satura izstrādē. 72
  • 73. Sociālā dialoga saturs un atbildīgie par tā risināšanu Pētījumā tika noskaidrots pedagogu viedoklis par sociālā dialoga saturu, par atsevišķu jautājumu nozīmību, to risināšanas intensitāti šobrīd un nepieciešamību turpmāk. Anketā pedagogiem tika jautāts, kādus ar darbu saistītus jautājumus izglītības jomā, viņuprāt, pašreiz risina un kādus jautājumus turpmāk būtu iespējams risināt savstarpēju sarunu (t. s. sociālā dialoga) ceļā. Visi sociālā dialoga ceļā risināmie jautājumi bija iedalīti trijās grupās – izmaiņas izglītības sistēmā (algu reforma, 40 stundu darba nedēļa, darba laika/slodzes noteikšanas kārtība, mācību gada garums, mācību priekšmetu standarti), pedagoģiskā darba saturs (mācību priekšmetu programmu izstrādes jautājumi, mācību grāmatu un citu mācību līdzekļu izvēle, mācību metožu izvēle un izmantošana, projektu nedēļas saturs u. c.) un darba koplīguma saturs (darbinieku profesionālā aizsardzība un kvalifikācijas celšana, darba samaksa un materiālā stimulēšana, sociālā palīdzība u. c.). Pēc respondentu domām, šobrīd visaktīvāk saistībā ar izmaiņām izglītības sistēmā tiek risināti jautājumi par mācību gada garumu (58 %), 40 stundu darba nedēļu (56 %) un mācību priekšmetu standartiem (58 %). Turklāt, vērtējot, cik lielā mērā minētās problēmas tiek risinātas tagad un cik intensīvi, viņuprāt, tās vajadzētu risināt arī turpmāk, salīdzinoši lielāks skaits pedagogu atzīmē, ka tie jau tiek risināti, un salīdzinoši mazāks skaits min, ka šos jautājumus vajadzētu risināt arī turpmāk. Tā mācību gada garuma problemātiku par aktuāli apspriežamu jautājumu turpmāk uzskata tikai ceturtā daļa (27 %) respondentu. Tas gan nenozīmē, ka sociālajam dialogam par šiem jautājumiem nevajadzētu notikt, bet tas šobrīd ir pieņemams. Vienīgais jautājums, par kuru saņemts vienādi liels atbilžu skaits, ir algu reforma. Tādējādi respondenti norāda uz nepieciešamību šo jautājumu risināt vēl nopietnāk (skatīt 4. pielikuma 18. tabulu). Pedagoģiskā darba satura jautājumi par daudzveidīgu mācīšanas metožu izvēli un mācību procesa īstenošanai nepieciešamo tehnoloģiju lietošanu sociālajā dialogā, pēc respondentu domām, tiek risināti biežāk nekā izmaiņu izglītības sistēmā jautājumi, attiecīgi pedagoģiskā darba satura jautājumi – 66 % un izglītības sistēmā jautājumi – 59 % gadījumu. Retāk, pēc aptaujāto domām, tiek risināti citu mācību līdzekļu, mācību grāmatu izvēles un skolēnu projektu nedēļas norises laika un satura problemātika. To risināmo jautājumu sarakstā atzīmējuši 50–51 % respondentu. Salīdzinoši mazāks ir arī to respondentu skaits, kas domā, ka šos jautājumus vajadzētu risināt turpmāk. Rezultāti ļauj secināt, ka sociālais dialogs attiecībā uz pedagoģiskā darba saturu notiek. Lielākoties tas ir pietiekams, bet jautājumos, kas tiek risināti retāk, arī atbilžu vajadzētu risināt ir vairāk. Lai gan tās nepārsniedz 50 % robežu 73
  • 74. un nav būtiski vairāk par atbildēm tiek risināts, tomēr parāda, ka konkrētajiem jautājumiem nepieciešams pievērst vērību arī turpmāk. Darba koplīguma paraksƤšana, termiņš un grozīšanas kārƤba Sadarbība ar arodorganizāciju, pārstāvot savu biedru – izglīƤbas darbinieku intereses Atvaļinājumi un atpūtas dienas Sociālā palīdzība Darba aizsardzība un darba apstākļu uzlabošana Darba samaksa un materiālā sƟmulēšana Darbinieku profesionālā aizsardzība un kvalifikācijas celšana Skolēnu projektu nedēļas laiks un saturs Mācību procesa īstenošanai nepieciešamo tradicionālo un/vai moderno tehnoloģiju pielietošana (tāfele, krīts, dators, interakƤvā tāfele u. tml.) Daudzveidīgu mācīšanas metožu izvēle un pielietošana Citu mācību līdzekļu izvēle Mācību grāmatu izvēle Mācību priekšmetu programmu izstrādes jautājumi Mācību priekšmetu standarƟ Mācību gada garums Darba laika (slodzes) noteikšana 40 stundu darba nedēļa Algu reforma 0 20 40 60 80 100 120 % Vajadzētu risināt % Tiek risināts 14. attēls. Respondentu viedoklis par sociālajā dialogā risināmiem jautājumiem, % (pārsniedz izlases apjomu, jo viens respondents par katru jautājumu varēja atzīmēt abas alternatīvas) 74
  • 75. Darba koplīgums Nozīmīgs sociālajā dialogā apspriežams jautājums ir darba koplīguma saturs. Lai novērtētu sociālajā dialogā apspriežamos darba koplīguma jautājumus, respondentiem tika piedāvāts saraksts ar darba koplīguma iespējamā satura sadaļām: darbinieku profesionālā aizsardzība un kvalifikācijas celšana, darba samaksa un materiālā stimulēšana, darba aizsardzība un darba apstākļu uzlabošana, sociālā palīdzība, atvaļinājumi un atpūtas dienas, sadarbība ar arod­ rganizāciju, o pārstāvot savu biedru – izglītības darbinieku – intereses, kā arī darba koplīguma parakstīšana, termiņš un grozīšanas kārtība. Pētījuma rezultāti parāda, ka, pēc respondentu domām, darba koplīguma saturs sociālajā dialogā kopumā tiek risināts retāk nekā kopējo izmaiņu izglītības sistēmā un pedagoģiskā darba satura jautājumi. Turklāt, pedagoguprāt, trīs apspriežamie jautājumi – darba samaksa un materiālā stimulēšana, darba aizsardzība un darba apstākļu uzlabošana un sociālā palīdzība – tiek risināti mazāk nekā 50 % gadījumu. Tikai 32 % respondentu uzskata, ka darba koplīgumā tiek risināti darba samaksas un materiālās stimulēšanas jautājumi un attiecīgi 66 % norāda, ka tos vajadzētu risināt. Līdzīgi 35 % aptaujāto atbildējuši, ka sociālā palīdzība tiek risināta sociālajā dialogā, bet 60 % uzskata, ka to vajadzētu risināt. Samērā nepietiekams ir arī sociālais dialogs par tādu darba koplīguma jautājumu kā darba aizsardzība un darba apstākļu uzlabošana, jo gandrīz vienāds skaits respondentu (47–48 %) atklāj, ka tas tiek risināts, bet to arī vajadzētu risināt. Iegūtie rezultāti norāda uz nepieciešamību tos iekļaut sociālajā dialogā intensīvāk nekā līdz šim. Respondenti uzskata, ka intensīvs sociālais dialogs ir par atvaļinājuma un atpūtas dienām, ko atzīmējuši 66 % aptaujāto, tikai 26 % atbildējuši, ka to vēl vajadzētu risināt. Kopumā šis jautājums ieguvis viszemāko atbilžu vajadzētu risināt skaitu starp visiem sociālajā dialogā apspriežamajiem jautājumiem. Darba koplīguma jautājumu apspriešanā galvenās tiesības rīkoties respondenti deleģē izglītības iestādes vadībai (74 %), arodbiedrībai (69 %) un pašvaldībai (28 %) (sk. 4. pielikuma 22. tabulu). Izglītības darbinieki paši nejūtas atbildīgi par darba koplīguma satura veidošanu. Sevi kā atbildīgo uztver tikai 18 % aptaujāto. Darbinieku tiesību aizsardzība un darba tiesisko attiecību sakārtošana ir viens no koplīguma mērķiem. Koplīgumus ir noslēguši 74 % aptaujāto respondentu, bet 10 % atzīst, ka tāds neesot izglītības iestādē (sk. 4. pielikuma 16. un 17. tabulas). Daļa izglītības darbinieku (16 %) nav varējuši atbildēt, vai iestādē, kurā viņi strādā, ir koplīgums, jo par tādu nezina. Par koplīguma nepieciešamību vienisprātis ir 85 % aptaujāto. Tā nozīmi neizprot 3 % aptaujāto, bet 12 % nav snieguši konkrētu atbildi. Pozitīvi vērtējams fakts, ka koplīgumi jau ir noslēgti tik daudzās izglītības iestādēs un paši pedagogi tos uzskata par nepieciešamiem. 75
  • 76. Vērtējot konkrēti noslēgto darba koplīgumu saturu, ir redzams, ka tas ir daudzveidīgs un katrā izglītības iestādē tajā iekļauti dažādi jautājumi. Visbiežāk tajos tiek risināts ikgadējo atvaļinājumu jautājums, ko min 67 % aptaujāto. Vairāk nekā pusē gadījumu koplīgumā iekļauta arī darba drošība (57 %), darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtība (53 %) un kvalifikācijas celšana (50 %). Visos minētajos gadījumos atbildes būtu jāiekļauj ir mazākumā un nepārsniedz 40 % robežu. Līdz ar to attiecība starp esošo un vēlamo situāciju ir pozitīva. Taču visretāk koplīgumos paredz piemaksas par papildus veicamiem darbiem un darba kvalitāti (26 %). Aptaujātie pedagogi atzīst, ka šis aspekts būtu jāiekļauj koplīgumā, tam piekrīt 67 % respondentu. Tikai 33 % gadījumu koplīgumi paredz nodarbinātības garantijas, kas pedagogiem varētu dot pārliecību par savas darba vietas saglabāšanu un stabilitāti. To iekļaušana koplīgumā šķiet nepieciešama 55 % aptaujāto. Līdzīgā situācijā ir jautājumi par darba laiku un veselības aprūpi, kurus koplīgumos iekļauj attiecīgi 35 % un 39 % gadījumu, taču lielāks ir to respondentu skaits, kas vēlas, lai tie tiktu iekļauti, t. i., 54 % un 53 %. Sociālās drošības garantijas arī ir viens no tiem jautājumiem, kurā atbildes starp ir iekļauts un būtu jāiekļauj ir ar negatīvu attiecību, t. i., pašreizējā situācijā to risina mazāk, nekā respondenti vēlētos. Koplīguma saturā šis aspekts ir iekļauts 40 % gadījumu, bet to vēlētos iekļaut 51 % respondentu. Kopumā var secināt, ka pedagogi vēlas koplīgumos vairāk iekļaut visus materiālās stimulēšanas un sociālo garantiju aspektus, kas šobrīd tiek retāk vai nepilnīgi paredzēti. Turklāt tie visi ir jautājumi, ar ko viņi ir visvairāk neapmierināti un par kuru nodrošinājumu trūkst pārliecības. Sociālā dialoga formas un ceļi Pētījumā respondentiem līdztekus sociālā dialoga satura un partneru lomas vērtējumam tika dota iespēja paust savu viedokli par sociālā dialoga formām un risināšanas ceļiem. Kā atzīmēts iepriekš, respondentiem ir samērā kritiska attieksme pret veidu, kā IZM risina dialogu ar izglītības jomā iesaistītajām ieinteresētajām pusēm. Kā norādīts, pedagogiem nereti rodas iespaids, ka ir tikai dialoga imitācija un citu ieinteresēto pušu viedokļi lielākoties tiek vienkārši ignorēti. Lai gan arodbiedrības iesaisti sociālajā dialogā respondenti vērtē atzinīgi, tomēr daudzkārt fokusa grupās izskanēja viedoklis pēc radikālākām, stingrākām rīcības formām. Pedagogi izsakās, ka, lai citi partneri viņus tiešām sadzirdētu, jārīko streiks šī vārda vistiešākajā izpratnē – ar darba pārtraukšanu: 76
  • 77. „Streiku matemātikas eksāmena laikā, jo tikai tad, ja kas tāds notiks kādā nozīmīgā dienā, tad politiķi un sabiedrība sapratīs, kas ir skola, un tas izsitīs viņus no sliedēm, ka sistēma ir izjaukta un nekas nenotiek!” (2) Rakstu sūdzību IZM 1 Rakstu sūdzību izglīƤbas pārvaldei 1 Rakstu sūdzību pašvaldībai 1 Rakstu sūdzību arodbiedrībai 2 RaksƟski iesniedzu ierosinājumu IZM 3 RaksƟski iesniedzu ierosinājumu izglīƤbas pārvaldei 5 RaksƟski iesniedzu ierosinājumu pašvaldībai 5 Neko nedaru, tāpat nav vērts 7 Pats sagatavoju raksƟsku vēstuli, peƤciju un organizēju kolēģu parakstus 9 Rakstu sūdzību izglīƤbas iestādes vadībai 10 RaksƟski iesniedzu ierosinājumu arodbiedrībai 10 Paužu savu viedokli vietējā presē, sociālajos Ƥklos u. tml. 11 Piedalos kolēģu, arodbiedrības organizētā streikā 31 Piedalos kolēģu, arodbiedrības organizētā piketā 39 RaksƟski iesniedzu ierosinājumu izglīƤbas iestādes vadībai 39 Pats rosinu jautājumu apspriest skolas kolekƤva vai arodbiedrības sapulcē, arodkomitejā 47 Parakstos kolēģu sagatavotā vēstulē (peƤcijā) 48 Piedalos darba grupā kāda jautājuma risināšanā 56 Piedalos sanāksmē kā atbalsƤtājs, ja kāds cits no kolekƤva to organizē 60 Neformāli izkratu sirdi kolēģiem 72 MuƟski informēju izglīƤbas iestādes vadību par problēmu 84 0 10 20 30 40 50 60 70 80 90 15. attēls. Respondentu izvēlētie problēmu risināšanas ceļi, % (n pārsniedz izlases apjomu, viens respondents varēja izvēlēties vairākas alternatīvas) 77
  • 78. Lai gan tikai 7 % respondentu atzīmējuši, ka nedara neko, lai atrisinātu kādas ar darbu saistītas problēmas, tomēr pedagogu aktivitāte varētu būt augstāka. Turklāt arī viņu izvēlētie problēmu risināšanas ceļi ne vienmēr uzskatāmi par konstruktīviem. Visbiežāk pedagogi par problēmām mutiski informē izglītības iestādes vadību, ko atzīmējuši 84 % respondentu, vai arī neformāli izkrata sirdi kolēģiem, kas notiek 72 % gadījumu (sk. 15. attēlu). Otrs minētais problēmu risināšanas veids nav efektīvs, lai panāktu nepieciešamās pārmaiņas un var sniegt tikai psiholoģisku īstermiņa labumu neapmierinātajam pedagogam, taču konstruktīvs problēmas risinājums nebūs iespējams. Trešajā vietā pēc izmantošanas biežuma ierindojas piedalīšanās sanāksmē kā atbalstītājam, ja kāds cits to organizē. Tādu problēmu risināšanas ceļu izvēlas 60 % aptaujāto. Tikai ceturtajā vietā ierindojusies alternatīva piedalos darba grupās kāda jautājuma risināšanā (56 %), un tā patiešām uzskatāma par konstruktīvu darbību. Salīdzinoši liels skaits izglītības darbinieku ir parakstījušies kolēģu sagatavotā vēstulē (petīcijā) (48 %) un rosinājuši jautājumus izskatīt sapulcēs (47 %). Visus pārējos problēmu risināšanas veidus izmanto mazākums aptaujāto pedagogu, jo tos izvēlējušies mazāk nekā 40 % respondentu. Nodaļas secinājumi 1. Izglītības darbinieku vairākums uzskata, ka sociālais dialogs ir ļoti nepieciešams un ir atzīstams veids, kā varētu risināt gan konkrētus ikdienas darba, gan plašākus izglītības jomas jautājumus. Daļa respondentu esošo sociālo dialogu uzskata par mazefektīvu un formālu. Atsevišķi respondenti atzina, ka par sociālo dialogu dzird pirmo reizi. 2. Visintensīvāk – vienmēr vai gandrīz vienmēr, pedagogu skatījumā, sociālajā dialogā iesaistās izglītības iestāžu administrācija un kolēģi. 3. Pētījuma rezultātu procentuālā analīze liecina, ka kopumā aptaujāto viedokļi par pašvaldību, izglītības pārvalžu, novada/pilsētas arodorganizāciju, izglītības iestāžu arodbiedrību vadītāju, LIZDA un IZM lomu izglītības jomas pilnveidošanā ir samērā izkliedēti, tas nozīmē – atšķirīgi un pretrunīgi. 4. Lai gan daļa respondentu atzīst, ka IZM vienmēr vai gandrīz vienmēr iesaistās sociālajā dialogā, tomēr tās veikumu un darbības metodes sociālajā dialogā viņi pārsvarā vērtē negatīvi. 5. IZM pedagogi izjūt kā attālinātu, formālu varas pārstāvi, kas autonomi rada likumus un noteikumus, neiedziļinoties lietas būtībā. Par veiksmīgu IZM darbu neliecina arī tas, ka gandrīz katrs piektais aptaujātais norādījis, ka viņš neko nezina par IZM aktivitāti sociālajā dialogā. 6. Respondenti ir neapmierināti ar IZM darbu un galvenās problēmas, ko norādījuši respondenti, ir neieklausīšanās pedagogu viedoklī par viņu 78
  • 79. vajadzībām, nekonsekventa, haotiska reformu īstenošana un nekvalificētu speciālistu piesaiste darbam IZM. Reformas tiek realizētas kā pašmērķis un ir nepārtraukts eksperiments ar pedagogiem un izglītojamajiem. 7. Lielākā daļa respondentu IZM uzskata par galveno atbildīgo darba algas, pabalstu un pensijas apmēra un citu jautājumu risināšanā. 8. Puse respondentu atzinuši, ka LIZDA aktīvi (vienmēr vai gandrīz vienmēr) iesaistās sociālajā dialogā. Daļa respondentu izteikuši atbalstu un pateicību LIZDA vadībai un reģionālajiem pārstāvjiem. Tomēr ir arī daudz kritisku izteikumu par arodbiedrības darbu. 9. Absolūti lielais vairums respondentu komentāros mudina arodbiedrību kļūt aktīvākai un agresīvākai, uzstājīgai un nepiekāpīgai savās aktivitātēs, meklējot citas darbības formas komunikācijai ar ministriju. 10. LIZDA tiek ieteikts plašāk stāstīt par savu darbību medijos, informēt par pedagogu situāciju, paaugstināt viņu prestižu sabiedrībā. 11. Katrs piektais vai sestais respondents nezina, cik bieži LIZDA iesaistās sociālajā dialogā. Tas nozīmē, ka informācijas apritei par aktivitātēm būtu jābūt ievērojami plašākai. Īpaši būtu jādomā par jauno pedagogu informēšanu un iesaisti. 12. Īpaši dialoga partneri ir vecāki. Pēc lielākās daļas aptaujāto domām, vecāki izglītības nozares jautājumu risināšanā domām iesaistās reizēm vai reti. Tomēr katrs piektais respondents norādījis, ka vecāki ir aktīvi un vienmēr vai gandrīz vienmēr iesaistās izglītības jautājumu risināšanā. 13. Par daudzu organizāciju darbību izglītības jautājumu risināšanā aptaujāto vairākums neko nezina. Vairāk nekā puse aptaujāto nav varējuši novērtēt Latvijas Pašvaldību savienības, Nacionālā trīspusējā sadarbības padomes, Latvijas Darba devēju konfederācijas un ar izglītības nozari saistīto NVO aktivitāšu biežumu. 14. Vērtējot savu personisko lomu sociālajā dialogā, pedagogi saskata arī savu atbildību. Visatbildīgākie viņi jūtas par attiecībām skolā un prasmi risināt konstruktīvu dialogu un šo prasmju pilnveidošanu. Vismazāk atbildīgi viņi jūtas par darba algas, pabalstu un pensiju lielumu, kuru noteikšanu un risināšanu, deleģējot šos uzdevumus IZM, pašvaldībai un arodbiedrībai. Tomēr daudzos ar viņu darbu saistītos jautājumos izglītības darbinieku pašu aktīva un konstruktīva iesaistīšanās sociālajā dialogā varētu būt ievērojami augstāka. 15. Iespējams, ka daļas pedagogu skeptisko viedokli par konstruktīva sociālā dialoga iespējām izglītības nozarē ir veicinājusi arī viņu personiskā pieredze un neticība iespējām ietekmēt būtisku lēmumu pieņemšanu. Tikai nedaudz vairāk nekā puse aptaujāto uzskata, ka viņiem ir iespējas ietekmēt svarīgu lēmumu pieņemšanu izglītības iestādē, kurā viņi 79
  • 80. strādā. Trešdaļai respondentu ir grūti atbildēt uz šādu jautājumu, bet 11 % respondentu uzskata, ka viņiem tādas iespējas nav. 16. Pozitīvi vērtējams fakts, ka daudzās izglītības iestādēs jau noslēgti darba koplīgumi, un paši pedagogi tos uzskata par nepieciešamiem. Par koplīguma nepieciešamību vienisprātis ir lielākā daļa aptaujāto. 12 % respondentu nav snieguši konkrētu atbildi, 3 % aptaujāto uzskata, ka tāds nav vajadzīgs. 17. Vērtējot noslēgto darba koplīgumu saturu, ir redzams, ka tas ir daudzveidīgs un katrā izglītības iestādē tajā iekļauti dažādi jautājumi. Visbiežāk tajos tiek risināts ikgadējo atvaļinājumu jautājums. Vairāk nekā pusē gadījumu koplīgumā iekļauta arī darba drošība, darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtība un kvalifikācijas celšana. 18. Kopumā var secināt, ka pedagogi vēlas koplīgumos vairāk iekļaut visus materiālās stimulēšanas un sociālo garantiju aspektus, kas šobrīd tiek retāk vai nepilnīgi paredzēti. Turklāt tie visi ir jautājumi, ar kuriem viņi ir visvairāk neapmierināti un par kuru nodrošinājumu trūkst pārliecības. 19. Visretāk koplīgumos paredz piemaksas par papildus veicamiem darbiem un darba kvalitāti (26 %). Aptaujātie pedagogi atzīst, ka šis aspekts būtu jāiekļauj koplīgumā, un tam piekrīt 67 % respondentu. 20. Tikai trešdaļā gadījumu koplīgumi paredz nodarbinātības garantijas, kas pedagogiem varētu dot pārliecību par savas darba vietas saglabāšanu un stabilitāti. Nepieciešamību pēc to iekļaušanas koplīgumā pauž nedaudz vairāk par pusi aptaujāto. Līdzīgs viedoklis pausts jautājumā par darba laiku un veselības aprūpi, kurus koplīgumos iekļauj attiecīgi 35 % un 39 % gadījumu, taču lielāks ir to respondentu skaits, kas vēlas, lai tie tiktu iekļauti, t. i., 54 % un 53 %. 21. Darba koplīguma sociālās drošības garantijas saturā šis aspekts ir iekļauts 40 % gadījumu, bet to vēlētos iekļaut puse respondentu. 80
  • 81. Literatūras saraksts Fricsone, B. Arodbiedrība kā sociālais partneris. Prezentācija. 2013. Ghai, D., 2003. Decent work: Concept and indicators. In: International Labour Review, vol.142, N.2, pp.113–145. Mikiško, I. Jauno pedagogu ienākšanu skolās kavē zemais atalgojums, NRA, 2013. gada 16. oktobris. Normatīvie akti un oficiālie dokumenti LR Darba likums. http://likumi.lv/doc.php?id=26019 (sk. internetā 29.11.2013.) Likums „Par sociālo drošību.” Latvijas Vēstnesis, 47 (3831), 26.03.2008) Latvijas Republikas Satversme. http://likumi.lv/doc.php?id=57980 Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes nolikums www.mk.gov.lv/file/ files/valsts_kanceleja/NTSP/ntsp_nolikums.doc (sk. internetā 29.11.2013.) Interneta resursi • Cienīgs darbs (sk. internetā 27.11.2013.) http://lapas.lv/wp-content/uploads/2012/02/Fact_Sheet_Decent_Work_ LV_2011.pdf) • ESF projekts (2010) Cilvēka cienīgu darbu visiem! 1. daļa, 5. lpp. (sk. internetā 27.11.2013.) http://www.lbas.lv/upload/stuff/201009/soc_zinojums_cienigs_darbs_ aug10.pdf) • International Labour Office. Decent Work. Report of the Director-General. 87th Session, Geneva, June 1999 (sk. internetā 30.11.2013.) http://www.ilo.org/public/english/standards/relm/ilc/ilc87/rep-i. htm#Global adjustment • Measuring Decent Work with Statistical Indicators. Working Paper No. 2 Geneva October 2002 (sk. internetā 27.11.2013.) http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---dgreports/---integration/ documents/publication/wcms_079089.pdf • Austers, I. Ne visam, ko jaunībā sakām, arī vecumā piekrītam. LPVA paaudžu vērtību pētījums. 2013. gada februāris/marts. http://www.lpva.lv/sakums?b=1&lbu=36712 (sk. internetā 29.11.2013.) • Lucaus, J. Rūpes par sabiedrības psihisko veselību Latvijā ir bērnu autiņos http://www.delfi.lv/archive/print.php?id=43277871 (sk. internetā 29.11.2013.) 81
  • 82. 1. pielikums Aptaujas anketa Izglītības darbinieku vajadzības nodarbinātības stabilitātes un cienīgu darba apstākļu nodrošināšanai un šo jautājumu aktualizēšanai kolektīvajos līgumos Aptauja notiek Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) projekta „Padziļināta izpratne par cienīgu darbu pedagogiem” (līguma Nr. 2012/104573) ietvaros ar Norvēģijas Inovāciju aģentūras un Norvēģijas finanšu instrumenta programmas „Globālais fonds cienīga darba un trīspusējās sadarbības veicināšanai” atbalstu. Aptauju sadarbībā ar LIZDA veic Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) pētnieku grupa. Aptaujas mērķis ir noskaidrot izglītības darbinieku viedokli par cienīga darba nosacījumiem pedagogiem – esošo situāciju reģionos un to pilnveidošanas ceļiem. Pētījuma rezultāti LIZDA dos iespēju pilnveidot darba koplīgumu izstrādi un būs pamats diskusijām ar Izglītības un zinātnes ministriju un pašvaldībām par pedagogu cienīga darba nosacījumu pilnveidošanu. Anketēšanā iegūtie dati tiks izmantoti tikai apkopotā veidā. Aizpildot anketu, lūdzam ievērot instrukciju pie katra jautājuma un atzīmēt savas sniegtās atbildes, ievelkot X tam paredzētajās vietās. Anketa būs derīga, ja sniegsiet atbildes uz visiem jautājumiem. 1. Temperatūra darba telpās (siltums, apkure) 2. Apgaismojums telpās, kurās parasti strādājat 82 Neapmierina Drīzāk neapmierina Ne apmierina, ne neapmierina Apmierina Fiziskās vides elementi Drīzāk apmierina 1. Vai jūs apmierina šādi fiziskās vides apstākļi skolā? Lūdzu, izvērtējiet katru fiziskās vides elementu!
  • 83. 3. Telpu vēdināšana, kurās parasti strādājat 4. Telpas lielums, kurā parasti strādājat 5. Ērts, piemērots klases iekārtojums (ergonomikas noteikumiem atbilstošs) 6. Medicīniskās palīdzības saņemšanas iespējas pedagogiem fiziska apdraudējuma gadījumā 7. Mācību iestādes ēkas tehniskais stāvoklis 8. Atpūtas brīžu esamība un garums starp/pēc mācību stundām 9. Atpūtas telpas esamība un pieejamība 10. Higiēnas telpu pieejamība un kvalitāte 11. IT nodrošinājums mācību procesam (datori, internets, datorprogrammas) 12. Mācību procesam nepieciešamie citi materiāltehniskie līdzekļi (piemēram, multimediji, interaktīvā tāfele, papīrs, kolbas, kokmateriāli, hokeja nūjas u. c.) 13. Informācijas resursu nodrošinājums stundu sagatavošanai (piemēram, bibliotēka, grāmatas, mācību līdzekļi u. c.) 14. Sabiedriskais transports ceļā no/uz darba/-u 15. Skolas autobusa izmantošanas iespējas no/ uz darba/-u 83
  • 84. 2. Raksturojiet, kāda ir jūsu personīgā darba vieta skolā (izņemot darba galdu klasē)? 1. Atsevišķa personīgā telpa blakus klasei vai citur izglītības iestādes ēkā 2. Atsevišķs galds skolotāju istabā 3. Kopīgs galds, ko dalu ar kolēģi 4. Norobežota vieta klasē 5. Tāda vieta skolā man nav pieejama 6. Cits variants ................................................................................................................................. 3. Vai obligātās veselības pārbaudes ir nepieciešamas? Lūdzu, izvērtējiet visus apgalvojumus! Jā Nē 1. Obligātās veselības pārbaudes ir nepieciešamas 2. Obligātās veselības pārbaudes veicina manu un citu cilvēku veselības aizsardzību 3. Obligātās veselības pārbaudes ir formālas un nav nepieciešamas 4. Vai jums ir spēkā esoša veselības apdrošināšanas polise? 1. Jā 2. Nē (lūdzu, pāriet pie 5. jautājuma) 4.1. Ja jums ir spēkā esoša veselības apdrošināšanas polise, kas tās iegūšanu ir organizējis/rosinājis un kas apmaksājis? Lūdzu, sniedziet atbildi katrā kolonnā! 4.1.1. Organizators/ ierosinātājs 1. Arodbiedrība 2. Pašvaldība 3. Izglītības iestādes vadība 4. Es pats/-ti 5. Cits variants................................................ 84 4.1.2. Apmaksātājs
  • 85. 5. Vai pēdējo triju gadu laikā jūsu izglītības iestādē ir organizētas veselības pārbaudes (piemēram, bezmaksas redzes, dzirdes, sirds u. c. pārbaudes)? 1. Jā 2. Nē (lūdzu, pāriet pie 6. jautājuma) 5.1. Ja jūsu izglītības iestādē ir organizētas citas veselības pārbaudes, lūdzu, sniedziet atbildi, kas to ir darījis (iespējamas vairākas atbildes)! 1. Izglītības iestādes vadība 2. Arodbiedrība 3. Pašvaldība 4. Cits variants ........................................................................................................................ 6. Ko jūs darāt situācijā, kad jūtaties nevesels/-a (nedaudz paaugstināta temperatūra, klepus, iesnas u. c. simptomi)? 1. Informēju izglītības iestādes vadību/kolēģus, ka esmu slims, griežos pie ģimenes ārsta un noformēju darba nespējas lapu 2. Informēju izglītības iestādes vadību/kolēģus, ka esmu slims, ārstējos mājās un iespējami ātri atgriežos darbā 3. Lietoju nepieciešamos medikamentus un dodos uz darbu 4. Cits variants ...................................................................................................................... ...................................................................................................................................................... 85
  • 86. 1. Mācību darba noslodze 2. Profesionālās izaugsmes iespējas 3. Stabilitāte (pārliecība, ka mani neatlaidīs) 4. Darba apjomam atbilstošs atalgojums 5. Patstāvība, izvēloties mācību procesam nepieciešamās metodes, līdzekļus 6. Brīvība darba laika izvēlē (nedēļas dienas, stundas) 7. Darba līgumā paredzēto darba pienākumu skaidrība un noteiktība 8. Toleranta izglītības iestādes vadības attieksme 9. Toleranta kolēģu attieksme 10. Aizsardzība pret fizisku agresiju, vardarbību, zagšanu u. c. disfunkcionālas uzvedības izpausmēm skolā 11. Atbalsts darba un mājas dzīves savienošanai 12. Cits............................................... ............................................................. 86 Neapmierina Drīzāk neapmierina Ne apmierina, ne neapmierina Drīzāk apmierina Apmierina 7. Vai esat apmierināts/-a ar to, ko pašreizējā darbavieta spēj jums nodrošināt? Lūdzu, sniedziet atbildi katrā tabulas rindā!
  • 87. 1. Cienīgu dzīvi nodrošinošu pensiju 2. Rehabilitācijas iespējām nopietnu slimību gadījumos 3. Invaliditātes pensiju 4. Atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām 5. Atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā vai sadzīvē no LIZDA fonda 6. Citiem materiāla rakstura pabalstiem dzīves darbības krīzes brīžos 7. Izdienas pensiju pēc 58 gadu vecuma 87 Pilnībā nepārliecināts Daļēji nepārliecināts Ne pārliecināts, ne nepārliecināts Daļēji pārliecināts Pilnībā pārliecināts 8. Vai esat pārliecināts/-a, ka nepieciešamības gadījumā varēsiet pretendēt uz materiālo nodrošinājumu? Lūdzu, izvērtējiet katru tabulā iekļauto elementu!
  • 88. Neapmierina Daļēji neapmierina Ne apmierina, ne neapmierina Daļēji apmierina Apmierina 9. Kā vērtējat savas attiecības ar dažādām cilvēku grupām? Lūdzu, sniedziet atbildi katrā tabulas rindā! 1. Ar izglītības iestādes vadību 2. Ar kolēģiem 3. Ar izglītojamajiem 4. Ar izglītojamo vecākiem 5. Ar arodbiedrības pārstāvjiem 6. Ar apkārtējo sabiedrību 7. Ar pašvaldības darbiniekiem 1. No izglītības iestādes vadības 2. No kolēģiem 3. No izglītojamo vecākiem 4. No arodbiedrības 5. No pašvaldības 6. No valsts 88 Pilnībā nepietiekamas Nepietiekamas Kā nu kuru reizi Pietiekamas Pilnībā pietiekamas 10. Kā vērtējat atbalsta saņemšanas iespējas strādājošajiem izglītības jomā? Lūdzu, izvērtējiet katru potenciālo palīdzības un atbalsta sniedzēju!
  • 89. 11. Cik bieži saņemat atzinīgu novērtējumu par ieguldīto no citiem cilvēkiem? Lūdzu, izvērtējiet katru no tiem! Vienmēr Gandrīz vienmēr Reizēm Reti Nekad 1. No izglītības iestādes vadības 2. No arodbiedrības 3. No kolēģiem 4. No izglītojamo vecākiem 5. No izglītojamajiem 6. No sabiedrības 12. Cik bieži tiek ievērots taisnīgums no izglītības iestādes vadības puses, izlemjot dažādus ar darbu saistītus jautājumus? Lūdzu, izvērtējiet katru no tiem! Vienmēr Gandrīz vienmēr 1. Reglamentētā darba apjoma sadalē 2. Papildu pienākumu sadalē 3. Materiālo stimulu sadalē 4. Atvaļinājuma grafika izveidē 5. Darba uzdevumiem atbilstošu telpu izdalē 6. Dežūru noteikšanā 7. Cits ........................................... ........................................................ 89 Reizēm Reti Nekad
  • 90. 13. Kas jums savā darbavietā/skolā rada psiholoģisku nedrošību? Lūdzu, sniedziet atbildi katrā tabulas rindā! Vienmēr Gandrīz vienmēr 1. Ētikas normu neievērošana no kolēģu puses (pieklājības, tolerances trūkums u. c.) 2. Ētikas normu neievērošana no skolas vadības puses (pieklājības, tolerances diskrētuma trūkums u. c.) 3. Aprunāšana (baumas, tenkas) kolēģu starpā 4. Stress, ko izraisa savstarpējās attiecības skolā 5. Stress, ko izraisa darba pienākumu pildīšana (pārslodze, darba nešana mājās, izdegšana u. c.) 6. Vecāku spiediens 7. Psiholoģiskā vardarbība no izglītojamo puses 8. Pārāk bieža izglītības iestādes kontrole 9. Pārāk bieža pedagogu darba kontrole 10. Cits 90 Reizēm Reti Nekad
  • 91. 14. Vai jūs uzskatāt, ka esat pietiekami zinošs/-a par dažādiem ar darbu saistītiem aspektiem? Lūdzu, izvērtējiet katru no tiem! Esmu dzirdējis, bet nezinu konkrēti Esmu pilnībā zinošs 1. Skolas attīstības plāns 2. Darba drošība (ergonomika, ugunsdrošība, evakuācijas noteikumi u. c.) 3. Rīcība kritiskās situācijās (sprādzieni, apšaude, kautiņi u. c.) 4. Slodzes plānošanas principi (pieļaujamo darba stundu skaits, bonusi par darba stāžu) 5. Profesionālās izaugsmes iespējas 6. Darba algas aprēķināšanas principi 7. Turpmākās darba iespējas esošajā darbavietā 8. Aktualitātes izglītības jomā (likumdošana) 91 Neko nezinu, jo tas nav aktualizēts Neko nezinu, jo tas mani neinteresē
  • 92. Nezinu Nekad Reti Reizēm Gandrīz vienmēr Sarunu partneri Vienmēr 15. Cik bieži, jūsuprāt, katrs no iespējamiem sociālā dialoga* partneriem iesaistās izglītības nozares pilnveidošanas/attīstības jautājumu risināšanā? Lūdzu, novērtējiet katru iespējamo partneri! 1. Kolēģi izglītības iestādē 2. Izglītības iestādes administrācija 3. Vecāki 4. Izglītojamo (skolēnu, studentu) padome 5. Pašvaldība 6. Izglītības pārvalde 7. Novada, pilsētas arodorganizācija 8. Izglītības iestādes arodbiedrības priekšsēdētājs 9. LIZDA kopumā 10. IZM 11. Latvijas Pašvaldību savienība 12. Mācību priekšmetu metodiskās komisijas/ apvienības 13. Latvijas trīspusējā darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvā padome 14. Latvijas Darba devēju konfederācija 15. Ar izglītības nozari saistītās NVO *Sociālais dialogs ir atšķirīgu sociālo grupu (darba devēja un darba ņēmēju) sadarbības veids, kuru mērķis ir saskaņot dažādo sabiedrības slāņu intereses sociālajos, ekonomiskajos un citos jautājumos un tādējādi garantēt sociālo stabilitāti valstī. 92
  • 93. 16. Vai jūsu izglītības iestādē ir noslēgts darba koplīgums*? 1. Jā 2. Nē 3. Nezinu *Darba koplīgumi, kurus noslēdz darba devējs un arodbiedrība savu biedru un citu strādājošo vārdā, ir starptautiski atzīts veids, kā arodbiedrības iesaistās darba ņēmēju tiesību aizstāvēšanā. 17. Vai, jūsuprāt, darba koplīgums ir nepieciešams? 1. Jā 2. Nē 3. Nezinu 18. Kādus ar darbu saistītus jautājumus izglītības jomā, jūsuprāt, pašreiz risina un var risināt ar savstarpēju sarunu (t. s. sociālā dialoga) palīdzību? Lūdzu, izvērtējiet katru no jautājumiem, sniedzot vērtējumu gan par pašreizējo situāciju (tiek risināti), gan to, kādus jautājumus būtu vēlams risināt (vajadzētu risināt)! Apspriežamie jautājumi Tiek risināti 1. Izmaiņas izglītības sistēmā 1.1. Algu reforma 1.2. 40 stundu darba nedēļa 1.3. Darba laika (slodzes) noteikšana 1.4. Mācību gada garums 1.5. Mācību priekšmetu standarti 1.6. Cits ..................................................................................................... ..................................................................................................................... 2. Pedagoģiskā darba saturs 2.1. Mācību priekšmetu programmu izstrādes jautājumi 2.2. Mācību grāmatu izvēle 2.3. Citu mācību līdzekļu izvēle 2.4. Daudzveidīgu mācīšanas metožu izvēle un pielietošana 93 Vajadzētu risināt
  • 94. 2.5. Mācību procesa īstenošanai nepieciešamo tradicionālo un/vai moderno tehnoloģiju pielietošana (tāfele, krīts, dators, interaktīvā tāfele u. tml.) 2.6. Skolēnu projektu nedēļas laiks un saturs 2.7. Cits ..................................................................................................... ..................................................................................................................... 3. Darba koplīguma saturs 3.1. Darbinieku profesionālā aizsardzība un kvalifikācijas celšana 3.2. Darba samaksa un materiālā stimulēšana 3.3. Darba aizsardzība un darba apstākļu uzlabošana 3.4. Sociālā palīdzība 3.5. Atvaļinājumi un atpūtas dienas 3.6. Sadarbība ar arodorganizāciju, pārstāvot savu biedru – izglītības darbinieku intereses 3.7. Darba koplīguma parakstīšana, termiņš un grozīšanas kārtība 3.8. Cits ..................................................................................................... ..................................................................................................................... Jūsu viedoklis par sociālo dialogu! 19. Kādi ar darbu saistīti jautājumi ir iekļauti vai, jūsuprāt, būtu jāiekļauj darba koplīgumā? Tos, kuriem nav koplīguma, lūdzu, izvērtējiet tikai būtu jāiekļauj. Lūdzu, izvērtējiet gan pašreizējo (ir iekļauts), gan vēlamo (būtu jāiekļauj) situāciju par katru jautājumu! Ar darbu saistītie jautājumi 1. Darba samaksa 2. Piemaksas par papildus veicamiem darbiem un darba kvalitāti 3. Darba laiks, tai skaitā arī darbs skolēnu brīvlaikos 4. Ikgadējais atvaļinājums 5. Papildatvaļinājums 6. Darba drošība 7. Veselības aprūpe 94 Ir iekļauts Būtu jāiekļauj
  • 95. 8. Darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtība (uzteikšanas termiņš, tiesības atsaukt uzteikumu u. c.) 9. Kvalifikācijas celšana (izglītības iegūšana, mācību atvaļinājumi, tālākizglītība u. c.) 10. Nodarbinātības garantijas 11. Sociālās drošības garantijas 12. Darba tiesisko attiecību aizsardzība 13. Arodbiedrības darbības nodrošinājums savu darbinieku tiesību aizsardzībā 14. Cits ............................................................................................................................ 20. Kādu ar darbu saistītu jautājumu/problēmu risināšanā esat iesaistījies/-usies un apspriedis/-usi ar kādu no iespējamiem sarunu partneriem? .......................................................................................................................................................... .......................................................................................................................................................... .......................................................................................................................................................... .......................................................................................................................................................... .......................................................................................................................................................... 21. Kurus no šiem jautājumiem/problēmām ir izdevies atrisināt? .......................................................................................................................................................... .......................................................................................................................................................... .......................................................................................................................................................... .......................................................................................................................................................... .......................................................................................................................................................... 95
  • 96. Pašam/-šai IZM Izglītības pārvaldei Pašvaldībai Izglītības iestādes vadībai Jautājums/problēma Arodbiedrībai 22. Kam, jūsuprāt, ir galvenā atbildība, risinot ar darbu saistītos jautājumus? Lūdzu, atzīmējiet par katru jautājumu ne vairāk kā trīs atbildīgos! 1. Pilnveidot prasmes (ir nepietiekamas prasmes) risināt konstruktīvu dialogu ar darbu saistītos jautājumos 2. Sociālais dialogs darba koplīguma satura veidošanā 3. Darba drošības aspekti skolā 4. Attiecības skolā 5. Darba algas, pabalstu un pensijas lielums 23. Kādā veidā jūs risināt aktuālas darba problēmas? Lūdzu, atzīmējiet visus tos atbilžu variantus, kas atbilst jūsu aktivitātēm! 1. Neformāli izkratu sirdi kolēģiem 2. Mutiski informēju izglītības iestādes vadību par problēmu 3. Rakstiski iesniedzu ierosinājumu: 3.1. izglītības iestādes vadībai 3.2. arodbiedrībai 3.3. pašvaldībai 3.4. Izglītības pārvaldei 3.5. IZM 4. Rakstu sūdzību: 4.1. izglītības iestādes vadībai 4.2. arodbiedrībai 4.3. pašvaldībai 96
  • 97. 4.4. Izglītības pārvaldei 4.5. IZM 5. Paužu savu viedokli vietējā presē, sociālajos tīklos u. tml. 6. Pats/-ti rosinu jautājumu apspriest skolas kolektīva vai arodbiedrības sapulcē, arodkomitejā 7. Piedalos sanāksmē kā atbalstītājs, ja kāds cits no kolektīva to organizē 8. Piedalos darba grupā kāda jautājuma risināšanā 9. Pats/-ti sagatavoju rakstisku vēstuli, petīciju un organizēju kolēģu parakstus 10. Parakstos kolēģu sagatavotā vēstulē (petīcijā) 11. Piedalos kolēģu, arodbiedrības organizētā piketā 12. Piedalos kolēģu, arodbiedrības organizētā streikā 13. Neko nedaru, tāpat nav vērts 14. Cits............................................................................................................................... 24. Vai jums ir iespēja piedalīties izglītības iestādei svarīgu lēmumu pieņemšanā? 1. Jā 2. Nē 3. Grūti pateikt 25. Vai jūsu viedoklis par dažādiem ar darbu saistītiem jautājumiem tiek uzklausīts un ņemts vērā? 1. Jā 2. Nē 97 3. Grūti pateikt
  • 98. LŪDZU, SNIEDZIET ZIŅAS PAR SEVI! D1. Jūsu dzimums ................................ D2. Jūsu vecums .................... (gadi) D3. Cik darba vietās jūs pašlaik strādājat (izņemot īstermiņa dalību projektos)? ............... (ierakstiet skaitu) D4. Kādu mācību priekšmetu skolotājs esat? Lūdzu, uzrakstiet visus, ja tādi ir vairāki! .......................................................................................................................................................... .......................................................................................................................................................... .......................................................................................................................................................... D5. Cik ilgi strādājat pedagoga profesijā? .................... (gadi) D6. Cik ilgi strādājat pašreizējā pamatdarba vietā? ..................... (gadi) D7. Kurā pilsētā/novadā atrodas izglītības iestāde, kurā strādājat (pamatdarba vieta)? .......................................................................................................................................................... D8. Kādā izglītības pakāpē esat nodarbināts/-a pašreiz? Pirmskolas izglītības Pamatizglītības (sākumskolas posms) Pamatizglītības (pamatskolas posms) Vidējās vispārējās izglītības Vidējās profesionālās izglītības Augstākās izglītības Citi D9. Kādās institūcijās jūs pats/-i esat iesaistījies/-usies, risinot ar darbu saistītus jautājumus? Iespējamas vairākas atbildes! Skolas arodorganizācijā LIZDA dalīborganizācijās 98
  • 99. Skolas administrācijā Vecāku padomē Mācību priekšmeta metodiskajā apvienībā Nevalstiskajā organizācijā (norādiet, kādā) ........................................................ ............................................................................................................................................. Citā (norādiet, kādā).................................................................................................... ............................................................................................................................................ D10. Cik lielu daļu (procentos) ģimenes budžetā nodrošina jūsu atalgojums? 10 % 20 % 30 % 40 % 50 % 60 % 70 % 80 % 90 % 100 % D11. Cik cilvēku ir jūsu mājsaimniecībā (ģimenē)? ........... (skaits) D12. Vai esat izglītības iestādes vadītājs/administrācijas pārstāvis? Jā D13. Vai pašlaik esat LIZDA biedrs? Jā Nē Nē D14. Kādi ir jūsu ieteikumi arodorganizācijas, kā arī LIZDA darba pilnveidei? ......................................................................................................................................................... ......................................................................................................................................................... ......................................................................................................................................................... ......................................................................................................................................................... Jūsu ieteikumi izglītības nozarei, kā arī viedokļi par aptauju! ......................................................................................................................................................... ......................................................................................................................................................... ......................................................................................................................................................... ......................................................................................................................................................... Pateicamies par sniegtajām atbildēm! 99
  • 100. 2. pielikums Izlases raksturojums Relatīvie rādītāji aprēķināti, balstoties uz izlases apjomu – 1502 respondenti. Jūsu dzimums, % Sieviete 93 Vīrietis 7 Jūsu vecums, % 18–39 gadi 24 40–49 gadi 36 50–59 gadi 32 60 un vairāk gadi 8 Respondentu sadalījums pa apdzīvotas vietas tipiem Skaits % Rīga 189 13 Lielās pilsētas 613 41 Novadi – rajonu centri 324 22 Novadi – mazpilsētas 205 14 Novadi – bez centra 144 10 Nezināmie 27 – Kopā 1502 100
  • 101. Cik ilgi strādājat pedagoga profesijā, %? Līdz 2 gadiem 4 3–10 gadus 13 11–20 gadus 28 21 un vairāk gadus 55 Cik ilgi strādājat pašreizējā darba vietā, %? Līdz 2 gadiem 10 3–10 gadus 25 11–20 gadus 33 21 un vairāk gadus 32 Cik darbavietās pašlaik strādājat, %? Vienā darbavietā 79 Divās darbavietās 17 Trijās darbavietās 3 Četrās vai vairāk darbavietās 1 Kādā izglītības pakāpē pašreiz esat nodarbināts/-a, % (n pārsniedz izlases apjomu, jo viens pedagogs varēja izvēlēties vairākas alternatīvas)? Pirmsskolas izglītības 19 Pamatizglītības (sākumskolas posms) 23 Pamatizglītības (pamatskolas posms) 38 Vidējās vispārējās izglītības 40 Vidējās profesionālās izglītības 7 Augstākās izglītības 4 Cits 3 101
  • 102. Kādās institūcijās jūs esat iesaistījies/-usies, risinot ar darbu saistītus jautājumus, % (n pārsniedz izlases apjomu, jo viens pedagogs varēja izvēlēties vairākas alternatīvas)? Skolas arodorganizācijā 58 LIZDA arodorganizācijā 19 Skolas administrācijā 30 Vecāku padomē 14 Mācību priekšmetu metodiskajā apvienībā 68 Nevalstiskajā organizācijā 5 Cits 2 Cik lielu daļu ģimenes budžetā nodrošina jūsu atalgojums, %? 10 % 2 20 % 4 30 % 12 40 % 14 50 % 22 60 % 8 70 % 7 80 % 6 90 % 6 100 % 19 Vai esat izglītības iestādes vadītājs/administrācijas pārstāvis, %? Jā 15 Nē 85 Vai pašlaik esat LIZDA biedrs, %? Jā 75 Nē 25 102
  • 103. 3. pielikums Fokusa grupu diskusijas jautājumi un vadlīnijas Mūsu saruna notiek LIZDA projekta „Cienīgs darbs pedagogiem” ietvaros. 1. Pirms iztirzāt konkrētus pedagogu darba aspektus, padalīsimies ar priekšstatiem, kas vispār, jūsuprāt, ir cienīgs darbs, tai skaitā – cienīgs pedagoga darbs! 2. Paldies! Jūsu teiktajā jau iezīmējās noteikti pedagogu darba aspekti, par kuriem runāsim turpmāk. Vispirms – par drošu vidi darbavietā, uz ko varam attiecināt fizisko vidi (telpas, materiālais nodrošinājums mācību procesā utt.), sociālpsiholoģisko un informatīvo vidi. 2.1. Ko jūs šajā ziņā savā darbavietā vērtējat kā pozitīvu? 2.2. Ko jūsu darbavietā tuvākā vai tālākā nākotnē vajadzētu pilnveidot kādā no drošas darba vides jomām? 3. Vēl viens būtisks cienīga darba aspekts ir darbinieku sociālais nodrošinājums un sociālās garantijas saistībā ar noteiktiem riskiem. 3.1. Vai, jūsuprāt, pedagogi ir riska grupa? Ja ne grupa, tad, vai tomēr ir kādi pedagoga darba riski? Kādi? 3.2. Kā šos riskus varētu mazināt? – Kas, jūsuprāt, jau tiek darīts? – Ko vēl vajadzētu darīt? – Kam, jūsuprāt, tas būtu jādara? 4. Tātad, kā redzams no iepriekš teiktā, darbinieks viens reti var atrisināt lielākas ar darbu saistītas problēmas. Tāpēc aktuāls pedagogu darba pilnveidošanā ir sociālais dialogs, svarīgu jautājumu risināšana sadarbībā ar kolēģiem, citām organizācijām, pašvaldību, valsti. 4.1. Tāpēc vispirms, lūdzu, atcerieties kādu reālu individuālu vai kolektīvu ar jūsu darbu saistītu situāciju/problēmu, kas tika veiksmīgi atrisināta. Kas, jūsuprāt, šo pozitīvo risinājumu ietekmēja? 103
  • 104. 4.2. Vai ir bijušas arī neatrisinātas problēmas? Kādi, jūsuprāt, tam ir cēloņi? 4.3. Ar ko jūs visbiežāk sadarbojaties, kad nepieciešams risināt kādus nopietnus, ar darbu saistītus, jautājumus? 4.4. Vai jūs balstāties uz arodbiedrību būtiskās problēmsituācijās? 4.5. Kādu LIZDA atbalstu jūs vēlētos turpmāk? 4.6. Vai paši arī aktīvi iesaistāties/gatavojaties to darīt ar darbu saistītu problēmsituāciju risināšanā? Noslēgums Sabiedrībā daudz diskutē par pedagogu darba prestižu. Ko, jūsuprāt, vajadzētu darīt, lai to paaugstinātu? 104
  • 105. 4. pielikums Aptaujas rezultātu tabulas APTAUJAS ANKETA Izglītības darbinieku vajadzības nodarbinātības stabilitātes un cienīgu darba apstākļu nodrošināšanai un šo jautājumu aktualizēšanai kolektīvajos līgumos Fiziskās vides elementi Apmierina Drīzāk apmierina Ne apmierina, ne neapmierina Drīzāk neapmierina Neapmierina Vidējais vērtējums Izkliedes rādītājs 1. tabula. Vai jūs apmierina šādi fiziskās vides apstākļi skolā, %? 1. Temperatūra darba telpās (siltums, apkure) 62 26 3 7 2 1,63 1,008 2. Apgaismojums telpās, kurās parasti strādājat 63 28 4 4 1 1,53 0,851 3. Telpu vēdināšana, kurās parasti strādājat 60 26 6 6 2 1,64 0,98 4. Telpas lielums, kurā parasti strādājat 61 23 5 7 4 1,68 1,085 5. Ērts, piemērots klases iekārtojums (ergonomikas noteikumiem atbilstošs) 37 39 10 11 3 2,02 1,065 6. Medicīniskās palīdzības saņemšanas iespējas pedagogiem fiziska apdraudējuma gadījumā 35 34 17 10 4 2,14 1,129 7. Mācību iestādes ēkas tehniskais stāvoklis 40 38 12 8 2 1,95 1,029 8. Atpūtas brīžu esamība un garums starp/pēc mācību stundām 36 35 14 11 4 2,12 1,146 105
  • 106. 9. Atpūtas telpas esamība un pieejamība 31 24 17 14 14 2,57 1,417 10. Higiēnas telpu pieejamība un kvalitāte 49 33 9 10 4 1,97 1,131 11. IT nodrošinājums mācību procesam (datori, internets, datorprogrammas) 37 31 11 13 8 2,23 1,281 12. Mācību procesam nepieciešamie citi materiāltehniskie līdzekļi (piemēram, multimediji, interaktīvā tāfele, papīrs, kolbas, kokmateriāli, hokeja nūjas u. c.) 21 33 15 20 11 2,69 1,315 13. Informācijas resursu nodrošinājums stundu sagatavošanai (piemēram, bibliotēka, grāmatas, mācību līdzekļi u. c.) 37 42 11 7 3 1,96 1,008 14. Sabiedriskais transports ceļā no/uz darba/-bu 44 23 19 7 7 2,10 1,242 15. Skolas autobusa izmantošanas iespējas no/ uz darba/-bu 29 12 34 5 20 2,75 1,438 Fiziskās vides apstākļi skolās ir apmierinošā stāvoklī, jo vislielākais atbilžu skaits gandrīz visos fiziskās vides kritērijos ir pie kategorijām apmierina vai drīzāk apmierina, ko kopumā nemainīgi izvēlas vismaz 50 % respondentu. Galvenokārt visi skolotāji ir apmierināti ar apgaismojumu, temperatūru, telpu vēdināšanu un telpu lielumu, kurās parasti strādā, par ko liecina augstas vidējās vērtības robežās no 1,53 līdz 1,68 (apmierina/drīzāk apmierina). Turklāt šajos viedokļos aptaujātie ir samērā vienprātīgi. Mazāk apmierināti skolotāji ir ar mācību iestādes tehnisko stāvokli (1,95), informācijas resursu nodrošinājumu (1,96) un higiēnas telpu pieejamību (1,97), taču arī šie elementi ieguvuši ļoti augstu vērtējumu un drīzāk neapmierināti vai neapmierināti ar to kvalitāti ir tikai aptuveni 10–14 % respondentu. Visvairāk neapmierināti aptaujātie ir ar mācību procesam nepieciešamo materiāltehnisko līdzekļu bāzi un atpūtas telpām, jo aptuveni trešdaļa respondentu atzīmējuši kā drīzāk neapmierinošas un neapmierinošas. Taču dažādās skolās ir atšķirīga situācija, par ko liecina diezgan augsts atbilžu izkliedes līmenis. Interesanti, ka ar atpūtas brīžiem un to garumu ir apmierināti vairāk skolotāju, 106
  • 107. nekā ar atpūtas telpām, kas ļauj secināt, ka atpūtas iespējas skolā pastāv, taču gandrīz pusē gadījumu šim nolūkam nav atbilstošas vietas vai arī tā nav apmierinošā stāvoklī. Skolas autobusa izmantošanas iespējas arī ir viens no fiziskās vides elementiem, kas ieguvis salīdzinoši zemu apmierinātības līmeni, jo apmierināti un drīzāk apmierināti ar to ir tikai 41 % respondentu. Turklāt 34 % aptaujāto skolotāju to nav spējuši novērtēt un izvēlējušies atbildi ne apmierina, ne neapmierina. Šāda situācija izveidojusies, jo ne visiem skolotājiem skolas autobuss ir nepieciešams un pilsētās tas vispār nav vajadzīgs un nav pieejams. Tādējādi vērtējumos par šo fiziskās vides elementu ir vērojama vislielākā atbilžu izkliede, ko ietekmē apdzīvotas vietas tips, kurā atrodas skola. Pilsētās skolotāji var izmantot sabiedrisko transportu, ar kuru apmierināti un drīzāk apmierināti ir daudz vairāk aptaujāto, t. i., 67 %. Viduvēju apmierinātības vērtējumu ieguvis fiziskās vides elements IT nodrošinājums mācību procesam, ar ko apmierināti un drīzāk apmierināti ir 68 % skolotāju, bet neapmierināti – 21 %. Aptaujāto viedokļos vērojama salīdzinoši liela viedokļu izkliede, ko ietekmē arī papildus faktors: 11 % respondentu nav varējuši sniegt konkrētu atbildi un izvēlējušies ne apmierina, ne neapmierina. 2. tabula. Raksturojiet, kāda ir jūsu personīgā darba vieta skolā (izņemot darba galdu klasē),%? 1. Atsevišķa personīgā telpa blakus klasei vai citur izglītības iestādes ēkā 24 2. Atsevišķs galds skolotāju istabā 7 3. Kopīgs galds, ko dalu ar kolēģi 31 4. Norobežota vieta klasē 11 5. Tāda vieta skolā man nav pieejama 18 6. Cits variants (vairākas personīgās darba vietas) 9 Personīgā darba vieta skolā ir pieejama 82 % aptaujāto skolotāju. Jāatzīst gan, ka tās ir ļoti dažādas un iegūstamā privātuma pakāpe ir samērā atšķirīga, sākot no atsevišķas telpas, kas paredzēta vienam cilvēkam, līdz pat stūrītim klasē, kas ir norobežots no citiem. Lielākajai daļai aptaujāto (31 %) kā personīgā darba vieta ir kopīgs galds, kas tiek dalīts ar kolēģi vai nu skolotāju istabā vai arī kādā citā kabinetā, turpretī atsevišķs galds skolotāju istabā ir tikai 7 % skolotāju. Vislielāko privātumu atpūtai un darbam sniedz atsevišķa personīgā telpa, kura pieejama 24 % aptaujāto, tādējādi tikai aptuveni ceturtajai daļai Latvijas skolotāju ir pieejama pilnvērtīga darba vieta. Diskutējams ir jautājums, cik piemērotas ir pārējās personīgās darba vietas garīga un radoša darba 107
  • 108. darītājiem, papildus ņemot vērā to, ka atrašanās nemitīgā publiskas uzmanības centrā, kas ir skolotāju darba specifika, rada psiholoģiski nedrošu vidi. 3. tabula. Vai obligātās veselības pārbaudes ir nepieciešamas? Lūdzu, izvērtējiet visus apgalvojumus, %! Jā Nē 1. Obligātās veselības pārbaudes ir nepieciešamas 89 11 2. Obligātās veselības pārbaudes veicina manu un citu cilvēku veselības aizsardzību 84 16 3. Obligātās veselības pārbaudes ir formālas un nav nepieciešamas 33 67 Par fiziskās vides drošību liecina arī pedagogu veselības pārbaudes un kvalitāte. Lai gan tās ir noteiktas kā obligātas un bieži vien publiskajā telpā izskan viedoklis, ka tās ir formālas un nav nepieciešamas, aptaujāto skolotāju vairākums šādu viedokli neapstiprina (67 % respondentu). Turklāt 84 % aptaujāto atzīst, ka obligātās veselības pārbaudes veicina gan pašu, gan citu cilvēku veselības aizsardzību un vēl lielāka daļa skolotāju (89 %) piekrītoši atbild, ka obligātās veselības pārbaudes ir nepieciešamas. Šie rezultāti liecina, ka pedagogi apzinās veselības pārbaužu svarīgumu un lomu drošas fiziskās vides radīšanā izglītības iestādēs. Papildus obligātajām veselības pārbaudēm izglītības iestādē var organizēt arī citas veselības pārbaudes, kas ļautu laikus novērst iespējamus riskus un gan pedagogiem, gan izglītojamajiem justies droši par savu veselību (sk. pielikumā tabulu nr. 5, 5.1). Šādas bezmaksas pārbaudes pēdējo triju gadu laikā ir notikušas 33 % aptaujāto pedagogu izglītības iestādēs. Lielākoties tās organizējusi izglītības iestādes vadība (58 %) vai arī pašvaldība, kurā iestāde atrodas (29 %). Visretāk kā papildus veselības pārbaužu organizators tiek minēta arodbiedrība (7 %). Diemžēl tikpat optimistiski nav rezultāti par veselības apdrošināšanas polišu pieejamību pedagogiem (sk. pielikumā tabulu nr. 4, 4.1). Tādas ir tikai 29 % respondentu, kas veido aptuveni trešdaļu no visiem aptaujas dalībniekiem. Turklāt lielākā daļa no tiem, kam ir polises, to ieguvi apmaksājuši paši (48 %), tādējādi par fiziskās vides risku novēršanu pedagogiem nākas domāt pašiem, un tas nav pasākums, ko paredz darbavieta. Salīdzinoši nozīmīgs skaits aptaujāto atbildējuši, ka viņu polisi apmaksājusi pašvaldība (38 %), kas liecina par to, ka tāda darbavietas nodrošināta sociāla garantija kā veselības apdrošināšanas polise ir pieejama tikai nelielai daļai pedagogu, un tas netiek organizēts centralizēti visās pašvaldībās. 108
  • 109. Interesanti, ka arodbiedrība kā veselības aizsardzības pasākumu organizators tiek minēta 41 % gadījumu, bet nav spējīga finansiāli atbalstīt savus biedrus polišu iegādē, jo tikai 12 % aptaujāto no tiem, kam ir polises, atzīmējuši arodbiedrību kā polises apmaksātāju. 4. tabula. Vai jums ir spēkā esoša veselības apdrošināšanas polise, %? 1. Jā 2. Nē 29 71 4.1. tabula. Ja jums ir spēkā esoša veselības apdrošināšanas polise, kas tās iegūšanu ir organizējis/rosinājis un kas apmaksājis, %? 4.1.1. Organizators/ ierosinātājs (n pārsniedz izlases apjomu, jo viens respondents varēja atzīmēt vairākas alternatīvas) 4.1.2.Apmaksātājs (n pārsniedz izlases apjomu, jo viens respondents varēja atzīmēt vairākas alternatīvas) 1. Arodbiedrība 41 12 2. Pašvaldība 27 38 3. Izglītības iestādes vadība 14 0,3 4. Es pats/-ti 33 48 5. Cits variants 6 5 5. tabula. Vai pēdējo trīs gadu laikā jūsu izglītības iestādē ir organizētas veselības pārbaudes (piemēram, bezmaksas redzes, dzirdes, sirds u. c. pārbaudes), %? 1. Jā 2. Nē 33 67 109
  • 110. 5.1. tabula. Ja jūsu izglītības iestādē ir organizētas citas veselības pārbaudes, lūdzu, sniedziet atbildi, kas to ir darījis, % (n pārsniedz izlases apjomu, jo viens respondents varēja atzīmēt vairākas alternatīvas)? 1. Izglītības iestādes vadība 58 2. Arodbiedrība 7 3. Pašvaldība 29 4. Cits variants 18 6. tabula. Ko jūs darāt situācijā, kad jūtaties nevesels (nedaudz paaugstināta temperatūra, klepus, iesnas u. c. simptomi), %? 1. Informēju izglītības iestādes vadību/kolēģus, ka esmu slims, griežos pie ģimenes ārsta un noformēju darba nespējas lapu 33 2. Informēju izglītības iestādes vadību/kolēģus, ka esmu slims, ārstējos mājās un iespējami ātri atgriežos darbā 20 3. Lietoju nepieciešamos medikamentus un dodos uz darbu 42 4. Cits variants (kā kuru reizi) 15 Izsakot savus viedokļus par veselības pārbaužu nepieciešamību, izglītības darbinieki atzīst, ka tās ir nepieciešamas, lai aizsargātu savu un citu cilvēku veselību. Tādējādi apziņas līmenī viņi izprot, kāda jēga ir labam veselības stāvoklim, strādājot ar izglītojamajiem. Taču aptaujas rezultāti parāda, ka izpratne un rīcība ir divi dažādi aspekti, kas diemžēl nesakrīt, jo lielākā daļa aptaujāto rīkojas pretēji savai pārliecībai. Šādu secinājumu ļauj izdarīt aptaujāto atbildes uz jautājumu „Ko jūs darāt situācijā, kad jūtaties nevesels (nedaudz paaugstināta temperatūra, klepus, iesnas)?”, kurās redzams, ka tikai trešdaļa aptaujāto (33 %) šādā gadījumā vēršas pie ģimenes ārsta un noformē darba nespējas lapu. Kopumā 62 % respondentu ārstējas paši un dodas uz darbu, apdraudot gan savu, gan apkārtējo cilvēku veselību, kas liecina par to, ka izglītības iestādes fiziskā vide nav droša. Protams, varētu diskutēt par pedagogu bezatbildību, taču šajā gadījumā ir daudz citu ietekmējošo faktoru, kas viņus piespiež tā rīkoties. Sociālās vides elementu vērtējumos izglītības darbinieki ir kritiskāki un norāda uz vairākām problēmām, kas šobrīd skar šajā jomā strādājošos. Visvairāk aptaujāto nav apmierināti ar atalgojumu un uzskata to par darba apjomam neatbilstošu. Tikai 17 % respondentu atzīmējuši apmierina vai drīzāk apmierina, izsakot viedokli par atalgojuma jautājumu. Absolūts vairākums (62 %) nav apmierināti ar to, līdz ar to šis elements ieguvis viszemāko vidējo vērtējumu (3,87), kas ir būtiski atšķirīgs gan no fiziskās vides elementu, gan citiem 110
  • 111. sociālās vides elementu vidējiem vērtējumiem (izņemot sociālās garantijas, par kurām viedokļus aptaujātie izteica atsevišķi). Apmierina Drīzāk apmierina Ne apmierina, ne neapmierina Drīzāk neapmierina Neapmierina Vidējais vērtējums Izkliedes rādītājs 7. tabula. Vai esat apmierināts ar to, ko pašreizējā darbavieta spēj jums nodrošināt, %? 1. Mācību darba noslodze 48 30 7 10 5 1,93 1,18 2. Profesionālās izaugsmes iespējas 44 36 11 6 2 1,85 0,99 3. Stabilitāte (pārliecība, ka mani neatlaidīs ) 35 33 16 11 5 2,18 1,17 4. Darba apjomam atbilstošs atalgojums 5 12 11 33 39 3,87 1,20 5. Patstāvība, izvēloties mācību procesam nepieciešamās metodes, līdzekļus 51 37 7 4 1 1,66 0,85 6. Brīvība darba laika izvēlē (nedēļas dienas, stundas) 24 34 22 11 9 2,46 1,21 7. Darba līgumā paredzēto darba pienākumu skaidrība un noteiktība 41 37 14 6 2 1,92 0,99 8. Toleranta izglītības iestādes vadības attieksme 41 34 12 8 5 2 1,12 9. Toleranta kolēģu attieksme 37 44 14 4 1 1,88 0,88 10. Aizsardzība pret fizisku agresiju, vardarbību, zagšanu u. c. disfunkcionālas uzvedības izpausmēm skolā 29 32 20 13 6 2,35 1,20 11. Atbalsts darba un mājas dzīves savienošanai 28 34 22 11 5 2,32 1,15 Visvairāk respondentu ir apmierināti ar nodrošināto patstāvību, izvēloties mācību procesam nepieciešamās metodes un līdzekļus. Apmierinātību ar to pauž 51 %, bet daļēju apmierinātību – 37 % aptaujāto. Turklāt vērtējumos vērojama vismazākā viedokļu izkliede. Diezgan līdzīgu apmierinātības līmeni aptaujātie izsaka par profesionālās izaugsmes iespējām, ko piedāvā darbs 111
  • 112. izglītības jomā (vidējais vērtējums 1,85), un tolerantu kolēģu attieksmi (vidējais vērtējums 1,88). Vērtējumos par šiem sociālās vides elementiem pedagogi ir vienprātīgi un neapmierinātību izteikuši attiecīgi tikai 8 % un 5 % aptaujāto. Būtiski atzīmēt, ka tāds sociālās vides elements kā mācību darba noslodze ir salīdzinoši augsti vērtēts (78 %) un ieņem 5. vietu apmierinātības ziņā aiz iepriekš pozitīvi vērtētajiem faktoriem. Izglītības darbinieki atzīst, ka darba pienākumu daudzums ir atbilstošs un problēmas nesagādā, līdz ar to nevar runāt par pārslodzi darbā, taču, kā jau tika minēts iepriekš, tiek uzskatīts, ka viņi nesaņem par to atbilstošu atalgojumu. Apmierinātība pedagogu vidū vērojama arī viedokļos par darba līgumā paredzēto darba pienākumu skaidrību un noteiktību, ko pozitīvi vērtē 78 % aptaujāto un kas pēc vidējā vērtējuma ieņem 4. vietu. Turpretī citi sociālās vides elementi ieguvuši viduvējus rādītājus salīdzinājumā ar iepriekš apskatītajiem, taču tie arī ieguvuši augstu apmierinātības pakāpi. Tolerantu izglītības iestādes vadības attieksmi izjūt 75 %, stabilitāti un pārliecību, ka neatlaidīs no darba, – 68 %, atbalstu darba un mājas dzīves savienošanai – 62 %, aizsardzību pret disfunkcionālas uzvedības izpausmēm – 61 %, bet brīvību darba laika izvēlē – 58 % aptaujāto. Visu šo elementu vērtējumi ir diezgan izkliedēti, kas liecina par atšķirīgu viedokļu eksistenci respondentu vidū. Vienlīdz liels skaits ir gan neitrāliem, gan arī negatīviem vērtējumiem. Pilnībā pārliecināts Daļēji pārliecināts Ne pārliecināts, ne nepārliecināts Daļēji nepārliecināts Pilnībā nepārliecināts Vidējais vērtējums Izkliedes rādītājs 8. tabula. Vai jūs esat pārliecināts, ka nepieciešamības gadījumā varēsiet pretendēt uz materiālo nodrošinājumu, %? 1. Cienīgu dzīvi nodrošinošu pensiju 1 9 12 16 62 4,27 1,05 2. Rehabilitācijas iespējām nopietnu slimību gadījumos 2 13 17 24 44 3,97 1,12 3. Invaliditātes pensiju 4 18 26 24 28 3,55 1,17 4. Atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām 10 29 21 21 19 3,08 1,29 5. Atlīdzība sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā vai sadzīvē no LIZDA fonda 28 29 19 11 13 2,51 1,34 6. Citiem materiāla rakstura pabalstiem dzīvesdarbības krīzes brīžos 7 26 25 19 23 3,24 1,26 112
  • 113. 7. Izdienas pensiju pēc 58 gadu vecuma 3 7 16 13 61 4,23 1,11 Kā tika minēts iepriekš, atalgojums ir viens no tiem elementiem, kas sociālajā vidē vērtēts viszemāk, taču, ja to salīdzina ar dažādām sociālajām garantijām, kas izglītības darbiniekiem varētu tikt piedāvātas, tad absolūts negatīvo vērtējumu līderis ir pensijas. Pārliecība, ka aptaujātie varētu iegūt cienīgu dzīvi nodrošinošu pensiju vai arī izdienas pensiju pēc 58 gadu vecuma, ir tikai 10 % pedagogu. Ar atalgojumu apmierināti ir nedaudz lielāks skaits aptaujāto, t. i., 17 %. Turklāt aptaujas dalībniekiem nav pārliecības, ka viņi varētu pretendēt uz rehabilitācijas iespējām nopietnu slimību gadījumā un invaliditātes pensiju. Pārliecināti par to ieguvi nepieciešamības gadījumā ir attiecīgi tikai 15 % un 22 % aptaujāto. Tādējādi respondenti apliecina, ka nav pārliecināti ne par vienu no sociālajām garantijām, ko piedāvā valsts. Visaugstākie respondentu vērtējumi vērojami par atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā vai sadzīvē no LIZDA fonda. Par šāda atbalsta ieguvi ir pārliecināti krietni vairāk aptaujāto (47 %). Taču kopumā pedagogi nejūtas pārliecināti, ka varēs saņemt kādu materiālu atbalstu, ja tas būtu vajadzīgs, jo arī atlīdzības un pabalsti izraisa drošības sajūtu attiecīgi 39 un 33 % aptaujāto, kas ir aptuveni trešdaļa no visiem. Apmierina Daļēji apmierina Ne apmierina, ne neapmierina Daļēji neapmierina Neapmierina Vidējais Izkliedes rādītājs 9. tabula. Kā jūs vērtējat savas attiecības ar dažādām cilvēku grupām, %? 1. Ar izglītības iestādes vadību 58 28 6 5 3 1,65 0,98 2. Ar kolēģiem 63 32 4 1 0 1,44 0,65 3. Ar izglītojamajiem 54 40 4 2 0 1,53 0,67 4. Ar izglītojamo vecākiem 37 46 12 4 1 1,85 0,83 5. Ar arodbiedrības pārstāvjiem 60 21 14 2 3 1,65 0,98 6. Ar apkārtējo sabiedrību 38 45 13 3 1 1,82 0,81 7. Ar pašvaldības darbiniekiem 29 32 27 7 5 2,25 1,10 113
  • 114. Sociālo vidi raksturojoši elementi ir ne tikai ar pedagoģiskā darba organizāciju saistītie, bet arī pedagoga attiecības ar dažāda līmeņa cilvēkiem. Aptaujas rezultāti liecina, ka lielākā daļa pedagogu ir apmierināti ar attiecībām gan izglītības iestādes ietvaros, gan plašākā sabiedrībā. Taču vērojamas nelielas atšķirības starp dažādām cilvēku grupām. Vispozitīvāk izglītības iestāžu pārstāvji vērtē attiecības ar kolēģiem un izglītojamajiem, ar tām apmierināti un daļēji apmierināti ir attiecīgi 95 % un 94 % aptaujāto. Trešo un ceturto vietu pēc vidējiem apmierinātības rādītājiem dala izglītības iestādes vadība un arodbiedrības pārstāvji, lai gan redzamas nelielas iekšējās atšķirības starp kategorijām. Attiecības ar izglītības iestādi apmierina/daļēji apmierina 86 % pedagogu un 6 % nav varējuši sniegt konkrētu atbildi, bet attiecības ar arodbiedrību apmierina/daļēji apmierina 81 % aptaujāto un 14 % snieguši neitrālu atbildi. Kopumā pedagogiem ir labākas attiecības ar iestādes vadību, nekā ar arodbiedrību. Taču jāatzīmē, ka atšķirība nav nozīmīga. Aptaujātie kā pozitīvas vērtē arī attiecības ar izglītojamo vecākiem, ar kurām neapmierināti/daļēji neapmierināti ir tikai 5 % respondentu, kas ir zems rādītājs. Sliktākās attiecības pedagogiem ir ar pašvaldības darbiniekiem, jo tās ir apmierinošas 61 % gadījumu. Pilnībā pietiekamas Pietiekamas Kā nu kuru reizi Nepietiekamas Pilnībā nepietiekamas Vidējais vērtējums Izkliedes rādītājs 10. tabula. Kā jūs vērtējat atbalsta saņemšanas iespējas strādājošajiem izglītības jomā, %? 1. No izglītības iestādes vadības 21 40 30 6 3 2,28 0,95 2. No kolēģiem 22 49 27 1 1 2,09 0,76 3. No izglītojamo vecākiem 7 25 53 13 2 2,78 0,84 4. No arodbiedrības 17 45 24 10 4 2,37 1 5. No pašvaldības 5 21 40 26 8 3,09 0,98 6. No valsts 1 6 23 41 29 3,89 0,92 Kā sociālo vidi raksturojoši elementi tiek izmantoti ne tikai vērtējumi par attiecībām ar dažādām grupām, bet arī citi attiecību aspekti, t. i., atbalsta un atzinīga novērtējuma saņemšanas iespējas no citiem, kas palīdz atainot, cik 114
  • 115. sociāli droši jūtas pedagogi savā darbavietā. Kopumā atbalsta saņemšanas iespējas no dažādu cilvēku grupām pedagogi vērtē kritiskāk, nekā pašas attiecības ar viņiem. Respondentu vairākums neizvēlas galēji pozitīvās vai negatīvās atbildes (pilnībā pietiekamas/nepietiekamas) un gandrīz visu cilvēku grupu vērtējumos min pietiekamas vai kā nu kuru reizi, kas ir atbilžu skalas vidējās vērtības. Visvairāk aptaujātie paļaujas uz saviem kolēģiem un atbild, ka atbalsta saņemšanas iespējas no viņiem 71 % gadījumu ir pilnībā pietiekamas un pietiekamas, turklāt par to ir arī vislielākā respondentu vienprātība salīdzinājumā ar citu grupu vērtējumiem. Turpretī 62 % aptaujāto, uzskata, ka atbalsta saņemšanas iespējas ir pietiekamas no arodbiedrības, bet 61 % – no izglītības iestādes vadības. Vērtējumos par arodbiedrību respondentu viedokļi ir samērā izkliedēti un ir pārstāvētas arī atbildes nepietiekamas un pilnībā nepietiekamas (kopā 14 %), bet izglītības iestādes sniegtais atbalsts šķitis nepietiekams tikai 9 % aptaujāto. Pietiekami liels skaits aptaujāto izvēlējušies atbildi kā nu kuru reizi, kas visu grupu vērtējumos pārsniedz 20 %, taču vērtējumos par izglītojamo vecākiem pat pārsniedz pusi, t. i., izglītojamo vecāki sniedz atbalstu dažreiz, bet ne sistemātiski. Vismazāko atbalstu pedagogi izjūt no pašvaldības un valsts, jo par pilnībā pietiekamu/pietiekamu to uzskata attiecīgi 26 % un 7 % aptaujāto, bet par pilnībā nepietiekamu/nepietiekamu – 34 % un 70 % aptaujāto. Īpaši kritiski vērtējamas izglītības darbinieku attiecības ar valsti, ņemot vērā to, ka atbalstu no tās kā nepilnīgu uztver divas trešdaļas pedagogu. Turklāt viedokļu izkliede nav vērtējama kā liela un respondenti ir samērā vienprātīgi šajos viedokļos. Vienmēr Gandrīz vienmēr Reizēm Reti Nekad Vidējais vērtējums Izkliedes rādītājs 11. tabula. Cik bieži jūs saņemat atzinīgu novērtējumu par ieguldīto darbu no citiem cilvēkiem, %? 1. No izglītības iestādes vadības 17 31 37 13 2 2,53 0,99 2. No arodbiedrības 11 20 27 18 24 3,25 1,30 3. No kolēģiem 13 36 44 6 1 2,45 0,81 4. No izglītojamo vecākiem 6 22 47 20 5 2,94 0,91 5. No izglītojamajiem 9 31 46 13 1 2,65 0,86 6. No sabiedrības 3 11 36 35 15 3,48 0,98 Līdzīgi rezultāti iegūti arī uz jautājumu „Cik bieži jūs saņemat atzinīgu novērtējumu par ieguldīto darbu no citiem cilvēkiem?” Visbiežāk (vienmēr/ 115
  • 116. gandrīz vienmēr) izglītības darbinieki to saņem no saviem kolēģiem (49 %), izglītības iestādes vadības (48 %) un izglītojamajiem (40 %). Tās ir cilvēku grupas, ar kurām ikdienā saskarsme noris intensīvi un pedagogiem ir tuvākās attiecības. Retāk atzinību pedagogi saņem no arodbiedrības (31 %), taču visretāk – no izglītojamo vecākiem (28 %) un sabiedrības (14 %). Arodbiedrība ir ieguvusi arī vislielāko negatīvo vērtējumu, jo 42 % atzinīgu novērtējumu saņem reti vai nekad, tādējādi atklājas liela viedokļu izkliede, kas liecina par atšķirīgu situāciju dažādās skolās. Izsakot viedokli par izglītojamo vecākiem, 47 % atzīmējuši reizēm, kas ir skalas vidējā alternatīva un līdzīgi kā ar atbalsta saņemšanas iespējām, arī atzinīgs novērtējums no vecākiem lielākoties nav sistemātiska prakse. Vienmēr Gandrīz vienmēr Reizēm Reti Nekad Vidējais vērtējums Izkliedes rādītājs 12. tabula. Cik bieži tiek ievērots taisnīgums no izglītības iestādes vadības puses, izlemjot dažādus ar darbu saistītus jautājumus, %? 1. Reglamentētā darba apjoma sadalē 30 46 18 4 2 2,01 0,91 2. Papildu pienākumu sadalē 19 43 28 8 2 2,32 0,93 3. Materiālo stimulu sadalē 22 33 25 12 8 2,5 1,18 4. Atvaļinājuma grafika izveidē 65 26 6 2 1 1,48 0,78 5. Darba uzdevumiem atbilstošu telpu izdalē 37 42 15 4 2 1,93 0,93 6. Dežūru noteikšanā 37 39 16 4 4 1,97 1 Sociālās vides aspektus bieži ietekmē izglītības iestādes vadība, kas ir viens no galvenajiem sociālās vides veidotājiem izglītības iestādēs. Tās loma organizācijas darbības nodrošināšanā nav apstrīdama, līdz ar to pedagogiem ir svarīgi, lai ar darbu saistītu lēmumu pieņemšanā vadība ievērotu taisnīgumu, kas ir papildus indikators tam, cik sociāli droši jūtas iestādes darbinieki. Visbiežāk taisnīgums tiek ievērots atvaļinājuma grafika izveidē. Tā kā pedagogu darba specifika nosaka arī aptuveno atvaļinājuma grafiku, tad taisnīguma neievērošana no vadības puses šajā aspektā ir praktiski neiespējama. Augstus vērtējumus arī ieguvuši aspekti darba uzdevumiem atbilstošu telpu izdale un dežūru noteikšana, kuru izlemšanā taisnīgums reti un nekad netiek ievērots 116
  • 117. tikai attiecīgi 4% un 2% gadījumu. Kritiskāks ir aptaujāto pedagogu viedoklis par taisnīguma ievērošanu materiālo stimulu sadalē, kas notiek reti un nekad 20 % gadījumu, turklāt papildus 25 % aptaujāto atzinuši, ka tas notiek reizēm. Šajā gadījumā vērojamā viedokļu izkliede jau atkārtoti norāda uz atšķirīgām situācijām dažādās izglītības iestādēs. Bet reglamentētā darba apjoma un papildu pienākumu sadale vairāk nekā 60 % gadījumu ir taisnīga un ieņem 4. un 5. vietu pēc taisnīguma vidējiem rādītājiem. Vienmēr Gandrīz vienmēr Reizēm Reti Nekad Vidējais vērtējums Izkliedes rādītājs 13. tabula. Kas jums savā darba vietā/skolā rada psiholoģisku nedrošību? Lūdzu, sniedziet atbildi katrā tabulas rindā! 1. Ētikas normu neievērošana no kolēģu puses (pieklājības, tolerances trūkums u. c.) 2 7 32 39 20 3,68 0,93 2. Ētikas normu neievērošana no skolas vadības puses (pieklājības, tolerances diskrētuma trūkums u. c.) 2 7 28 33 30 3,81 1,01 3. Aprunāšana (baumas, tenkas) kolēģu starpā 4 8 38 35 15 3,48 0,98 4. Stress, ko izraisa savstarpējās attiecības skolā 3 8 41 33 15 3,49 0,95 5. Stress, ko izraisa darba pienākumu pildīšana (pārslodze, darba nešana mājās, izdegšana u. c.) 8 24 45 18 5 2,86 0,95 6. Vecāku spiediens 1 7 35 39 18 3,65 0,89 7. Psiholoģiskā vardarbība no izglītojamo puses 1 5 29 36 29 3,85 0,94 8. Pārāk bieža izglītības iestādes kontrole 3 6 27 40 24 3,75 0,99 9. Pārāk bieža pedagogu darba kontrole 3 7 28 38 24 3,71 1 Lai gan, vērtējot izglītības iestādes sociālo vidi, lielākā daļa aptaujāto atzina, ka ir apmierināti ar mācību darba noslodzi, izvērtējot psiholoģiskās vides faktorus, galvenais, ar ko reizēm saskaras lielākā daļa aptaujāto, ir stress, ko izraisa darba pienākumu pildīšana. Turpretī 32 % aptaujāto šāda problēma ir vienmēr un gandrīz vienmēr, kas norāda uz pastāvīgu psiholoģisku 117
  • 118. nedrošību darba vietā. Aprunāšana kolēģu starpā un stress, ko izraisa savstarpējās attiecības skolā ieņem 2. un 3. vietu biežāk sastopamo psiholoģiskās vides problēmu vidū. Ar tām saskaras aptuveni puse aptaujāto. Kaut gan lielākā daļa respondentu (38 % un 41 %) atzīmējuši atbildi reizēm, tas uzskatāms par signālu psiholoģiskām riska situācijām, kuras pedagogiem nepieciešams risināt papildus tiešajiem darba pienākumiem. Turpretī pedagogi vismazāk izjūt psiholoģisku spiedienu no izglītojamo un izglītības iestādes vadības puses. Šo elementu vērtējumos reizēm atzīmē attiecīgi 29 % un 28 % aptaujāto. Līdzīgi viedokļi ir arī par pārāk biežajām izglītības iestādes un pedagogu darba kontrolēm, kuras psiholoģisko nedrošību vienmēr vai gandrīz vienmēr rada tikai aptuveni 9–10 % aptaujāto. Taču šie rezultāti jāskata uzmanīgi, jo psiholoģiskās vides problēmas ir jūtīga tēma, par kuru cilvēki nav pieraduši publiski izteikties, tāpēc pat gadījumos, ja respondents ir atbildējis, ka konkrētais psiholoģiskais faktors viņu ietekmē reti, to vajadzētu ņemt vērā kā reāli pastāvošu, bet ar atšķirīgu intensitāti dažādās skolās. Kopumā noliedzošās atbildes nekad visos kritērijos vidēji snieguši 15–30 % aptaujāto, kas bieži sastāda piekto daļu no visiem aptaujātajiem un var tikt uzskatīta par mazu. Esmu pilnībā zinošs Esmu dzirdējis, bet nezinu konkrēti Neko nezinu, jo tas nav aktualizēts Neko nezinu, jo tas mani neinteresē 14. tabula. Vai uzskatāt, ka esat pietiekoši zinošs par dažādiem ar darbu saistītiem aspektiem, %? 1. Skolas attīstības plāns 55 40 4 1 2. Darba drošība (ergonomika, ugunsdrošība, evakuācijas noteikumi u. c.) 79 20 1 0 3. Rīcība kritiskās situācijās (sprādzieni, apšaude, kautiņi u. c.) 56 35 9 0 4. Slodzes plānošanas principi (pieļaujamo darba stundu skaits, bonusi par darba stāžu) 48 41 10 1 5. Profesionālās izaugsmes iespējas 70 26 4 0 6. Darba algas aprēķināšanas principi 47 45 8 0 118
  • 119. 7. Turpmākās darba iespējas esošajā darba vietā 45 36 18 1 8. Aktualitātes izglītības jomā (likumdošana) 50 45 4 1 Izglītības iestādēs veidotā informatīvā vide atspoguļojas pedagogu zināšanās par dažādiem, viņiem svarīgiem darba aspektiem. Kā atzīst 79 % aptaujāto, viņi pilnībā zina par darba drošību, kas attiecas uz atbilstošu rīcību saistībā ar iestādes fiziskās vides faktoriem, taču 20 % zina par tiem, bet ne konkrēti. Šīs zināšanas pedagogiem ir īpaši svarīgas, rūpējoties gan par savu, gan par izglītojamo drošību, tādējādi iegūtie rezultāti vērtējami pozitīvi. Nedaudz mazāks skaits aptaujāto (70 %) zina par profesionālās izaugsmes iespējām, kas ieņem otro vietu zināšanu skalā aiz darba drošības. Kopumā pedagogu zināšanas par šiem abiem jautājumiem var uzskatīt par labām. Par rīcību kritiskās situācijās pilnībā zina 56 % respondentu, bet 9 % nezina neko, jo iestādē šis jautājums nav aktualizēts. Līdz ar to nākas secināt, ka ikdienas apstākļos pedagogu zināšanas par darba drošību ir augstākas nekā zināšanas par krīzes situācijām, kas ir cieši saistītas ar darba drošību. Iespējams, ka aptaujātie nav pārliecināti par savu informētību, jo praksē nav bieži bijušas situācijas, kad šādas zināšanas būtu jāizmanto. Un to arī apliecina 35 % aptaujāto, kas atzīst, ka ir dzirdējuši par rīcību kritiskās situācijās, bet nezina konkrētas lietas, kā rīkoties. Turpretī aptaujātie mazāk zina par turpmākā darba iespējām esošajā darbavietā, kas norāda uz iespējamu stabilitātes trūkumu un nedrošību attiecībā uz turpmāko nākotni un nodarbinātības prognozēm. Vērtējot savas zināšanas par šo aspektu, 19 % aptaujāto atzinuši, ka nezina neko, jo tas nav aktualizēts, bet konkrētība par savu darbavietu ir 45 % pedagogu. Aptuveni pusei no visiem aptaujātajiem (48 %), kas nav augsts rādītājs, ir zināšanas par slodzes plānošanas principiem, bet otra puse, t. i., 52 % pedagogu vai nu ir tikai kaut ko dzirdējuši, vai arī nezina neko. Līdzīgi dalās atbildes par darba algas aprēķināšanas principiem, kurus pilnībā pārzina 47 % aptaujāto. Tādējādi viena daļa izglītības darbinieku zina, kā veidojas viņu noslodze un atalgojums un kādas ir izredzes turpināt darbu konkrētajā vietā, bet otru daļu veido aptaujātie, kas zina kaut ko aptuveni vai arī nezina neko. 119
  • 120. Nezinu Nekad Reti Reizēm Gandrīz vienmēr Sarunu partneri Vienmēr 15. tabula. Cik bieži, jūsuprāt, katrs no iespējamiem sociālā dialoga partneriem iesaistās izglītības nozares pilnveidošanas/attīstības jautājumu risināšanā, %? 1. Kolēģi izglītības iestādē 18 42 32 6 1 1 2. Izglītības iestādes administrācija 47 33 14 4 0 2 3. Vecāki 4 16 48 24 3 5 4. Izglītojamo (skolēnu, studentu) padome 7 23 38 17 6 9 5. Pašvaldība 13 28 31 14 3 10 6. Izglītības pārvalde 20 29 26 11 2 12 7. Novada, pilsētas arodorganizācija 16 25 24 12 5 18 8. Izglītības iestādes arodbiedrības priekšsēdētājs 25 30 22 8 2 13 9. LIZDA kopumā 22 28 20 10 2 18 10. IZM 17 23 24 14 3 19 11. Latvijas Pašvaldību savienība 4 10 19 14 7 46 12. Mācību priekšmetu metodiskās komisijas/apvienības 22 32 23 9 2 12 13. Latvijas trīspusējā darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvā padome 4 12 16 10 5 53 14. Latvijas Darba devēju konfederācija 4 10 14 11 6 55 15. Ar izglītības nozari saistītās NVO 4 9 17 11 5 54 Aptaujāto izglītības darbinieku viedokļi par sociālā dialoga norisi un grupām, kā arī institūcijām, kas tajā piedalās, ir samērā dažādi. Visaugstākā iesaistes intensitāte pedagogu skatījumā ir izglītības iestāžu administrācijām, kuras vienmēr un gandrīz vienmēr ir sociālā dialoga partneri 80 % gadījumu. Kolēģi ar biežumu vienmēr un gandrīz vienmēr darbojas kā dialoga partneri 60 % aptaujāto skatījumā. Atšķirības šo divu grupu iesaistē vairāk vērojamas aktivitāšu biežumā, jo izglītības iestādes administrācija vienmēr ar dialoga palīdzību risina svarīgus jautājumus 47 % gadījumu, bet kolēģi – 18 %. Turpretī kolēģi 120
  • 121. to visvairāk dara gandrīz vienmēr (42 %). Vecāki izglītības nozares jautājumu risināšanā lielākoties iesaistās reizēm (48 %) vai reti (24 %). Vēl mazāk intensīvi sociālajā dialogā ir izglītojamo padomes, kas gandrīz vienmēr iesaistās 23 %, bet reizēm – 38 % gadījumu. Samērā izkliedēti un pretrunīgi ir aptaujāto viedokļi par pašvaldību, izglītības pārvalžu, novada/pilsētas arodorganizāciju, izglītības iestāžu arodbiedrību vadītāju, LIZDA un IZM lomu izglītības jomas pilnveidošanā. Līdzīgs visu minēto organizāciju/cilvēku aktivitāšu biežums parādās visās kategorijās – no vienmēr līdz nekad un nezinu. Iespējams, ka katrā izglītības iestādē situācija ir atšķirīga vai aptaujātajiem pieejamā informācija par sociālo dialogu ir dažāda, kas arī atainojas rezultātos. Kopumā aptaujas rezultātos vērojama tendence – jo tālāk kāda cilvēku grupa vai institūcija ir no tiešā pedagoģiskā procesa izglītības iestādē, jo mazāka ir viņu iesaiste izglītības nozares attīstībā kā sociālajiem partneriem. Šādu viedokli pauduši aptaujātie izglītības darbinieki. Taču papildus jāņem vērā fakts, ka par daudzu organizāciju darbību aptaujāto vairākums nezina. Vairāk nekā puse aptaujāto (46–55 %) nav varējuši novērtēt Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas trīspusējās padomes, Latvijas Darba devēju konfederācijas un ar izglītības nozari saistīto NVO aktivitāšu biežumu. Pedagogu viedokļi par sociālā dialoga saturu ir dažādi. Kā atzīst aptaujātie, šobrīd saistībā ar izmaiņām izglītības sistēmā visvairāk tiek risināti jautājumi par mācību gada garumu (58 %), 40 stundu darba nedēļu (56 %) un mācību priekšmetu standartiem. Turklāt, vērtējot visus apspriežamos jautājumus, lielāks skaits pedagogu atzīmē, ka tie jau tiek risināti un salīdzinoši mazāks skaits min, ka šos jautājumus vajadzētu risināt. Vienīgais jautājums, par kuru saņemts vienādi liels atbilžu skaits, ir algu reforma. Tādējādi respondenti norāda uz nepieciešamību šo jautājumu risināt vēl vairāk. 16. tabula. Vai jūsu izglītības iestādē ir noslēgts darba koplīgums, %? 1. Jā 2. Nē 3. Nezinu 74 10 16 17. tabula. Vai, jūsuprāt, darba koplīgums ir nepieciešams, %? 1. Jā 2. Nē 3. Nezinu 85 3 12 121
  • 122. 18. tabula. Kādus ar darbu saistītus jautājumus izglītības jomā, jūsuprāt, pašreiz risina un var risināt ar savstarpēju sarunu (t. s. sociālā dialoga) palīdzību, % (n pārsniedz izlases apjomu, jo viens respondents par katru apspriežamo jautājumu varēja atzīmēt abas alternatīvas)? Apspriežamie jautājumi Tiek risināti Vajadzētu risināt Attiecība starp esošo un vēlamo 1.Izmaiņas izglītības sistēmā 1.1. Algu reforma 51 51 0 1.2. 40 stundu darba nedēļa 56 38 +18 1.3. Darba laika (slodzes) noteikšana 55 42 +13 1.4. Mācību gada garums 58 27 +31 1.5. Mācību priekšmetu standarti 56 38 +18 2.1. Mācību priekšmetu programmu izstrādes jautājumi 54 40 +14 2.2. Mācību grāmatu izvēle 51 44 +7 2.3. Citu mācību līdzekļu izvēle 50 44 +6 2.4. Daudzveidīgu mācīšanas metožu izvēle un pielietošana 66 26 +40 2.5. Mācību procesa īstenošanai nepieciešamo tradicionālo un/vai moderno tehnoloģiju pielietošana (tāfele, krīts, dators, interaktīvā tāfele u. tml.) 59 36 +23 2.6. Skolēnu projektu nedēļas laiks un saturs 51 41 +10 3.1. Darbinieku profesionālā aizsardzība un kvalifikācijas celšana 56 40 +16 3.2. Darba samaksa un materiālā stimulēšana 32 66 -34 3.3. Darba aizsardzība un darba apstākļu uzlabošana 48 47 +1 3.4. Sociālā palīdzība 35 60 -25 3.5. Atvaļinājumi un atpūtas dienas 66 26 +40 3.6. Sadarbība ar arodorganizāciju, pārstāvot savu biedru – izglītības darbinieku intereses 58 33 +25 3.7. Darba koplīguma parakstīšana, termiņš un grozīšanas kārtība 56 31 +25 2. Pedagoģiskā darba saturs 3. Darba koplīguma saturs 122
  • 123. Pedagoģiskā darba satura jautājumi par daudzveidīgu mācīšanas metožu izvēli un mācību procesa īstenošanai nepieciešamo tehnoloģiju lietošanu sociālajā dialogā tiek risināti biežāk nekā visas izmaiņas izglītības sistēmā. Tas ir attiecīgi 66 un 59 % gadījumu. Turpretī retāk tiek risināta citu mācību līdzekļu, mācību grāmatu izvēle un skolēnu projektu nedēļas laiks un saturs, ko atzīmējuši 50–51 % respondentu. Salīdzinoši mazāks ir to respondentu skaits, kas atbild, ka šos jautājumus vajadzētu risināt. Rezultāti ļauj secināt, ka sociālais dialogs attiecībā uz pedagoģiskā darba saturu notiek. Lielākoties tas ir pietiekams, bet jautājumos, kas tiek risināti retāk, arī atbilžu vajadzētu risināt ir vairāk. Lai gan tās nepārsniedz 50 % robežu un nav būtiski vairāk par atbildēm tiek risināts, nepieciešams pievērst konkrētajiem jautājumiem īpašu vērību. Darba koplīguma saturs sociālajā dialogā tiek risināts retāk nekā izmaiņas izglītības sistēmā un pedagoģiskā darba saturs. Turklāt trīs apspriežamie jautājumi tiek risināti mazāk nekā 50 % gadījumu un norāda uz nepieciešamību tos iekļaut sociālajā dialogā intensīvāk, nekā līdz šim. Tikai 32 % respondentu uzskata, ka darba koplīgumā tiek risināti darba samaksas un materiālās stimulēšanas jautājumi un attiecīgi 66 % norāda, ka tos vajadzētu risināt. Līdzīgi 35 % aptaujāto atbildējuši, ka sociālā palīdzība tiek risināta sociālajā dialogā, bet 60 % uzskata, ka to vajadzētu risināt. Samērā nepietiekams ir arī sociālais dialogs par tādu darba koplīguma jautājumu kā darba aizsardzība un darba apstākļu uzlabošana, jo gandrīz vienāds skaits respondentu (47–48 %) atklāj, ka tas tiek risināts, bet to arī vajadzētu risināt. Turpretī pietiekams ir sociālais dialogs par atvaļinājuma un atpūtas dienām, ko atzīmējuši 66 % aptaujāto un tikai 26 % atbildējuši, ka to vēl vajadzētu risināt. Kopumā šis jautājums ieguvis viszemāko vajadzētu risināt atbilžu skaitu starp visiem sociālajā dialogā apspriežamajiem jautājumiem. Līdzīgi zemu skaitu (27 %) ieguvis vēl arī jautājums par mācību gada garumu no izglītības sistēmas izmaiņu grupas. Tas gan nenozīmē, ka sociālajam dialogam par šiem jautājumiem nevajadzētu notikt, bet tas šobrīd ir pieņemams. Darbinieku tiesību aizsardzība un darba tiesisko attiecību sakārtošana ir viens no koplīguma mērķiem. Koplīgumus ir noslēguši 74 % aptaujāto respondentu, bet 10 % atzīst, ka tāds neesot izglītības iestādē (sk. pielikumā 16. un 17. tabulu). Daļa izglītības darbinieku (16 %) nav varējuši atbildēt, vai iestādē, kurā viņi strādā, ir koplīgums, jo par tādu nezina. Par koplīguma nepieciešamību vienisprātis ir 85 % aptaujāto. Tā nozīmi neizprot tikai 3 % aptaujāto, bet 12 % nav snieguši konkrētu atbildi. Pozitīvi vērtējams fakts, ka koplīgumi jau ir noslēgti tik daudzās izglītības iestādēs un paši pedagogi tos uzskata par nepieciešamiem. 123
  • 124. Ar darbu saistītie jautājumi Ir iekļauts Būtu jāiekļauj Attiecība starp esošo un vēlamo 19. tabula. Kādi ar darbu saistīti jautājumi ir iekļauti vai, jūsuprāt, būtu jāiekļauj darba koplīgumā, % (n pārsniedz izlases apjomu, jo viens respondents par katru jautājumu varēja atzīmēt abas alternatīvas)? 1. Darba samaksa 48 41 +7 2. Piemaksas par papildus veicamiem darbiem un darba kvalitāti 26 67 -41 3. Darba laiks, tai skaitā arī darbs skolēnu brīvlaikos 35 54 -19 4. Ikgadējais atvaļinājums 67 23 +44 5. Papildatvaļinājums 46 43 +3 6. Darba drošība 57 32 +25 7. Veselības aprūpe 39 53 -14 8. Darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtība (uzteikšanas termiņš, tiesības atsaukt uzteikumu u. c.) 53 33 +20 9. Kvalifikācijas celšana (izglītības iegūšana, mācību atvaļinājumi, tālākizglītība u. c.) 50 40 +10 10. Nodarbinātības garantijas 33 55 -20 11. Sociālās drošības garantijas 40 51 -11 12. Darba tiesisko attiecību aizsardzība 44 44 0 13. Arodbiedrības darbības nodrošinājums savu darbinieku tiesību aizsardzībā 45 42 +3 Koplīguma saturs ir daudzveidīgs un katrā izglītības iestādē tajā iekļauti dažādi jautājumi. Visbiežāk tajos tiek risināts ikgadējo atvaļinājumu jautājums, ko min 67 % aptaujāto. Vairāk nekā pusē gadījumu koplīgumā iekļauta arī darba drošība (57 %), darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtība (53 %) un kvalifikācijas celšana (50 %). Visos minētajos gadījumos atbildes būtu jāiekļauj ir mazākumā un nepārsniedz 40 % robežu. Līdz ar to attiecība starp esošo un vēlamo situāciju ir pozitīva. Taču visretāk koplīgumos paredz piemaksas par papildus veicamiem darbiem un darba kvalitāti (26 %). Aptaujātie pedagogi atzīst, ka šis aspekts būtu jāiekļauj koplīgumā, un tam piekrīt 67 % respondentu. Tikai 33 % gadījumu koplīgumi paredz nodarbinātības garantijas, kas pedagogiem varētu dot pārliecību par savas darba vietas saglabāšanu un stabilitāti. 124
  • 125. Nepieciešamību pēc to iekļaušanas koplīgumā pauž 55 % aptaujāto. Līdzīgā situācijā ir jautājumi par darba laiku un veselības aprūpi, kurus koplīgumos iekļauj attiecīgi 35 % un 39 % gadījumu, taču lielāks ir to respondentu skaits, kas vēlas, lai tie tiktu iekļauti, t. i., 54 % un 53 %. Sociālās drošības garantijas arī ir viens no tiem jautājumiem, kurā atbildes starp ir iekļauts un būtu jāiekļauj ir ar negatīvu attiecību, t. i., pašreizējā situācijā to risina mazāk, nekā respondenti vēlētos. Koplīguma saturā šis aspekts ir iekļauts 40 % gadījumu, bet to vēlētos tur iekļaut 51 % respondentu. Kopumā var secināt, ka pedagogi vēlas koplīgumos vairāk iekļaut visus materiālās stimulēšanas un sociālo garantiju aspektus, kas šobrīd tiek retāk vai nepilnīgi paredzēti. Turklāt tie visi ir jautājumi, ar ko viņi ir visvairāk neapmierināti un par kuru nodrošinājumu trūkst pārliecības. Izglītības iestādes vadībai Pašvaldībai Izglītības pārvaldei Arodbiedrībai IZM Pašam/-ai 22. tabula. Kam, jūsuprāt, ir galvenā atbildība, risinot ar darbu saistītos jautājumus? Lūdzu, atzīmējiet par katru jautājumu ne vairāk kā trīs atbildīgos, % (n pārsniedz izlases apjomu, viens respondents varēja izvēlēties vairākas alternatīvas)! 1. Pilnveidot prasmes (ir nepietiekamas prasmes) risināt konstruktīvu dialogu ar darbu saistītos jautājumos 79 17 23 22 16 46 2. Sociālais dialogs darba koplīguma satura veidošanā 74 28 14 69 8 18 3. Darba drošības aspekti skolā 90 39 14 22 6 27 4. Attiecības skolā 88 5 7 24 2 64 5. Darba algas, pabalstu un pensijas lielums 31 48 20 44 71 3 Jautājums/ problēma Sociālais dialogs ir process, kurā ir svarīga dažādu pušu iesaiste, un atbildība par nepieciešamajiem uzlabojumiem darba vidē vai pedagoģiskajā procesā 125
  • 126. ir gan pašiem izglītības darbiniekiem, gan citām cilvēku grupām vai institūcijām. Kā liecina aptaujas rezultāti, sevi kā vienu no galvenajiem atbildīgajiem ar darbu saistītu jautājumu risināšanā aptaujātie redz divās no piecām pozīcijām. Vismazāk atbildīgi viņi jūtas par darba algas, pabalstu un pensiju lielumu, kuru noteikšanā un risināšanā vairāk deliģē tiesības IZM (71 %), pašvaldībai (48 %) un arodbiedrībai (44 %). Šāds rezultāts ir pieņemams, jo materiālās atlīdzības un sociālo garantiju jautājumi tiek skatīta valsts politikas līmenī, un tos reti var ietekmēt viens cilvēks. Taču starp problēmām, kuru risināšanā izglītības darbinieki nejūtas atbildīgi, tiek iekļauts arī sociālais dialogs darba koplīguma satura veidošanā. Sevi kā atbildīgo uztver tikai 18 % aptaujāto, un galvenās tiesības rīkoties novirza izglītības iestādes vadībai (74 %), arodbiedrībai (69 %) un pašvaldībai (28 %). Vairākums aptaujāto neizjūt sevi kā pilntiesīgu sociālā dialoga partneri, kurš varētu piedalīties ar ieteikumiem koplīguma satura izstrādē. Turpretī par prasmju pilnveidošanu konstruktīva dialoga risināšanā aptaujātie jūtas atbildīgi, bet ne visi, jo pirmais atbildīgais, viņuprāt, ir izglītības iestādes vadība (79 %) un tikai pēc tam katrs pats (46 %). Vairākums respondentu (64 %) uzskata, ka viņi ir atbildīgi par attiecībām skolā, taču vēl biežāk kā atbildīgais tiek minēta izglītības iestādes vadība (88 %). Pašvaldība, izglītības pārvalde un IZM netiek skatīti kā atbildīgie par šo aspektu, jo tās minētas aptuveni 2–7 % gadījumu. Kopumā attiecības skolā ir vienīgais jautājums, kurā vērojama neliela viedokļu izkliede. Atbildīgie par tām galvenokārt minēti trīs pārstāvji – iestādes vadība, katrs pats un arodbiedrība, bet citas institūcijas ir minimāli pārstāvētas. Atbildība par darba drošības aspektiem lielākoties ir izglītības iestādes vadībai, par ko spējuši vienoties gandrīz visi respondenti, t. i., 90 %. Otrajā un trešajā vietā iekļauta pašvaldība (39 %) un katrs pats (27 %), taču par šo cilvēku atbildības jomu nav pārliecināts vairākums no visiem respondentiem. Kopumā izglītības darbinieki uzskata izglītības iestādes vadību par galveno atbildīgo dažādu problēmu risināšanā, jo to pastāvīgi izvēlas 74–90 % aptaujāto. Vienīgais jautājums, kura pilnveide vadībai netiek deliģēta, ir darba algas, pabalsti un pensijas. 126
  • 127. 23. tabula. Kādā veidā jūs risināt aktuālas darba problēmas, % (n pārsniedz izlases apjomu, viens respondents varēja izvēlēties vairākas alternatīvas)? 1. Neformāli izkratu sirdi kolēģiem 72 2. Mutiski informēju izglītības iestādes vadību par problēmu 84 3. Rakstiski iesniedzu ierosinājumu: 3.1. izglītības iestādes vadībai 39 3.2. arodbiedrībai 10 3.3. pašvaldībai 5 3.4. Izglītības pārvaldei 5 3.5. IZM 3 4. Rakstu sūdzību: 4.1. izglītības iestādes vadībai 10 4.2. arodbiedrībai 2 4.3. pašvaldībai 1 4.4. Izglītības pārvaldei 1 4.5. IZM 1 5. Paužu savu viedokli vietējā presē, sociālajos tīklos u. tml. 11 6. Pats/-ti rosinu jautājumu apspriest skolas kolektīva vai arodbiedrības sapulcē, arodkomitejā 47 7. Piedalos sanāksmē kā atbalstītājs, ja kāds cits no kolektīva to organizē 60 8. Piedalos darba grupā kāda jautājuma risināšanā 56 9. Pats/-ti sagatavoju rakstisku vēstuli, petīciju un organizēju kolēģu parakstus 9 10. Parakstos kolēģu sagatavotā vēstulē (petīcijā) 48 11. Piedalos kolēģu, arodbiedrības organizētā piketā 39 12. Piedalos kolēģu, arodbiedrības organizētā streikā 31 13. Neko nedaru, tāpat nav vērts 7 14. Cits 1 Izglītības darbinieku iesaiste konstruktīvā problēmu risināšanā ir samērā neliela. Kaut arī viņi nav apmierināti ar sociālajām garantijām un darba algu un kā galveno atbildīgo par to uzskata IZM (skatīt iepriekš), rakstisku ierosinājumu vai sūdzību IZM ir iesniedzis 1 % aptaujāto. Visbiežāk pedagogi par problēmām mutiski informē izglītības iestādes vadību, ko atzīmējuši 84 % respondentu, vai arī neformāli izkrata sirdi kolēģiem, kas notiek 72 % gadījumu. Otrs minētais problēmu risināšanas veids nav efektīvs, lai panāktu 127
  • 128. nepieciešamās pārmaiņas un var sniegt tikai psiholoģisku īstermiņa labumu neapmierinātajam pedagogam, taču konstruktīvs problēmas risinājums nebūs iespējams. Trešajā vietā pēc izmantošanas biežuma ir piedalīšanās sanāksmē kā atbalstītājam, ja kāds cits to organizē. Tādu problēmu risināšanas ceļu izvēlas 60 % aptaujāto. Bet ceturtajā vietā – piedalīšanās darba grupās kāda jautājuma risināšanā (56 %), kas uzskatāma par konstruktīvu darbību. Salīdzinoši liels skaits izglītības darbinieku ir parakstījušies kolēģu sagatavotā vēstulē (petīcijā) (48 %) un rosinājuši jautājumus izskatīt sapulcēs (47 %). Visus pārējos problēmu risināšanas veidus izmanto mazākums aptaujāto pedagogu, jo tos izvēlējušies mazāk nekā 40 % respondentu. Izglītības darbinieku gatavība iesaistīties sociālajā dialogā ir atkarīga no tā, vai viņiem šāda iespēja pastāv (skatīt pielikumā 24. un 25. tabulu). Nedaudz vairāk kā puse aptaujāto (57 %) atbild apstiprinoši, taču 11 % respondentu tādas iespējas nav un 32 % respondentu ir grūti atbildēt uz šādu jautājumu. Tādējādi kopumā 43 % aptaujāto nejūtas droši par savām iespējām piedalīties lēmumu pieņemšanā un panākt kādus uzlabojumus. Turklāt vēl lielāks respondentu skaits (46 %) nav varējuši atbildēt, vai viņu viedoklis tiek uzklausīts un ņemts vērā. Satraucoši, ka tikai 47 % aptaujāto var droši pateikt, ka viņu viedoklis par dažādiem ar darbu saistītiem jautājumiem tiek uzklausīts un ņemts vērā. Tas liecina par to, ka demokrātiska lēmumu pieņemšana notiek aptuveni tikai pusē no visām izglītības iestādēm/pašvaldībām, kas arī varētu būt iemesls, kāpēc izglītības darbinieki ir samērā pasīvi sociālajā dialogā un neizjūt sevi kā atbildīgus kolektīvo līgumu izstrādē. 24. Vai jums ir iespēja piedalīties izglītības iestādei svarīgu lēmumu pieņemšanā, %? 1. Jā 2. Nē 3. Grūti pateikt 57 11 32 25. Vai jūsu viedoklis par dažādiem ar darbu saistītiem jautājumiem tiek uzklausīts un ņemts vērā, %? 1. Jā 2. Nē 3. Grūti pateikt 47 7 46 128