Cesu rota3

324 views
165 views

Published on

The brief overview of the situation in Baltic’s after the declaration of Latvian Republic, formation of the first Latvian military unit- Cesis company and the first firefight of the Latvian Independence war December 24, 1918.

Published in: Education
0 Comments
0 Likes
Statistics
Notes
  • Be the first to comment

  • Be the first to like this

No Downloads
Views
Total views
324
On SlideShare
0
From Embeds
0
Number of Embeds
3
Actions
Shares
0
Downloads
2
Comments
0
Likes
0
Embeds 0
No embeds

No notes for slide
  • 1918. gada 11. novembrī Francijā, dzelzceļa vagonā Kompjenas mežā tika parakstīts pamiers (Waffenstillstand/Armistice) starp Vāciju un Antanti. Tās pašas dienas 11:00 stājās spēkā uguns pārtraukšana visās frontēs.
    Saskaņā ar pamiera līguma 9. punktu, vācu armija Austrumu frontē sāka atkāpties no savām pozīcijām uz 1914. gada augusta Vācijas robežām. Vācijai bija jāatstāj Baltijas guberņas.
    Bijusī ķeizariskā armija neizrādīja nekādu vēlēšanos cīnīties ar lieliniekiem Krievijā un Baltijā. Vairāk vai mazāk organizēti vācu 8. armijas daļas atkāpās Austrumprūsijas virzienā, pametot ieročus un citus kara materiālus, ko tūlīt pārņēma Sarkanā Armija vai vietējie aktīvisti.
    Vācu karaspēka atkāpšanos sedza no vācu brīvprātīgajiem izveidotā Eiserne Brigade (dzelzs brigāde).
  • 20. decembrī no Madonas praporščika Jāņa Ezeriņa (LKOK Nr. 3/114) vadībā ieradās seši karavīri.
    Rotas sastāvā bija palikuši virsnieki un 85 štiki jeb durkļi, kā tai laikā apzīmēja kājniekus.
  • 13. novembrī Padomju Krievija saskaņā Kompjēnas pamiera līguma 10. punkts anulēja Brest-Ļitovskas miera līgumu. Bija skaidrs, ka Padomju Krievija centīsies atgūt zaudētās guberņas.
    Tās Sarkanā Armija uzsāka sagatavošanos karagājienam uz rietumiem.
  • .
  • Jānis Fabriciuss (1877. gada 26. jūnijs [v.s. 14. jūnijs] — 1929. gada 24. augusts) bija latviešu strēlnieks, Sarkanās armijaskomisārs. Pirmais komandieris Sarkanajā Armijā, kurš apbalvots ar četriem Sarkanā Karoga ordeņiem.
    1916. gadā tika atbrīvots no ieslodzījuma un nokļuva Krievijas impērijas armijas dienestā.
    1917. gadā nokļūst pie latviešu strēlniekiem, kur dien 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā. Pēc Oktobra revolūcijas kļūst par šī pulka komitejas priekšsēdētāju.
    1918. gada decembra beigās Fabriciuss kā 2. Novgorodas strēlnieku divīzijas komisārs piedalījās Inčukalna kaujā pret Latvijas zemessardzi.
    No 1919. gada februāra kā 10. strēlnieku divīzijas komisārs piedalījās kaujās ar Igaunijas armiju.
    Par izrādīto varonību un pašaizliedzīgo darbu frontē apbalvots ar savu pirmo Sarkanā Karoga ordeni (ar numuru 4).
    Pēc Krievijas pilsoņu kara vadīja brigādi,
    No  1923. gada bija 2. Baltkrievijas divīzijas komandieris.
    17. strēlnieku korpusa komandieris. 
    1927. gadā ievēlēts par Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) Centrālās kontrolkomisijas (CKK) locekli.
    No 1928. gada maija Kaukāza armijas komandiera palīgs. 
    1929. gada 24. augustā gājis bojā jūrā netālu no Sočiem aviokatastrofā. Apbedīts Tbilisi.
  • 2. Latviešu strēlnieku brigāde bija Latviešu strēlnieku bruņots formējums, kas piedalījās 1. pasaules kara kaujās 1916. un 1917. gadā. Brigādi izveidoja 1916. gada 3. novembrī un tās komandieris bija pulkvedis Andrejs Auzāns, no 1917. gada 27. aprīļa pulkvedis Ansis Lielgalvis. Brigādes ārsts bija Pēteris Sniķers.
    1917. gada 30. decembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks tika iekļauts jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens.
    1917. gada 6. decembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks pēc Ļeņina valdības aicinājuma ieradās Petrogradā un tam kopā ar Baltijas flotes jūrniekiem tika uzdota Padomju Krievijas valdības apsardze Smoļnijā. Tukuma pulks apsargāja arī Padomju Krievijas valdības vilcienu, kad tā no Petrogradas 1918. gada 10.–11. martā pārcēlās uz Maskavu un turpināja tās apsardzi arī Maskavas kremlī.
    Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.
  • 1. decembrī sākās padomju Krievijas Sarkanās armijas daļu iebrukums Latvijas teritorijā. Sarkanās armijas „Latvijas virziena” pamatā bija Latviešu strēlnieku vienības (12 000 no 20 000 sarkanarmiešu).
    Izpildot Krievijas Sarkanās armijas virspavēlnieka Jukuma Vācieša pavēli, uz Latvijas teritoriju tika nosūtīta Latviešu strēlnieku padomju divīzija. Iebrukums Latvijā notika trijos virzienos. Viens no tiem bija no Pleskavas rajona, gar dzelzceļu cauri Valkai uz Rīgu.
    Šīs kaujas grupas sastāvā bija 2. Latviešu strēlnieku brigāde 3 pulku sastāvā, kas 2. decembrī sāka uzbrukumu no Pleskavas, un sekoja vācu Dzelzs brigādei.
    8. decembrī pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„– 436/ш) direktīvas tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) padomju Rietumu armijas (vēlākās 16.) armijas sastāvā. Savukārt pēc 539. (в„– 539/ш) direktīvas 29. decembrī tā tika pakļauta Ziemeļu frontē dislocētajai 7. armijai.
  • 17. decembrī latviešu strēlnieku 2. brigāde sasniedza Valku.
    Novājinātais krievu baltgvardu Ziemeļu korpuss bija pārgājis Igaunijas valdības pakļautībā. Baltgvardu vienības gan centās pilsētu noturēt, bet nesekmīgi un caur Rūjienu ar kaujām atkāpās uz Igaunijas vidieni.
    Starp „sarkanajiem” un vācu Dzelzs brigādes aizmugures apsardzes patruļām notika neliela apšaude. Abas puses tomēr ievēroja drošu attālumu un kaujas neuzsāka.
    21. decembrī Valmiermuižas tuvumā 1. strēlnieku pulks ar 4. baterijas un bruņotā automobiļa atbalstu sagrāva dzelzs brigādes arjergarda vienību un saņēma apmēram 20 gūstekņus. Aut
    22. decembrī „sarkanie” bez kaujas iegāja Valmierā un pa lielceļu un dzelzceļu turpināja virzīties uz Rīgu.
  • 17. decembrī Pēteris Stučka kopā ar J. Daniševski un J. Lencmani izsludināja Latvijas Padomju valdības manifestu, kurā bija teikts, ka no šā brīža Latvijā vara pāriet šīs valdības rokās.
    Jau 18. decembrī tika organizēts Vecgulbenes (Malienas) revolucionārais tribunāls. Drīz līdzīgu tribunālu tīkls pārklāja visu Latvijas padomju republiku.
    18. decembrī Cēsu apriņķa priekšnieks kapteinis J. Eiza nosūtīja telefonogrammu par Valkas krišanu un paniku Cēsīs. Ziņas par to. ka „sarkanie” ieņēmuši Valku un ir izveidota Padomju valdība radīja satraukumu visos sabiedrības slāņos un Cēsīs sākās liela rosība. Vācieši turpināja sava karaspēka un mantu evakuāciju, daudz nepievēršot uzmanību satraukumam pilsētā. Vācu kareivji turpināja iztirgot ieročus un kara materiālus.
    19. decembrī lielinieki izveidoja savu komiteju un sāka gatavoties varas pārņemšanai.
  • 22. decembrī pulkvedis Apinis uzdeva izsūtīt izlūkus Valmieras virzienā, lai iegūtu ziņas par pretinieku un varētu sagatavoties kaujai. Vēlā vakarā Cēsu rotas izlūki praporščika Kārļa Līkuma, (dzimis 1896. g. 29. septembrī Cēsīs, LKOK nr.3/741) vadībā devās izlūkos pretinieka aizmugurē. Braucot pajūgos uz Raunas upes tilta negaidīti uzdūrās „sarkano” patruļai. Izmantojot sarkano latviešu strēlnieku apmulsumu, Cēsu rotas izlūki netraucēti pabrauca tiem garām. Turpinot ceļu ar noslēptiem ieročiem, Izlūkiem arī tiešām izdodas piemānīt no jauna sastaptos strēlniekus, pie kam sarunās uzzinot, ka Valmierā ir ienācis 1. latviešu strēlnieku padomju pulks (bijušais 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks), ko komandēja A. Freibergs un 23. decembrī gatavojas uzbrukt Cēsīm. Lodes stacijas apkārtnē izlūki ieraudzīja bruņu vilcienu un pamanīja vajātājus. Izlūki bez kaujas, bet pametot pajūgus ar iegūtajām ziņām sekmīgi atgriezās Cēsīs.
    Vairākās publikācijās ir minēts, ka pie Raunas tilta, Liepas kroga vai Lodes ir notikusi Dzelzs brigādes un Cēsu rotas kauja ar „sarkanajiem”. Šis pieņēmums visticamāk balstās uz J. Fabricuisa ziņojumu par Cēsu ieņemšanu ar kauju.
    Nepienāca gaidītie palīgspēki no Rīgas. Vācu dzelzs brigāde atsacījās piedalīties Cēsu aizstāvēšanā un pilsētu atstāja. Pēc izlūku ziņojuma pulkvedis Apinis pieņēma lēmumu par atiešanu uz Rīgu. Līdz rotas aiziešanai no pilsētas, praporščiks Arvīds Dance (dzimis 1895. g. 28. augustā Cēsīs, LKOK nr.3/740) iegūtās izlūkošanas ziņas pa telefonu nodeva uz Rīgu.
    Rotas darbību novēroja “sarkano” līdzjutēji un gribēja sarīkot slazdu “bēgošajiem baltgvardiem”.
  • 20. decembrī no Madonas praporščika Jāņa Ezeriņa (LKOK Nr. 3/114) vadībā ieradās seši karavīri.
    Rotas sastāvā bija palikuši virsnieki un 85 štiki jeb durkļi, kā tai laikā apzīmēja kājniekus.
    Saņemot no vāciešiem un bēgļiem pretrunīgas ziņas par “sarkano” spēkiem, pulkvedis Apinis tomēr mēģināja organizēt Cēsu pils un Ieriķu stacijas aizsardzību. Apakšpulkvedis Kalpaks un rotas komandieris poručiks Jansons pret to kategoriski iebilda. Pulkveža nodomu neatbalstīja arī pilsētas galva Longins Ausējs, aizbildinoties ar iedzīvotāju noskaņojumu un nevajadzīgajiem postījumiem, kas pavadītu kauju. Arī vācu dzelzs brigādes (Eiserne Brigade) komandierim pulkvedim Kummem (Oberst Kumme) nebija ne mazākās vēlēšanās ar savām vienībām iesaistīties kaujās ar “sarkanajiem”.
    Pulkvedis Apinis par rotas komandieri Jansona vietā iecēla poručiku Jāni Puriņu. Poručiks Jansons kļuva par izlūku vada komandieri.
  • 23. decembrī pēc pusnakts pulkvedis Apinis un apakšpulkvedis Kalpaks kopā ar Cēsu rotas palikušajiem 45 vīriem un vienu vācu ložmetēju MG08 ar vienu pajūgu no pils, lai maldinātu “sarkanos”, pa Gaujas ielu devās uz Meijermuižu it kā lai tālāk pa Līgatnes ceļu nokļūtu uz Rīgas šoseju.
    Rota pāri laukiem cauri Līviem devās Cēsu - Āraišu ceļa virzienā, lai caur Drabešiem izietu uz Rīgas šoseju un tālāk uz Ieriķiem, kur cerēja savienoties ar vācu Dzelzs brigādes vienībām.
    Rota sekmīgi ieradās Ieriķos, kur izvietojās Ieriķu krogā. Vācu daļas turpināja atkāpties uz Rīgu,
    Praporščiks Bernhards Einbergs (dzimis 1893. g. 23. janvāri Rīgā, LKOK nr.3/680) atjaunoja pārrautos sakarus ar vācu dzelzs brigādes štābu, vēlāk atjaunoja sakarus pie Līgatnes, tā glābdams Cēsu rotu no briesmām un aizturēdams lielinieku pēkšņu ielaušanos galvaspilsētā. .
  • 23. Decembrī 2. latviešu strēlnieku padomju brigādes 4. latviešu strēlnieku padomju pulka (bij. 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks), kuru komandēja F. Frīdrihsons, kavalērijas izlūki Cēsīs ieradās ap dienas vidu un pa Rīgas ielu devās līdz pasta stacijai, kur sadalījās- viena no grupām devās Gaujas virzienā bet otra- līdz Kalna muižai Rīgas virzienā. Nesastapušas „baltgvardus”, abas grupas steidzīgi atgriezās pie pulka, kas no Valmieras turpināja kustību Cēsu virzienā.
    Varu pilsētā bija pārņēmusi vietējā darbaļaužu deputātu komiteja.
    Dažas stundas vēlāk Cēsīs ienāca pirmā strēlnieku ķēde, kuru sagaidīja pilsētnieki, ar uzslietiem goda vārtiem. Būdami kaujas gatavībā, strēlnieki turpināja virzīties uz pilsētas nomalē, caur kuriem vēlāk ienāca pārējās pulka vienības.
  • 24. decembrī 4. latviešu strēlnieku padomju pulks no Cēsīm turpināja virzīties Rīgas virzienā.
  • 20. decembrī.
    Saņemot no vāciešiem un bēgļiem pretrunīgas ziņas par “sarkano” spēkiem, pulkvedis Apinis tomēr mēģināja organizēt Cēsu pils un Ieriķu stacijas aizsardzību. Apakšpulkvedis Kalpaks un rotas komandieris poručiks Jansons pret to kategoriski iebilda. Pulkveža nodomu neatbalstīja arī pilsētas galva Longins Ausējs, aizbildinoties ar iedzīvotāju noskaņojumu un nevajadzīgajiem postījumiem, kas pavadītu kauju. Arī vācu dzelzs brigādes (Eiserne Brigade) komandierim pulkvedim Kummem (Oberst Kumme) nebija ne mazākās vēlēšanās ar savām vienībām iesaistīties kaujās ar “sarkanajiem”.
    Pulkvedis Apinis par rotas komandieri Jansona vietā iecēla poručiku Jāni Puriņu. Poručiks Jansons kļuva par izlūku vada komandieri.
  • Cesu rota3

    1. 1. Sarkanās Armijas iebrukums Vidzemē 1918. gada decembrī ĒVALDS KRIEVIŅŠ atvaļināts pulkvežleitnants Drabeši 2013
    2. 2. Vidzemes kara apgabala priekšnieks Pulkvedis Jānis Apinis LKOK 3/7 Apakšpulkvedis Oskars Kalpaks LKOK nr.3/83 Cēsu rotas 1. komandieris Poručiks Artūrs Jansons LKOK nr.3/244
    3. 3. Padomju Krievijas Strādnieku un Zemnieku Sarkanā Armija (RKKA)
    4. 4. Pulkvedis Jukums Vācietis Pirmais Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieks (1918-1919) Latviešu 5. Zemgales strēlnieku pulka komandieris Pirmā Pasaules kara laikā Nošauts 1938. gadā sakarā ar apsūdzību par dalību «latviešu fašistiski-teroristiskā spiegu organizācijā». * 1873. gada 23. novembrī v.s. 11. novembrī Jaunmuižā (tag. Jaunlutriņu pagastā), +1938. gada 28. jūlijā Maskavā)
    5. 5. Jānis Fabriciuss 2. Novgorodas strēlnieku divīzijas komisārs Pirmais komandieris Sarkanajā Armijā, kurš apbalvots ar četriem Sarkanā Karoga ordeņiem Dzimis1877. gada 26. jūnijā Zlēku pagastā Miris1929. gada 24. augustā (52 gadi) Netālu no Sočiem
    6. 6. 2. Latviešu strēlnieku brigāde 1. latviešu strēlnieku padomju pulks 4. latviešu strēlnieku padomju pulks
    7. 7. 20. decembrī Poručiks Jānis Puriņš LKOK Nr. 3/6 Pulkvedis Apinis par rotas komandieri iecēla poručiku Jāni Puriņu.
    8. 8. Vidzemes kara apgabala priekšnieks Pulkvedis Jānis Apinis LKOK 3/7 Apakšpulkvedis Oskars Kalpaks LKOK nr.3/83 Cēsu rotas 2. komandieris Poručiks Jānis Puriņš LKOK Nr. 3/6
    9. 9. 23. Decembrī pulkvedis Apinis apakšpulkvedis Kalpaks 45 vīri, viens vācu ložmetējs MG08 viens pajūgs

    ×